Izredzētība

Svētrunas noraksts

Šī ir visgrūtākā no visām tēmām un tomēr es vēlos jums šodien dot pavisam vienkāršu atbildi uz šo tēmu. Čārlzs Sperdžens (Charles Spurgeon) ir teicis, ka izredzētība ir Debesu mūzikas augstākā nots. Tas, varbūt, ir pats grūtākais, bet vienlaikus pats skaistākais tonis un tāpēc mēģināsim šodien tad saprast, kā savienot Dieva suverenitāti ar cilvēka brīvo gribu. Mēģināsim saprast, kurš kuru tad izvēlējās. Sāksim ar lūgšanu. 

Mīļais Debesu Tēvs, paldies par šo svētdienu, paldies par šo laiku, kad mēs varam atkal ņemt Tavu vārdu rokā un pārdomāt to kopīgi. Lūdzu dod, Kungs, ka Tavs vārds varētu pārliecināt šodien un, ka tā nebūtu kaut kāda mana gudrība, bet, ka katrs kurš klausās, varētu saskatīt Tevi un ka es tam nebūtu šķērslis. To mēs Tev lūdzam Jēzus vārdā, āmen. 

Tad, kad cilvēks atgriežas, tad viņš nāk šajā jaunajā dzīvē ar to visu bagāžu, kas viņam nāk līdzi no vecās dzīves, no pasaules dzīves un šajā bagāžā nāk līdzi arī tā izpratne par to, kā vajadzētu darboties Dievam, ja tā var teikt. Ja mēs nelasītu Bībeli, būsim godīgi, tad neviens pat varbūt neiedomātos par tādu tēmu kā ‘izredzētību’, jo dabīgais veids ir, ka cilvēks pats izvēlas. Cilvēks izdara izvēles un tā ir viņa izvēle ticēt vai nē. Īpaši varbūt tas ir aktuāli šodien, kur mums tik liels uzsvars sabiedrībā tiek likts uz to, ka mums katram ir savas tiesības un mēs esam tiesīgi izlemt paši. 

Un tā, nu, daudzi netic šai izredzētības tēmai un tas ir saprotams un ir grūti arī varbūt kaut ko pārmest, jo kā gan Dievs var izdarīt kaut kādu izvēli, kaut kādu lēmumu cilvēka priekšā un tajā pašā laikā cilvēku turēt atbildīgu par šo lēmumu. Kā var Dievs sūtīt cilvēkus uz elli pēc savas gribas, pēc Dieva gribas? Tad cilvēki, šajā tēmas kontekstā, Dievu pasniedz kā tādu briesmoni, kurš izdara kaut kādus lēmumus un pēc tam vaino cilvēku par šiem lēmumiem. Vēl rodas jautājums, kādēļ tad vispār sludināt, ja Dievs jau ir izredzējis kādus, kuri tiks glābti? Kāda jēga vispār arī man šodien šeit stāvēt priekšā un sludināt kaut ko, vai ne? 

Varbūt tāds lielākais un zināmākais šīs pret-izredzētības domas pārstāvis un aizstāvis ir Jakobus Armīnius (Jacobus Arminius), nīderlandiešu teologs, kurš 16.gs. nostājās pret šo izredzētības tēmu, un viņš teica tā: „Izredzētība ir nesaderīga ar Dieva taisnīgumu, jo tā māca, ka Dievs ir izlēmis glābt dažus konkrētus cilvēkus bez mazākās ievērības par svētu dzīvi un paklausību, un ir kaitīga cilvēcei, jo tā nolemj, ka lielākā daļa cilvēces ies mūžīgā pazušanā.” 

Šis Armīnius un arī citi, viņi ņem Rakstu vietas, kā piemēram 1.Timoteja 2:3-4, „Tas ir labi un atzīstami mūsu glābēja Dieva priekšā, kas grib, lai visi cilvēki tiktu glābti un nāktu pie patiesības atzīšanas.” Vai arī Jāņa 3:16, kur it teikts, ka Dievs tik ļoti pasauli mīlējis, ka ticība tiek dota visiem, glābšana tiek dota visiem, kas tic. Un te ir tas vārds ‘visi’ un ikviens, kurš tic, tas tiek glābts. Kā tad var būt, ja ir runa par ikvienu, par visiem, ka tomēr kaut kādi daži tiek glābti? 

Tā kā šī nostāja ir saprotama, šie panti, kurus es citēju un mūsu izpratne par cilvēka atbildību, mūsu prasība pret brīvo gribu un pat mūsu pašu pieredze, kurā mēs esam kādā brīdī dzīvē pateikuši ‘jā’ Dievam, tas viss mums liek noraidīt šo domu par izredzētību, līdz ar to, lielākā daļa arī varbūt stāv ar šo izpratni. Es pat teiktu, ka visi, kuri sākumā atgriežas, viņi sākumā ir ‘armiņiāni’, šos cilvēkus, kuri šādi tic, viņus teoloģijā sauc par ‘armiņiāniem’. 

Tas viss ir saprotams, bet tomēr ir viena liela problēma. Un tā problēma ir šī grāmata(Bībele). Jo vairāk mēs viņu lasām, jo vairāk mēs saprotam un uzduramies tādām nepatīkamām Rakstu vietām, kuras tomēr ierobežo šo mūsu brīvās gribas domu. Man pašam dzīvē bija tā, ka vienā brīdī man likās, ka, nu, es esmu visu apmēram salicis pa plauktiņiem, man apmēram viss ir skaidrs, visas tēmas ir izskatītas. Un tad es uzdūros uz šiem pantiem, kuri runāja par to, ka Dievs izdara kaut kādu absolūti suverēnu lēmumu cilvēku dzīvēs. Tas bija arī varbūt tas, kur es sāku domāt, kā tad mēs varām šīs divas lietas savienot? 

Sāksim ar to, ka izredzētība nav tikai tāda Jaunās derības tēma, kas ir izveidojusies tad, kad Jēzus atnāca un draudze tika dibināta. Izredzētība jau ir redzama Vecajā derībā. Ja mēs atveram 5.Mozus 7:6, tur Dievs saka: „Jo tu esi svēta tauta Kungam savam Dievam. Tevi Kungs, tavs Dievs, ir izvēlējies no visām tautām, kas uz zemes, lai tu Viņam būtu īpaša tauta.” Tātad, Dievs ir tas, kurš izvēlas Izraēlu un šajā brīdī jau visas pārējās tautas varētu teikt: „ Kāpēc ne mani?! Kāpēc ne mani?! Tagad visas svētības ies caur šo Izraēla tautu?” Bet Dievs izdara šo izvēli. 

Pēc tam Jaunajā derībā, tad, kad jau ir draudze dibināta, tad mēs redzam, ka Mateja 24, jūs varat atvērt šo Rakstu vietu, Mateja 24:22, kur draudze tiek saukta par izredzētu. „Ja šīs dienas netiktu saīsinātas neviens dzīvais neizglābtos, bet izredzēto dēļ šīs dienas tiks saīsinātas.” Un tad 24.pantā, „Jo celsies viltus kristi un viltus pravieši un rādīs lielas zīmes un brīnumus, lai pieviltu, ja tas iespējams, arī izredzētos.” Un 31.pantā, „Viņš izsūtīs savus eņģeļus ar varenu bazūnes skaņu, un tie sapulcinās vienkopus Viņa izredzētos no četriem vējiem, no viena debesu gala līdz otram.” Te mēs redzam ‘Viņa’ izredzētos, Dieva izredzētos.

Jāņa evaņģēlijā, pašķirot uz priekšu, Jāņa 15:16, kur Jēzus saka mācekļiem: „Ne jūs izraudzījāt mani, bet es jūs izraudzīju un liku, ka jūs ejat un augļus nesat un ka jūsu augļi paliek.” Vecajā tulkojumā ir teikts: „Ne jūs izredzējāt mani, bet es jūs izredzēju.” Tātad, Izraēls tiek izredzēt, draudze tiek saukta par izredzēto, mācekļi tika izredzēti un to visu teica Jēzus. Bet arī Pāvils runā par šo tēmu ļoti daudz. Mēs varām atvērt Romiešiem 8:33, „Kas apsūdzēs Dieva izredzētos, Dievs tos attaisno.” Dievs ir tas, kurš izredz un šeit ir atkal runa par to, ka tā ir Dieva darbība, Dievs viņus izredz. 

Kolosiešiem 3:12 Pāvils raksta Kolosas draudzei: „Kā Dieva izredzētie, svētie un Dieva mīlētie, apvelciet dziļu līdzjūtību, labestību, pazemību, lēnprātību, iecietību citam pret citu.” Kā Dieva izredzētie, atkal Dieva izredzētie. Te mēs redzam, ka ne tikai Izraēls un draudze tiek izredzēta, ne tikai mācekļi tika izredzēti, bet arī pagāni tiek saukti par tiem, kurus Dievs izredz. 

Mēs varam aiziet uz Apustuļu darbiem 13, uzreiz pēc četriem Evaņģēlijiem, Apustuļu darbiem 13:48, „Pagāni to dzirdot priecājās un slavēja Kunga vārdu un tie, kas bija izraudzīti mūžīgajai dzīvībai, ticēja.” „Pagāni, kas bija izraudzīti mūžīgajai dzīvībai, ticēja.” Šis varbūt ir jau tāds pants, kur tu saproti, ja tu to visu esi tā smuki salicis sev pa plauktiņiem, tad šeit tie plauktiņi nedaudz izjūk, sajūk kārtība, jo kā tas ir – šeit iepriekš pagāni tika izraudzīti mūžīgai dzīvībai. 

Ir kādi, kuri uzskata, ka Dievs izredz, bet Dievs izredz kādām uzdevumam, kādam īslaicīgam uzdevumam, ko izpildīt dzīvē, bet nevis glābšanai. Bet kaut vai šajā Rakstu vietā mēs redzam, ka te ir runa par ticību, par izraudzīšanu mūžīgai dzīvībai. Tā kā šie uzskati nav pareizi un mēs arī citās Rakstu vietās redzam, ka runa ir par glābšanu. 

Vēl mēs varam atvērt Mateja 11:27, „Mans Tēvs man ir devis visu un neviens nepazīst Dēlu kā vien Tēvs, nedz Tēvu kā vien Dēls un kam Dēls vēlas to atklāt.” Te varbūt nav pieminēts vārds ‘izredzēti’, bet te mēs redzam, ka kaut kādā mērā Dievs ir tas, kurš izvēlas kam Viņš vēlas atklāt patiesību un nevis atklāt tādā vispārīgā veidā kā Viņš to darīja stāvot piemēram kalnā, Kalna svētrunā, kur visi to dzird, bet atklāt tā, ka šie cilvēki tic un tiek glābti. 

Nu, lūk, te mēs redzam to kopainu, ka Bībelē ir šīs Rakstu vietas, kuras tomēr apšauba kaut kādā mērā to uzskatu, ka cilvēkam ir šī brīvā griba un viņš pats izvēlas tikt glābts. Jūs jau esat tagad dzirdējuši daudzas Rakstu vietas un tomēr aiziesim vēl uz Romiešiem 9, tā vispār ir tāda nodaļa, kura runā par izredzētību, tā ir tā galvenā tēma šeit. Romiešiem 9 no 11.panta mēs lasām par to, kā Dievs saka, ka Rebekai bija dēli un: „Pirms dēli vēl bija dzimuši, pirms darījuši ko labu vai ļaunu – tādēļ vien, lai Dieva nodoms piepildītos pēc Viņa paša izvēles: nevis pēc darbiem, bet pateicoties tam, kas aicinājis, - Rebekai tika sacīts: vecākais kalpos jaunākajam, tā kā ir rakstīts: Jēkabu es iemīlēju, bet Ēsavu ienīdu.” 

Tātad, te pa ir teikts, ka pirms vispār kaut kas tika izdarīts, pirms šie dēli kaut ko darīja, Dievam jau bija nodoms, Dievs jau bija izdarījis kādas izvēles. To raksta atkal Pāvils, bet arī Pēteris par šo tēmu runā. Es jums vienkārši to gribu parādīt, lai jūs redzat, ka tas nav tikai varbūt kāds uzsvars vienam no šiem autoriem, bet par to runā praktiski visi Jaunās derības autori. 1.Pētera 1:1-2, „Pēteris, Jēzus Kristus apustulis, izredzētajiem svešiniekiem, kas izkliedēti Pontā, Galatijā, Kapadokijā, Āzijā un Bitīnijā un kas pēc Dieva Tēva paredzējuma esat Gara svētīti paklausībai un apslacīšanai ar Jēzus Kristus asinīm – lai žēlastība un miers jums ir pārpilnībā.” Arī Pēteris draudzi sauc par izredzētajiem.

Nu, lūk, to visu es jums vienkārši lasu, lai jūs redzētu, ka Dieva vārds par šo tēmu runā plaši un tās ir tikai dažas Rakstu vietas. Mums nebūs laika iet cauri vēl kādām divām porcijām, bet te mēs redzam, ka Bībele saka, ka daudzi tiek aicināti, bet maz tiek izredzēti un tie, kuri ir izredzēti, tie to parāda arī ar savām dzīvēm. Tā kā nav tā, ka viņi tiek izredzēti, kā piemēram Armīnius teica, ka viņi tiek izredzēti un tad viņi var darīt ko viņi grib – bez maz vai, ja Dievs ir izdarījis šo izvēli, nu, tad jau vienalga, ko es daru. Nē, te ir runa par to, ka, ja Dievs izredz tevi, tad tu to ar savu dzīvi apliecināsi un parādīsi.
 
Mēs to redzam kaut vai tajā pašā šodienas Rakstu vietā, ko lasīja Raimonds ievadā, Efesiešiem 1:4-5, „Viņš arī izredzēja mūs Kristū pirms pasaules radīšanas, lai mēs būtu svēti un Viņa priekšā nevainojami mīlestībā. Pēc savas gribas labprātības Viņš jau iepriekš lēmis mūs pieņemt par saviem dēliem caur Jēzu Kristu.” Tātad, nav tā kā Armīnijis teica, ka šī izredzētības tēma vienkārši izredz kaut kādus cilvēkus un viss, bet tas pēc tam atspoguļojas viņu dzīvēs un tas ir tas, kādēļ Dievs izredz, lai šie cilvēki kļūtu svēti un nevainojami Viņa priekšā. 

Vēl, atgriežoties pie Romiešiem 8, tā arī būs pēdējā Rakstu vieta šajā uzskaitījumā, Romiešiem 8:29-30, to es jums arī vēl gribu parādīt, „Tos, par kuriem Dievs jau iepriekš ir lēmis, tos Viņš arī noteica izveidot līdzīgus sava Dēla tēlam, lai Viņš būtu pirmdzimtais daudzu brāļu vidū. Un, par kuriem Viņš jau ir iepriekš noteicis, tos Viņš arī aicina, un, kurus Viņš aicina, tos Viņš arī attaisno, un, kurus attaisno, tos arī pagodina.” 

Te mēs redzam to ķēdi, kā cilvēks atgriežas un nonāk līdz tai godībai, līdz tai Debesu godībai, bet visa šī ķēde sākas ar to, ka tas ir Dieva nodoms, ka tā ir šī Dieva izredzētība. Jā, ir vēl daudzas Rakstu vietas, bet pietiks ar to, es domāju, ka jums apmēram ir skaidra bilde, ka Bībele par to runā ļoti daudz un šie Bībeles autori nekautrējas kristiešus saukt par izredzētajiem. Mēs šodien kautrējamies to darīt, jo mums uzreiz ir jāattaisno, ko es ar to domāju, bet tajā laikā viņiem tas bija pilnīgi pieņemami. Patiesībā arī līdz Armīnius laikam neviens cilvēks tā būtiski arī nepateica: „Nē, šī te izredzētības tēma ir nekristīga, viņa ir nebībeliska.” 

Nu, lūk, bet te mēs redzam, ka ir šīs abas puses – ir tas manam prātam, manai loģikai viegli saprotamais izvēles aspekts, mana brīvā griba un ir arī manam prātam grūti aptveramā Dieva suverenitāte, kura māca, ka Dievs ir izredzējis tos, kuri tiek glābti. Šī puse, šī te Dieva izredzētības puse ir kaut kas tāds, ko cilvēki diez vai būtu izgudrojuši. Ja Bībele būtu cilvēku sarakstīta, viņi visticamāk to būtu izrediģējuši ārā un šādu lietu nebūtu atstājuši un tas mums parāda arī to, ka Dieva vārds ir tas, kuru Dievs ir izveidojis, kuru Dievs ir sarakstījis. Tātad, ir šīs abas puses un tad ir jautājums – kurš tad ir tas pareizais? Vai cilvēks izvēlas vai tomēr Dievs izredz? Kurš kuru izvēlas? 

Mums varbūt tā galvenā problēma šinī Dieva pusē ir tajā, ka, ja mēs sakām, ka Dievs ir izredzējis, kuri tiek glābti, tad automātiski Viņš arī ir izredzējis tos, kuri iet pazušanā, vai ne? Un tādēļ mēs sakām: „Nē, es šai pusei nevaru ticēt, tāpēc es palieku pie tās cilvēku brīvās izvēles un cilvēka gribas un tomēr es redzu, ir visi šie panti, kuri runā par to Dieva pusi.” Tad, kur ir tā patiesība? Kuram ir taisnība? Kura no šīm abām pusēm ir tā, uz kuras man vajadzētu nosliekties? Kura ir tā patiesība? 

Kā jau es jums sākumā minēju, tas ir iespējams visgrūtākais jautājums Bībelē, bet es jums arī teicu, ka es jums gribu dot pavisam vienkāršu atbildi. Un tā atbilde ir tā, ka uz jautājumu – kura puse ir tā pareizā?, atbilde ir, ka tev ir jātic abām šīm pusēm. Tev ir jātic abām šīm pusēm, ka Dievs izredz tos, kuri tiek glābti un tomēr cilvēks izvēlas iet pazušanā. Dievs uzņemas 100% atbildību par cilvēka glābšanu un tomēr cilvēks ir 100% atbildīgs par savu pazušanu. 

Es jau jūtu, kā tagad te smadzenes sāk kustēties un jūs sākat domāt un varbūt sakāt: „Pag, pag, te ir konflikts. Kā var būt, ka te ir 100% Dieva atbildība un 100% cilvēka atbildība?” 200% nav iespējami. Jā, 200% nav iespējami mums. Mums nav iespējami, bet Dievam – kāpēc lai Dievam nebūtu iespējami? Dievam tas ir iespējami un es jums atgādinu par Jesajas 55, „Manas domas nav jūsu domas un manas gaitas nav jūsu gaitas. Cik augstākas ir debesis pār zemi, tik augstākas ir manas gaitas pār jūsu gaitām un manas domas pār jūsu domām.” Mums liekas, ka šī lieta neiet kopā, mums liekas: „Nē, nē, man vajag saprast to tā, lai man tas viss saiet kopā.” Bet tas nav tas, ko Bībele māca. 

Romiešiem 11:33-36 Pāvils saka: „Kāds Dieva bagātības un gudrības, un atziņas dziļums! Cik neizprotamas ir Viņa tiesas un neizdibināmi Viņa ceļi! Kas gan ir izzinājis Kunga prātu, kas Viņam ir bijis padomdevējs; kas Viņam jebkad ko ir devis, ka Viņam būtu jāatlīdzina?” Te mēs redzam šo lielo dievišķās mūzikas augstāko noti, kurā ir šīs divas puses, kuras māca Bībele, tā māca abas šīs puses. Mums ir grūti viņas salikt kopā, tāpēc mēs gribam nosvērties uz vienu vai uz otru pusi, bet Dievs caur savu vārdu saka, ka tev ir jātic šīm abām pusēm.

Kāds tad jautās: „Nu, labi, bet, ja Dievs izredz tos, kuri tiek glābti, tad kāda vēl ir atbildība cilvēkam? Kāda vēl ir atbildība tam, kurš nav izredzēts un kā tas iet kopā?” Ziniet, labā ziņa ir tā, ka es neesmu vienīgais, kurš šo jautājumu uzdod un arī jūs neesat vienīgie. Pāvils šo jautājumu uzdeva. Atveriet šo Rakstu vietu, Romiešiem 9:19, „Tu man varbūt jautāsi: kādēļ Viņš vēl nosoda? Kas tad var stāvēt pretī Viņa gribai?” 

Šis pats jautājums – kā tas iet kopā? Vai tad, ja Dievs izredz, tad cilvēkam vēl ir kāda izvēle? Ievērojiet, kādu atbildi Viņš dod, Viņš nesaka: jā un nē un kaut ko tur sāk skaidrot, bet Viņš pasaka pavisam vienkārši, „Bet, cilvēk, kas tu tāds esi, ka tu runā pretī Dievam? Vai tad veidojums var sacīt savam veidotājam: kādēļ tu mani tādu esi veidojis? Vai tad podniekam nav varas pār mālu, ka viņš no vienas un tās pašas pikas gatavo vienu trauku godam un otru negodam?”

Lūk, te tā atbild ir – pirms tu spēj pieņemt kādu atbildi, vispirms saproti to, ka tavs prāts un tavs stāvoklis ir tik daudz zemāks par Dieva stāvokli, ka tev jāpieņem, ka tu nevarēsi to saprast ar savu loģiku, tāpēc mēģini to saprast ar to loģiku, kādu Dievs tev parāda. Un Dievs savu vārdu nav devis tādēļ lai radītu mums šaubas, bet lai dotu mums atbildes. Un arī šī tēma ir tāda, no kuras mums nav jābaidās un visu laiku jāizvairās no viņas, bet paņemam šo Dieva vārdu, to, ko Dievs māca no abām pusēm un pieņemam to kā to patiesību, kas ir Dieva vārdā, kas ir Dieva dotā patiesība, apzinoties, ka mēs esam tas māla veidojums un, ka tas veidotājs ir pilnīgi cita kategorija, pilnīgi cita dimensija.

Tā, nu, Pāvils šeit saka: jā, Dievs izredz, bet tas nenozīmē, ka tu tagad drīksti pateikt, ka Dievs ir arī tas, kurš nosoda tos otrus, kuri netiek pieņemti, ka tā ir Dieva apzinātā izvēle. Un to viņš ļoti labi pasaka nākamajos divos pantos, 22 un 23, „Bet, ko tad, ja Dievs gribēdams parādīt savu dusmību un savu varu, lielā lēnprātībā pacietis iznīcībai paredzētos dusmības traukus un parādījis savas godības bagātību pār žēlastības traukiem, ko Viņš jau iepriekš sagatavojis godībai?” 

Te mēs redzam vienu interesantu lietu, ka runājot par šiem diviem traukiem, kuri ir radīti, vienam tiek lietota aktīvā darbības forma un otram tiek lietota pasīvā. Aktīvā ir tā, kur es eju un kaut ko daru, kaut ko radu, pasīvā ir tā, kur kaut kas tiek radīts, nenosaucot autoru. Un šajā 22. un 23.pantā mēs redzam, ka iznīcībai paredzētie dusmības trauki – tos „Dievs lielā lēnprātībā ir pacietis iznīcībai paredzētos dusmības traukus.” Te nav teiks, ka Dievs viņus rada dusmībai, te nav teikts, ka Dievs viņus ir radījis, izredzējis pazušanai. Toties par tiem, kas tiek glābti, ir teikts: „Žēlastības trauki, ko Viņš jau iepriekš ir sagatavojis godībai.” 

Tātad, Dievs aktīvi darbojas cilvēku glābšanā, bet Dievs neuzņemas atbildību par cilvēku pazušanu. Dievs aktīvi darbojas cilvēku glābšanā, bet cilvēku pazušana, tā paliek cilvēku atbildība. Protams, ir cilvēki, kuri negrib pieņemt šīs abas puses, viņi saka: „Nē, es nespēju viņas savienot, tāpēc es viņas nepieņemšu, es ticēšu tad labāk tai vienai vai tai otrai pusei.” Bet, ja tu ticēsi tai pusei, kur tu pats izdari izvēli, tad tu atsakies no lielas daļas Dieva vārda, bet, ja tu atkal nosveries uz otru pusi un saki, ka Dievs ir tas, kurš izdara izvēles gan to dzīvēs, kuri tiek glābti, gan arī izredz cilvēkus pazušanai, tad to sauc par dubulto izredzētību un tā nav bībeliska patiesība, jo Dievs uzņemas atbildību par tiem, kuri tiek glābti un vienlaikus cilvēki patur atbildību par savu pazušanu, tie, kuri pasaka ‘nē’ Dievam. 

Kā jau es teicu, liekas, ka te ir konflikts, bet patiesībā tas nav konflikts, tas ir paradoks. Teologs Džons Murijs (John Murray) saka: „Šāds paradoks ir atrodams katrā lielajā Bībeles doktrīnā.” Un tā tiešām ir, paskatāmies Trīsvienību – trīs personas un tomēr viens Dievs. Mūsu prātam tas ir nesaprotami, kā tas var būt un tomēr tā ir bībeliska patiesība. Paskatāmies piemēru par jaunavas dzemdībām – kā tas var būt, kā to var izskaidrot? Un tomēr, tā ir patiesība un mēs tam ticam. 

Paskatāmies uz to, kurš ir sarakstījis Bībeli, piemēram, vēstule Romiešiem, kurš to ir sarakstījis? Kāds saka Pāvils, cits atkal saka Svētais Gars, tad kurš to ir sarakstījis? Pusi Pāvils, pusi Svētais Gars? Vienu pantu Pāvils, otru pantu Svētais Gars? Nē, abi to ir sarakstījuši, abi ar saviem 100% ir ielikuši sevi. Mūsu prātam tas ir nesaprotami, bet tomēr tā ir patiesība un tam mēs ticam. Vai, piemēram, kas bija Jēzus – cilvēks vai Dievs? Mēs gribam teikt: „Viņš bija 50% cilvēks, 50% Dievs.” Bet 50% cilvēks nav cilvēks un 50% Dievs nav Dievs, tāpēc Viņš bija 100% cilvēks un 100% Dievs. Mēs saprotam, ka mūsu prātam te kaut kur aiziet siena priekšā un mēs to nespējam saprast, bet tomēr mēs tam ticam. Tas viss mums parāda to, ka šis Dieva vārds ir Dieva darbs nevis mūsu, cilvēku radīts. 

Nu, lūk, tāpēc mums ir jātic šīm abām pusēm. Mums ir jātic, kaut arī mēs nespējam to ar savu loģiku un prātu savienot kā tādus divus zobratiņus un tomēr mēs viņus turam abus blakus un mēs tam ticam un nav jāmēģina tos līdz detaļai atrisināt un izskaidrot. Citi cilvēki to ir mēģinājuši darīt, viņi, piemēram, saka, ka Dievs redzēja nākotni un Viņš redzēja, kuri cilvēki atgriezīsies un tad tos Viņš izredzēja glābšanai, tie ir tie izredzētie. Bet problēma ir tajā, ka garīgi miris un akls cilvēks nespēj izvēlēties Dievu. 

Jeremija raksta: „Vai melnādainais var mainīt savu ādas krāsu un vai leopards savus plankumus? Tāpat arī pēc dabas ļaunais nespēj darīt labu.” 1.Korintiešiem 2 ir teikts: „Miesiskais cilvēks nespēj uzņemt to, kas nāk no Dieva Gara.” Viņš nespēj to darīt un tādēļ Tēvs velk, kā Jēzus saka Jāņa 4. Tātad, nav tā, ka Dievs redzēja nākotni un tad izredzēja, bet tā ir Dieva griba, ko Viņš ir izlēmis jau pirms pasaules sākuma. Citi atkal saka, ka Dievs vispār nezina nākotni, to sauc par atvērto teismu jeb Dieva atvērtību, ka Dievs nezina, kas notiks nākotnē. Viņš gan ir it kā visspēcīgs, bet Viņš nezina, kas notiks nākotnē. 

Es te varētu jums uzskaitīt dažādas Rakstu vietas, bet laika trūkuma dēļ droši vien nebūs iespēja visas, bet pieņemsim to pašu Jūdas, Jāņa 6:70, „Jēzus tiem atbildēja: „Vai es neesmu jūs divpadsmit izredzējis? Bet viens no jums ir velns.” To Viņš sacīja par Jūdu, jo Jūda viens no tiem divpadsmit būdams, bija tas, kurš Viņu nodos.”” Un tāpat ir arī n-tie pravietojumi. Tad, kad mēs Mateja evaņģēliju sākām, mēs runājām par to, kā Dievs jau Vecajā derībā par Jēzu dod tik precīzus pravietojumus. 

Kā tad tas ir iespējams? Ja Dievs nezina nākotni, tad Viņš arī nezināja, ka būs jānāk Jēzum un jāmirst pie krusta un tas padara visu mūsu kristietību bezjēdzīgu. Apustuļu darbiem 2:23 ir teikts: „Viņu, kas pēc Dieva nodoma un paredzējuma bija nodots jums, jūs viņu ar noziedznieku rokām piesitāt krustā un nonāvējāt.” Tas ir Dieva paredzējums. 

Te mēs redzam, ka Dievs zināja par Jēzus nāvi, to Viņš ne tikai zināja, bet tas bija Viņa nodoms. Tā, nu, Dievs zināja, Dievs ir viszinošs un viss notiek saskaņā ar Viņa nodomu. Tad kāds varbūt jautā: „Labi, bet kādēļ tad vēl ir jāsludina, ja Dievs visu jau ir izredzējis?” Atbilde ir, ka Dievs ne tikai izredz tos, kuri tiks glābti, bet Viņš arī izredz veidu ‘kā’ Viņš glābj cilvēkus. Romiešiem 10:13-17 ir teikts: „Jo ikviens, kas piesauc Kunga vārdu, tiks izglābts. Bet kā lai piesauc to, kuram nav sākuši ticēt, un kā lai tic tam, par kuru nav dzirdējuši, un kā lai dzird, ja neviens nesludina?” Un 17.pantā, „Tātad ticība rodas no pasludinātās vēsts, bet vēsts – no Kristus vārdiem.” 

Tātad tie, kas ir izredzēti, viņiem ir vajadzīga ticība, lai viņi nāktu pie glābšanas. Bet lai viņi varētu ticēt, viņiem ir jādzird Dieva vārds, tādēļ arī Jēzus sūta mūs pasaulē. „Ejiet un sludiniet visām tautām.” Jo šajā pasaulē ir cilvēki, kuri gaida glābšanu un tas ir Dieva nodoms, kā tas notiek, bet aicinājums ir dots visiem. Un Atklāsmes grāmatas beigās Jēzus saka: „Nāciet visi, nāciet pie manis visi.” Tā ir tā mūsu dimensija, kuru mēs redzam, ka mēs ejam pie cilvēkiem, mēs viņus aicinām atgriezties un viņi pasaka ‘jā’! Un tomēr Dieva dimensijā – Viņa nodoms jau stāv kopš pasaules sākuma rakstīts un zināms. 

Kā to saprast? Iespējams, viens no veidiem ir, ka Dievs dzīvo ārpus laika. Ja mēs to redzam kā tādu sacensību, tad mēs redzam, ka ir starta līnija un tad notiek sacensība un tad kāds šī skrējiena laikā atgriežas un tad finišā mēs redzam visus tos, kuri beigās ir glābtie. Bet Dievam neeksistē šāds laiks, Viņam starta sākuma un finiša līnija ir viena. Jo Dievs saka, ka Viņam ir viena diena kā tūkstotis gadi un tūkstotis gadi kā viena diena. 

Nu, lūk, un noslēdzot es gribu jūs iepazīstināt vēl ar kādu vīru un tas ir franču teologs Žans Kalvins (Jean Calvin). Viņš bija varbūt pirmais, kurš tādā publiskā veidā nodefinēja šo izredzētības tēmu. Parasti cilvēki dzirdot vārdu Kalvins vai kalvinisms, viņi uzreiz paņem to dubulto izredzētību, ka Dievs izredz glābšanai un pazušanai. Un tas ir tas pārpratums un tas ir tas, kādēļ varbūt par kalvinismu ir šī sliktā slava no to puses, kuri ir Armīnius pusē, bet Kalvins patiesībā mācīja tieši šīs abas puses pieņemt. Es vēlos jums nolasīt pavisam īsus dažus citātus, ko Kalvins tieši saka. Klausieties, jo es ticu, ka šis jums ļaus saprast kā šīs abas puses darbojas varbūt tomēr nedaudz kopā. 

„Dievs ir atbildīgs par cilvēka spēju jeb brīvo gribu izvēlēties grēku, bet pati grēka darbība nāk tikai un vienīgi no cilvēka gribas. Ja mēs tiktu piespiesti grēkot, tas būtu nesavienojams ar mūsu atbildību un mūsu vainu tas padarītu neiespējamu. Tādēļ mēs brīvprātīgi izvēlamies grēkot un tas padara cilvēku atbildīgu par grēka darbu un par savu pazušanu. Un tas padara Dievu atbildīgu par visu, kas ir labs un par izredzēto glābšanu.” 

Tātad, Kalvins saka, ka Dievs ir atbildīgs par cilvēka glābšanu, bet cilvēks ir atbildīgs par savu pazušanu, jo viņš ir tas, kurš izvēlas grēkot, tā ir viņa izvēle. Par Kalvinu vēl ir teikts tā: „Ir tie, kuri nostājas pret Kalvinu, apgalvojot, ka viņš ļaunprātīgi apvaino Dievu kā neobjektīvu tiesnesi, jo Kalvina izredzētībā Dievs neizturas vienādi pret visiem.” Viņi jautā: „Ja mēs visi esam pelnījuši elli, kādēļ mēs visi tur nenonākam? Ja Dievs ir gatavs piedot, tad kādēļ Viņš nepiedod visiem?” Un atbilde ir tā, ka mēs visi neesam nosodīti tādēļ, ka „Dievs izvēlas parādīt savas godības bagātību pār žēlastības traukiem, ko Viņš jau iepriekš sagatavojis godībai.” Romiešiem 9, ko mēs arī lasījām. 

Tā, nu, Dievs izglābj dažus, jo ir žēlsirdīgs un nosoda pārējos, jo ir taisns. Šie Kalvina pretinieki vai nu vēlas atņemt Dievam Viņa spēju parādīt žēlsirdību vai arī viņi uzstāj, ka Dievam vajadzētu atteikties no Viņa tiesāšanas pilnībā. Vai ir kāds iemesls, kādēļ taisnam Dievam nevajadzētu būt pienākumam pret radījumu, kas Viņu ienīst un nepārtraukti nostājas pret Viņa autoritāti? Dievs nav parādnieks nevienam, jo „Kas Viņam jebkad ko ir devis, ka Viņam būtu jāatlīdzina?” Romiešiem 11. „Ja Dievs izvēlētos glābt mūs visus, Viņš ar to anulētu savu taisnīgumu, jo taisnīgums netiktu panākts. Tomēr taisnīgumam ir jātiek panāktam un tiks panākts, jo Dievs ir taisns Dievs.” 

Kalvins nebija pirmais, kurš izvirzīja šo tēmu, kā jau es minēju, varbūt pirmais tāds lielais bija Augustīns, un Augustīns saka šādi: „Tas Kungs tādēļ var dot žēlastību tiem, kuriem Viņš vēlas, jo Viņš ir žēlsirdīgs un tomēr nedod visiem, jo Viņš ir taisns tiesnesis. Jo dodot dažiem to, ko viņi nav pelnījuši, Viņš var atklāt savu bezmaksas žēlastību, bet nedodot to visiem, Viņš var atklāt to, ko visi ir pelnījuši.” Tā, nu, Kalvins secina, „Šī izredzētība ir taisnīga, jo neviens neiet pazušanā nepelnīti un, ka tā ir Dieva brīvi dotā laipnība, ka daži tomēr tiek atbrīvoti no tās.” 

Nu, lūk, te mēs saprotam to, ko nozīmē žēlastība, ka ne tikai Kristum atnākot un nomirstot par tevi, bet, ka tu bez sava mazākā nopelna, tiec glābts. Es to sauktu par dubulto žēlastību. 

Ja jūs vēl varbūt šaubāties par šo tēmu un tas ir saprotami un es arī nevienam to nepārmetu, jo šī tēma ir tēma, par kuru ir jādomā un kuru nevar tā vienā dienā izlemt vai saprast. Bet es gribu teikt jums vēl noslēgumā praktiski – padomājiet, vai kāds no jums, kas esat glābti, vai kāds no jums teiktu: „Es esmu glābts, tādēļ, ka es biju gudrāks par tiem pārējiem? Es esmu glābts tādēļ, ka es izlēmu, es sapratu un es izdarīju pareizo izvēli.” Nē, vai ne!? Mēs neviens tā neteiktu, mēs teiktu, ka tas viss ir no žēlastības, ka tā ir Dieva dāvana. 

Un, ja jūs vēlaties, lai tiktu glābts jūsu mīļais līdzcilvēks, kāds, kas jums ir dārgs, vai jūs teiktu: „Nu, man tagad ir jāiet un viņam jāizskaidro un viņš ir jāpārliecina. Un man jāiet un jāsaka viņam: „Draugs, esi gudrs un izlem šo!”” Mēs tā neteiktu, vai ne? Mēs teiktu lūgšanā Dievam: „Kungs, uzrunā viņu. Uzrunā viņu, dod Tu viņam, atver Tu viņam acis.”

Līdz ar to, jūs, kuri uz šiem abiem jautājumiem dodat apstiprinošu atbildi, jūs patiesībā esat kalvinisti. Jums varbūt to ir grūti pieņemt, bet ar saviem darbiem, klusībā, jūs tieši tā arī rīkojaties. 

Tātad izredzētība varbūt ir pati nīstākā doktrīna un tas ir saprotami kādēļ, tomēr vienlaikus tā ir tā doktrīna, kas visvairāk paaugstina Dievu, jo viņa māca, ka viss gods tiek Dievam, ka visa glābšana ir tikai un vienīgi Viņa darbs nevis mūsu. Turpiniet domāt par šo tēmu, neizvairieties no tās un lai tas kļūst arī par to spēku jums, par to drošības sajūtu jums, ka jūs neesat saņēmuši ticību Kristum kā tādu mazu šaubīgu liesmiņu, kuru ir jānotur pie dzīvības, bet, ka tas ir Dieva nodoms un Viņš jūs turēs un Viņš jūs glabās un Viņš savu nodomu nemaina. Un, ja jūsu dzīves apliecina to, ka jūs gribat dzīvot svētas dzīves, jūs gribat būt paklausīgi Kristum, tad jūs varat teikt par sevi kā ir Efesiešiem 1:4 teikts, „Jūs esat tie, kas ir izredzēti, pēc Dieva nodoma, lai jūs dzīvotu svētas dzīves.” Lai Debesu Tēvs svētī jūs uz to.

Lūgsim.

Debesu Tēvs, paldies par Bībeli, paldies, ka Tu esi tik liels un ka Tavi ceļi ir tik augsti un ka Tavas domas ir tik grandiozi lielas, Kungs. Paldies, ka Tu mums kaut mazu daļu no tās atklāj. Tu saproti, ka mēs nekad nesaprastu to pilnībā, mūsu prāts nojuktu, ja mēs mēģinātu to redzēt un izprast kā Tu to redzi un saproti, bet paldies, ka Tu esi savā vārdā licis šīs norādes, licis šo pamatu, šo domu, lai parādītu, ka visa glābšana nāk no Tevis. Mēs ticam Tev, ka Tu esi labs Dievs, ka Tu esi pilnīgs Dievs, ka Tu esi perfekts Dievs, tādēļ Tu dari to, kas ir pareizi un kas ir labi. Un tie, kuri pēdējā dienā stāvēs kopā ar mums šajā finiša taisnē, tie visi būs izdarījuši izvēli sekot Tev un viņi būs dzīvojuši savas dzīves kalpojot Tev un gribot paklausīt Tev un tomēr tie visi būs Tevis izredzētie. Tie visi būs tie, kuri teiks, ka tā ir Tava dāvana. Paldies Tev par to, Tēvs. Palīdzi mums dzīvot ar šo apziņu, kas padara nevis lepnus, bet padara tik ļoti pazemīgus, jo mēs saprotam, ka tā nav mūsu daļa, tas nav mūsu ieguldījums un nopelns. Tā ir Tava dāvana, liela dāvana. Paldies Tev. To mēs lūdzam Jēzus vārdā, āmen.