Vīlandei 20

Bet Jēzus aizgāja uz Olīvkalnu. Rīta agrumā viņš atkal bija templī, un visa tauta nāca pie viņa, un viņš apsēdies tos mācīja. Tad rakstu mācītāji un farizeji atved pie viņa sievieti, kura pieķerta laulības pārkāpšanā, un, to vidū nostādījuši, viņam sacīja: “Skolotāj, šī sieviete ir pieķerta laulības pārkāpšanas brīdī, bet Mozus mums bauslībā pavēlējis tādas nomētāt akmeņiem. Un ko saki tu?” Viņi tā sacīja, viņu kārdinādami, lai varētu viņu apsūdzēt. Bet Jēzus noliecies ar pirkstu rakstīja uz zemes. Kad nu tie nerimās izjautāt, viņš piecēlās un tiem teica: “Kurš no jums ir bez grēka, lai pirmais met akmeni uz viņu!” – un atkal noliecies rakstīja uz zemes. To dzirdējuši, viņi cits pēc cita gāja projām, sākot ar vecākajiem. Un Jēzus palika viens līdz ar sievieti, kas stāvēja vidū. Jēzus piecēlās un viņai jautāja: “Sieviete, kur viņi ir? Neviens tevi nenotiesāja?” Viņa teica: “Nē, Kungs, neviens!” Tad Jēzus sacīja: “Arī es tevi nenotiesāju; ej un no šī brīža vairs negrēko!” Tad Jēzus atkal runāja uz tiem: “ES ESMU pasaules gaisma. Kas seko man, tas nestaigās tumsā, bet tam būs dzīvības gaisma.” – Jņ 8:1-12

Svētrunas noraksts

Lasīsim no Dieva vārda no Jāņa evaņģēlija 8:1-12. 

„Bet Jēzus aizgāja uz Eļļas kalnu. Agri no rīta Viņš atkal gāja templī, un visa tauta nāca pie Viņa, un Viņš apsēdās un mācīja viņus, bet Rakstu mācītāji un farizeji atveda sievu, kas bija pieķerta laulības pārkāpšanā, un, to vidū nostatījuši, tie sacīja Jēzum: „Mācītāj, šī sieva pieķerta laulības pārkāpšanā un Mozus savā bauslībā mums ir pavēlējis tādas nomētāt akmeņiem. Ko Tu saki?” Bet Jēzus pie zemes noliecies rakstīja ar pirkstu smiltīs. Kad, nu, tie uzstāja Viņam ar savu jautāšanu, Jēzus pacēla savu galvu un sacīja: „Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu!” – un atkal noliecies Jēzus rakstīja smiltīs. Bet tie, to dzirdējuši, aizgāja cits pēc cita, sākot ar vecākajiem. Un Jēzus palika viens līdz ar sievu, kas vidū stāvēja. Un Jēzus atkal galvu pacēlis sacīja viņai: “Sieva, kur viņi ir? Vai neviens nav tevi pazudinājis?” Viņa atbildēja: „Neviens, Kungs!” Tad Jēzus sacīja: „Es arī tevi nepazudinu; ej un negrēko vairs!” Tad Jēzus atkal runāja uz viņiem sacīdams: “ES ESMU pasaules gaisma. Kas seko man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma.” Āmen.

Debesu Tēvs, paldies par to, ka Tu esi gaisma, apspīdi un turpini apspīdēt mūs arī šajā Dievkalpojumā ar savu gaismu, ka Tevis apspīdēti, Tevis izgaismoti mēs varam iet un piepildīt Tavu uzdevumu, Tavu aicinājumu savā dzīvē. Jēzus vārdā, āmen. 

Sveicu jūs no sirds jūsu skaistajos svētkos, es pievienojos jau iepriekšējiem sveicieniem, kas izskanēja caur video. Es gan tur tā taisnības labad, tāda līdzsvara labad papildināšu – kad runāja Semināra draudzes mācītājs, viņš teica, ka šī jau īstenībā sākumā bija Semināra draudzes ēka un tad, kad runāja Āgenskalna draudzes mācītājs, viņš teica, ka šis jau tāds Āgenskalna draudzes darbs. Nu, redziet, tā taisnība ir tāda, ka šo draudzi atjaunoja ventspilnieks Almers Ludviks, pirmais jūsu mācītājs, tagad otrs mācītājs, kas jums jau piecpadsmit gadus kalpo, arī ir ventspilnieks, nu, es arī nāku no turienes, dzied Ventspils koris – nu, tā kā tas tā, lai būtu līdzsvars un es piekrītu visam, kas tika sacīts, ka arī jums ir laiks dibināt jaunu draudzi. Noteikti, kad runās vēl Pēteris Eisāns, ja es pareizi sekoju programmā, tad viņš noteikti jūs aicinās uz misiju, ko jūs arī dariet un tas ir labi. 

Paldies, ka jūs mīliet cilvēkus, tas nekas, ka viņi ir citādi. Paldies, ka jūs mīliet arī mani, lai gan man nav bārdas un, ka es tomēr jūtos pieņemts. Tas ir labs žests, ka jūs ne tikai vārdos, bet arī dzīvē praktizējiet. Es tā domāju no sākuma, vai tur nav jābūt tam ceturtajam vārdam vēl klāt: Bībele – Ģimene – Misija – Bārda. 

Par draudzes uzdevumu – šajā vietā, šajā laikā, kur Dievs mūs ir nolicis. Man ir prieks, ka jums ir jūsu vīzija un ka tā misija, ko jūs esiet, pareizāk sakot – nodefinējuši, ka tas tiešām nav sauklis, bet, ka jūs meklējiet ar Dieva palīdzību to izdzīvot un to var pamanīt, ka tie ir jūsu centieni. 

LBDS kopējā misija, vīzija, ir izdzīvot trīs vērtības – Kristus centriskums, ka mēs esam uz Kristu orientēti, un to var redzēt Vīlandes draudzē, ka jūs cenšaties turēties pie Evaņģēlija, neļaut nekam citam, cilvēciskām ambīcijām, emocijām, ieņemt centrālo vietu. Jūs meklējiet veidu, kā izdzīvot Evaņģēliju, kā turēties pie Bībeles vēsts. Par to es vienkārši vēlos jūs uzteikt, ka jūs tā kalpojat un dariet. 

Es zinu, ka tas ne vienmēr ir viegli, reizēm šie centieni turēties pie centra var izraisīt dažādas emocijas, reizēm turēties pie šī centra jums ir sanācis vieglāk un reizēm tas ir prasījis vairāk cīņas un varbūt pat domstarpības. Bet caur to visu ejot, mēs redzam, ka Dievs caur to ir varējis pagodināties, jo tā motivācija ir bijusi laba, to visu darot. 

Misionāls, uz āru vērsts nevis uz sevi, tas ir jūsu misijas apgalvojumā, tas ir LBDS misijā, vīzijā. Un tas ir tik svarīgi, jo tik ļoti viegli mēs varam sākt domāt par sevi – pieregulēt mūziku un temperatūru tikai tā, lai mums ir labi un aizmirst par tiem, kas ir ārā. Ir prieks, ka Vīlandes draudze meklē kā kalpot un es, protams, noteikti daudz ko nezinu, bet tas, ko jūs cenšaties darīt Maskavas priekšpilsētā un tas, ko jūs dariet arī kalpojot ar māmiņām un topošām māmiņām šeit Vīlandes draudzē un daudzas citas lietas – tie ir centieni iet uz āru un paldies jums par to! 

Un, protams, pavairoties spēja, ko jau daudzi sveicēji pieminēja, ka šeit draudzē un tas es domāju lielā mērā ir arī mācītāja nopelns, Ģirta nopelns, ka šī draudze nav viena cilvēka šovs, bet, ka šeit tiek iesaistīti jauni kalpotāji, kalpotājas. Redziet, Semināra draudzē, no kuras jūs nākat, tagad būs jūsu misijas stacija, kā izrādās, jūs sūtiet Kārli Kārkliņu kalpot. Un es ticu, ka tas nebūs vienīgais, lai arī ne vienmēr tas ir viegli, reizēm tas pat ir sāpīgi sūtīt projām cilvēkus kalpošanā, bet, ka jūs to varēsiet darīt un par to jums paldies un, lai Dievs jūs tajā svētī. 

Šeit Jāņa evaņģēlijā, šajā dramatiskajā, spriedzes pilnajā notikumā, kas šeit ir aprakstīts, es ticu, ka mēs varam arī mācīties kādas lietas – kādai tad mums kā draudzei būt un kas ir draudzes uzdevums? Jo, kā jūs pamanījāt, šie dramatiskie notikumi, kurā ir iesaistīta šī sieviete savas dzīves vienā no baiļu pilnākām, tumšākām dienām, kurā ir iesaistīti Rakstu mācītāji un daudzi vērotāji, kas tur ir sapulcējušies Jēzu klausīties. 

Tas viss norisinās templī, tas viss norisinās Dievnamā, savā ziņā tādā Dievkalpojuma vidē, kur cilvēki ir sapulcējušies domāt par garīgām lietām. Tur templī esot, kā mēs šodien Dievnamā, nosacīti templī, Dieva tuvumā, tur tas viss notiek. 

Vispirms mēs varētu padomāt par šo sievieti, ne tāpēc, ka šodien ir 8.marts. Šai sievietei šī ir ļoti tumša, bīstama, satraukumu pilna diena. Ja mēs vairāk zinātu, viņa noteikti ir ne tikai grēciniece kā viņa tajā brīdī tiek pasniegta, viņa noteikti ir arī upuris daudzām dzīves situācijām, kas viņu ir aizvedis tur, kur viņa atrodas dzīvē. Tās bija vairākas izvēles, tas nenotiek vienā dienā, viņa mēģināja tikt ar savas dzīves izaicinājumiem galā, viņa darīja lietas, ko viņa centās darīt slepenībā un te, nu, viss, ko viņa ir darījusi, tas viss ir nācis gaismā, viņa ir pieķerta un viņa ir nolikta tempļa vidū kā apskates objekts – kā nevajag dzīvot. 

Mēs neviens negribētu būt tās sievietes vietā, bet tajā pat laikā, es domāju, mēs varam arī identificēties ar šo sievieti, jo mēs visi esam grēkojuši. Mēs visi esam darījuši lietas, kuras mēs gribētu, ka neviens nekad neuzzina. Un, ja arī mēs neesam bijuši atklāti, atšifrēti cilvēku priekšā stāvējuši, kā šī sieviete, tad katrs cilvēks, kurš ir saskaņā ar kaut kādu realitāti savā dzīvē, ātrāk vai vēlāk, nonāk dzīvē tajā vietā, kur mēs stāvam Dieva priekšā un mēs saprotam – patiesība ir citāda. Mums nav izdevies no sevis noslēpties, patiesība par mani ir tāda, ka man ir vajadzīga piedošana, man ir vajadzīga žēlastība. Mēs visi esam grēkojuši. 

Viens ir sacelties pret sabiedrības normām, bet mēs katrs esam piedzīvojuši to, ka mēs esam sapratuši – mēs esam ignorējuši Dieva balsi, mēs esam palaiduši garām Dieva balsi savā dzīvē un tas ir daudz sāpīgāk. Tad ir jautājums – kādai tad vajadzētu būt draudzes reakcijai uz šiem cilvēkiem? Un tas, ko mēs redzam pie Kristus, tas ir aicinājums uz mums – radikālu žēlastību. 

Kristus ienes piedošanu tur, kur neviens vairs nav gatavs piedot. Tur, kur ticīgie cilvēki, kā tie Rakstu mācītāji uzskata, ka viņu pienākums ir tieši nepiedot, lai glābtu sabiedrību. Viņi meklē paraugprāvu, lai parādītu, ka grēks ir slikts un grēks ir sodāms. Bet Jēzus aiz šīs paraugprāvas ierauga cilvēku, gluži kā mani un tevi, un Viņš saka: „Es tevi nepazudinu.” Tas mums parāda, ka ikviena no draudzes un katra mūsu uzdevums ir nodarboties ar šo nepazudināšanas misiju, draudzes uzdevums – būt vienai vietai, kur cilvēks var nākt, zinot, ka tā ir tā vieta, kur viņš netiks pazudināts, kur tev tiks piedots. 

Jēzus izglābj šo sievieti un Viņš viņai parāda šo virzienu un saka: „Neviens tevi nav pazudinājis, Es tevi nepazudinu.” Un tad Jēzus uz viņu paskatās un saka: „Ej un negrēko vairs.” Mums katram pienāk dzīvē brīži, kur mums tas ir vajadzīgs, kā nākošā elpa, kā nākošā maltīte, lai mēs dzīvotu. Mums ir vajadzīgs dzirdēt šos vārdus no Dieva un mums reizēm ir vajadzīgs dzirdēt šos apstiprinājuma un piedošanas vārdus no līdzcilvēkiem, ja vēlaties, no savas ģimenes, no savas garīgās ģimenes un mums ir svarīgi to dot citiem. 

Tas ir mūsu aicinājums – būt par šīs radikālās piedošanas, žēlastības nesējiem sabiedrībā, līdzcilvēkiem, kur cilvēki tad, kad viņi zina, ka viņiem nav vairs argumentu meklēt piedošanu ne pie viena cita, ka viņi var zināt – ir vēl vieta, kur man kāds piedos, kur man piedošana ir pieejama un, ka tā var būt kristīga draudze. Jo tie ir cilvēki, kas paši pazīst piedošanu, tie ir cilvēki, kuriem pašiem ir piedots. 

Tie ir cilvēki, kuriem ir tā piedots, ka viņiem nevajag meklēt citus, kurus viņi varētu nosodīt, lai viņi paši justos labāki. Jo, ja tu neesi pārliecināts, ka tev ir piedots, tad tev vienmēr vajag turēt tuvumā cilvēkus, kas ir sliktāki par tevi, lai tu uz viņiem varētu pacelties un uz viņu fonu tu varētu izskatīties svētāks, labāks, garīgāks, kristīgāks un tā tālāk. Parādīt žēlastību un parādīt virzienu. Par virzienu kā dzīvot, “Ej un negrēko vairs!” Ko tas nozīmē? Ko tas nozīmē šodienas laikā – negrēkot vairs? Kā nozīmē dzīvot to dzīvi? Tas ir draudzes uzdevums, to demonstrēt, to parādīt. 

Bet tad šajā stāstā, šajā notikumā, ir otra, lielāka cilvēku grupa un tie ir farizeji, kuri rūpējas par sabiedrības morālo veselību, par sabiedrības garīgiem standartiem, kuri rūpējās lai arī Bībeles principi tiek ievēroti. Un viņus ir piemeklējis tas, kas katru no mums var viegli piemeklēt, arī ejot baznīcā, kur mēs mācāmies morāles normas un svētu dzīvi, kas viss ir svarīgi un vajadzīgi, viņus ir piemeklējis tas, ka viņi sāk citus ļoti viegli tiesāt un viņi ir gatavi mest akmeņus, lai atjaunotu kārtību. 

Mēs šodien protams akmeņus nemetam, bet lido jau ne tikai akmeņi, mest var spriedumus, mest var acu skatienus, mest var vērtējumus, kas tiek palaisti par cilvēku, mest pat var tādas paštaisnas lūgšanas, kas ir veltītas, lai otrs cilvēks apzinās, kāds ir viņa īstais stāvoklis. To visu izrādās var darīt pat citējot Svētos Rakstus, jo tas ir tas, ko dara arī šeit farizeji. Viņi nāk pie Jēzus un saka: „Bet, Jēzu, mēs jau tikai tā kā Bībelē rakstīts gribam darīt.” Tā ir cilvēciskās reliģijas tumšā puse, ka mēs varam, pat citātu pie citāta liekot, beigās patiesību pazaudēt, žēlastību pazaudēt. 

Farizejiem bija amats, viņiem bija atpazīstamība sabiedrībā, un šis amats un atpazīstamība sabiedrībā viņiem bija radījis nereālu priekšstatu par sevi. Viņiem bija iedvesta doma, ka viņi vairs sevi paši adekvāti nespēj redzēt. Viņu amats, viņu atpazīstamība sabiedrībā, kur cilvēki viņus apbrīnoja, es pieņemu, arī tajā dienā, kad viņi šo sievieti sagrābuši veda uz templi Jēzum atrādīt, iespējams tur bija kādi cilvēki, kas gāja ar bērniem pa ielu un bērni redzēja, ka tas notiek un, iespējams, vecāki paskaidroja – tie ir cilvēki, kas rūpējās par sabiedrības kārtību, par morāles normām. 

Uz viņiem visi skatījās kā uz augšu. Un tā cilvēku apbrīnoti un ar savu sabiedrisko statusu viņi vairs nespēja redzēt patiesību par sevi. Viņi bija ilūzijās par sevi. Viņi atnāk pie Jēzus un prasa Viņa piekrišanu savam lēmumam. Mēs, protams, zinām un lasījām, ko Jēzus dara un Viņš aptur viņus. Viņš ir parādījis žēlastību tai sievietei, bet man šķiet, šajā notikumā, Jēzus vēl lielāku žēlastību parāda šiem farizejiem, arī cilvēkiem. 

Šie farizeji nav nekādi ļaunie tēli, kurus mēs varam norakstīt tikai tāpēc, ka viņiem ir šis amats ‘farizejs’, viņi ir cilvēki, Dieva mīlēti cilvēki, Dieva radīti cilvēki. Jēzus šiem farizejiem parāda žēlastību. Viņš viņiem palīdz atgriezties realitātē, Viņš viņiem liek krist atpakaļ žēlastībā, kur Viņš viņus ir gatavs noķert, ja vien viņi ir gatavi to atzīt. Jēzus saka: „Kurš no jums ir bez grēka, lai pirmais met akmeni.” Un mēs lasām: „Viņi viens pēc otra aizgāja, sākot ar vecajiem.” Neviens nebija gatavs mest pirmo akmeni. 

Mums arī gribas skaidrību un reizēm tieši tāpēc, ka mums gribas skaidrību, un tad, ja mums tā būs, mums radīsies ilūzija, ka mēs kontrolējam lietas. Mēs arī reizēm gribam vilkt robežas un mēs reizēm varam sadalīt – labie un sliktie, mūsējie un svešie, mēs velkam šīs robežas. Jo vairāk mums izdodas novilkt robežas, jo mums ir tāda sajūta, ka mēs vairāk saprotam. Un tad ir vieglāk dzīvot, tad ir manējie un svešie, tad ir pareizie un nepareizie, labie un sliktie un liekas – tas ir tas, ko farizeji bija sākuši darīt. Jēzus parāda – nav tik vienkārši. Mēs visi esam daudz līdzīgāki nekā bieži vien mums pietiek drosmes to atzīt. 

Kāds ir sacījis, ka cilvēciska reliģija novelk robežas un saka: „Dievs ir atrodams tikai šeit un tikai tagad.” Bet tur, kur Dieva Gars darbojas, tur garīgā patiesība skan: „Viņš ir atrodams visur un vienmēr, jo Dievs ir visur klāt esošs.” Tā jau bija Jēzus laikā – saruna, kur kādi cilvēki sarunājas un viņi strīdējās, kur Dievs ir pielūdzams, kurā kalnā un samarieši sacīja: „Tajā!”, un jūdi sacīja: „Protams Jeruzālemē, uz tempļa kalna!” Un tad Jēzus sacīja: „Ir atnācis laiks, kur vairs nav jāizšķir, kurā kalnā iet Dievu lūgt, jo īstā pielūgsme ir Garā un patiesībā, tam vairs nav saistība ar vietu, ar šiem noteikumiem.” Jēzus šīs robežas nojauc. 

Liekas visa Jaunā derība ir pilna ar to, kur Jēzus šīs robežas atkal un atkal šķērso, kur Jēzus sēž pie viena galda ar farizejiem, ar grēciniekiem, ar grēciniecēm. Viņš sēž pie viena galda un tā laika ‘pareizie’ cilvēki nespēj to sagremot un viņi sāk apsūdzēt Jēzu, bet Viņš šķērso šīs robežas. Jēzus sarunas ar sievietēm, ko tā laika garīgie skolotāji uzskatīja zem viņu cieņas, Viņš šķērso robežas. 

Pēc tam Jēzus sastop apustuli Pāvilu un izsūta viņu misijā un Pāvils šķērso robežas, kuras tajā laikā bija novilktas caur reliģiju un garīgumu, gadsimtiem cauri. Un reizēm tie bija cilvēki, kas bija centušies sekot Dieva gribai, bet viņi bija pazaudējuši Dieva gribu, tā, ka pat Jēzum ir jāuzrunā Sauls, kur Viņš viņu pārvērš par apustuli Pāvilu, un Sauls akls nokrīt pie zemes un tad Jēzus viņu uzrunā un saka: „Saul, Saul, kāpēc tu Mani vajā?” Tur, kur Sauls bija domājis, ka viņš īstenībā kalpo Dievam, izrādās viņš cīnījās pret Dievu. Viņš bija novilcis robežas tur, kur Dievs robežas nevēlējās redzēt. Viņš bija novilcis robežas tur, kur Dievs sen jau robežas bija izdzēsis. 

Tā ir mūsu kalpošana, tā ir draudzes kalpošana – sastapt cilvēkus, neļaut mūsu egoismam, mūsu paštaisnībai vilkt robežas, lai mēs pēc iespējas vairāk varētu mantot, sastapt visus cilvēkus tur, kur viņi ir. Nevilkt robežas tur, kur Dievs tās nav novilcis. Nevilkt robežas savas drošības, savas identitātes, savas pašpārliecinātības dēļ, lai es justos labāk, lai man būtu vieglāk pasauli izskaidrot, jo izrādās ir sarežģītāk nekā mēs reizēm redzam pasauli. 

Pirms kāda laika pie manis uz sarunu atnāca kāda sirma kundze, sieviete, kura izskatījās pēc izskata tāda ļoti dievbijīga un garīga, viss viņas apģērbs un sirmais matu pinums un frizūra atgādināja, vismaz lika domāt, ka viņa ir tāda ļoti garīga, ticīga sieviete un lai Dievs viņu svētī. Tad viņa sāka stāstīt un es klausījos un klausījos un viss viņas stāstījums īstenībā sastāvēja no tā, kā viņu nevienā draudzē nemīl. Tad viņa stāstīja par to draudzi, viņa stāstīja par viņas daudziem garīgiem sasniegumiem, kā viņa vadīja ļoti dedzīgas lūgšanu sapulces un tas viss beidzās ar to, ka beigās viņu tajā draudzē nepieņem un viņa tur vairs nevar iet. Tad viņa aizgāja uz citu draudzi,  tad viņai bija tur pārmetums par to un citu draudzi, labā ziņa visā bija tikai tas, ka tās nebija LBDS draudzes, viņa domāja, ka tās bija. Tad viņa sacīja: „Es tam mācītājam toreiz beigās pateicu, ka Dievs nav viņu pusē, ka Dievs ir manā pusē.” Un es tā klausos un es saku: „Mīļā māsa, vai nevarētu būt tā, ka Dievs ir pa lielu, lai Viņš vienkārši būtu tavā vai otrā pusē. Ja nu Viņš ir abās pusēs.” Viņa atbildēja: „Nē, nē, Dievs ir manā pusē.” 

Es tā domāju, nu, ja tas ir kaut kāds futbola komandas talismans, tad Viņš var būt tavas komandas pusē. Bet tu Dievu nevari pierakstīt savā pusē vienkārši balstoties uz kaut kādu domstarpību un kaut ko tamlīdzīgu, Dievs taču ir daudz lielāks. Mūsu kā draudzes uzdevums ir to ieraudzīt. Viena no draudzes funkcijām ir ne tikai parādīt žēlastību tiem, kas ir pieķerti savā grēkā, tiem, kam neviens cits nav gatavs piedot, viena no draudzes funkcijām ir, ka mēs šeit nākam, lai atgrieztos pie realitātes paši par sevi, ka mēs nesākam domāt par sevi tā, ka mums ir tiesības tiesāt visus pārējos.

Jēzus saka: „Netiesājiet! Kur aug labības un nezāles, lai tās aug, neraujiet ārā, jūs variet visu izpostīt. Atstājiet tiesāšanu Dievam, jūs mīliet. Jūs nevelciet tās robežas. Tu vari kļūdīties un pat, ja tu pareizi kādu situāciju sapratīsi un mēģināsi to risinājumu pats izvest, tu vari vairāk izpostīt nekā izdarīt labu.” 

Draudze ir vajadzīga, lai šī var būt tā vieta, kur cilvēki var atnākt, saņemt piedošanu un lai mēs paši varam saņemt piedošanu, lai mēs nepazustu un netiktu pazudināti un lai citi netiek pazudināti. Draudze ir vajadzīga, lai šī var būt vieta, kur cilvēciski novilktās robežas, kas atdala cilvēkus no Dieva, atdala no draudzēm, var tikt nojauktas un cilvēki var saprast – es te varu ienākt. 

Vislabāk robežas mēs nojaucam tad, kad mēs paši saprotam realitāti par sevi. Kad mēs krītam atpakaļ realitātē nevis tur, kur mēs reizēm esam iztēlojušies, ka mēs esam. Reizēm tā ir mūsu draudzes piederība zināmu gadu skaitu un reizēm tas ir kāds amats draudzē, kas tev liekas – nu, ja jau es esmu draudzē tik un tik gadus un ja pat man ir kaut kāds amats draudzē un es kalpoju, tad jau es zinu lietas un tad es varu izdarīt secinājumus un tad jau es varu rādīt ar pirkstu uz citiem. Un tad Jēzus saka: „Kurš no jums ir bez grēka, lai pirmais met akmeni.” Un tu saproti – īstenībā jau ir savādāk. Tu jau esi cilvēks, tev arī ir vajadzīga žēlastība. Tev nav tiesības tiesāt, tu tāpatās pārtiec no žēlastības. 

Zīmīgi, ka Jēzus nepaceļ acis runājot. Atnāk pie Viņa farizeji ar šo sievieti un Jēzus neskatās, Jēzus noliecies raksta smiltīs. Un viņi uzstāj un prasa Jēzus lēmumu un Viņš joprojām noliecies raksta smiltīs. Un tad Jēzus tikai uz vienu brīdi, interesanti, ka tas ir tik smalki aprakstīts šeit, acīmredzot, evaņģēlists Jānis uzskatīja, ka tur kaut kas ir tik būtisks, lai to aprakstītu. Un tad tikai uz brīdi Jēzus paceļ acis un saka: „Kurš no jums ir bez grēka, lai pirmais met akmeni.” Un atkal Jēzus noliec galvu un turpina rakstīt smiltīs. 

Mēs nezinām, ko Jēzus rakstīja, dažādi minējumi ir izteikti un tie visi ir minējumi. Es domāju, kāpēc Jēzus neskatījās? Mēs to nezinām, es pieņemu, varbūt, varbūt Jēzus neskatījās uz šiem cilvēkiem, lai nepamodinātu viņos lepnumu, kas var iznīcināt. Jo lepnu cilvēku, paštaisnu cilvēku baro tas, ka citi uz viņu skatās. Kas to zina, ja Jēzus uz viņiem būtu skatījies, varbūt viņiem nebūtu bijusi drosme un lepnībā būtu šķērsojuši ceļu un viņiem nebūtu bijusi drosme atzīt savu cilvēcību un tos akmeņus nomest un aiziet projām. Šie cilvēki, uz kuriem visi skatījās kā no apakšas uz augšu, Jēzus viņiem to nedāvā. Varbūt pat šī Jēzus neskatīšanās uz viņiem ir savā ziņā žēlastības parādīšana, lai viņiem pietiek pazemības nākt pie atziņas par sevi. 

Tad, kad viņi ir aizgājuši un šī sieviete ir palikusi viena, tad mēs lasām: „Tad Jēzus uz viņu paskatījās.” Un skatoties uz šo sievieti, uz kuru visi skatījās kā no augšas uz leju, jo viņa taču bija tā paraugprāva tiesājamam cilvēkam, viņa bija tas sabiedrības ļaunums, visās problēmās varēja vainot tādas sievietes kā viņu, un visi skatījās uz viņu kā no augšas uz leju – uz šo sievieti Jēzus paskatās sēžot smiltīs uz augšu. Un Viņš saka: „Es arī tevi nepazudinu.” Viņš skatās uz viņu kā uz augšu un saka: „Ej un negrēko vairs.” Pretēji kā sabiedrībā pieņemts. 

Pasauli, es domāju mēs tā varētu sacīt, posta grēks un paštaisnība. Es domāju varētu pat sacīt, ka platais ceļš, par kuru Jēzus runā, tam platam ceļam ir divas malas – grēks un paštaisnība. Jēzus parāda šauro ceļu un šaurais ceļš nav ne viens ne otrs, šaurais ceļš ir žēlastība, ir piedošana. Vispirms jau žēlastība un vajadzība pēc piedošanas, kad tu to apzinies savā dzīvē un tad tu to vari nest citiem, tad tu vari piedot citiem, jo tev pašam ir piedots. Un kā tu vari nepiedot citiem, ja tev pašam ir tik ļoti daudz piedots? 

Tad vēl viena, man šķiet, draudzes funkcija – mācīties rakstīt smiltīs. Jēzus noliecies raksta smiltīs. Mums visiem bieži patīk paziņot, izvērtēt, pateikt spriedumu. Katram cilvēkam patīk, nu, ja viņam ir tas pēdējais vārds, ja viņš zina, kā ir īstenībā. Jēzus raksta smiltīs. Farizeji runā, viņi mudina, prasa pēc sprieduma – Jēzus neatbild, Jēzus klusē, Viņš raksta smiltīs. Man šķiet, ka tā ir viena lieta, kāpēc arī mums ir vajadzīgi Dievkalpojumi, draudze, lai baznīca varētu būt tā vieta, kur mēs varam mācīties rakstīt smiltīs un nesteigties ar spriedumiem. Kur mēs varam, varbūt līdzīgi kā mācītājs Edgars Godiņš sacīja: mēs varam jautāt Jēzum jautājumus, nebaidīties jautāt. Atzīt, ka mēs nesaprotam, jautāt Jēzum un tur, kur mēs nākam pie Jēzus ar jautājumiem, tur tāpat kā Edgars Godiņš sacīja: tur Jēzus piedalās. Tur Viņš piedalās. 

Es, protams, tikai kā līdzību es to saskatu – mācīties rakstīt smiltīs. Varbūt šodien varētu sacīt: neraksti tik daudz tviterī, raksti smiltīs. Neraksti feisbukā uz sienas, raksti smiltīs, pirms tev ir ko teikt, pirms tev ir ko sacīt. Protams, mēs esam aicināti apliecināt, mēs esam aicināti pasludināt patiesību, tas viss arī, protams! Bet pirms mēs izdarām secinājumu par kādu cilvēku, par kādu situāciju, iemācies raksti smiltīs. Saprast Dieva priekšā esot, Dievkalpojumā, draudzes vidū vai personīgajā dzīvē, Dieva priekšā esot saproti, ka nav tik vienkārši kā tev izskatās. Bieži ir sarežģītāk, bieži tu visu nezini.

Vienkārši ņemot, šiem farizejiem taču bija taisnība – viņi bija atraduši vienu sievieti, kas bija kā sabiedrības samaitātāja, viņa nemācīja labus tikumus sabiedrībai, jaunajai paaudzei un tā tālāk. Bet Jēzus paskatās uz šo situāciju un Jēzus redz, ka ir sarežģītāk nekā šie farizeji to redz. Jēzus redzēja, ka tiem farizejiem bija lielākas problēmas nekā tai sievietei. Un Viņš rakstīja smiltīs. 

Tad, kad Viņš bija smiltīs rakstījis, un protams, Jēzum nevajadzēja ilgi domāt, lai Viņš saprastu, kas notiek, jo Viņš bija ne tikai patiess cilvēks, Viņš bija patiess Dievs, tad tomēr Jēzus saka dažus vārdus. Viņam nav jāiesaistās garā polemikā, strīdos, Viņš saka dažus vārdus, akmeņi tiek nomesti, cilvēki atgriežas realitātē par sevi, šī sieviete tiek izglābta. 

Es sludinu citiem to, kā jau, es domāju, lielākā daļa no mums, kas arī mums pašiem ir jādzird. Un es ticu, ka mums ir vajadzīgas draudzes, cilvēku kopienas, kuras radikāli piedod, kuras ir kā tādas nepazudināšanas salas, kāda, es ticu daudziem no jums ir bijusi Vīlandes draudze un lai Dievs dod, ka tā var būt daudziem uz priekšu. Ka draudze var būt vieta, kur mēs atkal un atkal, tādas cilvēciskas reliģijas ievilkti, tā ir tā mūsu dabiskā gravitācija, ka mēs pievelkamies pie robežu vilkšanas, jo mēs nevaram panest neskaidrību. Jo neskaidrāki laiku, jo mums labāk patīk vilkt robežas – tie ir labie, tie ir sliktie. 

Ka mēs tuvojoties pie Dieva varam ieraudzīt, ka Dievs nav tāds mūsu cilts Dievs, mūsu pusē, kur mēs varam lūgt lūgšanu: „Dievs, lai līst lietus maniem kartupeļiem un kaimiņu sienam.” Ka Dievs ir daudz lielāks, ka Viņš nav kā futbola komandas talismans vai kaut kas tamlīdzīgs, ka Dievs ir daudz lielāks! Dievs nedarbojas tikai te un tā kā mēs to gribam, Dievs darbojas visur un vienmēr. Dievam nav robežu, Dievs ir visur klāt esošs. Un, ka mēs varam nākt Dieva priekšā un mācīties rakstīt smiltīs, mācīties apbrīnot, atzīt to, ko mēs nesaprotam. Ja vēlaties, iemīlēt svēto nezināšanu un tad saprast – Dievs, bet Tu zini visas lietas, un, ja ir te kaut kas sakāms, tad es gribu, lai Tu to apstiprini nevis, ka es steidzos ar saviem spriedumiem un ar saviem lēmumiem. 

Es ticu, ka tā ir šajos divdesmit gados, ir centusies būt un daudzreiz ir bijusi Vīlandes draudze un es ticu, tāds ir mūsu aicinājums uz priekšu. Lai Dievs svētī jūsu kalpošanu. Paldies, ka es varēju būt šajos svētkos jūsu vidū un paldies par to pienesumu, ko jūs kā draudze pienesiet kopējam LBDS darbam un lai Dievs tiešām svētī jūsu kalpošanu vēl daudzus gadus uz priekšu. Divdesmit gadi, tas reizēm liekas kā daudz, bet es aizvakar aizbraucu apsveikt savu mammu 65.gadu jubilejā un es viņai saku: „Es atceros, kā tas bija, mamm`, kad tev bija trīsdesmit.” Un es domāju, cik mammai daudz gadi. 

Lai Dievs dod, ka daudzi no jums, kas esiet šeit, ka jūs Dievs var vadīt šeit šajā misijā, veidojot Latvijā nepazudināšanas salas, piedošanas salas un, ka jūs pēc kāda laika variet atskatīties un sacīt: „Jā, tas bija toreiz, kad man likās Vīlandei ir tik daudz gadu – divdesmit.” Lai Dievs jūs svētī. 

Nolieksim galvas lūgšanā. 

Dievs, mēs pateicamies par to žēlastību, ko Tu esi parādījis un turpini parādīt katram no mums. Es Tev pateicos par katru šajā telpā, kas ir piedzīvojis žēlastību no Tevis un šos vārdus no Tevis, ko Tu esi mums sacījis: „Es tevi nepazudinu.” Un tad Tu mūs svētī tālākai dzīvei ar vārdiem: „Ej un negrēko vairs.” Un Tavos vārdos bija spēks un Tavos vārdos ir aicinājums. Dievs, Tu redzi, ka mēs šo aicinājumu vēlamies izdzīvot un tāpēc mums ir vajadzīgs atgriezties pie Tava spēka. Paldies arī, ka Tu veic pie mums šo kalpošanu tad, kad mēs esam jau kādus gadus ticībā dzīvojuši un Tu dari un strādā pie mums kā Tu tajā dienā strādāji pie farizejiem, Tu mūs atved atpakaļ pie realitātes, kurā Tu mūs žēlastībā sastop, ja mēs to vēlamies. Un tikai esot realitātē, prom no iedomātas paštaisnības, Tu mūs vari lietot. Svētī mūs uz to. Un paldies, ka Tu mums liec domāt, dziļāk skatīties, dziļāk. Nevilkt robežas tur, kur Tu tās pie krusta esi nojaucis. Svētī mūs šajā kalpošanā un es lūdzu Tavu svētību pār Vīlandes draudzi, pār visiem kalpotājiem, par katru atnācēju, svētī Ģirta Ašnevica kalpošanu, ka šī draudze var nest daudzus svētīgus augļus šeit Rīgā un visur, kur Tu viņiem liksi un uzticēsi kalpot. To es lūdzu, Jēzu, Tavā vārdā, āmen.