#3 Pergama: pasaulīgā draudze

"Un Pergamas draudzes eņģelim raksti: tā saka tas, kam ir abpusgriezīgs zobens. Es zinu, ka tu mīti, kur sātana tronis, un turi manu vārdu un neesi noliedzis manu ticību, arī ne tajās dienās, kad jūsu pilsētā, kur mīt sātans, tika nokauts mans uzticamais liecinieks Antipa. Bet daži iebildumi man ir pret tevi, jo tur pie tevis ir arī tādi, kas turas pie Bileāma mācības, kas mācīja Bālāku pavedināt Israēla dēlus ēst upurēdienu un piekopt netiklību. Tāpat tev tur ir arī nikolaītu mācības piekritēji. Tad nu nožēlo grēkus un atgriezies, bet, ja ne, es nākšu pie tevis drīz un cīnīšos pret viņiem ar savas mutes zobenu. Kam ausis, lai dzird, ko Gars saka draudzēm. Tam, kas uzvarēs, es došu ēst no apslēptās mannas un vēl es došu baltu akmeni, un uz tā būs rakstīts jauns vārds, ko neviens nezina kā vien tas, kas to saņems." — Atklāsmes grāmata 2:12-17

Svētrunas noraksts

Jāņa atklāsmes grāmata no 2:12-17:  „Un Pergamas draudzes eņģelim raksti: tā saka tas, kam ir abpusgriezīgs zobens. Es zinu, ka tu mīti, kur sātana tronis, un turi manu vārdu un neesi noliedzis manu ticību, arī ne tajās dienās, kad jūsu pilsētā, kur mīt sātans, tika nokauts mans uzticamais liecinieks Antipa. Bet daži iebildumi man ir pret tevi, jo tur pie tevis ir arī tādi, kas turas pie Bileāma mācības, kas mācīja Bālāku pavedināt Israēla dēlus ēst upurēdienu un piekopt netiklību. Tāpat tev tur ir arī nikolaītu mācības piekritēji. Tad nu nožēlo grēkus un atgriezies, bet, ja ne, es nākšu pie tevis drīz un cīnīšos pret viņiem ar savas mutes zobenu. Kam ausis, lai dzird, ko Gars saka draudzēm. Tam, kas uzvarēs, es došu ēst no apslēptās mannas un vēl es došu baltu akmeni, un uz tā būs rakstīts jauns vārds, ko neviens nezina kā vien tas, kas to saņems." 

Pielūgsim Dievu. 

Debesu Tēvs, mēs visā pazemībā gribam tuvoties Tavam Vārdam. Gribam, lai tas mūs uzrunā, lai tas mūs māca, lai Tavā Vārdā lūkojoties,  mēs katrs varētu sevi pārbaudīt un arī kopīgi kā draudze. Mīļais Kungs, es lūdzu, lai šajā brīdī Tu aizskar mani, lai tas, ko varu šajā dienā teikt, lai tas būtu iedrošinošs Vārds, lai tas būtu Vārds, kas liek mums domāt un liek mums arī katram savu dzīvi izvērtēt. To lūdzu Kristu Tavā vārdā, āmen. 

Tātad vēl viena Mazāzijas draudze. Ja jūs skatāties kartē, tad tas attālums no Smirnas līdz Pergamai, ir apmēram 80km. Tā ir trešā draudze, kuru Jēzus uzrunā. Iesākumā varbūt nedaudz par to, kāda tad bija šī pilsēta. 

Ja mēs pirmajā reizē apstājāmies pie Efesas draudzes, tad mēs sapratām, ka Efesa bija Mazāzijas politiskais centrs. Pagājušajā svētdienā mēs domājām par Smirnu un Raimonds arī pieminēja, ka Smirna bija tirdzniecības centrs. Nu, esam nonākuši līdz Pergamai un tā bija Mazāzijas kultūras un reliģiskās dzīves centrs. 

Šī ir pilsēta, kura apmēram 200 gadus pirms Kristus dzimšanas izgudroja un sāka ražot pergamentu un, ja mēs saliekam kopā šīs pilsētas nosaukumu un šo pergamentu, tad mēs saprotam, ka tieši arī no šīs pilsētas ir cēlies šī materiāla apzīmējums. Šajā pilsētā atradās bibliotēka, kurā bija apmēram 200 tūkstoši pergamenta ruļļu. Šī bibliotēka bija otrā lielākā bibliotēka Romas impērijā aiz Aleksandrijas bibliotēkas.

Bet līdzās šiem vērtīgajiem pergamentiem un augsti attīstītai kultūrai, šī pilsēta bija slavena arī ar daudzējādām reliģisko kultu vietām. Cilvēki šos kultus piekopa. Pergama bija pirmā pilsēta, kur tika ievests Romas imperatora kults. 29.gadā pirms Kristus tika uzbūvēts ķeizara Augusta templis. Šajā pilsētā bija vēl neskaitāmi tempļi un tika pielūgti arī dažādi romiešu dievi. Tur atradās milzīgs galvenā dieva Zeva altāris.

Vēl šī pilsēta bija slavena ar to, ka šajā pilsētā bija viens no ievērojamākajiem Romas impērijas medicīnas centriem un šajā pilsētā pielūdza dievu Eskulāpiju. Ja jūs pārzināt vēsturi, tad zināt, ka Eskulāpijs bija veselības dievs. Viņu sauca arī par dziedinātāju. Šim dievam tika pierakstītas daudz brīnumainas dziedināšanas un pagānu acīs viņš bija kaut kas līdzīgs Jēzum. Šī dieva simbols bija čūska un tā arī visur tika pielūgta. 

Ja mēs skatāmies tā plašāk pasaulē, tad šim dievam bija apmēram 200 altāru, bet tas galvenais altāris bija tieši Pergamā. Ja jūs tagad pārceļaties no vēstures un paņemat Bībeli, tad mēs redzam, ka kristiešiem čūska ir sātana simbols. Tad nu lūk, to pielūdza Pergamas pilsētā. Tāda bija šī pilsēta, bet šajā pilsētā bija arī draudze un Kristus dod Jānim šo vēstījumu Pergamas draudzei. 

Vispirms, kā jau visām citām draudzēm, Jēzus stādās priekšā. Katrai draudzei savādāk. Mēs jau apstājāmies pie Efesas draudzes – tur Viņš stādās priekšā:  „Tā saka tas, kas tur labajā rokā septiņas zvaigznes un, kas staigā septiņu zelta lukturu vidū.” Smirnas draudzei Viņš stādījās priekšā: „Tā saka pirmais un pēdējais, kas bija miris un tapis dzīvs.” Katra draudze atradās savādākā situācijā, īpašā situācijā un katrai draudzei bija zināmas problēmas. 

Ja atceraties, pagājušajā reizē, domājot par Smirnas draudzi, mēs sapratām – tur bija vajāšanas, tur bija ciešanas. Pergamas draudzei tas bija kaut kas cits, kaut kas līdzīgs tam, ko mēs lasījām Bībeles lasījumā no 2.Timoteja grāmatas 3.nodaļas – tā bija sajaukšanās. Tā vispārīgi, par Pergamas draudzi mēs varētu teikt – tā bija ļoti pasaulīga draudze, kur kristīgās vērtības saplūda kopā ar pagānisko dzīvi un mācību. 

Kristus saka – tā ir šīs draudzes problēma. Ko Viņš saka par sevi Pergamas draudzei? Viņš saka: „Tā saka tas, kam zobens abās pusēs ass.” Abās pusēs ass zobens. Ja mēs domājam par šo cīņas ieroci, tad zobens jau vispirms rāda to, ka te ir runa par kaut kādu cīņu. Es nedomāju, ka Kristus sakot šos vārdus, domā kādu vienkāršu sacensību, kur divi cilvēki ar zobeniem vicinās. Nē, tā bija cīņa uz dzīvību un nāvi. 

Ja mēs domājam par kristieša dzīvi, tad mēs varētu teikt – arī kristieša dzīve ir cīņa. Ja mēs domājam vispārīgi par dzīvi, arī te mēs varam teikt – dzīve arī ir cīņa. Cīņa ar dažādām rūpē, problēmām, ciešanām, vajadzībām, bet ja mēs runājam par kristieša dzīvi, tad šī cīņa ir daudz nozīmīgāka. Kristietim ir jāizcīna vēl arī kāda garīga cīņa – cīņa pret pasauli, cīņa pret pasaulīgumu, cīņa par sajaukšanos, cīņa pret dažādiem kompromisiem – un tā jau bibliskā skatījumā ir cīņa uz dzīvību un nāvi. Daudz lielākā mērā nekā mūsu laicīgajā dzīvē, jo tieši šeit izšķiras Mūžīgās dzīves vai Mūžīgās nāves liktenis. 

Cīņai ir vajadzīgs ierocis. Kas ir mūsu rokā tad, kad mēs izcīnām šo garīgo cīņu? Cīņai ir vajadzīgs ierocis. Ja mūsu rokās nekā nav, tad diemžēl mums arī nav nekādu cerību uzvarēt. Tam, kas šodien stādās priekšā, rokās ir kāds ierocis. Mēs lasījām – abpusēji griezīgs zobens. Zobens ir ierocis. Ierocis, ar ko tu vari tiesāt un nogalināt, bet zobens ir arī ierocis ar kuru tu vari griezt, ar kuru tu vari atdalīt, ar kuru tu vari neļaut sajaukties kopā. Ar šo ieroci tu vari nocirst nost nevajadzīgo, nocirst vai nogriezt nost lieko un ļauno. 

Ja mēs atveram Bībeli, tad Ebrejiem 4:12 mēs lasām: „Jo Dieva Vārds ir dzīvs un spēcīgs un asāks par katru abās pusēs griezīgu zobenu.” Dieva Vārds. Vienā pusē ir bauslība, kas uzrāda vainu, otrā pusē ir Evaņģēlijs, kas atbrīvo un dziedina. Dieva Vārdam ir spēks, tas var tiesāt, bet tas var arī palīdzēt un glābt, tas var nest uzvaru. Jēzum nebija vajadzīgs neviens cits ierocis, Viņš lietoja Dieva Vārdu. Viņam ar to pietika. 

Ko mēs kā draudze lietojam? Ko mēs kā draudze meklējam? Dieva Vārds – ar to pietika. Ar to pietiek, lai draudze izturētu līdz galam arī grūtos brīžos. Dieva Vārds ir spēks, kas palīdz atrast pareizo virzienu. Dieva Vārds ir tas, kas brīdina no sajaukšanās ar pasauli. Dieva Vārds ir tas, kas palīdz īstajā brīdī un vajadzīgā vietā nocirst. Dieva Vārds.

Lai cik uzmanīgi mēs arī nelasītu cauri Jauno Derību, mēs nekur neatrodam, ka Jēzus rokās bija kāds cits ierocis, kā tikai šis. Atcerieties, kā sātans kārdināja Jēzu tuksnesī, Jēzus atbilde vienmēr bija: „Stāv rakstīts.” Nekas vairāk: „Stāv rakstīts.” 

Mīļie draugi, ja mēs gribam patiesi cīnīties, ja mēs gribam uzvarēt, ja mēs negribam sajaukties ar pasauli, ja mēs gribam iegūt Mūžīgo dzīvību, tad tev rokās ir jābūt šim ierocim – Dieva Vārdam, Bībelei. Nekam citam. Tu nevari uzvarēt šo cīņu ar tukšām rokām. Ja tas tev nebūs rokā, tad sātanam būs viegli tevi uzvarēt. 

Tāpēc ir tik svarīgi arī šajā gadā, kad mēs atskatāmies uz 20 gadiem, kopš draudze pastāv šeit, ir tik svarīgi pajautāt – kur Dieva Vārds ir šodien Vīlandes draudzes dzīvē? Kur tas ir manā un tavā dzīvē? Ar to jau nepietiek, ka mēs uzrakstām šeit mūsu lozungā – Bībele. 

Ir svarīgi, lai šis zobens, šis abās pusēs griezīgais zobens, ir tas, kas mūsu dzīvi vada, tiesā un ir mums arī palīgs. Dieva Vārds. Kur tas ir šodien mūsu dzīvē? Kāds varbūt teiks: „Man mājās ir daudz Bībeles, katrā plauktā, uz katra galda.” Bet jautājums – cik liela nozīme tam ir šodien priekš mums? Vai tas ir šis zobens mūsu rokās?  Vai mēs šo zobenu spodrinām, asinām? Vai mēs atkal un atkal ņemam Dieva Vārdu, lasām, mācāmies no tā, studējam? Jēzus saka, ka Pergamā, šajā sajaukšanās situācijā, vienīgais un galvenais ierocis ir un paliek Dieva Vārds. Laiks, kurā dzīvojam mēs, vajadzētu būt tieši tam pašam. 

Vēl kaut ko Kristus saka Pergamas draudzei. Viņš saka: „Es zinu, kur tu dzīvo.” Interesanti, ka piecām draudzēm Kristus saka: „Es zinu tavus darbus.”, bet šeit Pergamai: „Es zinu, kur tu dzīvo.” Mums taču arī ir svarīgi tas, kur mēs dzīvojam. Jo tai videi, kurā mēs atrodamies, tai ir savs iespaids uz mūsu dzīvi. Kāds varbūt dzīvo kādas trokšņainas ielas malā un tur bieži vien brauc mašīnas garām, trokšņi lieli, bieži vien tas ir apgrūtinājums. 

Atceros – es kā jauns students pārvācos no Ventspils uz Rīgu un pirmās nedēļas dzīvoju Krišjāņa Barona ielā, netālu no Bērnu pasaules, pie pazīstamiem. Katru rītu, ļoti agri brauca garām tramvajs, ne tādi tramvaji kā tagad – klusi, vai ne!? Tādi riktīgi trokšņaini. Man modinātāju nevajadzēja, vienmēr laikus biju piecēlies. Ar laiku tas sāka kļūt par apgrūtinājumu, bet bieži vien jau cilvēki pie tādām lietām pierod. 

Es kādiem esmu stāstījis, ka dzīvojot Ventspilī, nekad nezināju, kā skan miglas taure. Tagad aizbraucot uz turieni, ja ir migla, es noteikti viņu dzirdēšu. Man liekas, kā cilvēki var dzīvot, viņa tik skaļi skan! Bet cilvēki dzīvo, viņi ir pieraduši. Daudzi cilvēki dzīvo vientuļās vietās, nāk vakars, viņi neiet no mājām ārā. Ir svarīgi – tur, kur mēs dzīvojam, lai mēs justos labi. 

Vienalga, kādi ir tie apstākļi, ne vienmēr mēs varam savu dzīves vietu mainīt un meklēt labāku, bieži vien ir jādzīvo turpat vien tālāk. Ir jāsamierinās ar dažādām problēmām, ko rada šī mūsu dzīves vieta.

Bet Jēzus arī šeit Pergamas draudzei nemaz nesaka: „Es zinu, ka tur Pergamā tev ir grūti.” Viņš nesaka šiem kristiešiem: „Pārceļaties uz citu vietu, nolikvidējiet tur draudzi un dibiniet draudzi kaut kur citur.” Un galu galā uz kurieni? Doties uz dienvidiem uz Smirnu? Tur ir vajāšanas. Ja mēs aplūkotu citas vietas, nekur jau nav tā labā vieta. 

Tik daudz ļaužu staigā, meklē labāku dzīves vietu, dzīves apstākļus, meklē labāku draudzi, pareizāku draudzi. Pergamas draudzei Kristus saka: „Es zinu, kur tu dzīvo. Es zinu, ka tur ir briesmīga vieta, kur tu dzīvo.” Viņš saka: „Tur ir sāna tronis.” Kāpēc Kristus izsaka šādu spriedumu? Vai tāpēc, ka tur bija daudz šo pagānu dievu, kurus pielūdza? Vai tāpēc, ka tur bija šī 300 metru augstā Zevas skulptūra un viņa altāris? Varbūt tāpēc, ka tur bija ķeizara Augusta altāris? 

Mēs varētu domāt, ka drīzāk jau nē. Drīzāk tāpēc, ka tur pielūdza šo čūsku. Tāda bija šī atmosfēra šajā pilsētā. Tur bija šis čūskas tronis. Ja mēs paskatītos tālāk, tad Atklāsmes grāmatas 5.nodaļā un visas šīs Atklāsmes grāmatas centrs ir Dieva tronis, bet par Pergamu Kristus saka: „Sātana tronis.” Mēs varētu teikt: „Briesmīga vieta!” Ja mums būtu iespēja dot padomu, mēs teiktu: „Bēdziet no turienes!” Bet Kristus to nesaka, Viņš saka: „Es zinu, kur tu dzīvo.” Vienīgi šai draudzei Kristus piemin tās dzīves vietu – tā bija šīs draudzes problēma. Kristus saka: “Es zinu.. un es zinu arī, ka tev tur ir jādzīvo. Tikai viena lieta – nesajaucies ar šo sātana pasauli.” 

Mīļie draugi, man liekas, Kristus mums to pašu saka šodien: „Es zinu, kur tu dzīvo. Es zinu tavus kaimiņus, es zinu attiecības tavā ģimenē, es zinu tavu darba vietu.” Mums bieži vien liekas – ak, cik tas ir briesmīgi! Kristus saka: “Es visu zinu, ar ko tu sastopies. Es zinu tavu slikto valsti, es zinu slikto draudzi, kuras loceklis tu esi.” Kristus zina. 

Bet Viņš nesaka: „Bēdz!” Viņš saka kaut ko ļoti svarīgu: „Nesajaucies ar sātana troni.” Neļauj izzust robežai starp garīgo dzīvi un pasauli, novelc šo robežu. Tāpēc ir šis zobens, ar to cērt nost šo pasaulīgo. „Es zinu, kur tu dzīvo. Tas ir labi, ka tu turies pie mana Vārda un neaizliedz manu ticību.” Bet tikai šī otra puse – sajaukšanās ar pasauli – tā bija Pergamas draudzes problēma. Pasaulīgums bija ienācis draudzē. 

Interesanti ir tas, ka Jēzus šai draudzei neko daudz nepārmet, Viņš saka 13.pantā: „Tu jau turies pie mana Vārda un neaizliedz manu ticību, bet tas vien man ir pret tevi,”, kaut kas nedaudz man tomēr nepatīk. Viņš saka: „Tur ir daži,” ne jau visa draudze, bet daži. Tālāk Kristus saka vārdus visai draudzei: „Atgriezies.” Redziet, pavisam nedaudz vajag, lai visu labo samaitātu. Jēzus šeit saka: „Jums ar to ir jātiek galā.” 

Kas ir tas, kas samaitā mūsu garīgās dzīves? Varbūt te ir brīdis, kad mēs varam domāt, vai mēs neesam starp tiem dažiem? Vai Jēzus to nesaka par mani šodien? Jēzus šeit piemin kādus, kas bija tie bileāmieši un nikolaīti? Bileāma un Balaka vārdi mums ir zināmi, par tiem mēs varam lasīt Vecajā Derībā, 4.Mozus 22,23,24.nodaļa. Bileāms ir Dieva pravietis, Balaks ir moābu ķēniņš un tur ir šis stāsts, kur Mozus un Israela tauta mēģina šķērsot Moāba tuksnesi. Tad moabiešu ķēniņš Balaks lūdz Bileāmu nolādēt izraeliešus. Bileāms to nedara, viņš dara gluži pretējo – viņš svētī Izraelu. 

Bet tajā pat laikā viņš rosina Izraelu līdz ar moabiešiem darīt dažādas sliktas lietas – pielūgt elkus, vest netiklu dzīves veidu, viņš atļauj ēst no elkiem upurētās gaļas – sajaukšanās. Viņš gribēja palikt uzticīgs Dievam, bet tajā pat laikā viņš kāroja godu un slavu, kas viņam pienāktos, ja viņš kaut kādā veidā tomēr izpildītu ķēniņa Balaka lūgumu. Viņš mēģināja kalpot diviem kungiem. Viņš mēģināja klibot uz abām pusēm. Tas bija viņu grēks. 

Par nikolaītu mācību – mēs jau lasījām, ka šī mācība tika pieminēta arī vēstījumā Efesas draudzei. Kristus saka: „Tev tas ir, ka tu ienīsti nikolaītu darbus.” Šeit atkal ir nikolaītu mācība pieminēta un mēs varam saprast, ka tā bija diezgan plaši izplatīta. Nikolaīti bija kristiešu grupa, kuru vadīja bija tāds Nikolajs, viens no septiņiem pirmajiem Jeruzalemes diakoniem. Šis cilvēks bija pilnīgi ačgārni sapratis, ko nozīmē brīvība Kristū. 

Šīs mācības pamatā bija tas, ka tu varēji iet uz dažādiem kompromisiem savā morālajā dzīvē. Šie cilvēki dzīvoja netikumīgu dzīvi, viņi ielaidās dažādos kompromisos ar pasauli un visiem visur bija šis attaisnojums – mums ir brīvība Kristū. Viņi skaitījās kristieši, viņi piederēja pie draudzes, bet tajā pat laikā viņi gribēja dzīvot tā kā dzīvoja pasaule. Dubulta dzīve. 

Baznīcā vai kopā sanākšanas reizēs, viņi turas pie Kristus Vārda, kad baznīcas durvis ir aizvērtas, viņi turas pie Bileāma padoma. Vai šodien mēs to neredzam? Vai šodien mēs nemeklējam kompromisus ar pasauli? Vai šodien mēs nedomājam tieši tāpat? Varbūt es tomēr varēšu palikt uzticīgs Dievam? Vai tad Dievs neskatīsies caur pirkstiem uz to kā es dzīvoju šajā pasaulē? 

Dieva Vārds saka – Kristus to nevar paciest. Viņa rokās ir ierocis, kas šķir vienu no otra. Kristus to nevar paciest – šo sajaukšanos ar pasauli. Mīļie, šeit mēs nedrīkstam palikt neitrāli. Mēs nedrīkstam palikt stāvot starp šīm abām frontēm, jo nepārtraukti norit šī cīņa. Mēs nedrīkstam kalpot diviem kungiem. 

Vai mēs šodien varam teikt, ka tā situācija, kāda bija Pergamas draudzē, ka tas jau nu uz mums neattiecas? Ka šis aicinājums: „Atgriezies!”, ka tas ir aicinājums tikai Pergamas draudzei? Mīļie brāļi un māsas, ja šodien tu klausies šo Vārdu, tad arī tev skan šis Vārds: „Atgriezies!” Kristus šodien mūs uzrunā tāpat kā toreiz Pergamas draudzi un Viņš saka: „Tu jau turi manus Vārdus un manu ticību.” 

Ir tik svarīgi palūkoties sevī, vai tu vēl neseko arī Bileāma padomam? Tas ir Kristus brīdinājums. Tas ir Vārds, kurš mums rāda vienīgo izeju no šīs situācijas. Šī vienīgā izeja ir Dieva asais zobens, abās pusēs griezīgs zobens. Tas mums ir jācilā, tur mēs šo padomu atradīsim. Tur mēs atradīsim šos kritērijus, ar ko mēs varēsim atdalīt nost visu to, kas nav Dievam patīkams. 

„Kas uzvar, es došu ēst no apslēptās mannas.”, saka Jēzus. Mēs zinām, ka manna simbolizē pašu Kristu. Jāņa evaņģēlijā mēs lasām: „Jo Dieva maize ir tā, kas nākusi no debesīm un pasaulei dod dzīvību.” Jēzus pats saka: „Es esmu maize, kas no debesīm nākusi.” Jēzus ir tas, kurš piedāvā mums sevi. Tu vari baudīt Viņu. Tā ir tā lielākā balva, kuru Kristus apsola tiem, kas uzvar. 

Vēl Jēzus saka: „Es viņam došu baltu akmeni." Es šeit apstājos un meklēju skaidrojumu tam, kas ir šis baltais akmens? Balts akmens bija diezgan pazīstams tajā laikā. Vispirms jau baltu akmeni kā balvu, blakus tam, ka tev uzlika šo lauru vainagu, deva olimpiāžu uzvarētājiem. Tādā veidā viņi tika godināti. Balta marmora tāfelīte, kur bija uzrakstīts šī uzvarētāja vārds. „Kas uzvar, tam es došu baltu akmeni.” 

Bet ir vēl kāds skaidrojums. Es nezinu, kurš ir īstais, bet es domāju abi ir diezgan labi. Baltus un melnus akmeņus zvērinātie lietoja tiesu procesos. Tieši Pergama bija vieta, kur bija šī tiesa. Ja zvērinātie iedeva tiesnesim baltu akmeni, tas liecināja par to, ka šis tiesājamais ir attaisnots. „Kas uzvar, tam es došu baltu akmeni.” 

Šīs baltais akmens vēsta par mūsu pilnīgo attaisnošanu caur Kristus nāvi pie krusta Golgātā. Ja mēs paliekam uzticīgi, tad mums ir daļa pie Jēzus, Viņa svētumā un Viņa skaidrībā. Lai Dievs palīdz, ka mēs domājot par savu dzīvi, domājot par draudzi, vienmēr atcerētos to, kas ir mūsu rokās. Pēc kā mēs vadam savu dzīvi? Kur mēs meklējam padomu tad, kad mēs esam kādās grūtās situācijās? Lai tas vienmēr ir un paliek Dieva Vārds. 

Lūgsim Dievu.

Tēvs, paldies Tev, ka Tu mums atgādini šo svarīgo lietu. Ka priekš mums kā draudzes, priekš katra kristieša nav nekā svarīgāka un nozīmīgāka kā Tavs Vārds. Un tad, kad mums ir kādi jautājumi, Dievs palīdzi mums Tavā Vārdā meklēt šīs atbildes. Laikā, kad varbūt mēs dzirdam tik daudz dažādu padomu, kā mums vajadzētu rīkoties, vienā vai citā situācijā, Kungs, lai Tavs Vārds būtu tas, kas būtu izšķirošais, kad mēs kādus lēmumus pieņemam, kad mēs kaut ko darām. Kad mēs domājam par savu dzīvi, kad domājam par draudzes dzīvi, lai Tavs Vārds būtu tas, kas nosaka visu. 

Paldies, Kungs, ka mēs dzīvojam laikā, kad tas mums ir pieejams. Paldies, ka mēs varam brīvi no tā mācīties. Dievs pasargi mūs, ka mēs savā dzīvē spētu novilkt stingras robežas tad, kad ir kādas izšķiršanās mūsu priekšā, lai mēs nemeklējam kompromisus, lai mēs nemeklējam dažādus aplinkus ceļus, bet lai esam pārliecināti, ka tas, ko mēs darām, to Tu vari atbalstīt, to Tu vari svētīt. Palīdzi to man, palīdzi ikvienam, kas šodien esam šeit, palīdzi mums kā draudzei. Tavā vārdā Kristu mēs to lūdzam, āmen.