#3 Mīlestība darbībā

"ES ESMU patiesais vīnakoks, un dārzkopis ir mans Tēvs. Katru zaru manī, kas augļus nenes, viņš noņem, un katru, kas augļus nes, viņš šķīstī, lai tas jo vairāk augļus nestu. Jūs esat jau šķīsti tā vārda dēļ, ko es jums esmu runājis. Palieciet manī, un es jūsos; kā zars nevar nest augļus pats no sevis, ja tas nepaliek pie vīnakoka, tāpat nevarat arī jūs, ja nepaliekat manī. ES ESMU vīnakoks, jūs esat zari. Kas manī paliek un es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez manis jūs neko nespējat darīt. Kas nepaliek manī, tas ir kā zars, kas tiek izmests ārā un sakalst. Tos savāc un met ugunī, un tie sadeg. Ja jūs manī paliekat un mani vārdi paliek jūsos, jūs varēsiet lūgt, ko vien gribēsiet, un tas jums notiks. Un mans Tēvs ar to tiks pagodināts, ka jūs nesīsiet daudz augļu un kļūsiet mani mācekļi. Kā Tēvs mani ir mīlējis, arī es jūs esmu mīlējis. Palieciet manā mīlestībā! Ja jūs turēsiet manus baušļus, jūs paliksiet manā mīlestībā, tāpat kā es esmu turējis sava Tēva baušļus un palieku viņa mīlestībā. To es jums esmu sacījis tādēļ, lai mans prieks būtu jūsos un jūsu prieks būtu pilnīgs. Mans bauslis ir:mīliet cits citu, tāpat kā es jūs esmu mīlējis. Nevienam nav lielākas mīlestības par to, ja kāds savu dzīvību atdod par saviem draugiem. Jūs esat mani draugi, ja jūs darāt, ko es jums pavēlu. Es jūs vairs nesaucu par kalpiem, jo to, ko dara kungs, viņa kalps nezina. Es jūs saucu par draugiem, jo es esmu jums darījis zināmu visu, ko dzirdēju no Tēva. Ne jūs izraudzījāt mani, bet es jūs izraudzīju un liku, ka jūs ejat un augļus nesat un ka jūsu augļi paliek, lai visu, ko vien jūs lūgtu manā vārdā no Tēva, viņš jums dotu. Es jums to pavēlu: mīliet cits citu." - Jņ 15:1-17

SVĒTRUNAS NORAKSTS

Es gribu pateikt uzreiz paldies Markum par šo ievadu un šo skatījumu uz Bāreņu svētdienu. Man prieks, ka draudzei nav bijusi vajadzīga šī svētdiena, ar ko mēs īpaši akcentējam šo problēmu, kas ir pasaulē, kas ir šeit Latvijā, sabiedrībā, bet, ka mēs kā draudze jau esam to sapratuši, ka tas ir mūsu uzdevums rūpēties par tiem, kuriem šī mīlestība pietrūkst. Man prieks, ka šodien šeit draudzes vidū mēs varam redzēt cilvēkus, kuri to ir praktiski sapratuši un uzņēmušies rūpes par bērniem, kuri ir palikuši bez vecākiem, kuri ir palikuši bez ģimenes. Un tāpēc mēs varam izmantot to iespēju un pēc Dievkalpojuma parunāt ar šiem cilvēkiem, atbalstot viņus, iedrošinot un varbūt vienkārši kādu labu vārdu pasakot. 

Šīs dienas svētrunas tēma arī ir ļoti cieši saistīta ar to, ko mēs tikko runājām. Es gribu šajā brīdī izlasīt tos divus pantus, ko mēs šajās svētdienās, kad domājam par Gara augli, katru reizi lasām un tie ir vārdi no Galatiešiem 5:22-23.pants un es ceru, ka tad, kad šī svētrunas sērija būs noslēgusies, mēs visi varēsim droši šos pantus noskaitīt no galvas. „Bet Gara auglis ir – mīlestība, miers, prieks, izturība, krietnums, labestība, uzticamība, lēnprātība, savaldība. Pret tādām lietām nav bauslības.”

Mēs pagājušajā svētdienā apstājāmies pie tā, ka Svētais Gars ienākot mūsos, ienes savu mīlestību un mēs domājām par to, ka šī mīlestība, ar kuru Svētais Gars piepilda katru kristieti, tā darbojas trīs virzienos. Vispirms mēs mīlam Dievu. Tā kā mēs mīlam Dievu, mēs vairs nevaram būt vienaldzīgi pret grēku, mēs nespējam samierināties ar grēku savā dzīvē. Un treškārt –mīlestība pret tuvākajiem. Un mēs jau pagājušajā reizē to atzīmējām, ka šī trešā lieta – mīlestība pret tuvākajiem, savā ziņā darbojas kā tāds indikators, kas nosaka to, vai mēs patiešām pazīstam Dievu, vai mēs patiešām mīlam Dievu. 

Atcerieties, 1.Jāņa vēstulē 4.nodaļā ir šie vārdi, kur apustulis Jānis saka – „Mīļotie, mīlēsim cits citu, jo mīlestība ir no Dieva, un katrs, kas Dievu mīl, ir piedzimis no Dieva un Dievu pazīst. Kas nemīl, nepazīst Dievu, jo Dievs ir mīlestība.” Šodien mēs apstāsimies tieši pie šīs trešās lietas, jo šeit mēs ļoti konkrēti varam redzēt, vai tā mīlestība, ko mūsos ienes Svētais Gars, vai viņa ir mūsos. Vai mūsu dzīve parāda šo Gara augli – mīlestību. 

1.Jāņa vēstule 4:12 – „Dievu neviens nekad nav redzējis. Ja mēs viens otru mīlam, Dievs paliek mūsos un Viņa mīlestība mūsos ir pilnīga.” Mīļie draugi, mēs varam varbūt savā dzīvē atkal un atkal atkārtot un bez apstājas teikt – es mīlu Dievu. Bet Dieva Vārds saka – tā kā Dievu neviens nav redzējis, tad protams šo mīlestību, mums kā cilvēkiem, ir ļoti grūti izmērīt. Un bieži vien tas ir tāds pieradums, ka mēs to sakām, un bieži vien tie ir tikai tādi vārdi, ar ko mēs cenšamies sevi kaut kādā veidā piesegt, sakot – es mīlu Dievu. Bet Dieva Vārdu lasot, mēs saprotam, ka tad, kad mūsos ir šī Dieva mīlestība, tad tai ir jābūt šim praktiskajam pielietojumam. Un šis praktiskais pielietojums ir spēja mīlēt cilvēkus, kuri ir mums līdzās. 

Atcerieties manis lasītos vārdu, ko Jānis saka – „Kas nemīl, nepazīst Dievu, jo Dievs ir mīlestība.” Un tas ir ļoti svarīgi. Mums līdzās ir cilvēki un tieši te mēs varam izmērīt, cik labi tad es galu galā pazīstu Dievu? Te mēs ļoti skaidri varam redzēt savā dzīvē, kādas izmaiņas ienes manī tas, ka es pazīstu Dievu. Un tāpēc apustulis Jānis saka Jāņa 1.vēstulē 2:9-11 – „Kas sakās esam gaismā un nīst savu brāli, tas vēl ir tumsā. Kas mīl savu brāli, tas paliek gaismā, un piedauzības nav viņā. Bet, kas nīst savu brāli, tas ir tumsā un staigā tumsā, un nezina, kurp viņš iet, jo tumsa ir viņa acis darījusi aklas.” 

Bieži vien mēs savu kristietību mēram pavisam citādi. Mēs mēram savu kristietību pēc gadiem, mēs atceramies to brīdi, kad mēs atgriezāmies. Kad mēs lūdzām Dievu – Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs. Kāds varbūt to brīdi, tieši to datumu ir aizmirsis, bet viņš atceras, kad viņš ir kristījies. Kāds varbūt mēra savu kristietību ar to, cik aktīvs viņš ir draudzē, cik bieži viņš apmeklē baznīcu. Bet te Dieva Vārdā ir skaidri teikts, ka noteicošais ir mūsu attieksme pret cilvēkiem. Noteicošais ir tas, cik mēs spējam cilvēkus mīlēt. 

Un Svētais Gars ienākot mūsos, ienākot katrā kristietī, maina mūsu attieksmi pret cilvēkiem. Jēzus vairākkārt ir teicis ļoti zīmīgus vārdus un mēs arī Dievkalpojuma ievadā lasījām šos vārdus – „Palieciet manā mīlestībā.” Es atkārtošu, Jāņa evaņģēlijs 15:8-10 – „Un mans Tēvs ar to tiks pagodināts, ka jūs nesīsiet daudz augļu un kļūsiet mani mācekļi. Kā Tēvs mani ir mīlējis, arī es jūs esmu mīlējis. Palieciet manā mīlestībā. Ja jūs turēsiet manus baušļus, jūs paliksiet manā mīlestībā, tāpat kā es esmu turējis sava Tēva baušļus un palieku Viņa mīlestībā.”

Redziet, Jēzus šeit ļoti skaidru lietu pasaka. Viņš saka, lai tavā dzīvē parādītos šis Gara auglis – mīlestība, tev ir jāmīl tā, kā Jēzus mīlēja. Un tieši par to mēs šodien arī runāsim, ko tas nozīme – mīlēt kā Jēzus mīlēja. Es gribu vēlreiz atkārtot, ka tas nebūs iespējams, mēs nekad nespēsim mīlēt tā kā Jēzus mīlēja, ja Svētais Gars neienesīs mūsos šo mīlestību. Te nelīdzēs vienkārša mūsu apņemšanās – nu, es no šodienas sākšu mīlēt. Svētais Gars ir tas, Kurš māca mūs mīlēt tā kā Dievs to bija iecerējis jau tad, kad Viņš radīja cilvēku. Bet cilvēks šo Dieva ieceri – pareizi mīlēt, patiesi mīlēt pazaudēja brīdī, kad grēks ienāca cilvēka dzīvē. 

Un viņš šo savu skatījumu uz mīlestību pavērsa pavisam citā virzienā. Tā ir šodienas lielākā problēma, ka mēs domājam, ka mūs nemīl. Bet tā sakne šai problēmai ir, ka mēs nemaz īsti nezinām, kas ir šī īstā mīlestība. Un īstu mīlestību mēs piedzīvojam nevis tad, kad mūs mīl, bet tad, ka mēs mīlam. Tāds bija Dieva plāns. Tāda bija Dieva iecere, kāpēc Viņš radīja cilvēku. Jēzus vairākkārt atgādina šo svarīgo bausli, Mateja ev.22:37-40 mēs lasām – „Jēzus atbildēja: mīli Kungu, savu Dievu, ar visu savu sirdi, ar visu savu dvēseli un visu savu prātu. Šis ir pats lielākais un pirmais bausli. Bet otrs ir tam līdzīgs – mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Šie divi baušļi ir pamatā visai bauslībai un praviešu mācībai.” 

Un lai to pierādītu, ka tas ir iespējams, Dievs sūtīja pasaulē savu Dēlu. Un Jēzus nāca ne tikai tādēļ, lai nomirtu par mums; Viņš nāca, lai dzīvotu dēļ mums. Viena no īpašībām, ar ko Jēzus atšķīrās no citiem ir – ka Viņš mīlēja Dievu un mīlēja cilvēkus. Un Jēzus to darīja drusku savādāk. Jēzus kādā vietā saka – „Es jums dodu jaunu bausli.” Jāņa ev.13:34, Jēzus saka – „Es jums dodu jaunu bausli”, un tad klausieties – „Mīliet cits citu kā es esmu mīlējis jūs tā arī jūs mīliet cits citu.” 

Atcerieties, pirms brīža es lasīju, Jēzus sacīja kaut ko pavisam citu. Vecais bauslis bija kāds? „Mīli savu tuvāko kā sevi pašu.” Ievērojāt šo atšķirību? Ir pienācis brīdis, kad Jēzus saka – ‘Tagad praktizējiet tādu mīlestību, kāda ir man. Sekojiet manam paraugam. Skatieties kā es mīlu un mīliet arī jūs tā kā es mīlu.’ Jēzus mīlēja cilvēkus neskatoties uz viņu kļūdām, nepilnībām; neskatoties uz viņu rupjībām un nicinājumiem, Viņš viņus turpināja mīlēt. Mēs par to varam lasīt visos četros Evaņģēlijos, un kad mēs to lasām, tad mēs tur redzam, kā dzīvoja Jēzus un kā Viņš mīlēja. 

Trīs lietas, pie kā gribu apstāties un kopā ar jums domāt. Pirmā lieta, ko mēs redzam Jēzus dzīve ir – kāda bija Viņa mīlestība pret Tēvu. Kā Jēzus mīlēja Dievu. Jēzus pilnībā pakļāva savu dzīvi Dievam un tieši šī mīlestība uz Dievu dzina Viņu uz priekšu, motivēja Viņu darīt lietas, kādēļ Viņš bija nācis uz šīs zemes. Jēzus ļoti bieži to piemin, bet kādā reizē Viņš pasaka ļoti interesantu domu. Viņš saka Jāņa ev.5:30 – „Es nespēju no sevis darīt neko. Kā es dzirdu tā es tiesāju un mana tiesa ir taisna, jo es nemeklēju savu gribu, bet Tā gribu, kas mani ir sūtījis.” Un to saka Jēzus. 

Mēs varētu teikt, Jēzus šeit it kā noliek sevi, Viņš nostumj sevi no šī troņa. Ja mēs lasītu iepriekš, tad mēs redzētu, tur ir cilvēki, kas Viņu godā, kas Viņu slavē. Viņš bija uzmodinājis cilvēkus no mirušajiem, Viņš bija dziedinājis, Viņš bija paēdinājis. Viņš varētu teikt – uh, kāds es esmu! Bet Jēzus saka – ‘Es nespēju pats no sevis neko darīt.’ Ar to Viņš norāda uz savu Tēvu, ar to Viņš norāda uz Dievu. Atcerieties, pat Ģedzemanes dārzā Viņš saka – „Ne mans, bet Tavs prāts lai notiek.” 

Un tas iemesls, kāpēc Jēzus tā saka ir – Viņš mīl savu Tēvu. Viņš mīl savu Tēvu vairāk par visu. Jēzu piesita krustā, jo Viņš mīlēja Dievu, un tāpēc, ka Viņš mīlēja Dievu, Viņš mīlēja mūs. Jēzus palika uzticīgs šai mīlestībai līdz galam. Un Viņa dzīve ir reāls piemērs kā mīlēt Dievu. Viņš zināja, ko Dievs no Viņa sagaida.

Mīļie draugi, mums ir Dieva Vārds. Mums ir Svētie Raksti, kur Dievs atklāj mums lietas, kuras Viņš no mums sagaida. Un, ja tu turies pie šīm lietām, ar to tu parādi – es mīlu Dievu. Vairākas vietas Bībelē par to runā, es dažas gribu nocitēt. Jāņa ev.14:21 – „Kam ir mani baušļi un kas tos tur, tas mani mīl. Bet kas mani mīl, to mīlēs mans Tēvs un es to mīlēšu un tam atklāšos.” 1.Jāņa vēstule 5:3 – „Jo tā ir mīlestība uz Dievu, ka turam Viņa baušļus un Viņa baušļi nav grūti.” 1.Jāņa 2:3-6 – „No tā mēs zinām, ka esam Viņu atzinuši, ka turam Viņa baušļus. Kas saka: es esmu Viņu atzinis, - bet netur Viņa baušļus, tas ir melis, un tādā nav patiesības. Bet, ja kas Viņa vārdu tur, tādā patiesi Dieva mīlestība ir piepildījusies. No tā mēs zinām, ka esam Viņā. Kas sakās paliekam Viņā, tam arī pienākas tā dzīvot, kā Viņš ir dzīvojis.” 

Redziet, atkal un atkal mēs redzam, ja tu gribi palikt Kristus mīlestībā, ja tu gribi mīlēt Dievu, turi Viņa baušļus. Mīlestība uz Dievu nozīmē, ka mēs pildām Viņa gribu. Mīlestība uz Dievu nozīmē, ka tu mīli tā kā Jēzus mīlēja. Vai tu tā mīli? Vai tu mīli Dievu tā kā Jēzus mīlēja? Tas ir Svētā Gara mērķis tavā dzīvē, kad Viņš ienāk mūsu dzīvē, Viņš maina mūsu raksturu. 

Otra lieta, ko mēs redzam Jēzus dzīvē – Viņa mīlestība pret cilvēkiem. Jēzus bija Dieva Dēls un Viņā bija šī Dieva mīlestība, bet Viņš bija arī cilvēks. Viņš bija arī cilvēks, kuru vadīja Svētais Gars. Un atrodoties uz šīs zemes, mēs lasām, Viņš mīlēja cilvēkus sev līdzās. „Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlēja, ka Viņš deva savu Vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet tam būtu mūžīgā dzīvība.” Šo mīlestību Kristus ienesa šajā pasaulē. Viņš nāca uz šo zemi, Viņš mīl Tēvu, Viņš Tēva mīlestību nes savā sirdī. Un šī mīlestība veido Viņa attiecības ar cilvēkiem. 

Šo Viņa pozīciju, man liekas vislabāk raksturo vārds, ko mēs lasām Mateja ev.20:28 – „Jo tāpat arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai Viņš pats kalpotu un atdotu savu dzīvību kā izpirkšanas maksu pār daudziem.” To ir ļoti svarīgi saprast, kad mēs runājam par mīlestību uz cilvēkiem, ka tā neprasa, lai Viņam kalpotu. Jēzus negaidīja, kad Viņam kāds kaut ko labu darīs. Jēzus mērķis bija mīlēt. Un Viņa mīlestība bija ļoti praktiska, mēs lasījām –  lai Viņš pats kalpotu un, lai Viņš atdotu savu dzīvību kā izpirkšanas maksu pār daudziem. 

Kad mēs skatāmies Jēzus dzīvē, mēs redzam, ka visur tur, kur Jēzum ir iespēja palīdzēt, Viņš palīdz. Kādā reizē ap Jēzu ir ļaužu pūlis un Jēzus redz tur cilvēki ir izsalkuši, viņiem nav kur nopirkt maizi. Viņš ņem piecas maizes un divas zivis un tās pavairo, lai visiem pietiktu. Tur ir kāds cilvēks, akls, mēs pat viņa vārdu zinām – Bartimejs. Tur ap Jēzu ir daudz cilvēki un Bartimejs mēģina viņu sasaukt, Jēzus tajā laikā sludina, Viņš ir aizņemts, bet Viņš dzird šo palīdzības saucienu. Viņš iet un palīdz. 

Tur ir kāds virsnieks, kurš atsūta savu kalpu un lūdz, lai Jēzus dziedina viņa meitu. Jēzus atstāj visus savus pienākumus, iet pie viņa mājās. Un mēs zinām, tur jau nevajadzēja tikai dziedināt, tur jau vajadzēja šo meitiņu atdzīvināt. Tur ir kāds gadījums, kad bērni grib nokļūt pie Jēzus, bet Viņam apkārt ir lieli onkuļi un tantes, Jēzus pārtrauc šīs nopietnās sarunas un saka – „Laidiet, laidiet bērniņus pie manis.” Jēzus redz cilvēkus. Viņam ir liels mērķis, Viņam ir liels uzdevums, bet Viņš redz cilvēkus. Kāpēc? Jo Viņš mīl viņus visus, tik dažādus. Viņš mīl arī tos, kuriem citi iet apkārt ar lielu līkumu un vēl pagriež galvu uz otru pusi.

Jā, jūs teiksiet – mēs šodien nevaram paēdināt 5000 vīrus ar piecām maizēm un divām zivīm. Mēs šodien nevaram kādu dziedināt vai atdzīvināt. Bet mēs varam mīlēt. Mēs varam parūpēties par kādu, kam iet grūti. Mēs varam būt laipni pret svešinieku. Mēs varam. Viss ir atkarīgs tikai no tā, vai mēs to gribam. Ja mūsos būs Dieva mīlestība, tad mēs to darīsim. Jo Jēzus to darīja. 

Arī tā ir mīlestības izpausme, ka mēs vienkārši varbūt painteresējamies par otru un pajautājam, kā tad iet? Bet ne jau tā formāli, bet ka mēs izrādām tādu patiesu interesi. Un tad, kad šajā sarunā mēs noprotam, saprotam, kur es varu kaut kā praktiski palīdzēt, tad mīlot šo cilvēku, es centīšos arī to darīt. Patiesa mīlestība vienmēr meklēs iespējas, kā svētīt cilvēkus mums līdzās. 

Un tieši par to runā Jēzus. Jāņa ev.15.nodaļā mēs lasījām – „Mans bauslis ir mīliet cits citu. Tāpat kā es jūs esmu mīlējis. Nevienam nav lielākas mīlestības par to, ja kāds savu dzīvību atdod par saviem draugiem.” Mīlestības praktiskā izpausme ir tas, ka mēs spējam kaut ko upurēt. 1.Jāņa vēstule 3:16-18 – „Mīlestību mēs esam iepazinuši no tā, ka Viņš savu dzīvību par mums ir atdevis. Arī mums pienākas savu dzīvību atdot par saviem brāļiem. Ja kādam šajā pasaulē ir pārticība un viņš redz savu brāli trūkumā un noslēdz tam savu sirdi, kā lai viņš paliek Dieva mīlestībā? Bērniņi, nemīlēsim ar vārdiem un ar mēli, bet ar darbiem un patiesību.” Īsta mīlestība vienmēr vadīs cilvēku uz praktisku rīcību, īsta mīlestība vienmēr mainīs viņa attieksmi pret cilvēkiem. 

Krievu rakstnieks Ļevs Tolstojs ir teicis – ‘Mīlēt nozīmē dzīvot tā dzīvi, kuru tu mīli.’ Vai tu mīli cilvēkus tā kā Jēzus mīlēja? Tik dažādi cilvēki pulcējās ap Jēzu, tur bija Viņa radinieki, Viņa māte. Jēzus viņu mīlēja. Pat mirstot pie krusta Viņš piemin savu māti. Tur bija Viņa mācekļi, īpaši tuvi cilvēki Viņam, ar kuriem Jēzus ļoti daudz laika pavadīja kopā, viņus mīlēdams. Viņam bija draugi. Atcerieties, Bībele runā par Martu Mariju un Lācaru, Bībele nosauc tos par Viņa draugiem, Viņš viņus mīlēja. Mēs varam mācīties no Jēzus kā mīlēt dažādus cilvēkus praktiskā veidā. 

Ziniet, ir jau viegli teikt tā globāli – es mīlu visus cilvēkus pasaulē. Ir varbūt viegli mums no šejienes teikt – es mīlu šos trūcīgos bērnus tur Āfrikā. Bet daudz grūtāk ir mīlēt savu sievu vai vīru, bērnus, brāļus, māsas, kuri ir tev līdzās. Un zīmīgi, ka Bībele tieši par to ļoti daudz runā. Kad mēs paskatāmies, kā Jēzus mīlēja savus mācekļus – viņi nebija nekāda dāvana Viņam. Jā, viņi sekoja Jēzum, bet mēs redzam, visu laiku Jēzum ar viņiem bija dažādas problēmas. Pēteris, viņš iet pa ūdens virsu un tur kādā reizē viņš gandrīz noslīkst. Kādā citā reizē viņš nāk pie Jēzus un saka Viņam, dod padomu – Jēzus, tu nepareizi dzīvo, tev vajag dzīvot tā. 

Tad, kad Jēzus runā ar saviem mācekļiem par savu nākotni un saka viņiem, ka viņam jāiet uz Jeruzalemi un tur viņu nodos, viņš tiks nogalināts – ko mācekļi dara? Viņi strīdas. Strīdas, kuram tiks lielāks amats, kuram labāka vieta. Tas viss sāpēja Jēzum, bet Viņš neapvainojās, Viņš vienkārši mīlēja. Vēstulē Romiešiem 12:10 – „Brāļu savstarpējā mīlestībā esiet sirsnīgi, izrādiet cits citam vislielāko cieņu.” Jā, mums varbūt kādas lietas var likties tādi sīkumi, bet ziniet, otram cilvēkam tas var ļoti daudz nozīmēt, ka tu viņu vienkārši mīli tāds kāds viņš ir. 

Un trešā lieta, ko mēs redzam Jēzus dzīvē – Viņa mīlestība pret cilvēkiem, kuri bija naidīgi pret viņu noskaņoti. Kādreiz Jēzus saviem mācekļiem teica ļoti svarīgus vārdus un mēs pie šiem vārdiem apstājāmies pavisam nesen, domājot par Kalna svētrunu. Mateja ev.5:43 – „Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: mīli savu tuvāko un nīsti savu ienaidnieku. Bet es jums saku: mīliet savus ienaidniekus un lūdziet par tiem, kas jūs vajā, ka jūs topat sava debesu Tēva bērni; jo Viņš liek saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un lietum līt pār taisniem un netaisniem. Ja jūs mīlat tos, kas jūs mīl, kāda alga jums nākas? Vai arī muitnieki nedara tāpat? Ja jūs sveicināt vienīgi savus brāļus, ko gan īpašu jūs darāt? Vai arī pagāni nedara tāpat? Tad nu topiet pilnīgi, kā jūsu debesu Tēvs ir pilnīgs.” 

Jēzus ar to visu sastapās savā dzīvē un Viņš ir tas, kurš aicina sekot savam paraugam. Jēzus to visu nodemonstrēja praksē. Tik dažādas situācijas Bībelē mums atklāj kā šī mīlestība izpaudās. Tur ir Jūda Iskariots, viens no Viņa mācekļiem, mēs zinām, cilvēks, kurš beigu beigās Viņu nodeva. Viņš atnāk Ģedzemanes dārzā un skūpsta Viņu, skūpsta Jēzu, tādā veidā Viņu nododams. Bet Jēzus joprojām sauc viņu par savu draugu. Karavīri arestēja Jēzu; Jēzus viņiem neko nepārmeta. Pie krusta Jēzus lūdz par šiem cilvēkiem un saka – „Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.” 

Tāda bija Jēzus mīlestība. Tā ir mīlestība ar kuru katru kristieti piepilda Svētais Gars. Un šī mīlestība dod apbrīnojamu brīvību un spēku, pēc kā mēs visi ilgojamies. Bet to citur nav iespējams iegūt. 1.Jāņa vēstule 4:16-19 – „Un mēs esam atzinuši un ticam mīlestībai, kas Dievam ir uz mums. Dievs ir mīlestība, un, kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā un Dievs viņā. Ar to mīlestība pie mums ir pilnīga, ka mums ir paļāvība tiesas dienā, jo tāpat kā Viņš ir, tā arī mēs esam šajā pasaulē. Mīlestībā nav baiļu, jo pilnīga mīlestība aizdzen bailes; bailēs ir mokas, un bailīgais nav pilnīgs mīlestībā. Mēs mīlam, jo Viņš mūs pirmais ir mīlējis.”

Kāds cilvēks ir teicis, ka cilvēks, kurš ir piepildīts ar Dieva mīlestību ir stiprāks par Samsonu. Dieva mīlestība, kura mūs piepilda Svētajam Garam ienākot mūsu dzīvē, tā spēj visu. Vai šī mīlestība izpaužas arī tavā dzīvē? 

Un es noslēdzu ar vārdiem, ko apustulis Pāvils raksta Romiešiem 5:1-5 –„Tā nu starp mums, ticībā attaisnotajiem, un Dievu ir iestājies miers caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, caur Viņu mēs ticībā esam mantojuši ceļu uz šo žēlastību, kurā mēs stāvam un lepojamies par cerību uz dievišķo godību. Bet ne par to vien mēs lepojamies, mēs lepojamies arī ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību, izturība – uzticību Dievam, uzticība Dievam – cerību, bet cerība nepamet kaunā, jo Dieva mīlestība caur Svēto Garu, kas mums dots, ir ielieta mūsu sirdīs.” 

Vai tu pazīsti šo mīlestību? Mīlestību, kuru mums dod Svētais Gars ienākot mūsu dzīvē. Un tā izpaužas mīlot Dievu, mīlot cilvēkus un mīlot pat ienaidniekus. 

Lūgsim.

Debesu Tēvs, paldies Tev, ka neskatoties uz to, ka mēs esam tikai cilvēki, Tu mūs nekādā veidā nešķiro. Tu visus mūs mīli. Un paldies, Kungs, ka Jēzus šo mīlestību atklāj tādā īpašā veidā, parādot, ka arī dzīvojot uz šīs zemes, ir vērts mīlēt Dievu, mīlēt cilvēkus. Un paldies, Kungs, ka šajā dienā Tu mums to atgādināji, kaut gan protams, mēs jau to visu zinām, bet, Kungs, lai šajā dienā katrs mēs ieskatāmies sevī un pajautājam, cik stipra ir šī mana mīlestība? Un, ja mēs redzam, ka tā varbūt ir tik vāja, tad lai katra mūsu lūgšana ir – lai Tavs Gars piepilda atkal mūs no jauna, un piepilda mūs ar šo mīlestību, ar kādu Tu, Kristu, mīlēji. Tā ir mana lūgšana, kad es domāju par savu dzīvi. Tā ir mana lūgšana par katru, kurš ir šajā namā, šajā dienā. Paldies, Kungs, ka to varam lūgt Tavā vārdā, Kristu. Āmen.