#7 Jēzus vara pār veco

“Tad pie viņa atnāca Jāņa mācekļi un jautāja: “Kādēļ mēs un farizeji bieži gavējam, bet tavi mācekļi negavē?” Jēzus tiem sacīja: “Kā var kāzu viesi sērot, kamēr līgavainis ar tiem? Bet nāks dienas, kad viņiem tiks atņemts līgavainis, tad tie gavēs. Neviens nešuj jauna auduma ielāpu uz vecām drēbēm, jo ielāps noplīst no drēbēm, un plīsums kļūst vēl lielāks. Tāpat arī jaunu vīnu neviens nelej vecos ādas maisos, citādi maisi saplīst un vīns izlīst, un maisi iet bojā. Bet jaunu vīnu lej jaunos maisos, tad veseli paliek abi.” — Mateja evaņģēlijs 9:14-17

Svētrunas noraksts
 

Tie, kas jūs regulāri nākat vai varbūt kādi arī sekojat līdzi svētrunām mūsu mājas lapā, tad pagājušajā reizē, mēs kopīgi domājām par to, ka Jēzus aicina Mateju, Viņš ir kopā ar Mateju un ne tikai ar viņu, tur ir muitnieki un grēcinieki, Mateja namā, kur viņš ir uztaisījis banketu, Viņš sēž pie galda un ēd. Arī toreiz šie cilvēki uzdeva Viņam jautājumus, faktiski jautāja viņi Jēzus mācekļiem, bet Jēzus to dzirdēja un pats uz šiem jautājumiem atbildēja. Atbildot uz jautājumu, Viņš mēģināja parādīt šiem cilvēkiem vienu svarīgu lietu – jums ir nepareizs spriedums par cilvēkiem, kas ir jums līdzās; jums ir nepareiza attieksme pret cilvēkiem, kurus jūs saucat par grēciniekiem. Ja jūs atceraties, Jēzus saka: „Ejiet un mācieties!” Ko tas nozīmē – „Man patīk žēlastība ne upuris.”?

Tas ir notikums, kurš ir pirms tā, ko mēs tikko lasījām. Ja, mums trūkst šī apziņa – es esmu grēcinieks, tad, protams, mēs sevi uzskatīsim par kaut ko labāku, lielāku. Un, ziniet, var notikt tā, ka mums vienkārši nav šīs iespējas būt kopā ar Jēzu, jo Jēzus ir kopā ar grēciniekiem. Arī Svētie Raksti saka, ka Dievs stāv pretī lepnajiem. To ir ļoti svarīgi atcerēties – man ir vajadzīgs Glābējs, es esmu grēcinieks!

Šodienas tēma, par ko mēs domāsim, ir ‘Jēzus vara pār veco’. Es gribētu vēl citiem vārdiem to pateikt – formālisms vai dzīvība. Formāla ticība vai īsta ticība? Varbūt tā ir arī atbilde uz kādu no jautājumiem, kurš bija uzrakstīts un iemests šajā kastītē, kurš skan tā: ‘Kāds ir īsts kristietis?’ Tas nozīmē, ka tā ir šodienas problēma. Daudzu draudžu, daudzu kristiešu problēma ir formālisms. Un šodienas tekstā Jēzus mūs māca, ko nozīmē ticēt pa īstam. Ja jūs sekojat līdzi, mēs jau esam tikuši līdz devītajai nodaļai, esam kavējušies pārdomās pie Mateja evaņģēlija, tad mēs varam redzēt, ka Mateja evaņģēlijā ir ļoti daudz tādu mācību stundu, kur Kristus pasniedz, ko nozīmē ticēt pa īstam. Tas norāda, ka cilvēki par to ir domājuši, viņi ir sastapušies ar to problēmu jau tajā laikā, kad Jēzus dzīvoja.

Es gribu šajā rītā aicināt arī jūs paskatīties šodien uz Jēzu, un ieklausīties tajā, ko Viņš saka. Es gribu aicināt, ka katrs no mums, mēs šodien nemeklētu attaisnojumu saviem uzskatiem vai kāda cita uzskatiem. Es gribu šajā rītā aicināt jūs nebūt tādiem ekspertiem, kas no augšas skatās uz Jēzu, bet šajā rītā saprast – es esmu grēcinieks, man ir vajadzīgs Glābējs, es gribu atkal no jauna no Viņa mācīties.

Ir lietas mūsu dzīvē pie kā mēs esam pieraduši, un mums liekas – nu, tā lieta mani padara par kaut ko īpašu Dieva acīs. Tās var būt dažādas darbības, ko mēs darām. Un mums liekas – nu, tas ko es daru, tas mani padara par īpaši garīgu cilvēku. Vai kaut ko jūs nesaklausāt no šī stāsta, ko mēs tikko lasījām? Kur Jēzus sarunājas ar Jāņa mācekļiem, arī tur ir kāda lieta, ko viņi saka Kristum – mēs esam kaut kas, mēs esam īpaši garīgi cilvēki. Jāņa mācekļi bija Vecās Derības mācekļi.

Apustuļu darbu grāmatā 19.nodaļā mēs lasām, ka arī apustulis Pāvils sastapās ar šiem cilvēkiem, viņš viņiem pasludina Evaņģēliju, un pieved viņus Kristum. Tie bija ļaudis, kas tikai nedaudz atšķīrās no Rakstu mācītājiem un farizejiem. Daudzas lietas, ko Jāņa mācekļi darīja, to darīja arī Rakstu mācītāji un farizeji. Viena lieta, ko viņi praktizēja bija gavēšana.

Saprotiet pareizi, šeit nav runa par to, ka nevajag gavēt. Tā ir viena no garīgām disciplīnām, un ir brīži, kad to vajag darīt. Jēzus arī šeit saka, ka arī Viņa sekotāji gavēs, bet tā gavēšana, ko praktizēja Jāna mācekļi atšķīrās. Tā bija līdzīgi tam, ko darīja farizeji. Atcerieties to farizeju, kurš iegāja templī, lūdza Dievu un tur viņš saka: „Dievs, es gavēju divas reizes nedēļā.” Tas bija tāds nerakstīts likums farizeju vidū, kad tu vari būt garīgs tikai tad, ja tu kā minimums divas reizes nedēļā gavē. Viņi uzskatīja, ka tas ir process, kas tevi īpaši pietuvina Dievam.

Ir vēl kāda lieta pret ko savā laikā iestājās Jēzus. Kalna svētrunā, Mateja evaņģēlija 6.nodaļā, Jēzus runā par cilvēkiem, kuri lūdz Dievu. Kas tad tur slikts? Vai tad nevajag lūgt? Vajag! Bet tie bija cilvēki, kuri izgāja uz ielas, nostājas uz ielas stūra, un tad viņi lūdza. Lūdza skaļā balsī. Pievērsa visu uzmanību – redzi, cik es esmu ticīgs, redzi, cik es esmu tuvu Dievam. Bet Jēzus rāda, ka tāda lūgšana Dieva acīs neko nenozīmē. Jēzus savā laikā ļoti stingri iestājās pret šo izrādīšanos, pret šo formālismu. Viņš ļoti asiem vārdiem to nosodīja. Bet, tajā pašā laikā, Viņš rāda, ka ir tikai viens ceļš, kā tu vari izrauties no šī formālisma vai paštaisnības važām – atzīt, ka tu esi grēcinieks. Atzīt, ka man ir vajadzīgs Glābējs, ar kuru man ir īstas, dzīvas, patiesas attiecības.

Ievadā Raimonds lasīja Rakstu vietu no Jāņa evaņģēlija 4.nodaļas. Tur Jēzus satopas ar kādu sievieti, samarieti, pie Jēkaba akas. Pilna problēmu buķete viņas dzīvē. Un Jēzus par to atklāti ar viņu runā. Bet, tajā pašā laikā, mēs varam noprast, ka kaut kāda izpratne par Dievu arī viņā bija. Klausoties tajā, ko Jēzus viņai saka, viņa saprot – nē, šis ir īpašs cilvēks, šis ir pravietis, kas ar mani runā! Viņa sāk it kā sevi attaisnot, un saka: „Mūsu tēvi ir pielūguši Dievu šajā kalnā, bet jūs sakāt, ka tā vieta, kur jāpielūdz ir Jeruzaleme.” Redziet, viņai ir sava versija. Viņa praktizē garīgo dzīvi. „Mūsu tēvi ir pielūguši Dievu šajā kalnā.” Bet Jēzus viņai sacīja: „Tici man, sieva, nāks stunda, kad jūs nepielūgsiet tēvu nedz šajā kalnā, nedz Jeruzalemē. Jūs pielūdzat to, ko jūs nezināt, mēs pielūdzam, ko mēs zinām, jo pestīšana ir no jūdiem. Bet nāks stunda, un tā ir jau tagad, kad patiesie Dievlūdzeji pielūgs Tēvu garā un patiesībā, jo Tēvs meklē tādus, kas Viņu tā pielūdz.”

Kad Jēzus sarunājās ar Jāņa mācekļiem, Viņš vispirms parāda, cik bezjēdzīga ir tāda formāla ticība. Izlasīsim vēlreiz: „Tad pie Viņa atnāca Jāņa mācekļi un jautāja: kādēļ mēs un farizeji bieži gavējam, bet Tavi mācekļi negavē? Jēzus tiem sacīja: kā var kāzu viesi sērot kamēr līgavainis ar tiem? Bet nāks dienas, kad viņiem tiks atņemts līgavainis, tad tie gavēs.” Jēzus tajā laikā bija ļoti pazīstams skolotājs. Ap Viņu pulcējas ļaudis, tur bija Viņa mācekļi, un uzreiz bija arī tie, kas Viņu kritizēja. Kritizēja tāpēc, ka šie cilvēki Jēzu salīdzināja ar sevi. Tādi bija farizeji, Rakstu mācītāji, Jāņa mācekļi, saduķeji, un mēs varētu turpināt šo uzskaiti.

Visi šie ļaudis mērīja Jēzu pēc sava mēra. Skatījās – Jēzus nedara tā kā mēs darām, tātad tur kaut kas nav pareizi. Viņi sāka izteikt šīs pretenzijas. Ziniet kā attīstās tāds reliģiskais formālisms? Cilvēki sāk dzīvot patiesu, Dievbijīgu dzīvi, un tāds sākums bija arī farizejiem, tāds sākums bija arī Jāņa mācekļiem, un pārējām grupām. Bet tad, tās lietas, ko viņi dara, tās pārvēršas par tādu noteiktu formu. Un, kad tās ir pārvērtušās par formu, tās pamazām kļūst par ieradumu. Un tad šie ļaudis saka: „Zini, tikai tā un ne citādi tu vari patikt Dievam.” Viņi audzina sekotājus, un tie to turpina. Tieši pret to šeit vēršas Jēzus.

Atcerieties Vecās Derības laiku. Vecajā Derībā ir aprakstīta Izraēlas tautas vēsture, un šī tauta piedzīvo laikus, kad čūskas uzbrūk šai nometnei, sakož cilvēkus, daudzi cilvēki mirst. 4.Mozus grāmatā 21.nodaļā, tur ļaudis nāca pie Mozus un teica: „Mēs esam grēkojuši, jo mēs runājām pret Kungu un tevi.” Tad viņi saka Mozum: „Lūdzies Kungu, lai Viņš atņem mums čūskas.” Tad Mozus lūdza par tautu, un Kungs teica Mozum: „Taisi sev ugunīgu čūsku, un liec kāta galā. Ja kāds tiek sakosts, lai skatās uz to, un tas paliks dzīvs.”

Mozus tā darīja, viņš taisīja vara čūsku, lika to karoga kāta galā, un, ja kādu sakoda čūska, tad tas palūkojās uz vara čūsku un palika dzīvs. Līdz šim viss it kā labi, Dievs deva padomu Mozum, bet gāja laiks un cilvēki šo vara čūsku, kurai bija nozīme tajā laikā, tajā situācijā, un Dievs to tāpēc arī teica darīt, viņi to pārvērta par savu elku. Viņi sāka pielūgt vara čūsku.

Redziet, sākumā Dievam tas bija plāns, kā glābt cilvēkus, bet cilvēki to pārvērta par pielūgsmes objektu. Tad vēlāk mēs lasām, daudz gadu ir pagājuši, sāk valdīt Dievbijīgs ķēniņš, Hiskija, un viņš saprot – kaut kas nav pareizi. Ir kaut kas nogājis greizi. Mēs vairs nepielūdzam Dievu, mēs pielūdzam kādu objektu, tas ir kļuvis par mūsu elku. 2.Ķēniņu grāmatā 18:4 mēs lasām: „To saprotot, viņš nopostīja augstieņu altārus. Viņš nolauza elku stabus, nocirta ašēras un sadauzīja vara čūsku, ko bija darinājis Mozus. Jo līdz tai dienai Izraēla dēli tai kvēpināja, un sauca to par Nehuštan.”

Bieži vien labas lietas pamazām pārvēršas par formālu lietu. Vēl vairāk – šīs lietas pārvēršas par elkiem, ko cilvēki sāk pielūgt. Ziniet, tāda lieta var būt arī mana un tava pagātnes pieredze. Tik bieži mēs to dzirdam – tad bija tā, tas kas tagad notiek, tas ir nepareizi. Bet ziniet, kādai tautai ir tāds sakāmvārds – vienā upē nevar iekāpt divreiz. Tu iekāp ūdenī vienreiz, pēc brīža jau, kāpjot upē nākamajā reizē, tā būs jau cita, jo tas ūdens, kurā tu biji iekāpis, tas jau ir aiztecējis. Ir tik svarīgi mums iemācīties dzīvot ar Dievu šodien. Dzīvot ar Dievu tādos apstākļos, kādos mēs atrodamies.

Vairākus gadus atpakaļ man bija iespēja apmeklēt savus draugus, viņi dzīvo Amerikā, Pensilvānijas štatā. Kādu dienu viņi mani veda pa tādu rajonu, kur dzīvo ļoti interesanti cilvēki. Tos viņi sauc par ‘āmīšiem’. Īpatnēji ģērbjas, brauc greznās karietēs, dzīvo savdabīgu dzīvi. Bet šie ļaudis tic, ka patiesu Dieva klātbūtni var piedzīvot tikai tad, ja viņi dzīvos tā, kā dzīvoja viņu tēvi. Šie ļaudis ir cēlušies Holandē, un tad viņi pārcēlās uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Holandē tajā laikā nebija elektrības, un pārcēlušies uz Ameriku, elektrifikācija gāja pilnā sparā, bet viņi teica: „Nē, vadus vilkt? Nē!” Un tā viņi dzīvo joprojām. „Mēs dzīvosim tā, kā mūsu tēvi ir dzīvojuši.” Viņi domāja, ka šie vadi viņus sasaistīs ar pasauli, ar pasaulīgo. Vēlāk telefonus arī viņi neizmantoja, tagad mobilie telefoni – tos viņi lieto, tur nav vadu.

Bet ziniet, kad par visu to domājam, tad mēs redzam – tur vairs nav nekāda garīguma. Kaut gan šie ļaudis domā, ka viņi ir ļoti garīgi. Ziniet, tādai formālai ticībai, ar ko bieži varbūt arī mēs sastopamies, ir vairākas bīstamības. Vispirms jau tas, ka formāli ticot mēs mānam paši sevi. 2.Timotejam 3:1-5 apustulis Pāvils par to runā. Viņš saka: „Bet zini, ka pēdējās dienās iestāsies grūti laiki, jo cilvēki būs patmīlīgi, naudas kāri, lielīgi, augstprātīgi, zaimotāji, nepaklausīgi saviem vecākiem, nepateicīgi, nešķīsti, cietsirdīgi, nesamierināmi, apmelotāji, nesavaldīgi, mežonīgi, ļauni, nodevīgi, pārgalvīgi, lepnuma apstulbināti, baudas vairāk mīlēdami nekā Dievu.” Un tad klausieties: „Bet tērpušies Dievbijības izskatā, bet tās spēku noliegdami.”

Ja mēs klausījāmies šajā uzskaitījumā, mēs varētu teikt: „Briesmīgi cilvēki!” Bet Pāvils saka: „Tērpušies Dievbijības izskatā.” Kādu laiku atpakaļ mēs domājām par vēstījumiem septiņām draudzēm. Tur mēs Atklāsmes grāmatā 3:1 lasām: „Un Sardas draudzes eņģelim raksti: tā saka tas, kam ir septiņi Dieva Gari un septiņas zvaigznes. Es zinu tavus darbus, jo tev ir Vārds, it kā tu būtu dzīvs, bet tu esi miris.” Par ko Kristus šeit runā? Formālisms. Formālisma problēma ir, ka cilvēks domā, ka viņš ir dzīvs, bet Kristus saka – viņš ir miris.

Šajā pašā nodaļā no 17-18.pantam mēs lasām: „Jo Tu saki, es esmu bagāts un man bagātības pa pilnam, man netrūkst nekā, bet tu zini, ka esi nelaimīgs un nožēlojams – nabags, akls un kails. Es tev dodu padomu, nopirkt no manis zeltu, kausētu ugunī, lai tu kļūtu bagāts. Un baltas drēbes, lai tu to apvilktu, un nebūtu redzams tava kailuma kauns. Un dziedinošu ziedi, lai tu ieziestu savas acis un spētu redzēt.”

Ja mēs nākam pie Kristus, un ja tas iemesls, kāpēc mēs to darām, ir tas, lai meklētu glābšanu, mēs nedomājam, ka mēs esam bagāti, bet mēs saprotam, ka mūsu dzīve ir bankrotējusi. Mēs apzināmies – mums vajag to, kas mums šo bagātību var sniegt, kas mūs var izglābt, un tas ir Kristus.

Lūkas evaņģēlijs 18.nodaļa, jau manis pieminētais stāsts par farizeju. „Farizejs nostājies savrup lūdz tā: Dievs, es Tev pateicos, ka es neesmu kā pārējie cilvēki – laupītāji, ļaundari, laulības apgānītāji, vai arī kā šis te – muitnieks. Es gavēju divreiz nedēļā un dodu desmito tiesu no visa, ko iegūstu.” Ievērojiet, farizejs domāja – tas, ka es regulāri gavēju, tas, ka es dodu desmito tiesu, tas mani taisnos, Dievs citādi uz mani skatīsies. Bet Kristus saka, ka attaisnots no tempļa aizgāja nevis šis farizejs, kurš domāja, ka viņš ir taisns, bet muitnieks. Cilvēks, kurš vispār nebija reliģiozs cilvēks, bet kurš tajā brīdī lūdza Dieva žēlastību. Cilvēks, kurš tajā brīdī pat neuzdrošinājās acis pacelt uz debesīm, kurš sita pa savam krūtīm un sacīja: „Dievs, esi man, grēciniekam, žēlīgs!”

Ja mūsu ticība ir formāla, ja mēs pieķeramies lietām, par kurām mēs domājam, ka tas, lūk, mūs padara kaut kādus īpašus Dieva acīs, mēs sevi maldinām. Formāli ticot mēs varam maldināt arī citus. Mēs jau cilvēki mācāmies viens no otra. Ziniet, kādreiz tā sirds sažņaudzas, kad tu ar citiem cilvēkiem runā par Dievu un viņi saka: „Tu zini, man tāda draudze nav vajadzīga. Ja tur ir tādi cilvēki, tad man tāda draudze nav vajadzīga.” Jā, mēs jau cilvēki neviens neesam perfekti, un dažādi mēs esam, bet cilvēki no malas grib ieraudzīt ticīgos patiesu dzīvību, nevis tikai formālas darbības. Viņi grib redzēt ticības īstumu.

Bet ir vēl kāds ļaunums. Ja cilvēki, raugoties uz tādu formālu ticību, ko daudzi praktizē, viņi uzskata, ka tā ir tā īstā, un arī paši to sāk praktizēt. Tas ir briesmīgi. Mateja evaņģēlijā 23.nodaļā Jēzus saka: „Vai jums, Rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jūs braukājat apkārt pa jūru un sauszemi, lai kādu pievērstu savai ticībai un kad tas noticis, jūs padarāt viņu par elles dēlu, divtik ļaunāku nekā jūs paši.”

Jēzus rāda, ka formālu ticību tu vari ļoti viegli nodot tālāk. Tas notiek ģimenēs, bērni redz savu vecāku ticību, un viņi turpina tāpat praktizēt. Bet Jēzus saka, runājot par šīm lietām, Viņš parāda, ka cilvēks nevar dzīvot ar kaut kādām pagātnes lietām. Bērni nevar dzīvot ar vecāku ticību. Bībele saka – katram ir jāpiedzimst no jauna!

Mīļie draugi, Dievs necieš formālismu, tā ir rakstīts Viņa Vārdā. Izlasīsim Jesajas grāmatā 1:11-18 „Kam man jūsu daudzie upuri? Saka Kungs. Man ir līdz sātam jūsu sadedzināmo upuru auni un nobaroto lopu treknums. Vēršu un jēru asinis es nekāroju. Kad jūs nākat rādīties man, kas no jums to prasa, ka manu pagalmu mīdāt? Nenesiet vairs nevērtas dāvanas, man riebj jūsu kvēpināmais. Jaunu mēnesi, sabatu un sapulces, es nevaru ciests, tās ir krāšņas un grēcīgas. Jūsu mēnešu sākumus un svētkus nīst manu dvēseli, man tie kļuvuši par nastu, es esmu paguris nest. Kad pletīsiet rokas, es savas acis no jums paslēpšu, pat ja bez mitas lūgsieties, es neklausīšos. Jūsu rokas asiņu pilnas.” Un tad Dievs saka: „Mazgājieties, šķīstījieties! Aizvāciet savus ļaunos darbus no manām acīm. Stājieties darīt ļaunu, mācieties darīt labu. Dzenieties pēc taisnības, lai apspiestais laimīgs. Taisnīgi tiesā iet bāreni, aizstāviet atraitni. Nu, nāciet un norēķināsimies, saka Kungs. Ja jūsu grēki būtu kā purpurs, tie būs balti kā sniegs. Ja tie būtu karmīna sārti tie balos kā vilna.”

Ļoti spēcīgi vārdi. Tajā pašā laikā, biedinoši vārdi, kas aicina mums ielūkoties sevī. Kā es kalpoju Dievam? Vai mana ticība ir īsta, patiesa vai tā ir formāla? Ja tas, ko tu dari, ir tikai forma, un tur nav tava sirds, tad Bībele saka – es nevaru to ciest! Dievs to necieš! Beidziet to darīt! Jūsu rīcība mani aizvaino. Bet Jēzus šajā Rakstu vietā, ko mēs lasījām, Viņš nerunā tikai par formālismu. Viņš runā arī par dzīvu ticību. „Bet nāks dienas, kad viņiem tiks atņemts līgavainis, tad tie gavēs.”

Jēzus mācīja, ko nozīmē patiesas attiecības ar Dievu. Ko nozīmē patiesi kalpot Dievam! Tad, kad to saprotam, tad arī gavēšana, tā iegūst pavisam citu jēgu. Tad tas ir brīdis, kurā izlaužas šis patiesais sauciens uz Dievu. Ziniet, patiesu ticību tu nevari ielikt kaut kādos rāmīšos. Jāņa evaņģēlijs 10:10 saka: „Es esmu nācis, lai tām būtu dzīvība un būtu pār pārēm.” Nekādu formas dēļ Jēzus nāca, bet Viņš nāca, lai dotu mums iespēju būt personīgās attiecībās ar Viņu.

Jāņa evaņģēlijs 6:35, Jēzus tiem sacīja: „Es esmu dzīvības maize, kas nāk pie manis tam nesalks, un, kas man tic, tam neslāps, nemūžam.” Jāņa evaņģēlijs 15:4-5 „Palieciet manī un es jūsos. Kā zars nevar nest augļus pats no sevis, ja tas nepaliek pie vīna koka, tāpat nevarat arī jūs, ja nepaliekat manī. Es esmu vīna koks, jūs esat zari. Kas manī paliek, un es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez manis jūs ne nieka nespējat darīt.”

Ko tas nozīmē: ‘palieciet manī’? Tas sākas ar Kristus pieņemšanu kā Glābēju. Tas sākas ar to, ka mēs atzīstam – Viņš ir patiesas dzīvības devējs! Tas sākas ar šo atziņu – bez šīs dzīvības, bez Kristus, es nespēju. Es esmu miris. Apustulis Pāvils raksta Kolosiešiem no 1:17 (sākot): „Viņš ir pirms visa, un viss ir dibināts Viņā – Kristū. Viņš ir savas miesas – baznīcas galva, draudzes galva; sākums, pirmdzimtais no mirušajiem, lai visā Viņš būtu pirmais, jo Dievam labpatika, ka visa pilnība iemājo Viņā. Caur Viņu Dievs ir devis izlīgumu visam. Ar Kristus krusta asinīm Dievs ir ienesis mieru visā, kas uz zemes un Debesīs. Arī jūs reiz bijāt Dievam atsvešināti un naidīgi noskaņoti, ļaunajos darbos iegrimuši, bet tagad Dievs ir devis izlīgumu Kristū, caur Viņa nāvi cilvēciskajā miesā, lai jūs vestu savā priekšā svētumam izredzētus, neaptraipītus un nevainojamus. Ja vien jūs paliksiet ticībā, likti uz droša pamata un neizkustināmi no cerības, kas ir Evaņģēlijā, ko jūs esat dzirdējuši. Tas ir pasludināts visai radībai zem Debess, un es Pāvils, nu, esmu kļuvis šā Evaņģēlija kalps.”

Īsta dzīvība sākas un formālisms beidzas brīdī, kad mēs pieņemam šo izlīgumu Kristū. Un turpinājums ir atzīt Kristu kā savas dzīves Kungu. Dzīvot ar šo atziņu. Kolosiešiem 2:6-7 „Tā kā jūs esat pieņēmuši Kristu Jēzu par Kungu, tad Viņā arī dzīvojiet. Iesakņojieties, topiet kā nams, kas uz Viņa būvēts, esiet ticībā stipri, kā esat mācīti. Pāri plūzdami pateicībā.”

Mīļie draugi, neļaujiet nekam citam aizstāt dzīvas, patiesas attiecības ar Kristu. Jēzus nobeigumā saka, ka formālā ticībā nav iespējama patiesa dzīvība. „Neviens nešuj jaunu auduma ielāpu uz vecām drēbēm, jo ielāps noplīst no drēbēm, un plīsums kļūst vēl lielāks. Tāpat arī jaunu vīnu neviens nelej vecos ādas maisos, citādi maiss saplīst un vīns izlīst un maiss iet bojā. Bet jaunu vīnu lej jaunos maisos, tad veseli paliek abi.”

Nav iespējams drusku formāli ticēt un dzīvot ar Kristu. Ir svarīgi iemācīties dzīvot ar Kristu. Ar to, kurš ir teicis: „Kas bijis, ir pagājis, redzi, es visu daru jaunu.” Jēzus neliek ielāpu uz mūsu vecajām dzīvēm, Jēzus grib būt mūsu dzīve. Jēzus neielej jaunu saturu kaut kur, Viņš visu dara jaunu. Uzsvaru liekot uz formu, mēs nekad nespēsim dzīvot ar Kristu. To atcerēsimies. Par to runā šis dienas Dieva Vārds, to Jēzus centās paskaidrot Jāņa mācekļiem, to Viņš mēģina paskaidrot arī mums.

Galatiešiem apustulis Pāvils 5.nodaļā saka: „Jūs, kas gribat bauslībā tikt attaisnoti, esat šķirti no Kristus. Jūs esat atkrituši no žēlastības, bet mēs Garā gaidām uz taisnības cerību, kas ir no ticības.” Lai Dievs palīdz, ka mēs izdzīvotu īstu, dzīvu ticību kopā ar Kristu. Lai noliekam malā tās formālās lietas, kas mums pašiem liekas tik svarīgas. Bet Dieva Vārdā raugoties, ļaujot, lai Svētais Gars pārveido mūs. Dzīvosim īstu, patiesu kristiešu dzīvi.

Lūgsim Dievu.

Debesu Tēvs, paldies Tev, ka Tu mums atklāj šīs lietas. Un Tu redzi, varbūt ir tik daudz lietas arī manā dzīvē, pie kā varbūt mēs esam pieķērušies un domājam – jā, tas ir tas, kas Tev ir patīkams. Bet, Kungs, palīdzi mums ieraudzīt, ko Tavs Vārds par visu to saka. Kaut Tevi, Kristu, mēs spētu turēt augstāk par visu, pāri par visu, un Tev arī kalpot. Lai tā dzīvība, kuru tikai Tu spēj dot, lai tā piepilda katru vienu no mums. Tā ir lūgšana, ko es Tev lūdzu par sevi, es lūdzu par brāļiem un māsām, par ikvienu, kas ir šeit, šajā dienā. Palīdzi mums. Āmen.