#8 Jēzus vara pār nāvi

“Jēzum ar viņiem vēl runājot, redzi, viens vecākais nāca un nometās ceļos viņa priekšā un sacīja: “Mana meita nupat nomira. Bet nāc, uzliec viņai savu roku, un tā dzīvos.” Jēzus piecēlies sekoja tam kopā ar saviem mācekļiem. Un, redzi, kāda sieviete, kas divpadsmit gadus slimoja ar asiņošanu, pienāca no mugurpuses un pieskārās viņa drēbju malai. Viņa pie sevis sacīja: “Ja vien viņa drēbēm pieskaršos, kļūšu vesela!” Bet Jēzus, pagriezies un viņu ieraudzījis, teica: “Esi droša, meita, tava ticība tevi ir dziedinājusi!” Un sieviete kļuva vesela tajā pašā brīdī. Kad Jēzus, ienācis vecākā namā, ieraudzīja flautistus un trokšņainu ļaužu pulku, viņš sacīja: “Ejiet prom! Meitene nav mirusi, bet guļ.” Un tie viņu izsmēja. Bet, kad ļaudis bija izraidīti ārā, Jēzus, iegājis iekšā, satvēra viņas roku, un meitene piecēlās. Runas par to izplatījās visā apvidū” — Mateja evaņģēlijs 9:18-26

Svētrunas noraksts
 

Rakstu vieta, pie kuras mēs apstāsimies un par ko mēs domāsim, ir Mateja evaņģēlijā 9:18-26. Tad, kad tu lasi un seko līdzi, pamēģini iedomāties to situāciju, labi? Neuztver to tikai kā tādu stāstu, bet pamēģini iedomāties. „Jēzum ar viņiem vēl runājot, redzi, viens vecākais nāca, un nometās ceļos Viņa priekšā un sacīja: „Mana meita nupat nomira. Bet nāc, uzliec viņai savu roku, un tā dzīvos!” Jēzus piecēlies sekoja tam kopā ar saviem mācekļiem. Un, redzi, kāda sieviete, kas 12 gadus slimoja ar asiņošanu, pienāca no mugurpuses, un pieskārās Viņa drēbju malai. Viņa pie sevis sacīja: „Ja vien Viņa drēbēm pieskaršos, es kļūšu vesela.” Bet Jēzus pagriezies un viņu ieraudzījis, teica: „Esi droša, meita, tava ticība tevi ir dziedinājusi.” Un sieviete kļuva vesela tajā pašā brīdī. Kad Jēzus ienācis vecākā namā, ieraudzīja flautistus un trokšņainu ļaužu pulku, Viņš sacīja: „Ejiet prom, meitene nav mirusi, bet guļ.” Un tie Viņu izsmēja. Bet, kad ļaudis bija izraidīti ārā, Jēzus iegājis iekšā, satvēra viņas roku, un meitene piecēlās. Runas par to izplatījās visā apvidū.”

Lūgsim Dievu.

Debesu Tēvs, paldies par šo svētdienu. Paldies par Tavu Vārdu šodien, un Debesu Tēvs, es ļoti lūdzu, ka Tu runā uz mums šodien. Ka mēs ieraugām lietas vēl skaidrāk. Ka mēs, Jēzu, Tevi ieraugām skaidrāk. Palīdzi mums būt godīgiem pret sevi, un savu dzīvi izvērtēt. Paldies, ka mēs esam šeit, lai domātu ne tikai par miesu, bet par savām dvēselēm, par savām sirdīm, tāpēc lūdzam, nāc un pārveido tās. Nāc un dod mums šo ticību, pēc kuras mēs tik ļoti ilgojamies. Svētī šo Vārdu. Āmen.

Pagājušajā nedēļā es saņēmu, ļoti oficiāli skan – man piezvanīja mamma. Parasti tā saruna ir tāda: „Sveiks, dēliņ, kā tev iet un kā veselība? – Paldies, māmiņ, un kā tev?” Bet šoreiz šī saruna bija pavisam citādāka. Viņa saka, ka viņa ir zvanījusi savai māsai, un kādam no tuviem radiniekiem ir ļoti nopietnas veselības problēmas. Šis radinieks aizbrauca uz Rīgu pie dakteriem, un, tā kā viņš aizbrauca, dakteri apskatījās viņa situāciju un aizsūta viņu atpakaļ mājās un teica: „Tur nav cerību.” Tas, ko dakteri saka: „Tas ir īss laiks, kas tev palicis dzīvot.”

Šajā sarunā mēs abi saprotam, ka tā ir runa par nāvi. Mēs saprotam, ka drīz mūsu tuvais radinieks mirs. Iestājas tāds neveikls klusums. Es negribu teikt to vārdu, ka viņš mirs, ka būs nāve, un arī mamma to negrib teikt. Bet mēs abi ļoti labi saprotam, ka tā ir drīza nāve. Tas liek domāt, uzdot daudzus jautājumus, un tur ir asaras un bēdas. Un tad es domāju, ka nāve ir tāda lieta, par ko mums ļoti nepatīk runāt, vai ne? Nāve ir lieta, par ko mēs ne labprāt runājam. Cik bieži savā ikdienā tu runā par nāvi!? „Hei, sveiks, vai tu domā par nāvi?”

Bet nāves tēma šodien ir ļoti, ļoti populāra, un, starp citu, es šorīt braucot uz baznīcu nopirku Latvijas avīzi. Ziniet kāpēc es to izdarīju? Lai izlasītu jums kaut ko par nāvi. Tā kā šodien ir svētdiena, varbūt tāpēc neko avīzē es neizlasīju par nāvi, vienīgais, ka ir pirmais uzraksts ‘Provokācija Nato degungalā’, kas norāda uz kaut kādām briesmām. Bet, ja tu ikdienā paņem avīzi, tad bieži vien, ar ko tu sastopies, ir nāve, nāve, nāve. Nu, labi, šodien tu teiksi: „Avīzes nav populāri!” Es atveru telefonu un atšķiru ziņas – ko es šodien ziņās lasu? Pirmais uzraksts ‘Stihija Tbilisi’, vismaz desmit cilvēki gājuši bojā. ‘No zoodārza izbēguši dzīvnieki’. Ko es vēl lasu – ‘Saistībā ar pazudušās meitenes slepkavību, aiztur Lietuvas valsts piederīgo’. Tās ir ziņas, ko es atšķiru un lasu.

Nāve. Nāve ir tā lieta, kas, man liekas, ir tik populāra šodien, ka mēs no tās nevaram izbēgt, bet tajā pašā laikā, mēs, man tā liekas, pie šī vārda ‘nāve, upuru skaits’ esam tā pieraduši, tāpat kā pie kaut kādiem miljardiem, vai ne? Cik bieži tu dzirdi miljardi tur, miljardi tur un miljons tur pazaudēti, miljoni visur, un tu pierodi pie tā tik ļoti, ka liekas – tam nav nekāda vērtība. Nu, divas nullītes klāt, vai ne!? Un kas par to! Mēs savā ziņā esam pie tā pieraduši.

Ir kāds teiciens, ka ir divas lietas, no kā tu nevari izvairīties dzīvē – nodokļi un nāve. Vai ne? Esat dzirdējuši? Divas lietas, no kā tu neizvairīsies – nodokļi un nāve, bet šīs divas lietas ir tās, no kā mēs tik ļoti cenšamies izvairīties. Mēs cenšamies pēc iespējas mazāk maksāt nodokļus, vai ne? Es negribu teikt, ka jūs mahinējaties, varbūt ne visi, mēs taču esam šeit ļoti godīgi, pareizi? Mēs cenšamies izvairīties no nāves. Kā? Mēs cenšamies to procesu pagarināt tā, lai tā nāve notiek kaut kad vēlāk, vai ne? Un valsts nāk palīgā. Tuvojas Jāņi, tad ir plaša kampaņa par to – brauc uzmanīgi, nebrauc dzērumā un to un to. Tāpēc, ka valsts palīdz mums izvairīties no ātras un muļķīgas nāves. Varbūt viens no iemesliem tāpēc, lai nezaudētu nodokļu maksātāju naudu. Redzi, atkal nodokļi, un atkal nāve, vai ne? Šīs divas lietas kopā. Bet šodien ne par nodokļiem.

Ir ļoti liela atšķirība starp ‘pasargāt no nāves’ un ‘glābt no nāves’. Mēs cenšamies sevi pasargāt, bet mēs nespējam sevi glābt. Tā ir tā realitāte, ko mēs ik pa laikam atceramies – mēs visi mirsim. Cik pozitīva ziņa svētdienas saulainajā rītā, vai ne!? Ja tu neesi bijis un sekojis tam, kas notiek Vīlandes draudzē, tad mēs šodien ejam cauri sērijai, kas saucas ‘Jēzus vara’. Mēs atrodamies Mateja evaņģēlijā, un tā autors Jēzu parāda kā ko? Kurš atceras? Kā Ķēniņu. Autors raksta vēstuli, un viņš saka: „Lūk, Ķēniņš nāk, lūk, Jēzus ir īstais, vienīgais un patiesais Ķēniņš.” Ir ļoti svarīgi, lai tava asociācija ar ķēniņu nav tāpat kā ar prezidentu šodien.

Mums nesen bija prezidenta vēlēšanas, vai ne? Reizēm liekas – nu, ievēlēja prezidentu, ko tad viņš tādu izdarīs, vai ne? Ko tad viņš tādu mainīs!? Visu lielo darbu darīs viņa padomnieki un prezidenta kanceleja, vai ne? Mums ir tāda asociācija – nu, šis valdnieks, nu, nav spējīgs! Neliksim vienādības zīmi starp to. Matejs saka: „Lūk, nāk Ķēniņš, kuram ir vara pār visu.” Skan varbūt ļoti gudri vai banāli, bet mēs gājām cauri, un redzējām – Jēzum ir vara pār miesu, pār dabu, pār ļauniem gariem, Viņam ir vara pār daudzām lietām.

Šodien mēs atrodamies kādā notikumā, kuru mēs jau lasījām, un tas ir Mateja 9:18-26. Kas tad šeit notiek? Tiem no jums, kuriem patīk ļoti iedziļināties Rakstos, tūlīt mēs to darīsim, bet tiem, kuriem tas varbūt ļoti nepatīk vai ne visai patīk, es lūdzu, esi pacietīgs un seko līdzi, jo tas ir svarīgi. Ko mēs šodien redzam šodienas notikumā? Jēzum notiek saruna ar farizejiem un Jāņa Kristītāja mācekļiem. Jēzus viņiem dod tādu kā lekciju par vīnu. Vīnu nelej vecos traukos un tā tālāk, Viņš dod pamācību. Kad šī saruna notiek, pēkšņi ieskrien kāds vīrs un iztraucē visu šo sarunu. Un viņš ne tikai ieskrien, viņš ieskrien un nokrīt ceļos Jēzus priekšā (18.pants).

Vīrs, kurš ir izmisuma pilns, un kas viņam dod šo izmisumu? Viņa meita ir mirusi. Man kā divu meitu tēvam, ir grūti kaut ko tādu iedomāties, es pat negribu neko tādu iedomāties! Bet šeit ieskrien vīrs, kuram ir nomirusi meita. Kas ir šis vīrs? Citi Evaņģēliji pasaka mums, ka šo vīru sauc Jairs, un iespējams jūs esat dzirdējuši šo notikumu par Jaira meitiņu!? 12 gadus veca meitiņa, 12 gadus lolota, mīlēta, rūpēta, vienīgā meitiņa. Šis vīrs ir ļoti turīgs vīrs, viņš ir valdnieks, viņš ir sinagogas priekšnieks. Viņš ir vīrs ar ļoti augstu reputāciju sabiedrībā. Viņš ir vīrs, kurš nosaka, kurš baznīcā jeb templī, sinagogā, drīkst lasīt Bībeli priekšā, kurš drīkst sludināt un kurš nedrīkst. Viņš bija tas noteicējs, viņš ir viens no tiem farizejiem, jo farizeji bija tie, kas valdīja pār sinagogu, pārvaldīja. Turīgs vīrs, un viņam nomirst meitiņa.

Es domāju, viņš varētu skriet apkārt pasaulei, un aizvest meitiņu uz jebkuru vietu, lai tikai viņu dziedinātu, lai viņa būtu vesela. Bet jūs redziet, šeit notiek kaut kas ļoti grandiozs. Šis vīrs sastopas ar šo situāciju, šo nāvi, un pirmā doma, kas viņam ienāk prātā – es skriešu pie šī bārdainā jūda, kurš saka, ka viņš ir Dieva Dēls, ka viņš ir izredzētais. Pirmā lieta. Un viņš ne tikai aizskrien, šis vīrs ar augstu autoritāti, viņš nokrīt ceļos Viņa priekšā!

Lai mēs izprastu mazliet šo izmisumu, jūdu kultūrā ceļos krišana simbolizē kaut ko ļoti lielu. Ebreju valodā, Vecajā Derībā, šis darbības vārds ir ‘barak’ – krist ceļos. Šis vārds ir cēlies no vārda ‘berek’ – ‘barak’, varbūt atcerēsieties. Šis tulkojums ir ‘celis’. Ebreju kultūrā celis bija spēka simbols. Līdz ar to, kad tu saliec savu celi un noliecies uz zemes kāda priekšā, tas ir žests, ka persona, kuras priekšā tu zemojies, ir atzīstama kā spēcīgāka un pārāka.

Starp citu, ja tu esi Bībeles lasītājs un pazinējs, tu zināsi, ka farizeji neatzina Jēzus mācību. Viņi neatzina Jēzu. Bet šeit, šis valdītājs, atskrien un nokrīt Jēzus priekšā, un saka: „Nāc, uzliec rokas, lai viņu dziedinātu.” Iedomājieties, kāds skats, kāds izmisums! „Jēzu, Tu esi mana vienīgā cerība!” Kāda ticība! Kāda pazemība!

Es atceros no Viesītes laikiem, Viesīte ir maza pilsēta Latvijā, kad tur mācītājs teica kādu piemēru. Tas ir patiess stāsts. Viņš teica, ka kādam komunistiskās partijas vadītājam tika atklāta ļoti smaga slimība. Viņš aiziet pie daktera, dakteris zina to slimības vēsturi, un saka: „Dakteri, ja tu mani izārstēsi, es tev nopirkšu volgu.” Volga tajā laikā bija kā jauns mersedes šodien, varbūt pat ferarī. „Es tev nopirkšu volgu, ja tu mani izārstēsi.” Un dakteris atbildēja: „Nopērc man kaut desmit, bet es neesmu Dievs, kurš tevi var izārstēt. Es to nevarēšu izdarīt. Pērc man kaut desmit volgas, es neesmu spējīgs to darīt.”

Šeit cilvēks sastopas šīs realitātes, šīs nāves priekšā, viņš saprot – es miršu. Kad Jēzus sastop šo vīru, kurš nokrīt Viņa priekšā, un Viņš redz viņa ticību un pazemību, ko Jēzus dara? Skatāmies, ko Jēzus dara? „Jēzus piecēlies sekoja tam kopā ar saviem mācekļiem.” Jēzus iet! Viņš iet līdzi, Viņš redz šī cilvēka vajadzību, Viņš saka: „Jā, es iešu ar tevi!” Viņš iet. Tur ir vesels pūlis, kas ar Viņu iet kopā. Jēzus iet, Viņš atsaucas. Jēzus ir pieejams. Viņš atstāj to sarunu ar visiem mācekļiem, un Viņš kopā iet ar šo vīru. Iedomājies, šis vīrs, viņš iekšēji domā: ‘Ejam ātrāk, ejam ātrāk, mana meitiņa tik tikko mirusi! Ejam ātrāk!’ Un viņi dodas.

Bet kaut kas notiek. 20.pants „Un redzi, kāda sieviete, kas 12 gadus (atkal 12 gadi, meitiņai bija 12 gadi un šeit arī 12 gadi, ļoti interesanti, vai ne?) slimoja ar asiņošanu, pienāca no mugurpuses un pieskārās Viņa drēbju malai, viņa pie sevis sacīja: „Ja vien Viņa drēbēm pieskaršos, es kļūšu vesela.”” Jēzus iet uz Jaira mājām pie šīs meitiņas, kas ir mirusi, un pēkšņi, ejot pa ceļam, notiek vēl kaut kas. Tur ir kāda sieviete, kas slimo ar asiņošanu 12 gadus. Tu redzi atkal – šī sieviete 12 gadus ir ar to slimojusi, un citi Evaņģēliji stāsta, ka viņa ir gājusi pie dakteriem, tik daudz dakteriem, un izdevusi tik daudz līdzekļus, lai viņi izārstē viņu, bet viņi to nevarēja. Viņi to nevarēja! Tur ir rakstīts, ka kļuva vēl sliktāk. 12 gadus!

Ko tas nozīmē šai sievietei? Tajā laikā, ja tev bija šī asiņošana, tu tiki uzskatīta par nešķīstu. Viss, kam tu pieskāries, kur tu gulēji, tava gulta, tavs krēsls, visa tava māja bija nešķīsta. Ja tu pieskāries kādam cilvēkam, tas cilvēks bija tajā dienā nešķīsts, viņam bija jāiet mazgāties, un visu dienu viņš bija nešķīsts. Tas nozīmēja – tu nedrīkstēji iet baznīcā, tu nedrīkstēji būt publiskās vietās, 12 gadus! Tagad mēģini iedomāties, kā šī sieviete jutās. 12 gadus tu nedrīkstētu nākt Vīlandē. Nē, šodien tas tā nav.

Šī sieviete meklē pie kā pieķerties, un tad viņa dzird par šo Jēzu. Viņa iet šajā pūlī, viņai vienalga, un saka: „Ja es tikai pieķeršos Viņa drēbju vīlei, es kļūšu vesela!” Jēzus sajūt, ka kaut kas notiek. Viņš sajūt, ka spēks no viņa iziet. Jēzus pagriežas un saka: „Kas man pieskārās?” Mācekļi saka: „Jēzu, te ir pilns ar cilvēkiem! Tu joko?” Viņš saka: „Nē, kāds īpaši man pieskārās.” Šī sieviete saprot, un viņa jūt, ka viņa ir dziedināta, to saka citi Evaņģēliji. Viņa iznāk priekšā, atzīstas un tur rakstīts – viņa izstāsta visu patiesību par savu dzīvi. Un Jēzus saka: „Meita, tava ticība tevi ir dziedinājusi.” Vienīgā vieta, kur Jēzus uzrunā un saka: „Meita.” Jūs redziet, šeit notiek ne tik ļoti varbūt fiziska dziedināšana, cik garīga dziedināšana. Šie 12 gadi ārpus visa, izslēgta no visa, vienā brīdī viņa satiek Jēzu, viņa saka: „Es pieķeršos šai vīlei.” Viņa ir dziedināta.

Bet neaizmirstiet, tur stāv tas vīrs Jairs, kuram meitiņa nomirusi! Kā viņš jutās? Kāds mācītājs teica – ja Jēzus šodien tā uzvestos, daudzi teiktu, Viņš ir sliktākais ārsts jebkad, kas ir bijis. Jo ārsti, kā viņi dara? Pirmkārt, skrien pie smagākiem pacientiem, vai ne? Un pēc tam tikai pie tiem, kuriem hroniskas slimības, vai ne? Slikts ārsts! Tur ir kāds miris, bet Viņš apstājas pie šīs sievietes, Viņš vēl uzdod viņai jautājumu, Viņš vēl runājas ar viņu, Viņš vēl pavada ar viņu laiku – ļoti svarīgu laiku. Un viņa ne tikai tiek dziedināta, viņa tiek atjaunota šajās attiecībās ar Tēvu.

Jairs ir ļoti satraucies, un viņš domā pie sevis – nu, ko Tu kavējies, ejam ātrāk, kāpēc Tu kavējies!? Un tad nāk kāds pretī, un saka Jairam: „Netraucē vairāk Jēzu, viņa ir mirusi.” Nevajag Viņu vairs traucēt, tur neko vairs nevar mainīt.” Jēzus to dzird, un Viņš pagriežas pret Viņu un saka: „Tici, tici, uzticies!” Jūs ziniet, ko nozīmē vārds ‘Jairs’? Vārdam ‘Jairs’ nozīme ir ‘Dievs izgaismo’. Dievs atklājas, Dievs izgaismo kaut ko. Šobrīd Jaira dzīvē Jēzum tā darot, kaut ko ļoti skaidri izgaismo, un grib kaut ko ļoti parādīt.

Jēzus dodas ar Jairu uz viņa mājām, un tur priekšā ir taurētāji, stabulnieki, kas ir jau pierādījums tam, ka meitene ir mirusi. Jo kad kāds ir miris, stabulnieki ir klāt, un viņi spēlē un dzied, un kopā raud ar to ģimeni, kuri ir zaudējuši tuvinieku. Jēzus saka: „Ejiet prom, viņa guļ!” Tad tur rakstīts: „Viņi izsmēja Jēzu.” Es domāju, kā tu vari raudāt un tajā pašā laikā izsmiet, vai ne? Kā tas iet kopā? Esi ar to kādreiz sastapies? Kāds raud un pēkšņi tu pasaki kādu joku un pēkšņi smejas, haha, baigais joks. Muļķis, tu tāds, vai ne? Bet Jēzus saka: „Izdzeniet viņus visus ārā.”

Jēzus piesēžas pie gultas, paņem šīs meitenītes roku, un saka: „Talita kumi.” Ko Viņš šeit dara? Viņš pienāk pie šīs meitenītes tādā veidā, kā mana sieva no rīta modina mūsu meitiņas. Viņa pienāk, piesēžas pie gultas un saka: „Meitiņ, celies! Ir rīts, laiks celties!” Tādā pašā veidā Jēzus pienāk pie šīs meitenītes un saka: „Meitiņ, celies!” Tad, kad tu apskaties uz šo notikumu, tev nešķiet – kas te notiek!? Kas ir šis cilvēks? Šis Jēzus, par ko reliģijas un baznīcas sludina tik daudz, kas ir šis cilvēks? Vai es Viņu pazīstu? Kas ir tas veids, kā Viņš to saka? „Meitiņ, celies!” Viņš paņem roku, un meitenīte pamostas.

Atcerieties notikumu par jūru, baigā jūra saceļas, un ko Jēzus apklusina ar vārdu: „Mierā!” Tev tas neliek uzdot jautājumu: kas ir šis cilvēks? Kad cilvēki visapkārt to redz, viņi uzdod to pašu jautājumu: kas ir šis Jēzus? Kas Viņš tāds ir? Iedomājies – meitiņa pamostas. Iedomājies to prieku mājās! Tās prieka asaras, to tēva prieku un mātes prieku! Iedomājies to prieku! Tad Jairs tiek apgaismots. Ziniet, kādā veidā? Viņš ierauga, ka šim Jēzum – Viņam ir vara pat pār nāvi! Nekad iepriekš Jēzus nevienu nepamodināja no nāves, bet Jairs skrēja tieši pie Jēzus, un teica: „Viņa ir mirusi!” Es saprastu, ja viņš skrietu un teiktu: „Viņa ir slima, nāc izdziedini viņu.” Bet „Nāc un pamodini viņu, viņa ir mirusi.”

Tad, kad tu nāc pie Jēzus kaut ko prasīt, tad Jēzus no tevis prasīs daudz, daudz vairāk. Daudz vairāk pacietības, daudz vairāk ticības. Jairam tas prasīja tik daudz pacietības un tik daudz ticības, bet tad, kad Jēzus nāk un atbild, Viņš dod daudz, daudz vairāk nekā tu spēj iedomāties. Ne tikai uzmodināt, bet Jaira dzīve un skats uz Jēzu pilnīgi mainās.

26.pants saka: „Runas par to izplatījās visā apvidū.” Tādas labas ziņas nepaliks tajā mājā, un Jēzus saka: „Nesakiet nevienam.” Jēzu, ko Tu! Šādas ziņas izplatās tik ātri. Tik ātri. Ātrāk kā baumas, ko mēs pasakām mazā pilsētā, un pēkšņi izplatās. Šī ziņa tā izplatījās – Jēzum ir vara pār nāvi! Viņš uzmodināja manu meitiņu!

Šodien tu vari smieties par kristietību, tu vari to noliegt, tu vari mēģināt to iznīcināt, bet tu nekad nevarēsi apturēt ziņas par Kristu. Nekad. Ja tu paskaties vēsturē, visas tās iekārtas – Ķīna, Indija un tā tālāk, visas valdības, kas mēģināja apturēt šo visu kristietību, un ieliek cietumā vienu misionāru, nogalina 60 tūkstošus misionāru uzreiz – nekad tu nevari apturēt šo ziņu par Kristu. Vienalga, vai tu to ignorē, vienalga, kā tu pret to attiecies, bet šīs labās ziņas par Kristu tu nekad nevarēsi apturēt. Tā ir laba ziņa!

Tad, kad mēs paskatāmies uz šiem pantiem, uz šiem notikumiem, Jairs – sieviete – un atkal Jairs, vai tu spēj aptvert, kas šeit notiek? Ieklausies Vecās Derības Jesajas grāmatas vārdos. Jesajas 35 „Stipriniet nogurušās rokas, dariet stingrus ļodzīgos ceļus, sakiet izbiedētajām sirdīm: „Esiet stipras un nebaidieties, redzi, jūsu Dievs, atriebt Viņš nāk; atmaksas Dievs, Viņš nāk jūs glābt.” Tad aklajam atvērsies acis, un atdarīsies kurlā ausis, tizlais tad lēks kā briedis, un gavilēs mēmajam mēle.””

Jēsajas 26 „Šo dziesmu todien dziedās Jūdas zemē, dzīvos tavi miroņi, līķi celsies.” Vecajā Derībā, šis Jesaja, pravietoja par to, kas notiks nākotnē. 700 gadus šī Izraēla tauta gaidīja, ka šis pravietojums piepildīsies, un šeit ir Jēzus, kurš nāk un kaut ko sāk darīt, un tie darbi kaut ko sāk runāt, šie darbi kaut ko sāk stāstīt. Mateja 11:2-3 „Jānis, atrazdamies ieslodzījumā, dzirdēja par Kristus darbiem. Un nosūtījis pie Viņa savus mācekļus, lika Viņam jautāt: „Vai Tu esi tas, kam jānāk, vai mums kāds cits ir jāgaida?”” Jānis savā ziņā šaubās, viņš jautā: „Jēzu, Tu esi tas, kam jānāk? Tu esi tas, uz ko mums jāliek cerības, vai mēs liekam cerību uz nepareizo personu?” Jēzus atbilde ir: „Ejiet un sakiet Jānim visu, ko dzirdat un redzat. Akli redz, kropli staigā, spitālīgie top šķīstīti, un kurli dzird. Mirušie augšāmceļas, un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts. Un laimīgs ikviens, kas manis dēļ neapgrēcinās.”

Lūk, pravietojuma vārdi sāk piepildīties. Pēc 700 gadiem! Pravietojuma vārdi sāk piepildīties. Šie nav tikai daži, izdevušies brīnumi, un Jēzus nekad nesaka: „Pfū, šoreiz izdevās. Man paveicās.” Vai ne? „Pamodās!” Jēzus tā nesaka. Kad Viņš to dara, Viņš to dara ļoti pārliecināti. Šie darbi kaut ko norāda. Šis pravietojums, kas ir teikts Vecajā Derībā, saka: „Visas lietas tiks atjaunotas, un ciešanas izbeigsies, un labās ziņas saņems nabagie, un, ka pat nāve tiks sakauta.” Jēzus saka: „Lūk, es esmu tas, kas to atnāca paveikt! Es esmu tas, kurš atnāca to paveikt.” Šajā brīdī, ja tu man seko, un, ja tu uzmanīgi klausies, tu varētu jautāt: „Paga, paga, tu domā, es esmu akls? Es paņemu avīzi, atveru to un skatos – pasaule nav mainījusies! Ļaunums nav izbeidzies, man liekas, ir pat vēl vairāk. Slimības!?”

Kādā no pagājušajiem Dievkalpojumiem, kad šeit tika runāts par Jēzus varu pār miesu, tajā svētdienā es kopā ar mācītāju un viņa sievu, mēs skatījāmies labdarības raidījumu, ko organizē Ziedot.lv. Kā tas saucas? Kurš atceras? ‘Labestības diena’, jā. Mēs skatāmies televizorā, un tā ir tā svētdiena, un tu redzi televizorā rāda daudz bērniņu, kuriem ir daudz slimības. Un es pie sevis domāju – mēs, Vīlandē, sludinājām par to, ka Jēzum ir vara pār slimībām, bet es televizorā redzu kaut ko citu. Es redzu slimības nav pazudušas. Nav. Ļaunums ir pa pilnam. Daži drosmīgie izvēlas nelasīt ziņas, nu, īpaši sākot darba dienu, jo viņi negrib dzīvot ar to negatīvismu. Tas viss ir tepat. Cilvēki slimo, cilvēki mirst, ir pilnas slimnīcas, un skaties, kas notiek ārzemēs, liekas – pagaidi, par ko mēs te runājam!? Skaisti tu te runā priekšā, Raimond! Vai ne? Raimond, Ģirt un Markus. Bet, ko tas maina? Ko tas maina?

Vai tad Jēzus atnāca, un trīs gadus nodemonstrēja ideālu kopšanu pār slimajiem? Ideālu slimnīcu, kādai slimnīcai jāizskatās un viss, tad aizbēga un pazuda? Vai Jēzus ir pietiekami spējīgs? Vai tiešām Jēzus ir atbilde šodien uz visiem maniem jautājumiem? Atbilde uz visiem pasaules jautājumiem? Bet ir viena svarīga lieta, kas mums ir jāsaprot. Tas, ko Jēzus atnāk un dara, tie notikumi, un tie darbi, ko Viņš dara, tas ir mazs fragments no tā, kas sekos. Jēzus atnāk uz šo pasauli, un Viņš saka: „Es nāku jums rādīt Dievu. Es nāku jums rādīt Dieva raksturu, es nāku jums rādīt kāds ir mans Debesu Tēvs. Es nāku jums rādīt, kādas ir tās Debesis, ko pravietis teica, un, kas notiks nākotnē.” Jēzus saka: „Es jums parādu pa tādu kā mazu atslēgas šķirbiņu to, kas būs, to, kas sekos. Es jums parādu to, kas būs, to, kas sekos.” Tas nozīmē, šis pravietojums Vecajā Derībā joprojām ir spēkā, joprojām mēs gaidām to, kas būs.

Vai jūs atceraties, ko Toms lasīja rīta lasījumā? Kurš atceras? Tomiņš atceras, ļoti labi. Tur ir notikums, kad Jēzus jautā saviem mācekļiem: „Ko cilvēki saka, kas es esmu?” Kāds saka: „Tu esi Elija, Tu esi pravietis, Tu esi tas un tas, un tas.” Tad Jēzus saka: „Bet, ko jūs sakāt par mani?” „Bet, ko tu saki par mani?” Un Pēteris, šis vīrs ar ļoti ātru raksturu, viņš saka: „Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls. Tu esi Kristus.” Tad, kad notiek šī saruna, Jēzus sāk kaut ko darīt mācekļiem. Viņš sāk viņiem atklāt to, ka Viņam jāiet uz Jeruzalemi, un tur Viņu sagūstīs, un sitīs pie krusta. Jēzus kādu laiku pavada ar mācekļiem, un saka: „Starp citu, es tagad dodos, un es miršu.” Un Pētera reakcija ir – nekad! „Nekad tas nenotiks, es būšu priekšā un es Tevi aizstāvēšu! Nekas tāds nenotiks, jo Tu esi mūsu Ķēniņš, Tu esi mūsu Izredzētais!”

Un Jēzus, tajā pašā brīdī, saka: „Sātan, atkāpies no manis.” Tad Viņš saka kādus vārdus saviem mācekļiem: „Ja kāds grib man sekot, tas lai aizliedz sevi, ņem savu krustu un seko man.” Jēzus pastāsta, par to, ka Viņš mirs, un tad Viņš saka: „Bet, ja gadījumā, tu gribi man sekot, tev ir jāmirst.” Vēl viena patīkama ziņa šajā saulainajā svētdienā, vai ne? „Tev ir jāmirst,” Jēzus saka. Katru dienu. Tev ir jāmirst.

Es dzirdēju kādu pētījumu, ka cilvēka zemapziņa uz briesmām reaģē trīs virzienos. Tu vai nu sastingsti, vai nu sāc cīnīties, vai nu tu sāc bēgt. Trīs lietas. Tad, kad tu sajūti briesmas, trīs lietas – vai nu tu sastingsti, tu sāc cīnīties, pretoties, vai nu tu vienkārši bēdz prom. Šajā notikumā Pēteris, šis māceklis, viņš sāk cīnīties. Viņš saka: „Nekad, nekad tas nenotiks!” Viņš sāk cīnīties. Kā ir ar tevi, kad tu sastopies ar briesmām, kas notiek ar tevi? Tu sastingsti? Vai tu bēdz? Kā tu reaģē? Ko tu dari? Jo Pēteris, kad dzird šos Jēzus vārdus, viņš sajūt briesmas.

Es gribu tev vēl vienu jautājumu uzdot. Ko tu dari, kad tu zini patiesību? Ko tu dari, kad tu zini, ka Dievs tieši tev kaut ko saka? Kā tu reaģē? Tu sastingsti? Tu cīnies pret Dievu, ar Dievu? Vai tu bēdz? Kas ir tava atbilde? Kas ir tava reakcija?

Lūk, atkal šī saruna par nāvi, vai ne? Pilna svētruna ar nāvi. Jēzus saka: „Ja tu gribi man sekot, tev jāņem uz sevi savs krusts un jāmirst.” Redzi, tā labā ziņa ir, ka Jēzus zina, kas ir nāves otrā pusē. Viņš zina, ka nāves otrā pusē ir kaut kas spēcīgs. Tur vairs nav briesmas. Tur vairs nav vajāšanas. Tur vairs nav asaru. Tur vairs nav sāpju. Kristus ir tas, kas ved mūs dzīvībā. Tā ir vispār tā Bībeles vēsts – Kristus ir tas, kas ved mūs dzīvībā! Viņam ir vara pār šo nāvi. Šī nāve nav tāpēc, ka mēs esam muļķi. Jēzus nesaka: „Ja tu gribi sekot man, mirsti tāpēc, ka tu esat muļķis.” Šī nāve nav tāpēc, ka mēs esam padevušies, ka mēs esam vāji. Daudzi saka: „Ā, tu ej uz baznīcu? Tu esi vājš, tu esi padevies, padevies tam visam, kas tur baznīcā.”

Tas lielais jautājums ir: bet kā man dzīvot šodienas pasaulē, kad apkārt ir tik daudz negatīvā un ļaunā? Apkārt cilvēki tenko, skauž, spļauda pa labi un pa kreisi, sliktas ziņas. Kā dzīvot, kad apkārt ir tik daudz salauztas sirdis un dzīves? Kā dzīvot, kad esam apdraudēti no visām pusēm? Kā dzīvot šajā pasaulē, kad teroristu draudi palielinās? Kā dzīvot sabiedrībā, kas, šķiet, pūst no iekšpuses? Vardarbība, alkoholisms, jauniešu pašnāvības, un viss pārējais, ko es šeit neuzskaitu, kas šo pasauli padara tik bezcerīgu. Jautājums: kā man dzīvot? Kā ir ar fiziskajām ciešanām?

Kā lai es atbildu uz kaut ko tādu šodien? Ko man darīt – vai man pūst stabules kopā ar tiem stabulniekiem, un raudāt līdzi? Nē. Tas izklausīsies ļoti banāli, un iespējams, tu zināji šo atbildi, bet tas, ko mēs darīsim, mēs uzticēsimies Jēzum. Mēs uzticēsimies visam tam, ko Viņš ir teicis. Mēs uzticēsimies Viņa vārdiem, ka Viņš ir tas, pie kā tu vari nākt jebkurā brīdī. Ko mēs darīsim šajā ļaunuma pilnajā pasaulē? Mēs uzticēsimies Jēzum, mēs teiksim kā šis Jairs: „Mēs ticēsim Tev!” Mēs aizķersimies aiz šīs drēbes malas, jo mēs Tev uzticēsimies. Neatkarīgi no tā, kas notiek apkārt. Mēs uzticēsimies Jēzus Kristus vārdiem. Jo neviena reliģija šodien nesaka to, ka, lūk, šim ir vara pār nāvi!

Jēzus šodien rāda, Viņš saprot, ka cilvēkiem vajadzīgs pierādījums, tāpēc Viņš rāda un saka: „Es nogaidīšu mazliet, un tad aiziešu un tev parādīšu, ka man ir vara.” Kā Viņš to dara? „Meitiņ, celies!” Turēšanās pie Jēzus rokas, tāda gulēšana vien ir. Nāve, šķiet, tik tāda gulēšana. Viņš saka: „Tici tam pravietojumam, kas teikts Vecajā Derībā. Tici tiem notikumiem, kas ir rakstīti Jaunajā Derībā.” Tici tam, ko Jēzus ir darījis. Tici šai lielajai idejai par to, ka Dievs nāk, lai visu atjaunotu, un tas būs nākotnē – īpaši tiem, kas uzticas. Tici šai lielai bildei.

Bet tajā pašā laikā, kad tu tici tai lielajai bildei, uztici mazo bildīti Kristum – savu dzīvi. Uztici visas mazās lietas, grūtības, ciešanas, bailes, slimības, bēdas, un uztici Viņam pašu svarīgāko – savu mūžību. Uztici Viņam to. Ja tu vēlies sekot Jēzum Kristum, tev ir jānomirst sev, jāaizliedz sevi.

Ļauj man noslēgt ar ‘nomiršanas sev’ dažiem ieteikumiem. Daži ieteikumi. Tu nevari mirt bez miršanas. Tas ir sāpīgs process. Vēl viens ieteikums – nevelc to garumā, jo miršana, tas ir kaut kas sāpīgs, dari to ātri. Jo tu vilksi to garumā, jo sāpīgāk tas būs. Nenovērtē pārāk zemu to, ko pazaudēsi mirstot – tu pazaudēsi vairāk, nekā tu domā, bet nenovērtē pārāk zemu to, ko tu iegūsi. Vienalga, ko tu pazaudēsi – tu tik un tā iegūsi vairāk, un tā ir dzīvība. Tu vari zaudēt reputāciju vai darbavietu, un tā var būt tava ‘miršana’.

Ko tu darīsi – cīnīsies, bēgsi vai sastingsi? Vai tomēr savu zemapziņu mēģināsi tā pārprogrammēt, ka tu teiksi: „Es uzticēšos Kristum.” Ka tu vari teikt: „Es būšu bīstams mironis, es būšu bīstams mirušais cilvēks, kurš mirst katru dienu.” Skaties, kur gribi, tu vari ignorēt, tu vari novērsties, tu vari meklēt citur, bet šī realitāte, nāve, mēs ar to visi sastapsimies. Mēs cenšamies izvairīties, bet ir Kāds, kurš no tā var glābt, un tas ir Jēzus, jo Viņam ir vara pār to visu. Lai Dievs palīdz man, mums ikvienam, ka mēs ne tikai ar prātu to tā mēģinām saprast, bet, ka mēs savās sirdīs ielūkojamies, un varam uzdot kādus svarīgus jautājumus. Šeit mūzikai skanot, jums priekšā būs divi jautājumi, un es gribu, kam mēs minūti vai divas varam veltīt vienkārši izlasot šos jautājumus un uzdot sev šos jautājumus. Uzdot sev šos jautājumus, ko tas nozīmē manā dzīvē? Kāpēc es uzticos Jēzum? Un, vai es uzticos?

Lūgsim Dievu.

Debesu Tēvs, es pateicos par šodienu, es pateicos par Tavu Vārdu. Un, Jēzu, es pateicos par to, kā Tu rādi, ka Tev ir vara pār visu. Mīļais, Jēzu, es ļoti lūdzu, palīdzi, ka mēs noticam ne tikai savā prātā, un, ka mēs nemēģinām sev kaut ko iestāstīt, bet, ka mēs tiešām ticam. Ka mēs meklējam, ja arī mēs uzreiz nesaprotam, ka mēs neapstājamies, un nākam pie Tevis un sakām: „Es gribu saprast, es gribu noticēt! Es gribu tam ticēt!” Palīdzi man, Jēzu. Palīdzi mums būt godīgiem pret sevi, un pret Tevi. Jēzu, Tavā vārdā to lūdzam. Āmen.