#2 Atgriezieties no grēkiem

"Kad Jēzus dzirdēja, ka Jānis nodots, viņš atgriezās Galilejā. Atstājis Nācareti, viņš aizgāja dzīvot Kapernaumā, piejūras pilsētā, Zebulūna un Naftālī zemēs, ka piepildītos, ko Kungs caur pravieti Jesaju ir sacījis: Zebulūna zeme un Naftālī zeme – ceļš uz jūru viņpus Jardānas, citu tautu Galileja; tauta, kas sēdēja tumsā, ieraudzījusi lielu gaismu, un tiem, kas sēdēja nāves ēnas zemē, gaisma uzaususi. – No šā laika Jēzus sludināja:“Atgriezieties no grēkiem; Debesu valstība ir klāt." — Mt 4:12-17

Svētrunas noraksts
 

Es atgādinu, ka mēs Vilandes draudzē esam uzsākuši jaunu svētrunas sēriju ‘Jēzus pavēles’, un pagājušajā reizē kopā ar Marku, mēs domājām par šo pirmo pavēli: „Turiet manus likumus, turiet manas pavēles.” Gribam šajā laikā iziet cauri tam, ko Jēzus mums ir pavēlējis.

Pavēle vienmēr ir bijusi ļoti svarīga. Ja kāds kaut ko pavēl, tad viņš arī sagaida, ka šo pavēli pildīs. Bet tajā pašā laikā, es domāju, šī svētrunas sērija ir arī laiks, kurā mēs varam pārbaudīt paši sevi. Ieraudzīt to, kā Dievs darbojas mūsu dzīvēs. Tāpēc jau arī Kristus dibināja draudzi, un mēs, kas esam draudzē, tā mums ir liela privilēģija un arī atbildība, kad mēs pazemojoties Dieva priekšā, sēžot pie Viņa kājām, mācāmies no tā, ko Viņš mums saka. Ir labi šad un tad, varbūt jau dzirdēto, varbūt jau neskaitāmas reizes dzirdēto, atkal un atkal sev atgādināt.

Vakar bija pirmo reizi tāds notikums, ka varēja rakstīt diktātu latviešu valodā visā pasaulē. Pārāk daudz cilvēku nepiedalījās, apmēram 1000, cik es esmu dzirdējis, bet tā ir tāda interesanta lieta. Tad, kad tur intervēja dažus cilvēkus, kuri rakstīja šo diktātu, viņi saka: „Es gribēju sevi pārbaudīt, vai es kaut ko vēl atceros, ko es skolā mācījos.” Skolotāji māca bērnus, arī viņi rakstīja diktātu, viņi teica: „Man bija svarīgi arī pašām iejusties tajā, kad tev sevi ir jāpārbauda.”

Šajā rītā mēs apstāsimies pie vārdiem no Mateja evaņģēlija 4:17, tur mēs lasām: „No šā laika Jēzus sludināja: atgriezieties no grēkiem, Debesu Valstība ir klāt.”

Lūgsim.

Kungs, mēs lūdzam, lai arī šajā dienā, dzirdot šos vārdus, mēs ikviens pārbaudītu sevi, vai to, ko Tu esi teicis, vai tas ir mūsu dzīvē? Vai esam to darījuši? Kā mēs esam to darījuši? Paldies par šo atgādinājumu šajā dienā. Tavs Vārds ir patiess. Āmen.

Tik ļoti bieži un daudz dzirdēti vārdi. Varbūt tie, kas ejat uz baznīcu, un tā ir jums pierasta lieta, varbūt kādiem tas tādus drebuļus rada, un liekas – nu, šī nav īstā auditorija, kur par to runāt. Bet tajā pašā laikā tie ir arī ļoti sarežģīti vārdi, jo klausoties tajos, mēs ne vienmēr gribam saklausīt šo vārdu īsto būtību. Jēzus mudina cilvēkus atgriezties no grēkiem. Mēs varam teikt: „Nu, ir labi, ja kādreiz mums, ik pa laikam, atgādina tās robežas, ik pa laikam mums atgādina, cik grēks ir slikts.”

Bet ja tas būtu tas vien, tad Jēzus ar ne ar ko neatšķirtos no Vecās Derības mācītājiem. Arī viņi aicināja cilvēkus atgriezties pie Dieva. Bet tas jaunais, ko Jēzus ieliek šajos vārdos, nozīmē kaut ko vairāk. Tas, ko Jēzus ieliek šajos vārdos nozīmē mainīties, mainīt savu dzīvi. Šis grieķu vārds ’metanoia’ nenozīmē, ka Jēzus aicina tevi tikai notraukt putekļus no apģērba. Jēzus sakot šos vārdus aicina tevi mainīties arī iekšēji. Tas nozīmē, ka tu ieraugi dzīvi pilnīgi no jauna. Tas nozīmē, ka tu izkāp no tām domāšanas klišejām un šabloniem, pie kā tu varbūt esi pieradis.

Es uzreiz gribu teikt, un jūs jau varbūt arī pamanījāt, ka tieši šādus pat vārdus mēs lasījām Dievkalpojuma ievadā. Tie ir rakstīti iepriekšējās nodaļas sākumā. Tā kā šie vārdi ļaudīm nebija sveši, bet tas, ka Jēzus iesāk savu kalpošanu tieši ar šiem vārdiem. Pēc tam, kad Viņš ir piedzīvojis sātana uzbrukumus, pārbaudījumus, kārdināšanas tuksnesī, Viņš sāk sludināt ar šiem pat vārdiem, ko Jānis Kristītājs saka. Tas norāda uz šīs Vēsts svarīgumu. Tas norāda, ka neviens no mums, mēs nedrīkstam tā vienaldzīgi paiet šiem vārdiem garām.

Ja jums ir Bībeles, tad es aicinu, ka jūs atverat tieši to, ko mēs lasījām ievada lasījumā no Mateja 3:1-12, varat paturēt Bībeles atvērtas, jo mēs pārdomājot šos vārdus, atgriezīsimies pie šīs Rakstu vietas, jo tieši tā varbūt plašāk paskaidro, ko šie vārdi nozīmē.

Ja mēs skatāmies vēsturē, tad Izraela tauta ļoti labi zināja no savas vēstures, kā Dievs ir darbojies dažādos laikos. Bet bija laiks, un tie bija šie pēdējie 400 gadi, kad Izraela tauta nebija no Dieva saņēmusi nekādu ziņu. Visus šos 400 gadus nebija neviena pravieša. Šajos, varētu teikt – atšķirtības gados, Izraela tauta piedzīvoja dažādas impēriju varas. Tur bija Maķedonijas Aleksandrs, pēc tam bija četri dažādi valdnieki, kuri šo teritoriju sadalīja, un vienam no viņiem tika Palestīna, un šis valdnieks bija ļoti slikts, viņš tur ieviesa dažādas neģēlības, darīja briesmu lietas.

Tad parādījās Eņģeļi, tad parādās gudrie vīri no Austrumu zemes. Tad notiek tas, ka jaundzimušie zēni tiek nogalināti. Un tad atkal kādu laiku ir klusums. Tie ir kādi 30 gadi, kad nekas vairs nav. Atkal Dievs klusē. Tad parādās ļoti savāds cilvēks, Jānis Kristītājs. Savādi bija tas, ka viņš sludināja tuksnesī, un tuksnesis bija tā vieta, kur nemaz nebija tik viegli nokļūt. Jānis Kristītājs nesludināja Jeruzalemē vai kādā citā zināmā pilsētā. Un arī tas, ko viņš sludināja, bija pavisam kaut kas cits, pie kā ļaudis bija pieraduši, klausoties Rakstu mācītājos, farizejos.

Savādi, ka ļaužu pūļi devās uz tuksnesi, devās, lai klausītos šajā savādā cilvēkā. Kāpēc? Tāpēc, ka Izraela ļaudis, jūdu tauta, gaidīja, ka viņiem būs pašiem sava valsts. Kādreiz viņiem tāda bija. No vēstures mēs zinām, ka Dāvids izveidoja šo valsti, Salamans to attīstīja, bet pēc laika to pazaudēja, bet cilvēki turpināja sapņot – kādu dienu mums būs atkal sava valsts!

Tad uzrodas cilvēks, kurš saka: „Klau, valstība ir klāt! Par to ir sapņojuši jūsu tēvi. Pēc tās jūs esat ilgojušies visu okupācijas laiku.” Un ļaudis plūst. Viņi grib dzirdēt, bet tā vietā, lai tur dzirdētu kādu programmu, lai saņemtu varbūt kādus rīkojumus, kas viņus nostādītu ierindā un sacītu: „Tā, Jūdas cilts pulcējas šajā pusē, Benjamina cilts tajā pusē, citi vēl tur un tur. Mēs rīkosimies tā, mēs iesim tur, mēs gāzīsim nīsto varu.” Kaut ko līdzīgu viņi bija gatavojušies dzirdēt. Valstība ir klāt! Bet tā vietā viņi dzird pavisam kaut ko citu: „Atgriezieties no grēkiem.”

Tik aktuāla šī ziņa ir arī šodien, jo Debesu Valstība ir tuvu klāt arī šodien. „Atgriezieties no grēkiem.” Daudzi varbūt teiks: „Nu, manā dzīvē jau tas ir bijis.” Tas notika kādā lielā evaņģelizācijas sapulcē, kādām varbūt tas ir bijis kādā klusā vietā, kur tu esi bijis viens pats, kādām varbūt sarunājoties ar kādu cilvēku. Kad mēs svinējām kristības svētkus, kādam tas ir bijis Alfa kurss vai Sieviešu vakari, kas pamudināja to darīt. Tas ir ļoti svarīgi, lai katram cilvēkam būtu šis brīdis, jo bez tā nav iespējama glābšana.

Es šodien gribu apstāties pie trīs jautājumiem. Es ceru, ka šie trīs jautājumi palīdzēs mums pārbaudīt katram sevi, un arī sagatavot savas sirdis tam brīdim, kad mēs nāksim pie Svētā Vakarēdiena. Šie trīs jautājumi ir: ko nozīmē atgriezties no grēkiem? Kāpēc vajag atgriezties no grēkiem? Un kā nevajag atgriezties no grēkiem? Par to visu mēs varam lasīt šajā Evaņģēlija stāstā.

Es aicinu pasekosim līdzi, izlasīsim vēlreiz Mateja 3:1-6. „Tajās dienās Jānis Kristītājs sludināja Jūdejas tuksnesī: „Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu Valstība ir klāt.” Par viņu Kungs caur Jesaju ir sacījis: „Saucēja balss tuksnesī. Sagatavojiet Kungam ceļu, dariet līdzenas Viņa takas.” Jānis valkāja kamieļu vilnas drēbes, un ādas jostu ap gurniem, viņa barība bija siseņi un savvaļas bišu medus. Tad pie viņa izgāja Jeruzaleme, visa Jūdeja un viss Jardānes apgabals, un viņi atzina savus grēkus, un Jānis tos kristīja Jardānes upē.””

Ko nozīmē atgriezties no grēkiem? Es jau pieminēju šo grieķu vārdu ‘metanoia’. Šis vārds nozīmē radikālu pārmaiņu. Šis vārds nozīmē absolūtu sirds un prāta maiņu. Tas nozīmē, ka mēs izkāpjam no mūsu ‘cietuma’, no tā, kas mūs kā cilvēkus gremdē un velk uz leju. Šis vārds nozīmē kaut ko mainīt pašos pamatos. Tas nozīmē, ka mēs ejam ārā no sekluma un ejam dziļumā. Atgriezties no grēkiem nozīmē izpildīt pavēli, apkārt griezties. Tie no vīriem, kas ir bijuši armijā, tie sapratīs. Apkārt griezties nozīmē, ka tu apgriezies pa 180 grādiem. Atskan pavēle, un tu to izpildi. Tas ir tas, ko sludināja Jānis Kristītājs, un ar ko iesāk savu kalpošanu sludinot Jēzus Kristus – ar šo pavēli.

Iztēlojaties – skan šie vārdi: „Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu Valstība ir klāt.” Ko tas tev nozīmē? Ko tas nozīmēja toreiz tiem cilvēkiem? Vispirms tas nozīmē, ka tev ir jāatzīst savs grēcīgums. Ziniet, tas ir tas sāpīgākais punkts mums visiem. Ikviens cilvēks grib tuvoties Dievam, bet ikviens cilvēks grib to darīt pēc saviem noteikumiem. Ikvienam cilvēkam patīk, kaut kādā veidā, parādīt Dievam savu vērtību, bet atgriezties no grēkiem vispirms nozīmē saprast, ka es esmu grēcīgs cilvēks.

Labu laiku atpakaļ kopā ar kādiem draugiem no Amerikas, mēs aizbraucām uz Liepāju, uz Karostu, un iegājām tur pareizticīgo katedrālē. Aplūkojām šo baznīcu, iznāca mācītājs, gribēja ar mums parunāt, un tad ienāk kāds cilvēks. Pienāk pie mācītāja, nobučo viņam roku un kaut ko viņam saka. Tas mācītājs skatās uz viņu, un var redzēt, ka viņš kaut ko dusmīgi viņam pasaka, bet tad no tā cilvēka, kurš bija piegājis pie šī mācītāja, atskanēja tāds teikums: „Grēcīgs, mācītāj, grēcīgs.”

Man liekas, bieži vien mēs kā cilvēki šo frāzi lietojam arī tad, kad mēs gribam novērst sarunu no tādām nepatīkamām lietām. Mēs visi esam grēcinieki, bet atgriezties no grēkiem vispirms nozīmē to, ka es atzīstu, ka es tāds tiešām esmu, ka es personīgi esmu grēcinieks.

Ja mēs lasām tālāk šo tekstu no Mateja evaņģēlija 3.nodaļas, tad mēs redzam, ka farizeji un saduķeji 9.pantā sevi mierināja: „Mēs esam Abrahama bērni.” Ar to viņi grib pateikt: „Mēs neesam tādi, kā citi cilvēki.” Viņi arī iet pie Jāņa un grib kristīties. Tad Jānis viņus aptur un saka: „Nē, tā neies cauri.” Nesalīdzini sevi ar citiem. Atzīsti, ka tu esi grēcinieks.

Otra lieta, ko nozīmē atgriezties no grēkiem – nožēlot grēkus. Kādu neilgu laiku atpakaļ mēs vienā no svētrunām klausījāmies šo stāstu par pazudušo dēlu. Tur Lūkas 15:17-18 mums saka: „Attapies viņš sacīja: „Tik daudz algādžu ir manam tēvam, kuri pārpilnībā ēd maizi, bet es te mirstu badā. Es celšos un iešu pie sava tēva, un sacīšu viņa: tēvs, es esmu apgrēkojies pret Debesīm un pret tevi.”” Šī cilvēka nožēla ir tā, ka viņš ir sāpinājis savu tēvu, savu miesīgo tēvu, un viņš ir sāpinājis arī Dievu. Viņš to atzīst. Šis cilvēks atzīst, ka viņš ir pelnījis sodu.

Šis pazudušais dēls iet vēl tālāk, un viņš saka, ka viņš nav cienīgs pat saukties par dēlu, viņš saka tēvam: „Pieņem mani par vienu no algādžiem.” Jēzus stāstot šo līdzību, mums parāda, kādai ir jābūt mūsu atgriešanās no grēkiem. Nākt pie Dieva bez pretenzijām. Būt gatavam uz visu. Zināt, ka es esmu pelnījis sodu.

Šajā stāstā mēs redzam, viņš nenāca pie tēva atpakaļ ar savām pretenzijām, ar saviem attaisnojumiem, viņš nenāca un nesacīja: „Nu, vispār, tēvs, tu jau pats ar savu rīcību piespiedi mani tā rīkoties.” Vai varbūt: „Nu, tēvs, tu jau esi labs, bet tas mans brālis mani piespieda tā rīkoties. Viņš mani noveda tik tālu, ka es biju spiests aizcirst durvis un aiziet no jums jūs pametot.” Ziniet, mēs cilvēki bieži vien tā rīkojamies, bet tā nav nožēla. Tas, ko Jēzus grib pateikt ar šiem vārdiem „Atgriezieties no grēkiem”, ir „Atzīsti savu grēcīgumu.” Atzīsti, ka ar savu rīcību tu esi pelnījis sodu.

Trešā lieta, ko nozīmē atgriezties no grēkiem ir, ka tu pazemojies Dieva priekšā. Es pazemojos Debesu un zemes Kunga priekšā. Es atzīstu, ka Viņš ir Kungs. Es atzīstu, ka Viņa dēļ ir arī vērts atteikties no kaut kā. Viss, ko es daru, es daru Viņam. Savā veidā tā ir atteikšanās no mūsu paša lepnuma. Tā ir pakļaušanās Viņam. Cik manā un tavā dzīvē ir šī gatavība pakļauties Dievam? Tik daudzi nāk pie Dieva tikai tāpēc, ka viņiem Dievs kaut ko dos, un viņi sagaida, ka Dievs kaut ko dos. Patiesa atgriešanās no grēkiem maina cilvēka dzīves.

Tajā pašā nodaļā, ko mēs lasījām Mateja evaņģēlija 3, ir arī pieminēta Jesajas grāmatā 40:3-5, tur mēs varam lasīt: „Tuksnesī sataisiet Kungam ceļu, klajumā nolīdziniet taku mūsu Dievam.” Klausieties tālāk: „Visas ielejas lai aizber, visus kalnus un paugurus nolīdzina, lai nelīdzens paliek līdzens un raupjums gluds. Lai Kunga godība atklājas, un lai redz visa radība, jo Kunga mute ir runājusi.” Tās ir pārmaiņas, tās ir redzamas un sajūtamas pārmaiņas. Atcerieties, Caķejs, šis muitnieks, kāda bija viņa atgriešanās? Tur mēs redzam pilnīgi izmainītu dzīvi. Pagrieziens pa 180 grādiem.

Otrais jautājums: kāpēc vajag atgriezties no grēkiem? Mateja evaņģēlija 22.nodaļā Jēzus stāsta līdzību. Viņš stāsta par kāzām, tur ir kāds cilvēks, kurš aicina ļaudis uz sava dēla kāzām. Viņš izsūta vēstnešus, droši vien pie saviem radiem, draugiem, paziņām: „Nāciet! Es jūs aicinu, nāciet uz mielastu, svinēsim kopā!” Bet viņi neklausās. Viņi šos vēstnešus pat nogalina. Tika aicināti ļoti daudzi, bet tā atsaucība bija ļoti maza.

Tad šis cilvēks sūta atkal vēstnešus, bet ne jau vairs otrreiz pie šiem cilvēkiem, viņš tos sūta ielās, un aicina pilnīgi visus, lai nāk – svinēsim! Vēl vairāk, viņš viņus nomazgāja, uzģērba drēbes, skaistas drēbes un tad šīs svinības varēja sākties.

Šis notikums mums parāda to, ka attiecības ar Dievu nav iespējamas bez atgriešanās no grēkiem. Attiecības ar Dievu nav iespējamas bez tā, ka tava dzīve patiešām tiek izmainīta. Bez šīs izmaiņas Dievs nekad nebūs tava autoritāte. Dievs nekad nebūs tas, kuram tu būsi gatavs paklausīt. Tāpēc vajag atgriezties no grēkiem. Ar to sākas mūsu ceļš kopā ar Dievu. Nav citas alternatīvas.

Tad vēl trešais jautājums: kā nevajag atgriezties no grēkiem? Atgriezīsimies pie Jāņa Kristītāja sacītā, no 7.panta mēs lasījām: „Redzēdams daudz farizeju un saduķeju nākam kristīties, viņš tiem sacīja: „Jūs odžu dzimums, kas jūs ir mācījis bēgt no dusmības, kas nāks? Tad nesiet cienīgus atgriešanās augļus, un neiedomājieties savās sirdīs sacīt: mums Abrahams ir tēvs. Es jums saku, Dievs spēj no šiem akmeņiem radīt Abrahama bērnus. Cirvis jau pielikts kokiem pie saknes. Katrs koks, kas nenes labus augļus, tiek nocirsts un iemests ugunī. Es jūs gan kristīju ūdenī un uz atgriešanos no grēkiem, bet, kas nāk pēc manis, tas ir spēcīgāks par mani, es neesmu cienīgs pienest Viņa sandales. Viņš jūs kristīs Svētajā Garā un ugunī. Viņam vēteklis ir rokā un Viņš iztīrīs savu klonu, un savāks savus kviešu klētī, bet pelavas sadedzinās neizdzēšamā ugunī.””

Mēs varētu jautāt: „Kāpēc farizeji un saduķeji tur gāja?” Viņi taču pazina Dievu! Viņi zināja Dieva likumus, viņi par tiem runāja, mācīja ļaudis, pieprasīja ļaudīm, lai viņi tos pildītu. Izrādās, ka cilvēki nāk pie Dieva arī kādu citu iemeslu dēļ. Viņi nedara to tikai tāpēc, lai nožēlotu grēkus un paklausītu Dievam. Tie iemesli var būt ļoti dažādi. Kā jau sacīju, farizeji, saduķeji, Rakstu mācītāji – tie bija ļoti pārliecināti cilvēki savā reliģijā. Viņi to arī praktizēja savā dzīvē. Bet te nu ir viens cilvēks, kas sludina kaut ko citu. Droši vien šie cilvēki, kas aizgāja tur un klausījās, ko Jānis Kristītājs sludināja, un pēc tam iekāpj Jardānes upē, un gribēja arī kristīties, viņi sāka domāt – nu, ja nu tomēr viņam ir taisnība!? Mums vajadzētu kaut kā nodrošināties. Bet Jānis viņus apstādina, viņš saka: „Nemāniet sevi, nemāniet Dievu, jo Dievu nav iespējams apmānīt.”

‘Varbūt manā dzīvē kaut kas mainīsies. Nu, labi, pamēģināšu. Man tagad dzīvē tāds melnais periods. Varbūt es nokritīšu uz ceļiem, pielūgšu Dievu, varbūt manā dzīvē kaut kas mainīsies.’ Tā daudzi cilvēki domā, un varbūt kādiem tas ir tiešām labs sākums. Bet bieži vien tā var palikt arī par tikai tādu ārišķīgu atgriešanos. Un tā mums nedod neko. Tā drīzāk mūs ievedīs maldos.

Patiesa atgriešanās no grēkiem vienmēr nesīs sev līdzi pārmaiņas. Tu domāsi citādāk, tu rīkosies citādāk, tava attieksme pret cilvēkiem kļūs citādāka. Svarīgi ir apzināties, ka no tā vai tava un mana atgriešanās no grēkiem ir patiesa, no tā būs atkarīga tava un mana mūžība. Mēs lasījām: „Viņam vēteklis ir rokā un Viņš iztīrīs savu klonu, un savāks savus kviešu klētī, bet pelavas sadedzinās neizdzēšamā ugunī.”

Mīļie draugi, šie vārdi mums šodien liek domāt. Vispirms jau par to, vai tava atgriešanās no grēkiem ir mainījusi kaut ko tavā dzīvē. Tā liek domāt man. Lai Dievs palīdz, ka atkal dzirdot šos vārdus „Atgriezieties no grēkiem”, mēs tā vienaldzīgi nepalaistu tos garām un neteikti: „Nu, tos jau es esmu dzirdējis.” Lai šie vārdi mūs no jauna uzrunā, lai tie palīdz mums ieskatīties sevī, pārbaudīt sevi, un īpaši arī tad, kad mēs nāksim pie Svētā Vakarēdiena, kad pieminēsim šo Kristus upuri, kur Viņš upurēja sevi, lai dāvātu mums šo brīvību – brīvību no šīs grēka nastas. Tas, ko mēs varam darīt, ir pazemoties savā sirdī Dieva priekšā un atkal no jauna lūgt šo lūgšanu: „Dievs, esi man, grēciniekam, žēlīgs.”

Lūgsim.

Debesu Tēvs, Tu katru no mums pazīsti. Tu zini, vai esam izsūdzējuši savus grēkus. Es ticu, Kungs, ka mēs varam to darīt jebkurā brīdī, jebkurā laikā un Tu esi gatavs mums tos piedot. Bet, Kungs, palīdzi, lai ja to darām, lai tas nav kā formāls brīdis, lai tie nav kādi formāli vārdi, ko mēs Tev pasakām, bet lai tie nāk no mūsu sirdīm, lai tie ir patiesi un no sirds sacīti vārdi. Kungs, es ticu, ka Tu šīs pārmaiņas esi gatavs veidot mūsu dzīvēs. Jā, bieži vien varbūt tas nenotiek tā kā mēs to esam iedomājušies, bieži vien varbūt tas nenotiek tajā brīdī, kad mēs to gribam, bet, Kungs, paldies, ka Tu veido mūsu raksturu, Tu veido mūsu attiecības vienam ar otru. Galu galā, Kungs, mēs varam mācīties no Tevis. Tu esi mūsu paraugs. Paldies, Kristu, ka Tu nāci uz šo pasauli, Tu kļuvi par cilvēku, lai mēs Tevi vēl labāk saprastu. Kungs, paldies par šo atgādinājumu šodien. Kristus vārdā to lūdzam, āmen.