#7 Krietnums (laipnība)

Svētrunas noraksts

Arī man ir prieks jūs visus sveikt šajā pirmajā Adventē. Kad mēs runājam par Adventes laiku, tad droši vien jau katrā no mums ir tādas īpašas sajūtas, jo mēs tuvojamies pasaulē visbrīnišķīgākajiem svētkiem – Kristus dzimšanas svētkiem, Ziemsvētkiem. Es domāju, ka katrs gan mazs bērniņš, kad viņš sāk jau to apjaust, gan mēs pieaugušie, arī gaidām šos svētkus ar tādām īpašām izjūtām. Ne jau tikai tās izjūtas vien ir svarīgas. Ja mēs paskatāmies dziļāk, tad šie svētki mums parāda to, ka Jēzus kļuva par cilvēku. Kad mēs skatāmies uz Jēzus dzīvi, tad mēs tur redzam, ka Viņš parāda to, ko nozīmē dzīvot dzīvi uzticoties, paklausot Dievam.  

Šie svētki mums atgādina, ka Dievs joprojām mīl cilvēku. Mīl, neskatoties uz to, ka cilvēks novēršas no Viņa. Kā jau es sacīju – Jēzus ar savu dzīvi parāda, kā cilvēks, kurš paļaujas uz Dievu, paklausa Viņam, kā viņš tiešām var dzīvot svētīgu dzīvi uz šīs zemes. Es domāju, ka tā ir ļoti svarīga patiesība, kuru Dievs mums grib pateikt arī šajā gaidīšanas laikā, šajā Adventes laikā. Tāpēc, manuprāt, šis laiks lieliski sakrīt arī ar mūsu svētrunas sēriju, kur mēs aplūkojam Gara augli. Kā jau mēs esam to vairākkārt sacījuši – Gara auglis izsaka paša Kristus būtību. 

Pagājušajā reizē Kārlis sludinot pieminēja mācītāju Ilmāru Hiršu jeb viņa grāmatu par Svēto Garu un šajā grāmatā par Svēto Garu un Gara augli mācītājs Ilmārs Hiršs raksta – ”Mums nav dota brīvība izvēlēties kādu no vai kādus no šīm īpašībām, jo tikai visas kopā tās atspoguļo Kristus būtību. Ja kristietim ir tikai kāda no šīm īpašībām un pārējās viņš ignorē un par tām nerūpējas, tad tāds kristietis ir miesīgs kristietis. Svētais Gars nebūtu apmierināts, ja mums būtu mīlestība, bet mēs paši sevi nemaz nekontrolētu, vai, ja mums būtu prieks un miers, bet mēs neesam pacietīgi un uzticami attiecībās ar cilvēkiem.” Tie ir daži teikumi no mācītāja Hirša grāmatas. 

Mīļie draugi, Jēzus ar savu dzīvi parāda mums to, kas notiek cilvēka dzīvē, kad Svētais Gars darbojas viņā. Tad, kad tu pieņem Kristu kā savu Glābēju, atzīsti Kristu kā savu Kungu, Svētais Gars ienāk tevī un Viņš maina tavu sirdi. Viņš maina tavu iekšējo cilvēku, tavu skatījumu uz lietām. Viņš maina tavu raksturu, Viņš tevi veido līdzīgāku Kristum. 

Ja mēs skatāmies uz šo paraugu, tad Jēzus dzīvē mēs skaidri redzam šo Gara augli visā pilnībā. Mēs jau vairākkārt, domājot par šo tēmu, esam lasījuši tekstu no vēstules Galatiešiem 5:22-23 un es aicinu, ka mēs vēlreiz kopīgi ieklausāmies šajos vārdos, tur ir teikts tā – „Bet Gara auglis ir: mīlestība, miers, prieks, izturība, krietnums, labestība, uzticamība, lēnprātība, savaldība. Pret tādām lietām nav bauslības." 

Mēs jau esam runājuši par četrām pirmajām Gara augļa īpašībām, par mīlestību, mieru, prieku, izturību jeb pacietību. Šodien mēs domāsim par piekto. Jaunajā Bībeles tulkojumā – krietnums, vecajā tulkojumā – laipnība. Ļoti svarīga lieta. Īpašība, par kuru mēs ļoti bieži aizmirstam, bet tajā pat laikā, mēs ļoti labi mākam noteikt, vai cilvēks pret mani ir laipns vai nav. Tas tikai norāda uz to, ka mēs meklējam laipnību, mēs ilgojamies pēc tās. Mēs ikviens gribam, lai ikviens visur un vienmēr pret mums izturētos laipni. 

Ziniet, mūsos ir tāds reflekss, mēs to ļoti labi jūtam, kad otrs cilvēks ir pret mums laipns un kad nav laipns. Vienā no enciklopēdijām šis vārds ir skaidrots tā – laipnība izpaužas labā attieksmē un labos darbos, labvēlīgā attieksmē un rūpēs par citiem. Jūs piekritīsiet – tieši to jau mēs arī sagaidām no saviem līdzcilvēkiem. Kad mēs ar viņiem sastopamies, kad mēs ar viņiem sarunājamies, mēs sagaidām, ka cilvēks labi pret mums attieksies. Mēs sagaidām, ka cilvēks izrādīs rūpes par mums. 

Ja jūs esat uzmanīgi sekojuši līdzi šai svētrunas sērijai, jūs ievērosiet, ka laipnība ir ļoti cieši saistīta ar to, par ko mēs runājām otrajā svētrunā, tā bija par mīlestību. Arī mīlestība izpaužas tādā veidā, ka mēs izrādām rūpes par otru cilvēku. Mēs varētu teikt – laipnība raksturo mīlestību. Bībelē arī mēs to lasām, ka mīlestība ir laipna. 

Kā jau es teicu – mēs šo lietu ļoti cenšamies vērtēt cilvēkos, ar kuriem mēs sastopamies savā ikdienā. Mūsos ir izstrādājies šis reflekss, ka mēs to sajūtam. Bieži vien mums atliek tikai paskatīties uz kādu cilvēku un šis reflekss jau darbojas. Kad mēs redzam sev pretī drūmu, dusmīgu cilvēku, mēs uzreiz jau domājam – ai nē, es labāk tālāk no viņa. Ja pretī mums ir smaidīgs, atvērts cilvēks, mums ir patīkami ar viņu sastapties, mēs labi jūtamies. Bieži vien tas cilvēks pat nav nevienu vārdu pateicis, viņš nav mums pļauku iesitis, bet mēs jau sajūtam šo attieksmi. 

Es gribu vēl kaut ko šajā sakarā teikt – mēs cilvēki zinām, ka pasakot labus vārdus, vai izdarot kaut ko labu, varam izmainīt otra cilvēka attieksmi pret mums. Mēs bieži vien to izmantojam kā instrumentu, lai panāktu to, ko mēs gribam. Tik bieži mēs varbūt paši to lietojam un esam dzirdējuši tādu teikumu – ‘Nu, tu kaut kā aizdomīgi laipns pret mani šodien. Viņam noteikti no manis kaut ko vajag, ka viņš tik laipns pret mani.’ Tas tikai parāda to, ka šajā ziņā, attiecībā uz to, ka kāds tev kaut ko labu pasaka vai kaut ko labu izdara, kaut kas nav kārtībā. Tādu patiesu ieinteresētību, bez tā, ka es ar to cenšos kādu labumu sev gūt un, lai tas otrs var labi justies, diemžēl mēs šodien nemaz tik bieži sastapt nevaram. 

Te nu es gribu teikt, ka tāda patiesa, tīra attieksme pret otru cilvēku, ir iespējama tikai tad, ja Dievs to ieliek mūsu sirdīs, ja Svētais Gars šo īpašību mūsos veido. Par to arī mēs domāsim, jo es domāju, ka mēs visi sirds dziļumos tomēr gribam tādi būt. Mēs gribam, bet bieži vien, lai kā arī censtos, tu tomēr nonāc pie tā, kad saki – ‘Nu nē, es te vairs nespēju tāds būt.’ Tādus momentus mēs katrs esam piedzīvojuši savā dzīvē un ne vienu vien. Mēs nonākam pie secinājuma, ka tas otrs manu labvēlību, manu laipnību kaut kādā veidā sāk izmantot. Tad mums ir savi attaisnojumi, kāpēc mēs nevaram būt laipni, kāpēc mēs nevaram būt labvēlīgi pret šo cilvēku. 

Lai saprastu kā Svētais Gars veido mūsos šo laipnību, šo labvēlīgo attieksmi pret citiem, es gribu šo lietu paskatīties no divām pusēm. Vispirms paskatīsimies uz Dieva laipnību. Paskatīsimies uz Dieva labvēlīgo attieksmi pret mums. Atcerieties, mēs esam to atgādinājuši šajā svētrunas sērijā, es domāju katrā svētrunā – Svētais Gars ieliek un veido mūsos to, kas Viņam pašam ir. Svētais Gars ir laipns. Dievs ir laipns. Dievs parāda savu laipnību, labvēlību pret cilvēkiem. Pēc tam , otra lieta – padomāsim, kā tas praktiski veidojas mūsu dzīvēs. 

Kad Bībele runā par Dievu, mēs daudzkārt varam lasīt, ka Dievs ir labs. Psalms 118:1 saka – „Pateicieties Kungam, jo viņš ir labs, jo uz mūžiem ir viņa žēlastība.” Ebreju vārds ‘tōwb’ ļoti bieži tiek lietots attiecībā uz Dievu. Šis ebreju vārds nozīmē – labs, ar labvēlīgu attieksmi, patīkams, pievilcīgs, draudzīgs. Kad mēs runājam par Dievu, par to Dievu, par kuru runā Bībele, tad tas Dievs ir laipns Dievs, ir labs Dievs, ar labvēlīgu attieksmi pret cilvēkiem. To ir ļoti svarīgi atcerēties, ka Dievs tāds ir pēc savas būtības. Tāda ir Dieva daba. 

Psalms 34:9 Dāvids saka: „Baudiet un redziet, cik labs Kungs. Svētīts vīrs, kurš tveras pie viņa.” Vēl vairāk – Bībele saka, ka tikai Dievs ir patiešām labs. Kādreiz pie Jēzus atnāca kāds jauns cilvēks un viņš Jēzu uzrunā ar vārdiem: „Labais mācītāj!” Un Jēzus viņam atbildēja: „Kādēļ tu mani sauc par labu? Neviens nav labs kā vienīgi Dievs.” Jēzus šeit pasaka, ka tāda tīra, neviltota attieksme, laba attieksme pret cilvēkiem var būt tikai Dievam. 

Lūkas evaņģēlijs 6:35 mēs lasām – „Bet mīliet savus ienaidniekus un dariet labu, un aizdodiet neraizēdamies, tad jūsu alga būs liela un jūs būsiet Visaugstākā dēli, jo viņš ir laipnīgs pret nepateicīgajiem un ļaunajiem.” Bieži vien tas attaisnojums, ko mēs sakām tad, kad nespējam būt laipni, labvēlīgi izturēties pret citiem, ir – ‘Nu, bet Dievs jau nav tikai laipns, Dievs ir arī svēts, Dievs ir arī bargs, Dievs arī dusmojas, Viņš ienīst grēku.’ Jā, tas tiešām tā arī ir, bet arī tad Dievs nepārstāj būt labs, laipns, labvēlīgs. 

Paklausieties – Psalms 140:16-17 dziesminieks saka: „Tu atver savu roku un paēdini visus, kas dzīvo ar labu prātu.” Un tālāk viņš saka: „Tas Kungs ir taisns visos savos ceļos un svēts visos savos darbos.” Tāds ir Dievs – svēts, taisns, ar labu prātu attiecībā uz mums. Mēs kā cilvēki bieži vien varam krist šajās galējībās uz vienu vai otru lietu, bet Dievs tāds nav. Tāpēc mēs to mācāmies un atgādinām – Svētā Gara darbs ir veidot mūs līdzīgākus Kristum. 

Vēstulē Romiešiem 2:4 skan tā – „Vai varbūt tu nicini viņa labestības, pacietības un lēnprātības bagātību, nesaprazdams, ka Dieva labestība tevi vada uz atgriešanos?” Vecais tulkojums saka – „Jeb tu pārproti viņa neizsmeļamo laipnību, pacietību un lēnību, nesajēgdams, ka Dieva laipnība tevi vada uz atgriešanos?” Ļoti svarīgi vārdi. 

Mēs bieži vien domājam, ka bailes no soda cilvēkiem liek nākt pie Dieva un tas tā arī tiešām var būt, bet šeit Pāvils pasaka pilnīgi ko citu – Dieva labvēlība, Viņa neizsmeļamā laipnība, Viņa labvēlīgā attieksme pret mums ir tā, kas mūs ved pie atgriešanās. Mēs taču to visi zinām, mēs jūtam, cik labs ir Dievs pret mums. Viņš mūs turpina svētīt, neskatoties uz mūsu nepilnībām. Tāds ir Dievs. 

Bet, kā mēs varam kļūt laipnāki? Kā mēs varam iemācīties šo labvēlīgo attieksmi pret citiem? Kā jau es teicu, tas nav viegli. Visi ir mēģinājuši būt laipni, piemēram, pret bērniem. Vīri pret sievām, sievas pret vīriem. Pret kaimiņiem, savā darbā – pret darba biedriem, skolā – pret skolas biedriem. Tad kaut kas notiek, kaut ko ne tā pasaka, ne tā izdara un viss tas pārsprāgst kā tāds ziepju burbulis. Ziniet, tas jau nav nekas pārsteidzošs, jo Bībele arī tā saka, ka cilvēks pats par sevi nemaz nespēj un arī negrib būt labs un laipns. 

Jeremijas grāmatā 13:23 mēs lasām – „Vai var melnādainais mainīt savu ādas krāsu? Vai leopards var pārveidot savas ādas raibumus? Tad arī jūs varētu labu darīt, jūs, kas esat pieraduši pie ļauniem darbiem.” Kā jau es teicu – bieži vien mēs piespiežam sevi būt laipniem, bieži vien mēs piespiežam sevi attiekties labi pret otru, jo tas galu galā man var būt izdevīgi. 

Apustulis Pāvils Romiešiem 3:10-12 raksta – „Kā ir rakstīts: nav neviena taisna, neviena paša. Nav neviena, kas saprot, nav neviena, kas meklē Dievu, visi ir aizgājuši no Dieva, visi kļuvuši vienlīdz nederīgi; nav neviena, kas dara labu, pat viena nav.” Tieši tā mēs lasām Bībelē. Daudzi tad saka – ‘Ne jau tas, ka es kādam kaut ko labu izdaru mani izglābs – tad, kāpēc man darīt kaut ko labu?’ 

Es gribu trīs lietas pieminēt. Tie ir tādi trīs soļi, kas mums palīdzēs saprast, kā laipnība veidojas mūsu dzīvē. Pirmkārt, Raksti saka – lai tev varētu būt labvēlīga attieksme pret citiem cilvēkiem, viss sākas ar to, ka tu pieņem Dieva doto žēlastību attiecībā pret sevi. Dievs pret mums ir labs un tas, ko mēs no Dieva esam saņēmuši, liek mums tādiem būt arī attiecībās ar citiem. 

Apustulis Pāvils vēstulē Titam 2:11-15 saka tā, ieklausieties – „Dieva glābēja žēlastība ir atspīdējusi visiem cilvēkiem.” Ļoti svarīgi. Ko viņa dara? „Tā mūs audzina, lai mēs atmestu bezdievību un pasaulīgās iekāres.” Ko vēl tā dara? „Tā mūs māca, lai mēs dzīvotu šajā laikā saprātīgi, taisni un godbijīgi, laimīgā cerībā un gaidīdami uz lielā Dieva un mūsu glābēja Jēzus Kristus godības atklāšanas.” Tālāk viņš saka: „Jēzus sevi ir nodevis pār mums, lai mūs izpirktu no visas ļaundarības un šķīstītu sev par izredzētu tautu, dedzīgu uz krietniem darbiem. To māci, uz to aicini un to panāc ar savas ietekmes spēku. Neviens lai tevi nenoniecina!” 

Šie četri vārdi – dedzīgu uz krietniem darbiem – ir ļoti cieši saistīti ar to, ko mēs lasījām iepriekš. Žēlastība, ko mēs esam saņēmuši, tā mūs audzina, tā mums liek kādas lietas atmest savā dzīvē. Mēs nekādā gadījumā nevaram to neņemt vērā un uzreiz pārlēkt uz krietniem darbiem. Mīļie, nekas neiznāks. 

Otrais solis. Lai mūsos veidotos šī labvēlīgā attieksme pret citiem ir svarīgi paklausīt Dieva Vārdam. Apustulis Pāvils raksta Timotejam un saka: „Būs grūti laiki, cilvēki būs patmīlīgi, naudas kāri, lielīgi, augstprātīgi, zaimotāji, nepaklausīgi saviem vecākiem, nepateicīgi.” Un tā tālāk un tur starp tām daudzām lietām, kuras viņš uzskaita 2.Timotejam 2:3 ir arī tādi vārdi – „Labā nīdēji.” Labā nīdēji. Tad, kad mēs skatāmies šajā uzskaitījumā, ko Pāvils raksta Timotejam, mēs varam pilnīgi piekrist – tie ir laiki, tās ir dienas, kurās arī mēs dzīvojam. 

Tad Pāvils dod Timotejam kādu padomu, kas viņam varētu palīdzēt šajā situācijā. Izlasīsim 2.Timoteja 3:16-17, viņš saka: „Visi Dieva iedvestie Raksti ir noderīgi mācībai, grēka atmaskošanai, labošanai, audzināšanai taisnīgumā, lai Dieva cilvēks kļūtu pilnīgs un būtu sagatavots ikvienam labam darbam.” Mēs bieži vien esam gatavi dot gudrus padomus, mēs varam citēt Bībeles pantus vienu pēc otra, bet Pāvils saka – ‘Tam, ka tu to zini, tam, ka tu to ņem vērā tevi ir jānoved pie tā, ka tu dari labus darbus.’ 

Te, man liekas, ir ļoti svarīgi, ka mēs pavērojam sevi. Kas notiek ar mums, kad mēs lasām Dieva Vārdu? Kad mēs tajā iedziļināmies? Kad mēs meklējam atbildes uz neskaidriem jautājumiem? Vai tas galu galā maina arī to, kāds tu esi attieksmē pret citiem? Vai šī tava attieksme pret citiem kļūst laipnāka? Kļūst labvēlīgāka? Vai tu sāc vairāk rūpēties par citiem? Vai tu sāc ieraudzīt to, kur tu vari kaut ko labu izdarīt cilvēkiem? Vai varbūt tieši otrādi – tu jau esi tik gudrs, ka tu sāc viņus nosodīt? Ļoti svarīga lieta. 

Trešais solis. Paskatīsimies, kā Svētais Gars veido mūsos laipnību. Kā Viņš veido šo labvēlīgo attieksmi pret citiem. Kā Viņš dod mums šīs iespējas praktiski to lietot savā dzīvē. Pāvils vēstulē Romiešiem 12:9 raksta – „Jūsu mīlestība lai ir neliekuļota, nīstiet ļauno, pieķerieties tam, kas labs.” Pieķerieties tam, kas labs. Krievu Bībelē ir tāds ļoti interesants vārds – „Pielīpiet tam, kas labs.” Turieties cieši pie tā. 

Interesanti, ka Jēzus saka Lūkas evaņģēlijā 6:45 – „Labs cilvēks no savas sirds krājumiem sniedz labo, bet ļaunais no ļaunā krājumiem sniedz ļauno, jo no sirds pārpilnības mute runā.” Pielīpiet labajiem. Pieķerieties labajam ar visu sirdi. Iemīliet darīt labu. Mīliet teikt labus vārdus. 

Vēl Bībele mūs māca – seko labam paraugam. 3.Jāņa vēstulē 1:11 Jānis saka: „Mīļotais, neseko sliktam paraugam, bet labam. Tāds, kas dara labu ir no Dieva, tāds, kas dara ļaunu, nav redzējis Dievu.” Mums vienmēr ir izvēle kādam līdzināties, bet bieži vien mēs izvēlamies ne tos labākos paraugus. 

Vēl Bībele saka – praktizē. Centies izrādīt laipnību, labvēlīgu attieksmi pret citiem. Titam 3:8 – „Šis vārds ir patiess un es gribu, lai tu par šīm lietām stipri stāvi, ka tie, kas Dievam tic, cenšas veikt labus darbus. Tas cilvēkiem ir labi un vajadzīgs.” Ļoti skaidri. Praktizē.

Vēl citā vietā, Efesiešiem 4, ko mēs lasījām, Pāvils saka: „Viss rūgtums, niknums, dusmas, klaigas un zaimi no jums lai ir tālu prom līdz ar visu citu ļaunumu. Esiet krietni, laipni cits pret citu un žēlsirdīgi. Piedodiet viens otram, kā Dievs Kristū ir piedevis jums.” Kā mēs praktizējam laipnību viens pret otru? Kā mēs praktizējam šos labos darbus viens pret otru? Vai mēs to darām? 

Vēl Bībele saka – paskubini būt laipnam. Paskubini citus darīt labus darbus. Vēstule Ebrejiem 10:24 – „Būsim uzmanīgi cits pret citu, rosināsim uz mīlestību un labiem darbiem.” Iedrošiniet, brāļi un māsas, viens otram parādīt laipnību. Iedrošiniet darīt kaut ko labu un iedrošināt citus mēs varam arī tādā veidā, ka mēs parādam šo piemēru. Vecāki – bērni no jums mācās. Vecākie ticības brāļi un māsas – jaunie no jums mācās. Vai viņi var mācīties arī laipnību un darīt labus darbus? Vēstulē Titam 2:17 saka: „Pats visur esi paraugs labos darbos, mācībā esi nosvērts un krietns.” 

Un vēl, pēdējā lieta, ko Bībele saka – uzvariet ļaunu ar labu. Tas ir ļoti svarīgs ieteikums. Ļoti bieži mūsu laipnība un labvēlība atduras pret to, ka mums pretī ir nelaipns cilvēks. Mums pretī ir bieži vien pat naidīgs cilvēks pret mums. Apustulis Pāvils tieši par to runā, Romiešiem 12:21, viņš saka: „Neļauj ļaunumam sevi uzvarēt, bet uzvari ļaunu ar labu.” Kā tas ir mūsu dzīvēs? 

Ziniet, krieviem savā laikā, kad mēs vēl dzīvojām Padomju savienībā, es atceros, bija tāds dzejolis – ‘Mēs esam mieru mīloši cilvēki, bet mūsu bruņu vilciens stāv uz rezerves sliedēm.’ Ziniet, bieži vien mēs arī kā kristieši esam gatavi ķerties pie šī bruņu vilciena, ja nevaram ar labu. Ja mēs piedzīvojam, ka mēs ejam pie cilvēka un mēģinām viņam uzsmaidīt un labus vārdus pateikt, bet tas nestrādā, tad bieži vien mēs arī ķeramies pie tiem pašiem ieročiem. 

„Neļauj ļaunumam sevi uzvarēt, bet uzvari ļaunu ar labu.” Tā ir patiesība, ka ļaunumu nav iespējams uzvarēt ar ļaunu. To varam apspiest un apslāpēt, bet tikai uz kādu laiku. Mēs dzīvē to daudzkārt esam piedzīvojuši, ka pēc kāda laika tas ar vēl lielāku spēku lauzīsies uz āru. Lai uzvarētu grēku, lai uzvarētu ļaunumu, Dievs parāda, ka to ir iespējams izdarīt ar mīlestību. 

Par to liecina šis Adventes laiks, par to liecina Kristus piedzimšana – svētki, kurus mēs pavisam drīz svinēsim. Šie svētki ir pierādījums, kā uzvarēt ļaunu ar labu. Būt laipnam, būt ar labvēlīgu attieksmi pret cilvēkiem nenozīmē, ka mums ir jāklusē par ļaunumu un grēku. Tas nenozīmē, ka mēs glaudām pa spalvai, bet arī nepatīkamu patiesību tu vari teikt laipni un ar mīlestību. Tas nav viegli, bet tieši tādu attieksmi pret cilvēkiem mūsos veido Svētais Gars, jo Viņš ir laipns. 

Lūgsim Dievu. 

Paldies par šiem atgādinājumiem. Paldies, Kungs, ka Tu esi mūsu paraugs. Ka arī tādos brīžos, kad Tev bija jāsaka kādi nosodoši vārdi, nepatīkami vārdi, Tev bija jāpasaka patiesība – Tu joprojām nepazaudēji mīlestību, labvēlību, laipnību pret cilvēkiem. Paldies, Kungs, ka arī mēs katrs to esam piedzīvojuši savā dzīvē. Tu joprojām turpini mūs uzrunāt. Tu joprojām turpini mūs pārliecināt. Dievs, paldies, ka Tavs Vārds aicina ne tikai kaut kur dziļi sirdī turēt šo lietu kā tādu lielu noslēpumu no citiem, bet Tu aicini mūs to lietot. Tu aicini mūs to praktizēt, Tu aicini mums būt laipniem saskarsmē ar cilvēkiem, rūpēs par viņiem gādāt, darīt labus darbus. Jā, Dievs, varbūt šis ir laiks, kad to aiz vien biežāk un biežāk, skaļāk un skaļāk dzirdam arī sabiedrībā. Paldies, ka Tu mums to atgādini šodien, kas mācāmies par Tevi, ka Tu arī sagaidi, ka mēs tādi būsim. Tādēļ, Kungs, lai mūsu sirdis ir atvērtas, tad, kad mēs sastopamies viens ar otru, ar cilvēkiem ārpus šī dievnama, palīdzi vienmēr to mums atcerēties, ka Tu, Dievs, esi laipns. Ja mēs Tev ticam, ja mēs, Kristu, Tevi esam pieņēmuši kā savu Kungu, kuram mēs sekojam, kuram mēs gribam līdzināties, tad palīdzi mums arī būt tādiem, kāds esi Tu. To mēs, Kristu, lūdzam Tavā vārdā, āmen.