#8 Labestība (labprātība)

“Arī jūs bijāt miruši savos pārkāpumos un grēkos, kuros reiz dzīvojāt, piederēdami šīs pasaules laikmetam, pakļaudamies valdniekam, kas valda pār gaisa valstību, pār to garu, kas vēl tagad darbojas nepaklausības dēlos. Viņu vidū arī mēs reiz dzīvojām savās miesas iekārēs, rīkodamies pēc miesas iegribām un iedomām, un pēc savas dabas bijām dusmības bērni tāpat kā visi pārējie. Bet Dieva žēlastība ir bagātīga, savas lielās mīlestības dēļ, ar ko viņš mūs mīlēja, viņš līdz ar Kristu atdzīvināja arī mūs, kas bijām miruši savos pārkāpumos, – žēlastībā jūs esat izglābti –, viņš mūs līdz ar Kristu ir augšāmcēlis un līdz ar viņu sēdinājis debesīs Kristū Jēzū, lai savā labvēlībā pret mums Dievs mums parādītu nākamajos laikmetos savas žēlastības neizmērojamo bagātību, kas ir Kristū Jēzū. Jo žēlastībā jūs esat izglābti caur ticību, tas nenāk no jums, tā ir Dieva dāvana, tas nav arī no darbiem, lai kāds nesāk dižoties. Mēs paši esam viņa darinājums, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu” - Ef. 2:1-10

Svētrunas noraksts

 
Šogad esam izstudējuši jau svētrunas sēriju Kalna svētruna un tagad mēs esam uzsākuši nākamo sēriju, esam jau vidū, par Gara augli, kas ir aprakstīts Galatiešiem 5:22-23. Es aicinu atšķiriet ar mani šo nodaļu Pāvila vēstule Galatiešiem. Es arī aicinu un atgādinu, ka ir arī vērts izlasīt mājās visu vēstuli, īpaši šajā laikā, kad mēs ejam tai cauri, lai mēs varam paturēt to kontekstu prātā. To darīt regulāri, kamēr mums ir šī svētrunas sērija.  

Galatiešiem 5:22-23 – „Bet Gara auglis ir: mīlestība, miers, prieks, izturība, krietnums, labestība, uzticamība, lēnprātība, savaldība. Pret tādām lietām nav bauslības." Tā nu mēs esam runājuši par mīlestību, mieru, prieku, izturību un pagājušajā reizē par krietnumu un šodien mūsu tēma būs labestība. 

Mēs domāsim par to, ko nozīmē šis vārds – labestība. Tas plāns būs mēģināt atbildēt uz pāris jautājumiem – ko pasaule uzskata par labestību? Kas ir tas vispārīgais priekšstats par to? Kas ir labestība? Un tad paskatīsimies, ko Bībele šeit saka par šo vārdu labestību? Domāsim arī par to, kā to iegūt un kā mēs to varam lietot savās dzīvēs. 
Bet pirms to darām, es aicinu, zemoties lūgšanā. 

Mīļais Debesu Tēvs. Kungs, es neesmu cienīgs te stāvēt un runāt Jēzus vārdā uz Jēzus draudzi, bet es Tevi lūdzu, Kungs, lieto mani un palīdzi, lai es nestātos ceļā tam, ko Tu vēlies pateikt. Lūdzu, Kungs, atver sirdis, atver ausis, lai tas Vārds, kas šodien skan, lai Tas var darboties katra dzīvē, Kungs. Paldies, ka Tu esi tik labs Dievs un paldies, Kungs, ka Tu esi tas, kurš vēlas darboties mūsos, savos bērnos, tāpēc palīdzi mums būt ar karstu vēlmi saprast to, ko Tavs Vārds saka un, lai mēs to varam darīt pēc Tava prāta. To mēs lūdzam Jēzus vārdā, āmen. 

Labi, tātad, šodienas teksts ir ļoti īss, jo šodienas teksts ir tikai viens vārds – labestība. Jaunajā tulkojumā ir iztulkots kā labestība, vecajā – labprātība. Tad jautājums ir – ko tas nozīmē? Ko tas mums izsaka? Labestība. Pirmais iespaids ir tāds, ka tas ir kaut kāds cilvēks, kurš ir tāds gaišs un ar pozitīvu attieksmi, atsaucīgs – tu esi tik labestīgs cilvēks, tu labprātīgi dari to, kas tev nebūtu varbūt jādara. 

Protams, savā ziņā tā tas arī ir. Savā ziņā mēs pat šajā Adventes laikā jeb šajā Ziemsvētku laikā redzam, ka cilvēki arī kļūst tādi labestīgāki, vai ne? Viņi neparasti labprātīgi dāvina dāvanas citiem, ko viņi ikdienā varbūt nemaz tā nepraktizē. Labestība viņiem liek apciemot radus un ģimeni, pat ja attiecības nav nemaz tik labas, bet tomēr šajā Ziemsvētku laikā viņi to vēlas darīt. Skan labestīga mūzika, ja mēs tā varam teikt, mūzika, kas citos gada laikos dus klusumā. 

Amerikā, piemēram, cilvēki pat satiekas zem āmuļa zara un ir spiesti skūpstīties – cik labestīgi. Protams, Ziemassvētku vecītis kļūst par tādu pašas labestības iemiesojumu bērnu acīs, vai ne? 

Kaut arī tradicionālais Bībeles Betlēmes stāsts vairs nav modē, mēs pat varētu teikt – kļūst politiski nekorekts, jo Amerikā teikt ‘Christmas’ ir jau nekorekti. Es lasīju, ka arī Vācijā, Berlīnē, ir kāds rajons, kur pašvaldība ir pieņēmusi lēmumu, ka viņi vairs nedrīkst saukt Ziemassvētku tirdziņu par Ziemassvētku tirdziņu, tas ir jāsauc par Gaismiņu tirdziņu. Tā kā tas kļūst politiski nekorekts šajā laikā un mēs to arī redzam, un tomēr cilvēki šajā laikā ir neparasti atvērti Kristus vēstij. Atvērtāki nekā jebkad. 

Tādēļ tas mums ir arī jāizmanto. Tāpēc es arī aicinu – domājiet par saviem draugiem, domājiet varbūt par kādu cilvēku, kuru jūs varat uzaicināt uz Ziemsvētku dievkalpojumu, šeit Vīlandē tas notiks plkst 17-os. Uzaiciniet kādu cilvēku. Cilvēki ir labprātīgi un pat brīvprātīgi ir gatavi nākt uz baznīcu. 

Tātad, labprātība jeb labestība, tā savā ziņā ir tāda atvērtība pret labo. Un tomēr – šim vārdam ir daudz dziļāka nozīme. Grieķu tekstā tas vārds, kuru mēs šodien šeit lasījām Galatiešiem 5 skan – ‘agathosune’. Es, iespējams, izrunāju to bišķiņ nepareizi, piedodiet man. Lūk, šis vārds ir ‘agathosune’. Šī vārda sakne ir ‘agathos’, kas īsumā nozīmē – labs. 

Patiesībā no šī vārda pat ceļas vārds Agate. Mums vismaz viena Agate šeit ir, kura arī spēlēja priekšā. Šī vārda nozīme ir ‘labā’. Savā ziņā, mēs varam teikt, ka visi Svētā Gara piepildītie ir aicināti būt par tādām garīgām Agatēm, ‘agathosune’. Bet kāda tad ir nozīme šim vārdam? Kas ir tas, ko Bībele mums māca? Ko Pāvils vēlas šeit Galatiešiem 5 pateikt? Kas ir tā Svētā Gara dotā labestība? 

Man šonedēļ, pirms pāris dienām, bija tāda interesanta saruna ar savu dēlu Joelu, viņam ir seši gadi un mums šonedēļ bija tāds vīru vakars divatā, mēs braucām uz teātri. Turpceļā mums bija tāda kārtīga vīru saruna. Tā varbūt sākās diezgan filozofiski, bet beidzās teoloģiski. Ja kādam liekas, ka ar bērniem nevar par teoloģiju runāt – nē, tā nav! Viņi patiesībā saprot daudzas lietas ļoti labi un mums vecākiem varbūt pat vajadzētu biežāk to darīt. Arī man pašam. 

Tā nu es viņam jautāju: „Kā tev liekas, vai cilvēki ir labi vai ļauni?” Vai cilvēki ir labi vai ļauni? Viņš atbildēja: „Nu, kā nu kurš, daži ir labi un daži ir ļauni.” Ļoti loģiska atbilde, kuru es arī gaidīju, savā ziņā. Tad es turpināju un jautāju viņam: „Nu labi, bet kā tu teiktu, vai tu esi labs vai tu esi ļauns?” Tāds „normāls” jautājums, ko pajautāt sešgadīgam bērnam, vai ne!? Bet viņš pārliecinoši atbildēja: „Es esmu labs, es esmu labs.” Tad pēc kādas pauzītes viņš teica: „Nu, piemēram, zagļi ir ļauni, zagļi ir riktīgi ļauni.” Es viņam jautāju: „Tiešām? Bet zagļi taču kādreiz izdara arī kaut ko labi, vai ne?”

Viņš tā paskatījās uz mani: „Mārčuk, nu beidz, zagļi?” Bet tad viņš teica: „Nu labi, viņi kādreiz bija labi, bet viņi kļuva ļauni.” Tad es viņam teicu: „Es arī esmu zadzis.” Es viņam atgādināju stāstu no savas bērnības, ko viņš zināja, kur es esmu arī kādas nerātnības darījis šajā jomā. Pēc mazas pauzes un tādām īsām pārdomām viņš teica: „Nē, vispār es arī neesmu labs. Es arī esmu zadzis un patiesībā es joprojām šad tad kaut ko paņemu.” Šo sarunu es saskaņoju, ka es drīkstu jums to stāstīt, viņš man atļāva. 

Tad viņš pateica to, kādēļ es jums atstāstu vispār šo sarunu. Viņš teica: „Patiesībā neviens cilvēks nav labs.” Patiesībā neviens cilvēks nav labs. Mēs turpinājām runāt par to, kādēļ mums ir nepieciešams Jēzus. Bet tas, ko Joels šeit atzina, to Pāvils raksta Romiešiem 3: „Nav neviena, kas dara labu, pat viena nav.” Nav neviena, kas dara labu un tas vārds ‘labu’ ir šis vārds ‘agathosune’. Nav neviena, kas dara to, ko Svētais Gars mums patiesībā saka šeit, kas ir Gara auglis. Nav neviens cilvēks, kurš dabiski darītu labu. 
Protams, nav noslēpums, ka cilvēki tomēr uzskata, ka viņi ir labi. Viņi dara labas lietas. Visu reliģiju mērķis, izņemot kristietības mērķis, ir radīt cilvēkā apziņu, ka es esmu labs, ka es esmu pietiekami labs savam Dievam un, ja es neesmu, tad es piestrādāšu un tad es būšu labs, man ir jābūt labam. Patiesībā nemaz nevajag iet līdz reliģijām, pietiek ar mūsu ikdienu, mūsu sabiedrību. Mēs dzīvojam demokrātijā, mēs esam toleranti pret visiem, pret visām minoritātēm, mēs nepārkāpjam likumu, mēs esam labi. Šīs lietas ir labas, viņas ir jāievēro, bet tomēr tas rada cilvēkos šo ilūziju, ka mēs esam labi. Mēs salīdzinām ar citām kultūrām, varbūt citām reliģijām. 

Tomēr Dieva acīs tas kritērijs ir pavisam citādāks. Dieva latiņa labestībai ir daudz augstāka. Vačmens Nī (Watchman Nee) ir teicis kādu svarīgu domu: „Dieva prieks vai skumjas nav balstītas principā – labs vai ļauns. Drīzāk Dievs izseko visu līdz tās saknei. Kāda darbība var būt tīri korekta, tomēr Dievs izpēta, kāds ir tās pirmavots.” Tātad, cilvēki gan dara apsveicamas lietas, tomēr Dieva acīs tās nav labas, kamēr sakne nav laba. Cilvēki dara apsveicamas lietas, kuras izskatās labas, tomēr Dieva acīs viņas nav labas, kamēr sakne nav laba. 

Mēs teiktu, ka vispār tā kopumā cilvēki ir diezgan labi, īpaši rietumu kultūrā, kur ir izglītoti un iecietīgi, tomēr ja viņu sakne nav laba, tad arī viņu darbi patiesībā nav labi. Jo šo labo darbu galvenais motīvs nav piepildīt lielāko, iespējamo labumu. Izklausās sarežģīti, bet es pateikšu vēlreiz - šo labo darbu galvenais motīvs nav piepildīt to iespējami lielāko labumu. Kas ir tas iespējami lielākais labumus, ko cilvēks savā dzīvē var darīt? Tā ir Dieva pagodināšana. Ja Dieva pagodināšana nav tavs motīvs taviem darbiem, tad motīvs kļūst par cilvēku pagodināšanu. 

Citiem vārdiem sakot, tu ar savu labo darbu piepildi kādu labu mērķi, bet tas ir mazais mērķis, tu to lielo mērķi neesi piepildījis. Līdz ar to, šie darbi vairs nav labi Dieva acīs. Tātad, lielais mērķis ir Dieva pagodināšana un Čarlzs Sperdžens (Charles Spurgeon) to ir labi ilustrējis ar kādu atgadījumu no kādas svētdienas skolas ASV.

„Svētdienas skolotājs uzrunājot puišus teica: ‘Puiši, re kur man ir pulkstenis. Kam tas ir domāts?’ Bērni atbildēja: ‘Lai noteiktu laiku, ser.’ ‘Pareizi.’, atteica skolotājs. ‘Bet pieņemsim, ka mans pulkstenis nepasaka laiku, kāds labums ir no tā?’ Atskanēja atbilde: ‘Nekāda labuma nav, ser.’ Tad skolotājs no savas kabatas izvilka zīmuli un jautāja bērniem: ‘Kam šis zīmulis ir domāts?’ Bērni atbildēja: ‘Tas ir domāts, lai ar to rakstītu, skolotāj.’ ‘Labi, bet pieņemsim, ka šis zīmulis neatstāj nekādas pēdas aiz sevis, kāds labums ir no tā?‘ Bērni atteica: ‘Nekāda labuma nav, ser.’ 

Tad viņš no kabatas izvilka nazi: ‘Puiši, kam šis ir domāts?’ Un tā kā viņi bija amerikāņu puiši, tad viņi uzreiz iesaucās: ‘Lai iešvīkātu!’ Tas nozīmē, lai paeksperimentētu uz jebkuras virsmas, kas pagadās pa ceļam, tajā iedzenot kādu robu. ‘Bet,’ viņš teica: ‘Pieņemsim, ka nazis negriež, kāds labums ir no tā?’ ‘Nekāda labuma nav, ser.’ Tad skolotājs uzdeva pēdējo jautājumu: ‘Kāds ir cilvēka galvenais mērķis? Kāds ir cilvēka galvenais uzdevums?’ Un viņi atbildēja: ‘Pagodināt Dievu, ser.’ ‘Bet pieņemsim, ka cilvēks nepagodina Dievu, kāds no viņa ir labums?’ ‘Nekāda labuma nav, ser.’” Citāta beigas. 

Šiem puišiem ir taisnība – ja tu nepagodini Dievu, savu Radītāju, tad labuma nav no tā, ko tu dari. Tavi darbi izskatīsies labi, bet tie nav labi darbi Dieva acīs. Tādēļ neviens cilvēks savā pamata stāvoklī nespēj darīt labi, tas ko Pāvils saka: „Nav neviena, kas dara labu, pat viena nav.” Ja tev likās, ka tu varbūt tomēr esi viens no tiem, kurš dara labu – nē. Viņš saka: „Pat viena nav.” Pat tu, draugs, neesi labs. 

Un tomēr, to ko Pāvils šeit Romiešiem ir teicis, ka neviens nedara labu, viņš tomēr Galatiešiem saka, ka Gara auglis ir labestība. Tas pats vārds, ko viņš iepriekš lietoja Romiešiem. Tātad, ir kāds veids, kā mēs tomēr varam piepildīt šo lielo mērķi. Atbilde ir tāpat kā ar visiem iepriekšējiem Gara augļiem, par kuriem mēs studējām – patiesā labestība ir pieejama tikai un vienīgi Dievā, tikai caur Jēzus nāvi un caur Jēzus augšāmcelšanos. 

Tas ir tas, ko mēs šodien šeit pieminēsim – šie divi ir simboli, kādā veidā mēs pieminām caur kristību – Jēzus nāvi, caur vakarēdienu – augšāmcelšanos. Caur Jēzus nāvi un augšāmcelšanos mums šī Dieva daba ir dota kā pieejama manta, un caur Svēto Garu – Dieva daba ienāk mūsos, un caur šo Svētā Gara Dieva dabas ienākšanu, ienāk arī šī labestība, šī ‘agathosune’.  

Tad mūsu sakne mainās, jo Dievs ienāk mūsos Svētā Gara formā un tādēļ, ka Viņš ienāk, Viņš sāk darīt to, kas pagodina Dievu, jo Viņš pats ir Dievs mūsos. Tad mēs sākam pildīt to lielo mērķi. Redziet, līdz ar to mūsu labie darbi vairs nav mūsējie. Tie nav mūsu gribas izpildīti, tie ir darbi, kurus Dievs dara caur mums, tādēļ, ka Viņš ir ienācis mūsos. Tādēļ neviens nevar darīt ‘agathosune’ labestību, ja viņā nav Dievs. 
Jēkabs 1:17 raksta: „Jebkurš labs (agathosune)devums un jebkura pilnīga dāvana nāk no augšienes, no Gaismas tēva.” Jebkurš labs darbs nāk no Tēva. Šī vārda definīcija ir intrinciska jeb iekšēja būtiska patiesa labestība. Tā ir kaut kas iekšējs. Tad ir jautājums – kā tā iet uz āru? Kas notiek tad, ja viņa ienāk mūsos? Kā viņa izpaužas mūsu dzīvēs? Kā tas iekšējais kļūst redzams ārēji? 

Tagad klausieties, aizraujoša Rakstu vieta, mēs viņu patiesībā lasījām ievadā. Efesiešiem 2:10, klausieties: „Mēs paši esam viņa darinājums, Kristū Jēzū radīti” Kam? „Labiem (agathosune)darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu.” Padomājiet, Dievs, pirms mūsu radīšanas, pirms mūsu atgriešanās, pirms tā brīža, kad Svētais Gars ienāca mūsos un pārveidoja mūs, Viņš jau bija sagatavojis labos darbus, kuros mēs dzīvosim. Viņš jau sagatavoja darbus, kurus kādu dienu cilvēkam atnākot, viņš izpildīs šos darbus. Ja mēs nāktu savā kritušajā stāvoklī, mēs nebūtu spējīgi to izdarīt, mums nebūtu dots tas potenciāls, lai mēs to varam izdarīt. Bet tad, kad mēs nākam ar Svēto Garu sevī iekšā, tad mēs esam tie, kuri šos darbus varam piepildīt. 

Varbūt tāds banāls piemērs, bet savā ziņā tas ir kā tās datorspēles, kur tev ir piedzīvojumi, žanra spēles, kur tev ir sagatavots paslēpts dažādās vietās kaut kāds uzdevums, kas tev ir jāizpilda. Tev šis uzdevums ir jāatrod un tad tev ir jāatver tas līmenis, lai tu varētu to izpildīt un tad tev viņš ir jāizpilda. 

Savā ziņā mūsu dzīves ir pilnas ar šādiem darbiem, kurus Dievs ir sagatavojis. Bieži vien mums pat viņus nav jāmeklē, viņi tur jau ir, viņi ir tie, uz kuriem Dievs mūs aicina. Mūsu ikdiena ir pilna ar šādiem darbiem, kuri ir sagatavoti, pirms pasaules radīšanas, lai mēs tos darītu un tos piepildītu, lai izpildītu Dieva lielo, skaisto gribu. Tad, kad mēs atrodam šo darbu, tad sākumā mums ir jāatver tas līmenis, tas potenciāls, lai mēs viņu varam izpildīt. Tas ir tas, ko Svētais Gars dara, kad Viņš ienāk mūsos un mēs kļūstam spējīgi to izdarīt. 

Tā nu cilvēks ar šo ‘agathosune’ labestību rīkojas pašaizliedzīgi citu labā. Rūpējas par savu ģimeni, dod nabagam, palīdz slimajam, grūtdienim, lūdz par savu ienaidnieku un jūs varētu uzskaitīt vēl daudzas lietas. Tomēr šai īpašībai ir kāda īpaša pazīme. Šai ‘agathosune’ īpašībai ir kāda būtiska atšķirība no tās, par ko, ja atceraties, iepriekšējā reizē runāja Ģirts – par laipnību, ‘chrestotes’. Toreiz mēs runājām par laipnību, šodien mēs runājam par labestību. 

Teologi daudz raksta par to, ka šīs abas īpašības patiesībā ir ļoti līdzīgas. Viņas abas ir kaut kas labs, savā ziņā abos gadījumos tas ir kaut kas krietns, kaut kas labs. Tomēr ir viena būtiska atšķirība ar ko šodienas vārds atšķiras no tā iepriekšējā. 

Ļaujiet man citēt Viljamu Bārkliju (William Barclay), viņš raksta tā: „Kāda ir atšķirība – ‘agathosune’ ir spējīga bārt un pārmācīt, ‘chrestotes’(tas iepriekš Ģirta minētais krietnums) spēj tikai palīdzēt. Trenčs saka, ka Jēzus parādīja ‘agathosune’, kad Viņš tīrīja templi un izdzina visus tos, kuri to centās padarīt par tirgus laukumu. Bet Viņš parādīja ‘chrestotes’, kad Viņš bija laipns pret grēcīgo sievieti, kura ar eļļu svaidīja Viņa kājas.” Viņš raksta tālāk: „Kristietim ir nepieciešama labestība, kas vienlaikus spēj būt laipna un arī spēcīga.” Citāta beigas. 

Savukārt Džons Raitenbauhs raksta šādi: „‘Agathosune’ ir aktīva, pat agresīva labestība. Angļu vārds labestība (mēs varētu arī teikt latviešu vārds labestība) ietver daudzas, skaistas īpašības, tomēr grieķu vārds norāda uz vienu specifisku īpašību. ‘Agathosune’ ir labestība, kas netaupa asumu un rāšanu, lai producētu labestību citos. Tādēļ Dievs var pārmācīt dažreiz pat ļoti stingri un tomēr tā ir un paliek labestība. Tādēļ vecāki var pamācīt savus bērnus un tomēr tas ir labi, jo tas palīdz producēt saprātīgu cilvēku.” Citāta beigas. 

Tātad, mēs redzam, ka ‘agathosune’ nav tikai tāda mīļa, maiga, iejūtīga, emocionāla labestība. Tā nav tāda tāpēc, ka arī Dievs nav tāds. Dievs nav tikai mīļš un maigs Tēvs. Dievs ir tāds, kurš dara lietas labi, Viņš dara lietas patiesi labas. Piemēra, kad Viņš radīja pasauli, par Viņu bija teikts: „Viņš uzlūkoja visu, ko viņš bija radījis un redzi – tas bija labs.” Tur pat ir teiks: „Tas bija ļoti labs.” 

Ļoti labas lietas nerodas tāpat vien, bez pūlēm, tās rodas dažkārt pat caur sāpēm un caur kādiem grūtiem lēmumiem. Tādēļ arī Dievu pagodinoša labestība nozīmē reizēm darīt to neaptīkamo – uzrādīt grēku brālim vai māsai. Tas ir tas, no kā mēs šodien tiekam mācīti baidīties, tāpēc, ka mēs dzīvojam sabiedrībā, kura māca tolerēt visu, bet Dievs Bībelē māca – tev ir jāuzrāda. Tā ir tava atbildība, protams, to darīt mīlestībā. Tā ir patiesā labestība, ka tu palīdzi tavam brālim arī tad, ja tas ir kaut kas šķietami negatīvs, ja tas ir kaut kas, kur tu saņemsi negatīvu reakciju no viņa. Tas nozīmē pamācīt kaut arī ir neērti. Tas arī nozīmē mīlestībā pārmācīt savus bērnus. 

Bet tas arī nozīmē pastāvēt par Dieva patiesību tad, kad tas nav ērti, kad tu saņemsi kritiku par to, bet to darīt tādēļ, ka Dieva Vārds to māca, tādēļ, ka tas ir Dieva standarts. Dievam ir šīs abas puses, Jēzum ir šīs abas puses – ir tā šķietami pozitīvā un ir tā šķietami negatīvā, kur Jēzus iet un iztīra templi. Jēzus māca arī mums, ka mums ir jāiet un jāiestājas tur, kur ir varbūt nepatīkami to darīt. Tāda ir patiesā labestība, ‘agathosune’ labestība, nevis mīlestības vārdā noklusēt. 

Dieva labestība nenoklusē šādas lietas. Jēzus nenoklusēja cilvēku priekšā šķietami tik neizdevīgo patiesību. Jānis kristītājs nenoklusēja tad, kad viņš redzēja grēku Hērodam. Patiesībā noklusēšana nenes labumu otram. Mums varbūt šķiet – tā ir tā labestība, kad tu visam pārklāj pāri tādu miera segu, bet patiesā labestība ir tā, kura ilgtermiņā nesīs labumu, pat ja tas ir caur nepatīkamiem apstākļiem. 

Cilvēks, piemēram, aiziet pie ārsta un ārsts viņam atklāj slimību, bet ārsts labu gribēdams noklusē to. Vai viņš tiešām izdara labumu? Vai tā ir labestība? 

Nu lūk, draugi, tas arī tāpat attiecas uz mums. Svētais Gars mums ir devis šo ‘agathosune’ labestība, šo augli, kas mums ir mūsos jākultivē. Bet labā ziņa ir tā, ka Viņš ir devis arī instrumentu, Viņš ir devis, ja var tā teikt, kapli, ar kuru mēs to varam darīt, kas palīdz mums to darīt. 

2.Timoteja 3:16-17 ir rakstīts: „Visi Dieva iedvestie Raksti ir noderīgi mācībai, grēka atmaskošanai, labošanai, audzināšanai taisnīgumā, lai Dieva cilvēks kļūtu pilnīgs un būtu sagatavots ikvienam labam(‘agathos’) darbam.” Tātad, Dieva Vārds ir tas, kas sagatavo mūs šiem darbiem. Dieva Vārds ir tas, kurš palīdz mums izdarīt tos darbus, kurus Dievs jau pirms pasaules iesākuma ir sagatavojis priekš mums, lai mēs tajos dzīvotu. 

Šis kaplis, šis Dieva Vārds ir tas, kas uzar to cieto zemi, zemi, kuru pasaule saspaida. Mūsdienu ēra jeb šis gars, kas valda tagad, šis liberālais un demokrātiskais, iecietīgais gars, kurš tevi aizspiež ciet, lai tu nevarētu to saņemt – šis kaplis tomēr uzar šo zemi, lai tajā varētu iekrist sēkla. Tad no šīs sēklas izdīgst asns un no šī asna izaug auglis, kam nosaukums ir ‘agathosune’. Dieva Vārds ir tas, kas ļauj mums šo Gara augli attīstīt. 

Tādēļ lietojiet šo kapli, lietojiet šo Dieva Vārdu savā ikdienā. Ja jūs gribat klausīt tam, ko Dievs un Svētais Gars šeit saka, tad ņemiet Dieva Vārdu un mācieties no tā. Mēģiniet to izprast, esiet gatavi atbildēt tad, kad cilvēki no jums prasa – tā ir jūsu atbildība dot šo labestību cilvēkiem. 
Ļaujiet man noslēgt ar kādu apsolījumu, kas ir minēts saistībā ar šo pašu labestību, ar šo pašu šo ‘agathos’. Romiešiem 8:28 – „Un mēs zinām, ka tiem, kas Dievu mīl un, kas pēc Viņa iepriekšējā nodoma ir aicināti, viss nāk par labu.” „Mēs zinām, ka tiem, kas Dievu mīl un, kas pēc Viņa iepriekšējā nodoma ir aicināti, viss nāk par (‘agathos’) labu.” 

Redziet, tie, kuri līdz ar Kristu ir piesisti krustā, kuri līdz ar Kristu ir augšāmcēlušies jaunajai dzīvībai un tas būs tas simbols, ko jūs redzēsiet dievkalpojuma turpinājumā, tie kuri nes šo kristības zīmi kā apliecinājumu savai nāvei un augšāmcelšanai, tie, kuri kļuvuši par Dieva bērniem, tie, kuros mājo Svētais Gars, kuri ir piedzimuši caur Svēto Garu un tie, kuri tādēļ ir spējīgi mīlēt Dievu ar to agapes mīlestību, kas arī Galatiešiem 5 ir minēts kā pirmais Svētā Gara auglis, tie, kuri spēj Dievu mīlēt ar patieso Svētā Gara mīlestību – tiem viss nāk par labu. 

Tie ne tikai spēj dot šo labestību, bet viņi to saņem pretī, viņiem viss nāk par labu. Viņi saņem pretī šo pašu labestību no Dieva. Kad Dievs izrāda labestību – oh, tad tā ir ļoti laba. Kā jau es teicu – kad Dievs dara kaut ko, tad Viņš to izdara ļoti labi. Šī labestība, kuru mēs saņemam, viņa ir tik laba, ka viņa aizved mūs līdz Mūžībai. Viņa mūs aizved līdz Mūžībai. Viņa mums vairs neļauj izkrist ārā no tās Dieva rokas, kurā mēs esam Viņa labestības dēļ ielikti. 

Jā, reizēm, tas notiek arī sāpīgā veidā, kad Dievs dod mums šo labestību, Viņš pārmāca mūs tāpēc, ka mēs esam Viņa bērni. Tas viss notiek tikai tādēļ, lai mēs nonāktu beigās tur – Mūžībā. Tur, kur kādu dienu daudzas balsis sauks – „Svēts, svēts, svēts ir tas Kungs!” Tad starp šīm balsīm atskanēs kāda viena balss un tā būs tava balss. Jo tiem, kas Dievu mīl, viss nāk par labu. Viss nāk par labu līdz pat Mūžībai. Lai Debesu Tēvs jūs svētī uz to, lai šo labestību, kuru saņemam no Viņa, mēs lietotu savās dzīvēs tā, kā Viņš to ir vēlējies un paredzējis un, kas Viņu pagodina. 
Lūgsim.

Mīļais Debesu Tēvs, paldies, ka mēs varam būt pulcējušies Tavā namā. Paldies, ka Tu esi tas, kas mūs aicina uz šejieni nākt un pielūgt Tevi, nākt un mācīties no Tava Vārda, tāpēc, ka mēs Tevi mīlam, mēs gribam dzīvot tā, kā tas pagodina Tevi, Kungs. Paldies, ka Tu esi tik labs un, ka Tava labestība ir tik atšķirīga no tās seklās un no tās egoistiskās labestības, kas ir šajā pasaulē. Palīdzi mums domāt par to, Kungs, kā mūsu darbi pagodina Tevi. Vai mūsu dzīves pagodina Tevi? Vai mēs vēlamies tiešām ar visu savu sirdi dot to, kas tiešām ir vajadzīgs mūsu līdzcilvēkiem?

Nevis noklusēt to, bet dot to viņiem, kaut arī reizēm tas ir sāpīgi. Ka mēs varētu būt tie laimīgi, miera nesēji, kā Tu Kalna svētrunā teici, kuri citiem nes mieru ar Dievu, kaut arī tas viņiem dod nemieru ar līdzcilvēkiem. Tā tik ļoti daudz pietrūkst šajā mūsdienu pasaulē un arī kristietībā, Kungs, ka mēs esam gatavi iestāties par Tevi arī tur, kur tas nav ērti. Neņemt tikai to vienu pusi no Tevis un par to runāt un par to priecāties, bet priecāties par Tevi visu, par visu Tavu raksturu, par visu to, kāds Tu esi un arī dzīvot tā, vēlēties tā dzīvot. Vēlēties tādēļ, ka Tu to saki un tādēļ, ka Tu to pārliecini darīt mums caur savu Vārdu. Lūgsim.

Lūdzu, Kungs, palīdzi mums būt labiem, savas sirds dārza dārzniekiem, ka mēs varētu visus šos Tevis iestādītos augļus arī audzēt un kultivēt. Visus, par kuriem mēs esam jau runājuši un, par kuriem mēs vēl runāsim, ka tas viss notiktu mīlestībā, patiesā mīlestībā. Tādā mīlestībā, kuru Tu esi mums devis un, kuru tikai Tu vari dot. Paldies Tev, mīļais Tēvs. Paldies, ka mēs varam būt Tavi bērni, ka mēs varam būt tik augstā godā celti, kaut arī mēs to neesam pelnījuši un mūsu ikdienas dzīves rāda, ka mēs to nekad nebūtu pelnījuši, bet tas viss notiek tāpēc, ka Tu esi tik labs, Kungs. Lai Tev ir gods un slava un pateicība par visu. To mēs lūdzam mūsu mīļā Kunga Jēzus vārdā, āmen.