Svētdienas dievkalpojums
Svētdiena, 18.marts 2018, plkst 11.00
Mani brāļi, nekļūstiet daudzi par skolotājiem, jo jūs zināt, ka mēs, skolotāji, tiksim stingrāk tiesāti. Mēs visi bieži klūpam. Vīrs, kas neklūp vārdos, ir pilnīgs, spējīgs iegrožot arī visu miesu. Bet, ja mēs zirgam laužņus liekam mutē, lai tas mums klausītu, tad arī visu zirgu vedam sev līdzi. Redzi, arī lielie kuģi, kurus dzen stipri vēji, ar niecīgu stūri tiek virzīti, kurp vien stūrmanis to grib, tāpat arī mēle ir mazs loceklis, bet varen dižojas. Redzi, tik maza uguns tik lielu mežu aizdedzina. Arī mēle ir uguns, kā nelietības pasaule tā ielikta starp mūsu locekļiem, tā apgāna visu mūsu ķermeni un ierauj liesmās visu dzīves gaitu, pati būdama elles aizdedzināta. Visa zvēru un putnu, rāpuļu un jūrā mītošo dzīvnieku daba pakļaujas un ir pakļauta cilvēka dabai, bet neviens cilvēks nevar pakļaut dumpīgo ļaunumu – mēli, kas pilna nāvējošas indes. Ar mēli mēs slavējam Kungu un Tēvu, un ar mēli mēs lādam cilvēkus, kas pēc Dieva līdzības radīti. No tās pašas mutes iziet svētīšana un lāsti. Mani brāļi, tam tā nav jābūt. Vai tad no viena un tā paša avota klintī izplūst salds un rūgts ūdens reizē? Vai tad var, mani brāļi, vīģes koks dot olīvas un vīnakoks vīģes? Tāpat arī sāļš avots nevar dot saldu ūdeni. — Jk 3:1-12