4000 paēdināšana

Tad Jēzus, pieaicinājis savus mācekļus, sacīja: “Man ļoti žēl šo ļaužu, jo tie jau trīs dienas ir pie manis un tiem nav ko ēst, bet es negribu neēdušus tos atlaist, ka tie ceļā nenovārgst.” Mācekļi viņam sacīja: “Kur mēs ņemsim šajā nomaļajā vietā tik daudz maizes, lai paēdinātu tādu ļaužu pūli?” Jēzus tiem jautāja: “Cik maizes jums ir?” Tie atbildēja: “Septiņas un arī nedaudz zivtiņu.” Pavēlējis ļaužu pūlim apsēsties zemē, viņš ņēma šīs septiņas maizes un arī zivtiņas, pateicās, lauza un deva saviem mācekļiem, bet mācekļi – ļaudīm. Un visi ēda un bija sāti, un tie salasīja ar pārpalikušajiem maizes gabaliem septiņus lielus grozus. Bet to, kas ēda, bija četri tūkstoši vīru, neskaitot sievietes un bērnus. Atlaidis ļaudis, Jēzus iekāpa laivā un devās uz Magadanas apvidu. — Mateja evaņģēlijs 15:32-39

Svētrunas noraksts

 
Labrīt, draudze! Sveicu jūs Jēzus Kristus vārdā! Labi, ka mēs atkal varam būt kopā un domāt par Dieva Vārdu. Es aicinu, ka šodien tu noteikti atrodi Bībeli, ver vaļā savu mīļo Bībeli, kuru tu esi paņēmis līdzi, vai ja tu redzi uz soliem, tad ņem to, vai ja tev ir gudrais telefons un tajā ir Bībele, tad lieto to.

Lasīšu no Mateja evaņģēlija 15:29-39. „Jēzus devās prom un nonāca Galilejas jūras krastā. Viņš uzkāpa kādā kalnā un tur apsēdās. Un liels ļaužu pūlis nāca pie Viņa, kopā ar tiem kropli, akli, tizli, mēmi un vēl daudzi citi. Viņi nolika tos pie Jēzus kājām un Viņš dziedināja tos. Ļaudis brīnijās redzēdami mēmos runājam, tizlos veselus, kroplos staigājam un aklos redzīgus. Un tie slavēja Izraēla Dievu. Tad Jēzus, pieaicinājis savus mācekļus, sacīja: „Man ļoti žēl šo ļaužu, jo tie jau trīs dienas ir pie manis un tiem nav ko ēst, bet es negribu neēdušus tos atlaist, ka tie ceļā nenovārgst.” Mācekļi viņam sacīja: „Kur mēs ņemsim šajā nomaļajā vietā tik daudz maizes, lai paēdinātu tādu ļaužu pūli?” Jēzus tiem jautāja: „Cik maizes jums ir?” Tie atbildēja: „Septiņas un arī nedaudz zivtiņu.” Pavēlējis ļaužu pūlim apsēsties zemē, viņš ņēma šīs septiņas maizes un arī zivtiņas, pateicās, lauza un deva saviem mācekļiem, bet mācekļi – ļaudīm. Un visi ēda un bija sāti, un tie salasīja ar pārpalikušajiem maizes gabaliem septiņus lielus grozus. Bet to, kas ēda, bija četri tūkstoši vīru, neskaitot sievietes un bērnus. Atlaidis ļaudis, Jēzus iekāpa laivā un devās uz Magadanas apvidu.”” Āmen.

Lūgsim Dievu.

Labais Dievs, Debesu Tēvs, paldies, ka šodien Tavs Vārds ir dzīvs! Paldies, ka šodien Tu dod savus Vārdus savai draudzei. Svētī šos vārdus šodien. Ak, svētī mūsu sirdis, ka Tu runā uz tām. Runā tik ļoti, ka tas rada ilgas mūsos pēc Tevis vairāk, ka mēs ilgojamies Tevi vēl vairāk meklēt. Runā uz mums tik ļoti, ka šodien mēs spējam joprojām apbrīnot Tevi, un teikt: „Kas tas!?” Ka mēs tevi apbrīnojam un spējam teikt: „Kas tas!?” Jā, runā uz mums, atjauno mūs un svētī draudzes Latvijā un pasaulē, kur Tavs Vārds tiek sludināts. Jā, svētī savu lielo draudzi. Jēzu, Tavā vārdā to lūdzu, āmen.

Vai tu esi paēdis šodien? Vai tev izdevās paēst garšīgas brokastis? Un vai tu esi paēdis? Iesākot šo dievkalpojumu Arvis mums lika jautāt šo jautājumu – kas ir tavs mīļākais ēdiens? Kāpēc šāds jautājums? Es lasīju, ka vidēji cilvēks patērē 35 000 stundas no savas dzīves tikai ēšanai. Visā savas dzīves laikā 35 000 stundas ir tikai tavai ēšanai. Vidēji sanāk – tie ir astoņi gadi no tavas dzīves, kur katru dienu tu velti divpadsmit stundas, lai ēstu. Iedomājies – astoņus gadus pēc kārtas dienā divpadsmit stundas. Kādiem tas ir vairāk, kādiem mazāk, bet vidēji. Tas nozīmē, ka savā dzīves laikā mēs apēdam ļoti daudz. Problēma ar ēšanu ir tā, ka neilgi pēc tam, kad esam paēduši, mums atkal gribas ēst. Kādam tas ir ātrāk, kādam vēlāk, bet mums atkal gribas ēst.

Realitāte ir tā, lai cik mēs baudītu ēdienu, lai cik tas mums būtu vajadzīgs, tas spēj apmierināt mūsu izsakumu tikai uz dažām stundām. Es domāju, vai tā pat nav ar mūsu dzīvi, kad šis apmierinājums ir tāda īsa pieredze? Neatkarīgi no tā, ko tu nopērc, vai ko tu sasniedz, cik tu nopelni, cik tu saņem, cik tu daudz ceļo, cik tev ir naudas, attiecības – kādā brīdī tas pazaudē spēju mūs apmierināt. Tu redzi, ka tas nespēj dot pilnīgu piepildījumu.

Es ceru, ka šodienas pantus lasot, ja tu nāc uz Vīlandi regulāri vai arī, ja tu klausies internetā svētrunas, kur mēs ejam cauri Mateja evāņģēlijam, tev varētu likties – pag, pag, pag, šeit mēs esam jau bijuši! Raimond, kas te notiek!? Bet es ļoti ceru, ka caur šiem vārdiem šodien mēs joprojām spēsim apbrīnot Jēzu un jautāt: „Kas tas!?” Tas arī ir nosaukums šai svētrunai, ko es gribu dot: „Kas tas!?” Mērķis, kāpēc Dievs nāk, mērķis, kāpēc Jēzus Kristus tiek sūtīts ir, lai mūs atbrīvotu un, lai mēs spētu dzīvot īstā pielūgsmē. Mērķis, kāpēc Viņš nāk ir, lai mēs spētu dzīvot īstā pielūgsmē.

Kur tad mēs šobrīd atrodamies? Ar Marku domājām par kādu kaanāniešu sievieti, kad Jēzus ar mācekļiem un mēs līdz ar mācekļiem dodamies uz Tīras un Sidonas apgabalu, kur viņi satiek kādu kaanāniešu sievieti, pagānu sievieti. Mēs domājām par šo mega ticību, kur šī sieviete pienāk pie Jēzus un viņai ir meitiņa, kas ir dēmonu apsēsta. Viņa sauc uz Jēzu, kliedz un Jēzus pilnīgi ignorē, pēc tam viņa atkal nāk pie Jēzus un mācekļi saka: „Jēzu, taču dod, kas viņai vajadzīgs, lai viņa norimstas!” Viņa nāk un saka: „Palīdzi man! Manai meitiņai ir dēmons, kas moka.” Jēzus šajā brīdī uzdod interesantu jautājumu, sāk runāt par maizi: „Nepieklājas to maizi, kas bērniem paredzēta, dot suņiem.”

Bet šī sieviete ir neatlaidīga. Viņa ir kā tāds labs māceklis. Jūdiem bija tāda paraža – lai tu izturētu testu, tev jāspēj atbildēt uz skolotāja jautājumu ar pretjautājumu. Šī sieviete turpina un saka: „Bet sunīši ēd no druskām, kas nokrīt no kunga galda.” Jēzus apbrīno šīs sievietes lielo ticību, šo mega ticību un viņas vajadzība tiek apmierināta. Pēc tam Jēzus dodas ar mācekļiem tālāk. Viņš dodas uz Galilejas jūras krastu. Marka evaņģēlijā 8.nodaļā šis pats notikums ir aprakstīts: „Viņš dodas uz Dekapoli.”

Dekapole nozīmē desmit pilsētas. Tas ir apgabals, kas sastāv no desmit pilsētām. Viņi dodas uz šo vietu, kas ir pagānu teritorija. Jēzus savus jūdu mācekļus ņem līdzi uz pagānu teritoriju. Jēzus pats jūds būdams dodas uz pagānu teritoriju. Viņš ņem mācekļus līdzi, jo katrā vietā Viņš grib kaut ko iemācīt. Katru reizi, kad viņi dodas uz pagānu teritoriju, tas mācekļiem nav ērti. Viņi ir mazliet pat nobījušies, viņi domā – ko mēs te darām!? Mēs lasām Rakstos un saprotam, ka ir citādāks ķēniņš, kurš nāks, bet Jēzus, mēs lasām šajos pantos, nāk pie pagāniem.

Mt 15:29 „Jēzus uzkāpa kādā kalnā un tur apsēdās.” Vai tas šķiet kaut kas pazīstams? Man tas atgādina Kalna svētrunu, kad Jēzus pirms teica Kalna svētrunu, Viņš apsēdās kalnā un māca. Jēzus tur apsēdās un pie Viņa pienesa daudzus slimos – kropli, akli, tizli, mēmi un daudzi citi. Tie tiek nolikti pie Jēzus kājām un visi tiek dziedināti. Iespējams Jēzus mācīja. Viņš ļoti daudzus dziedināja. Tur bija liels ļaužu pūlis. Mt 15:31 mēs lasām: „Un ļaudis brīnījās.” Viņi brīnījās. Ziniet, panta beigās ir rakstīts: „Un tie slavēja Izraēla Dievu.”

Interesanti, kapēc Matejs raksta šo vārdu ‘Izraēla Dievs’? Dekaploe ir pagānu reģions, kurā ir ļoti daudz elku dievi – Hērakls, Zevs un daudzi citi. Artemīda vai Ašēra, es šobrīd neatceros precīzi. Daudzi elki ir šajā vietā. Cilvēku mājas ir piepildītas ar elkiem – naudas dievs, auglības dievs, veiksmes dievs, varas dievs un kādi tik dievi tur nav. Šie ļaudis nāk pie Jēzus, viņi klausās Jēzus mācībā, viņi piedzīvo Jēzus dziedināšanu. Ziniet, kas notiek? Viņi slavē Izraēla Dievu.

Tā ir pirmā lieta, ko es gribu, lai mēs ievērojama – tad, kad nāk Jēzus, Viņš izmaina situāciju reģionā. Tad, kad nāk Jēzus, Viņš izmaina dzīves, Viņš izmaina veselas tautas. Tas, ar ko Viņš sāk – Viņš nomaina pielūgsmes objektu. Tad, kad nāk Jēzus, Viņš mūsu dzīvē, viena no pirmajām lietām, kuru Viņš dara – Viņš izmaina  pielūgsmes objektu. Viņi pielūdz un slavē Izraēla Dievu. Tas ir Jēzus mērķis. Kad Jēzus nāk, Viņa mērķis ir, lai mūsu pielūgsmes objekts mainās. Mēs nepielūdzam vairs sevi, mēs nepielūdzam citus dievus. Lai elku dievi tiek iznīcināti mūsu dzīvē, un lai mēs pielūdzam vienu vienīgo, patieso Izraēla Dievu.

Elkdievība vispār ir liela tēma. Bībelē elkdievība tiek minēta vairāk kā 700 reižu. Jonas 2:8 rakstīts: „Kas pie nīcīgiem elkiem vēršas, noliedz žēlastību.” Jēzus Kristus nāk un dod un grib dot žēlastību! Bet, ja tavā dzīvē ir elki, tu noliedz šo žēlastību.
1.Korintiešiem 10:14 „Tādēļ, mīļotie, bēdziet no elku pielūgšanas.” Bēdziet! 1.Jāņa 5:21 „Bērniņi, sargieties no elkiem!” Sargieties no elkiem! Tā ir pirmā lieta, ko Jēzus dara – Viņš maina mūsu pielūgsmes objektu. Mēs redzēsim vēlāk, kāpēc.

Mācītājs Tims Kellers (Tim Keller) saka: „Elki, kas mūs vada ir sarežģīti, daudzslāņaini un lielā mērā slēpti no mums.” Elki ir viltīgi, sarežģīti, daudzslāņaini un lielā mērā slēpti no mums, ka mēs reizēm nepamanām, ka mūsu dzīvē ir elki, kurus mēs pielūdzam. Tad mēs domājam – kas ir tas, kas traucē man pielūgt mūsu Dievu?

Patiesa pielūgsme nevar eksistēt, kamēr viltus pielūgsme netiek izņemta. Romiešiem 1:21-23 „Jo Dievu pazīdami tie Viņu nav godājuši kā Dievu un nav Viņam pateikušies, bet kļuvuši domās tukši un neprātīgā sirds ir aptumšojusies. Apgalvodami, ka ir gudri, tie kļuvuši muļķi, un aizvietojuši neiznīcīgā Dieva godību ar iznīcīga cilvēka un putnu un četrkājainu un rāpuļu līdzībā darinātu tēlu.” Lūk, kas ir elkdievība, ko mēs samainām – dzīvo Dievu pret to, kas veidots cilvēku rokām. Mārtiņš Luters (Martin Luther) saka: „Jebkas, kam tava sirds pieķeras un uzticas – tas ir tavs dievs, tavs funkcionālais glābējs.” Jebkas, kam tava sirds pieķeras, jebkas, kam tava sirds uzticas – tas ir tavs dievs, tavs funkcionālais glābējs.

Jēzus nāk un maina pielūgsmes objektu, tāpēc, ka tā ir fundamentālākā lieta, kas mums jāsaprot – ko mēs pielūdzam? Mt 9:13 Jēzum ir saruna ar farizejiem un Viņš saka šādus vārdus: „Bet jūs ejiet un mācieties saprast, ko nozīmē: es gribu žēlsirdību ne upuri. Jo es neesmu nācis aicināt taisnos, bet grēciniekus.” Es gribu žēlsirdību.

Lūk, mēs esam kopā ar Jēzu un mācekļiem, esam šajā reģionā, kas ir pagānu reģions, mācekļi skatās Jēzum līdzi, viņi baidās sašmulēties, viņi baidās kļūt nešķīsti, apkārt daudz dažādu dievu, bet mēs lasām Mt 15:32 „Tad Jēzus, pieaicinājis savus mācekļus, sacīja: „Man ļoti žēl šo ļaužu, jo tie jau trīs dienas ir pie manis un tiem nav ko ēst, bet es negribu neēdušus tos atlaist, ka tie ceļā nenovārgst.”” Iespējams mums ir tāda dežavū (deja vu) sajūta, mēs nesen bijām kopā un domājām par 5000 paēdināšanu. Ja tu lasītu šos abus notikumus, tu pamanītu tik daudz līdzību un tev liktos – vai Matejs šeit neraksta vien un to pašu? Bet mēs atkal lasām – Jēzus iežēlojās. Jēzus iežēlojās un mēs lasām par 4000 pabarošanu.

Bet šis nav viens un tas pats notikums. 5000 cilvēku, vīru, tur aptuveni varēja būt 20.000, tie ir jūdi. Šajā notikumā mēs redzam – nepaiet viena diena, kad mācekļi nāk pie Jēzus un saka: „Jēzu, palaid viņus, jo viņiem nav ko ēst, ka viņi nenovārgst.” Nepaiet viena diena un mācekļi nāk klāt pie Jēzus un izrāda iniciatīvu. Šeit ir 4000 vīru! Mācekļi trīs dienas klusē. Trešajā dienā Jēzus saka: „Man viņu ir žēl. Viņi ir trīs dienas pie manis.” Kā tu domā, kāda ir mācekļu reakcija? Nu, mūsu reakcija noteikti būtu – Jēzu, Tu taču viņus vari pabarot tāpat kā Tu pabaroji tos 5000, vai ne? Bet mācekļu reakcija ir: „Kur mēs ņemsim šajā nomaļā vietā tik daudz maizes, lai paēdinātu tādu ļaužu pūli?”

Nedēļu pirms mēs piedzīvojām, kā Jēzus pabaroja 5000, un tagad, kad ir 4000 viņi saka: „Kur mēs dabūsim tik daudz maižu?” Nav rakstīts, kurš no mācekļiem ir tas, kurš jautā to, bet iespējams, ka citi mācekļi paskatījās uz viņu ar tādu skatienu un domāja – klausies, tu neatceries? Bet visdrīzāk visi mācekļi to domāja. Jēzus jautājums ir tas pats, kas pie 5000: „Cik maizes jums ir?” Un iedomājies pēc tam, pēc kādiem laikiem, kad mācekļi kopā ēda maltīti, viņiem noteikti bija tāds jocinš – cik maizes tev ir? Tu atceries Jēzus jautājumu? Cik maizes tev ir?

Bet iespējams, ka mācekļi negaidīja, ka Jēzus šajā reģionā, pie šiem cilvēkiem, darīs to pašu brīnumu, ka Viņš pabaros šos cilvēkus. Šie panti parāda tik daudz, šie panti parāda, ka Jēzus ir tik praktisks, ka Viņš nav tikai kaut kāds garīgais tēls kristietībā, Viņš ir tik praktisks, ka Viņš zina mūsu miesīgās un prakstiskās ikdienas vajadzības. Viņš to zina. Viņš pazīst cilvēkus. Bet Viņš caur šo vienmēr grib kaut ko parādīt.

„Jēzu, mums nav tik daudz maizes, lai pabarotu šos suņus.” Bet Jēzus pavēl cilvēkiem apsēsties, ņēma maizes, pateicās, pārlauza, deva saviem mācekļiem, bet mācekļi ļaudīm. Tu zini, ko nozīmē, ja jūds ēd kopā ar pagānu? Jūds kļūst nešķīsts. Tas ir tas, kas viņus biedē. Šeit Jēzus iežēlojas. Viņš dod saviem mācekļiem un saka: „Ejiet un jūs dodiet tālāk.” No mazuma Viņš rada kaut ko tādu, ka visi ir paēduši un sāti. No mazuma Jēzus rada kaut ko tādu, ka visi ir paēduši un sāti. Pēc tam Mt 28.nodaļā Jēzus saka: „Man ir dota visa vara Debesīs un virs zemes, tādēļ ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas.” Visas tautas. Jēzus dara vēl vienu brīnumu pie pagāniem.

Ko mēs no tā varam mācīties? Ko Jēzus māca mācekļiem, kad mācekļi uz to skatās, un ko Viņš māca mums, kad mēs esam kopā ar mācekļiem un kopā skatāmies? No drupačām sunīši tiek pabaroti. Tur ir sieviete, par kuru mēs domājām pagājušajā svētdienā, ka no drupačām viņas vajadzība tiek apmierināta un viņas meitiņa ir dziedināta. Pēc tam Jēzus nāk uz šo Galilejas reģionu un dod maizi un daudzi tiek dziedināti. Daudzi tiek dziedināti. Maize, kas dziedina. Maize, kas atver acis. Maize, kas ļauj dzirdēt. Maize, kas liek mēmajiem runāt. Maize, kas kroplos dziedina.

Ko vēl mēs macāmies no šiem pantiem? Mēs mācāmies to, kas ir Dieva žēlastība, kas ir tā žēlastība, ka Jēzus iežēlojas par šiem ļaudīm, ka Jēzus iežēlojas par mums. Kā Ilmārs Hiršs saka: „Žēlastība nav nekas cits, kā Dieva mīlestības spēks.” Žēlastība – tas ir spēks, kas rada kaut ko jaunu. Žēlastība nav kaut kas pasīvs. Jā, Dievs izlēja savu žēlastību pār mums visiem, pār mums visiem ir žēlastība. Nē! Žēlastība ir Dieva mīlestības spēks, kas ir aktīvs – rada jaunas lietas, atjauno, pabaro, dziedina, maina. Tāda ir Dieva žēlastība un tas ir tas, ko mēs lasām šajos pantos.

Ko vēl mēs varam mācīties? Jēzus atkal un atkal no jauna parāda – es esmu dzīvības maize. Viņš ir dzīvā manna no Debesīm, ko mums tik ļoti vajag. 2.Mozus 16.nodaļā mēs lasām notikumu par Dieva tautu, Izraēlu, kurai tiek dota maize no Debesīm. Atcerieties? Viņi šo ēdienu nosauca par mannu. Manna no ebrēju valodas ‘manhū’ nozīmē – kas tas? Kas tas? Jāna 6:32-35 „Tad Jēzus tiem sacīja: „Patiesi, patiesi es jums saku: nevis Mozus jums ir devis maizi no Debesīm, bet mans Tēvs jums dod patieso Debesu maizi. Jo Dieva maize ir tā, kas nāk no Debesīm un dod pasaulei dzīvību.”” Dieva maize dod dzīvību pasaulei, tev, tavai iekšējai pasaulei! „Tad tie sacīja: „Kungs, dod mums vienmēr šo maizi!” Jēzus tiem sacīja: „Es esmu dzīvības maize. Kas nāk pie manis, tam nesalks, un kas man tic, tam neslāps nemūžam.””

Jēzus ir maize, kas apvieno pagānus ar jūdiem, kas apvieno ienaidniekus. Jēzus maize ir tā, kas apvieno. Jēzus rāda, ka Dievs aicina visus pie galda – visas tautas un nācijas sēdēs pie viena galda un visi būs vienoti. Jēzus rāda kaut mazu gabaliņu no tā, kas būs nākotnē. Visas tautas un nācijas sēdēs pie Dieva galda. Tas ir tas, ko Jēzus dara, Viņš saka: „Nāc, es tevi aicinu uz šo mielastu!” Arī sunīši ir aicināti.

Mēs paši esam reizēm kā tādi suņi, kas noskrējušies pa dzīvi, kuriem nav laiks, dzenamies visādām lietām pakaļ, un Jēzus aicina: „Nāc! Es gribu, ka tu esi paēdis. Un paēdis tā, ka tu esi sāts, esi apmierināts.” Vai tu tam tici? Mums ir vajadzīga Dieva iejaukšanās. Šiem cilvēkiem, šiem pagāniem bija vajadzīga Dieva iejaukšanās. Tavā dzīvē, manā dzīvē ir nepieciešams kaut kas dievišķs. Mums ir nepieciešams, lai Dievs iejaucas un izmaina mūs, lai iznīcina visus elkus, kas ir mūsu dzīvē, kurus mēs pat neredzam, jo tie neļauj mums pielūgt Dievu ar patiesu pielūgsmi.

Vecajā Derībā, kad Dievs dod šo mannu, Viņš dod norādi, lai ņem tik, cik vienai dienai ir nepieciešams. Viss, kas pāri paliks, kļūs par tārpiem. Tu nevari pārtikt no maizes, kas nedēļa vai mēnesi veca, tev maize ir nepieciešama katru dienu. Vakar man bija iespēja būt LBDS (Latvijas Baptistu draudžu savienība) kongresā, kur iepriekšējais bīskaps Pēteris Sproģis teica šādus vārdus: „Tev šodien nav nekas, kas derēs rīt. Bet rīt, ja esi gatavs mīlēt, tev būs viss.” Tev būs glābšana, mīlestība un cerība. Ja tu ņem no pagātnes un vēlies dalīt šodien bez mīlestības, tad tas izskatās kā manna, bet nav tas, kas cilvēkiem ir vajadzīgs. Ja tu ņem no pagātnes un vēlies dalīt šodien bez mīlestības – jā, es zinu to un es gribu dot tev šīs pareizās atbildes: lūk, kā tev jādzīvo, lūk, kā tev jādara, lūk, kā tev jārikojas.. bet ja tas ir bez mīlestības, tā izskatās kā manna no Debesīm, bet tā nav.

Ja tava izglītība ir skaļāka par tavu mīlestību, tad tie ir tārpi. Ja tavs amats ir skaļāks par tavu mīlestību, tad tie ir tārpi. Ja tavas tradīcijas ir lielākas par mīlestību, tad tie ir tārpi. Ja tavi vārdi ir skaļāki par mīlestību, tad tie ir nekas cits kā tikai tārpi. Mīlestība ir maize no Debesīm. Maize, kas atver acis, atver ausis, mēmam ļauj runāt un dziedina kropļus. Maize, kas liek saukt un brīnīties. Maize, kas mums vajadzīga katru dienu. Jēzus ir šī maize no Debesīm, kas mums vajadzīga katru dienu.

Mēs apkārt redzam situācijas, draugus, laulības, ģimenes, mūsu radus, sāpes, ciešanas, problēmas – nežēlīgs maizes deficīts. Un tu redzi – tur ir vajadzīga šī Dieva iejaukšanās. Viņš dod šo dzīvības maizi, kas tevi pabaro tā, ka tu esi paēdis un tev pietiek. Šī sieviete ar mega ticību iejaucās un darīja visu, kas bija viņas spēkos, lai kaut kas mainītos. Mācekļi stāvēja klusu. Ko tu darīsi, lai iestātos par citiem, kuriem trūkst šīs maizes? Varbūt tev pašam, tavā ikdienā trūkst šī maize. Nedzīvo uz vecu maizi, bet ēd katru dienu – svaigu, jaunu maizi, kas tev liek teikt: „Manhū. Kas tas?” Maizi, kas tev liek brīnīties, apbrīnot un teikt: „Kas tas?” Tie brīnumi, ko Dievs dara ir brīnišķīgi un lieli. Bet to, kas ēda bija 4000 vīru. Visi viņi ēda un bija sāti, viņi bija paēduši.

Vakar LBDS kongresā mums izdalīja šādas lapiņas. Aicinājums bija – domā par vienu cilvēku. Es iesaistu vienu, es sagatavoju vienu, es rūpējos par vienu cilvēku grūtās dzīves situācijās. Mūsu draudze atbalsta vienu jaunu kalpošanu. Mūsu draudze sūta vienu cilvēku vai komandu draudžu dibināšanā vai ārmisijā. Vienu. Kā būtu, ja mēs kā draudze, kā ticīgie, iesaistītos, lūgtu un domātu – es gribu izmainīt kaut viena cilvēka dzīvi ar Dieva spēku. Ja tev šis interesē, pienāc, es tev ļaušu nofotogrāfēt vai arī es tev uzdāvināšu.

Lūgsim Dievu.

Jēzu, mēs Tev pateicamies par tavu Vārdu. Mēs pateicamies, ka Tu esi šī Dzīvības maize, kas mums vajadzīga katru dienu. Jēzu, es ļoti lūdzu, maini mūsu pielūgsmes objektu, ka mēs esam patiesi Tavi pielūdzēji, ka mēs pielūdzam tikai Tevi. Visus elkus, kas mūsu dzīvē – attīri mūs no tiem, lai mūsu pielūgsme ir patiesa, īsta, ka mēs esam pilni ar Tevi, ar Tavu Garu, ar Tavu Vārdu. Piepildīti, lai mēs varētu šajā dzīvē dzīvot un būt apmierināti, un saprast, ka piepildījums ir Tevī. Es ļoti lūdzu, dod mums maizi katru dienu. Palīdzi mums, palīdzi man, palīdzi ikvienam, ka mēs katru dienu saucam uz Tevi un sakam: „Dod mums sevi. Dod mums šo Dzīvības maizi. Dod mums savus Vārdus tik daudz, cik vienai dienai vajadzīgs.” Ka mēs mācāmies ēst katru dienu tik, cik tas mums nepieciešams. Mēs pateicamies par Tavu Vārdu. Mēs lūdzam par iejaukšanos mūsu dzīvēs, mēs lūdzam par iejaukšanos mūsu ģimenēs, starp mūsu radiem, draugiem. Iejaukšanos mūsu valstī. Mēs lūdzam iejaukšanos pasaulē. Mēs lūdzam iejaukšanos mūsu draudzē. Jēzu Kristu, Tavā vārdā, āmen.