Ābols no ābeles tālu nekrīt
Svētrunu arhīvs
Vai nu padariet koku labu un viņa augļus labus, vai arī padariet koku nelāgu un viņa augļus sliktus! Koku taču pazīst pēc tā augļiem. Jūs čūsku dzimums! Kā jūs varat runāt labu, būdami ļauni, jo no pārpilnas sirds mute runā. Labs cilvēks no savas sirds labumu krājumiem dod labo, bet ļaunais – no ļaunā krājumiem dod ļauno. Bet es jums saku: par visu tukšo runāšanu, ko cilvēki runājuši, tiesas dienā tiem būs jānorēķinās. Jo pēc saviem vārdiem tu tiksi attaisnots un pēc saviem vārdiem tu tiksi notiesāts. — Mt 12:33-37
Svētrunas noraksts
Kājās palikuši, es aicinu atvērsim Bībeli Mateja evaņģēlija 12.nodaļu, lasīsim no 33.panta, pie kā arī mēs šodien savās pārdomās apstāsimies. Mt 12:33-37 „Vai nu padariet koku labu un viņa augļus labus, vai arī padariet koku nelāgu un viņa augļus sliktus! Koku taču pazīst pēc tā augļiem. Jūs čūsku dzimums! Kā jūs varat runāt labu, būdami ļauni, jo no pārpilnas sirds mute runā. Labs cilvēks no savas sirds labumu krājumiem dod labo, bet ļaunais – no ļaunā krājumiem dod ļauno. Bet es jums saku: par visu tukšo runāšanu, ko cilvēki runājuši, tiesas dienā tiem būs jānorēķinās. Jo pēc saviem vārdiem tu tiksi attaisnots un pēc saviem vārdiem tu tiksi notiesāts.”
Debesu Tēvs, lūdzu, svētī šo Vārdu pie mums katra. Tavs Vārds ir patiesība. Āmen.
Es jūs sveicu šodien šajā Mūžības svētdienā jeb kā mēs arī mēdzam teikt – mirušo piemiņas dienā! Šodien pārdomās es vēlos atstkatīties gan uz mūsu tuviniekiem, kuri jau ir pārkāpuši mūžības slieksnim, gan arī palūkoties nākotnē uz mūsu pašu mūžības slieksni. To visu es vēlos darīt šodienas Bībeles teksta gaismā, kas runā par cilvēka augļiem, kā mēs tikko lasījām. Par augļiem, kuri jau šajā dzīvē mums spēj atklāt, kāds būs šis brīdis, kad mēs kāpsim pāri šim mūžības slieksnim. Augļi, pēc kuriem arī mūsu aizgājušie ģimenes locekļi, draugi, paziņas jau ir tikuši novērtēti. Bet mums tas vēl tikai stāv priekšā. Šodien es vēlos šo svētrunu likt zem nosaukuma - ābols no ābeles tālu nekrīt.
Pirms ne tik ilga laika mēs vēl dzīvojām kādā mājā, kurai bija skaists ābeļu dārzs pilns ar dažādiem āboliem, tik daudz, ka rudenī mazliet galvassāpes radīja apjoms un nevarēja zāli nopļaut. Bet mēs savācām šos ābolus maisos un aizvedām izspiest sulu. Tur tu tādā saimniecībā aizved šos savus kilogramus, nodod viņus un pēc pāris stundām tu vari braukt pakaļ. Tad tu tā gaidi un domā – nu, cik tad būs man tur tie maisi, cik man būs litri!? Pēc tam tu viņus saņem, aizbrauc mājās, nogaršo šo pirmo malku un novērtē rezultātu. Domājot par garīgo dzīvi, ļoti iespējams, mums ir līdzīgs priekštats, ka mēs dzīvojam, un kad nonāksim beigās pie šī mūžības sliekšņa, kur mēs tiksim novērtēti pēc tiem garīgajiem augļiem un tad izšķirsies, vai es esmu derīgs vai neesmu derīgs.
Bet ziniet, šodienas tekstā Jēzus mums atklāj, ka varbūt tomēr mēs maldāmies, ja mēs dzīvojam ar šādu priekštatu. Šodien es atgādinu – mēs esam nonākuši vietā, kurā Jēzus šos vārdus saka uzreiz pēc tam, kad Viņš ir runājis par nepiedodamo grēku – grēku pret Svēto garu. Ja jums interesē, kas tas ir, jūs varat noklausīties mūsu mājas lapā www.vilande.lv , tur ir audio ieraksti.
Šodienas tekstā Jēzus turpina pēc šīs smagās tēmas, kas tikko ir izskanējusi, ar šo aicinājumu, Mt 12:33 Viņš saka: „Vai nu padariet koku labu un viņa augļus labus, vai arī padariet koku nelāgu un viņa augļus sliktus!” Ja mēs uzmanīgi lasām, tad šeit ir kāds svarīgs darbības vārds – padariet. Varbūt vārds, kuru mēs, izlasot šo pantu, kā pēdējo, iespējams, piefiksētu, jo tur ir daudz citu svarīgu vārdu kā augļi, koki, labs un nelāgs. Bet pavēle šeit ir – padariet! Jums ir uzdevums, jūsu atbildība tagad ir padarīt: vai nu labu šo koku vai sliktu koku.
Jēzus bija mēnešiem ilgi, varbūt pat gadiem, staigājis un rādījis labus augļus gan ar saviem darbiem dziedinot daudz slimos, gan arī ar vārdiem. Viņš bija rādījis šos augļus un beigās šiem Rakstu mācītājiem un farizejiem bija secinājums – tie nav Dieva augļi, tie ir sātana augļi. Viņš nav Dieva Dēls, Viņš ir drīzāk Belcabula dēls, sātana dēls. Tā, nu, Jēzus tagad saka: „Bet esiet godīgi, padariet koku labu, ja augļi ir labi. Kā jūs varat labus augļus piedēvēt sliktam kokam? Tas ir pilnīgi neloģiski.”
Tagad par mums, jo šodien es nesludinu Rakstu mācītājiem un farizejiem, bet es sludinu mums. Kādēļ Svētais gars ir ielicis šo notikumu Bībelē? Mums šo lasot arī kaut kas ir jāpadara. Šī pavēle – padarīt koku labu vai sliktu, ir arī pavēle mums. Pirmām kārtām, mums ir jāpadara savs koks vai nu labs vai slikts – tas ir tas šī rīta aicinājums man un jums katram. Tik vienkārši! Lai palīdzētu saprast, kā to izdarīt, es šodien izcelšu trīs punktus šajā svētrunā, un viņiem visiem iedošu nosaukumu, kas sāksies ar burtu ‘i’, lai jums vienkāršāk ir atcerēties. Beigās es uzlikšu punktu uz šī lielā ‘i’.
Tātad, pirmais punkts ir identitāte. Šis punkts ir pēc tam pamatā visiem pārējiem. Es domāju, ja jūs šo sapratīsiet, tad es ceru, ka jūs šo Rakstu vietu ieraudzīsiet citā gaismā. Varbūt pirmā sajūta, lasot šo tekstu, ir, ka te ir uzsvars uz augļiem. Bet patiesībā šeit ir uzsvars uz identitāte. Šajā Jēzus aizrādījumā Rakstu mācītājiem un farizejiem slēpjas daudz dziļāka patiesība – kas tad ir mūsu identitāte? Ja šajā pirmajā teikumā varbūt mums šķiet, ka augļi ir tas svarīgākais, tad patiesībā Jēzus šos augļus vērš kā tādu liecinieku, kurš liecina par kaut ko citu – tas ir koks. Padariet koku labu vai sliktu.
Līdz ar to, mēs varam teikt, ka ābolam nav galvenā nozīme. Galvenā nozīmē šeit ir ābelei. Nevis mums jācenšas uzlabot savus augļus, lai tie ir Dievam patīkamāki, lai tad, kad mēs nonāksim pie mūžības sliekšņa, Dievs mums teiktu: „Nu, tu ābol, Markus, kāda tad ir tava sula? Es tagad padegustēšu. Ja tava sula ir salda un tu man garšo, tad es tevi pieņemšu, tad tu vari nākt manā valstībā.” Mana pieredze rāda, ka vairums kristieši arī domā un dzīvo ar šādu uzskatu.
Tātad, nevis jādzenas ir vienkārši pēc labiem augļiem, darbiem un vārdiem, un es jums šorīt ļoti viegli varētu šo Rakstu vietu izmantot, lai iedrošinātu runāt tīrāku valodu, runāt mīļāk un labāk ar saviem tuviniekiem, bet es domāju – to mēs visi jau zinām. Šī Rakstu vieta nav pamatā vērsta uz to. Tātad, nevis jādzenas pēc labiem augļiem, darbiem, vārdiem, bet jādzenas pēc tā, lai mēs esam droši, kas ir mūsu identitāte, lai mēs esam droši, ka mums ir jauna identitāte. Ja jūs domājiet līdzi, jūs redzēsiet – tas ir pretējais virziens! Jo Jēzus māca šo pretējo virzienu, Viņš saka: „Tava attieksme, tavi darbi un tavi vārdi liecina par to, kas tu jau esi, kas ir tava identitāte.” Augļi ir tāpēc, ka tu jau esi sakņots Kristū, ja tavi augļi ir labi, tava identitāte jau ir Kristū. Pretēji – koks nevar nest labus augļus, ja ir slikts koks, vai ne? Kokam ir jākļūst par kaut ko jaunu, citu, viņš ir jānocērt, jāsadedzina un ir jāiestāda jauns koks, tikai tad arī mēs saņemsim citus augļus.
Šajā pašā dārzā, kuru es tikko minēju, bija arī kāds ķirsis. Tas deva ļoti daudz ķiršu, bet tie bija ļoti skābi. Viņi patiesībā bija ne tikai negaršīgi un nelietojami, bet viņi pat apdraudēja mums veselību, jo krita uz terases dēļiem, sapuva un tie dēļi kļuva ļoti slideni. Bet mēs nevaram sagaidīt, ka no šī skābā ķirša pēkšņi sāks augt labi, saldi augļi. Ir jāmainās identitātei. Tā ir cita identitāte, tas ir jauns radījums un šī doma vijas cauri visai Bībelei, it īpaši Jaunajai Derībai. Piemēram, Pāvils 2.Korintiešiem 5 saka: „Tādēļ, tas kas ir Kristū,” ir kas? „ir jauns radījums. Viss vecais ir pagājis un redzi, viss ir tapis jauns.” Nevis kāds viens zars varbūt ir nozāģēts un ir uzpotēts cits, bet te ir viss vecais prom un ir viss jauns. Vecais koks ir sadedzināts, izkūpējis gaisā un šajā vietā ir iestādīts kaut kas pilnīgi jauns!
Es gribētu, ka mēs šo domu spētu sevī iesakņot, jo tas maina arī uztveri, kā mēs vispār Bībeli redzam, kā mēs redzam mūsu garīgo dzīvi. Kad Dievs mums dod šo identitāti? Kad mēs esam Dieva bērni? Vai tas ir rezultāts mūsu dzīves beigās vai tas ir kaut kas, kas ar mums ir noticis šajā dzīvē, un ar ko mēs spējam noiet līdz dzīves beigām? Es jums vēlos dot dažus piemērus no Bībeles, lai šis domāšanas veids iesakņotos.
Piemēram, Kalna svētrunā Jēzus runā par šaurajiem vārtiem un par šauro ceļu, vai ne? Bet jautājums – kurš ir pirmais? Ceļš vai vārti? Vai šaurais ceļš, pa kuru tu ej un tu dari darbus, tad tu dari sliktus darbus, pārkāp uz plato ceļu, tad tu dari labākus darbus un atgriezies uz šaurā ceļa? Tavi vārdi un visi tavi augļi nosaka, pa kuru ceļu tu ej un beigās, atkarībā no šiem augļiem, tu nonāc vai nu platajos vai šaurajos vārtos? Nē, vispirms ir šaurie vārti, tava identitāte, un tad seko šaurais ceļš un tas turpinās līdz finišam.
„Ieejiet pa šaurajiem vārtiem, jo plati ir vārti un plats ir ceļš, kas ved pazušanā un dauzi pa tiem ieiet. Cik šauri ir vārti un cik šaurs ir ceļš, kas ved dzīvībā, un tikai nedaudzi to atrod.” Mateja 7. Jēzus neaicina: „Ejiet pa šauro ceļu.” Viņš saka: „Ieejiet pa šaurajiem vārtiem.” Jums ir jāizvēlas jūsu identitāte, un tas šaurais ceļš, ticiet man, vedīs pilnīgi citā virzienā nekā platais ceļš. Viņi nav blakus. Tātad, pirmā ir identitāte, un tad šī identitāte nosaka, kāds būs tavs ceļš ar taviem dzīves augļiem.
Vai arī līdzība par pazudušo avi. Kādēļ gan šis cilvēks dodas meklēt šo vienu avi? Vai tādēļ, ka tā ir viņa kaimiņa avs? Vai viņš ir nolīgts gans un viņam vienkārši ir uzticēta viņa? Atbilde ir nē – tā ir viņa avs. Tā pieder viņam. „Kurš cilvēks no jums, kam ir simts avju, vienu pazaudējis, neatstāj tās deviņdesmit deviņas tuksnesī un nedodas pakaļ pazudušajai līdz to atrod? Un atradis avi, viņš to ceļ uz saviem pleciem priecādamies un pārnācis mājās..” un tā tālāk..
Tātad, ko viņš dara? Viņš meklē šo savu avi. Un viņš viņu vēl pietam aiznes mājās – līdz finišam. Šī avs, šī aitiņa, pieder savam saimniekam, tā pieder jau Kristum, tā ir viņa identitāte. Tā nomaldīšanās pēc tam ir par spīti tam, ka viņam ir šī jaunā identitāte. Tie varbūt ir kādi nelāgi augļi bijuši šajā avs dzīvē, ka viņa ir nomaldījusies, un tomēr Kristus viņu velk atpakaļ, jo tā ir Viņa avs. Jauna identitāte. Es ceru, ka jūs jūtiet, ko šī identitāte nozīmē? Ko tas nozīmē, ka tu piederi Dievam? Kādu atbildību Dievs uzņemas par tevi un Viņš tev neļaus nomaldīties – pazušanā. Arvis lasīja 1.Psalmu, kur mēs redzam šo lielo kontrastu, ko nozīmē būt Dieva bērnam, un ko nozīmē būt bezdievim.
Vēl viens piemērs – augšistabā. Jūs ziniet, kur Jēzus pirms savas nāves vēl sapulcina savus divpadsmit mācekļus, ko Viņš tur dara? Viņš apstaigā visus, mazgā viņiem kājas. Tad Viņam izveidojas saruna ar Pēteri un viņš saka: „Nē, nē, nemazgā man kājas! Es taču neesmu Tevis cienīgs!” Tad Jēsus viņam saka: „Bet, ja es tevi nemazgāšu, tad tev nebūs daļas pie manis.” Tad Pēteris saka: „Labi, mazgā mani visu!” Tad Jēsus viņam saka: „Ak, tu muļķi, Pēteri, vai tad tu neesi sapratis?” Es, protams, pārfrāzēju. „Vai tad tu neesi sapratis? Tu esi viss mazgāts, tev vairs tikai kājas jāmazgā, jo tā ir tā jūsu savstarpējā piedošana, bet tev ir piedots viss, tu esi mazgāts, tu esi jauns, tev ir jauna identitāte.”
Ko Pēteris pāris stundas vēlāk dara? Viņš aiziet un aizliedz Jēzu trīs reizes! Viņš aizliedz Jēzu, bet viņš pēc tam atgriežas atšķirībā no Jūda Iskariota, kurš staigāja ar savu veco identitāti. Bet tad, kad Jēzus teica: „Jūs visi esat mazgāti,” Viņš teica: „izņemot viens.” Un tas ir Jūda. Jūdam bija šī vecā identitāte un tad, kad viņš nomaldās, tad viņš arī aiziet, viņam nav cerības, viņš becerībā pakarās. Bet Pēterim ir cerība uz Kristu, jo viņš ir jauns radījums, viņš ir Kristū un Viņš neļauj viņam aiziet prom pavisam.
Tātad, jauna identitāte izraisa to, ka tā augļi būs atšķirīgi. Tava identitāte nosaka to, kādi būs tavi augļi. Vispirms ir identitāte un tad seko darbi. Balstoties uz šo es ticu, ka mūsu mīļie, aigājušie, kurus mēs šodien arī pieminām, es ceru, ka ne tikai te vārdos, bet aizbraucot varbūt uz kapiem un pastāstot kādas atmiņas viens otram par viņiem. Es ticu, ka viņi pēc sava pēdējā sirdspuksta nonāca Dieva priekšā, redzēja pirmo reizi Dievu savā patiesajā būtībā. Es ticu, ka bez šīs augļu degustācijas, ka viņi jau bija pazīstami viens ar otru, un ka viņiem jau bija šī Dieva identitāte, šī Kristus identitāte, ka viņi bija tērpti Kristus taisnībā, lai cik arī viņi bija saviļņoti un bijības pilni, tomēr viņi tikās ar savu Kungu, kuru viņi pazina. Nevis kā tāds tiesnesis, kura priekšā tu nonāc un drebēdams baidies – nu, kāds būs spriedums par mani? Vai mana sula ir salda vai skāba? Tātad, augļi tikai liecina par tavu identitāti.
Tiem, kuriem ir Kristus identitāte, viņi nenāk tiesā, jūs to zināt? Jums nebūs tiesas diena! Jāņa 5 Jēzus saka: „Patiesi, patiesi es jums saku: kas manus vārdus dzird un tic Viņam, kas mani ir sūtījis, tam ir Mūžīgā dzīvība un tas nenāk tiesā, bet no nāves ir pārgājis dzīvībā.” Es domāju – grandiozi vārdi! Kas tā ir par drošību, ja tu tiešām tici šiem vārdiem! Redziet, mēs ne tikai nenāksim tiesā, pateicoties mūsu identitātei Kristū, kurš tika tiesāts mūsu dēļ, bet mēs jau esam sākuši savu Mūžīgo dzīvi. Viņš saka, mēs jau esam pārgājuši no nāves dzīvībā. Tā ir jauna dzīve! Tas nav drebināties bailēs līdz tiesas dienai, un tad varbūt es saņemšu šo dzīvību – nē, tu esi jau viņu sācis! Šī tikšanās ar mūsu Kungu nebūs kā tāda tiesas zāles aina, bet kā tāda atkal satikšanas.
Tā, nu, mēs jorpojām esam arī dzīvi kopā ar tiem, kuri jau ir mūžības slieksni pārkāpuši, jo mēs dzīvojam šo pašu Mūžīgo dzīvi, kuru viņi. Mēs abi dzīvojam savu Mūžīgo dzīvi, tikai katrs savā vietā. Tādēļ, es piekrītu tam, kurš ir teicis, ka divi kristieši nekad netiekas pēdējo reizi. Lūk, ko nozīmē identitāte, ko nozīmē būt jaunam kokam! Tāpēc, aicinājums šodien ir – dzenies pēc tā, lai tu esi drošs, ka tu esi jauns koks, jo ābols no ābeles tālu nekrīt.
Turpinājumā Jēzus šo sakāmvārdu pārfrāzē uzrunājot Rakstu mācītājus un farizejus: „Jūs čūsku dzimums! Kā jūs varat runāt labu, būdami ļauni, jo no pārpilnas sirds mute runā.” Patiesībā Jēzus šeit turpina par to pašu identitāti. Jo, no kāda dzimuma bija šie Rakstu mācītāji un farizeji? Viņš saka: „Jūs čūsku dzimums!” Jūsu ābele ir sātans, senā čūska. Rakstu mācītāji to, visticamāk, neatzina, taču ilgi noslēpt to nav iespējams, jo ābols no ābeles tālu nekrīt.
Jēzus turpina Mt 12:35 „Labs cilvēks no savas sirds labumu krājumiem dod labo, bet ļaunais – no ļaunā krājumiem dod ļauno.” Te mēs esam pie otrā punkta – izsniegšana. Te runa ir, ka no krājumiem tiek dots, tiek izsniegts. Tas tā kā veikalā, kad tev ir noliktava un tu izliec galdā, kas tev ir. Vai arī kā ābele, kura nevar ilgi noslēpt, kādi tai ir augļi. Kad augļi aug ar vien lielāki un kādā brīdī tie nokrīt zemē, tie kļūst pieejami visiem – vienalga vai cilvēkam, putnam vai tārpam. Tu nevari ilgi to noslēpt. Lūkas 8:17-18 mēs lasām: „Nav nekā apslēpta, kas netaptu redzams, nav nekā noglabāta, kas reiz netaptu zināms, lai nenāktu atklātībā. Tad, nu, pielūkojiet, kā jūs klausāties, jo kam ir, tam dos, bet kam nav, tam atņems arī to, ko tas par savu tur.” Viss reiz taps zināms, viss! Ne tikai kādas lietas par mums, bet viss taps zināms.
Es domāju, ja mēs tā pārdomājam šo vārdu ‘viss’, tad tam vajadzētu radīt satraukumu mūsos. Ja pat mēs neesam kādu noslepkavojuši vai izdarījuši kaut ko kliedzoši ļaunu, tomēr ir simts un viena lieta, kuru mēs negribētu izsniegt apskatei vai degustācijai visiem. Bet ziniet, man jums ir viena nomierinoša ziņa. Par lielo vairumu tiešām viss tiks nodots atklātībā, bet par kādiem dažiem – tikai daļa nonāks atklātībā. Kāda ir atšķirība starp šīm divām cilvēku grupām? Atšķirība ir identitātē. Jo tie, kuri ir Kristus taisnoti, viņu grēki ir jau izskatīti un izsniegti, tie visi ir piedēvēti Kristum. Kristus visu šo kaunu par visām šīm lietām ir uzņēmies uz sevi un ir izcietis par to. Katru šo taisnoto cilvēku aprunāšanu, katrs izteiktais lamu vārds, katra sievas un vīra krāpšana, katra vardarbība, katrs aborts, katra slepkavība – tas viss jau ir piedēvēts Viņam.
Tādēļ šie cilvēki nenāks tiesā, kā mēs lasījām. Viņiem jau viss ir reiz izlikts gaismā, bet tas prožektors tika pagriezts uz Kristu. Bet pārējiem? Pārējiem tas viss vēl tikai stāv priekšā. Tiesas dienā, kad visi pierādījumi tiks likti galdā. Līdz tai dienai viņi joprojām no saviem sirds krājumiem izsniedz grēku pēc grēka, kas kalpos kā pierādījumi pret viņiem. Arī šobrīd, kamēr es te runāju, notiek šī izsniegšana, visur cilvēki izsniedz to, kas ir viņu sirdīs. Tā kā tāda liela Black Friday kampaņa, kura mums bija pirms divām dienām visā pasaulē. Šī izsniegšana liecina par tavu identitāti.
Tātad, identitāte, izsniegšana un trešais ir – iznākums. Pēdējie divi panti Mt 12:36-37 „Bet es jums saku: par visu tukšo runāšanu, ko cilvēki runājuši, tiesas dienā tiem būs jānorēķinās. Jo pēc saviem vārdiem tu tiksi attaisnots un pēc saviem vārdiem tu tiksi notiesāts.” Šī darbu un augļu izsniegšana turpināsies līdz dienai, kad viss būs gatavs, kad būs gatavs iznākums. Te mēs lasām, ka vieniem šie vārdi, šie augļi būs kā attaisnojums un otriem būs kā notiesāšana. Jēzus šeit īpaši piemin vienu augļu formu, kas ir vārdi, tāpēc, ka Rakstu mācītāji un farizeji bija ar vārdiem grēkojuši pret Jēzu šajā vietā.
Pāvils par to pašu raksta Romiešiem 10 „Un, ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par savu Kungu, un savā sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu uzmodinājis no mirušajiem, tu tiksi glābts. Jo ar sirdi tic, lai saņemtu taisnību, bet ar muti liecina, lai gūtu pestīšanu.” Redziet, sirdī caur ticību tava identitāte mainās, bet pēc tam ar muti tu apliecini, ka tu izdod to, kas tev ir sirdī. Vai nu tu apliecini, jo tava sirds tic Kristum, vai arī tu neapliecini, jo tā netic. Šie Rakstu mācītāji un farizeji bija tikko apliecinājuši, ka viņi netic. Šie vārdi viņiem tiesas dienā būs par lieciniekiem.
Bet šie paši vārdi arī mums katram ir aktuāls jautājums. Es palasīju mazliet statistiku, ka vidēji pieci lidz desmit tūkstoši vārdu cilvēks dienā izsaka, atkarībā no tā, cik viņš ir intraverts vai ekstraverts. Tad vidēji mēs varētu teikt – septiņi ar pus tūkstoši vārdu dienā. Ja mēs to saskaitām kopā, tad patiesībā tā ir tā kā tāda piedspadsmit lappušu bieza grāmatiņa jeb buklets, ko tu saraksti dienā. Kad mēs paskatāmies mēnesī – tas ir 450 lappušu biezs romāns. Vārdi, vārdi, vārdi.
Es ikdienā strādāju, kā jau jūs zināt, dizaina jomā un mēs šobrīd veidojam vienai mūzikas organizācijai vizuālo identitāti. Es veicu arī tādu izpēti, kā darbojas skaņu viļņi. Es noskaidroju, ka zinātnieki ir atklājuši, ka mūsu izdziedātie un izrunātie vārdi izraisa skaņas viļņus, kas aizplūst un mūžīgi ceļo pa visumu. Tie gan maina varbūt formu, bet tās vibrācijas, kuras tie izdod, tās paliek un nekad nebeidzas. Mēs līdz ar to varam teikt – tā ir kā tāda liela bibliotēka, kas tur gaisā mums ir – pilns visums, kur cilvēku izrunātie vārdi ir aizklejojuši, tā kā tāda liela uzskaite par mūsu izrunātajiem vārdiem.
Un tomēr, kā jau es teicu, ne viss nāks gaismā tiesas dienā: „Jo cik tālu ir austrumi no rietumiem, tik tālu Viņš atņem no mums mūsu pārkāpumus,” mēs lasām. Tie ir nolikti nost, kas ir piedots, tas ir piedots un Dievs to vairs neceļ augšā. Tomēr kaut ko Viņš cels augšā. Vai jūs ievērojāt šajā Jēzus pēdējā teikumā, ka Viņš saka: „Par visu tukšo runāšanu, ko cilvēki runājuši, tiesas dienā tiem būs jānorēķinās.” Šo pantu mēdz sagrozīt, pārfrāzējot: „Par visiem vārdiem mums būs jāatbild.” Bet Jēzus to šeit nesaka, Viņš saka: „Par visiem tukšajiem vārdiem, par visu tukšo runāšanu.”
Kas ir tukšā runāšana? Viss tas, kas nav ne labs, ne arī slikts. Ļaunais jau ir piedots, bet labais būtu tas, kas ceļ Dieva valstību. Tas būtu tas, kam būtu jānāk no mūsu mutēm. Mums būtu jārunā tikai tie vārdi, kuri ceļ mūsu līdzcilvēkus, kuri pagodina Dievu. Tas ir tas, ko Dievs sagaida no mums. Bet mēs runājam diezgan daudz lieka, diezgan daudz tukša. Un mums par šiem tukšajiem vārdiem, kuri nav ne Dieva pagodinoši, ne arī grēks – par viņiem joprojām būs jānes atbildība.
Lai to paskaidrotu, paklausieties 1.Korintiešiem 3. Tur ir aprakstīta vēl viena aina par tiesu, kura nav lielā tiesas diena. „Ikviena darbs kļūs redzams, tā diena to parādīs, jo tas atklāts ugunī, un kāds ikviena darbs būs bijis, to uguns pārbaudīs. Ja kāda darbs, ko tas uzcēlis, paliks, viņš saņems algu. Ja kāda darbs sadegs, viņš cietīs, tomēr tiks izglābts, bet kā caur uguni.” Redziet, Jēzus iepriekš teica: jums tiesas nebūs, bet šeit mēs redzam – arī tie, kuri tiks izglābti, tomēr tiks pārbaudīti un viņi var arī ciest no tā, ko viņi ir darījuši. Šī nav lielā tiesas diena, bet tavu darbu un lieko vārdu izvērtēšana. Te mēs arī vēl lasām, ka tie, kuru darbi būs palikuši pēc izvērtēšanas, saņems algu, kas liecina par to, ka Debesīs mēs nebūsim visi vienādi, būs dažādas pakāpes, ne cilvēku pakāpes, bet kalpošanas pakāpes, atbildības pakāpes.
Noslēdzot – ābols no ābeles tālu nekrīt, izšķirošais jautājums līdz ar to ir – kāda ir tava ābele? Vai arī – kurš ir tava ābele? Mēs šo izteicienu lietojam parasti, lai runātu par mūsu vecākiem. Bet ziniet, kurš vēl vairāk ir kandidāts šai ābelei? Tavs īstais Tēvs, tavs Radītājs. Tu vari būt ābols, kurš nāk no šī Mūžīgā Dieva, no šīs Mūžīgās ābeles, un tad nest Viņa augļus, runāt Viņa vārdus un darīt Viņa darbus. Tāpēc, es ceru, ka šodien pabeidzot šo svētrunu, ejot prom no dievkalpojuma, jūs neaiziesiet ar nepareizo izpratni par Jēzus Vēsti. Viņš nesaka: „Maini savus augļus! Maini savus darbus! Maini savus vārdus!” Viņš saka: „Maini sevi, savu identitāti, pārbaudi savu identitāti pēc saviem augļiem!” Augļi nav domāti, lai viņus uzlabotu, augļi domāti, lai novērtētu, kas es esmu?
Tāpēc, mans izaicinājums ir – paņem nākamajā nedēļā un tiešām paklausies, ko tu runā? Vienkārši paklausies, ko tu runā! Pavēro, ko tu gribi iekšēji darīt, un ko tu negribi darīt? Ko tava sirds saka? Kas ir tās lietas, kuras tu gribi darīt un, kuras tu negribi darīt? Ieskaties arī savās domās, savās ilgās, par ko tās liecina? Lūk, tie ir tavi augļi! Tie ir mani augļi! Par kādu ābeli tie liecina? Tad atceries, ka tu nevari izmainīt sevi, tu vari tikai lūgt Dievu, lai Viņš apžēlojas par tevi, lai Viņš tev dod jaunu dzīvību, lai Viņš nocērt veco koku un iestāda jaunu koku. Tad tu redzēsi, ka tavi augļi mainīsies un būs citi.
Tā kā Sperdžens (Charles Haddon Spurgeon) ir teicis: „Pierādījums dvēseles uzvarai Kristū būs patiesi izmainīta dzīve. Ja šis cilvēks nedzīvos atšķirīgi no tā kā dzīvojis iepriekš, gan mājās, gan ārpus tās, tam ir jāatgriežas no savas atgriešanās, un viņa pievēršanās Kristum ir tikai fikcija.” Bet, ja tu pēc sevis izvērtēšanas varēsi teikt: „Mani augļi ir labi,” un to pazemībā teikt: „Mani vārdi cenšas celt Dieva valstību, un manas ilgas ir tās, kuras grib iepazīt Kristu labāk, manas ilgas ir, ka es gribu augt atziņā par Viņu, un, ka grēks ir kaut kas, ko es sāku ieraudzīt citādāk nekā pasaule uz to skatās,” tad slavē Dievu, jo tu jau esi pārgājis no nāves dzīvībā! Bet tu to darīsi pazemībā, jo tu apzinies, ka tu to neesi spējīgs pats darīt. Tad tu patiesi esi ābols, kurš nav kritis tālu no savas ābeles – Kristus.
Lūgsim.
Debesu Tevs, paldies par šo dzīvi! Paldies, ka mēs varam būt dzīvi un šodien skatīties uz Mūžību vēl kā cilvēki, kuriem ir dots laiks šajā dzīvē. Paldies, Kungs, ka Tu aicini un mudini nevis uzlabot savu morālo dzīvi un dzīvot labāk, bet šos augļus, kuri nāk ārā un nevar nenākt ārā, ka mēs tos varētu vērot un pārbaudīt un pieiet arī ar bijību un izdarīt pareizos secinājumus. Paldies, Kungs, ka būt Tevī – tas ir tik spēcīgs stāvoklis, ka Tu mūs meklē, iesi mums pakaļ un mūs vedīsi atpakaļ un sargāsi! Kungs, paldies Tev par to! Kaut katrs, kurš šodien ir šeit, ka viņš savā Mūžības dienā, kad pārkāps šo mūžības slieksni, varētu satikties ar Tevi un pazīt Tevi. Nevis iet bailēs pretī šai dienai, bet iet drošībā, ka mēs pazīstam Tevi un atkal satiekamies no jauna. Paldies arī par mūsu mīļajiem, kuri ir gājuši šo ceļu pirms mums, un kuru vairs šajā laikā nav. Bet paldies, ka viņi var būt Mūžībā pie Tevis – tie, kuri ir bijuši Kristus taisnībā tērpti. Paldies par viņiem, ka viņi ir arī nesuši mums gaismu. Paldies, Kungs, ka Tu joprojām darbojies caur cilvēkiem mūsu dzīvēs. Lūdzu, lieto mūs, ka mēs arī varētu būt tie, kuri citu dzīvēs nes tālāk to, ka mūsu augļi varētu būt tādi, kuri liecina par pievilcīgu Kristu, par skaistu ābeli, kura stāvēs mūžīgi. Paldies, Tev, Kungs! To mēs lūdzam Jēzus vārdā, āmen.