Ar ko Tu cīnies?

Tad pie viņa vērsās rakstu mācītāji un farizeji un sacīja: “Skolotāj, mēs no tevis vēlamies kādu zīmi redzēt.” Jēzus tiem atbildēja: “Samaitāta un laulības pārkāpēju paaudze meklē zīmi, bet cita zīme tai netiks dota kā vien pravieša Jonas zīme. Kā Jona trīs dienas un trīs naktis bija milzu zivs vēderā, tā arī Cilvēka Dēls trīs dienas un trīs naktis būs zemes sirdī. Ninivieši celsies tiesas dienā pret šo paaudzi un to notiesās; jo, kad Jona sludināja, tie atgriezās no grēkiem. Un, redzi, šeit ir vairāk nekā Jona. Dienvidu ķēniņiene celsies tiesas dienā pret šo paaudzi un to notiesās, jo viņa nāca no tālām zemēm dzirdēt Sālamana gudrību; un, redzi, šeit ir vairāk nekā Sālamans.
Kad nešķīstais gars no cilvēka ir izgājis, tas apstaigā izkaltušas vietas, meklēdams mieru, bet neatrod. Tad tas saka: es atgriezīšos savā mājoklī, no kura izgāju. Un atnācis viņš atrod to brīvu, izslaucītu un uzpostu. Tad viņš iet un ņem sev līdzi septiņus citus garus, par sevi ļaunākus, un iegājuši tie tur mājo. Un beigās šim cilvēkam kļūst daudz ļaunāk, nekā bija sākumā. Tā notiks arī šai ļaunajai paaudzei.” — Mt 12:38-45

Svētrunas noraksts

 
Lielais Dievs, mēs lūdzam, lai Tu šajā brīdī apgaismo pār mums ar savu gaismu – savu Vārdu, kad to pārdomājot mēs arī spētu to pieņemt kā Patiesību no Tevis. Mēs lūdzam, Kungs, lai Tavi Vārdi nākot, tajos klausoties, mēs spētu nolikt malā aizspriedumus, iebildes, kas ir mūsos, bet Tavu Vārdu pieņemt kā tīru ūdeni, kas atspirdzina mūsu dvēseles. Lieto Tu mani, Kungs, šajā brīdī. Lai viss ir Tavam godam, āmen.

Man prieks arī šajā gadā kopā šeit draudzē dalīties ar Dieva Vārda pārdomām, ka varam šos dievkalpojumus veidot kopā ar tik dažādiem cilvēkiem. Paldies mūziķiem šodien, kuri ar dziesmām mums kalpoja, un mēs varējām visi kopīgi iesaistīties tajā slavējot Dievu, Viņu pagodinot, pasakot Viņam, cik ļoti mēs Viņu mīlam. Mēs jau kādu laiku šeit Vīlandes draudzē kopīgi domājam par Patiesībām, ko mēs lasām Mateja evaņģēlijā. Esam tikuši līdz 12.nodaļai. Šī un vēl viena svētruna par šo nodaļu, un tad jau šī 12.nodaļa būs noslēgusies. 

Pagājušajā svētdienā es nebiju Vīlandē. Es zinu par ko Raimonds runāja, kaut gan svētrunu man nebija iespējams noklausīties, to varbūt izdarīšu vēlāk, kad viņa parādīsies mājas lapā, bet faktiski tas, par ko mēs šodien domājam, ir ļoti cieši saistīts ar to, ko Raimonds runāja pagājušajā svētdienā. Vispār šī Mateja evaņģēlijā 12.nodaļa, jūs jau varat atvērt savās Bībelēs un sekot tam līdzi, mums rāda nepārtraukto un sīvo cīņu, ko uzsāk Rakstu mācītāji un farizeji pret Jēzu. Mēs varam tikai apbrīnot Jēzus pacietību, ar kādu Viņš runā ar šiem ļaudīm. Redzot arī šos ļoti atklātos nodomus, ka viņi bija pret Jēzu, viņi visādos veidos centās Viņu kaut kā pazemot cilvēku acīs. Viņš tik pacietīgi šiem cilvēkiem skaidro Patiesību pēc Patiesības. 

Šie cilvēki ir tikko apvainojuši Jēzu, kad Viņš ir dziedinājis kādu ļauna gara apsēstu cilvēku, un viņi saka: „Ei, Tu izdzen ļaunos garus ar ļauno gara virsnieka Belcabula palīdzību.” Ļoti nopietns apvainojums. Bet Jēzus tajā brīdī šiem cilvēkiem skaidri pasaka, kas Viņš ir un kā spēkā Viņš to dara. Ziniet, šie cilvēki ļoti labi apzinājās – viņiem nav taisnība. Bet viņi nekā negribēja to atzīt un, lai kaut kā izietu no šīs situācijas, viņi saka: „Nu, vispār jau mēs neesam pret Tevi.” Jēzum tad ir jāsaka šie vārdi: „Par katru veltīgu vārdu, ko cilvēki runās, tiem būs jāatbild tiesas dienā.” 

Bet viņi saka: „Nu, mēs neesam pret Tevi, bet, ja, nu, Tu vēl mums kādu zīmi parādīsi, nu, tādu īstu zīmi, lai mēs tiešām noticētu. Mēs vēl neesam pilnīgi pārliecināti.” Droši vien viņi savā prātā domāja: ja Viņš būtu nācis ar eņģeļu baru un Viņam apkārt būtu šīs dažādās debesu būtnes, kuras mums to skaidri apliecinātu, kas Viņš ir, ka Viņš ir Dieva Dēls, Dieva sūtīts Mesija, tad mēs ticētu. Tad Jēzus viņiem dod atbildi uzsverot: „Ziniet, mīļie, jūsu problēma nav tajā, ka jūs redzat par maz zīmes un brīnumus. Jūsu problēma nav tajā, ka jūs nezināt, kas ir rakstīts Bībelē, ko Dieva Vārds saka, bet jūsu problēma ir tajā, ka jūs turpināt pretoties Dievam. Jūs turpināt cīnīties pret Dievu.” 

Šodienas teksts, kas zināmā mērā pārklājas arī ar pagājušās svētdienas tekstu, ko jūs pārdomājāt, mums runā par četrām lietām. Vispirms mēs domāsim par pretošanos Dievam, kad tā ir acīmredzama pasaulei. Kaut gan cilvēki, tajā skaitā droši vien arī mēs, visādos veidos cenšamies to noslēpt. „Nē, nē, es jau neesmu pret Dievu.” Mēs meklējam dažādus attaisnojumus. Mēs domāsim par to, ka pretošanās Dievam – tā ir absurda. Vienalga Dievs būs uzvarētājs. Tālāk Dieva Vārds rāda, ka pretošanās Dievam zināmā mērā pat ir bīstama lieta. Beigās Jēzus saka, ka šai pretestībai ir arī kāda alternatīva, ir arī kāds cits variants kā mēs cilvēki šodien varam rīkoties. 

Izlasīsim šo tekstu no Mateja evaņģēlijā 12, 38-45. „Tad daži no Rakstu mācītājiem un farizejiem atbildēja un uz to sacīja: „Mācītāj, mēs no Tevis gribam kādu zīmi redzēt.” Bet Viņš atbildēja un tiem sacīja: „Ļauna un laulības pārkāpēju cilts meklē zīmes, un viņai nekāda cita zīme netiks dota kā vien pravieša Jonas zīme. Jo kā Jona trīs dienas un trīs naktis bija lielā zivs vēderā, tā arī Cilvēka Dēls būs trīs dienas un trīs naktis zemes klēpī. Ninivieši celsies tiesas dienā pret šo cilti un to pazudinās; jo tie Jonam sludinot, no grēkiem atgriezās. Un, redzi, šeit ir vairāk nekā Jona. Ķēniņiene no dienvidiem celsies tiesas dienā pret šo cilti un to pazudinās, jo tā nāca no pasaules gala dzirdēt Sālamana gudrību; un, redzi, šeit ir vairāk nekā Sālamans. Bet, kad nešķīstais gars no cilvēka ir izgājis, tad tas pārstaigā izkaltušās vietas, meklē dusu un to neatrod. Tad tas saka: es atgriezīšos savā namā, no kurienes es izgāju. Un, kad viņš nāk, tad viņš to atrod tukšu, izmēstu un uzpostu. Tad tas noiet un ņem līdzi septiņus citus garus, kas ļaunāki par viņu, un viņi ieiet tur un dzīvo. Un pēc tam ar tādu cilvēku top sliktāk nekā pa priekšu bija. Tāpat arī notiks šai ļaunajai ciltij.”

Ziniet, ja es varētu pats izvēlēties, par ko šajā dienā sludināt šo gadu iesākot, droši vien es šo tekstu noliktu malā. Savā ziņā tas ir liels izaicinājums man šodien runāt par šo tekstu. Bet es esmu no sirds pateicīgs Dievam, ka mēs Vīlandē ejam cauri Mateja evaņģēlijam ņemot pantu pēc panta tos pārdomājot. Kā jau sacīju, cilvēks mēģina slēpt to, kas patiesībā notiek viņā. To mums katram ir jāatzīst, arī man to ir jāatzīst. Bet savā ziņā ir tik grūti atzīt, ka tu cīnies pret Dievu. Tad tiek meklēti dažādi varianti, lai kaut kā sevi attaisnotu. 

Bet Jēzus šeit skaidro, ka jebkuri attaisnojumi attiecībā pret Viņu faktiski ir nederīgi. „Ļauna un laulības pārkāpēju cilts meklē zīmes, un viņai nekāda cita zīme netiks dota.” Interesanti. Tā vietā, lai varbūt ar šiem Rakstu mācītājiem un farizejiem parunātu: „Nu, klausieties, nu, kādu zīmi tad jūs vēlaties? Pasakiet man, kādu zīmi jūs vēlaties, lai jūs tiešām man ticētu?” Jēzus trāpa pašas problēmas centrā. Viņš šiem cilvēkiem saka: „Jūs esat ļauni.” Jūs esat ļauni. Vai Dievs nevarētu kādu zīmi dot? Viņš varēja. Bet caur Jēzu šeit mēs lasām – netiks dota. Kāpēc? Tāpēc, ka problēma ir pašā cilvēkā. Problēma ir sirdī. Tās ir ļaunas. Problēma nav tajā, ka nepietiek pierādījumu. 

Ziniet, šī problēma – tā ir zināma jau sen. Mēs varam lasīt Veco Derību un tur atradīsim atkal un atkal cilvēkus, kuri visās problēmās ir vainojuši Dievu. Šodien mēs sastopamies ar cilvēkiem un atkal redzam tieši to pašu – cilvēki savās problēmās vaino Dievu. Cilvēki savās problēmās vaino Dievu. Tik maz spēj ielūkoties paši sevī. Šodien daudzi cer, ka viņi reiz stāvot Dieva priekšā teiks: „Bet, nu, Dievs, Tu man to neiedevi! Tu man to nepateici! Tu man to tā ļoti skaidri neparādīji!” 

Ziniet, droši vien tad viņi dzirdēs šos pašus vārdus: „Cita zīme netiks dota kā vien tā, kas jau ir dota – Jonas zīme.” Un tie attiecas arī uz mums, kad mēs cenšamies Dieva priekšā kaut kā sevi attaisnot, tad Dievs saka: „Bet es labāk zinu, un es daru tā kā es uzskatu par labāku.” „Dievs, Tu kaut ko neesi ņēmis vērā manā situācijā. Galu galā visi tā dara un man arī gribas tā darīt.” Te, nu, varētu nākt zīmes pēc zīmēm, un droši vien mūs kā cilvēkus šīs zīmes tā arī nepārliecinātu, jo sirdis ir ļaunas. 

Mēs esam iegājuši Jaunajā gadā. Es nezinu, cik no jums mēģinājāt pavērtēt savu dzīvi aizvadītājā gadā, izdariet to! Jūs redzēsiet tik daudzas situācijas, kur jūs mēģinājāt sevi attaisnot, kaut gan skaidri zinājāt – tā ir bezjēdzīga cīņa pret Dievu, tā ir bezjēdzīga cīņa pret Patiesību. Jēzus šeit skaidri saka: „Šādi attaisnojumi ir bezjēdzīgi. Tie nedos nekādu rezultātu.” Nekas nespēj attaisnot cilvēka pretošanos Dievam.

Es jau pieminēju, droši vien tas ir tas izplatītākais attaisnojums – Dievs, es jau neesmu vainīgs, citi ir vainīgi. Tur ir mana sieva, tur ir mans vīrs, tur ir mani bērni, kādam varbūt draudze ir vainīga.. ja mani apstākļi būtu citādāki. Ar to mēs Dievam gribam iestāstīt: „Dievs, bet es taču esmu tik labs! Es vispār negribu tā darīt!” Tas bēdīgākais ir tas, ka kaut kur sirds dziļumos mēs turpinām cerēt, ka kaut kā jau Dieva priekšā mēs sevi attaisnosim, ka Dievs galu galā mūsu attaisnojumus ņems vērā. 

Mīļie, pretošanos Dievam neietekmē tas, cik labi jūs zināt Rakstus. Rakstu mācītājus tas neietekmēja. Pretošanās Dievam ietekmē tas, ka mūsos ir šis lepnums. Jautājums ir – vai Dievs šo lepnumu ir sagrāvis? Neskatoties uz to, ka Jēzus saka, ka zīmes netiks dotas, viena zīme vēl tiek dota. Mēs varētu teikt – tāds bonuss. Arī šiem farizejiem un Rakstu mācītājiem, bonuss arī mums. Ļoti spilgta zīme. Mēs lasījām: „Bet Jēzus atbildēja un tiem sacīja: „Ļauna un laulības pārkāpēju cilts meklē zīmes, un viņai nekāda cita zīme netiks dota kā vien pravieša Jonas zīme. Jo kā Jona trīs dienas un trīs naktis bija lielā zivs vēderā, tā arī Cilvēka Dēls būs trīs dienas un trīs naktis zemes klēpī.”” Jēzus saka: būs viena zīme priekš visiem – šī zīme ir Jēzus nāve un augšāmcelšanās. 

Tagad padomājiet, šos vārdus dzird Rakstu mācītāji un farizeji. Kad mēs skatāmies tālāk viņu dzīvēs mēs redzam – viņi šos vārdus uztvēra pilnā nopietnībā. Jēzus tiek piesists krustā, Viņa miesas noņem no krusta, kad Viņš ir miris, ieliek kapā, kapam priekšā aizveļ akmeni, viņi pieliek sargus, savējos. Viņi atceras šos vārdus. Kaut kur sirds dziļumos viņi tomēr ticēja, ka trešā dienā kaut kas notiks. Un notika. Viņi bija vieni no pirmajiem, kas to uzzināja. Uzzināja nevis no baumām, ka kaut ko viena tante vai sieva teica, bet uzzināja no karavīriem, no aculieciniekiem, no šiem sargiem, kuri sargāja šo kapu. Bet interesanti – arī šī zīme galu galā viņus nepārliecināja. Viņi samaksāja sargiem, lai tie melo, ka viņiem guļot mācekļi Jēzu izzaga no kapa. 

Te mēs tik skaidri redzam to, ko dara ļauna sirds. Sirds, kura nepakļaujas Dievam. Apustulis Pāvils arī par to runā, viņš brīdina. Mēs lasām vēstulē Efeziešiem 4,17-18. „Tad nu es jums piekodinu, tas Kungs ir mans liecinieks, vairs nedzīvot tā kā pagāni dzīvo, savas sirdsprāta tukšībā, savas nezināšanas dēļ un sirds apcietinātības dēļ, aptumšojušies savā sapratnē, un atsvešinājušies dzīvībai, kas no Dieva.” Ļoti skaidri vārdi. 

Droši vien daudzi, kas pārvietojas ar automašīnu, šad un tad ieslēdz kādu navigācijas sistēmu. Es arī mēdzu ieslēgt un lietoju to, kaut gan bieži vien es zinu šo ceļu, kā tur aizbraukt. Bet es ieslēdzu un braucu, es šo ceļu zinu, un tad es strīdos. Saku: „Nu, ko tu man stāsti! Es pats zinu labāk!” Kaut gan es apzinos, šī datorsistēma ir aprēķinājusi vislabāko ceļu, viņa varbūt zina to, ko es nemaz nezinu. Ir gadījies, ka paļaujoties uz to, ko es esmu iedomājies, esmu iebraucis pilnīgās auzās. Es apskatos – aha, šis maršruts mani aizvedīs tādā un tādā laikā pie mana mērķa. Bet tad tur ir kādas problēmas, kāds sastrēgums un es izdomāju – nē, labāk izbraukšu kādu citu ceļu un aizbraucu pavisam greizi. Nokļūstu galā daudz, daudz vēlāk. 

Ja mēs domājam par to, kā Dievs darbojas, mīļie, tad faktiski ir divi varianti. Vai nu tu varbūt pat maldoties galu galā tomēr nonāc pie mērķa, vai nu tu neņemot vērā to, ko Dievs saka, tu pie šī mērķa tā arī nenonāc. Dievs mums ir atklājis to labāko, taisnāko ceļu pie Viņa. Tikai Dievs spēj visu paredzēt un cilvēkam tikai atliek pakļauties Viņam. Tas ir tik nepieciešams mums katram. Vai ir vērts sākt karu, ja tu skaidri zini, ka tu šo karu zaudēsi? Mēs teiksim – nē! Bet mēs joprojām turpinām cīnīties ar Dievu. 

Atceries, Dievam ir plāns tavai dzīvei un vislabākā izvēle ir pakļauties šim plānam. Kāpēc ir bīstami pretoties Dievam? Es nezinu, cik no jums zina šo dziesmu, bet es to atceros no savas bērnības. Kādreiz mēs to diezgan bieži dziedājām un tur bija šādi vārdi: „Paši sevi labodami, mēs vēl vairāk nogrimstam, bet uz Jēzu ticēdami, mēs kā rozes uzziedam.” 

Jēzus šeit pieved interesantu piemēru. Mēs to lasījām: „Bet, kad nešķīstais gars no cilvēka ir izgājis, tad tas pārstaigā izkaltušās vietas, meklē dusu un to neatrod. Tad tas saka: es atgriezīšos savā namā, no kurienes es izgāju. Un, kad viņš nāk, tad viņš to atrod tukšu, izmēstu un uzpostu. Tad tas noiet un ņem līdzi septiņus citus garus, kas ļaunāki par viņu, un viņi ieiet tur un dzīvo. Un pēc tam ar tādu cilvēku top sliktāk nekā pa priekšu bija. Tāpat arī notiks šai ļaunajai ciltij.”

Mīļie draugi, neviens no mums attiecībās ar Dievu nevaram palikt neitrāli. Ja tevi neietekmē Dievs, tad tevi ietekmē ļaunais. Jēzus šeit saka: ja cilvēks pats mēģinās sevi atbrīvot no ļaunā ietekmes, paļaujoties uz sevi, uz saviem spēkiem, nepakļaujoties Dievam, Dieva Vārds brīdina – iznākums būs vēl sliktāks. 

Sālamana pamācībās 28,13 mēs lasām: „Kas noliedz savu ļauno darbu, tam tas neizdodas. Bet kas tajā atzīstas un turpmāk tā vairs nedara, tas izpelnīsies žēlastību.” Es domāju, ka mēs katrs būsim piedzīvojuši šo cīņu, ko mēs varbūt uzsākam ar kādu lietu savā dzīvē, mēs saprotam – nē, tas nav labi. Tad mēs meklējam dažādus veidus, kā šo lietu uzveikt. Jūs esat tādu cīņu izcīnījuši? Ir grūti. Ir grūti! It sevišķi vēl, ja tu domā, ka tu pats jau kaut kā tiksi galā. Un tev liekas, ka tu esi to uzvarējis, tu jau ar tādu nopūtu – huu, izdevās! Nepaiet ilgs laiks, tu redzi – atkal esi turpat, kur tu biji. Varbūt tu esi iekļuvis vēl lielākā purvā. 

Jautājums ir – ko darīt? Kāda ir alternatīva? Kā vajadzētu dzīvot? Kāpēc pretoties Dievam, ja Dievs piedāvā šo ceļu? Kāpēc strīdēties ar Dievu, ja mēs varam paklausīt? Mēs šeit lasījām: „Ninivieši celsies tiesas dienā pret šo cilti un to pazudinās; jo tie Jonam sludinot, no grēkiem atgriezās. Un, redzi, šeit ir vairāk nekā Jona. Ķēniņiene no dienvidiem celsies tiesas dienā pret šo cilti un to pazudinās, jo tā nāca no pasaules gala dzirdēt Sālamana gudrību; un, redzi, šeit ir vairāk nekā Sālamans.” Jēzus šeit pieved divus piemērus no vēstures. Tā ir Viņa atbilde cilvēkiem, kuri saka: „Mums vajag vēl zīmes!” Ninivieši – tie bija slaveni ar savu ļauno dzīves veidu, izlaidīgo dzīves veidu. Apkārtējās tautas to redzot, niniviešus neieredzēja. 

Bet tajā pašā laikā Dievs sūta šiem cilvēkiem Jonu, un Jona iet un runā, un saka: „Vēl četrdesmit dienas un Ninive tiks izpostīta, iznīcināta.” Protams, viņi jau varēja ņemt to vērā un teikt: „Jona, tas tāds interesants cilvēks. Pats viņš bēg no Dieva un tad Dievs viņu, nu, piespiedu kārtā aizsūta uz Ninivi. Viņš tur iet un sludina.. būtu kāds Jesaja vai Jeremija nācis pie mums, tad mēs ņemtu vērā.” Bet ziniet, šiem ļaudīm arī Jona bija pietiekams, un šie ļaudis ticēja tam, ko Jona sludināja. Tas ir interesants stāsts Jonas grāmatā. Es tikai mazu daļu izlasīšu pirms noslēdzam, 3.nodaļa no 5-10.pantam.  

„Tad, kad Jona bija sludinājis, Ninives ļaudīs radās ticība Dievam. Viņi izsludināja gavēni un liels un mazs uzvilka mugurā maisu. Un kad tas kļuva zināms Ninives ķēniņam, viņš uzcēlās no sava troņa, novilka savu purpuru, ietērpa savu miesu maisas drānās, sajozās, apsēdās pelnos. Tad viņš lika Ninivē ar uzsaukumu zināmu darīt – pēc ķēniņa un augstāko varas nesēja pavēles stājas spēkā šāds rīkojums: „Ne cilvēki, ne lopi, ne vērši, ne avis nedrīkst nekādu ēdienu baudīt, lopus nedrīkst dzīt ganos, bet cilvēki un lopi lai tērpjas maisu drānās, un lai jau gauži piesauc Dievu, un lai ikviens atrgriežas no sava ļaunā ceļa un no varas darba, ko tas ar savām rokām dara. Kas gan lai zina, varbūt Dievam paliek mūsu žēl, un Viņš ļaujas novērst sevi no savām ļaunajām dusmām tā, ka mēs nepazūdam.” Un, kad Dievs redzēja viņu darbus, redzēja, ka viņi atgriezušies no sava ļaunā ceļa, tad Viņam kļuva žēl tā ļaunuma, ko Viņš bija teicis viņiem nodarīt. Un Viņš viņiem to nenodarīja.”” 

Ko mēs redzam šajos ļaudīs? Tas nebija vienkārši kaut kāds rituāls. Tas nebija kaut kas tāds, ko viņi bija pieraduši darīt. Nē! Mēs tur redzam šīs salauztās sirdis, kuri varbūt savā izmisumā sauca uz Dievu. 

Mīļie draugi, tas ir tas labākais, ko mēs varam darīt arī šo gadu sākot. Saukt uz Dievu! Jēzus šeit saka: „Šie ļaudis atgriezās!” Un tur pretī ir ļaudis, ar kuriem Jēzus sastopas, kuri dzirdēja visu to, ko Jēzus saka, bet kuri negribēja to pieņemt, kuri tam pretojās. Mums ir Dieva Vārds, un Dieva Vārds šodien tev un man atgādina šo nozīmīgo Patiesību – pakļaujies Dievam. Lai Dievs palīdz man un katram no jums to darīt šajā gadā!

Lūgsim Dievu.

Debesu Tēvs, es Tev pateicos par Tavu Vārdu. Es Tev pateicos par šo nopietno atgādinājumu. Dievs, mana lūgšana ir – palīdzi man dzīvot ar atvērtām acīm, ar dzirdīgām ausīm, ar atvērtu sirdi Tavam Vārdam, veido Tu mani. Dievs, palīdzi mums kā draudzei arī kopīgi no Tava Vārda mācoties, šīs Patiesības pieņemt un dzīvot pēc tām. Paldies par šodienas atgādinājumu, un palīdzi mums to darīt šajā gadā un arī turpmāk. Āmen.