Bez laušanas nav došanas

Svētrunu arhīvs

Klausīties
Datums:
31.03.2019.
Sludinātājs:
Sērija:
Kods:
LBVD-165
Rakstvieta:
Mt 14:13-21

Kad Jēzus to dzirdēja, viņš visus atstāja un brauca ar laivu uz kādu nomaļu vietu. Bet ļaudis, to padzirdējuši, gāja kājām no pilsētām viņam pakaļ. Izkāpis krastā, Jēzus ieraudzīja lielu ļaužu pūli un iežēlojās par tiem, un dziedināja viņu slimos. Kad vakars tuvojās, pie viņa pienāca mācekļi un sacīja: “Šī vieta ir nomaļa, un laiks jau ir vēls; atlaid ļaudis, lai tie iet tuvējos ciemos un pērk sev ēdamo.” Bet Jēzus tiem atbildēja: “Viņiem nav nekur jāiet; dodiet jūs viņiem ēst.” Tie viņam sacīja: “Mums šeit nav nekā vairāk kā vien piecas maizes un divas zivis.” Viņš tiem sacīja: “Nesiet man tās šurp!” Jēzus lika ļaužu pūlim apsēsties zālē, paņēma tās piecas maizes un divas zivis; viņš pacēla acis uz debesīm, pateicās un, maizi lauzis, deva to mācekļiem, bet mācekļi – ļaudīm. Un visi ēda un bija sāti. No pāri palikušajiem maizes gabaliem salasīja divpadsmit pilnus grozus. Paēdušo bija ap pieci tūkstoši vīru, neskaitot sievietes un bērnus. — Mt 14:13-21

Svētrunas noraksts
 

Šodien mēs domāsim par brīnumiem. Jēzus ir darījis ļoti daudz brīnumus savā dzīvē, kā jau jūs esat lasījuši Bībelē. Bet vai jūs zinājāt, ka ir viens brīnums, kas ir aprakstīts visos četros Evaņģēlijos? Ir tikai viens brīnums, kas ir bijis acīmredzot tik īpašs, ka visi četri evaņģēlisti to ir izlēmuši, vai Svētā Gara mudināti, ielikt to savā Evaņģēlijā. Tas brīnums ir šodienas brīnums, kuru mēs tikko lasījām. Piecu tūkstošu paēdināšana. 

Daudzi uzskata, ka tas ir visslavenākais no Jēzus brīnumiem. Tāpēc, ka tas ir tik slavens, daudzi arī ir centušies to izskaidrot ar cilvēciskām metodēm. Piemēram, tas, kas šeit Mateja evaņģēlijā nebija rakstīts, bet ko pārējie evaņģēlisti apraksta, ir, ka tās piecas maizes un divas zivis bija kādam zēnam, un, ka šis zēns vienkārši ar savu priekšzīmi ietekmēja pārējos, tāpēc visi ņēma un ēda, un dalījās ar to, kas viņiem bija paņemts līdzi. Tomēr Bībele par to nerunā. 

Šajā stāstā, kā mēs šodien arī redzēsim, ir redzama cilvēciskā nespēka puse un Dieva spēka puse. Šis notikums ir Dieva spēka demonstrācija. Šie daži panti, un šis notikums, kuram mēs izskriesim cauri, viņš ir pārpildīts ar mācībām. Par šo vienu notikumu varētu veidot veselu sēriju ar kādām 15 svētrunām, un paskatīties no dažādiem skatpunktiem. Bet, protams, to mēs nedarīsim. Tāpēc mēs pārlidosim sākumā pāri, kā tādi putni, un salasīsim kādas mazas drupačas pa ceļam, un tad beigās nolaidīsimies un nosēdīsimies, un apskatīsim kādu lielāku, un es varu uzreiz teikt – sāpīgu mācību. 

Tāpēc es šo tekstu esmu sadalījis trīs daļās, lai arī jums ir vieglāk kā uz tādiem āķīšiem pakarināt šīs mācības. Pirmie panti runās par cilvēka nespēku, pēc tam mēs apskatīsimies kā Dieva spēks parādās šajā notikumā, un beigās – cilvēka spēks. Cilvēka nespēks, Dieva spēks un cilvēka spēks. 

Tātad, pirmā daļa – cilvēka nespēks. Šodienas teksts sākas ar Vārdu „Kad Jēzus to dzirdēja.” Kad Jēzus ko dzirdēja? Tātad, mums vispirms ir jāapskatās, ar ko beidzās iepriekšējā daļa, 12.pants skan šādi: „Un Jāņa mācekļi atnāca, paņēma Jāņa Kristītāja līķi, apglabāja to un aizgājuši pazīņoja to Jēzum.” Tātad, viss sākās ar to, par ko mēs mācījāmies pagājušajā reizē – par Jāņa Kristītāja nāvi. 

Tur mēs redzējām, ka Hērods domā, ka Jēzus patiesībā ir Jānis Kristītājs, kuru viņš nogalināja, un ka šis Jānis Kristītājs ir augšāmcēlies un tagad ir ieradies, un dziedina visus un dara šos lielos brīnumus. Hērodam ir bail. Šīs bailes, šī pirmā cilvēka nespēka pazīme, šīs bailes ir tās, kas inicē šo vēlmi Jēzu tāpat kā Jāni Kristītāju novākt. „Kad Jēzus  to dzirdēja, Viņš visu atstāja un brauca ar laivu uz kādu nomaļu vietu.” 

Jēzus, protams, nebaidījās no nāves. Jēzus vēlāk pats brīvprātīgi gāja nāvē, bet vēl nebija īstais laiks nāvei. Šis Hēroda gājiens apdraudēja misiju, kuras dēļ Kristus bija nācis. Tādēļ Jēzus, mēs lasām, aizbrauca uz kādu nomaļu vietu. Matejs nepasaka uz kurieni, bet Lūka pasaka – uz kādu pilsētas apgabalu vārdā Bētsaīda. Palasot citus dziļāk, mēs redzam, ka tā ir tāda tuksnešaina vieta. „Bet ļaudis to padzirdējuši gāja kājām no pilsētām Viņam pakaļ.” Galileja bija blīvi apdzīvots reģions, un no šīm daudzajām pilsētām (vēsturnieki saka, tur bija pāri pa 200 pilsētu) viņi plūst pakaļ, un Marks saka: „Saskrēja no visiem ciemiem.” Tātad, Jēzus gribēja būt viens, bet beigās Viņš nebija viens.  

Mēs varam uzdot jautājumu – kāpēc šie cilvēki skrien Jēzum pakaļ? Noteikti tur bija dažādi iemesli, bet daudzi, ko mēs arī lasām, nāca vienkārši apmierināt savu ziņkāri, redzēt brīnumus, redzēt to, ko viņi nav redzējuši savām acīm. Daudzi noteikti nāca, lai paši saņemtu šo dziedināšanu savām miesām. Mēs redzam no teksta, ka šie bija tie galvenie iemesli. Tātad, nevis tādēļ, lai mācītos par Dieva Valstību, bet vairāk, lai gūtu šo ārišķīgo labumu. Tā ir nākamā cilvēka nespēka pazīme – cilvēks pēc dabas domā par miesīgo. Viņš pat nespēj domāt par garīgo. 

Tad 14.pantā mēs redzam – Jēzus ir piebraucis krastā, Viņš izkāpj ārā, un ierauga šo lielo ļaužu pūli, Viņš iežēlojās par tiem un dziedina viņa slimos. Tātad, pūlis ir jau klāt pirms Jēzus atbrauc un tad mēs lasām Vārdu, ka Jēzus iežēlojās. Jēzus patiesībā brauca, lai būtu nomaļā vietā, bet šeit Viņš maina savus plānus, ja tā var teikt. Viņš iežēlojās. 

Mēs jau esam mācījušies, ka šis vārds ‘iežēloties’ no ebrēju kultūras ir vārds, kas runā ne tik daudz par sirdi, bet vairāk par vēderu. Pie mums rietumos iežēlošanās ir vairāk tāda sirds lieta, bet ebrējiem un jūdiem tajā laikā tas vairāk bija, ka tev sāp vēders, ka tev sažņaudzas iekšas – šeit ir lietots šis vārds. 

Tātad, Jēzus redz šo pūli un Viņam sažņaudzas iekšas. Kādēļ? Mēs varam uzdot šo jautājumu. Kādēļ pat Dievs, kurš it kā zina visu, kādēļ Viņam šādas jūtas? Atbilde ir, ka Viņš redzēja šos cilvēkus kā mūžīgas būtnes. Viņš redzēja, uz kurieni iet šie cilvēki, Viņš redzēja elli, uz kurieni platais ceļš ved, un pa kuru daudzi no viņiem gāja. Kaut mēs spētu redzēt apkārtējos cilvēkus kā mūžīgas būtnes. Redzēt cauri visām cilvēciskajām vājībām un visa tā, kas mums varbūt nepatīk cilvēciski, bet ieraudzīt viņu mūžīgo garu. 

Mums parasti vairāk sāp par sevi. Tā ir atkal mūsu cilvēka nespēka pazīme, šis savtīgums, šis tuvredzīgums. Bet mēs redzam, ka Jēzus ne tikai fiziski dziedina viņus, bet Viņš arī māca, Marks un Lūka par to runā. Tātad, Viņš dod arī viņiem šo garīgo dziedināšanu, šīs garīgās zāles – cilvēkiem, kuri ir fiziski un garīgi slimi. 

Marks savā tekstā saka: „Viņš iežēlojās par viņiem, jo tie bija kā avis, kam nav gana.” Te mēs redzam to garīgo pusi, viņi ir uzauguši un dzīvojuši šajā Izraēlā, kurā garīgā vadība ir uzticēta Rakstu mācītājiem un farizejiem. Bet Jēzus Mateja 23 par šiem skolotājiem saka, ne tikai par viņiem, bet Viņš konfrontē viņus un saka: „Bet vai jums, Rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi. Jūs aizslēdzat Debesu Valstību cilvēkiem; jūs paši neejat iekšā un neļaujat ieiet tiem, kas nāk.” Dažus pantus tālāk Viņš saka: „Vai jums, jūs aklie ceļa vadoņi.” Un vēl dažus pantus tālāk: „Vai jums, jūs aklie stulbeņi.” Jā, jaunajā tulkojumā ir pat šāds apzīmējums. 

Lūk, tie gani, kuriem bija Dievs uzticējis vadīt Izraēlu, viņi neganīja šo tautu, viņi nesludināja Dzīvības Vārdu. Tā, nu, mēs redzam, vēl vienu cilvēku nespēka pazīmi – viņi ir garīgi slimi, viņos joprojām ir grēks, jo viņi nesaņem šo garīgo barību – Dzīvības Vārdu. 

Tad notiek kaut kas interesants, ko mēs redzam, ja mēs palasām Jāņa aprakstu par šo notikumu. Jāņa 6 ir rakstīts: „Jēzus pacēla acis un ieraudzījis, ka liels ļaužu pūlis nāk pie Viņa.” Tātad, tas ir vēl brīdis, kad viss tikai sākas, tā ir dienas sākuma daļa. Tad Viņš pievēršas Filipam un saka viņam: „Kur lai mēs pērkam maizi, ko tiem ēst? Viņš tā teica to pārbaudīdams, jo pats gan zināja, ko darīs.” Tātad, Jēzus šeit paceļ šo jautājumu, es domāju tādēļ, lai šie divpadsmit mācekļi sāktu domāt par to – ko mēs darīsim šīs dienas beigās, tad kad mums viss šis pūlis būs arī miesīgi jāpaēdina, fiziski jāpaēdina? 

Mēs varam jautāt – kāpēc tieši Filipam? Atbilde ir – tāpēc, ka viņš nāca no šīs apkārtnes, bet arī tāpēc, ka Jēzus girbēja pārbaudīt arī viņa ticību, jo kādā citā vietā Viņš Filipam saka: „Tu tik ilgi esi ar mani, Filip, un tu joprojām neesi sapratis?” Te mēs redzam, Jēzus ir pacietīgs. Te Viņš dod kādu īpašu mācību stundu Filipam. Es domāju, mēs šobrīd esam daudzi Filipi, kuriem ir vajadzīga šī pati mācību stunda. 

Un Filips Viņam atbildēja: „Jēzu, par 200 denārījiem tiem maizes nepietiks, lai katrs kaut mazliet dabūtu.” Pat 200 denārīji nepietiktu! Viens denārījs bija dienas alga strādniekam. Tātad, ja mēs pārrēķinam pēc vidējās Latvijas algas, tas sanāktu, ka 200 denāriju būtu ap 8000 eiro. Tātad, Filips saka – pat 8000 eiro tiem nepietiktu, lai mēs kaut mazliet pabarotu viņus. Es nedomāju, ka viņiem bija makā līdzi tāda summa. Drīzāk, es domāju, ka viņš min to kā faktu, ka pat tik liela summa nepietiktu.

Tātad, viņiem ir divas problēmas. Viņiem nav pietiekami ēdiena līdzi, un viņiem nav arī pietiekami naudas, lai nopirktu ēdienu. Tā, nu, šī diena paiet un pienāk vakars, un mēs lasām mūsu šodienas Mateja tekstā 15.pantā: „Kad vakars tuvojās, pie Viņa pienāca mācekļi un sacīja: „Šī vieta ir nomaļa, un laiks ir jau vēls; atlaid ļaudis, lai tie iet tuvējos ciemos un pērk sev ēdamo.”” 

Aha! Tātad, pēc dienas ilgas domāšanas, mācekļiem tomēr ir risinājums. Viņi tomēr ir kaut ko izdomājuši. Varbūt mēs izlasot domājam – nu, forši! It kā jau labi, ka viņi ir izdomājuši kaut kādu risinājumu. Un tomēr, ja mēs paskatāmies, kam viņi ir gājuši cauri? Es gribu, ka mēs padomājam par to, kam mēs esam gājuši cauri kopā ar Dievu? Vai tiešām tas bija labākais risinājums, ko viņi spēja iedomāties? Pēc visa piedzīvotā, pēc vētras apklusināšanas, pēc ūdens pārvēršanas vīnā, pēc akla cilvēka dziedināšanas, pēc kroplu, spitālīgu cilvēku dziedināšanas, pēc dēmonu izdzīšanām. Vai tiešām viņi nespēja iedomāties, ka Jēzus šo problēmu varētu atrisināt kādā pārdabiskā veidā? Lūk, cilvēks ar savu neticību. Cilvēks ar savu īso atmiņu. Šīs nespēka pazīmes piemīt mums katram. 

16.pants: „Bet Jēzus tiem atbildēja: „Viņiem nav nekur jāiet; dodiet jūs viņiem ēst.”” Dodiet jūs viņiem ēst. Redziet, viņiem nav nekur jāiet, nenogrūdiet atbildību uz citiem, uzņemieties paši. Nākamā cilvēka nespēka pazīme – atbildības novelšana. 17.pants: „Tie viņam sacīja: „Mums šeit nav nekā vairāk kā vien piecas maizes un divas zivis.”” Es domāju, viņi saprot, ka šī situācija no cilvēciskās puses jau kļūst absurda. Mums 200 denāriji nepietiktu, ko – mums te ir piecas maizes un divas zivis – mums nav nekā vairāk kā tas, kas mums pašiem pat nepietiktu! 

Paralēlā tekstā Jānis mazliet vairāk paskaidro, viņš saka: „Viens no Viņa mācekļiem, Andrejs, Viņam sacīja: „Šeit ir kāds zēns, kuram ir piecas miežu maizes un divas zivis, bet kas gan tas ir tik daudziem!”” Andrejs tā uzmanīgi mēģina norādīt Jēzum – Jēzu, te kaut kas neiet kopā ar skaitļiem, kaut kas ar tavu kalkulāciju nav pareizi, kaut kas te nav loģiski. Cilvēks ar savu pragmātismu, ar savu cilvēcisko kalkulāciju. Mēs tādi esam, vai ne? Es domāju, ka mēs piekrītam – mēs tādi esam. 

Un tad stāstā notiek pavērsiens, jo cilvēka nespēks jau ir tik tālu atkailināts, ka ir laiks Dievam uzņemties iniciatīvu. Jēzus viņiem deva iespēju – lūdzu, draugi, jums ir diena laiks izdomāt risinājumu. Jums ir bijušas jau tik daudz mācību stundu, tagad paskatīsimies, ko jūs esat iemācījušies. Rezultāts ir pilnīga izgāšanās. 

Tad Jēzus uzsāk šo otro daļu – Dieva spēks. 18.pantā: „Viņš tiem sacīja: „Nesiet man tās šurp!”” Lūk, Dieva spēka pazīme – Dievs sper pirmo soli. 19.pantā: „Jēzus lika ļaužu pūlim apsēsties zālē.”  Teologi arī komentē par šo Rakstu vietu un saka: „Tā bija nomaļa vieta, viņpus Galilejas jūrai, Jardānijas pusē, bet tur bija kādi kalni, kas bija zaļi.” Un Jēzus bija izgājis šeit un Viņš viņiem saka: „Apsēdieties.”

Lūk, te mēs redzam Jēzu kā īstu vadītāju, Viņš uzreiz uzņemas iniciatīvu – tā, jūs atnesiet man maizi, jūs apsēdieties un es jums tagad parādīšu Dieva spēku. Marks saka, ka viņi apsēdās pa simtu un pa piecdesmit. Te mēs varētu (atsevišķu svētrunu) runāt par to, ko nozīmē šie 50 un 100? 

Es lasīju, kāda Bībeles pētniece rakstīja, ka Izraēlā saimniecība, paplašinātā ģimene bija no 50 līdz 100 cilvēkiem. Te mēs varētu runāt par ģimenes spēku, par draudzes izmēriem un tā tālāk. Bet šodien nav laika tam, šodien turpināsim. Viņi tagad sasēžas ar ailēm pa vidu. Kādā citā no šiem paralēliem tekstiem ir teikts: pa 50 un pa 100 un tā, lai ir ailes pa vidu, kur var iziet. Tā Jēzus sakārto šo situāciju, sagatavo šim notikumam. Te mēs redzam, ka Dieva spēka pazīme ir kārtība. Te nav haoss, tagad visi nāks barā un stāvēs garās rindās. Nē, visi tiek sasēdināti un ir plāns. 

Viņš sasēdināja viņus un tad Viņš paņēma tās piecas maizes un divas zivis. Ko Viņš darīja ar viņām? „Viņš pacēla acis uz debesīm, pateicās un, maizi lauzis, deva to mācekļiem, bet mācekļi – ļaudīm.” Lūk, ķēde. Zēns – Jēzus – divpadsmit mācekļi – ļaudis. Dieva spēka pazīme – deliģēšana. Jēzus varēja vienkārši pateikt: „Eņģeļi, nāciet un pabarojiet šo pūli!” Vai Viņš varēja teikt: „Manna, birsti no debesīm!” Tā kā toreiz tukstnesī. 

Bet Viņš iesaista cilvēkus. Viņš pat iesaista mazu zēnu. Mēs redzam, ka šajā ķēdē ir vēl viens svarīgs posms. Zēns, divpadsmit mācekļi, pateicība. Pateicība. Jēzus pateicās, un tur notiek tas brīnums visā šajā stāstā. Jēzus pateicās. Tā ir Dieva spēka pazīme, kura būs redzama pie katra, kurš ir Dieva spēka skarts – viņš būs pateicīgs. Un tad no pateicības plūst attieksme, kura paver tik daudz iespēju cilvēkam. Tādēļ arī mēs, mūsu ģimenē, mēs lūdzam pirms ēšanas, mēs svētām šo ēdienu. 

1.Timoteja 4 ir rakstīts: „It viss, ko Dievs radījis, ir labs un ar pateicību saņemams; un nekas nav jāatmet, jo tas viss tiek svētīts caur Dieva Vārdu un lūgšanu.” Ziniet, gatavojoties šai svētrunai es tā sāku domāt, ka visā savā laikā, uzaugot Vācijā un dzīvojot Latvijā, es nevienu reizi neesmu redzējis, ka kādā kafejnīcā vai restorānā, kāds cilvēks būtu lūdzis Dievu pirms ēšanas. Tas noteikti notiek, bet es visā savā laikā to neesmu piedzīvojis. Bet kas tā ir par liecību, cik skaisti! 

Jēzus varēja nomurmināt: „Paldies Tev, Tēvs, par šo ēdienu, un tagad ejiet mācekļi.” Bet nē! Viņš paskatās uz augšu un es ticu skaļi, varbūt pat pacēla rokas un šo maizi pacēla. Es nesaku, ka mums kafenē vienmēr jāpieceļas kājās un skaļi jāpateicas Dievam, un jālauž sava pica sev virs galvas. Bet pateikties ir arī tik labs veids kā mēs varam liecināt, tik vienkārša lieta. 

Nākamā Dieva spēka pazīme – došana. Dievs dod mums visu, kas mums ir. Vai mēs tam ticam, apzināmies to? 136.Psalms saka: „Dievs dod maizi visai radībai.” Tas ir Dievs, kurš tev dod. Dievs tev ir devis rokas, Viņš tev ir devis ķermeni, lai tu vari dzīvot. Te atkal varētu runāt ilgi un dikti par šo. Dievs dod, un kad Viņš dod, tad ziniet, kas notiek? 20.pants: „Visi ēda.” Visi ēda! Nevis tikai dažiem pietika, bet visi ēda! Un ne tikai tas: „Visi ēda un bija sāti.” Visi ēda un bija sāti. Dievs dod vairāk nekā mēs esam pelnījuši. 

Dieva spēka pazīme – Viņš spēj rūpēties par visiem! Dieva spēka pazīme – Viņš dod pāri pārēm, Viņš dod vairāk nekā tev pienāktos. Jānis savā aprakstā saka: „Un tāpat arī deva no zivīm, cik kurš gribēja.” Tur bija kādi, droši vien, vīri, kādi korpulentāki, un viņi paprasīja vēl kādas divas papildus porcijas, un viņi to dabūja. Ziniet, kas bija pats labākais – tas bija vislabākais ēdiens, kādu viņi bija jebkad ēduši. Tas ēdiens pat nebija izaudzis šajā Galilejas vidē. Tas bija ēdiens no paša Dieva tikko radīts. Pilna maltīte! 

Bet notiek kaut kas vēl labāks, 20.pants turpinās: „No pāri palikušajiem maizes gabaliem salasīja divpadsmit pilnus grozus.” Šis brīnums jau pats par sevi ir neaptverams, bet no tiem visiem tūkstošiem, kuri tika paēdināti, beigās salasot atlikumu sanāk divpadsmit grozi. Vai Tu jokojies, Dievs?! Kāpēc tieši divpadsmit? Cik bija mācekļi? Pareizi – divpadsmit! Dieva spēks – kalkulācija. Viņš zina, cik vajag. Šie divpadsmit mācekļi kalpoja šim pūlim, bet Jēzus arī par viņiem neaizmirsa. Viņiem iespējams kunkstēja vēders, un viņi pie sevis domāja – vai tikai mums beigās arī tur pietiks? Bet Dievs arī parūpējas par viņiem. Ne tikai parūpējas, bet atkal dod vairāk, viņi katrs dabūja veselu grozu. Jānis saka: „Salasiet pāri palikušo maizi, lai nekas nepazustu.” Citējot Jēzu. „Lai nekas nepazustu.” Dieva spēka pazīme – atbildība pret mantu. 

Mums kā Dieva uzticamiem namturiem arī jābūt atbildīgiem pret to, kas mums ir uzticēts, gan materiālais, gan garīgais. Ja mēs to darām, tad lūk – divpadsmit grozi palika pāri. Dievs to ir ierēķinājis savos aprēķinos. Mēs varētu teikt: „Divpadsmit grozi, bet kas ir ar Jēzu, kāpēc Viņam nav vēl viens grozs?” Droši vien tāpēc, lai mācekļi dotu Viņam. Tā ir tā daļa, kura no saņemtā mēs atdodam atpakaļ Dievam. Sauc to par desmito tiesu, vai vienalga kā, bet mēs dodam no tā, ko esam saņēmuši no Viņa. 

Lūk, cilvēka nespēkā ienāk Dieva spēks. Kāds ir rezultāts? Rezultāts ir, ka cilvēks kļūst spēcīgs. Cilvēka spēks. Pēdējais pants, 21: „Paēdušo bija ap pieci tūkstoši vīru, neskaitot sievietes un bērnus.” Visi klātesošie bija paēduši. Miesīgi, bet viņi bija arī uzrunāti garīgi. Spēks ne vien no maizes, bet no šī neticamā notikuma, kurā viņi varēja būt liecinieki. Un ne tikai vīri, bet daudzi teologi saka, tur bija ap 20.000 kopā ieskaitot sievas un bērnus. Tajā laikā bērni vēl skaistījās kā dāvana no Dieva. Lūk, un divpadsmit mācekļiem šī bija mācība un spēka deva. Cilvēki kļūst spēcīgi. 

Ziniet, šo ir viegli pasniegt kā tādu sociālu Evaņģēliju, kurā galvenais mērķis ir motivēt, veidot vairāk zupas virtuves, un arī tam ir sava vieta. Taču Bībelē mēs lasām, piemēram, 1.Korintiešiem 8: „Barība mūs netuvinās Dievam.” Jēzus mērķis šeit ir cilvēkus tuvināt Dievam. Tas bija tas galvenais mērķis. Un arī tevi tuvināt Dievam, šajā svētdienas rītā. Tādēļ šeit ir kāda mācība, kura ir daudz dziļakā par to, ko mēs redzam, par šo maizes izdalīšanu un miesīgo paēšanu. 

Tādēļ tagad ir tas brīdis, kad mēs varam vēl nolaisties lejā, mazliet dziļāk ierakties uz īsu brīdi. Tāpēc uzvelciet savus garīgos cimdus un ķiveres, un paklausieties, ko Jēzus saka Jāņa 6, 27: „Strādājiet nevis iznīkstošās barības dēļ, bet tās barības dēļ, kas paliek mūžigajai dzīvībai.” Kas ir mūžigās dzīvības barība? Jēzus tepat dažus pantus tālāk pēc šī notikuma saka: „Es esmu dzīvības maize; kas nāk pie manis, tam nesalks un, kas tic man, tam neslāps ne mūžam.” 

Līdz ar to šodienas notikums patiesībā primāri ir par to, ka Jēzus dala sevi cilvēkiem. Bet, lai Viņš varētu dalīt sevi, Viņam bija jāsalauž sava miesa Golgātā pie krusta. Jēzus ir šī maize un Viņš pats šo maizi lauž. Viņš pats piekrita lauzt savu miesu. Bet, lai Viņš varētu lauzt savu miesu, Viņam bija jāsalauž sava griba. Atcerieties, Ģedsemanes dārzā Jēzus ir šajā agonijas stāvoklī un Viņš lūdz Dievu un saka: „Mans Tēvs, ja tas ir iespējams, lai šis biķeris iet man garām. Tomēr, ne kā es gribu, bet kā Tu.”  Jēzus bija cilvēks un Dievs, Viņam bija arī šī cilvēciskā puse un šī cilvēciskā griba. Šeit mēs redzam, Viņam bija bail, Viņš negribēja šo smago ceļu iet, un tomēr Viņš lauza šo savu gribu un pakļāvās Tēva gribai. 

Tāpēc ir šie Ebreja vēstulē 5, šie neaptveramie vārdi rakstīti par Jēzu. „Lai gan Viņš bija Dēls (Dieva Dēls), Viņš mācījās paklausīt ciešanās.” Jēzus, pilnīgais Dievs, tik tiešām kaut ko mācījās! Es vēlos, ka mēs arī mācāmies no šodienas teksta kaut ko priekš sevis. Tāpēc es jautāšu tev – kurš no šī stāsta gribētu būt tu? Varbūt kāds no tiem, kurš sēdēja tajā zālājā un ēda savas dzīves labāko ēdienreizi? Vai varbūt kāds no tiem divpadsmit mācekļiem, kuri drīkstēja dalīt šo dievišķo ēdienu šiem ļaudīm? Vai varbūt tas zēns, ar kuru varēja viss sākties? Šie visi būtu skaisti, vai ne? Mēs varētu visus šos kā simbolus ņemt sev. 

Bet ziniet, es jums gribu teikt, ka šodien es gribu, ka jūs esat tas, kas jūs negribat būt šajā stāstā – tas vienīgais, kas tika lauzts – tā ir maize. Jā, Jēzus teica: „Es esmu dzīvības maize.” Bet ja tu esi Kristus atpirkts, un ja tu piederi Kristus miesai, un ja tu esi kristietis, kas nozīmē mazais kristus grieķu valodā, tad arī tev ir šīs maizes loma dota. Paklausies īsu, patiesu notikumu, kuru es lasīju pirms vairākiem gadiem, kas man palīdzēja domāt par šo. Kāds notikums no Āfrikas. 

„Kādam mācītājam nevedās kalpošanas darbs, draudze stagnēja. Viņš izmēģināja dažādas metodes, bet bez rezultāta un rokas sāka nolaisties. Vienu svētdienu pēc dievkalpojuma viņam ejot pa baznīcas gaiteni pēkšņi viņam priekšā nostājās kāds draudzes brālis. Atvēra Bībeli un nolasīja mūsu šodienas notikumu. Viņš aizvēra Bībeli ciet, paskatījās acīs šim mācītājam un teica: „Kamēr tu nebūsi gatavs, ka tavu gribu salauž, tu paliksi vien skaists, apaļšs maizes klaips Dieva rokās, bet salauzts tu varēsi tikt lietots tūkstošu paēdināšanai.”” 

Lūk, skaists, apaļšs maizes klaips. (Izņem mazies klaipu) Apaļšs, liels, smuks, taču nelietojams. Neviens šādu neēd. Tu viņu vari kaut kur smuki nolikt, bet viņš ir nelietojams. Tikai tad, kad tu viņu sāc lauzt, tu viņu vari ēst. Jēzus vēlas sevi caur tavu dzīvi nest tālāk cilvēkiem, lai viņus pabarotu. Katrs cilvēks, katrs kristietis, kurš ir Kristus atpirkts, kļūst par devēju. 

Tu varbūt saki – nē, man nav ko dot! Man ir tikai piecas maizes un divas zivis. Es zinu tikai piecus baušļus no galvas un divus pantus. Es esmu tikai piecus gadus ticīgs un tikai divus gadus draudzē. Man ir redzami, ja labi, pieci gara augļi un man ir dotas tikai divas Gara dāvanas. Nē, es neesmu radīts došanai, lai dod tie, kuri ir kalpotāji pēc sava amata, tie pilna laika kalpotāji. Varbūt tie divpadsmit mācekļi tā domāja skatoties uz Jāni Kristītāju – jā, viņš ir lielākais no cilvēkiem; ja kādam ir ko dot, tad viņam, lai viņš iet un dara šo darbu! 

Bet ziniet, varbūt tieši tāpēc šis šodienas notikums notiek tieši pēc tam, kad Jānis nomirst. Tāpēc, ka tagad, kad noriet Vecā Derība un dzimst Jaunā Derība, šis darbs tiek uzticēts jums, dārgie Kristus mācekļi. Bet lai tu varētu kļūt par šo devēju, tev ir viens šķērslis, kas tev ir jāpārvar – tā ir tava skaistā, apaļā griba. Mana griba, mana komforta zona. Es negribu sāpes. Maizei lūztot (lauž maizi) drupačas lido! Apvalks lūzt.. sāpes.. es to negribu, es gribu dzīvot komfortā, es gribu palikt apaļšs, skaists. Bet tikai tad, kad tava griba tiek lauzta, kas ir sāpīgi, tikai tad tu vari sākt kļūt lietojams. Tas ir sāpīgi, tāpēc, ka tā ir tā tava griba, ar kuru tu esi uzaudzis. Tev nav nekā cita bijis. Tā ir tā vienīgā, kuru tu esi pazinis. Tas ir sāpīgi. 

Varbūt tev šobrīd dzīvē sāp, varbūt tava griba tiek lauzta? Varbūt tev ir konflikti attiecībās? Droši vien tava griba tiek lauzta. Kur nāk divi cilvēki, laulībā, un katrs atnāk ar šo savu gribu, no šīm divām ir jāsalauž, lai beigās būtu viena. Tur abām gribām ir jālūzt, bet jautājums ir, kurš būs pirmais gatavs to darīt? Kristus mūs mīlēja, kad mēs Viņu vēl nemīlējām. Būt pirmajam, tā ir Dieva spēka pazīme. Tur parādās šis Dieva spēks. Mūsu gribas laušana nozīmē, ka mēs beidzam sekot sev tā kā tāds suns, kurš skrien pakaļ savai astei, visu laiku staigā pa apli un nekur nenonāk. Salauzt savu gribu nozīmē – tu atsakies no tās un tu sāc sekot Kristus, sava Kunga, gribai. 

Noslēgums. Kā beidzās šis šodienas stāsts? Vai pūlis gribēja sekot Kristum? Matejs to nepasaka, bet Jānis gan. „Jēzus nomanīdams, ka tie grasās nākt un Viņu satvert ar varu, lai celtu par ķēniņu, devās atkal viens pats uz kalna.” Lūk, viņi ieraudzījuši, redzēja šo pārdabisko notikumu, grib Viņu iecelt par ķēniņu. Oo, kas par ķēniņu, kurš var dziedināt slimos un bez maksas ēdienu ražot! Perfektais valdnieks! Ja mums būtu tāds Latvijas prezidents! Lūk, pūlis saka: „Lūk, to mēs saprotam, tādai ir jābūt Dieva valstībai virs zemes! Iznīcināsim Romas impēriju, šo jūgu, kas ir okupācija. Lai Izraēls pats kļūst par impēriju, un citas tautas skatīsies un teiks – mēs arī gribam šo utopiju!” Jā, lūk – ķēniņš!

Bet kā ir ar tevi? Par ko tu Viņu iecelsi? Par ķēniņu, kurš apmierinās tava paša utopisko gribu? Tavu gribu? Vai par Kungu, kurš lauzīs tavu gribu un tad lietos tevi vareni pēc savas gribas? Zini droši to, ka, ja tu izvēlēsies Viņu iecelt par utopisku ķēniņu, Viņš tāds nevēlas būt. Viņš muks prom, tāpat kā Viņš aizmuka no šiem pieciem tūkstošiem. Bet, ja tu Viņu vēlies padarīt par savu Kungu, tad zini, ka Viņš šodien ir mūsu vidū šeit. Šodien ir tā diena, kad tu vari nākt un darīt to. Nāc šodien!

Lūgsim Dievu.

Mīļais, Kungs Jēzu. Paldies par to lielo spēku, kuru Tu esi ienesis mūsu nespēkā. Mēs neesam labāki par šiem divpadsmit mācekļiem. Mēs esam līdzīgi savā nespēkā. Mēs daudz saucam sevi par kristiešiem lietojot Tavu Vārdu, un tik maz ir to, kuri ir gatavi sekot Tev kā savam Kungam. Mēs tik daudz turamies pie šīs savas gribas plānojot savu dzīvi pēc saviem ieskatiem, pēc savām vēlmēm. Tevis dotos līdzekļus, naudu, uzskatot par savu un lietojot saviem mērķiem. Laiku uzskatot par pašsaprotamu, lietojot to sev. Kungs, lūdzu, lauz mūsu gribu. Padari mūs par tiem, kurus Tu vari pēc tam dalīt citiem. Mēs gribam tikt lietoti, jo tas ir skaistākais, tas ir prieka pilnākais, ko mēs varam piedzīvot šajā dzīvē. Jēzu, Tu esi mūsu Kungs. Lai notiek Tava griba. Āmen.

Iet uz svētrunu arhīvu