Cik bieži?

Jeruzāleme, Jeruzāleme, tu, kas nonāvē praviešus un nomētā akmeņiem tos, kas pie tevis ir sūtīti! Cik bieži es gribēju sapulcināt vienkopus tavus bērnus, kā putns pulcina mazuļus zem saviem spārniem, bet jūs negribējāt. Redzi, jūsu nams jums ir atstāts izpostīts un pamests. Un es jums saku: jūs vairs neredzēsiet mani līdz tam, tiekams jūs teiksiet: svētīts, kas nāk Kunga vārdā!” Jēzus izgāja no tempļa un devās projām. Tad mācekļi gāja pie viņa, lai norādītu uz tempļa būvēm. Bet viņš sacīja: “Vai jūs visu šo redzat? Patiesi es jums saku: te akmens uz akmens netiks atstāts, kas netiktu nopostīts.” — Mateja evaņģēlijs 23:37-24:2

Svētrunas noraksts

 
Labais Dievs un Tēvs, mēs Tevi slavējam šajā dienā par šo iespēju, ka mēs varam būt pulcināti kopā kā brāļi un māsas. Kā mēs dziedājām šajā dziesmā tik skaistu patiesību – mēs vairāk neesam bāreņi. Īpaši šajā bāreņu svētdienā, šis ir tik svarīgs un vajadzīgs atgādinājums mums ikvienam – cik ļoti Tu mūs mīli, ka Tu pieņēmi mūs, devi spēju kļūt par Taviem bērniem. Tas ir brīnums! Es ļoti lūdzu, lai mēs, kas ticam, šo brīnumu nepazaudējam un nekad nedomājam, ka Evaņģēliju var absolvēt un to atstāt. Bet tie no mums, kas vēl neticam, un kuriem ir daudz jautājumu, kaut mēs spētu ieraudzīt, cik Tava mīlestība ir liela. Māci mūs šodien. Tavā vārdā to lūdzu, āmen.

Ir sanācis tā, ka man šodien ir diezgan daudz jābūt priekšā. Labi, ka tā. Tas, ko mēs šeit Vīlandes draudzē daram – mēs pulcējamies šeit svētdienās un arī citās dienās kā draudze kopā. Un, ko mēs šeit darām? Mēs nākam un sasveicinamies viens ar otru. Reizēm dažādos un citādos veidos, kā Mārtiņš pieņemsim šodien mūs izaicināja, paldies Mārtiņam par izaicinājumu. Jūs pamanījāt – mēs šeit dziedam dziesmas, jā, mēs esam kristieši, mēs dziedam dziesmas par Dievu, par mūsu attiecībām ar Dievu, par to, kam mēs ticam. Katrs viens, kurš šeit tic, ir aicināts domāt caur šīm dziesmām, lūgt un pievienoties. Mēs priecājamies par bērniem, mēs svētījām bērnus un mēs pateicamies par skolotājiem, kas šeit kalpo ar svētdienasskolu. 

Bet galvenā doma, ko mēs šeit svētdienās daram – mēs esam kā draudze sapulcēti, lai būtu sadraudzībā, un lai klausītos tajā, ko Dievs grib mums teikt. Dievs grib kaut ko mums šodien teikt. Es esmu par to ļoti pārliecināts. Patiesībā Dievs katru svētdienu mums grib kaut ko teikt. Vai mūsu ausis ir dzirdīgas, vai mēs dzirdam? Šodien ir bāreņu svētdiena. Šodien daudzās draudzēs notiek bāreņu piemiņu svētdiena. Mēs dziedājām dziesmu par bāreņiem. Tad, kad es domāju par cilvēku, kurš ir šādā statusā – patiesībā tā ir traģēdija būt bārenim. Tā ir traģēdija un ar šo traģēdiju mēs tik ļoti sastopamies ikdienā Latvijā un visā pasaulē. Kaut kādos veidos mēs arī mēģinām šo problēmu risināt, bet tā ir traģēdija. 

Šodien mēs turpinām mūsu sēriju Mateja evaņģēlijā. Ja tu esi pirmo reizi, neuztraucies, ja tev priekšā ir Bībele, paņem un atver to. Mēs esam 23.nodaļas nobeigumā un 24.nodaļas sākumā. Cik interesanti ir tas, ka šodien mēs arī domāsim par traģēdiju. Mt 23.nodaļas beigas, lasīsim no Mt 23:37-24:2 ieskaitot. Šodien pieci panti, nebūs daudz pantu kā pagājušo svētdienu, tur bija uz ko jāfokusējas! Būs vieglāk izsekot. Šos vārdus saka Jēzus: „Jeruzāleme, Jeruzāleme, tu, kas nonāvē praviešus un nomētā akmeņiem tos, kas pie tevis ir sūtīti! Cik bieži es gribēju sapulcināt vienkopus tavus bērnus, kā putns pulcina mazuļus zem saviem spārniem, bet jūs negribējāt. Redzi, jūsu nams jums ir atstāts izpostīts un pamests. Un es jums saku: jūs vairs neredzēsiet mani līdz tam, tiekams jūs teiksiet: svētīts, kas nāk Kunga vārdā!” Jēzus izgāja no tempļa un devās projām. Tad mācekļi gāja pie viņa, lai norādītu uz tempļa būvēm. Bet viņš sacīja: „Vai jūs visu šo redzat? Patiesi es jums saku: te akmens uz akmens netiks atstāts, kas netiktu nopostīts.” 

Es vēlos nolasīt vēl vienu Rakstu vietu un tā ir no Lūkas 19. Jūs variet nešķirt, palikt Mateja evaņģēlijā, bet klausieties. „Kad Viņš”, kad Viņš – Jēzus, „pienāca tuvāk pilsētai, Jeruzālemei, uzlūkojis to, Viņš sāka raudāt, sacīdams: „Ak, kaut tu šodien būtu sapratusi, kas nes tev mieru, bet tas vēl ir apslēpts tavām acīm. Nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki cels ap tevi nocietinājumus, tevi ielenks un spiedīsies uz tevi no visām pusēm, tie notrieks tevi zemē un tavus bērnus, kas ir tevī, un neatstās akmeni uz akmens tādēļ, ka tu neapzinājies laiku, kad Dievs tevi apmeklēja.” Āmen.

Skarbi vārdi un skarbs pravietojums. Šeit Jēzus Kristus kā lielais praviešu Pravietis pravieto kaut ko tādu par Jeruzālemi, par Dieva mīļoto. Šī gada aprīlī pasauli pāršalca kāda ziņa, es domāju visi mēs to noteikti bijām pamanījuši. Ja tu nelasi ziņas, tad tu noteikti to pamanīji instagramā vai sociālos portālos, kur lūdz par.. lūdz par.. Dievmātes katedrāli. Šī ziņa pāršalca visu pasauli, visas ziņas bija pilnas ar attēliem kā deg Dievmātes katedrāle. Mākslinieki, karikatūristi zīmēja zīmējumus, lika visapkārt – deg Parīzes Dievmātes katedrāle! Traģēdija. Parīzes, Francijas lepnums deg. Cenšas glābt, bet daudz kas iet postā. Daudz vēstures, daudz ko cenšas izglābt, bet daudz vēstures aiziet bojā. Traģēdija. Un, ja godīgi, nevienu nevēlos aizvainot, ja godīgi, tad kad es lasīju šīs ziņas, es pats biju kaut kā iekšēji aizkustināts un parasti par lielām traģēdijām tu esi līdzi aizkustināts. Es biju daudz vairāk aizkustināts par šo traģēdiju nekā, kad dega prezidenta pils Latvijā. Es domāju – man tā traģēdija šķita daudz lielāka, nekā šeit vietējā. Kādi no jums teiktu: „Raimond, maini savu attieksmi, esi labāks Latvijas pilsonis!” Un tā tālāk. Bet šī ziņa pāršalca un iekšēji likās – tā ir traģēdija, kaut kas pazaudēts! Kas būs tālāk!? Vai sadegs līdz galam? Vai tur kaut kas paliks? Vai spēs atjaunot? Visi šie jautājumi, cilvēki ir satraukumu pilni, kas notiks!? 

Šodien, šajos pantos, mēs lasām vārdus, ko saka Jēzus Kristus par Dieva mīļoto. Dieva vissvarīgāko. Un, ko Viņš saka? Viņš sāk šos vārdus: „Jeruzāleme, Jeruzāleme.” Tad, kad tu redzi, ka divreiz atkārtojas viens vārds, tas nozīmē, ka tās ir īpaši izteiktas emocijas, tās ir īpašas attiecības. Vecajā Derībā bija tāds ķēniņš Dāvids un viņam bija dēls Absoloms, skaists dēls ar skaistiem kupliem, gariem, melniem matiem. Viņš mīlēja savu dēlu, kā katrs tēvs, vai ne? Bet viņš bija dumpinieks, viņš sacēlās pret savu tēvu. Viņš sacēlās pret ķēniņu Dāvidu un tad kādā brīdī, kad Absoloms saprot, ka ir ziepes, viņš bēg projām, viņš tiek nogalināts. Tad, kad ķēniņam Dāvidam pasludina: „Tavs dēls Absoloms ir miris,” viņš negribēja nevienu redzēt un skaļi sauca: „Absolom, Absolom, mans mīļais dēls. Mans mīļais dēls ir miris.” Absolom, Absolom. Tur ir ilgas, tur ir sāpes, tur ir sauciens. Tāpat Jēzus šeit skatās uz Jeruzālemi, šobrīd Viņš atrodas templī, un Viņš saka: „Jeruzāleme, Jeruzāleme.” Viņš atrodas templī, vieta, kur bija jāmājo Dievam, vieta, kur mājoja Dievs. Vieta, ko ķēniņš Dāvids vēlējās uzcelt, bet Dievs teica: „Nē, tavs pēcnācējs uzcels šo templi. Un pēc tevis būs pēcnācējs, kura valstību es uzcelšu un, kura pastāvēs uz mūžīgiem laikiem.” 

Jēzus raud pār Jeruzālemi. Kāpēc? Tāpēc, ka Jēzus redz kaut ko tādu, ko neredz Izraēlas vadītāji, ko neredz tauta un, ko neredz Viņa mācekļi. Jēzus raud ne tikai par pilsētu, par templi, Jēzus raud par cilvēkiem, kuri burtiski nesen uzņēma Viņu ar palmu zariem un sauca: „Ozianna, slavēts, kas nāk tā Kunga vārdā!” Jēzus raud par šiem cilvēkiem. Jēzus raud par pilsētu redzot to, kas notiks pavisam drīzā nākotnē. Jēzus redz postu, ar kādu sastapsies Jeruzāleme, tauta un tās mūri. Jēzus atrodas Jeruzālemē, Viņš atrodas laikā, kad Jeruzālemes tempļi, mūri joprojām tiek atjaunoti. Hērods, lielais, atjauno šos mūrus un šī ir viena no ievērojamākajām celtnēm tajā laikā. Celtne, kuru daudzi apbrīnoja un ievēroja, daudzi vēsturnieki aprakstīja. Jēzus raud ne tikai par mūriem. Jēzus raud par tautu un par to postu, kas viņus sagaida. Jēzus raud par bāreņiem, jo Viņš redz, ka viņi kļūs bāreņi. 

Pagājušajā reizē mēs domājām par Jēzus skarbajiem vārdiem, ko Jēzus runāja uz farizejiem, uz tautas vadītājiem. Tad, kad es klausījos šo svētrunu, godīgi sakot, vienā brīdī man iekšēji bija tāda sajūta: „Sadod viņiem, Jēzu! Sadod viņiem! Tie farizeji, sadod viņiem tā, ka parādi, kurš te ir valdnieks!” Bet šie pirmie divi vārdi: „Jeruzāleme, Jeruzāleme” parāda Jēzus sirdi. Viņš raud par Jeruzālemi, Viņš par šiem visiem vadītājiem, kas Viņu atstūma. Viņš raud par saviem ienaidniekiem. Viņš raud par cilvēkiem, kuri iet pazušanā. Tad šis jautājums mums, Vīlandes draudze, mums Kristus sekotājiem: „Vai tu raudi par cilvēkiem, kas iet pazušanā? Vai mūsu sirds raud, Vīlandes draudze? Vai tavas acis spēj redzēt cilvēkus apkārt, kur viņi dodas? Jā, viņi atstumj, viņi noraida, viņi negrib klausīties, bet vai tava sirds raud un lūgšanās sauc: Jēzu, glāb viņus!?” Vai tieši otrādi? Tu lūdz un saki: „Kungs, lai nāk uguns un aprij viņus visus! Neklausās viņi uz Tevi.” Vai tu vienkārši vienaldzībā noskaties un domā: „Paši vainīgi, kas būs – būs!?” Vai nav tā, Vīlandes draudze, ka mums ir jāludz, lai Dievs mīkstina mūsu sirdi, ka mūsu sirds ir jūtīga sirds, ka mēs redzam cilvēkus apkārt un, ka mēs gribam, ka viņi sastop un iepazīst Kristu? Mums ir vajadzīga šī lūgšana par sevi. 

Tad Jēzus turpina un saka: „Jeruzāleme, Jeruzāleme, tu, kas nonāvē praviešus un nomētā akmeņiem tos, kas pie tevis ir sūtīti! Cik bieži es gribēju sapulcināt vienkopus tavus bērnus, kā putns pulcina mazuļus zem saviem spārniem,” cik bieži, cik bieži! Šie divi vārdi norāda to, ka tas ir noticis ļoti bieži. Vecajā Derībā skatoties, tu redzi – Dievs vienmēr iet pakaļ savai tautai, Dievs vienmēr grib aizsniegt un vilkt pie sevis atpakaļ. Dievs ir tas, kurš vienmēr meklē, Dievs sūta praviešus, Dievs sūta savus vīrus, kas sludina Dieva Vārdu, kas sludina patiesību. Tā tev var nepatikt, bet ko dara Dieva mīļotā tauta, Dieva izredzētā tauta? Viņi nogalina šo patiesību. Viņi negrib neko no tā dzirdēt. 

Pāris svētdienas atpakaļ mēs dzirdējām šo līdzību par cilvēkiem, kas izīrēja biroja ēkas, atcerieties? Markus sludināja par to. Un tu redz, cik Dievs ir pacietīgs un Viņš kā nama saimnieks sūta vēl kādus nama pārvaldniekus, un ko viņi izdara ar šiem nama pārvaldniekiem? Cik bieži es esmu centies! Jēzus šeit saka: „Cik bieži es gribēju sapulcināt vienkopus tavus bērnus, kā putns pulcina mazuļus zem saviem spārniem.” Tu redzi Jēzus sirdi šeit? Es domāju, cik skaists salīdzinājums, cik skaisti vārdi, cik skaists piemērs. Man šeit pat piemērs nav jāpiemeklē! Cik skaists piemērs šeit ir izteikts. Ļaujiet lietot piemēru – kā vista un cālēni. „Cik bieži es gribēju sapulcināt kā vista sapulcina cālenus zem saviem spārniem.” Tu esi redzējis vistu un cālēnus? Katreiz, kad tu skaties, tev gribas smaidīt, vai ne? Uķi, uķi, mazie cālēni, vai ne? Pamēģini pieiet pie cālēniem! Tu zini, ko vista darīs? Visdrīzāk viņa uzbruks. Viņa teiks: „Nelien pie maniem cālēniem!” Ko vista dara? Vista pasargā savus cālēnus zem saviem spārniem. Tā vienmēr vēro apkārt, vai nav briesmas, skatās, kur ir ēdiens, vienmēr vēro savus cālīšus. Tad, kad tu to redzi, tu noteikti sajūti prieku, liekas, tas cālīšu bariņš, nu, tas ir tāds prieka bariņš! Viņiem tur ir jautri. Izskrien ārā un tad ieskrien zem vistas spārniņiem un čalo un tur viņiem ir labi. Prieks! Šis cālīšu bariņš ir prieka bariņš. 

Un tādam bariņam šodien ir jābūt draudzei. Tāds prieka bariņš, kurš sanāk kopā, čalo kopā, priecājas viens par otru un priecājas par to, ko Dievs ir darījis. Mēs to saucam vārdā žēlastība. Tāds prieka bariņš, kas priecājas un pateicas par to, ko Dievs ir darījis manā dzīvē. Viņš grib sargāt mūs zem saviem spārniem. Jēzus saka šos vārdus: „Cik bieži es esmu gribējis tevi pasargāt zem saviem spārniem.” Jēzus ir mūsu prieks! Un draudze ir tā vieta, kur tev būtu jāatrod brāļi un māsas, kur tev būtu jāatrod ģimene, ka tu vairs sevi nesauc par bāreni, kur tu atrodi mammu vai tēti. Es draudzē atradu tēti, jo man tēta nav bijis. Draudze ir tā vieta, kur vajadzētu to atrast. Jēzus saka: „Cik bieži es esmu gribējis jūs sapulcināt kā vista sapulcina cālēnus zem saviem spārniem.” Zem šiem spārniem ir drošība. Ja debesīs parādās vanags, vista to zina, tā brīdina savus cālēnus un cenšas paslēpt, pirmkārt, cālēnus un pati sevi, lai būtu drošībā. 

Lūk, kas ir Dievs. Lūk, kas ir Dievs tiem, kas nāk pie Viņa caur Jēzu Kristu. Viņš ir mūsu drošība. „Viņš tevi apklās ar saviem spārniem un tu paļausies uz Viņu, Viņa patiesība būs tavs vairogs un sargs.” Viņa patiesība būs spārni, kas tevi pasargās. Pat, ja vecais grēks gribēs nakt atpakaļ un nākotnes kārdinājumi uzbāzīsies, tu tiksi pasargāts tāpēc, ka tu esi zem Viņa spārniem. Bet, vai tas nav skaisti!? Es lasu un domāju: „Ārprāc, cik skaists salīdzinājums.” Jēzu, labs darbiņš! Protams! Viņš ir labākais mācītājs, labākais runātājs! Viņš tevi apklās ar saviem spārniem kā vista cālēnus. Zem viņas, vistas spārniem, ir komforts, tu esi pasargāts no lietus, no aukstuma, no sala, no ziemas. Vistas spārni ir cālīšu pils. 

Es domāju, daudzi no mums varētu aprakstīt, nākt priekšā un teikt liecību, cik daudzas reizes, kad es esmu gājis grūtiem laikiem cauri, Dievs ir bijis mans miers, mans sargs, mans komforts tad, kad tu zaudē tuvinieku, tad, kad tu zaudē biznesu, tad, kad tu esi ciešanās vai slimībās. Mēs tik daudz esam piedzīvojuši un tu redzi – Dievs ir mans miers, Dievs ir mans komforts, jo es esmu zem Viņa spārniem. Lūk, kādu leksiku Jēzus šeit lieto. Vista mīl savus cālīšaus. Kā jūs domājiet, viņi to sajūt? Cip, cip, nāciet šurp.. un visi cālīši zem spārniem un viņi jūt kā mamma mīl viņus. Šīs attiecības ir kaut kas īpašs. Paskatieties jūtūbā (youtube) video, kā vista cīnās par saviem cālīšiem un jūs sapratīsiet – joki nav mazi. Viņa ir gatava mirt par saviem cālīšiem. 

5.Mozus grāmatā 32:11-14 ir kāds cits salīdzinājums. „Kā ērglis nomodā par savu ligzdu, par saviem ērglēniem, plīv, izplešs spārnus tos segdams gulda savās dūnās. Tā Kungs viens veda viņus, kopā ar Viņu nebija cita dieva. Kā seglos Viņš nolika tos savas zemes augstienē, lauka labumiem ēdināja, Viņš zīdīja tos ar medu no klints un ar eļļu no krama; ar govju sviestu un kazu pienu, ar jēru treknumu, ar Bāšānas auniem un kazām, ar vislepnākajiem kviešiem, un tu dzēri sarkanās vīnogu asinis.” 

Kad tu pēdējo reizi esi dzirdējis no Dieva, cik ļoti Viņš tevi mīl? Kad pēdējo reizi esi piedzīvojis – Dievs mani mīl kā neviens cits, es esmu mīlēts!? Kad pēdējo reizi tu esi piedzīvojis prieka asaras, sajūtot šo īpašo sajūtu – Dievs mani mīl kā tādu cālīti un pasargā zem saviem spārniem!? Tie ir vārdi, ko Jēzus šodien saka skatoties uz Jeruzālemi: „Cik bieži es gribēju to darīt.” Kā Viņš to dara? Viņš nāk un atklāj sevi, kas Viņš ir. Viņš atklāj sevi. Viņš atklāj patiesību par sevi, patiesību par Dievu, kāds ir Dievs, kāds ir Dieva raksturs un patiesību, kāpēc Viņš ir nācis. Viņš atnes Debesu Valstību šeit uz zemes un aicina cilvēkus. Jēzus saka: „Cik bieži es gribēju sapulcināt vienkopus tavus bērnus, bet jūs negribējāt.” Bet jūs negribējāt. Es jums devu īrēt savu ofisu, bet ko jūs ar to izdarījāt!? Es aicināju jūs uz kāzām, bet jūs attaisnojāties, jūs nenācāt. Jūs negribējāt, jūs visu laiku atgrūdāt, jūs visu laiku atgrūdāt, jūs negribējāt. 

Šis skaistais piemērs no 5.Mozus grāmatas par ērgli un ērglēniem un to, cik Dievs ļoti bagātīgi baro un uztur viņus. Ziniet, kas rakstīts 15.pantā? „Mans mīlulis aptaukojās un sāka spārdīties,” tu aptaukojies, apvēlies, pietūki: „un atmeta Dievu, kas viņu radījis, noniecināja savas pestīšanas klinti.” Tu aptaukojies un atmeti Dievu. Tu aizmirsi, kas ir tas, kas tevi ir izvilcis, izglābis, sargājis un mīlējis. Jēzus nāk un piedāvā Debesu Valstību, bet šī tauta vēlējās valstību, ko viņi bija iedomājušies pēc sava prāta. Viņi atteicās no piedāvājuma, viņi atteicās no Ķēniņa un viņi uzņēmās sogu uz sevi. Tāpēc Jēzus saka šos vārdus: „Redzi, jūsu nams jums ir atstāts izpostīts un pamests.” Un pēc tam mēs lasām Mt 24:1-2, Jēzus iziet no tempļa, kas arī ir simbols, zīme tam, kas notiek, kāda traģēdija, kad Dievs iziet no tempļa, kad Dievs vairs templī nemājo. Jēzus iziet no tempļa un mācekļi grib Jēzum parādīt un saka: „Skaties, cik skaistas ēkas, cik skaista arhitektūra. Jēzu, paskaties! Par ko Tu runā!? Kāds mūsu nams ir izpostīts un pamests?” Iespējams, viņi to domā. „Par ko Tu, Jēzu, runā? Apskaties! Starp citu, vēl tiek būvēts un Tu redzēsi, kas vēl būs! Šis būs grandiozākais Dieva tautas templis, kāds jebkad ir uzcelts.”

Un Jēzus saka, Mt 24:2 „Vai jūs visu šo redzat? Patiesi es jums saku: te akmens uz akmens netiks atstāts, kas netiktu nopostīts.” Akmens uz akmens šeit nepaliks. Kāpēc? „Tāpēc, ka es vēlējos jūs sapulcināt, kā vista cālīšu,” man ļoti patīk šis piemērs, „bet jūs negribējāt. Es nācu un mācīju jums, ko nozīmē būt Debesu Valstības pilsonim, es nācu un aicināju jūs iekšā, bet jūs atgrūdāt, jūs negribējāt. Debesu Valstības pilsonim nozīmē mīlēt savus ienaidniekus.” Starp citu, Izraēla šobrīd ir zem Romas impērijas. Tas, ko Jēzus māca: „Debesu Valstības pilsonis mīl savus ienaidniekus; lūdz par tiem, kas viņus vajā; tur mieru ar visiem, cik vien tas ir iespējams; svētī savus ienaidniekus. Bet jūs to nevēlējāties, jūs vēlējāties būt tauta, kā citas tautas. Jūs vēlējāties būt neatkarīgi, jūs vēlējāties valdīt kā citi valdnieki valda. Jūs gribējāt savu valstību, jūs gribējāt paši valdīt, jūs gribējāt valdīt kā valda citas tautas.” Kā valda citas tautas? Ko citas tautas dara saviem ienaidniekiem? Nogalina. 

Jēzus saka: „Bet šī Valstība, šis Ķēniņš, kurš nāk, es jums rādīju kaut ko pavisam citu, bet jūs to nevēlējāties.” Aptuveni 40 gadus kopš brīža, kad Jēzus saka šos vārdus, notiek sacelšanās, kādi patrioti, vienalga kā viņus nosauc, sacēlās pret Romas impēriju, sacēlās pret valdošo iekārtu. Arī laikā, kad Jēzus bija tur uz zemes, ik pa laikam notika sadursmes un grūti laiki un viņi sacēlās, tā iemesls dēļ. Jēzus to zināja. Tā iemesla dēļ Roma vienkārši nodedzina, apliek apkārt veselu sētu, dedzina visu templi un tad nobrucina katru akmeni, paliek tikai viena siena. Fragments no sienas. Kāpēc tas viss? „Tāpēc, ka jūs nevēlējāties manu Valstību. Jūs nepieņēmāt mani. Jūs izgrūdāt mani no šīs vietas.” Tāpēc Jēzus aiziet.

Es atceros, kad man bija iespēja būt Izraēlā, tur bija kāds gids un šis gids bija jūds. Pārliecināts jūdu ticībā. Ļoti sirsnīgs, labs un mīļš cilvēks. Viņš mūs veda un aizrautīgi stāstīja par dažādām vēsturiskām vietām. Tad kāds no mūsu grupas cilvēkiem teica: „Es brīnos, ka tu tik daudz zini, bet tu joprojām neesi Jēzus Kristus sekotājs. Kāpēc tā?” Un viņš teica: „Jēzus ir labs skolotājs, bet man grūti ir pieņemt to, ko saka Jēzus par mūsu ienaidniekiem – mīli savu ienaidnieku.” Viņš saka: „To daļu mēs nespējam pieņemt.” Viņš to saka laikā, kad tur, kur bija templis, tagad ir Mekka un tā vieta tagad ir kā pulvera muca, patiesībā. Viņš saka: „Un to daļu mēs nespējam pieņemt – mīlēt savus ienaidniekus.” Arī tajā laikā, kad Romas impērija valdīja, daudzi to nespēja pieņemt. Nespēja pieņemt šo jauno Debesu Valstību, ko mācīja Jēzus. Dieva tauta nevēlējās pieņemt. 

Es vēlos vēl uzmanību pievērst Mt 23:38, Jēzus saka: „Redzi, jūsu nams.” Vai tu zini, ko saka Jēzus Mateja 21.nodaļā? „Viņš tiem sacīja: „Ir rakstīts: manu namu sauks par lūgšanas namu, bet jūs to esat padaraījuši par laupītāju midzeni.” Šeit pēkšņi leksika mainās un Viņš saka: „Redzi, jūsu nams.” Jēzus iziet, Dievs iziet no tempļa un saka: „Jūsu nams paliek jums.” Lūk, Dieva tautas traģēdija. Viņi neuzņēma Glābēju, neuzņēma Ķēniņu, viņi nepieņēma glābšanu, ko piedāvāja Jēzus. 40 gadus pēc Jēzus nāves templis tiek nopostīts ģenerāļa Titusa vadībā. Vēsturnieks Josifs Flāvijs (Josephus Flavius) apraksta, ka aptuveni viens miljons cilvēku gājuši bojā galvenokārt no bada nāves, un aptuveni simts tūkstoši aizvesti gūstā. Liela traģēdija. Daudzi gājuši bojā. Tauta, Dieva mīļā tauta, palikusi par bāreni. 

Tas ir tikai ciešanu sākums. Patiesībā gatavojoties šai svētrunai, es mazliet aizrāvos ar Izraēlas tautas vēsturi, no šī posma sākot, un lasot to, ar ko jūdi ir sastapušies kopš šī brīža, ar kādām ciešanām, vajāšanām, nepārtraukti sastapās Izraēla tauta. Man nav laiks minēt visus šos piemērus, bet tas, ko tu redzi – viņi ir atstāti bāreņi. Viņi ir lielās ciešanās, viņus vajā, viņus nogalina, viņus apmāna, viņi neatrod sev vietu, viņi staigā no vienas vietas uz otru, lai atrastu mieru. Ir kādi periodi, kad viņi ir mierā un tad atkal.. Anglijā kāds notikums, Romas baznīca aizsūtīja kādu vīru, lai pārbaudītu baznīcu Anglijā un tad viņš studēja ebrēju vēsturi, sāka ticēt šai jūdu ticībai, viņš pievērsās jūdu ticība, viņš tika apgraizīt. Tad, kad lielā Romas baznīca to uzzināja, tad Anglijā sākās atkal vajāšanas pret jūdiem. Meli. Nepārtraukti posmi pēc posma, laiki pēc laikiem, tu redzi – jūdi sastopas ar lielām, lielām vajāšanām. 

Vai tas nav tas, ko Jēzus runā un saka? „Jēzus izgāja no tempļa un devās projām. Tad mācekļi gāja pie Viņa, lai norādītu uz tempļa būvēm. Bet Viņš sacīja: „Vai jūs visu šo redzat? Patiesi es jums saku: te akmens uz akmens netiks atstāts, kas netiktu nopostīts.” Mt 24:2. Jēzus pravietojums piepildās, mīļie. Dieva mīļotā tauta, Dieva vienīgā, izredzētā tauta saņem sodu un cieš traģēdiju. Tāpēc rodas jautājums: „Ja Dievs tā izrīkojas ar savu tautu, ar savu mīļoto, cik daudz vairāk un kā Viņš rīkosies ar visu pārējo pasauli? Cik daudz vairāk un kā Viņš rīkosies ar visu pārējo pasauli?” Dieva tauta sastapās ar tiesu par netaisnību par grēku, arī mēs ar to sastapsimies. Viņi bija toreiz tajā laikā, mēs šodien šeit, un tas nemainās. Tiesa par grēku joprojām ir aktuāla. 

Jēzus saka Mt 23:39 „Un es jums saku: jūs vairs neredzēsiet mani līdz tam, tiekams jūs teiksiet: svētīts, kas nāk Kunga vārdā!” Šodienas panti, šodienas vārdi ir kā tāds brīdinājums, nepalaid tos garām. Dievs tev šodien kaut ko grib teikt. Tiesa grēciniekiem ir nenovēršama. Jeruzāleme ar to sastapās, ne tikai vadoņi, ne tikai mācītāji, bet visi, kas viņos klausījās un visi, kas paklausīja šai mācībai – visa tauta tika nopostīta. Un te nu mēs esam šodien. Tiesa grēciniekiem ir nenovēršama. Katrs cilvēks šajā telpā, katrs vīrietis un katra sieviete, bez izņēmuma, stāvēs Dieva priekšā un atbildēs par savu dzīvi. Tas ir tas, ko Jēzus šeit mums parāda šodien, un ko Viņš mums saka. 

Bet tik pat labi, kā man patīk šis salīdzinājums ar vistu un cālīšiem, tik pat ļoti man arī patīk, ka šajos pantos ir arī labās ziņas. Glābšana šodien joprojām ir iespējama. Jēzus saka: „Es tik ļoti ilgojos sapulcināt zem saviem spārniem un sniegt jums mieru un drošību un glābšanu.” Vecais ir pagājis, viss ir tapis jauns. Vecais templis ir nopostīts, Jēzus ir stūrakmens. Jauns pamats jaunam templim. Jēzus saka mācekļiem: „Jūs skatāties uz šo ēku, šo vareno ēku, bet jūs nesaprotat galveno domu! Jūs lepojaties ar savu templi, tas ir jūsu lepnums.” Bet šī vieta vairs nebūs vieta, kur sastopas cilvēce ar Dievu. Tas viss mainās. Tagad tā vieta būs Jēzus. Kad Jēzus mirst pie krusta, tempļa priekškars no augšas līdz lejai pārplīst uz pusēm. Vissvētākā vieta vairs nav šeit. Vairs nav nepieciešams augstais priesteris. Vēstule Ebrējiem saka: „Jēzus ir mūsu augstais Priesteris.” Šodienas aicinājums joprojām skan nemainīgi un tas skan mums Vīlandē no svētdienas uz svētdienu. Es ļoti ceru, ka arī no dienas uz dienu mums ikdienas dzīvē – nāc pie Viņa, nāc zem Viņa spārniem, nāc šajā patvērumā. Tu zini, kas ir ar cālīšiem, kas neiet zem vistas spārniem, īpaši tad, kad briesmas draud? Iznīcība. Šis cālītis visdrīzāk tiek paņemts prom. Tas ir tas, ko Jēzus saka par Jeruzālemi: „Es tik ļoti gribēju. Es tik ļoti gribēju. Cik bieži es to centos!” 

Es daudz laiku pavadu savā garāžā, nevis tāpēc, ka es remontēju mašīnas un tā tālāk, bet es vingroju tur, man patīk vingrot, bet man patīk to darīt ar citiem džekiem. Ar vienu no šiem džekiem, mums ir īpaša saruna, mēs runājam par Dievu un man ir tāda sajūta, ka viņš nedzird un nesaprot daudzas lietas. Nākamajā dienā viņa brālis man zvana un saka: „Klausies, mans brālis iekļuvis avārijā. Avārijā, kur mašīna ir tā sadauzīta, ka brīnums, ka viņam pašam pilnīgi nekas nekaitē.” Viņš atnāk uz garāžu, mums ir saruna un es saku: „Kā tu domā, tu esi pelnījis otro iespēju?” Viņš saka: „Nē. Tajā brīdī, kad bija tā avārija, es jutu, ka man kāds sēž blakus.” Cik beži Dievs runā caur dažādiem gadījumiem mūsu dzīvē, lai teiktu: „Nāc zem maniem spārniem!” Cik bieži! 

Kāds cits džeks atkal, viņš sastapās ar slimību un gāja pie viena daktera, pie otra, jauns džeks, septiņpadsmit gadi, viņš saka: „Šajā rajonā visu laiku tā kā dur un sāp. Es nevaru saprast, kas tur ir!?” Beigās viņš aiziet pie sporta ārsta un sporta ārsts līdz galam nevar saprast, kas par kaiti. Varbūt viņš vienkārši auga un tāpēc viņam tur sāpēja. Es nezinu. Bet tas, ko viņš teica, viņš pats nav ticīgs: „Vai tu varētu par mani Dievu lūgt?” Es teicu: „Jā, es ar lielāko prieku to darīšu!” Cik bieži Dievs runā caur dažādiem notikumiem mūsu dzīvēs, mēs kaut ko pazaudējam, nomirst kāds tuvinieks, vai mēs paši sastopamies ar slimībām, un Dievs kaut ko mums grib teikt. Dievs kaut ko mums grib vienmēr atgādināt un mācīt. Iespējams, tu šobrīd domā: „Cik bieži Dievs man ir kaut ko gribējis teikt!” Bet ko tu ar to dari? Jēzus ir šī jaunā vieta, kur sastopas cilvēce ar Dievu. 

Jņ 2.nodaļā jūdi atnāk un jautā Jēzum: „Kādu zīmi Tu vari parādīt tā rīkodamies?” Jēzus viņiem teica: „Sagraujiet šo templi un trijās dienās es to atkal uzcelšu.” To Viņš domā par sevi, par savu miesu. Jēzus ir šī jaunā vieta, kur mēs sastopamies ar Dievu. Viņš ir šis perfektais Ķēniņš, Priesteris. Mt 23:39 saka, ka Viņš nāks atkal. Viņš nāks atkal. Bet šoreiz Viņš nāks kā Ķēniņš, kas valda. Ikviens lieksies Viņa priekšā un katra balss sauks: „Svētīts!” Bet jautājums ir: „Kad Viņš atgriezīsies, tu uz Viņu skatīsies kā tiesnesi vai tu uz Viņu skatīsies kā Ķēniņu, kuru aicini un saki: svētīts, kas nāk tā Kunga vārdā!?” Mums šodien ir cerība, tāpēc beigās ļaujiet trīs lietas teikt. 

Pirmais aicinājums ir – paslēpies zem Viņa spārniem, ja tu to vēl neesi darījis. Izjūti atkal to, cik Dievs tevi ļoti mīl un, cik Viņš ļoti tevi aicina. Klausies Viņa vārdos. Atcerieties, mums šeit draudzē bija Zeks un Monta, viņi tagad ir Taivānā. Man bija saruna ar Zeku un viņš saka: „Raimond, man ir grūtības ar Montas vecvecākiem, mums ir grūtības komunikācijā un visādi sarežģījumi un tā tālāk un tā tālāk.” Bet tajā pat laikā Zeks mācās jaunu valodu, viņš mācās latviešu valodu un tad viņš vēl mācās grieķu valodu. Tad viņš man stāsta par šo valodu, viņam ļoti viegli valodas padodas. Es saku: „Kas ir tā atziņa, ko tu esi sapratis mācoties valodu?” Viņš teica: „Lai tu iemācītos valodu, tev ir jāklausās. Tev ļoti daudz jāklausās.” Tad es viņam teicu: „Zek, man liekas, problēma ar vecvecākiem un tevi, ka tu nesaproti viņu valodu ir tā, ka tu neklausies. Klausies, ko viņi tev saka un mēģini saprast, kāpēc viņi saka to, ko viņi saka.” Tas bija tāds atziņas moments. Ja tu gribi dzirdēt Dieva valodu, tev ir jāklausās tajā, ko Viņš saka. Ko nozīmē klausīties? Katru dienu pavadi Viņa Vārdā. Klausies, ko Viņš saka. Sākumā tev liksies – es neko nesaprotu, bet klausies, ko Viņš tev saka. Klausies katru dienu. 

Man bija iespēja būt uz Porziņģa spēli Amerikā, īpašas emocijas, bet tajā pat laikā tu skaties – šis basketbolists – kā met, tā bumba krīt iekšā! Vov! Visi applaudē, visi par to priecājas! Bet šis spēlētājs katru dienu pavada treniņā un met vismaz tūkstošs metienus, vismaz tūkstošs metienus viena treniņa laikā un dienā viņiem ir vairāki treniņi, vismaz divi, cik man zināms. Cik bieži mēs klausāmies Dieva Vārdos? Cik bieži mēs ieklausāmies, kad Dievs saka: „Es gribu jūs sapulcināt kā cālīšus. Es gribu jūs sapulcināt. Paslēpies zem maniem spārniem.” 

Otrais, ko jau arī pagājušajā reizē mēs domājām – staigāsim gudri zem Kristus autoritātes. Pasargāsim sevi un pasargāsim arī apkārtējos no tā, ka mēs neiekrītam reliģijās un dažādos maldos. Pasargāsim sevi esot tīrā Dieva Vārdā un sargāsim sevi no meliem un maldiem, kas nodara lielu kaitējumu. Staigāsim atbildīgi un gudri. 

Un trešā lieta, ar to es arī nobeigšu. Jēzus raud pār Jeruzālemi. Jēzus raud par pazudušajiem. Man liekas, šīs norāda uz tādu misijas uzdevuma aicinājumu. Vai mēs raudam par tiem, kas vēl nepazīst Kristu? Vai mēs raudam par tiem, kas ir bāreņi? Ne tikai fiziski bāreņi, bet arī garīgi bāreņi. Vai mana sirds par to raud? Un, ja mana sirds neraud, tad šodien ir tas brīdis, mīļā, draudze, kad mums jāsauc uz Dievu un jāsaka: „Dievs, mīkstini manu sirdi, ka es redzu cilvēkus apkārt un mana sirds raud. Mana sirds raud par to, kas notiek ar cilvēkiem apkārt.” Jo posts un bēdas būs daudz lielākas kā Dievmātes katedrāles degšana. Būs daudz lielākas kā Jeruzālemes tempļa nopostīšana. Lai Dievs mums palīdz šo klausoties, ka neesam vienaldzīgi, ka ļaujam, lai Dievs runā uz mums, lai paļaujamies un meklējam Viņu no jauna, un ka mūsu sirds raud. Šodien ir tā diena! 

Lūgsim Dievu.

Jēzu Kristu, es pateicos mūsu varenais, mūsu draudzes galva, mūsu Skolotājs. Tu esi vislabākais Skolotājs. Tas piemērs, ko Tu šodien, tie vārdi, ko Tu šodien saki, ir vienlīdz skaisti un brīdinoši un briesmīgi. Jēzu, paldies par Tavu sirdi, par Tavu piemēru, par to, ko Tu rādi, cik ļoti Tu mīli savus cilvēkus, un cik ļoti Tu mīli visu pasauli, cik ļoti Tu mīli apkārtējos. Es ļoti lūdzu, ka mēs esam draudze, kurā Tev patīk mājot. Es ļoti lūdzu, ka mana miesa ir templis, kurā Tev patīk mājot, kurā Tev ir gods un slava un pateicība. Jēzu, paldies par to, ko Tu esi paveicis, ko Tu esi darījis. Un palīdzi, ka šie Vārdi no mūsu prātiem aiziet līdz mūsu sirdīm. Es ļoti lūdzu, lai mana sirds iežēlojas, lai mana sirds spēj piedot, lai mana sirds spēj mīlēt tā, kā Tu mīlēji, lai mana sirds spēj raudāt tā, kā raudāja Tava sirds. Jā, Jēzu, palīdzi, izlej pār mums savu mīlestību atkal no jauna, ka mēs piedzīvojam to, ar cik lielu mīlestību Tu mūs mīli, un ka ar šo mīlestību mēs ejam tālāk un mīlam apkārtējos. Jēzu Kristu, es lūdzu par ikvienu Tavu sekotāju, šeit šobrīd, ka Tu mīkstini mūsu sirdis un izlej savu mīlestību. Un es ļoti lūdzu par ikvienu, kuram varbūt ir daudz jautājumu, ka šis cilvēks, ka šie cilvēki drosmīgi sauktu uz Tevi un teiktu: „Es gribu patverties zem Taviem spārniem.” Un to Tu dari tik bieži, šodien joprojām. Paldies Tev, Jēzu. Slavēts, lai ir Tavs Vārds. Āmen.