Cilvēku zvejnieki

Bet viņa vienpadsmit mācekļi devās uz Galileju, uz to kalnu, ko Jēzus tiem bija norādījis. Un tie, viņu ieraudzījuši, pielūdza viņu, taču daži šaubījās. Jēzus, piegājis klāt, tiem sacīja: “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes, tādēļ ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis; un, redzi, es esmu ar jums ik dienas līdz laiku beigām.” — Mateja evaņģēlijs 28:16-20

Svētrunas noraksts

 
„Bet Viņa vienpadsmit mācekļi devās uz Galileju, uz to kalnu, ko Jēzus tiem bija norādījis. Un tie, Viņu ieraudzījuši, pielūdza viņu, taču daži šaubījās. Jēzus, piegājis klāt, tiem sacīja: „Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes, tādēļ ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis; un, redzi, es esmu ar jums ik dienas līdz laiku beigām.” 

Nāksim pie Dieva lūgšanā.

Debesu Tēvs, mēs pateicamies Tev par Tavu Vārdu. Es lūdzu, ka Tu palīdzi mums saskatīt brīnišķas lietas Tavā Vārdā. Mēs lūdzam, Kungs, ka Tu runā uz savu draudzi šodien. Dod mums atvērtas acis un gribošas sirdis to uzņemt un tam paklausīt. To mēs lūdzam Jēzus vārdā.

19.gs. Anglijas baptistu mācītājs un sludinātājs Čarlz Sperdžens (Charles Spurgeon) teica: „Dod man mantot dvēseles vai paņem manu dvēseli.” Džordž Witfīlds (George Whitefield) 18.gs. evaņģēlists, kurš sludināja Evaņģēliju miljoniem cilvēku visā pasaulē ir teicis: „Visa pasaule ir mans misijas lauks.” Šis ir tas skatījums uz pasauli, kādam mums vajadzētu būt, ka visa pasaule ir mūsu misijas lauks. Dievs katram vienam jaunpiedzimušam kristietim ir devis šo nastu un saucienu: „Kaut katrs cilvēks visā pasaulē varētu dzirdēt par Jēzu Kristu.” 

Es dzirdēju kādu stāstu, kurā Jēzus saunājas ar saviem eņģeļiem pēc tam, kad Viņš bija uzbraucis Debesīs, un eņģeļi Viņam jautāja: „Vai Tu paveici savu uzdevumu virs zemes?” – „Jā, viss ir piepildīts,” atbildēja Jēzus. Mums ir vēl otrs jautājums: „Vai visa pasaule ir par Tevi dzirdējusi?” – „Nē,” Jēzus atbildēja. „Tad kāds ir Tavs plāns?” Jezus teica: „Es esmu atstājis divpadsmit mācekļus un vēl dažus sekotājus, lai tie aiznestu šo Vēsti visā pasaulē.” Un šie eņģeļi noskatījās uz šiem pavisam vienkāršajiem mācekļiem, atskatījās atpakaļ uz Jēzu un teica: „Vai Tev ir rezerves plāns?” 

Patiesība ir tāda, ka rezerves plāna nav. Dieva plāns – tie esam es un tu. Katrs viens no mums esam Jēzus rokas un kājas šajā pasaulē. Iemesls, kādēļ Jēzus mūs ir atstājis šeit uz zemes ir, lai mēs varētu iet šajā pasaulē un darīt par mācekļiem un kristīt tos, kuri ticībā ir nākuši pie Jēzus. Šī ir draudzes misija. Šis ir iemesls, kādēļ Jēzus mūs ir atstājis šeit uz zemes. Šī ir viena lieta, kuru mēs nevarēsim darīt Debesīs. Es vēlos, ka mēs sev uzdotu šodien šo jautājumu: „Vai mana sirds ir, lai cilvēki iepazītu Jēzu? Vai mans laiks un manas dāvanas un mani līdzekļi tiek veltīti tam, lai mantotu dvēseles Dievam?” Jēzus saka saviem mācekļiem: „Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas.” 

Es vēlos, ka mēs kopā šodien varētu apskatīt piecas lietas šajā Rakstu vietā. Es vēlos jums iedot piecus punktus, pie kuriem pieturēties, lai jums būtu vieglāk sekot līdzi mūsu studijai šodien. Pirmkārt, Mt 28:16 es vēlos, ka mēs saskatītu mācekļu pieejamību. Tad Mt 28:17 mācekļu pielūgsmi, Mt 28:18 mācekļu pakļaušanos, pēc tam Mt 28:19 mācekļu paklausību un visbeidzot Mt 28:20 mācekļu privilēģiju. Pieejamību, pielūgsmi, pakļaušanos, paklausību un privilēģiju. Sāksim ar Mt 28:16 par mācekļu pieejamību: „Bet viņa vienpadsmit mācekļi devās uz Galileju, uz to kalnu, ko Jēzus tiem bija norādījis.” Kāds ir teicis, ka vislabākā spēja ir spēja būt pieejamam, visas pārējās spējas ir veltīgas, ja tu neesi pieejams. Mēs redzam to šajos mācekļos – viņi bija ieradušies uz šo kalnu, kur Jēzus viņiem bija teicis atnākt. Viņu sirdis ilgojās redzēt savu augšāmcēlušos Kungu. Jēzus šajā dienā bija paredzējis dot mācekļiem kādu ļoti lielu un svarīgu uzdevumu un garantēt, ka Viņš pats būs klāt šī uzdevuma izpildē ar savu spēku un Svēto Garu. Taču viņiem bija jāierodas uz šo kalnu, kur Jēzus viņus bija aicinājis. Ja viņi nebūtu pieejami, viņi to palaistu garām. Tikai tie, kuri ieradās, bija tie, kuri saņēma šo uzdevumu un apsolījumu. Mums nav pateikts, kas šis bija par kalnu, iespējams, tas bija kalns, kurā Jēzus tika apskaidrots, vai arī kalns, kurā Jēzus sludināja savu Kalna sprediķi, vai kalns, kurā Jēzus pabaroja 5000, mēs nezinām, taču savā ziņā šis kalns kļūst par svētu kalnu, jo šeit ir sapulcējušies Jēzus mācekļi ar visām savām nepilnībām, ar visām savām bailēm, ar apjukumu un jautājumiem. Viņi nav šīs pasaules varenie, viņi nav šīs pasaules gudrie, taču viņi ir pieejami un viņi ir ieradušies. Jēzus viņiem teica: „ Esiet tur,” un viņi tur bija. Gatavi kalpot.

Pravietis Jesaja pēc tam, kad viņš bija redzējis to Kungu sēžam uz augsta, cēla troņa, sakām: Ko lai es sūtu? Kurš būs mans vēstnesis?” Jesaja atbildēja un teica: „Redzi, šeit es esmu! Sūti mani!” Viņš saka: „Es esmu cilvēks ar nešķīstām lūpām, bet es esmu pieejams. Sūti mani, es iešu.” Tas ir tieši tas, ko Dievs vēlas. Vai tu esi pieejams? Vai tavs laiks, tavas dāvanas, tavas finanses, vai tās ir pieejamas tam Kunga lietošanā kā Viņš to vēlas, lai piepildītu to mērķi, uz kuru Viņš tevi aicina? Šī bija mācekļu pieejamība tādēļ, ka viņi bija ieradušies šajā kalnā, viņi saņēma uzdevumu no Kristus tādēļ, ka viņi bija tur, viņi saņēma Kristus apsolījumu par Viņa spēku un klātbūtni. Ja mēs vēlamies piepildīt Kristus misiju, mums ir jāsāk ar to, ka mēs esam pieejami. Mums ir jānāk pie Kristus Viņa Vārdā, mums ir jānāk pie Viņa lūgšanās, mums ir jānāk pie Viņa draudzē kopā ar brāļiem un māsām. Bieži mēs varam novērot, ka tie, kuri visaktīvāk iesaistās evaņģelizācijā ir tie, kuri dara to no savas sirds pārpilnības sadraudzībā ar Kristu. Viņi izvēlas pavadīt laiku Dieva Vārdā. Viņi izvēlas pavadīt laiku lūgšanā. Viņi izvēlas sapulcēties kopā ar draudzi un būt sadraudzībā tāpēc, ka viņu sirdis pārplūst ar mīlestību pret dzīvo Kristu, viņi vēlas, lai arī citi varētu Viņu iepazīt. Vai tā nav? 

Tas noved mūs pie otrā punkta – mācekļu pielūgsme. Paskatieties Mt 28:17 „Un tie, Viņu ieraudzījuši, pielūdza Viņu, taču daži šaubījās.” Mācekļi nokrīt Jēzus priekšā ceļos, viņi pielūdz Jēzu kā Dievu un Ķēniņu. Kādu laiku atpakaļ man bija saruna ar kādiem Jehovas lieciniekiem un mēs runājām par to, kam mēs ticam, un es teicu, ka Jēzus ir mans Glābējs un mans Dievs, un par to, kā mēs Viņu slavējam un pielūdzam. Un tūlīt viņi mani pārtrauca un teica: „Pagaidi, vai tu teici, ka jūs pielūdzat Jēzu?” Es teicu: „Jā, protams! Mēs pielūdzam Jēzu tāpat, kā mēs pielūdzam Tēvu un Svēto Garu.” Viņi teica: „Nē, tas mums nav pieņemams, mēs Jēzu nepielūdzam, mēs neticam, ka Jēzus ir Dievs.” 

Taču šeit, šajā Rakstu vietā, mēs redzam mācekļus nokritušus Jēzus priekšā uz ceļiem. Toms Jēzum teica: „Mans Kungs un mans Dievs.” Jņ 9, kad Jēzus bija dziedinājis šo aklo vīru, mēs lasām, ka viņš saka: „Es ticu, Kungs,” un viņš to pielūdza. Mt 2 šie gudrie vīri, kas bija nākuši no austrumiem pie Jēzus un Marijas, mēs lasām, ka tie nometās ceļos un Viņu pielūdza. „Kad tie Viņu redzēja, tie nokrita Viņa priekšā ceļos, bet citi šaubījās.” Šajā brīdī mēs varētu teikt: „Matej, ko tu dari!? Kādēļ tu raksti, ka citi šaubījās? Ja tu vēlies panākt, lai visi ticētu, ka Jēzus patiešām ir augšāmcēlies, tev nevajadzētu rakstīt, ka kādiem bija šaubas par to.” Taču tas tik brīnišķīgi mums parāda, cik atklāti un godīgi ir Svēto Rakstu autori. Viņi necenšas izlikties vai parādīt kaut ko labākā gaismā. Viņi mērķtiecīgi neizlaiž kādus faktus, lai tas izklausītos labāk vai ticamāk. Ja Bībeli būtu sarakstījuši tikai cilvēki, viņi nerakstītu par to, ka kādi šaubījās. Šis ir vēl viens atgādinājums mums par to, cik patiess un uzticams ir Dieva Vārds. 

Taču, kas šīs bija par šaubām? Teologi uzskata, šeit dalās viedokļi, ka tās bija šaubas, vai Kristus tiešām ir augšāmcēlies. Taču mēs lasījām, ka viņi nokrita pie Viņa kājām, lai Viņu pielūgtu. Iespējams, ka kāds šaubījās, ka tas patiešām ir Jēzus. Jēzus bija parādījies saviem mācekļiem, iespējams, vēl kādiem no saviem sekotājiem pēc savas augšāmcelšanās un, iespējams, kādi vienkārši neatpazina, ka tas ir Viņš, izņemot dažas sievas un Jēzus mācekļus, neviens cits nebija redzējis augšāmcēlušos Kristu. Taču Mt 28:18 mēs lasām, ka Jēzus piegāja pie saviem mācekļiem, Jēzus pienāk tuvāk un ja arī sākumā kādiem vēl bija kādas šaubas, tad tagad jau šīs šaubas ir izkliedētas, un viņi zināja, ka tas ir Jēzus. Viņu šaubas tiek pārvērstas drošā ticībā un viņi pielūdz dzīvo Kristu. Par pielūgsmi mēs varētu teikt: “Tas ir par mūsu uzmanību. Kam mēs veltam savu uzmanību?” Mācekļu uzmanība bija uz augšāmcēlušos Kristu. Šajā brīdī viss pārējais bija mazsvarīgs. Viņiem vairs nebija svarīgi ārējie apstākļi – par to, kādā mājā viņi dzīvoja vai par to, kā viņi izskatījās, viņi bija satikuši dzīvo Kristu. 

Vēlāk mēs lasām, ka šie paši mācekļi aiznesa Evaņģēliju visā pasaulē. No šīs nelielās mācekļu grupiņas Evaņģēlijs ir izplatījies un arī mēs varam teikt, ka esam tā mantinieki. Evaņģēlijs neizplatījās pa visu pasauli tāpēc, ka mācekļiem bija dalītas sirdis, bet gan tāpēc, ka šie bija mācekļi, kuri vispirms bija pieejami un viņi pielūdza Kristu ar savu nedalīto sirdi un uzticību pasludināt Evaņģēliju, kaut arī viņiem tas maksāja viņu dzīvības. Vai mēs esam pieejami? Vai mēs pielūdzam dzīvo Kristu? 

Paskatieties ar mani vēl Mt 28:18 – mācekļu pakļaušanās: “Jēzus, piegājis klāt, tiem sacīja: “Man ir dota visa vara Debesīs un virs zemes.” Šeit mēs redzam vēl vienu no mācekļu sirds attieksmēm un tā ir pakļaušanās. Ja Kristum ir visa vara Debesīs un virs zemes, tad mūsu pienākums ir tai pakļauties. Tā ir mūsu sirds attieksme, kad mēs atzīstam Kristus autoritāti un atzīstam Kristus varu un mēs sakām: “Jā, Kungs, visu, ko Tu teiksi, es darīšu.” Kad mēs paskatāmies uz šo apgalvojumu: “Man ir dota visa vara Debesīs un virs zemes,” būtu pieticis, ka Viņš būtu teicis: “Man ir dota vara Debesīs un virs zemes.” Bet Jēzus vēl pieliek klāt: “Man ir dota visa vara.” Mēs varētu teikt: ”Nu gan Viņš pārspīlē.” Vārds ‘vara’ šeit nozīmē pilnīgu brīvību un tiesības rīkoties, kā Viņš to vēlas. Tā ir vara, kurai nav nekādu ierobežojumu. Tā ir vara, pret kuru neviens nespēj sacelties, lai to apgāztu. Tā ir vara, kura nepazīst nekādas robežas. 

Kad Jēzus bija uz zemes, mēs redzam, ka Viņam bija vara pār slimībām un ļaunajiem gariem, vara pār grēku un nāvi, Viņš valdīja pār zivīm jūrā, Viņš valdīja pār vētru, Viņš radīja maizi, lai paēdinātu 5000, Viņš uzmodināja mirušos. Un tagad, kad Jēzus ir augšāmcēlies, mēs lasām Ef 1:20, ieklausieties, ko Pāvils šeit saka: “Cik pārlieku liels ir Viņa spēka mērs, kas parādās pie mums ticīgajiem, darbodamies tādā pašā visspēcības varenībā, kādu Viņš parādījis Kristū, to uzmodinādams no miroņiem un sēdinādams pie savas labās rokas Debesīs. Augstāk par ikvienu valdību, varu, spēku, kundzību un ikvienu vārdu, kas tiek minēts vai nu šinī laikā vai nākamajā, un visu Viņš ir nolicis zem Viņa kājām.”

Kādēļ Viņš mācekļiem šo atgādina? Es gribētu apskatīt divus iemeslus, kādēļ Jēzus to šeit saka. Pirmkārt, Jēzum ir visa vara mums pavēlēt, lai mēs darītu par mācekļiem visas tautas. Jēzum ir vara mums dot šo pavēli un dot šo uzdevumu, un izsūtīt mūs, lai mēs kalpotu kā Viņa vēstneši, lai mēs runātu Viņa vārdā. Kad kāds runā kāda cita vārdā viņš runā ar tā cilvēka autoritāti. Kad mēs ejam pie cilvēkiem un sakām: “Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz Kungu Jēzu Kristu,” mēs runājam ar Kristus varu un Kristus autoritāti. Tāpēc, kad Viņš saka: “Ejiet,” un ja mēs neejam un ja mēs nedarām to, uz ko Viņš mūs aicina, mēs vairs neesam pakļāvušies šai Kristus varai. 

Taču, otrkārt, Jēzus to saka arī, lai mūs iedrošinātu, ja arī mums šis uzdevums šķistu bezcerīgs un neiespējams. Kas par uzdevumu? Visai pasaulei ir jādzird Vēsts par Kristu. Lai cik nespējīgi mēs paši būtu šo uzdevumu piepildīt, Kristus mums atgādina, ka Viņš ir spējīgs to izdarīt caur mums. Viņš dod savu garantiju šajā lielajā uzdevumā. Viņš ir lielāks par jebkuru pretestību, kas var stāties mūsu ceļā. Viņš ir lielāks par jebkurām vajāšanām, Viņš lieto savu varu, lai atvērtu durvis, kuras neviens nespēj aizvērt. 

Kad mēs lasām Apustuļu darbus, mēs redzam, kā Kristus lietoja savu varu agrīnajā draudzē, lai Evaņģēlijs varētu izplatīties. Mēs lasām, ka tas Kungs ik dienas pievienoja draudzei tos, kuri tika izglābti. Viņam ir visa vara izglābt grēciniekus. Dievs izglāba Pāvilu, kurš bija ļoti iededzies, lai vajātu Kristus draudzi. Un vienā mirklī Kristus pārvērta viņa sirdi, lai viņš sauktu: “Kungs! Kungs! Kas Tu esi? Ko Tu vēlies, lai es daru?” Kristum ir vara atvērt sirdis. Mēs lasām par Lidiju Tiatīras pilsētā, kad tas Kungs atvēra viņas sirdi Pāvila vārdiem. Kas par brīnišķīgu iedrošinājumu tas ir mums! Kad mēs sludinām Evaņģēliju, Kristus atver cilvēku sirdis mūsu vārdiem. 

Apd 16, kad Pāvils un Sīla bija iemesti cietumā, Dievs sūtīja lielu zemestrīci, tā, ka pat cietuma pamati sakustējās un cietuma durvis atvērās un viņam nokrita važas. Vai Stefans, kurš stāvēja Sinedrija priekšā un viņam sludinot viņš tika līdz nāvei nomētāts akmeņiem. Kā Dievs to lietoja, lai izklīdinātu ticīgos, lai Evaņģēlijs varētu tikt pasludināts visā pasaulē. Šī ir Kristus vara un mācekļu pakļaušanās tai. Mēs pakļaujamies Viņa varai sakot: “Šeit es esmu, sūti mani. Es nolieku savu dzīvi pie Tavām kājām. Tev, Kungs, ir tiesības pavēlēt manu dzīvi. Tu esi mans Kungs un es esmu Tavs kalps. Tev ir tiesības man pavēlēt doties, kur vien Tu vēlies, darīt, ko Tu vien man liksi.” Mēs varam šodien teikt, ka mūsu dzīve ir pakļauta Kristus varai? Vai mēs esam pienesuši savu dzīvi Kristum kā dzīvu upuri? 

Paskatieties tālāk Mt 28:19, mācekļu paklausība: “Tādēļ ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis.” Mēs šo saucam par Jēzus lielo pavēli. Mēs droši varam teikt, ka nav lielāku uzdevumu, ko mēs varētu saņemt šodien, kā tas, ko mūsu Kungs šeit pasaka. Bieži mēs dzirdam, ka cilvēki saka: “Nu, es nezinu, vai es esmu aicināts to darīt. Es nezinu, vai tas ir mans aicinājums. Es neesmu saņēmis zīmi no Debesīm.” Taču Jēzus mums šodien to pasaka ļoti skaidri. Tas nav jautājums par zīmi, kuru mēs nebūtu saņēmuši. Tas ir jautājums par paklausību un pavēli, kuru mēs esam saņēmuši. Mums nav vajadzīga zīme no Debesīm, ja mums ir Dieva Vārds. 

Kāds mācītājs teica: “Mani neuztrauc Bībelē tās lietas, kuras es  nesaprotu, mani uztrauc tās lietas, kuras es saprotu.” Šī ir viena lieta, kuru mēs saprotam. Jēzus šeit runā skaidri, tā ka to nav iespējams pārprast. Jēzus saka: “Ko jūs mani saucat: Kungs, Kungs! Bet nedarāt, ko es saku?” Citiem vārdiem – kā tu vari atzīt Kristus varu un autoritāti, ja tu nepaklausi tam, ko Viņš saka? Dzīvē nav lielāku prieku, kā pazīt Kristu. Aiz tā mēs varētu teikt, ka nav nekā labāka, kā ļaut, lai Dievs mūs lieto, lai arī citi varētu Viņu iepazīt. Viņš saka Mt 28:19 “Tāpēc,” katru reizi, kad tu Bībelē redzi vārdu ‘tāpēc’, vienmēr uzdod jautājumu: “Kāpēc?” “Kāpēc? Tas tāpēc.” Tas atsaucas uz to, ko Viņš teica iepriekš: “Tāpēc, ka man ir dota visa vara, tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas.” Ja Kristum nebūtu visa vara, mums nebūtu vērts iet. Mēs nemaz negribētu iet. Kur gan mēs varētu iet bez Kristus? Tikai Viņam ir vara izmainīt kāda sirdi, tikai Viņam ir vara kādu izglābt. “Tāpēc ejiet.” Grieķu valodā šis vārds ir vienkāršajā pagātnes formā, burtiski: “Tāpēc esot izgājuši.” Šī nav pavēle iet, šis ir pieņēmums, ka visi Kristus mācekļi jau ir izgājuši. Tas ir gandrīz kā teikt: “Ja tu esi Jēzus māceklis, tev pat nav jāsaka, lai tu ietu, mēs zinām, ka tu jau esi izgājis. Mēs zinām, ka tu jau atrodies misijas laukā, lai kur arī tu atrastos.” Kad tu ej uz darbu, kad tu dodies uz skolu, pilsētā, kurā tu dzīvo – lai kur arī Dievs būtu priekš mums nolicis mūsu misijas lauku, mēs meklējam iespējas, kā mēs varam vest cilvēkus pie Kristus. 

“Tāpēc izgājuši, dariet par mācekļiem.” Grieķu valodā tas ir viens darbības vārds – mācekļojiet, un šis vārds ir jau pateikts pavēles formā. “Tāpēc izgājuši, mācekļojiet. Padariet cilvēkus par mācekļiem.” Māceklis – tas ir kāds, kurš ir gatavs mācīties un sekot Kristum. Ne tikai gatavs mācīties, bet arī ticēt un sekot un paklausīt visam, ko Kristus ir teicis. Māceklis ir kāds, kura visa dzīve ir tikusi izmainīta. Māceklis ir kāds, kuram ir biblisks pasaules uzskats un par to, kā viņš skatās uz pasauli, par to, kā viņš skatās uz Dievu, par to, kā viņš skatās uz savu darbu un ģimeni un finansēm. Tas ir kāds, kurš ir aizliedzis sevi un nolicis savu dzīvi pie Kristus kājām. Tas ir kāds, kurš mīl Jēzu vairāk par savu tēvu un māti, dēlu un meitu, un pat par sava paša dzīvību. 

Protams, mēs neviens nespējam likt kādam ticēt, tikai Kristus spēj vest cilvēkus pie sevis, tikai Svētais Gars spēj atvērt neticīgo acis, tāpēc mūsu atbildība ir pasludināt un izskaidrot Dieva Vārda patiesību un iznākumu uzticēt Dievam. Vairākus gadus mēs ar brāļiem esam regulāri piektdienas vakaros gājuši uz ielām, lai stāstītu cilvēkiem par Jēzu, un dažkārt cilvēki jautā: “Nu, cik cilvēkus tu esi pievedis pie Jēzus?” Mana atbilde vienmēr ir bijusi: “Visus.” Mēs pievedam cilvēkus pie Jēzus un atstājam glābšanu Dieva rokās. “Tāpēc izgājuši, mācekļojiet visas tautas.” Viņš nosauc divus veidus, kā lai mēs mācekļojam visas tautas, Viņš saka: “Tās kristīdami un mācot turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis.” 

Pirmais mācekļa paklausības solis ir kristības. Tas parāda visai pasaulei, ka tu tagad piederi Kristum. Pirmajā gadsimtā daudzi kristieši par to samaksāja ar savu dzīvību. Tev bija nopietni jāizsver, vai tu tiešām to vēlies, vai tu esi gatavs to maksāt – tik augstu cenu. Kristības ir ārēja zīme par iekšēju realitāti, tas ir simbols par tām izmaiņām, kas ir notikušas mūsu sirdī. Tā ir arī paklausības pazīme, ka kāds patiesi ir ticis glābts. Mēs nevaram ar acīm ieraudzīt glābšanu, taču mēs varam ieraudzīt paklausību. Mēs varam redzēt augļus. 

Otrs veids, kā mēs mācekļojam ir mācot turēt visu, ko Jēzus mums ir pavēlējis. Ne tikai pievest cilvēkus pie Jēzus, ne tikai cilvēku glābšanu, bet arī mācīt. Ja mēs esam bijuši draudzē jau kādu laiku, mēs katrs viens esam atbildīgi par to, ko mēs esam saņēmuši. Uzticīgi brāļi, kuri mums ir sludinājuši un mācījuši Dieva Vārdu – mūsu uzdevums ir dot to tālāk, mācīt jaunus kristiešus, kuri, iespējams, ir tikko atgriezušies un viņiem tik ļoti ir vajadzīgs kāds, kurš viņiem izskaidro kristietības pamatus. 

Es vēlos noslēgt vēl ar pēdējo – mācekļu privilēģiju, Mt 28:20 “Un, redzi, es esmu ar jums ik dienas līdz laiku beigām.” Kas par brīnišķīgu apsolījumu! Kas par lielu privilēģiju! Dārgais, kristieti, lai šie vārdi ir tev par iedrošinājumu un zini, kad tu iekāpsi laivā, Viņš iekāps tajā laivā kopā ar tevi. Viņš ies kopā ar tevi un atvērs durvis, kuras neviens cits nespēj atvērt. Viņš būs tev blakus un iedrošinās tevi, kad šis uzdevums šķitīs pārāk grūts. Viņš ies tev aiz muguras un tevi pasargās. Un, ja tu iesi uz cietumu, Viņš būs cietumā kopā ar tevi. Ja tev būs jāstājas tiesas priekšā, Viņš stāvēs tev blakus un dos to, ko tev būs teikt. Ja tu iesi pie sava kaimiņa, pie saviem vecākiem, pie saviem draugiem, lai liecinātu viņiem par Kristu, Viņš būs kopā ar tevi un dos tev gudrību un drosmi un mīlestību, Viņš dos tev visu, kas tev nepieciešams, lai piepildītu šo uzdevumu. 

Lūgsim.

Debesu Tēvs, kas par brīnišķīgu privilēģiju, ko Tu mums esi uzticējis. Mēs lūdzam, Kungs, dod mums atvērtas sirdis, pilnas ar žēlastību un mīlestību, lai mēs varētu teikt: “Šeit es esmu, sūti mani.” Kādiem no mums tas nozīmē doties uz citu zemi, citu kultūru, apgūt svešu valodu, atstāt savas mājas, atstāt savas ērtības, bet, Kungs, kas par mazu upuri tas ir. Iespējams, ka lielākai daļai no mums tas nozīmē būt tieši tur, kur mēs šobrīd atrodamies, un būt par liecību un gaismu cilvēkiem mums apkārt. Paldies, Tev, Tēvs, par to darbu, ko Tu dari caur mums, lai visi cilvēki varētu dzirdēt par Tevi. To mēs lūdzam Jēzus varenajā vārdā, āmen.