Dieva bērns

Tad ļaudis atnesa bērniņus pie Jēzus, ka viņš tiem rokas uzliktu un par tiem aizlūgtu, bet mācekļi viņus norāja. Taču Jēzus sacīja: “Laidiet bērniņus pie manis, neliedziet tiem, jo tādiem pieder Debesu valstība.” Un, uzlicis tiem rokas, viņš devās projām no turienes. — Mateja evaņģēlijs 19:13-15

Svētrunas noraksts

 
Es šo tēmu varētu nosaukt ‘Dieva bērns’. Ko nozīmē būt Dieva bērnam? Kā jau daudzi no jums zināt, es pats esmu četru dēlu tēvs, tādēļ es pats arī ikdienā ļoti daudz pavadu laiku ar bērniem. Tēma par bērniem nav sveša man. Es domāju katrs tēvs, māte šeit, šodien, var teikt no visas sirds, ka mēs mīlam savus bērnus. Tad, kad Dievs deva mums bērnus, mums atvērās jauns skats un skatījums vispār uz bērniem. Mūsu bērni  mums dod ļoti daudz prieka, ļoti daudz gaišuma ienes mūsu dzīvēs. Un tomēr ir jāatzīst, ka ir arī daudz rūpju un smagi darbi, kas jāiegulda, ir daudz galvju sāpju, kas jāizciešs audzinot šos mūsu bērnus. Arī mūsu dzīvē mums ir, kā jau es teicu, četri puikas un mūsu ikdiena ir ļoti, ļoti aktīva. Visu laiku jāiegulda, jāiegulda, jāpaskubina, jāpamāca, jāizrāda un nekas nenotiek pats no sevis. 

Vakar mēs ar sievu runājām – ja bērni būtu darba devēji, viņi gan būtu ļoti nežēlīgi. Viņi būtu ļoti prasīgi, viņi kā darba devēji paziņotu, kas viņiem garšo, kas nē, šo viņi neēdīs, viņi ēdīs tikai to. Par drēbēm, par mantām viņi būtu ļoti prasīgi. Viņi daudz strīdētos ar kolēģiem, daudz un bez iemesla bieži vien, kā bērni to dara ar saviem brāļiem un māsām un draugiem, un tu tikai brīnies, par ko tik var atrast iemeslu strīdēties! Viņi, iespējams, būtu mantkārīgi, šie darba devēji, diezgan skopi, sev paņemtu labāko daļu. Viņi dažreiz kļūst arī agresīvi, mēdz sist un kniebt un vēl šo to darīt. Viņi reizēm ļoti skaļi smejas bez iemesla, un es esmu novērojis, ka meitenes mēdz vairāk spiegt nekā puiši, kuri drīzāk smejas skaļi. Jā, viņi nerespektētu investoru, savus vecākus, uzstāda paši savus noteikumus un tā tālāk. 

Tāda ir šī ikdiena ar bērniem, vai ne? No vienas puses šis prieks un gaišums, bet no otras puses visas tās pūles un galvassāpes, tas smagais darbs un rūpes. Kad tu zini, kāda ir šī ikdiena ar bērniem, un es ticu, ka ne tikai es to saku, bet vecāki maziem bērniem piekrīt, vai ne, tad ir zināms pārsteigums lasīt to, ko šodien mēs lasīsim un par ko mēs mācīsimies, par ko Jēzus šodien stāsta. Šodien atvērsim Mateja evaņģēliju 19:13-15, trīs panti. Zinot to, kāda ir šī ikdiena ar bērniem, ir zināms pārsteigums par šiem Jēzus vārdiem, ieklausieties: „Tad ļaudis atnesa bērniņus pie Jēzus, ka Viņš tiem rokas uzliktu un par tiem aizlūgtu, bet mācekļi viņus norāja. Taču Jēzus sacīja: „Laidiet bērniņus pie manis, neliedziet tiem, jo tādiem pieder Debesu valstība.” Un, uzlicis tiem rokas, Viņš devās projām no turienes.”” 

Tātad, Jēzus paņem šādu mazu bērnu un, ja mēs paskatāmies, ko nozīmē šis vārds, kas šeit tiek minēts, grieķu valodā ‘bērns’, tad tie ir visdrīzāk mazi bērni, pat zīdaiņi. Jēzus šādu mazu bērnu paņem – lūk, skatieties uz viņu, viņš ir paraugs. Viņš ir paraugs! Vai tas mazliet nepārsteidz? Divpadsmit mācekļus tas noteikti pārsteidza. Mēs redzam viņu nostāju šajā jautājumā. Kā ne kā, viņi cenšas atturēt tos bērnus no vešanas pie Jēzus, jo kā ne kā, bērni taču ir skaļi un traucēs un novērsīs uzmanību. Varbūt viņi aizliedz arī tāpēc, ka viņi vienkārši ir pārāk jauni, jo ko gan viņi varētu iegūt no šī lielā skolotāja Jēzus!? Vai arī pretējā virzienā – ko gan Jēzus varētu iegūt no viņu klātbūtnes? 

Te ir teikts: „Ļaudis atnesa bērniņus.” Vārds ‘atnesa’ liecina par to, ka tas nebija: nu, vienā reizē atnesa un palūdza, bet viņi turpināja nest un nest un nest un nest. Iespējams, tas notika tādā nekārtīgā, neorganizētā veidā, iespējams, skaļā veidā. Un, iespējams, viņu bija tik daudz, ka divpadsmit mācekļi vienkārši uzskatīja, ka tas nav vietā un tas traucē tiem pieaugušajiem, kuri cenšas klausīties Jēzus mācībā. 

Katrā ziņā, jūdu tradīcijā jau no Vecās Derības laikiem bija pieņemts, ka vecāki nes savus bērnus uz sinagogu pie rabīniem un vecajiem, lai viņi uzliek rokas un svētī viņus, jo viņi ticēja, ka tie cilvēki, kuri velta savu dzīvi Dievam, kuri ir tie garīgā ziņā paceltie, viņiem ir kaut kāda lielāka pieeja Dievam un, ka viņi var dot lielāku svētību. Savā ziņā interesanti, ka Ebrēju vēstulē 7:7 ir apstiprinājums šim principam, tur ir rakstīts: „Bez šaubām, lielākais taču dod svētību mazākajam.” Mēs varam diskutēt par to, vai šie rabīni un vecaji bija lielāki, bet mēs zinām pavisam droši, ka Jēzus tiešām bija lielāks. Tāpēc viņi, iespējams, ieraudzīja šajā Jēzū kaut ko lielāku, un gribēja, kaut arī Viņš nebija oficiāls rabīns, nest un izlūgties šo svētību.

Teologs Čarlz Elikots (Charles John Ellicott) raksta: „Fakts, ka bērni tika vesti pie Jēzus, norāda uz to, ka Jēzus izskatā un uzvedībā bija kaut kas tāds, kas pievilka bērnus un kas atstāja iespaidu uz vēcākiem, sniedzot viņiem sajūtu, ka Viņš mīl viņus. Šo sajūtu, mēs varam būt droši, padziļināja arī Viņa darbi un vārdi.” Tātad, šeit ir šī situācija – Jēzus māca pieaugušajiem cilvēkiem un kādi vecāki ik pa laikam pienes savus bērnus Jēzum. Divpadsmit mācekļi saskatīja problēmu šajā situācijā, jo viņi redzēja to cilvēcisko pusi, to grūtību daļu, kuru arī es aprakstīju ievadā. Bet Jēzus redzēja dziļāk. Divpadsmit mācekļi, iespējams, uzskatīja, ka garīgās lietas ir domātas tikai pieaugušajiem, bet Jēzus šodienas notikumā atklāj, ka ticība ir daudz vienkāršāka. Divpadsmit mācekļi domāja, ka Jēzum bērni traucē, bet Jēzus atklāj, ka bērnu klātbūtne Viņu iepriecina. 

Lai arī šis jautājums varbūt izklausās triviāls, bet jautājums ir – kādēļ, Jēzu? Kādēļ Tu esi gatavs nostāties pret saviem divpadsmit mācekļiem, kuros Tu tik daudz ieguldi un šie ir Tavi studenti? Kāpēc Tu pagriez muguru saviem studentiem, lai aizstāvētu mazus bērnus? Kādēļ, Jēzu? Kad man kāds iepriekšs pajautāja: nu, par ko šodien būs tēma? Es teicu: nu, par bērniem. Tad, iespējams, cilvēkiem liekas: nu, jā, nu labi, varbūt es neesmu gluži vecāks kādā mazu bērnu ģimenē vai es pats neesmu bērns, nu, tad šī tēma jau nav tik aktuāla man. Bet patiesībā šodienas teksts nav tikai domāts vecākiem vai svētdienas skolas skolotājiem. 

Tas, ko Jēzus šeit grib pateikt ir daudz dziļāk un tā ir viena ļoti fundamentāla mācība mums katram, mūsu garīgai dzīvei, jo šeit runa ir par Dieva bērniem. Ja kāds jorpojām šeit sēž un domā: nu, jā, bet nu es jau par šo tēmu tik daudz zinu un tā.. tad es gribu norādīt, ka šeit šajā notikumā ir kāds satraucošs fakts. Tas fakts ir tāds, ka Jēzus tuvākie cilvēki, Viņa divpadsmit mācekļi, bij pārpratuši Jēzu. Viņi tik ilgi staigāja ar Viņu kopā un joprojām nebija sapratuši šo vienkāršo lietu. Ja viņi spēj pārprast Jēzu, tad mēs vēl jo vairāk, tāpēc klausāmies uzmanīgi, kas ir šodienas mācība? Kādēļ Jēzus aizstāv mazos bērnus? 

Lai to atbildētu, apskatīsimies kopā Mt 19:14, tātad, Jēzus sacīja viņiem: „Laidiet bērniņus pie manis, neliedziet tiem, jo tādiem pieder Debesu valstība.” Šajā pantā es vēlos paskatīties uz diviem punktiem, izcelt divus vārdus un tie būs mūsu šodienas divi uzsvari. Pirmais vārds ir ‘laidiet’. Jēzus dod pavēli – laidiet. Tas nav ieteikums, tā ir pavēle! Laidiet bērniņus! Tā ir pavēle, kas tiek dota vecākiem. Laidiet bērniņus pie Jēzus. Ziniet, es vēlos uzreiz uzsvērt, ka tad, kad ir runa par Jēzu, nevajag vienmēr likt uzsvaru uz to fizisko pusi. Atceramies, ka Jēzus vienmēr domāja vairāk par garīgo nekā par fizisko. Tātad, ja šī ir pavēle vecākiem – laidiet savus fiziskos bērnus pie manis, tad tā vēl jo vairāk ir pavēle tiem, kuri ir jau garīgi brieduši, kuriem ir pavēle – laidiet garīgos bērnus pie manis! Tā ir arī jūsu atbildība, tā ir pavēle līdz ar to ikvienam. Laidiet, un turpat blakus ir vēl viens vārds – neliedziet. Tos mēs šodien ņemam kopā kā vienu. Viens ir pozitīvā ziņā – laid, otrs ir negatīvā – neliedz.  

Lai saprastu, cik svarīgi Jēzum ir šī pavēle, jo mums izlasot šo, mēs pat varbūt to nemaz neuztveram kā pavēli, bet cik svarīgi Jēzum ir šī pavēle. Es gribu nolasīt paralēlo Rakstu vietu, kuru apraksta Marks 10.nodaļā, paklausieties: „Jēzus to redzēdams sadusmojās un tiem sacīja: laidiet bērniņus pie manis!” Laidiet bērniņus pie manis! Jēzus sadusmojās. Jēzus nedusmojās bieži. Nē, nē! Bībelē patiesībā ir tikai četras vietas, kur ir redzams, ka Jēzus dusmojās. Četras vietas. Divas vietas no tām ir tempļa tīrīšana, viena ir šodienas un viena ir Mateja 23:13. Šajā Mateja 23 ir ļoti līdzīga tēma kā šodienas, kur Jēzus saka: „Laidiet pie Manis!” Tur Matejs raksta, citēju Jēzu: „Bet vai jums, Rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi, jūs aizslēdzat Debesu valstību cilvēkiem, paši jūs neejat iekšā un neļaujat ieiet tiem, kas nāk.”

Tātad, ja uzdotu jautājumu: nu, par ko Jēzus varēja būt dusmīgs šajā dzīvē? Tad patiesībā divas lietas ir galvenās. Viena ir šī tempļa tīrīšana, kur ir runa par to, kā mēs aizstājam Dieva garīgo ar mūsu laicīgo, mantisko, un otra ir šī tēma, kur mēs liedzam cilvēkiem iet pie Jēzus, kur mēs liekam šķēršļus, kur mēs neuztveram to nopietni, ko Jēzus šeit saka, ka mums ir jālaiž cilvēki, mums ir jālaiž bērni pie Jēzus. Lūk, tas Jēzu sadusmo. Tur tie bija Rakstu mācītāji un farizeji, šodienas tekstā tie ir šie divpadsmit mācekļi, bet šodien tie esam mēs, vecāki un mēs, kuri esam jau kristieši, kur varētu teikt, vairs nav garīgi bērni, bet kuri jau ir garīgie jaunekļi un garīgie tēvi kā 1.Jāņa vēstulē izdalīts. Tā ir mūsu atbildība – laist cilvēkus pie Jēzus. Katrs, kas attur fiziskos vai garīgos bērnus, tiem Jēzus dusmīgā tonī pavēl – laidiet bērniņus pie Manis! 

Labi, bet jautājums ir: kā mēs to varam darīt? Ko mēs varam darīt, lai mūsu bērni tiktu pie Jēzus? Ko mēs varam darīt, lai viņi iepazītu Jēzu? Ko mēs varam darīt, lai vestu viņus tā pie Jēzus, ka viņi iemanto Patiesību un ticību un glābšanu? Ticiet man, tas man kā tēvam ir jautājums, kas, iespējams, ir viens no svarīgākajiem un sāpīgākajiem jautājumiem, par kuriem arī es esmu daudz domājis. Piekrītot apustulim Jānim, kurš 3.Jāņa raksta: „Man nav lielāka prieka kā dzirdēt, ka mani bērni dzīvo Patiesībā.” Es varētu katram no jums, kuriem ir bērni, uzdot šo jautājumu – vai tas nav tas lielākais, ko jūs vēlaties saviem bērniem? Lielāk nekā atrast labāko iespējamo profesiju vai kļūt pārtikušiem vai atrast piemērotu otro pusīti. Vislielākais taču ir, ka viņi dzīvo Patiesībā, ka viņiem ir ne tikai šī dzīve dota, bet ka viņi varēs nākamo dzīvot kopā Dievu. Tad, ko es varu darīt, lai viņi atrastu Patiesību un dzīvotu tajā? Es esmu izrakstījis septiņus īsus, prakstiskus padomus, kurus es vēlos nolasīt un tie tiešām būs īsi, tā kā, ja jums ir kur pierakstīt vai jums arī sāp sirds par šo tēmu, par saviem bērniem, par saviem garīgajiem bērniem, tad pierakstiet šīs domas. 

Pirmais ir lūdz. Nevis tikai lūdz par savu bērnu, bet lūdz, lai viņam būtu pazemīga sirds. Ja mēs gribam vest bērnu pie Jēzus, tad mēs zinām par Jēzu, Viņš teica Mateja 11: „Uzņemieties manu jūgu un mācieties no manis, jo es esmu lēnprātīgs un sirdī pazemīgs, tad jūs atradīsiet atvieglojumu savām dvēselēm.” Ja tu vēlies, ka tavs bērns atrod atvieglojumu savai dvēselei, lūdz par to, lai Dievs viņam dod pazemīgu sirdi. Esi drošs, pasaule viņam mācīs lepnumu, pasaule viņam mācīs ‘meklē savu godu’, tad dod tās pret-zāles, lūdz par to, lai viņam būtu pazemība, lai viņam būtu pazemīga sirds, jo tas ir sākums visam, pēc tam seko visi pārējie punkti. 

Otrais punkts – rādi viņam savu prieku Jēzū. Tu vari savam bērnam daudz stāstīt par to, ka Dievs ir šāds un Dievs ir tāds, bet patiesībā mēs jau zinām – bērnam interesē tikai viena lieta, vai vecāki paši tam tiešām tic? Vai vecākos tas kaut ko maina? Parādi viņam, ka tavā dzīvē lielākais prieks ir Jēzū. Lielāks prieks nekā tavs darbs, lielāks prieks nekā tavs ceļojums, tava atpūta vienreiz gadā, lielāks prieks nekā nauda, ko tu nopelni, kādreiz varbūt vairāk un tu esi priecīgs, jo tas tev rada un dod jaunas iespējas, pat lielāks prieks nekā tava mamma vai tētis, vai pat viņi paši. Lielākais prieks ir Kristus, lielākais prieks man dzīvē ir Dievs. Čalzs Sperdžens (Charles Haddon Spurgeon) ir teicis: „Māci bērnam to ceļu, kas viņam ejams, bet pārliecinies, ka pats pa šo ceļu staigā.” Bērni jau lasa savu vecāku dzīves un, ja tu māci viņiem kaut ko, tad lielāks uzsvars ir jāliek uz to, ka tu to parādi ar saviem darbiem, ka tu parādi, ka Jēzus ir lielākais prieks tev. 

Trešais punkts – radi līdzsvaru starp noteikumiem un žēlastību. Tādā veidā tu parādīsi to, ko Jēzus māca viscaur Jaunajai Derībai – Viņš māca bauslību un žēlastību, Viņš parāda šos divus atsvarus. Mēs vecāki cīnāmies ar to, ka mums ir jāmāca disciplīna saviem bērniem. Arī mēs ar sievu domājam par robežām, kā nospraust robežu, kā motivēt, lai viņi uzaug un apzinās, ko nozīmē disciplīna. Bet vienlaikus ir svarīgi, ka mēs arī parādam piedošanu. Mums ir tā, ka mēs arī mēģinām saviem bērniem, kādreiz, kad viņi zina, ka viņi to nav pelnījuši, pateikt: zini, es apžēloši tevi, es teicu, ka tev būs šis sods par to, bet es tev apžēlošu tāpēc, ka Dievs arī mūs apžēlo. Ja mēs parādīsim saviem bērniem žēlastību attiecībās, tad bērnam būs vieglāk neslēpt savus grēkus, bet runāt ar saviem vecākiem par tiem, un nožēlot tos. Tātad, līdzsvaru starp disciplīnu un žēlastību. 

Ceturtais punkts – palīdzi bērnam atrast kristīgus draugus. Vai ne? Mēs lasām 1.Korintiešiem 15: „Nepievilieties, ļauna sabiedrība samaitā krietnus tikumus.” Kamēr bērns ir tavā namā, tavā apgādībā, tikmēr tev ir kontrole pār šo. Uztver to nopietni. Meklē kontaktu ar kristiešiem, tas aizved mūs pie piektā punkta – ved savus bērnus uz draudzi, jo visticamāk visvairāk kristiešus mēs varēsim atrast tieši draudzē, vai ne? Ved bērnu uz draudzi, ved bērnu uz svētdienskolu, parūpējies par to. Parādi viņam, ka mūsu ģimenē svētdiena ir domāta Dievam. Pat, ja sākumā ir grūts periods, kad bērni ir mazi, mums arī ir mazi vēl divi bērni. Liekas, ko tad es tur iegūšu, šajā dievkalpojumā? Es tāpat neko nedzirdu, kāda jēga nākt? Es labāk uzslēgšu kaut ko jūtūbā (youtube) un noklausīšos kaut kādu desmit minūšu atziņu no kāda slavena mācītāja, un tas man būs pietiekami, tas man pat būs vairāk nekā atnākot uz dievkalpojumu. Bet ir jēga nākt, ir jēga rādīt bērniem, ka svētdienu mēs veltam Dievam. Arī pārējās dienas mums ir jāvelta Dievam, bet svētdiena ir tā diena, kad mēs ejam kopā uz baznīcu. Ja mēs padosimies pie šāda iemesla, tad mēs varam būt droši, ka viņi atradīs daudz citus iemeslus, lai kādu dienu pateiktu: man baznīcas vairs nav vajadzīga. Ebrējiem 10 ir teikts: „Nepametīsim savas kopīgās sapulces, kā tas dažiem parasts, bet pamudināsim cits citu, vēl jo vairāk redzot tuvojamies to dienu.” 

Sestais punkts – lasiet Bībeli ar bērniem. Tas ir ļoti izaicinoši, vismaz mums tas ir ļoti izaicinoši. Bet es esmu atradis vienu tādu veidu, kas strādā labāk. Nav tā, ka man tas izdodas tik labi, cik es gribētu, bet tas strādā labāk nekā citi veidi. Tas veids ir – mēs zinām, ka bērniem, vismaz mūsu bērniem, es pieņemu, ka daudziem citiem arī, nepatīk iet gulēt vakarā. Tā viņiem ir tāda iedzimta lieta, ka bērniem vakarā nepatīk iet gulēt, tādēļ viņi ir priecīgi par katru iemeslu gulēt iešanu atlikt kaut uz vēl vismaz desmit minūtēm vai uz pusstundu. Tad tas ir labs veids, kā izmantot šo iespēju un palasīt kopā Bībeli. Ja bērns māk lasīt, lai pats arī lasa. Jo laist pie Jēzus nozīmē arī laist pie Jēzus vārdiem. Mēs zinām, ka ticība rodas no pasludinātās Vēsts, vai ne? Bet Vēsts no Kristus vārdiem, Romiešiem 10.

Seši punkti, bet septītais punkts ir kā tāds zīmogs visam virsū – atceries, ka lēmums beigu beigās, lēmums par tava bērna garīgo dzīvi, beigu beigās ir suverēnā Dieva rokās. Atceries, ka tu, vienalga cik labs vecāks tu būsi, tu nespēsi garantēt bērna glābšanu, tu nespēsi pats bērnam dot šo ticību Jēzum, tas nav iespējams. Lai cik tu censtos, tu vienmēr būsi varējis izdarīt vēl vairāk un izdarīt vēl labāk. Tas paliek beigu beigās Dieva ziņā. Mēs varam paskatīties, piemēram, Vecajā Derībā uz Izraēla ķēniņiem, tur ir saraksts ar ķēniņiem un gandrīz precīzi sanāk tā, ka viens ķēniņš ir labs, nākamais ir slikts, aiznākamais labs, nākamais atkal slikts. Tātad, labam, dievbijīgam ķēniņam iznāk grēcīgi, ļauni bērni un pēc tam šiem bezdievjiem ir dēls, kurš atkal ir dievbijīgs. 

Ar to es negribu teikt, ka nav jēgas ieguldīt bērnos, bet es gribu teikt, ka tas nav mūsu varā bērnam dot šo Mūžīgās Dzīves atslēgu. Tas nav mūsu varā viņus pārliecināt, nav mūsu varā dot viņiem ticību. 1.Korintiešiem 2 rakstīts: „To mēs runājam nevis cilvēciskas gudrības (tātad, arī vecākiem), bet gan Gara mācītos vārdos, garīgo izskaidrojami garīgi. Miesiskais cilvēks nespēj uzņemt to, kas nāk no Dieva Gara, jo tas viņam ir muļķība. Viņš nevar to saprast, jo tas ir izdibināms garīgi.” Tātad, pirms cilvēks vispār spēj uzņemt Dieva Vēsti, viņam ir jākļūst par garīgu, un tas ir Dieva darbs. Katrs bērns piedzimst ar iedzimot grēku un ir Dieva acīs garīgi miris, tikai tad, kad Dievs iedvešs šo garīgo Dzīvību, viņš sāk saprast. Tas ir Dieva darbs. Dievs to dara savā žēlastībā, nevis mēs to izdarām ar saviem darbiem, mēs vecāki.

Efeziešiem 2:8 teikts: „Jo žēlastībā jūs esat izglābti caur ticību un tas nenāk no jums.” Tas nenāk no jums, vecāki. Tā ir Dieva dāvana. Tāpēc atceries to un, ja nu gadījumā, tev tagad ieskanās šī doma ar tādu bezcerības pieskaņu, tad – nē, nē, nē, tu esi nepareizi sapratis! Tas ir tieši ar cerības gaismu, jo pat, ja tev ir izauguši bērni jau lieli un ir pieauguši un ir aizgājuši pasaulē prom no draudzes, tu vari turpināt lūgt par viņiem, jo beigu beigās tas ir Dieva ziņā, tāpēc turpini un nepadodies! Kas cilvēkam, kas tev nav iespējams, Dievam ir iespējams. Ticība ir Dieva dāvana.

Lūk, septiņi veidi, kā laist bērnus pie Jēzus, kā izpildīt šo Jēzus pavēli. Ir vēl desmitiem citu veidu. Ziniet, šos punktus es sev visvairāk sludinu, jo man tas ir vajadzīgs kā vecākam, man tas ir vajadzīgs. Jēzus saka: „Laid viņus.” Un Jēzus to saka dusmīgā tonī. Kādēļ, Jēzu, tik dusmīgi? Atgriežoties pie mūsu notikuma. Kādēļ tad Tu uztver to tik nopietni? Paklausieties, kādēļ. Jēzus saka: „.. jo tādiem pieder Debesu valstība.” Bieži dzirdēts teikums, bet izlasiet uzmanīgi, ieklausieties uzmanīgi. „Jo tādiem pieder Debesu valstība.” Tas ir mūsu otrais vārds – pieder. Jēzus ir tik dusmīgs tādēļ, ka divpadsmit mācekļi aizliedz bērniem nākt pie Viņa, pie Viņa – Debesu Valstības ķēniņa, kaut gan šiem bērniem pašiem pieder šī Debesu Valstība. 

Tas būtu tā, ja tu pēc dievkalpojuma ej atpakaļ uz savu mašīnu un tur kāds stāv un saka: nē, nē, nē, tu te nevarēsi kāpt iekšā! Un tu saki: bet, kā tas ir, tā ir mana mašīna, viņa pieder man! Vai arī tu aizej vakarā mājās un kāds stāv pie durvīm un saka: nē, nē, tu nevari te iet iekšā! Un tu saki: ko? Kāpēc tu mani attur, tas ir mans dzīvoklis, tā ir mana māja, tā pieder man! Arī šeit divpadsmit mācekļi attur kādus, kuriem pieder šī Vieta. Viņiem pieder pieeja pie Jēzus. Es nezinu, kā jums, bet man uzreiz ir jautājums: labi, labi, labi, bet kas tad ir šie ‘viņi’? Kā? „Viņiem pieder Debesu Valstība” Kas ir šie ‘viņi’? Kas ir šie bērni? Vai tie bija tie daži bērni, tie, pieņemsim, divdesmit pieci bērni, kuri tika nesti pie Jēzus? Vai tie bija šie, vai šiem pieder? Protams, ka nē! Vai, varbūt, Jēzus domāja visi mazie zīdainīši – tiem pieder Debesu Valstība? Arī nē! Kaut arī es ticu un piekrītu tiem, kuri saka, ka bērnam pieder Mūžīgā Dzīve, ja viņš nomirs vecumā, kurā viņš vēl neapzinās grēku, Dievs pieņems viņu, jo cilvēks ar pirmo apzināto grēku, kuru mēs, protams, to brīdi nevarm noteikt, bet sākot ar pirmo apzināto grēku cilvēks kļūst atbildīgs Dieva priekšā. 

Bet, nē, tie nebija domāti tie konkrētie bērni, tie nav domāti bērni līdz kādai vecuma robežai, jo Jēzus nesaka šeit: „Šiem pieder Debesu Valstība.” Viņš nesaka: „Laidiet viņus, jo šiem, lūk, šiem pieder.” Ko Viņš saka tā vietā? Paskatieties, ko Viņš saka, tas ir ļoti svarīgi, šī atšķirība ir ļoti, ļoti būtiska. Viņš saka: „Šādiem”, angliski – of such, šādiem pieder. Tā nav norāde uz konkrētiem cilvēkiem, bet tas ir apzīmējums cilvēku veidam, tas ir apzīmējums kādām pazīmēm, kādām rakstura īpašībām – šādiem cilvēkiem pieder Debesu Valstība. Tātad, jā, te nav runas par fiziskiem bērniem, bet te ir runa par garīgiem bērniem. Šādiem cilvēkiem, kuri līdzinās šiem bērniem. Šeit ir runa par Dieva bērniem. 

Alberts Barns (Albert Barnes) savā komentārā par šo Rakstu vietu raksta: „Ikviens, kurš nebūs pazemīgs, pašaizliedzīgs un pakļāvīgs, nebūs patiess Kristus sekotājs un Viņa Valstības loceklis. No šādiem, tātad no personām, kurām ir tādas pazīmes, kā šiem, ir jāsastāv draudzei. Viņš nesaka, ka no šiem zīdaiņiem, bet gan tādām personām, kas viņiem līdzinās, vai arī ir līdzīgas raksturā, sastāv Debesu Valstība.” Lūk, tātad te ir runa par garīgiem bērniem, par jaundzimušiem cilvēkiem, kuri no garīgās nāves ir pārcelti uz jaunu Dzīvību. Jaundzimuši Dieva bērni. 

Ziniet, ko šis notikums mums māca līdz ar to, ka Dieva bērniem nekad, nekad, nekad nav liegta pieeja pie Jēzus. Dieva bērniem nekad nav liegta pieeja pie Jēzus. Dieva bērni ir tādi kā šie zīdaiņi, kā mazie bērni. Viņi mīl bez nosacījuma, viņi ir vienkārši ticībā, viņi ir nevainīgi, tādā ziņā, ka viņi neapzinās grēku, tādēļ pat pēc mūsu likumdošanas, ja bērns izdara kādu pārkāpumu, viņš netiek tiesāts tā kā pieaugušie. Kādas vēl ir pazīmes? Viņi ir pazemīgi. Mēs arī iepriekšējā reizē par to mācījāmies, jo viņi visā uzticas saviem vecākiem. Viņi neuzskata, ka man ir jānopelna manu vecāku labvēlība. Jēzus šādus mazos bērnus padara par savas Debesu Valstības emblēmu jeb paraugu. Ja Debesu Valstībai būtu vārti, tad tur virs vārtiem būtu rakstīts: ienākt tikai maziem bērniem, ienākt tikai garīgiem, maziem bērniem. 

Es vēlos vēl piebilst, ka kādi cilvēki un īstenībā ļoti daudz konfesiju šo Rakstu vietu izmanto, lai aizstāvētu bērnu kristību, apgalvojot, ka caur kristību cilvēks iemanto šo Debesu Valstību, ka šī Rakstu vieta parāda – redziet, bērni tāpēc ir jāved pie kristības un tas ir tas, kas viņiem dos šo Debesu Valstību. Bet Jēzus šeit skaidri runā nevis par bērniem kā fiziski gados jaunu cilvēku, bet gan par garīgu Dieva bērnu, kurš līdzinās šiem fiziskajiem bērniem. Manuprāt, tas ir svarīgi arī mums kā baptistiem saprast, šo tekstu pareizi izprast un atcerēties, ka šeit ir runa par tādiem nevis tiem. 

Teologs Džons Džils (John Gill) raksta par šo: „No šīs mācekļu norāšanas un aizliegšanas izskatās, ka ne jūdiem, ne Jānim Kristītājam, ne Jēzum Kristum un Viņa mācekļiem nav bijusi prakse kristīt bērnus, jo ja tā būtu jau apritē, tad mācekļi diezvai būtu norājuši tos, kuri nesa bērnus pie viņiem. Jo viņi būtu varējuši pieņemt, ka bērni tiek atnesti kristīšanai, taču nezinot par šādu pielietojumu šajā valstī, ne starp tiem, kuri ticēja Jēzum, ne starp neticīgajiem, viņi aizliedza viņiem. Kristus pilnīgā klusēšana par zīdaiņu kristību šajā notikumā, kurā viņiem bija tik laba iespēja runāt par šo ar saviem mācekļiem, ja tā būtu bijusi Viņa griba, šai kristību praksei nerada labvēlīgu skatu.” 

Jēzus patiesībā pats pieliek punktu šai domai, jo paskatieties pēdējo šodienas pantu, Mt 19:15, tur rakstīts: „Un, uzlicis tiem rokas, Viņš devās projām no turienes.” Viņš nekristīja šos bērnus, Viņš uzlika viņiem rokas, un uzlikt rokas nozīmē svētīt jeb nodot svētību. Tādēļ arī mēs, kā jūs zināt, darām to mūsu draudzē, ka mēs svētam bērnus, uzliekam rokas viņiem. Tā būtu atsevišķa tēma, par ko mēs varētu runāt – ko nozīmē svētīt? Bet, acīmredzot, Jēzum tas bija kaut kas svarīgs, acīmredzot, svētībai ir liels spēks. Jo padomājiet – šīs sākotnējās dusmas, kas ir Kristum (ka jūs nelaižat viņus), šīs dusmas, Jēzus saka: „Kāpēc jūs tā darat? Jums ir jālaiž pie Manis!” Kāpēc jālaiž? Ja mēs apaksatāmies, kā notikums beidzas – tas viss beidzas ar šo svētīšanu. Tātad, Jēzus dusmas savā veidā bija tādēļ, ka Viņš vēlējās viņus svētīt. Cik svarīgi, cik svarīgi Jēzum bija šī svētīšana. „Laidiet tos pie Manis, neliedziet tiem nākt, lai es tos varētu svētīt.” 

Es ticu, ka visas šīs Viņa svētības, kas patiesībā ir tas pats, kas lūgšana: es lūdzu par tevi, lai tev notiek kaut kas labs. Visas svētības, ko Kristus jebkad ir izteicis – piepildās. Visas svētības, ko Kristus jebkad ir devis – piepildās. Visi šie bērni, vienalga, cik viņu tur bija, divdesmit pieci vai jebcik, viņi visi saņem to, ko Jēzus viņiem tajā brīdī novēlēja vai par ko Viņš lūdza. Ziniet, šie bērni paši neapzinājās to, tas notika ārpus viņu izpratnes robežām, ārpus viņu nojausmas, ārpus pat viņu atmiņas, jo viņi vēl bija mazi bērniņi. Tieši tādēļ šis ir tik skaists piemērs, tik skaists simbols, ko nozīmē cilvēkam piedzimt no augšienes, jo viņa jaunpiedzimšana notiek ārpus viņa paša sapratnes. To dara šis suverēnais Dievs, kurš dod šo žēlastības dāvanu. Tāpat kā fiziski bērns neko nespēj pielikt pie savas dzimšanas, kur nu vēl pie savas ieņemšanas jeb pie ieņemšanas notikuma, tāpat arī garīgs bērns nespēj pielikt ne nieka savai jaunpiedzimšanai. Tā, lūk, ir žēlastība. Tādēļ šāds bērns, šāds nepaklausīgs bērns, šāds bērns, kurš dara bieži vien pretēji, ko vecāki saka, tieši tāpēc viņš ir tik skaists piemērs un paraugs un simbols cilvēka jaunpiedzimšanai. Jā, Jēzus saprot – tādēļ tādiem pieder Debesu Valstība. Ziniet, katrs, kurš ir Dieva bērns, katrs, kuram pieder Debesu Valstība, pieder tādēļ, ka kādu dienu, kaut kad Jēzus viņam ir uzlicis rokas un viņu svētījis. 

Jā, mīļā māsa un mīļais brāli Kristū, mīļais Dieva bērns – tev pieder un nevis piederēs, bet tev pieder Debesu Valstība, jo Kristus tev ir uzlicis rokas un tevi svētījis! Jā, noteikti caur citiem cilvēkiem, noteikti caur lūgšanām, daudziem no mums tas ir caur vecākiem, bet tas viss ir tādēļ, ka Kristus ir izvēlējies tevi svētīt un Kristus svētības piepildās. Kādu dienu mēs Debesīs uzzināsim, kāds ir bijis mūsu ceļš, cik daudz cilvēku ir pielikuši savas rokas, lai mēs atrastu Dievu, lai mēs atrastu Kristu. Cik daudz cilvēku ir laiduši mūs pie Kristus, kādu dienu Debesīs mēs to uzzināsim, bet līdz tam dzīvosim tā, kā tas ir cienīgi tam, kurš ir saņēmis šo bez nopelna, kurš ir saņēmis, kurš ir saņēmis šo kā mazs, spītīgs bērns, kurš ir saņēmis šo kā nespēcīgs, Garā nabags, kurš ir saņēmis šo Debesu Valstības atslēgu, šo pieeju Kristum, kad vien tas ir nepieciešams. Dzīvosim tā! Dzīvosim ar šo pateicību un ar šo apziņu, ka mēs paši esam saņēmuši to bez nopelna, ka mums tas pieder jau tagad. Bet dzīvosim arī tā, ka mēs laižam citus, visupirms savus bērnus, bet arī meklējam tos garīgos bērnus, kuros mēs varam ieguldīt, laidīsim viņus, jo mēs varam būt droši, ka tā ir Kristus griba. Viņš ir dusmīgs par to, ja mēs to nedarām, kur nu vēl skaidrāk to var redzēt. Darīsim to, liksim arī mēs savas rokas un svētīsim cilvēkus, laidīsim viņus pie Kristus.

Lūgsim Dievu.

Debesu Tēvs, paldies par Tavu mīļo Dēlu, kuru Tu sūtīji. Paldies, Jēzu, ka Tu nāci un darīji sava labā Tēva gribu. Paldies, Kungs, ka Bībele tik daudz runā par to, cik Tu ļoti esi mūs mīlējis tad, kad mēs vēl pat nesapratām Tevi, kad mēs Tevi vēl nevarējām mīlēt, kad mūsu prāts vēl bija aptumšots, kad mūsu garīgais cilvēks vēl bija miris. Jau tad Tu mūs mīlēji, tāpat kā vecāki mīl savus bērnus, kuri stājās pretī un iespītējas, un reizēm pat sit. Paldies, Kungs Jēzu, par šo tik lielo mīlestību un žēlastību. Jā, Kungs, viss gods un visa slava pienākas Tev. Mēs lūdzam, ka mēs varētu būt instrumenti tavās rokās, kuri varētu iet un dot to tālāk citiem, kuri varētu laist cilvēkus pie Tevis, kuri ar savu dzīvi nestātos ceļā un neliktu šķēršļus, arī ar savu piemēru un savu dzīvi, bet, Kungs, ka mēs būtu tie, kuri novāc šķēršļus, kuri meklē veidus, kā to darīt savā ikdienā. Lūdzu dod mums, vecākiem, arī gudrību kā audzināt savus bērnus, lai Tu vari svētīt viņus, lai kādu dienu arī viņi atrastu Tevi un mīlētu Tevi un staigātu pa taviem ceļiem. To visu mēs kopā lūdzam Jēzus vārdā, āmen