Divi

Āsāfa psalms.
Tiešām vēlīgs Dievs Israēlam,
tiem, kam sirds šķīsta.
Bet man teju vai sametās kājas,
gandrīz vai misējās solis –
es sāku apskaust katru iznireli,
kad palūkojos, cik ļaundariem labi!
Nav tiem nekādu likstu,
dūšīgi tie un brangi miesās,
tie nemokās kā visi,
nedz tos piemeklē kā citus,
tādēļ lepnība tiem kaklarota
un varmācība kā apmetnis tos sedz,
tiem acis no taukuma spiežas,
kārībā kūsā tiem sirds,
tie ņirgājas un runā ļaunu,
nicīgi tie ar spēku draud,
tie debesīs ar savu muti,
ar mēli pa zemi lodā,
un viņa tauta iet tiem līdzi
un ūdens veldzi pie tādiem rod!
Tie runā: kā uzzinās Dievs?
Vai tad Visuaugstais visu zina? –
Redzi, tādi ir ļaundari,
allaž tie dīki, bet manta nāk.
Tad velti es šķīstīju sirdi
un nevainībā mazgāju rokas –
sists es tiku augu dienu
un pārmācīts ik rītu.
Ja es nolemtu: runāšu kā tie! –
es būtu pievīlis tavu bērnu cilti.
Kad es pūlējos izprast,
tas man likās pārlieku grūti,
līdz ienācu Dieva svētnīcā –
tur sapratu, kāds tiem būs gals!
Patiesi, kur glums, tu tos ved,
tu liec tiem sabrukt pīšļos!
Redzi, tie satriekti vienā mirklī,
aizrauti prom nāves šausmās.
Kā nomoda sapnis tie ir, mans Kungs, –
kad modīsies, tev riebs viņu tēli!
Kad rūgtin rūga mana sirds
un manās iekšās durtin dūra,
es biju kā lops bez saprašanas
un kā kustonis tavā priekšā.
Nu esmu vienmēr ar tevi,
tu ņem mani aiz labās rokas,
ar savu padomu vadi mani,
vēlāk tu godā mani pieņemsi!
Kas man debesīs?
Kad tu kopā ar mani –
neko nevēlos virs zemes!
Nīks mana miesa un sirds,
bet manas sirds klints un daļa – Dievs mūžam!
Jo, redzi, kas tālu no tevis, ies bojā,
tu izdeldē visus, kas neuzticīgi tev!
Bet es – Dieva tuvumā man ir labi,
pie Dieva Kunga es tveros,
lai paustu visus tavus darbus!
— 73. Psalms