Dzīve bez aizkariem

Tā ka nu mums, brāļi, Jēzus asinīs ir droša pieeja svētnīcai. Tas ir jauns, dzīvs ceļš, ko viņš mums atvēris caur tempļa priekškaru, tas ir, caur savu miesu, un mums ir augstais priesteris pār Dieva namu. Tuvosimies tam ar patiesām sirdīm paļāvīgā ticībā, ar sirdīm, kas šķīstītas no ļaunas apziņas, un miesu mazgājuši šķīstā ūdenī. Nelokāmi paturēsim savas cerības apliecinājumu. Jo uzticams ir tas, kas mums to apsolījis! Būsim uzmanīgi cits pret citu, rosināsim uz mīlestību un labiem darbiem. Nepametīsim savas kopīgās sapulces, kā tas pie dažiem parasts, bet pamudināsim cits citu, vēl jo vairāk, redzot tuvojamies to dienu. Ja mēs tīšuprāt grēkojam, kad esam saņēmuši patiesības atziņu, vairs nav upura par grēkiem, bet ir tikai briesmīga gaidīšana uz tiesu un uguns svelmi, kas aprīs pretiniekus. Ja kāds atmet Mozus bauslību, tas bez žēlastības pēc divu vai trīs liecinieku liecības tiek nokauts. Kā jūs domājat, cik daudz lielāku atmaksu pelnījis tas, kas minis kājām Dieva Dēlu, nav turējis par svētām jaunās derības asinis, ar kurām tas ticis šķīstīts, un aizvainojis žēlastības Garu? Mēs zinām, ka ir sacīts: man pieder atriebšana, es atmaksāšu! Un vēl: Kungs tiesās savu tautu. Briesmīgi ir krist dzīvā Dieva rokās! Atsauciet atmiņā savas pirmās dienas, kurās jūs, tapuši apgaismoti, papilnam izcietāt smagu ciešanu cīņu, gan paši, būdami atklāti izsmieti, saņemot naidu un pāridarījumus, gan arī esot kopā ar tiem, pret kuriem tāpat izturējās. Jūs esat cietuši līdzi ieslodzītajiem un ar prieku esat uzņēmuši to, ka jūsu manta tika nolaupīta, zinādami, ka jums ir labāka un paliekoša manta. Tādēļ neatmetiet savu paļāvību, tai ir liela alga! Bet jums ir vajadzīga izturība, lai, darīdami Dieva gribu, jūs saņemtu to, kas apsolīts. Jo vēl tikai mazliet, mazliet, un tas, kuram jānāk, nāks un nekavēsies, bet mans taisnais no ticības dzīvos, taču, ja viņš atkritīs, manai dvēselei pie viņa nebūs labpatikas. Mēs neesam tie, kas atkrīt uz pazušanu, bet mēs ticam, un mūsu dvēsele būs izglābta. — Vēstule Ebrejiem 10:19-39

Svētrunas noraksts

 
Lasīšu no vēstules Ebrejiem 10:19-39 “Tā ka nu mums, brāļi, Jēzus asinīs ir droša pieeja svētnīcai. Tas ir jauns, dzīvs ceļš, ko Viņš mums atvēris caur tempļa priekškaru, tas ir, caur savu miesu, un mums ir augstais priesteris pār Dieva namu. Tuvosimies tam ar patiesām sirdīm paļāvīgā ticībā, ar sirdīm, kas šķīstītas no ļaunas apziņas, un miesu mazgājuši šķīstā ūdenī. Nelokāmi paturēsim savas cerības apliecinājumu. Jo uzticams ir tas, kas mums to apsolījis! Būsim uzmanīgi cits pret citu, rosināsim uz mīlestību un labiem darbiem. Nepametīsim savas kopīgās sapulces, kā tas pie dažiem parasts, bet pamudināsim cits citu, vēl jo vairāk, redzot tuvojamies to dienu. Ja mēs tīšuprāt grēkojam, kad esam saņēmuši patiesības atziņu, vairs nav upura par grēkiem, bet ir tikai briesmīga gaidīšana uz tiesu un uguns svelmi, kas aprīs pretiniekus. Ja kāds atmet Mozus bauslību, tas bez žēlastības pēc divu vai trīs liecinieku liecības tiek nokauts. Kā jūs domājat, cik daudz lielāku atmaksu pelnījis tas, kas minis kājām Dieva Dēlu, nav turējis par svētām jaunās derības asinis, ar kurām tas ticis šķīstīts, un aizvainojis žēlastības Garu? Mēs zinām, ka ir sacīts: man pieder atriebšana, es atmaksāšu! Un vēl: Kungs tiesās savu tautu. Briesmīgi ir krist dzīvā Dieva rokās! Atsauciet atmiņā savas pirmās dienas, kurās jūs, tapuši apgaismoti, papilnam izcietāt smagu ciešanu cīņu, gan paši, būdami atklāti izsmieti, saņemot naidu un pāridarījumus, gan arī esot kopā ar tiem, pret kuriem tāpat izturējās. Jūs esat cietuši līdzi ieslodzītajiem un ar prieku esat uzņēmuši to, ka jūsu manta tika nolaupīta, zinādami, ka jums ir labāka un paliekoša manta. Tādēļ neatmetiet savu paļāvību, tai ir liela alga! Bet jums ir vajadzīga izturība, lai, darīdami Dieva gribu, jūs saņemtu to, kas apsolīts. Jo vēl tikai mazliet, mazliet, un tas, kuram jānāk, nāks un nekavēsies, bet mans taisnais no ticības dzīvos, taču, ja viņš atkritīs, manai dvēselei pie viņa nebūs labpatikas. Mēs neesam tie, kas atkrīt uz pazušanu, bet mēs ticam, un mūsu dvēsele būs izglābta.”

Debesu Tēvs, mēs, esot izkaisīti, pateicamies par Tavu Vārdu, par iespēju nākt un pulcēties kopā. Tavs Vārds šodien mūs brīdina un atgādina, cik kopā pulcēšanās ir ļoti nozīmīga. Debesu Tēvs, es ļoti lūdzu, svētī savu Vārdu šajā brīdī, svētī ikvienu, kurš klausās. Svētī mūs katru savā vietā, kur mēs atrodamies. Es ļoti lūdzu, ka šajā brīdī, ka šajā stundā Tu pieskaries mums īpaši un atgādini par sevi, par to, cik liels Tu esi, par savu suverenitāti, par savu mīlestību uz mums. Tēvs, ļauj mums piedzīvot no jauna Tavu klātbūtni. Paldies un svētī savu Vārdu. Tavā vārdā, āmen.

Kādi aizkari ir tavā viesistabā? Vai tu, lūdzu, varētu tos noraksturot tepat šajos komentāros? Mēģini aprakstīt, kādi aizkari ir tavā guļamistabā, viesistabā vai kādā citā istabā. Tik daudz laika mēs esam pavadījuši aiz aizkariem, un skatoties uz mūsu valsti, uz mūsu vēsturi, mēs redzam, ka mēs esam arī pavadījuši kādu laiku aiz aizkariem, ko sauc par dzelzs priekškaru. Šīs ideoloģiskās cīņas un robežu nodalījums. Ir daudz stāstu par šiem laikiem, ir grāmatas sarakstītas un esot aiz šī dzelzs priekškara, daudzi sapņoja un centās iztēloties, kāda ir dzīve aiz šī aizkara? Kādi, iespējams, sapņoja par dzīvi bez šāda norobežojuma un te nu mēs šodien esam – bez dzelzs priekškara, bet nu jau ar citiem, aiz saviem aizkariem, kādi nu katram tie ir. Esam spiesti būt aiz aizkariem vīrusa dēļ. Iespējams, daudzi no mums, mēs sapņojam, kāda dzīve būs pēc tam? Kad šis viss beigsies? Vai beigsies? Vai dzīve būs tāda pati? To mēs nezinām.

Bet, kāpēc par aizkariem šodien? Lieldienu laiks ir bijis tik īpašs, tik pārdomu pilns, ka ir tāda sajūta, ka negribas atstāt to, kas ir bijis, negribas aizmirst. Patiesībā, ja tu esi ticīgs cilvēks, tu kļūsti daļa no šī Lieldienu stāsta, no šī Lieldienu notikuma, tāpēc es šodien vēlos domāt par kādu interesantu faktu, par kuru jau lasījām un domājām Mt 27:51 “Un redzi, tempļa priekškars tika pārplēsts divās daļās, no augšas līdz apakšai.” Jēzum Kristum mirstot pie krusta teica: “Tēvs, es nododu savu Garu Tev.” Jeruzālemes tempļa priekškars pārplīst. Kāpēc Evaņģēliju autori šo faktu piemin? Iespējams, šī lielā aizkara, šī priekškara izmēra dēļ. Jēzus laikā Jeruzālemes tempļa priekškars bija 18 metru augsts, 9 metrus plats un pieauguša cilvēka plaukstas izmēra biezs. Un vēl Bībeles pētnieki apgalvo, ka ir vajadzīgi 300 priesteri, lai varētu sakustināt šo priekškaru.

Bet patiesībā šim aizkaram, šim priekškaram ir daudz lielāka nozīme, kā tikai izskats vai izmērs. Patiesībā templim bija divi tādi priekškari, kur viens no priekškariem aizsedz vissvētāko vietu un šajā vietā varēja ieiet tikai augstais priesteris vienu reizi gadā. Bija aizkars, kurš nodalīja tautu no vissvētākās vietas un šajā vietā varēja ieiet augstais priesteris vienu reizi gadā. Vecajā Derībā mēs lasām par Dievu, kurš izredz tautu, veido tautu, bet tauta iekļūst nepatikšanās, maigi sakot, un Dievs savu tautu glābj, tā tas atkārtojas nepārtraukti. Bet ir svarīgi pamanīt vienu būtisku lietu, Dievs savas tautas vadītājam liek celt telti. Vēlāk arī templis tiek būvēts, kurā mājo Dieva godība. Kādi varētu teikt: “Tas tādēļ, ka Dievs grib, lai Viņu pielūdz.” Tā ir patiesība. Ja tu pazīsti Dievu, tad vienīgā un pareizā atbildes reakcija ir pielūgsme, ir pielūgt Dievu. Bet tas nav viss. Tas, ko mēs varam ieraudzīt, ka iemesls, kāpēc Dievs vēlas, lai tiek būvēta šāda telts un vēlāk arī templis, ir – Viņš vēlas būt kopā ar savu tautu, Dievs vēlas būt kopā ar mums, tāpēc Viņš arī nāca.

Taču Vecā Derība mums rāda vēl kādu patiesību. Iedomājies tautai bija templis, kurā mājoja Dieva godība un tauta varēja priecāties un dziedāt un slavēt Dievu, ka viņu vidū ir Dievs. Bet šim templim, šai vissvētākajai vietai bija kaut kas priekšā – aizkars, priekškars. Neviens nedrīkstēja ieiet vissvētākajā vietā. Iemesls, kāpēc ir šis priekškars, jo Dievs vēlas pasargāt sevi no tautas jeb Viņš vēlas pasargāt tautu no sevis, tāpēc tikai augstais priesteris īpaši gatavojoties šai vienai dienai, šim vienam brīdim, ir tas, kurš ieiet vissvētākajā vietā. Patiesībā ir arī minēts, ka pirms šis augstais priesteris ieiet vissvētākajā vietā, viņam tiek piesiets striķis jeb virve pie viņa drēbēm jeb ap viņa ķermeņi un arī tāds zvaniņš ir pie viņa drēbēm, lai pēc skaņas varētu dzirdēt, vai augstais priesteris joprojām ir dzīvs vai nē, jo tas, ko augstais priesteris izpilda, jāizpilda perfekti, tā kā Dievs to ir noteicis. Šo upurēšanas darbu jāizpilda perfekti, tikai viena kļūda un tā var būt nāve.

Iedomājies sevi tajā laikā – tu atnes savu upuri šim augstajam priesterim, viņš to nes upurēt un tu gaidi un ceri, un domā, vai tas upuris, ko tu esi pienesis ir pietiekams? Vai tas upuris, ko es esmu pienesis, patiks Dievam? Vai tas apmierinās Dievu? Es tā domāju, vai tajā laikā, kāds vispār spēj iedomāties attiecības ar Dievu bez šī priekškara, bez šī aizkara? Vai kāds ilgojās pēc tuvākām attiecībām ar Dievu? Vai kāds gaidīja to? Pēc kā tu ilgojies šajā laikā visvairāk? Lūdzu, padalies ar to arī šeit komentāros, kas ir tā viena lieta, pēc kā tu ilgojies visvairāk esot šajā izolācijā? Lieldienu laikā mēs, iespējams, esam dzirdējuši daudzas uzrunas un svētrunas par Jēzus nāvi un augšāmcelšanos, bet reizēm ir sajūta, ka pēc šī visa, Jēzus kaut kur izgaist. Mūsu dzīve bieži vien tā izskatās, ka Jēzus pēkšņi ir kaut kur pazudis. Mēs esam kopā nākuši un svinējuši, un dalījušies ar pantiem un sociālos tīklos, Facebookā un Instagramā: “Jēzus ir augšāmcēlies, Jēzus ir dzīvs,” un tā tālāk. Un tad reizēm ir tāda sajūta, ka Jēzus ir kaut kur izgaisis.

Bet tas, ko mēs redzam Jaunajā Derībā, tas ir pavisam kaut kas cits, Jēzus parādās saviem mācekļiem un saka: “Pieskaries man! Dod man ēst!” Jēzus nav vienkārši kaut kāds spoks pēc augšāmcelšanās. Viņš ir atpakaļ miesā un mācekļi to var piedzīvot. Šajā miesā Jēzus tiek uzcelts Debesīs, tiek paņemts Debesīs. 1.Moz 3 mēs lasām, ka Ādams, šis pirmais cilvēks, grēkoja un viņš šī grēka dēļ tika nošķirts no Dieva un tiek padzīts no vietas, ko sauc par Ēdenes dārzu, 1.Moz 3:23-24 “Un Viņš padzina cilvēku un uz austrumiem no Ēdenes dārza iemitināja ķerubus, ar atvāztiem, liesmojošajiem zobeniem, lai sargā ceļu uz dzīvības koku.” Tad ir vēl kāds pravietis Vecajā Derībā, kura vārds ir Ecehiēls. Ecehiēla grāmatā 28:13-14 viņš apraksta šo notikumu šādi: “Ēdenē miti, Dieva dārzā. Tu greznojies dārgakmeņiem – rubīnu, topāzu, oniksu, hrizolītu, berillu, jašmu, safīru, tirkīzu, smaragdu, zelta rotas un lietas, bija jau gatavas dienā, kad tevi radīja. Tu tiki svaidīts par sargātāju ķerubu, es tevi liku svētajā Dieva kalnā.” Redzi: “Es tevi liku svētajā Dieva kalnā, ar uguns akmeņiem tu staigāji.”

Kad šis pravietis runā par Ēdenes dārzu, viņš to salīdzina ar svēto Dieva kalnu. Kad Ādams tiek padzīts no Ēdenes dārza, tas bija kā kritiens lejā no šī kalna, kritiens no dārza. No šī brīža daudzi jo daudzi saucieni tika lūgti, raudāti un izteikti. Saucieni, kā, piemēram, PS 15: “Kungs, kas mājos Tavā mājoklī un dzīvos tavā svētajā kalnā?” Kurš tas būs? – “Kas staigā nenoziedzībā un dara taisnību, un patiesību glabā savā sirdī, kas citu neaprunā ar savu mēli, savam tuvākajam ļaunu nedara un nelaupa viņam viņa godu; kas neieredz ļaundari, bet tur cieņā tos, kas bīstas to Kungu; kas negroza zvērestu, ja tas viņam par nastu, kas neņem netaisnus augļus par aizdoto naudu vai dāvanas, lai kaitētu nevainīgajam. Kas tā turēsies, tas pastāvēs mūžīgi.” Skatoties uz šiem raksturojumiem, es varu teikt: “Tas noteikti neesmu es, jo es esmu vainīgs pie visām šīm lietām.”

Bet nākamais Psalms, kas ir PS 16, dod cerību. Šis psalmists šeit raksta: “Es skatīju to Kungu savā priekšā vienumēr, jo Viņš man ir pa labo roku, ka es nešaubītos, tāpēc priecājas mana sirds un līksmoja mana mēle un pat mana miesa dzīvo cerībā, jo Tu manu dvēseli nepametīsi nāves valstībā, nedz savam svētajam liksi redzēt iznīcību. Tu darīji man zināmu dzīvības ceļu, Tu piepildi mani ar prieku sava vaiga priekšā un jaukas svētības pilnas dāvanas pie Tavas labās rokas ir mūžīgi.” Tempļa priekškars jeb šis aizkars Izraēla tautai bija nepārtraukts atgādinājums, ka tautas pieeja pie Dieva bija atkarīga no kādas citas fiziskas personas, un pieejamība bija iespējama caur upurēšanas sistēmas fiziskajiem darbiem. Šis priekškars bija nepārtraukts atgādinājums, un Jēzus Kristus ir šis nesatricināmi taisnais un svētais, kas ir cienīgs mājot Dieva svētajā kalnā. Jēzus Kristus ir šis pēdējais ‘Ādams’, kurš dodas augšup uz dārzu, tur, kur bija pirmais Ādams, lai būtu kopā ar Dievu, lai būtu kopā tajās attiecībās, kādās bija pirmais cilvēks pašā sākumā. Jēzus ir šis pēdējais Ādams.

Visi ķēniņi ceļ tempļus, arī mēs ceļam savus tempļus, bet Dievs veidoja savējo. Jņ 1 mēs lasām: “Iesākumā bija Vārds un Vārds bija pie Dieva un Vārds bija Dievs.” Un tad ir Jņ 1:14 “Un Vārds tapa miesa un mājoja,” šis vārdiņš ‘mājoja’: “mājoja mūsu vidū. Un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību, kā Tēva vienpiedzimušajam Dēlam pilnu žēlastības un patiesības.” Tātad Vārds, kas bija Dievs, kas ir Dievs un bija pie Dieva, šis Vārds, ar ko Dievs visu ir radījis, šis Vārds, kuram ir autoritāte, mājoja kur? Jņ 1 saka, tas mājoja Jēzū Kristū. Jēzus Kristus ir Dieva templis, tāpēc arī Jēzum mirstot priekškars pārplīst. Vēlāk pēc aptuveni 70 gadiem Jeruzālemes templis tiek nojaukts. Dievs šajā vietā vairs nemājo. Vecā Derība ir pilna ar līdzībām un attēliem, kas parāda Debesu valstības realitāti.

Ar vēstuli Ebrejiem mēs sākām un šajā brīdī es gribu mazliet paskatīties uz pantiem, ko mēs lasījām sākumā, Ebr 10. Vispār vēstule Ebrejiem parāda, kā Jaunā Derība ir saistīta ar Veco Derību. Viena no tēmām, kas nepārtraukti iet cauri vēstulei, ir ‘Jēzus ir labāks’. Šis vārds ‘labāks’ bieži vien atkārtojas vēstulē Ebrejiem. Jēzus ir labāks nekā eņģeļi. Jēzus ir labāks nekā Mozus. Jēzus ir labāks nekā Ārons. Jēzus kalpošana ir labāka par priesteru kalpošanu. Jēzus Derība ir labāka nekā Vecā. Jēzus upuris un templis ir labāks nekā vecais. Ebr 10 mēs lasām: “Tā ka nu mums, brāļi, Jēzus asinīs ir droša pieeja svētnīcai.” Mums ir droša pieeja svētnīcai. Tas ir jauns, dzīvs ceļš, ko Viņš mums ir atvēris caur tempļa priekškaru – tas ir caur savu miesu un mums ir augstais priesteris caur Dieva namu Jēzus upura dēļ, šīs krusta nāves dēļ, Viņš samaksā pilnu, pietiekamu samaksu par saviem ļaudīm. Jēzus samaksā pilnīgi par visiem grēkiem. Līdz ar to mums ir pieeja vissvētākajai vietai. Vairs nav šī aizkara.

Ja tev ir Jēzus, tev vairs nav vajadzīgi nekādi rituāli. Ja tev ir Jēzus, tev nav obligāts svētceļojums. Mums vairs nav jābūt īpašās ēkās. Vairs nav nepieciešams īpašais laiks gadā, kad nākt pie Dieva. Ja tev ir Jēzus, tu esi Dieva klātbūtnē šodien un tagad. Šī dzīve bez aizkariem ir droša pieeja svētnīcai, tas ir jauns, dzīvs ceļš. Bet, ko tad nozīmē iet pa šo jauno ceļu? Ko tas nozīmē, kas ir šī dzīve bez šī aizkara, ko Jēzus ir paveicis? Ebr 10:22-24, es aicinu, ka tu atver un seko. Šeit autors dod trīs norādes: “Tuvosimies tam ar patiesām sirdīm paļāvīgā ticībā, ar sirdīm, kas šķīstītas no ļaunas apziņas, un miesu mazgājuši šķīstā ūdenī. Nelokāmi paturēsim savas cerības apliecinājumu. Jo uzticams ir tas, kas mums to apsolījis! Būsim uzmanīgi cits pret citu, rosināsim uz mīlestību un labiem darbiem.”

Trīs lietas es vēlos mums, draudze, atstāt un domāt – tuvojies Jēzum, tā ir pirmā lieta. Paturi savas cerības apliecinājumu, tā ir otrā lieta. Trešā lieta – es uzmanīgs pret citiem. Tuvojies Jēzum. Vēstulē Ebrejiem šis atgādinājums tiek izteikts vairākkārt. Šis aicinājums tuvoties nozīmē tādu tuvošanos Dievam, lai atrastu palīdzību no Viņa mūsu vajadzībās. Un zini, kas ir mūsu vislielākā vajadzība? Tā ir glābšana. Bet, kāpēc mēs varam tuvoties? Kas mums dod šo drošību? Te ir rakstīts: “Jo mūsu sirdis ir šķīstītas no ļaunas apziņas, un miesu mazgājuši šķīstā ūdenī.” Lūk! Pamatojums, kāpēc mēs varam tuvoties. Mēs esam mazgāti. Kristieši Dievam netuvojas ar attieksmi – varbūt Viņš mani uzklausīs, varbūt man noveiksies un es tikšu ar Viņu parunāt. Nē, ticīgo tuvošanās ir ar pārliecību. Tā ir pārliecība, ka visu, ko jebkad esam darījuši, domājuši un teikuši – tas viss ir nomazgāts, tas ir nokārtots un Dievs ir apmierināts. Lūk, kāda tuvošanās.

Ir kādi, kas varētu teikt: “Bet, ko darīt, ja es jūtos netīrs? Tu nezini, kādas lietas es esmu paveicis vai teicis, ko darīt, ja es jūtos netīrs?” Tieši tas ir tas, ko mēs lasām Ebr 10:22 “Tuvosimies tam ar patiesām sirdīm paļāvīgā ticībā.” Tā ir normāla pieredze kristietim, kurš pieaug, jo pieaugot un tuvojoties Dievam mēs vairāk ieraugām to, cik svēts un liels un mīlestības pilns Viņš ir. Kad mēs tuvojamies Viņa svētumam, tad jo vairāk mēs ieraugām savu grēcīgumu. Bet, ko tad darīt? Atbilde ir ticība. Ticība tajā, ko Jēzus ir paveicis. Ticība Viņa vārdiem: “Viss piepildīts.“ Ticība Viņa apsolījumiem, lasi un pasludini to sev, jo Bībele saka, ka ticība sākas ar pasludinātu Vārdu. Negaidi kādu citu starpnieku. Negaidi uz kādu īpašu laiku vai piedzīvojumu. Mums tagad ir pieeja vissvētākajam, Jēzus dēļ, jo Jēzus ir labāks.

Otrā lieta – paturēsim savas cerības apsolījumu. Mēs lasām: “Nelokāmi paturēsim savas cerības apliecinājumu. Jo uzticams ir tas, kas mums to apsolījis!” Kristiešu cerība un skats ir rītdienā, ka mēs turamies pie tā, ko Dievs ir apsolījis. Droša nākotne, droša garantija. Kāpēc droša? Tāpēc, ka tas, kas to ir garantējis, ir pats Dievs. Kā mums jāturas? Nelokāmi turēties. Mums ir svarīgi atcerēties, ka mēs neesam vieni, mēs lasām, ka: “Jēzus ir šis augstais priesteris pie Dieva labās rokas.” Mums ir šis augstais priesteris, pie kura mēs varam nākt pēc palīdzības un lūgt Viņam palīdzību. Iespējams, šajā laikā tu esi sajuties viens un, iespējams, tu nejūti Dievu, bet šodienas panti mums atgādina – mēs neesam vieni, atgādini to savai sirdij, ieklausies vēlreiz: “Tāpēc tuvosimies Viņam ar pārliecību un ticību.”

Trešā lieta, ko autors saka: “Būsim uzmanīgi cits pret citu.” Šis vārds ‘uzmanīgi’ nav uzmanīsimies un baidīsimies, ka mums nepielīp vīruss, bet šis vārds ir uzmanīgi skatīsimies, lūkosimies, kā mēs varam iedrošināt viens otru. Pastāvēt nelokāmi, turēties pie cerības apliecinājuma nozīmē būt uzmanīgiem vienam pret otru, rosināt uz mīlestību un labiem darbiem. Tieši tāpēc Ebr 10:25 saka: “Nepametīsim savas kopīgās sapulces.” Šis labais ieradums ir tik nepieciešams, šis ieradums ir kaut kas, pēc kā mēs draudze tik ļoti ilgojamies, vai ne? Patiesībā viena no pazīmēm, ka kristietis sāk nomaldīties, ir tas, ka tas pārstāj nākt kopā ar citiem kristiešiem. Iedrošināsim cits citu. Pamudināsim cits citu uz mīlestību un labiem darbiem. Tā ir mūsu kopīgā atbildība, tas nav tikai mācītāju uzdevums vai mazās grupas vadītāju uzdevums, vai video vadītāja uzdevums, tas ir mūsu kop-uzdevums.

Es tā domāju, interesanti, kā šis izolācijas laiks ietekmē tevi? Kādus ieradumus tas ir ienesis tavā dzīvē? Es nedomāju nagu graušanu vai kaut ko tam līdzīgu. Es domāju, kā tas ietekmēs mūsu pulcēšanos? Mēs Vīlandē joprojām esam aicināti katru dienu no rīta plkst. 6.00 un vakarā nākt kopā uz lūgšanām. Es ceru, ka ir kādi laiki, kurus tu vari izmantot un būt šajā lūgšanā un lūgt: “Dievs, kas ir tas cilvēks, kuru es šodien varu iedrošināt vai aicināt uz labiem darbiem?” Ar šiem trīs punktiem es varētu skaisti nobeigt, bet šī nodaļa, šie panti to neļauj darīt, jo Ebr 10:26-31 vēstules autors izsaka brīdinājumus. Uzreiz jāsaka, ka šie panti ir visgrūtākie un visvairāk diskutētākie vēstulē Ebrejiem: “Ja mēs tīšuprāt grēkojam, kad esam saņēmuši patiesības atziņu, vairs nav upura par grēkiem,” autors izsaka brīdinājumu, nopietnu brīdinājumu, un šis teksts nav par to, ka man šodien bija slikta diena vai bija nedēļa, kurā es jūtos izgāzies, šeit ir runa par apzinātu, dedzīgu un gribas pilnu grēkošanu. Par kādu novēršanos autors runā? Vai šie panti saka, ka ticīgs cilvēks var pazaudēt glābšanu? Bet paklausies, par kādiem cilvēkiem te ir runa, tālāk šajos pantos rakstīts: “Tikuši apgaismoti,” tātad, tādi, kuri ir saņēmuši šo gaismu. Tad kad tu esi saņēmis Dieva Vārda patiesību, to esi dzirdējis, tas ir daudz, tā ir gaisma, kas tevi ir apspīdējusi.

Vēstulē Ebrejiem 6.nodaļā ir minētas vēl kādas lietas, ka tie, kas ir baudījuši Debesu dāvanas, iespējams, tu esi baudījis Vakarēdienu, tas tomēr nenorāda, ka tu esi glābts. Iespējams, ka tu esi piedzīvojis brīnumus savā dzīvē, ka Dievs dziedina tevi vai kādu citu. Bet, lūk, šis brīdinājums. Ja tu visu šo esi saņēmis un esi atkritis no šīs ticības, tad nav iespējams atpakaļ nākt pie atgriešanās. Autors saka: “Tāds nav turējis par svētām Jaunās Derības asinis, ar kurām tas ticis šķīstīts un aizvainojis žēlastības Garu.” Šis nepiedodamais grēks ir ne tik daudz par to, ko tu vari izdarīt, kā par to, ko tu neizdari pēc visa tā, ko tu esi saņēmis. Tas nav tik daudz par to, ko tu vari izdarīt, kā vairāk par to, ko tu neizdari saņemot visas šīs lietas. Šis ir nopietns brīdinājums.

Paklausies vēst. Ebrejiem 3:14-15, tur ir rakstīts: “Mēs esam Kristus līdzdalībnieki, mums vajag vien sākotnējo pamatu cieši paturēt līdz pat piepildījumam. Tādēļ, ir sacīts: kad jūs dzirdat Viņa balsi šodien neapcietiniet savas sirdis, kā toreiz sarūgtinājumā pret Dievu.” Mēs esam Kristus līdzdalībnieki, nevis mēs būsim, bet mēs esam. Tad, kad tu dzirdi šodien Viņa balsi, neapcietini savu sirdi. Šajā brīdī, kad tu dzirdi Dieva Vārdu, neapcietini savu sirdi. Mācītājs Džons Paipers (John Piper) saka: “Ja mēs nepastāvam līdz galam, tad mēs nekad neesam bijuši Kristus līdzmantinieki.” Ja mēs nepastāvam līdz galam – tas vien nozīmē, ka mēs nekad neesam bijuši Kristus līdzmantinieki.

Šis aicinājums, ko mēs lasām vēstulē Ebrejiem 10:19 “Tā ka nu mums, brāļi, Jēzus asinīs ir droša pieeja svētnīcai.” Tad ir trīs aicinājumi, kā tas izskatās – dzīve bez aizkariem, dzīve bez šī priekškara, dzīve ar pilnīgu pieeju pie svētākās vietas, ar pilnīgu pieeju pie Dieva, ar personīgu pieeju pie Dieva. Tuvoties tam ar patiesām sirdīm paļāvīgā ticībā – ticība. Otrā lieta – nelokāmi paturēt savas cerības apliecinājumu – cerība. Un trešā lieta – būt uzmanīgiem citam pret citu – mīlestība. Ticība, cerība un mīlestība un tad seko brīdinājums, uz ko ir uzmanīgi jāklausās. Tas brīdinājums liek mums sevi pārbaudīt, ko es esmu darījis ar to visu, ko es esmu saņēmis no Dieva. Vai tu esi atsaucies Viņam? Dievs reizēm šķiet kaut kur tālu prom no mums, bet templis ir tepat. Vecajā Derībā, ja tu biji pielūdzējs, tu nekad neredzēji Dievu, tu neredzēji Viņa godību, jo priekšā bija aizkars. Vienīgā persona, kas varēja ieiet bija augstākais priesteris vienu reizi gadā. Tu nekad tā īsti nesajuti Viņa klātbūtni, tu nesajuti Viņa mīlestību.

Bet tad pēkšņi tu nokļūsti Jaunajā Derībā un kaut kas krasi izmainās. Vecajā Derībā Mozus Dievam jautāja: “Parādi man savu godību!” Bet Dievs atbildēja: “Nevaru, tā tevi nogalinās.” Bet Jāņa evaņģēlija 1.nodaļā mēs lasām: “Mēs redzējām tādu godību, kā vienpiedzimušajam Dēlam Jēzum Kristum.” Jēzus saka: “Es esmu templis, es esmu tilts starp Dievišķību un cilvēci. Es esmu augstais priesteris, es esmu lielākais upuris, mana upura dēļ par taviem grēkiem priekškars ir saplēsts uz pusēm, un tagad tu droši vari nākt un redzēt Viņa seju.” Tu droši vari nākt un redzēt Viņa seju. Tāpēc, jautājums tev: “Vai tu ļausi Jēzum saplēst tevis celtos tempļa aizkarus, kas, iespējams, ir daudz biezāki nekā templim Jeruzālemē?”

Iespējams, uz taviem aizkariem ir skaisti zīmējumi un, iespējams, tie ir no dārga materiāla, bet vai tu vēlies, ka Viņš ar savu Vārdu no augšas līdz apakšai pāršķeļ tava tempļa priekškaru un nojauc tevis celtos tempļus, elku tempļus? Ja tu to vēlies, tad skaties uz krustu, skaties uz Jēzu, tici tam, ko Viņš ir paveicis. Vecajā Derībā ir vēl kāds pravietis, ļoti pazīstams pravietis un tas ir Jesaja. Jesajas grāmatā 63.nodaļā, ko sākumā lasīja Amēlija, ir šis sauciens, šīs ilgas, šī cerība: “Kaut Tu pāršķeltu Debesis un nonāktu zemē un Tavā priekšā kalni līgotos.” Šis sauciens, šīs ilgas! Kad ķēniņš Dāvids dzirdēja, ka viņa dēls ir nogalinājis pārējos brāļus, viņš savā sāpēs un bēdās saplēsa savas drēbes. Kad ķēniņš Sauls nepaklausīja, priesteris noplēsa drēbes gabalu no viņa apģērba, tā norādot, ka autoritāte pāriet citam. Pie krusta Jēzum mirstot, mēs ieraugām Dieva bēdas, sāpes, bet arī tautas ilgu piepildījumu un atbildi uz saucienu: “Kaut Tu pāršķeltu Debesis.” Kristum mirstot Dievs pārplēš šo drēbes gabalu uz pusēm parādot savas bēdas un parādot, ka autoritāte mainās. Caur lūgšanu, caur ticību Evaņģēlijam, caur Dieva Vārdu, tu vari sajust Viņa klātbūtni, jo Dievs mīt savām rokām celtā templī, savā svētajā templī, kas ir pats Jēzus Kristus.

Mācītājs Amerikā Timotejs Kellers (Timothy Keller) saka: “Ja tev ir šī sadraudzība sirdī, ja tev ir šī sapratne par Dieva suverenitāti, visaugstāko varu tavā prātā, tu spēsi sastapties ar jebko.” Ja tev ir sapratne sirdī un prātā, mēs spēsim sastapties ar jebko.

Lūgsim Dievu.

Jēzu Kristu, paldies par Tavu Vārdu, paldies par tik spēcīgiem attēliem, un par šo atgādinājumu. Jēzu, paldies par šo atgādinājumu šodien, ko mums draudzei, kas esam izkaisīta, tik ļoti vajag, ka mums ir šī pieeja pie Tevis bez jebkādiem starpniekiem. Paldies, Tev, Jēzu par to. Es ļoti lūdzu, ka mēs no jauna esam iedrošināti un pasludinām to no jauna savai sirdij, un atgriežamies pie Evaņģēlija un ticam un liekam cerību uz to, un atkal no jauna lūkojamies Tavā sejā, kas ir Jēzus Kristus. Es ļoti lūdzu, ka visi šie tempļi, ko mēs esam uzcēluši, tie mūsu tempļi, šie aizkari, kas ir mūsu dzīvē – pārplēstos pušu. Palīdzi mums skatīties, Jēzu, uz Tavu krustu un uzticēties Tev. Tavā vārdā, āmen.