Jauns attēls

Pēc sešām dienām Jēzus ņēma sev līdzi Pēteri, Jēkabu un Jāni, viņa brāli, un uzveda tos savrup kādā augstā kalnā, un viņš tapa pārveidots to priekšā – viņa vaigs mirdzēja kā saule, un viņa drēbes tapa baltas kā gaisma. Un, redzi, tiem parādījās Elija un Mozus – tie sarunājās ar Jēzu. Un Pēteris vērsās pie Jēzus un sacīja: “Kungs, šeit mums ir labi, ja tu gribi, es šeit uzcelšu trīs teltis – vienu tev, vienu Mozum un vienu Elijam.” Kad viņš vēl runāja, redzi, spožs padebesis tos apēnoja, un pēkšņi balss no padebeša atskanēja: “Šis ir mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts, klausiet viņu!” Mācekļi, to dzirdēdami, ļoti nobijušies krita uz sava vaiga. Jēzus pienāca tiem klāt un pieskāries teica: “Celieties un nebaidieties!” Acis pacēluši, tie vairs nevienu citu neredzēja kā vienīgi Jēzu. Kāpjot no kalna lejā, Jēzus tiem pavēlēja: “Nestāstiet nevienam par šo redzējumu, kamēr Cilvēka Dēls nebūs uzcēlies no mirušajiem.” Tad mācekļi izjautāja viņu: “Kādēļ rakstu mācītāji teic, ka Elijam jānāk papriekš?” Viņš tiem atbildēja: “Elija gan nāk un visu atjaunos, bet es jums saku: Elija jau atnāca, bet tie viņu nepazina un izrīkojās ar viņu, kā gribēja. Tāpat arī Cilvēka Dēlam būs jācieš no tiem.” Tad mācekļi saprata, ka viņš tiem bija runājis par Jāni Kristītāju. — Mateja evaņģēlijs 17:1-13

Svētrunas noraksts

 
Debesu Tēvs, mēs pateicamies Tev par jaunu svētdienu. Mēs pateicamies par Tavu Vārdu un par to, ko Tu esi mums devis, ka mums ir Bībele pieejama tādā veidā kā mēs to šodien varam turēt un lasīt. Es ļoti lūdzu, svētī savu Vārdu, lai tas uzrunā mūs, lai tas aizskar un izmaina mūsu skatījumu uz to, kas esi Tu, ko Tu esi atnācis darīt un kādai būtu jābūt mūsu reakcijai. Mums ir svarīgs, mums pietrūkst, Jēzu, šis skatījums – skaidrais skatījums uz Tevi. Mums vajag Tevi vēl vairāk, tāpēc caur savu Svēto garu atklājies, atver mūsu acis un ausis, ka mēs skaidri sadzirdam. Palīdzi mums! Svētī savu Vārdu. Svētī mūs kā draudzi. Jēzu, Tavā vārdā, āmen. 

Mani sauc Raimonds un es esmu viens no šīs draudzes, nu jau, sludinātājiem. Ir labi būt draudzē kopā. Katru svētdienu, kad mēs kā draudze nākam kopā, viena no lietām, ko mēs darām, ja tu regulāri nāc uz Vīlandi vai  klausies Vīlandes svētrunas mūsu mājas lapā, tu esi pamanījis, ka mēs ejam cauri Mateja evaņģēlijam, arī šodien mēs to turpināsim darīt. 

Mēs ļoti cītīgi skatāmies uz Jēzu. Viss, ko mēs darām – mēs skatāmies uz Jēzu. Ja tu nāc uz šo draudzi, tad patiesībā neko citu tu šeit nedzirdēsi kā Vēsti par Jēzu. Tas ir ļoti svarīgi, ka mēs to darām – studējam Bībeli, Rakstus un skatāmies uz Jēzus dzīvi, jo Jēzus ietekmē mūsu skatījumu. Uz ko? Skatījumu, pirmkārt, uz pašu Dievu, skatījumu uz pašu Jēzu. Jēzus ietekmē mūsu skatījumu uz pasauli, kurā mēs dzīvojam. Jēzus ietekmē mūsu skatījumu par mums. Mēs esam cilvēki ar tik daudz jautājumiem. Vieni no tādiem jautājumiem, ar ko mēs sastopamies ir – ko Tu gribi, lai es daru? Kāpēc es esmu uz šīs pasaules? Kā man dzīvot? Kāds ir mans mērķis? Un vēl daudz, daudz citu jautājumu. Tieši tāpēc mēs runājam par Jēzu, mēs mācāmies un skatāmies uz Jēzus dzīvi, jo Viņš maina mūsu skatījumu, un Viņš parāda, kas ir svarīgākais jautājums no visiem jautājumiem. Kas ir pats svarīgākais? 

Pagājušajā reizē, ja jūs atcerieties, mēs kopā ar mācekļiem un Jēzu ceļojām uz Filipa Cēzareju, un tur Jēzus uzdod šo svarīgāko jautājumu – ko cilvēki saka par mani, kas es esmu? Ko tu saki, kas ir Jēzus Kristus? Es gribu, lai mēs saprotam, ka svarīgākais jautājums ir nevis – kas ir dzīves mērķis? Svarīgākais jautājums nav – kas man dzīvē jādara? Kāpēc es esmu uz šīs pasaules? Svarīgākais jautājums ir – kas ir Jēzus Kristus? Tāpēc, Jēzus uzdod šo jautājumu mācekļiem. 

Mateja evaņģēlijā ejot cauri mēs esam skatījušies par to, ka Jēzus dara daudz brīnumu, vai ne? Jēzus pabaro piecus tūkstošus vienā vietā, četrus tūkstošus otrā vietā. Jēzus staigā pa jūras virsu. Jēzus vairākas reizes nošokē mācekļus, savus tuvākos cilvēkus. Kāpēc Viņš to dara? Viņš to dara mērķtiecīgi, lai viņu skatījums uz Jēzu, uz pasauli un viņiem pašiem izmainās. Jēzus to dara mērķtiecīgi, lai izmainās skatījums par to, kas Viņš patiesībā ir. Tāpēc, arī šodien, kad lasām, es gribu, lai mēs domājam un uzdodam šo pašu jautājumu – kas ir Jēzus Kristus? Vai es to esmu satvēris? 

Tik daudzus notikumus mēs esam apskatījuši, un visi šie notikumi ietekmē mācekļu skatījumu. Bet ne tikai tas, tur ir arī farizeji, Rakstu mācītāji, kuri māca kaut ko, tur ir citas filozofojas, kas saka kaut ko citu, un arī tās ietekmē mācekļu skatījumu. Kas ietekmē mūsu skatījumu šodien? Ziņas, sociālie tīkli, instagrams (Instagram), feisbuks (Facebook), māksla. Patiesībā viens no mākslinieku uzdevumiem ir uzzīmēt tādu mākslas darbu, ka tas izaicina tavu skatījumu par pasauli, kurā mēs dzīvojam. Bībele ir Dieva īpašais mākslas darbs. Ja mēs to lasām, mūsu skatījums tiek ietekmēts. Tas, ko mēs vairāk uzņemam, tas, ko mēs vairāk lasām, tas, ko mēs skatāmies, tas, uz ko mēs skatāmies – ietekmē manu un tavu skatījumu. 

Tāpēc, šajā reizē, kad domājam par šo īpašo notikumu, kuru jūs noteikti daudzi zināt, Mt 17:1-13. Kā Ansis lasīja Jēzus 16.nodaļas beigās mācekļiem sāk mācīt par savu nāvi. Pēteris Jēzu norāj un saka: „Pagaidi, nē! Mans skatījums par Jēzu, par Tevi, ir cits. Tu nāc, lai izglābtu mūs no Romas impērijas! Tu nāc kā tāds politiskais uzvarētājs. Tu nāc kā tāds Ķēniņš un Tu saki, ka Tu mirsi?” Jēzus Pēteri norāj sakot šādus vārdus: „Kas grib glābt savu dzīvību, tas to zaudēs. Bet, kas savu dzīvību zaudēs manis dēļ, tas to atradīs!” Jēzus mācēkļus daudz sāk mācīt par savu nāvi. 

Mums šeit sēdošiem, iespējams, tas neko nenozīmē. Mums šeit sēdošiem, iespējams, šis mācekļu šoks, šis Pētera šoks, iespējams, neko nenozīmē, jo mēs jau zinām Evaņģēliju uz priekšu, mēs zinām, kas notiek tālāk, bet mācekļi nezina. „Ko Tu runā, Jēzu!? Kas ir šis jaunais attēls, ko Tu gribi ielikt mūsu prātos? Tu atnāci kā Ķēniņš un Tu mirsi?” Tad Mt 17:28 „Patiesi es jums saku: „daži no tiem, kas šeit, nāvi nebaudīs pirms nebūs redzējuši Cilvēka Dēlu nākam savā Valstībā.”” Viņš saka to saviem mācekļiem: „Daži nāvi nebaudīs pirms viņi neredzēs Cilvēka Dēlu nākam savā Valstībā.” 

Un pēc sešām dienām Jēzus paņem trīs mācekļus, un ko Viņš dara? Viņš uzved viņus kalnā. Mēs nezinām kādā kalnā. Lūkas evaņģēlijs saka, ka viņi gāja uz kalnu Dievu lūgt. Viņš uzved mācekļus kalnā, viņi lūdz Dievu, daži mācekļi jau mazliet aizmiguši, taču viņi vai nu pamodušies no iemigšanas, redz kaut ko īpašu. „Un Jēzus top pārveidots mācekļu priekšā, Viņa vaigs mirdzēja kā saule un Viņa drēbes tapa baltas kā gaisma.” Notiek kaut kas īpašs. Jēzus tiek pārveidots. Jēzus seja izmainās. Viņa drēbes izmainās. 

Patiesībā šeit vārds ‘pārveidots’, nav vienkārši, ka Viņš kļuva spožāks. Šis vārds ‘pārveidots’ ir tas pats vārds, kas tiek lietots kā tārpiņš, kurš kļūst par tauriņu. Man liekas tas vārds bija metamorfoze. Tārpiņš, kurš kļūst par tauriņu. Tad, kad tu skaties uz tārpiņu, nevienā brīdī tu nevarētu iedomāties, ka pēkšņi viņš būs tik skaists tauriņš, kas sāk lidot. Šeit Jēzus tiek pārveidots un Viņš tiek parādīts viņiem citā atspulgā, tiek parādīta Jēzus godība. Tādā veidā Jēzu viņi nekad līdz šim nebija redzējuši. Pie Jēzus ir Elijs un Mozus, tie sarunājas ar Viņu. Viņi nāk, lai Jēzum stāstītu par Viņa misiju, kāpēc Viņš nācis šeit. Mozus un Elija nav tikai mācekļu dēļ, viņi ir Jēzus dēļ, lai Viņam atgādinātu, iedrošinātu. Jo Jēzus šajā posmā sāk mācīt par savu nāvi un Viņš tuvojas tam brīdim. Šis brīdis ir arī īpašs iedrošinājums pašam Jēzum.

Tāpēc, no šī notikuma es gribu, ka mēs apskatāmies trīs lietas, trīs jautājumus. 1) Kas ir Jēzus? Kāpēc atkal šis jautājums? Tāpēc, ka šis ir pats svarīgākais jautājums! 2) Ko Viņš ir atnācis paveikt? 3) Kā mums būtu jāatbild Viņam? Kādai būtu jābūt atbildes reakcijai uz Viņu? Realitāte ir, ka lasot Mateja evaņģēliju ir grūti lasīt to bez Vecās Derības. Mateja evaņģēlijs ir ļoti piepildīts ar Vecās Derības saitēm, attēliem. Vecajā Derībā mēs lasām, ka Mozum, kad viņam tika uzticēts vadīt Dieva tautu, bija posms, kad Dievs savu izredzēto tautu pa dienu vadīja ar dūmu stabu, bet naktī ar uguns stabu. Kad viņi nonāca pie Sīnāja kalna, šo kalnu apklāja mākonis. Mozus uzkāpa kalnā un Dievs balsī runāja uz Mozu no mākoņa. 

2.Mozus 33:18-20 mēs lasām šadus vārdus, ko Mozus teica: „Parādi, jel, man savu godību! Viņš atbildēja: „Es likšu, lai viss mans labums iet tava vaiga priekšā un es saukšu savu vārdu ‘Kungs’ tavā priekšā. Es būšu žēlsirdīgs pret tiem, pret kuriem būšu žēlsirdīgs, un es apžēlošos par tiem, par kuriem apžēlošos. Tev neredzēt manu vaigu!”” Mozu, tu neredzēsi manu vaigu. „Jo neviens cilvēks neredzēs mani palikdams dzīvs.” „Tu nevari redzēt, Mozu, Dieva godību, neviens cilvēks nevar redzēt Dieva godību palikdams dzīvs. Ja tu gribi redzēt manu godību, tu mirsi.” 

Tāpat, līdzīgi ir ar Eliju, 1.Ķēniņu 19.nodaļā, kur atkal ir cits kalns, kur Dievs ar Eliju sastopas, un Elijam ir jāaizsedz sevi. Nevar cilvēks redzēt Dieva godību palikdams dzīvs. Šodienas panti ir dažus tūkstošus gadus vēlāk. Jēzus ir kalnā, mēs nezinām kurā, kalnā ir Mozus, Elija un šajā kalnā ir arī mākonis. Dieva godība tiek atspoguļota. Mozus grib redzēt, kas ir mākoņa iekšā. Bet tagad mēs lasām, kad Jēzus ir kalnā, tur ir Mozus un Elija un mākonis. Mākonis seko pēc tam. Jēzus tiek atspoguļots tādā veidā, ka parādot Dieva godību. Jēzus parāda Dieva godību. 

Vēstulē Ebrējiem 1:3 rakstīts: „Dēls būdams Dieva godības mirdzums un būtības atveids, un nesdams visu ar sava spēka pilno Vārdu, ir šķīstījis cilvēku no grēkiem un nosēdies augstībā pie visvarenā Dieva labās rokas.” Jēzus ir Dieva godības mirdzums. Kad Mozus nokāpa no kalna, viņa seja spīdēja, bet tas bija Dieva godības atspulgs. Bet šeit mēs lasām – Jēzus ir Dieva godības mirdzums, Jēzus ir pati Dieva godība parādījusies mums! Mēs šeit lasām: „Jēzus vaigs mirdzēja kā saule.” Mozus ir mēness. Mēness atstaro saules gaismu, bet Jēzus ir saule. Jēzus ir pats Dieva godības atspulgs. Jēzus ir tas, kas mums rādā Dievu, Tēvu, visā pilnībā. Nav cits ceļš, nav cits veids, kas mums spēj parādīt Dievu pilnā godībā. Jēzus nav kā Mozus un Elija. Viņš ir kaut kas vairāk. Mozus un Elija ir Jēzus kalpi, bet Jēzus ir pats Dieva godības mirdzums, Viņš ir pats Dievs. 

Lasot Jauno Derību, īpaši vēstules, mēs noteikti pamanām, ka vēstuļu autori reizēm vēršas pret kaut kādām citām mācībām. Tā ir viena no lietām, kas ir jāņem vērā, kad mēs lasām Jauno Derību – tajā nebija vienīgā reliģija judeisms, tur bija pilns ar citām filozofijām. Citas filozofijas un dzīves uztveres un to sauc par gnosticismu, citā vārdā. Jūs, iespējams, šo vārdu esiet dzirdējuši. ‘Gnosis’ no grieķu vārda nozīmē izzināt un iepazīt. Šis gnosticisms tiek lietots, lai apzīnātu veselu virkni dažādu filozofisko novirzienu. Ir dažādi novirzieni un, lai to visu apzinātu, izprastu ir gnosticisms. Gnosticisms ir kaut kas tāds, kas ir eksistējis jau pirms kristietības. Nāk no austrumiem un to ietekmē Babilonijas un Asīrijas impērija, tas ieiet arī judeismā, cenšas ietekmēt arī to, un ietekmē to. 

Viens no novirzieniem ir stoicisms. Apustuļu darbos mēs lasām, ka Pāvils tiekas ar šiem filozofiem un diskutē. Stoiķu dzīves uztvere ir, ka Dievs ir logos, šis grieķu vārds, bet logos kā kosmosa dabiskais likums. Stoicisms māca – saskaņo savas cerības ar to un ne par ko neuztraucies, pieņem visu, kas notiek tavā dzīvē. Sakod augšlūpu un tā tu iegūsi laimīgu dzīvi. Stoiķiem Dievs ir liktenis. Mēs šodien bieži vien šo vārdu dzirdam. Tas bija viņu logos. 

Tad tur bija vēl tādi epikūrieši. Tas ir kaut kas pretējs. Epikūrieši māca – saskaņo savu dzīvi tā, ka tu esi pilnīgi brīvs no stresa. Arī viņiem ir savs skatījums uz Dievu. Dievs viņiem ir dievišķa būtne, kas ir kaut kur tālu un nepersoniska. Tāpēc, arī viņi uzskatīja, ka dievā nav nekas, no kā ir jābaidas, tāpat arī nav jābaidas no nāves. Vienkārši pievērsies labām lietām un novērsies no sliktām. Ja to, ko tu dari, šķiet, ka tas tev ir labi, tad turpini. Dzīvo šim momentam. Atrodi to, kas tevi dara laimīgu un saskaņo savu dzīvi ar to.

Vai mēs neesam dzirdējuši šādu mācību? Atrodi to, kas tevi dara laimīgu un turies pie tā, dzīvo ar to. Tas bija epikūriešu logos. Logos grieķiem bija bezpersoniska, harmoniska, dievšķa kosmosa strūktūra kā kopums. Bet logos kristiešiem nav princips, kaut kas abstrakts, bet logos ir persona. Ja visuma sirdī nav bezpersoniska būtne, bet persona, tas vien parāda kādu svarīgu uzsvaru – vajadzība pēc mīlestības. 

Ir kāds ateists, man liekas Francijā, Luks Ferijs (Luc Ferry). Šis ateists teica šādus vārdus: „Kad radās kristietība, tad cilvēks kļuva visuma centrā. Ja nebūtu kristietības, tad nebūtu arī cilvēktiesību.” To saka ateists, kurš pētot visus šos filozofijas nozvirzienus, reliģijas kaut ko pamana. Visuma centrā ir persona, kuru tu vari iepazīt. Persona, kuru tu vari iemīlēt. Persona, kura mīl tevi. Persona, kuru tu vari apbrīnot, priecāties un piedzīvot Viņa mīlestību. Kas ir Jēzus? Viņš nav tikai labs skolotājs vai viens no praviešiem. Jēzus ir Dieva godības mirdzums, Viņš ir pats Dievs. 

Bet, ko tad Viņš ir atnācis paveikt? Šis notikums mums parāda vēl kaut ko. Viena lieta, kas mums jāzina par jūdiem – Vecajā Derībā jūdi pat nespēja, neuzdrīkstējās izteikt vārdu Jahve. Viņi nespēja izteikt vārdu Dievs, līdz ar to arī rakstot viņi šo vārdu saīsina, jo Dievs viņiem bija kaut kas svēts, Dieva Vārds viņiem bija svēts, tāpēc viņi bija ļoti uzmanīgi ar to. Tas, ko mēs lasījām jau iepriekš – ja tu esi dredzējis Dieva godību, tad tā tevi nogalinās. Ebrēju valodā ‘godība’ ir ‘kadoss’. Vēl viena nozīme šim vārdam ir smagums. Tev ir bijis tā, ka tu lasi kāda teologa grāmatu, vai kāda cita grāmatu un jūti samgumu, šī ir smagā literatūra? Tev ir tā bijis kādreiz, kad lasi un liekas, ka vajag vēlreiz pārlasīt šo, jo šī ir smaga litratūra? 

Vai tu esi mēģinājis ilgi ielūkoties saulē? Kurš no jums to ir mēģinājis? Vai tu esi pamanījis, kas pēc tam notiek ar tavām acīm? Tu pēkšņi pamani, atverot tu kādu laiku nevari normāli paskatīties, jo saule ir kaut kas tik daudz spēcīgāks par tevi, tik daudz spožāks par dienas gaismu, ka mēs tieši nevarām uz to palūkoties. Rīgā ziemas laikā viens no izaicinājumiem ir – mums ir jāuzmanās, kad ejam pa ielām. Viena no lietām, ko mēs ziemā varam darīt – uztrennēt kaklu, jo kad mēs ejam, mēs skatāmies uz augšu, jo baidāmies, ka mums neuzkritīs virsū lāstaka. Ja uzkritīs lāstaka, tad tā var mūs savainot vai pat nogalināt. Vienreiz vasarā, pirms vairākiem gadiem, es gāju pa vienu no Rīgas ielām un skatos – ir uzlikta brīdinājuma zīme, norobežojums ar uzrakstu „uzmanieties, no jumta krīt ledus.” Tas bija kā tāds joks, bet visi paraudzījās. 

Bet, iedomājies, tu ietu pa kādu no Rīgas ielām un no trešā stāva tev uzkristu zilonis, kā tu domā, kas ar tevi notiktu? Tu nomirtu. Tu domā, baigais piemērs, Raimond. Bet šeit nostrādā vienkāršs likums – tu nespēj panest ziloni. Tas ir likums. Reizēm ir tā, ja tu liecies sev gudrs esam, tu nonāc citu cilvēku kompānijā, kur šie cilvēki ir daudz gudrāki par tevi, kā tu jūties? Tu nejūties vairs ērti, tu nejūties vairs gudrs esam, jo to citu cilvēku gudrība var būt daudz lielāka un smagāka. 

Jesaja 6.nodaļā šis īpašais pravietis redz vīziju, viņš redz Dievu. Viņš ir pārbījies par to, jo viņš saprot, ka viņš ir redzējis Dievu un, ja tu esi redzējis Dievu, tu mirsi. Tad ir Vecajā Derībā tāda Ījaba grāmata. Tā ir par vīru, kurš ir tik daudz ciešanu piedzīvojis. Ījaba grāmatas pēdējā nodaļā ir šādi vārdi: „Tikai dzirdējis biju par Tevi. Nu, manas acis Tevi ierauga. Tāpēc, noliedzu sevi un nožēloju pīšļos un pelnos.” Es biju tikai dzirdējis par Tevi. Ikviens, kas tuvojas Dievam, ikviens, kas patiesi tuvojas Dievam, sajūt tādu morālu smagumu, jo tajā brīdī mēs saprotam, ka mēs esam grēcinieki. Mēs saprotam, ka mēs neesam taisni. Mēs nespējam panest Viņa svētumu. Tas mūs nospiedīs kā zilonis. Bet mēs esam radīti, lai redzētu Viņa godību, bet grēks to ir sabojājis. 

Vēl Vecajā Derībā mēs lasām, ka Dievs vēlas dzīvot pie savas tautas. Dievs saka: „Es vēlos dzīvot pie jums, bet es negribu, lai jūs mirtu. Tāpēc, es gribu, lai jūs uzbūvējat man telti, saiešanas telti.” Dievs šo saiešanas telti uzbūvē ar mērķi, lai tautu pasargātu no sevis. Tāpēc, šajā notikumā, kad Pēteris un mācekļi redz šo vīziju, Pēteris sāk runāt. Viena lieta, ko mēs pamanām – Pēteris vienkārši kaut ko runā, mums liekas, viņš pat nesaprot, ko viņš runā. Viena no lietām, ko viņš saka: „Mums šeit ir labi, uzbūvēsim šeit trīs teltis.” Kā tāds kārtīgs jūds, viņš saprot, ka Dieva godībai vajag telti. Viņš to zina. Dieva godībai vajag telti. Iespējams, Pēteris to saka, jo viņš domā – mums vajag aizsardzību, jo mēs redzam Dieva godību. Mums vajag aizsardzību. 

Mt 17:5-6 mēs lasām: „Kad viņš vēl runāja (Pēteris runāja), redzi, spožs padebesis tos apēnoja, un pēkšņi balss no padebeša atskanēja: „Šis ir mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts, klausiet Viņu!” Mācekļi, to dzirdēdami, ļoti nobijušies krita uz sava vaiga.”” Kas te notiek? Mozus gribēja ieraudzīt to, ko mācekļi ierauga tagad. Padebesis apēnoja mācekļus, viņi ir šajā mākonī un balss uz viņiem runā: „Šis ir mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts, klausiet Viņu!” Mācekļi tiek apēnoti, viņi ir pārbījušies. Un, kas notiek? Viņi nemirst, viņi paliek dzīvi. Tu jautāsi, kāpēc? 

Lūk, arī Mt 17:8 atbilde: „Acis pacēluši, tie vairs nevienu citu neredzēja kā vienīgi Jēzu.” Nevienu citu kā vienīgi Jēzu. Mt 27:51 „Un redzi, tempļa priekškars tika pārplēsts divās daļās no augšas līdz apakšai, un zeme trīcēja un klintis sašķēlās.” Ko Jēzus ir atnācis darīt? Jēzus ir atnācis mūs glābt no mūsu grēkiem, no nāves. Jēzus ir atnācis mūs dziedināt. Jēzus ir atnācis, lai Dieva godība mājo jaunā templī. Šodien mēs varam teikt: „Mēs esam Dieva templis!” 

Paklausies, kas rakstīts Jāņa 17:22. Šī ir augstā priestera lūgšana, šī ir Jēzus lūgšana, Viņš saka: „To godību, ko Tu man esi devis, es esmu devis viņiem, lai viņi būtu viens, tāpat kā mēs esam viens.” Jēzus saka: „Es esmu nācis uz šo pasauli un esmu atteicies no visa un esmu šo godību devis viņiem, lai viņi ir kā skaisti tauriņi, kas var lidot. Es savu skaistumu esmu atdevis viņiem, lai viņi varētu dzīvot.” Jēzus ļoti daudz mācekļiem māca par savu nāvi un Viņš saka – Viņam ir jāmirst. Jēzus ir pazemīgais kalps, tāpēc Mt 17:9 Viņš saka: „Nestāstiet nevienam par šo redzējumu, kamēr Cilvēka Dēls nebūs uzcēlies no mirušajiem.” Kāpēc Jēzus vairākkārt saka – nestāsti, nestāsti? Tāpēc, ka Jēzus vēlas, lai mācekļi ierauga lielo bildi, lielo attēlu. 

Iedomājies sevi šo mācekļu vietā – kā tu pastāstītu, kas bija tas, ko tu redzēji? Tas ir kaut kas grūti izstāstāms. Reizēm ir tā, ka tad, kad tu kļūstu par kristieti un cilvēks tev uzdod tādus jautājumus, tu domā – kā lai es viņam pastāstu, kas ir ticība? Kā lai es viņam pastāstu, cik skaisti ir ticēt Jēzum? Kādos vārdos lai es to ietērpju? To reizēm ir grūti ietērpt, jo tas ir kaut kas, ko tu nevari izstāstīt! Tas ir jāpiedzīvo! 

Beigās mācekļi dodas lejā un jautā Jēzum: „Kādēļ Rakstu mācītāji teic, ka Elijam jānāk papriekš?” Viņš tiem atbildēja: „Elija gan nāk un visu atjaunos, bet es jums saku: Elija jau atnāca, bet tie viņu nepazina un izrīkojās ar viņu, kā gribēja. Tāpat arī Cilvēka Dēlam būs jācieš no tiem.” Tad mācekļi saprata, ka Viņš tiem bija runājis par Jāni Kristītāju.”” Mācekļi jautā: „Klausies, Jēzu, kā tas sanāk – mēs redzējām Eliju, bet vai Elijam nebīja jānāk iepriekš? Vai viņam nebija jānāk pirms šis viss notiek?” Jēzus atbild un norāda, ka Elija jau ir nācis, Jānis Kristītājs, Elijas garā, sagatavot ceļu, bet Viņš māca arī par savu nāvi: „Tāpat, kā Elija cieta no šīs ķēniņienes, tāpat arī Jānis Kristītājs cieta no Hēroda jaunās sievas, cieta nāvi, sakāvi. Tāpat arī man būs jāmirst, arī man ir jāmirst.” 

Tāpēc, mums ir svarīgi ieraudzīt, kas ir Jēzus. Tad, kad tu skaidrāk ieraugi, kāpēc Viņš ir nācis, uz ko Viņš mūs aicina, kad Viņš saka vārdus: „Ja kāds grib man sekot, tas lai aizliedz sevi, ņem savu krustu un seko man!” Baigi iedrošinošā Vēsts, Jēzu! Vai ne? Paldies, es izvēlos labāk kādu stoiķu vai epikūriešu filozofiju, kas izklausas daudz ērtāk – atrodi, kas tev ir labakais un tā arī dzīvo! Bet Jēzus saka: „Ja tu gribi man sekot, tev jāaizliedz sevi.” 

Kas ir mācekļu iedrošinājums, ar ko viņi pēc tam savā dzīvē iet uz priekšu? Jēzus parāda mazu daļu Debesis. Jēzus izmaina mācekļu skatījumu par to, kas būs nākotnē, uz ko mēs ejam, uz ko mēs ceram. Šis būs tavs iedrošinājums! Tas būs tavs iemesls, kāpēc tu gribēsi aizliegt sevi, nomirt sev šodien, lai rītdien tu iegūtu Mūžīgo dzīvību. Ja Jēzus ir Dieva godības atspulgs, ja Viņš ir tas, ko Viņš par sevi saka un tas, kādu Viņš sevi parāda, ja Viņš ir Dievs, tad kādai būtu jābūt mūsu atbildes reakcijai? 

Nolaižas mākonis un Dievs runā uz mācekļiem. Ja nolaistos mākonis, ko tu gribētu, lai Dievs tev saka? Iespējams, tu domā – labāk nesaki neko, jo man ir bail. Bet, ko tu gribētu, lai Dievs tev saka? Vienīgā lieta, ko Dievs saka: „Šis ir mans Dēls, klausiet Viņu.” Klausi Viņu! Klausies Jēzus Vārdā. Klausīties nenozīmē tikai – šie Vārdi skan labi, man patīk Jēzus! Klausīties nozīmē paklausīt. Dzirdi un paklausi! Klausīties nozīmē – ja tu saproti, ka Viņš ir Dievs, ka Viņš ir vienīgais ceļš pie Dieva, tad Viņš būs tavs vienīgais Kungs un Ķēniņš tavā dzīvē. 

Apustuļu darbi 3:22 „Mozus sacīja: „Kungs, Dievs, iecels jums pravieti no jūsu brāļiem tāpat kā mani. Viņu jums būs klausīt visās lietās, ko Viņš jums runās.”” Klausies audiāli un paklausi. Romiešiem 8:18 Pāvils saka: „Es domāju, ka šī laika ciešanas ir nenozīmīgas tās nākamās godības priekšā, kas mums tiks atklāta.” Mācekļi sastapās ar daudz ciešānām, bet viņi ieraudzīja kaut ko tādu, ka viņi teica: „Šīs ciešanas, viss ar ko es sastopos savā dzīvē nav nekas attiecībā pret to godību, ko Dievs mums ir sagatavojis.” 

Ja mēs uzticamies Jēzum, mēs piedzīvojam Viņa godības mirdzumu, tas izmaina mūs. Es teicu, kad mākonis nolaidās, mācekļi bija tur un viņi palika dzīvi. Bet vēl vienu lietu es gribu teikt – tad, kad mēs sastopam Dieva godību, tad, kad mēs satiekam Jēzu, kaut kas mirst. Mirst vecais cilvēks. Citādāk nevar būt. Ja tu sastopi īsto Jēzu, tad tavs vecais cilvēks mirs. Tavs skatījums uz dzīvi mainīsies, tava rīcība mainīsies, tava dzīve mainīsies. Tas, kā tu runā – mainīsies, tas, kā tu attiecies pret saviem kaimiņiem, pret savu ģimeni, pret naudu, laiku, attiecībām – mainīsies. Izmainās mācekļu skatījums, izmainās skatījums par Jēzu un tas ir viņu iedrošinājums. 

Dzeja aizvieto gramatiku, Evaņģēlijs aizvieto likumu, ilgas pārveido paklausību. Šī gramatika, ko tik ļoti esmu mācījies, pārtop skaistā dzejā, un ilgas pēc šīs godības, uz ko es tiecos, skatos, pārtop paklausībā. Dieva vienīgie vārdi mācekļiem un mums: „Šis ir mans Dēls, klausiet Viņu!” 

Lūgsim Dievu.

Debesu Tēvs, paldies par Tavu Vārdu šodien. Paldies par to, ka Tu tik ļoti mūs māci. Paldies par to, ka Tu mūs tik ļoti mīli. Paldies, ka Tu esi atklājis savu godību caur Jēzu Kristu. Jēzu Kristu, es ļoti lūdzu, palīdzi mums klausīties Tevī, palīdzi mums skatīties uz Tevi, palīdzi mums vērst savu skatienu uz Tevi, palīdzi mums mūsu ikdienā vērsties pie Tevis jebkurā jautājumā. Palīdzi mums, Jēzu, ka mūsu skatījums uz Tevi izmainās, ka mūsu skatījums izmainās tā, ka tad, kad grēks nāk mūsu dzīvē, mums nav attaisnojuma, bet mēs spējam paklausīt. Palīdzi, ka mūsu skatījums izmainās tā, ka viss, ar ko mēs gribam savā dzīvē lielīties, esi Tu, Jēzu Kristu. Palīdzi, lai mūsu skatījums izmainās tā, ka mēs varam no sirds teikt un atzīt: „Es ticu Jēzum Kristum. Jēzus Kristus ir mans Kungs un mans Ķēniņš.” Izmaini mūsu skatījumu, Jēzu. Izmaini mūsu iztēli par to, parādi to daudz skaidrāk. Jā, svētī mūs ikdienā ejot, ka šie Vārdi kļūst realitāte, ka mūsu paklausība izpaužas skaistos darbos, kas dod godu Tev. Jēzus vārdā, āmen.