Jēzus staigā pa ūdens virsu

Un Jēzus tūlīt lika mācekļiem sakāpt laivā un pirmajiem doties pāri uz otru pusi, kamēr viņš atlaida ļaužu pūli. Ļaudis atlaidis, viņš viens uzkāpa kalnā Dievu lūgt, un, vakaram nākot, viņš tur palika viens pats. Bet laiva bija jau vairākus stadijus tālu no krasta; viļņi to mētāja, jo pūta pretvējš. Ap ceturtās nakts sardzes laiku Jēzus nāca pie tiem, pa jūras virsu staigādams. Mācekļi, redzēdami viņu pa jūras virsu staigājam, izbijušies sauca: “Tas ir spoks!” – un kliedza no bailēm. Bet Jēzus tūlīt tos uzrunāja: “Esiet droši, es tas esmu, nebīstieties!” Tad Pēteris viņam sacīja: “Kungs, ja tu tas esi, liec man nākt pie tevis pa ūdens virsu.” Viņš sacīja: “Nāc!” Un Pēteris izkāpa no laivas un, iedams pa ūdens virsu, gāja pie Jēzus. Bet, vētru redzēdams, viņš nobijās un sāka grimt; un viņš sauca: “Kungs, glāb mani!” Tūdaļ, roku izstiepis, Jēzus viņu satvēra un viņam sacīja: “Mazticīgais, kādēļ tu šaubījies?” Viņi iekāpa laivā, un vējš norima. Tad tie, kas bija laivā, nometās ceļos viņa priekšā un sacīja: “Patiesi tu esi Dieva Dēls!” — Mateja evaņģēlijs 14:22-33

Svētrunas noraksts

 
Mt 14:22-33 „Un Jēzus tūlīt lika mācekļiem sakāpt laivā un pirmajiem doties pāri uz otru pusi, kamēr Viņš atlaida ļaužu pūli. Ļaudis atlaidis, Viņš viens uzkāpa kalnā Dievu lūgt, un, vakaram nākot, Viņš tur palika viens pats. Bet laiva bija jau vairākus stadijus tālu no krasta; viļņi to mētāja, jo pūta pretvējš. Ap ceturtās nakts sardzes laiku Jēzus nāca pie tiem, pa jūras virsu staigādams. Mācekļi, redzēdami Viņu pa jūras virsu staigājam, izbijušies sauca: „Tas ir spoks!” – un kliedza no bailēm. Bet Jēzus tūlīt tos uzrunāja: „Esiet droši, es tas esmu, nebīstieties!” Tad Pēteris viņam sacīja: „Kungs, ja Tu tas esi, liec man nākt pie Tevis pa ūdens virsu.” Viņš sacīja: „Nāc!” Un Pēteris izkāpa no laivas un, iedams pa ūdens virsu, gāja pie Jēzus. Bet, vētru redzēdams, viņš nobijās un sāka grimt; un viņš sauca: „Kungs, glāb mani!” Tūdaļ, roku izstiepis, Jēzus viņu satvēra un viņam sacīja: „Mazticīgais, kādēļ tu šaubījies?” Viņi iekāpa laivā, un vējš norima. Tad tie, kas bija laivā, nometās ceļos Viņa priekšā un sacīja: „Patiesi Tu esi Dieva Dēls!””

Lūgsim Dievu pirms dodamies vētrā.

Debesu Tēvs, mēs pateicamies par šodienas Vārdu, ko Tu esi mums devis un par šodienas mācībām, tik daudzām. Es ļoti lūdzu, ka Tu runā uz mūsu sirdīm, ka Tu mums māci to, ko Tu mācīji mācekļiem. Palīdzi mums saprast, māci mums dzīvot, māci mums paļauties un uz Tevi ticēt. Tavā Vārdā, āmen.

Draudze, man prieks būt atkal jūsu priekšā! Tie, kas nezina, mani sauc Raimonds, esmu viens no šīs draudzes diakoniem. Es lasīju kādu stāstu par kādu īru zēnu, kurš dzīvoja ar kādu leģendu savā prātā. Šo leģendu viņam stāstīta viņa tēvs. Šī leģenda ir par to, ka viņa tēvs, vectēvs un vecvectēvs, kad viņi sasniedza astoņpadsmit gadu vecumu, viņi spēja iet pa ūdens virsu. Tā šis mazais īru zēns dzīvoja ar šo leģēndu savā prātā – mani senči spēja iet pa ūdens virsu tad, kad viņi sasniedza astoņpadsmit gadu vecumu. Doma, ko viņa senči teica: „Astoņpadsmit gadu vecumā mēs spējām pāriet vietējai upei un aiziet līdz vietai un bāram, lai izdertu pirmo alus kausu.”

Šis zēns auga un sasniedza astoņpadsmit gadu vecumu, augustā viņam palika astoņpadsmit gadi un viņš domāja – nu, šai leģendai jākļūst īstai, arī es mēģināšu šķērsot šo upi. Viņš aiziet pie upes laipas, sper soli un pazūd zem ūdens. Viņš izlien no upes slapjš, neapmierināts, aiziet pie vecmammas un saka: „Es esmu labs īru zēns, es regulāri lūdzu dievmāti, man nepatīk protestanti, bet kāpēc es neesmu tik svēts kā mani senči? Kāpēc es nevarēju pāriet pāri upei?” Vecmamma atbildēja: „Tāpēc, ka tu neesi tik gudrs.” Zēns bija dusmīgs un asarās teica: „Vecomāt`, kāpēc tu tā saki? Kāpēc es neesmu tik pat gudrs?” Un vecmamma atbildēja: „Viņi visi bija dzimuši janvārī, bet tu augustā.”

Pagājušā svētdienā mēs piedzīvojām Dieva brīnumu. Svētrunas mēs varam noklausīties Vīlandes mājas lapā. Ja tu neesi dzirdējis iepriekšējo svētrunu, es iesaku to noklausīties šo brīnumu par piecu tūkstošu vīru paēdināšanu. Mēs šajā brīnumā piedzīvojām dievišķo. Bet šodienas tekstā, es ceru, ka tev tas ir atšķirts, Mt 14:22-33, mēs domāsim par vēl kādu brīnumu. Mēs piedzīvosim vēl kādu brīnumu, un ne tikai vienu, bet veselus četrus! Varbūt pat vairāk. Ļoti labi zināmais stāsts, mēs esam dzirdējuši šo stāstu kā Jēzus staigā pa ūdens virsu. Neatkarīgi no tā, cik daudz tu esi lasījis Bībeli, man liekas, ikviens zina šo stāstu, vai ne?

Šis notikums ir aprakstīts trijos Evaņģēlijos. To apraksta Matejs un tas aprakstīts Marka un Jāņa evaņģēlijā. Katrs dod savu skatījumu uz šo notikumu. Mācekļi tikko piedzīvo kaut ko tādu, ko viņi iepriekš nekad nebija piedzīvojuši. Mācekļi ir kopā ar Jēzu un viņi pārceļas pāri Tibērijas ezeram, citi to sauc par Galilejas jūru. Viņi nokļūst tuksnesī, kur seko daudz, daudz cilvēku. Tur rakstīts – ap pieci tūkstošu vien vīru. Tur ir tuksnesis, nav nekā un Jēzus visus viņus pabaro. Tur pat viens māceklis teica: „Jēzu, mums pat nepietiktu astoņi tūkstoši eiro, lai visus viņus pabarotu!” Bet Jēzus visus paēdina, ka viņi ir sāta pilni, paēduši un mācekļiem paliek pāri. Kāds brīnums! Dieva brīnums, ko rāda Jēzus.

Jāņa evaņģēlijā 6.nodaļā mēs redzam, kas ir tā reakcija. Jēzus dara brīnumu un reakcija ir, ka visi ļaudis, kuri tur ir, grib Jēzu iecelt par ķēniņu. Viņi grib iecelt Jēzu kā jūdu ķēniņu. Jūdu tauta bija Romas impērijas varā, viņi vergoja, kalpoja viņiem un gaidīja, kad būs ķēniņš, kas viņus izvedīs ārā no Romas impērijas. Tad, kad Jēzus dara šo brīnumu, viņi grib Jēzu iecelt par ķēniņu. Iespējams, tāpēc tas ir iemesls, kāpēc mūsu šodienas panti sākas ar vārdiem: „Un Jēzus tūlīt lika mācekļiem sakāpt laivā un pirmajiem doties pāri uz otru krastu.” Jēzus pēc šī notikuma vienkārši saka: „Mācekļi, kāpiet laivā, brauciet uz otru krastu, brauciet prom!” Iespējams, tāpēc, ka Jēzus negribēja, lai mācekļi seko bara instinktam un saka: „Jā, Jēzu par par jūdu ķēniņu!”

Jēzus sūta mācekļus prom, un ko dara pats Jēzus? „Ļaudis atlaidis, Viņš viens uzkāpa kalnā Dievu lūgt.” Ļaudis atlaidis, Viņš uzkāpa kalnā. Nav brīnums, mēs zinām, ka Jēzus ir lūgšanu vīrs. Jēzus lūdz. Mēs zinām, ka Jēzus bieži lūdza vienatnē. Bet ir kādas vietas, kur ir īpaši aprakstīts, ka Jēzus gāja viens pats Dievu lūgt. Šajā vietā mēs lasām: „Jēzus atlaidis ļaudis, dodas uz kalnu, lai lūgtu Dievu.”

Kāpēc? Tāpēc, ka priekšā ir vētra, Viņš to zina. Un tāpēc, ka pēc vētras Viņam būs vēl kāda satikšanās, kāda pretestība, ar ko Viņš sastapsies. Jēzus lūdz Dievu. Pirms Jēzus izvēlējās divpadsmit mācekļus, ziniet, ko Jēzus darīja? Viņš lūdza Dievu. Pirms savas nāves Jēzus gāja uz Ģedzemanes dārzu, ziniet, ko Jēzus tur darīja? Viņš lūdza Dievu. Mācību stunda, ko Jēzus mums dod pirms vētrām – lūdz Dievu. Pirms vētrām – lūdz Dievu. Bet vai tu zini, kad būs vētras tavā dzīvē? Ir kādas, kuras mēs varam prognozēt, ja varam. Bet vētras uznāk pēkšņi, mēs tās negaidām. Mācību stunda, ko Jēzus mums dod pirms vētrām – lūdz Dievu.

Tas, kas notiek tālāk šajā notikumā, ko mēs šodien lasījām par šo visu vētras situāciju, es gribētu, lai mēs uz šo stāstu paskatāmies kā uz tādu Dieva radīšanas stāstu. Tāpēc, es vēlos iedalīt trīs daļas – haoss, Dieva godība un izmainīta sirds. Jēzus pavēl, mācekļi dodas ar laivu jūrā. Galilejas jūras platums ir aptuveni trīspadsmit kilometru, viņi jau ir nobraukuši kādus piecus vai sešus kilometrus un tur ir liela vētra. Viņi cīnas ar pretvēju, cīnas ar vētru. Braucot, iespējams, viņi domā – viļņi, vētra, mums ir jācīnas, lai mēs tiktu līdz otram krastam! Tā ir ārējā vētra, ko viņi redz, piedzīvo, bet ir kāda iekšējā vētra, ar ko viņi cīnas – tas ir haoss viņos pašos.

Viņi tūlīt devās uz otru krastu un domā – kas tur notika? Ko nozīmē šī paēdināšana, ka Jēzus paēdina piecus tūkstošus. Ko tas nozīmē? Marka evaņģēlijā mēs lasām par šo pašu notikumu, ka mācekļi dodoties jūrā, nesaprata, ko tas nozīmē? Ko nozīmē šī piecu tūkstošu paēdināšana? Viņu sirds bija cieta, nocietināta, viņi nesaprata to, ko Jēzus gribēja parādīt. Ir šī ārējā vētra, ar ko viņi cīnas, un ir šī iekšējā vētra, šie daudzie jautājumi – kāpēc? Kāpēc mēs esam šajā jūrā? Kāpēc es esmu šajā vētrā? Kāpēc Jēzus mani šeit ir sūtījis? Kāpēc mēs dodamies vieni paši? Kāpēc Jēzus nedevās ar mums? Problēma šoreiz ir, ka viņi ir vieni paši jūrā. Nav Jēzus, kurš guļ laivā, kuru pamodināt. Viņi ir vieni paši. Viņi ir tālu prom – jūrā.

Bībelē vētras, haotiskie ūdeņi simbolizē ļaunumu un briesmas. Piemēram, kad Dievs izveda savu tautu no Ēģiptes zemes, faraons un viņa armija tiek salīdzināti ar vētrainiem ūdeņiem. Vēl Vecajā Derībā Jesajas 17.nodaļā mēs lasām: „Vai! Ļaužu pulks jau dārd šurp, kā ūdeņi krāc, tie dimd un tautu troksnis kā vareni ūdeņi krāc. Tautas kā daudzi ūdeņi krāc, gan Viņš tās atsviedīs atpakaļ, padzīs tālu projām kā vēja dzenātas pelavas kalnos, vēja virpuļa dzītas.” Tautas kā troksnis, tautas kā ūdeņi krāc. Un vēl viens simbols krācošiem ūdeņiem Bībelē ir tautas, kas karo, karojošas tautas. Briesmas, ļaunums. Viscaur Bībelei mēs redzam, ir šis Dieva tautas jautājums: „Dievs, kāpēc Tu esi mūs šeit atvedis?” Kad viņi devās no Ēģiptes un bija tuksnesī, kad viņi bija kara stāvoklī ar citām tautām – Dievs, kāpēc? Iespējams, mācekļi šajā brīdī jautā to pašu: „Dievs, kāpēc? Es nesaprotu!”

Arī mēs savā dzīvē piedzīvojam vētras, vai ne? Vētras, kas notiek mums visapkārt, visādi apstākļi, kuri mūs ietekmē, attiecības ar cilvēkiem, problēmas, ciešanas, slimības, vētras visapkārt. Iespējams, tu šobrīd atrodies lielā vētrā, kur tev ir daudz jautājumu, kur tu nesaproti un, kur tu esi viens pats, tev liekas – es esmu viens pats. Vai Jēzus nezināja par šo vētru? Viņš noteikti zināja. Bet tas, ko mēs redzam – Jēzus aizgāja Dievu lūgt. Ziniet, Jēzus nesteidzas. Jēzus zina, ka viņa mācekļi ir vētrā, bet Viņš nesteidzas. Viņš paliek savā lūgšanu laikā, jo lūgšanu laiks Viņam ir dārgs. Ziniet, kad Jēzus vēl nesteidzās? Tad, kad Viņam paziņoja, ka Martas un Marijas brālis Lācars bija saslimis. Jēzus to dzirdēja un teica: „Šī slimība nav uz nāvi, bet Dievam par godu, lai Dieva Dēls caur to tiktu pagodināts.” Tad Viņš vēl divas dienas uztkavējās tajā vietā pirms Viņš devās pie Lācara. Jēzus kavējas, Jēzus nesteidzas.

Tad mēs lasām: „Tikai ap ceturtās nakts sardzes laiku Jēzus nāca.” Tas nozīmē, ka mācekļi ir Galilejas jūras vidū deviņas stundas nocīnījušies ar jūru un tikai tad Jēzus nāk. Haoss. Mēs piedzīvojam šajā haosā pirmo brīnumu. Šis brīnums ir Mt 14:25 rakstīts: „Ap ceturtās nakts sardzes laiku Jēzus nāca pie tiem, pa jūras virsu staigādams.” Pa jūras virsu staigādams. Kas te notiek? Jēzus ieiet jūrā. Jēzus ieiet vētrā. Viņš nāk uz šo laivas pusi pie mācekļiem, kuri ir cīnījušies vairākas stundas.

Jēzus nāk, ir tumšs, ir ceturtā sardzes stunda, ir vētra, neko nevar īsti redzēt, un tad vai nu viņi visi vai kāds no viņiem pēkšņi pamana, ka kāds staigā pa jūras virsu. Ziniet, ko mācekļi dara? Viņi ir panikā, viņi kliedz. Es uz brīdi domāju – ja es būtu vētrā un redzētu kādu staigājam, ko tu darītu? Es vienkārši sevi piespiestu pie laivas dibena tik ļoti un būtu tik kluss kā pelīte, lai tikai viņš aiziet garām. Bet šeit mācekļi piedzīvo kaut ko pārdabisku. Iespējams, viņi domāja, ka šī vētra ir dēmonisku spēku izveidota un tas, kas tur staigā ir kaut kāds dēmons. Viņi kliedz un saka: „Tas ir spoks!” Viņi domāja, ka tas ir varbūt kaut kāds dēmons, kurš staigā. Viņi nepazīst Jēzu. Viņi ir nobījušies un ir tik lielā panikā, ka viņi kliedz. Jūrnieki, kuri ir piedzīvojuši daudz vētru, nobrieduši vīri – kliedz no bailēm. Viņiem iestājas panika, jo kaut ko tādu viņi nekad nav piedzīvojuši.

Bet Jēzus ilgi nevilcinās, Mt 14:27 „Jēzus tūlīt tos uzrunāja: „Esiet droši, es tas esmu, nebīstieties!” Šī ir tā daļa, kur Dieva godība ienāk. Patiesībā Dieva godība ienāk tajā brīdī, kad Jēzus ieiet jūrā. Kad ienāk mūsu dzīvē Dieva godība, kad tā atspīd, viss pēkšņi izmainas. Jēzus viņus uzrunā: „Nebīstieties, miers ar tevi! Nebīstieties, es tas esmu!” Jēzus uzreiz uz viņiem runā cerībā, ja viņi mani neatpazīst, viņi atpazīs manu balsi. Dieva godība ienāk.

Marka evaņģēlijā mēs lasām, ka Jēzus, kad Viņš staigā pa ūdens virsu, tur rakstīts, ka Viņš staigā it kā gribēdams iet garām. Vai Jēzus gribēja iet garām laivai? Matejs saka: „Nē, Jēzus devās viņu virzienā.” Jānis saka: „Jēzus devās laivas virzienā.” Tas nozīmē, ka Jēzus negribēja vienkārši iet garām un atstāt mācekļus, lai viņi tur cīnās. Bet Marks parāda kaut ko, ko mēs varām saprast, ja mēs mazliet paskatāmies Vecajā Derībā. 2.Mozus grāmatā 33.nodaļā, Mozus saka Dievam: „Parādi, jel, man savu godību.” Parādi man sevi! Parādi savu godību, es gribu to redzēt! „Un Dievs atbildēja: „Es likšu, lai viss mans labums iet tava vaiga priekšā, un es saukšu vārdu ‘Kungs’ tavā priekšā.” Un Kungs teica: „Redzi, vieta man blakus, nostājies uz tās klints, kad mana godība ies garām. Es likšu tevi tās klints plaisā un aizsegšu tevi ar roku, kamēr būšu pagājis garām. Es noņemšu savu roku un tu redzēsi mani no mugurpuses, bet mans vaigs nebūs redzams.”” Tāpēc, ka cilvēks nedrīkstēja redzēt Dievu. Ja cilvēks redzētu Dievu, viņš aizietu bojā.

Tas pats notiek ar pravieti Eliju. Dieva godība iet garām. Ar šo Marks grib parādīt – Jēzus Kristus ir Dieva godības atspulgs. Šī godība ne tikai iet garām, bet nāk mūsu virzienā, nāk pie mums. Dieva godība. Jāņa 1:14 „Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū un mēs skatījām Viņa godību. Tādu godību kā Tēva vienpiedzimušajam Dēlam – pilnas žēlastības un patiesības.” Jēzus redz šo vētru, Jēzus redz, ar ko mācekļi cīnās – ne tikai ar ārējiem apstākļiem, bet ar cīņām iekšā. Jēzus nav mierā ar to, ka viņi aizbrauca neticībā, nesaprotot, kas notika ar tām pieci tūkstošs maizēm? Jēzus nav apmierināts ar neticību. Viņš grib panākt kaut ko vairāk, tāpēc Viņš ieiet jūrā. Viņš ienāk šajā vētrā, jo Viņš pazīst tās.

Pat tad, kad mēs aizmirstam, ka Debesu Tēvs zina visu, kas mums nepieciešams. Pat tad, kad aizmirstam – nekas nenotiek bez Tēva ziņas un, ka mums visi mati uz galvas ir saskaitīti. Pat tad, kad aizmirstam – Dieva acis ir visur un tās noskatās gan uz ļaunajiem, gan uz rimtajiem. Viņa godība, Jēzus Kristus ienāk vētrā un satricinājumos. Šis ir pirmais brīnums, ko mācekļi piedzīvo – Jēzus staigā pa ūdens virsu.

Pēc tam seko otrais brīnums, kad mācekļi dzird Jēzu sakām: „Nebīstieties, es tas esmu,” Pēteris Viņam sacīja, Mt 14:28: „Kungs, ja Tu tas esi, liec man nākt pie Tevis pa ūdens virsu.” Viens no Jēzus mācekļiem vārdā Pēteris, atceries šo vārdu, saka: „Ja Tu tas esi, liec man nākt pie Tevis pa ūdens virsu.” Šeit mēs tūlīt piedzīvosim otru brīnumu. Vai Pēteris šeit saka: „Jēzu, ja Tu tas esi, dod man spēju staigāt pa ūdens virsu.”? Pēteris saka: „Jēzu, ja Tu tas esi, liec man nākt pie Tevis pa ūdens virsu.” Liec man nākt pie Tevis. Jēzus saka: „Nāc!”

Iedomāsimies sevi laivā. Mēs esam laivā, laivu kustina, tur stāv Jēzus, par kuru mēs domājam, ka Viņš ir spoks un Pēteris ir pirmais, kurš saka: „Jēzu, ja Tu tas esi, liec man nākt.” Jēzus saka: „Nāc!” Pēteris ir apņēmības pilns. Mazliet padomā – vētra un Pēteris vienkārši dodas ārā, sper soli un kāpj ārā. Viņš skatās uz Jēzu, iet Jēzus virzienā un viņš iet pa ūdens virsu! Visi pārējie un mēs, starp citu, esam tam liecinieki, jo mēs to redzam. Mēs, iespējams, skatāmies ar platām mutēm un domājam – ko, Pēteri, tu dari!? Bet Pēteris ir izpelnījies popularitāti ar savu raksturu. Pēterim ir straujšs raksturs. Bet Pēteris ir tas, kurš noliedz Jēzu, kad Jēzus tiek aizvests tiesas priekšā. Taču Pēteris bija vienīgais, kurš bija vistuvākais no mācekļiem, kad Jēzus tika nodots. Ziniet, kur bija pārējie mācekļi? Tālu prom.

Atcerieties notikumu, kad Jēzus paņēma trīs mācekļus kalnā un tur bija Mozus un Elija, un Pēteris ir tas, kurš saka: „Jēzu, mēs šeit taisīsim vēl trīs teltis! Vienu Tev, vienu Mozum, vienu Elijam.” Pēteris grib kalpot, viņš ir trakais aktīvists. Tad ir brīdis, kad Jēzus saviem mācekļiem grib mazgāt kājas un Pēteris saka: „Nē, Tu man nemazgāsi kājas.” Jēzus viņam paskaidro, ko tas nozīmē un, kad Pēteris to dzird, viņš saka: „Mazgā mani visu!” Pēteris ir ašais, ātrais māceklis, bet viņš ir māceklis, kurš mīl Jēzu tā, kā viņš to saprot. Viņš mīl Jēzu tik ļoti, ka viņš saka: „Jēzu, drošāk ir būt pie Tevis vētrā, ūdenī, nevis laivā. Drošāk ir būt ar Tevi vētrā, ūdenī, uz jūras, nevis laivā palikt. Es gribu iet pie Tevis, Jēzu.”

Ko mēs lasām? „Un Pēteris izkāpa no laivas un, iedams pa ūdens virsu, gāja pie Jēzus.” Pa ūdens virsu! Tas nav kārtējais jūtūb (youtube) video, kur kāds mēģina triku uztaisīt, kā viņš staigā pa ūdens virsu. Tur tiešām notiek šis notikums. Ziniet, kas šeit notiek? Jēzus ne tikai parāda, ka Viņš ir Dievs, Viņš parāda ne tikai to, ka Viņš spēj staigāt pa ūdens virsu, ka jūra Viņam nekaitē – Viņš šeit dalās savā dievišķībā un saka: „Pēter, nāc!” Tas pats notiek, kad pieci tūkstoši tiek pabaroti – nevis Jēzus viens pats viņus pabaro, bet Jēzus iesaista mācekļus un saka: „Esi daļa no šī brīnuma un piedalies tajā!” Arī šeit Jēzus savu dievišķību, savu spēku dod Pēterim, ka viņš spēj iet pa ūdens virsu.

Bet cik ilgi tas notiek? Mēs nezinām, cik ilgi tas notiek, bet mēs varam nojaust – tas nenotiek ilgi, pēc šiem pantiem. „Bet, vētru redzēdams, viņš nobijās un sāka grimt; un viņš sauca: „Kungs, glāb mani!” Tūdaļ, roku izstiepis, Jēzus viņu satvēra un viņam sacīja: “Mazticīgais, kādēļ tu šaubījies?”” Pēteris iet, skatās apkārt un novērš savu skatienu no Jēzus. Ziniet, šis īru zēns, kad viņš izkāpa no laivas, ziniet, kas notika? Viņš pazuda. Bet Pēteris sāka grimt. Viņš jūt, ka viņš grimst, viņš saka: „Jēzu, glābt!” Viņš noteikti kliedz. Viņš sāka grimt nevis viņš nogrima. Patiesībā šis ir vēl viens brīnums! „Bet viņš sāka grimt.”

Jēzus saka: „Nāc!” Jēzus šodien saka: „Nāc! Nāc pie manis! Tici, nešaubies! Nāc pie manis!” Un Pēteris iet. Bet tas, ko šis notikums parāda – Pētera ticība viņu nenoturēs uz ūdens. Pēteris nāks, Pēteris tic Jēzum, Pēteris seko Jēzum, bet viņš kritīs. Arī mēs, tie kas sekojam Jēzum, mēs redzam, ka mūsu ticība ir vāja, tā ir nespēcīga, tāpēc mums vienmēr ir jāskatās uz Jēzu, mums vienmēr ir vajadzīgs Jēzus, kurš paņem mūsu roku un velk mūs ārā. Tas nav tā, ka viens notikums tavā dzīvē izmainīsies un tu staigāsi pa ūdens virsu bez kādām problēmām. Mums ir vajadzīgs Jēzus. Pēteri, tu šaubīsies. Pēteri, tu grimsi. Pēteri, tu mani trīs reizes noliegsi, bet skaties uz mani, es tevi celšu. Bet skaties uz mani, es tevi celšu! Haosā, kad mācekļi ir izbijušies, ienāk Dieva godība, kas ir Jēzus Kristus. Dieva godības rezultāts ir izmainīta sirds.

Ko mēs lasām tālāk? Kad Jēzus ir izglābis Pēteri, viņi iekāpa laivā un mēs piedzīvojam trešo brīnumu – vējš norima. Viņi iekāpa laivā un vējš norima, kas vien parāda, ka Jēzus kontrolē visas vētras. Tas vien parāda to, ka Jēzus grib, lai mācekļi saprot: „Mācekļi, es esmu Dieva sūtīts. Es esmu Dieva Dēls. Es pavēlu dabas spēkiem un likumiem un tie man pakļaujas.” Skaistais rezultāts, kāpēc tā visa vētra notiek ir Mt 14:33 „Tad tie, kas bija laivā, nometās ceļos Viņa priekšā un sacīja: „Patiesi tu esi Dieva Dēls!” Lai arī mācekļi šajā dzīves posmā neredz pilno bildi, bet šī ir pirmā reize, kad mācekļi pielūdz Jēzu.

Mateja 2.nodaļā austrumu gudrie ir tie, kuri pielūdz Jēzu. Mt 8.nodaļā spitālīgais, kurš tiek dziedināts ir tas, kurš pielūdz Jēzu. Tikai pēc tam Mt 14.nodaļā šī ir pirmā reize, kad mācekļi pielūdz Jēzu. Lūk, Dieva skaistais radīšanas stāsts! Dievs ienāk haosā, starp citu, 1.Mozus grāmatā mēs lasām, kad Dievs radīja pasauli bija tumsa un haotiskie ūdeņi, ko Dievs izmainīja un radīja tālāk. Radīšanas stāsts sākas ar haosu, kurā ienāk Dieva godība un izmaina visu – izmaina sirdi, kas sāk pielūgt. Kas ir šī izmainītā sirds? Tā ir sirds, kas tic, ka Jēzus ir Kungs un Glābējs.

Tad ir nobeigums, ceturtais brīnums, ko mēs nevaram redzēt Mateja evaņģēlijā, bet varam lasīt to Jāņa 6:21 „Tie gribēja Viņu uzņemt laivā un laiva jau tūdaļ bija pie krasta, kurpt tie devās.” Pirmais brīnums – Jēzus staigā pa ūdens virsu. Otrais brīnums – Jēzus liek Pēterim staigāt pa ūdens virsu. Trešais brīnums – kad Jēzus iekāpj laivā, ūdens norimstas. Kad Jēzus ienāk tavā dzīvē, ziniet, kas notiek? Tava iekšējā vētra kļūst par mieru. Ūdens norimstas. Ceturtais brīnums – tie gribēja Viņu uzņemt laivā, bet nepaspēja, jo laiva jau bija krastā. Tagad padomā – Galilejas jūra ir trīspadsmit kilometrus plata, viņi atrodas aptuveni sestajā kilometrā, notiek šie brīnumi un Jēzu nepaspēj uzņemt laivā – čūū... un laiva jau krastā. Apbrīnojami! Tūdaļ tā ir pie krasta!

Jēzus mūs aizved uz galamērķi, uz kuru Viņš mūs ir iecerējis vest. Šis galamērķis ir miers. Tad, kad Dievs radīja pasauli, tad, kad bija haoss, Viņš ienāca haosā, radīja šo pasauli. Zini, ko Viņš darīja, kad Viņš visu bija radījis, kad bija darbu paveicis? Viņš atdusējās, iegāja mierā. Tā ir tā kristietības būtība, tā ir Vēsts, ko mēs sludinām, ka Jēzus Kristus ieved mūs mierā. Jāņa 14:27 mēs lasām: „Es jums atstāju mieru, savu mieru es jums dodu. Es dodu jums ne tā kā pasaule dod, jūsu sirds lai neiztrūkstas un neizbīstas.”

Jēzus šo mācību stundu mācekļiem dod tieši tāpēc, ka Viņš zina, ka tad, kad Jēzus aizies prom, viņu dzīvēs būs daudz vētru. Tavā dzīvē būs daudz vētru, kuras tu paredzēsi un vētras, kuras tu nevarēsi paredzēt. Bet vai tev būs šis miers? Miers, ko dod Jēzus ir miers, kuru nespēj ietekmēt ārējie apstākļi. Ap tevi var notikt liela vētra, bet tu esi šajā mierā. Tas ir tas miers, uz kuru Jēzus aizved savus mācekļus – šajā mierā. 107.Psalms, ļoti skaisti aprakstīts tas, ko mēs šodien lasījām: „Tie, kas ar kuģiem brauca pa jūru un veica lielos ūdeņos savus darījumus, tie redzēja tā Kunga darbus un Viņa brīnumus jūras virsū un dziļumos. Pēc Viņa pavēles sacēlās vētra, kas sabangoja jūras viļņus, tie pacēlās augšup pret debesīm un nogrima atkal dzelmē tā, ka viņu dvēsele trīcēja izmisumā un bailēs. Tie viņus mētāja un svaidīja kā dzērumu pilnus, visa viņu gudrība bija galā. Tad viņi piesauca to Kungu savās bēdās un Viņš izglāba viņus no viņu bailēm. Viņš apklusināja vētru, ka norima viļņi. Viņi priecājās, ka iestājās klusums un Viņš ieveda viņus iecerētā ostā.” Hūū... un viņi ir ostā! Viņi ir mierā.

Mēs pēc tam lasām, ka mācekļus met cietumā par to, ka viņi sludina. Ziniet, ko viņi dara cietumā? Viņi dzied dziesmas tāpēc, ka Jēzus ir izmainījis viņu dzīvi. Viņi ir ieraudzījuši, kas Jēzus ir.  Viņi ir ieraudzījuši, ka Jēzus valda pār visām vētrām. Vienalga kāda vētra ir tavā dzīvē, es gribu, lai tu zini – Jēzus ir valdnieks pār visām vētrām, Viņš grib ienākt šajā vētrā. Pirmajā brīdī tas varētu šķist bailīgi, bet kad Jēzus nāk, Viņš nāk ar mieru, un Viņa mērķis ir ievest tevi mierā.

Es nobeigšu ar kādu stāstu. „Senos laikos bija kāds ķēniņš, kurš piedāvāja atlīdzību tam māksliniekam, kurš uzgleznos visskaistāko gleznu, kas attēlo pilnīgu mieru. Daudzi mākslinieki centās, ķēniņš palūkojās uz gleznām un bija tikai divas, kas viņam patika. Viena bija glezna, kurā bija attēlots rāms ezers kā spogulis, aizmugurē kalni, debess bija zila un visi, kas šo gleznu redzēja, apjūsmoja to un brīnījās. Otrajā gleznā arī bija kalni, bet tie bija asi un kaili. Virs šiem kalniem slējās dusmīgi, melni mākoņi, no kuriem lija lietus un zibeņoja. Kalna vienā pusē mutuļoja ūdenskritums, un glezna ne būt neatgādināja mieru. Kad ķēniņš vērīgāk palūkojās gleznā, aiz ūdenskrituma viņš pamanīja mazu krūmu, kas auga uz klints. Šajā krūmājā bija putnu mātīte, kas būvēja ligzdu.”  

Lūk, visapkārt mutuļojošiem apstākļiem ir putnu mātīte, kas sēž savā ligzdā pilnīgā mierā. Kā jūs domājiet, kurš ieguva balvu? Ķēniņš izvēlējās otro gleznu sakot: „Miers nenozīmē būt vietā, kur nav trokšņu, kur nav problēmu vai smags darbs. Miers nozīmē būt tam visam pa vidu un joprojāt būt ar mieru savā sirdī.”

Lūgsim.

Paldies, Jēzu, par tavu Vārdu. Paldies par to, ko Tu atklāj mums to. Jēzu, paldies, ka tas miers, par ko mēs lasām, ir realitāte arī šodien.  Mēs sēžam laivā un skatāmies to visu. Šis aicinājums izskan arī šodien – nāc! To arī šodien mūs aicina – nāc! Jēzu, es ļoti lūdzu, ka mēs esam tie, kas tic; ka mēs esam tie, kas esam spējīgi izkāpt un iet Tev pretī visās vētrās. Jā, Jēzu, bet mēs neesam spējīgi. Ja Tu neienāc mūsu vētrās, tad mēs neesam spējīgi no tām izkāpt ārā. Ja Tu neienāc mūsu vētrā, visdrīzāk mēs nogrimsim, mēs pazudīsim. Tāpēc, šajā brīdī es lūdzu, ienāc mūsu vētrās, parādi savu seju. Mēs negribam baiļoties un kliegt: spoks! Mēs gribam ieraudzīt un dzirdēt Tavu balsi. Tavi Vārdi ir tie, kas dod mums mieru. Tavi Vārdi šodien. Palīdzi mums klausīties Tavā balsī, un palīdzi mums paklausīt, uzticēties Taviem Vārdiem. Paldies par šo skaisto radīšanas stāstu, ko mēs šodien varējām apskatīt. Šis radīšanas stāsts, ka Tu no haosa radi kaut ko tik skaistu – ieved mūs mierā. Es ļoti lūdzu, kaut tie nebūtu tikai vārdi, bet ka mēs šo mieru piedzīvojam pa īstam – atkal un atkal. Jēzus mūs aicina – nāc! Āmen.