Jēzus varas apšaubīšana

Kad viņš atnāca uz templi un mācīja, pie viņa pienāca virspriesteri un tautas vecajie un jautāja: “Kā varā tu to dari? Kas tev ir devis varu to darīt?” Jēzus tiem atbildēja: “Es jums arī uzdošu vienu jautājumu, un, ja jūs man atbildēsiet, tad es jums pateikšu, kā varā es to daru. No kurienes ir Jāņa kristība – no debesīm vai no cilvēkiem?” Tie apspriedās savā starpā: “Ja sacīsim: no debesīm, – viņš teiks: kāpēc tad jūs neticējāt viņam? Vai lai sakām: no cilvēkiem? – bet mums ir bail no ļaudīm, jo visi tur Jāni par pravieti.” Tad viņi Jēzum atbildēja: “Mēs nezinām.” Un viņš tiem sacīja: “Tad arī es jums neteikšu, kā varā es visu to daru. — Mt 21:23-27

Svētrunas noraksts

 
Mateja evaņģēlijs 21:23-27 „Kad Viņš atnāca uz templi un mācīja, pie Viņa pienāca virspriesteri un tautas vecajie un jautāja: „Kā varā Tu to dari? Kas Tev ir devis varu to darīt?” Jēzus tiem atbildēja: „Es jums arī uzdošu vienu jautājumu, un, ja jūs man atbildēsiet, tad es jums pateikšu, kā varā es to daru. No kurienes ir Jāņa kristība – no debesīm vai no cilvēkiem?” Tie apspriedās savā starpā: „Ja sacīsim: no debesīm, – Viņš teiks: kāpēc tad jūs neticējāt viņam? Vai lai sakām: no cilvēkiem? – bet mums ir bail no ļaudīm, jo visi tur Jāni par pravieti.” Tad viņi Jēzum atbildēja: „Mēs nezinām.” Un Viņš tiem sacīja: „Tad arī es jums neteikšu, kā varā es visu to daru.”” Āmen.

Mārtiņš jau šajā rītā pieminēja, ka šodien ir tēvu diena un droši vien, kad jūs dzirdat šo tekstu, ko tikko lasīju, mums liekas – nu, tur nav nekā kopīga ar tēvu. Bet tomēr es ceru, ka šodien kopīgi domājot par šo Dieva Vārdu, mēs beigu beigās sapratīsim arī šo sakarību ar to, kas ir uz zemes, kurā mēs visi esam iesaistīti, kādas ir mūsu tieksmes un to lielo, vareno Dievu, kuram pieder visa vara. Mūsu šīs dienas tēma, ja tā pavisam īsi varētu teikt ir Jēzus vara. Šī Rakstu vieta, ko mēs tikko lasījām, mums liek par to domāt. Kad Jēzus dzīvoja uz zemes, Viņš bija tā pilnīgākā ilustrācija tam, kādā veidā Dievs ir paredzējis savienot savu spēku, savu varu ar cilvēku varu. Jēzus nebija tikai Dievs. Mēs to vairākkārt šeit Vīlandē esam uzsvēruši, Viņš bija gan Dievs, gan cilvēks. Viņš nāca šajā pasaulē un dzīvoja kā cilvēks. Tajā pat laikā, Viņam bija kā Dieva Dēlam tāda pati vara, kā Dievam, bet nākot uz šīs zemes, Viņš no tās atteicās. Tāpēc viss, ko Viņš darīja ir kā tāds labs piemērs, kā sevi pakļaujot Tēva gribai, Tēva varai, Viņš bija šīs Dieva varas nesējs šajā pasaulē.

Jau pašā sākumā, kad Jēzus sāka savu publisko kalpošanu, kad Viņš sludina Kapernaumā, tad visiem ir skaidrs – Viņam ir vara. Mt 7:29 ir teikts: „Jo Viņš tos mācīja kā tāds, kam ir vara un ne kā viņu Rakstu mācītāji.” Šī vara īpaši spilgti izpaudās, parādījās pirms Jēzus Kristus nāves, ka Viņš šo varu tik uzskatāmā veidā parādīja cilvēkiem. Mēs šos notikumus esam aplūkojuši ejot cauri Mateja evaņģēlijam, ko mēs turpinām šodien darīt. Mēs pavisam nesen domājām par brīdi, kad Jēzus iejāj Jeruzālemē. Neilgi pirms tam Viņš uzmodināja Lācaru. Milzum daudz cilvēku par to bija pārliecinājušies. Tur straumēm cilvēki plūda uz Betāniju un skatījās uz šo brīnumu. Lācars, kurš bija ielikts jau kapā, ir uzcelts no mirušajiem. 

Vēlāk Jēzus ieiet templī, izdzen tirgotājus un cilvēki saprot – to nevar vienkārši tāpat, to var tikai tas, kam ir vara. Tad Viņš dziedina slimos un atkal cilvēki saprot – to nevar izskaidrot cilvēciski. Jēzum ir vara. Tad Viņš nolād vīģes koku – tas nokalst. Un cilvēki iet tam garām un saprot – to var tikai tas, kam ir vara. Viņš ir templī, Viņš māca, cilvēki klausās, saprot – jā, Jēzum ir vara! Farizeji un Rakstu mācītāji arī to zināja, bet blakus viņu zināšanām viņi centās rīkoties, viņi darīja visu, lai cīnītos pret šo varu. Šajā Rakstu vietā, ko mēs šajā rītā lasījām kopā no Mt 21:23-27, mēs redzam – viņu pacietība ir beigusies. Līdz šim varbūt viņi uz kaut ko ir pievēruši acis, bet nu te viņi vairs to nespēj. Šis ir ļoti interesants notikums. Ja mēs vispār papētītu Jēzus sarunas ar cilvēkiem un to, kā Jēzus atbild uz jautājumiem, tad varbūt bieži vien mums var rasties šis priekštats, ka Jēzus bieži izvairās no atbildes. 

Bet, ja mēs dziļāk uz to skatāmies, mēs saprotam – Jēzus nebija no tiem, kas izvairījās. Viņš to nekad nedarīja. Jā, bieži vien Viņš uz jautājumu atbild ar pretjautājumu, bet tam bija savs iemesls. Lai nu kas, mūs cilvēkus šad tad var piemānīt un mēs to neredzam, bet Jēzus ļoti labi redzēja to īsto iemeslu, kāpēc šis jautājums tika uzdots. Un arī šajā notikumā tas ļoti spilgti ir redzams. „Nu, ja jūs nezināt, tad arī es jums neteikšu.” Ko tas nozīmē? Jēzus nepieņem šo augsto priesteru un tautas vecaju atbildi, ka viņi nezina. Viņi zina, viņi vienkārši negrib to teikt. Šajā situācijā augstie priesteri un tautas vecaji gribēja piespiest Jēzu pateikt – jā, es esmu Mesija, es esmu Dieva sūtītais. Ja Jēzus to skaidri šajā brīdī būtu pateicis, tad viņiem būtu visi iemesli Jēzu arestēt. 

Jēzus turpretī zināja, ka Viņa laiks vēl nav pienācis. Tā vietā, lai skaidri pateiktu, kas Viņš ir, un ka Viņš ir no Dieva nācis, Viņš atbild ar šo pretjautājumu. Kaut gan atkal, man gribas teikt – Jēzus iepriekš ļoti daudz reižu jau to bija teicis. Viņš to bija teicis saviem mācekļiem, Viņš to teica saviem ļaudīm, to dzirdēja arī farizeji, augstie priesteri, ka Viņš ir Mesija. Daudzi cilvēki atzina, sekoja Viņam, atzina – jā, Viņš ir Dieva sūtīts. Bet caur šo notikumu Jēzus arī mums atklāj, ka neskatoties uz to, ka cilvēki redz pierādījumus tam, ka Jānis Kristītājs ir Dieva sūtīts, ka viņš ir Dieva sūtīts – viņi vienkārši negrib to atzīt. Jo bieži vien atzīt kāda varu – tas ir ļoti izšķirošs jautājums. Bieži vien cilvēki uz šo jautājumu spriež un skatās tā – nu, vai tas man šajā brīdī ir izdevīgi vai nav? Vai tas šajā brīdī man noderēs vai nē? 

Ko šis notikums mums māca šodien? Trīs lietas. Vispirms mēs kopīgi paskatīsimies uz to, kā tad cilvēki uztver Jēzus varu, un kā viņi reaģē uz to? Paskatīsimies, otru lietu, uz ko tad Jēzus vara balstās? Un beigās padomāsim – kā mums šodien pareizi attiekties pret Jēzus varu? Tātad, vispirms – šis notikums mums rāda, kā cilvēki reaģē uz Jēzu un uz Viņa varu. Mārtiņš sākumā lasīja Jāņa evaņģēlija 1.nodaļu. Evaņģēlists Jānis iesāk savu Evaņģēliju vienkārši konstatējot šo reakciju. Mēs lasījām Jņ 1:11-12 „Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma. Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem.” Jēzus nāk pie savējiem un tie pasaka: nē, Tu mums neesi vajadzīgs, mēs Tevi neatzīstam. Bet tur bija, kas Viņu pieņēma, kas saprata – Viņam ir vara. Un šie ļaudis bija gatavi atteikties no savas varas un Jēzus tiem dod varu būt par Dieva bērniem. 

Jānis sākot stāstīt par Jēzus dzīvi uzreiz to norāda – lūk, tur ir problēma. Cilvēki jau pašā sākumā nepareizi attiecas pret Jēzu un pret Viņam deliģēto varu. Īpaša loma šajā notikumā ir augstajiem priesteriem un tautas vecajiem. Tie bija īpaši cilvēki. Cilvēki, kuri zināja likumus, kuri zināja arī Dieva likumus. Lai nu kam, viņiem jau nu to vajadzēja saprast. Viņiem vajadzēja pakļauties šai varai, jo tas ir ticības pamatā. Tas ir Dieva un cilvēku attiecību pamatā, ka tu pakļaujies tam, kam ir visa vara. Bet mēs redzam, ka visa pamatā šajās attiecībās starp farizejiem, Rakstu mācītājiem, tautas vecajiem un Kristu un Dievu ir tas, ka viņi uzskata – mums ir šī vara. Viņi visiem spēkiem cenšas pie tā turēties, viņi baidās to zaudēt. Un tad nāk Jēzus. Viņi vienkārši nespēj pareizi reaģēt. Mums ir savs modelis, mēs to esam gadiem veidojuši, mums ir sava hierarhija. Jā, viņi runā par Dievu, viņi pielūdz Dievu, viņi kalpo Dievam, viņi nes upurus Dievam, viņi pilda Dieva baušļus, bet viņi apliecina sevi, viņi apliecina savu varu. 

Šis notikums mums rāda, ka blakus tam, viņi zināja Jēzus varu – Viņam pieder vara. Interesanti, ka tad, kad viņi atnāk pie Jēzus, viņi nejautā: Jēzu, vai Tev ir vara? Nē! Viņi zināja, Viņam ir vara. Bet jautājums ir: kas Tev deva tādu varu? Šī Rakstu vieta parāda – viņi skaidri zināja – Jēzum ir vara. To viņi zināja sen. Viņi visu laiku ir cīnījušies pret šo Jēzus varu. Marka evaņģēlijs 1.nodaļā, Marks jau no paša sākuma aprakstot Jēzus dzīvi rāda, ka visi to zināja. Mk 1:21-22 „Un viņi nonāca Kapernaumā un tūdaļ sabatā Viņš iegāja sinagogā un mācīja, un tie izbrīnijās par Viņa mācību, jo Viņš tos mācīja kā tāds, kam vara un ne kā viņu Rakstu mācītāji.” 

Redziet, pats sākums un visiem ir skaidrs – Jēzus rīkojās kā tāds, kam pieder vara. Tad mēs lasām Mk 2:3 „Un pie Viņa nesa ar triekas ķertu, četri cilvēki viņu nesa.” Tālāk redzēdams viņa ticību, Jēzus sacīja uz triekas ķerto: „Mans bērns, tavi grēki tev piedoti.” Un visi to redzēja, saprata. Bet tad Mk 2:6-7 „Bet tur bija kādi no Rakstu mācītājiem, kas sēdēja turpat un domāja: „Ko šis runā? Viņš zaimo Dievu! Kas cits var grēkus piedot, kā vienīgi Dievs?”Jēzus savā garā nomanīja tos pie sevis tā domājam saka: „Kas ir vieglāk teikt: tev grēki ir piedoti; vai: ņem savu gultu un staigā?” Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot.”” Jēzus nekad to nav slēpis. Viņš par to atklāti runājis: „Man ir Tēva dota vara.” Bet Rakstu mācītaji, jūdu vadītāji to vienkārši nespēja pieņemt. 

Šis jautājums viņus satrauca. Es domāju, ka viņi noteikti to ir pārsprieduši neskaitāmas reizes savās sapulcēs, sanāksmēs, slēgtajās sapulcēs. To mums apliecina arī Nikodēms, kurš atnāk pie Jēzus naktī un saka: „Rabi, mēs zinām, ka Tu esi mācītājs no Dieva nācis. Neviens nevar tādas zīmes darīt, kā Tu dari, ja Dievs nav ar to.” Kāpēc? Kāpēc tā notiek, ka zinot, ka Jēzum ir vara, tie tomēr to neatzīst. Vispirms jau tāpēc, ka Jēzus nepakļāvās viņu kontrolei. „Kas Tev deva tādu varu?” Tas ir viņu jautājums. „Mēs Tev tādu varu neesam devuši.” Tajā laikā tieši viņi bija tie, kam bija šī vara atļaut mācīt. Bija jāiziet skola, ar šiem jautājumiem nodarbojās sinedrijs, kurā ietilpa 120 tautas vecaji. Tad viņi pieņēma lēmumu – tu vari mācīt, mēs tev dodam atļauju to darīt. Jā, Jēzum nebija šīs sinedrija atļaujas, šīs dotās varas. Bet visiem bija skaidrs – Jēzum ir tā lielā vara, Dieva dotā vara. 

Problēma bija, ka šie tautas vecaji bija tā noticējuši, ka tikai viņiem ir vara, ka bez viņu ziņas nekas nedrīkst notikt, ka viņi vienkārši to nespēja saprast. Viņi redz – jā, Jēzus ir no Dieva, tam ir tik daudz pierādījumu, bet lai mēs to pieņemtu? Nē, tas sagrautu šo mūsu būvēto sistēmu. Tajā laikā militārā un politiskā vara piederēja romiešiem. Viņi iecēla pārvaldniekus, tajā laikā tas bija Pilāts, tad tur bija vietējā vara, kas tajā laikā piederēja Hēroda dinastijai. Protams, šī vara pakļāvās romiešiem. Tur bija arī šī reliģiskā vara, kuru savās rokās turēja sinedrijs, bet arī tie pakļāvās romiešiem. Viss darbojās kā tāds labi ieļļots pulkstenis, mehānisms. Jā, šad tad tur kaut kas sacēlās, bet ar to ātri tika galā. Un mums liekas – nu, Jēzu, kā Tu nesaproti!? Te viss ir sadalīts, te viss jau ir salikts pa plauktiņiem. Jēzum vienkārši IR vara. Viņam kā Dieva Dēlam nav nevienam jāprasa šī atļauja. Bet šie cilvēki saprot – ja mē to pieļausim, Viņš sagraus visu sistēmu. Šis arguments bija kā pēdējais piliens, lai nonāvētu Jēzu. 

Paklausieties, ko šie cilvēki runā savā sanāksmē uzreiz pēc tam, kad Lācars ir uzmodināts no mirušajiem. Jņ 11:47-48 „Tad augstie priesteri un farizeji sasauca augstās tiesas sēdi un sacīja: „Ko mēs darīsim? Šis cilvēks dara daudz zīmju. Ja mēs Viņu tā palaidīsim, visi sāks ticēt Viņam un romieši nāks un atņems mums zemi un tautu.”” It kā labs arguments. It kā savas zemes patrioti. Un viņi nolemj rīkoties glābjot tautu. Viens starp viņiem, Kajafa, būdams tā gada augstais priesteris, sacīja: „Jūs neko nesaprotat, jūs neapsverat, ka mums ir labāk, ka viens cilvēks mirst, ja to prasa tautas labums, nekā, ka visa tauta aiziet bojā.” Mēs redzam, ka tas lielākais arguments ir – mums vajag glābt šo sistēmu; sistēmu, kuru mēs paši esam būvējuši. Tas viņiem liek pieņemt lēmumu – nogalināt Jēzu. 

Cilvēki grib valdīt, un lai noturētos pie varas, būtu pie varas, cilvēki bieži vien pieņem lēmumus, kurus citādi kā par neprātīgiem nevar nosaukt. Vai šodien ir citādi? Tās metodes šodien ir tieši tādas pašas kā toreiz. Meli, kompromāta meklēšana, šodien modernāk – melnais pīār (Public relations, PR), lai tikai kaut kā otru nomelnotu. Kad mēs skatāmies uz to, kas šodien notiek – nu, nav nekas jauns. To visu mēs redzam arī Bībelē un izlasām to, lai kaut kā izceltu sevi. Vajag, cik vien var, runāt sliktu par citiem. Kādu laiku tas strādā. Bet diemžēl vēsture rāda – tas ir īslaicīgi. Un žēl, ka arī šodien cilvēki vienkārši to ignorē, neņem vērā. 

Te nu mēs esam nonākuši pie otrā punkta, kurš mums liek jautāt – bet kur tad bija tas noslēpums? Kur bija šis Jēzus varas noslēpums? Katrai varai ir avots, no kura tā nāk. Prezidenta vara, pie mums varbūt tā ir tikai daļēji, tas avots ir tauta, kura ievēl prezidentu. Konstitucionālā vara, likumu vara – viņa nāk no cilvēkiem, kuri šos likumus pieņem. Bet šeit ir Jēzus vara un tā atšķiras no tās, ko mēs redzam pasaulē. Jēzus nāca, lai parādītu mums Debesu Tēva varu. Pirms Jēzus tiek pacelts Debesīs, Viņš to atgādina, sakot: „Man ir dota”, Viņš nesaka: „Man ir”, Viņš saka: „Man ir dota visa vara Debesīs un virs zemes.” Viņš ir Dieva Dēls, bet dzīvojot uz zemes, Viņš vienmēr uzsver – tā vara, kas ir man, tā nav manējā vara, tā ir mana Tēva vara, kas man ir dota. 

To, mīļie, ir ļoti svarīgi zināt, ja mēs gribam saprast kristietību pareizi. Jēzus nāca uz šīs zemes kā Dieva Dēls, kā tāds, kuram ir vara, bet Viņš atteicās no šīs varas, lai parādītu mums šodien, ka atsakoties no savām pretenzijām uz varu, mums tiek uzticēta vara. Jēzus saka: „Visa vara man ir dota no Tēva.” Citā vietā Jēzus paskaidro, kā tas notiek. Jņ 5:26-27 mēs lasām: „Jo itin kā Tēvam ir dzīvība pašam sevī, tāpat Viņš arī Dēlam ir devis, lai tam būtu dzīvība pašam sevī. Un Viņš tam ir devis varu turēt tiesu, tāpēc ka Viņš ir Cilvēka Dēls.” Tālāk Jņ 5:30 „Es no sevis nespēju darīt nekā. Kā es dzirdu, tā es spriežu, un mans spriedums ir taisns, jo es nemeklēju savu gribu, bet tā gribu, kas mani ir sūtījis.” 

Mīļie, draugi. Gribat, lai jūsu vārdiem ir vara? Paskatieties, kā to dara Jēzus. Viņš saka: „Mans spriedums, mani vārdi ir patiesi, ir taisni.” Kāpēc Viņš tā varēja teikt? Tāpēc, ka Viņš nemeklēja savu gribu. Viņš meklēja tā gribu, kas Viņu ir sūtījis. Tikko mēs meklējam savā dzīvē savu gribu, mēs vienkārši nespējam taisnīgi spriest. Tikai tad, kad nopietni meklēsim Dieva gribu, mūsu spriedums var būt taisns. Jēzus šo patiesību atkārto atkal un atkal. Es šobrīd necitēšu citus tekstus, bet Viņš saka: „Mana vara man ir dota no Tēva.” Kā mums iemācīties tā dzīvot? Vispirms atceries – Jēzus pilnībā atteicās no savas varas. Faktiski jau mums cilvēkiem ir tikai pretenziju uz varu, bet arī tad mums ir tik grūti no tām atteikties. 

Apustulis Pāvils mudina rakstot vēstulē Filipiešiem 2:5-9 „Savā starpā turiet tādu pat prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū, (kāds tas bija?) kas Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs; un cilvēku kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei! Tāpēc arī Dievs Viņu ļoti paaugstinājis.” Jēzus dzīves piemērs mums rāda – Dievs uztic varu, pa īstam uztic varu tikai tad, kad mēs līdzīgi Jēzum, esam gatavi pakļauties Dievam, kad mēs esam gatavi pieņemt Viņa gribu savā dzīvē. 

Ak, mēs cilvēki tik bieži varbūt nenosaucot vārdā – jā, mēs esam varas kāri. Bet mēs tik bieži pretendējam uz varu dažādās dzīves svērās. Man tā pienākas! Mēs varam pamatot to Bībelē. Šodien ir tēvu diena, tik daudzreiz vīri pretendē uz varu attiecībā uz sievu, uz bērniem. Viena lieta ir pretenzijas uz šo varu, bet otra lieta ir – kā tas reāli darbojas? Jēzus dzīve kā labs piemērs mums saka: kamēr vīri pa īstam nepakļausies Dieva varai, viņu vara šajā pasaulē nedarbosies. Tu jau vari uztaisīt dusmīgu seju, tu vari pateikt stingrus vārdus, tu vari dūri uzsist galdā, tu vari nocitēt neskaitāmus Bībeles pantus, bet bez tā, ka tu pats pakļaujies Dievam, tava iedomātā vara nedarbosies. 

Mēs noslēgsim. Kā mums šodien attiekties pret Jēzus varu? Mīļie, draugi, ja tu saki: es esmu izglābts, tad tas lielā mērā ir mūsu attieksmes jautājums pret Jēzus autoritāti, pret Jēzus varu. Apustulis Pāvils Kolosiešiem 1:13-14 „Viņš mūs ir izrāvis no tumsības varas un pārcēlis sava mīļā Dēla Valstībā, kurā mums dota pestīšana un grēku piedošana.” Vai tu šodien atzīsti, ka Jēzum ir vara? Viņam vienīgam ir šī vara tevi izglābt. Bet vienmēr būs tie, kas centīsies šo Jēzus unikālo varu viltot. Vienmēr atradīsies cilvēki, kuri teiks: tev vēl tas, tas, tas , tas ir jāizdara, lai tu tiktu izglābts. Tikai Jēzus to var izdarīt. Vienīgais, kas ir vajadzīgs – atzīt Jēzus varu. Viņš neprasa neko vairāk, kā to, ko Viņš savā Vārdā ir atklājis. Un tas, uz ko Dieva Vārds mūs aicina – apliecini, ka tu pakļaujies Dieva varai, apliecini savā dzīvē to, ka Dievs, Viņa Vārds, ir autoritāte tev. 

Apustuļu darbu grāmata mums atklāj brīnišķīgus piemērus. Mēs tur lasām par Jāni un Pēteri, kuri ir sludinājuši Evaņģēliju un tad viņus izsauc augstie priesteri un sāk viņus kaunināt, apsaukt – jūs nedrīkstat to darīt! Mēs lasām Apustuļu darbu grāmatā 4.nodaļā: „Tos ieaicinājuši, viņi tiem pavēlēja nemaz vairs nerunāt, nedz mācīt Jēzus vārdā.” Bet Pēteris un Jānis tiem sacīja: „Spriediet paši, vai ir taisnīgi, Dieva priekšā, jums vairāk klausīt nekā Dievam? Jo mēs nevaram nerunāt par to, ko esam redzējuši un dzirdējuši, mēs nevaram nerunāt par to, ko esam piedzīvojuši.”” Mēs varētu teikt: nu, diezgan traģiski, tur cilvēki, kam ir vara, pasaka: jūs nedrīkstat klausīt tam, uz ko Dievs jūs aicina. Bet, ko mēs redzam šajos cilvēkos? Mēs redzam, ka tur nav nekādas histērijas, tur nav nekāda fanātisma, viņi vienkārši apliecina un turas pie tā, kura varu viņi atzīst. Viņi turas pie tā, kam viņi pakļaujas. „Visa vara gan Debesīs, gan virs zemes pieder Dievam.” Un tas, vai mēs tam pakļaujamies, tas arī nosaka to, vai mēs esam izglābti vai nē. Lai Dievs, mīļie, mums palīdz to atzīt un arī apliecināt.

Lūgsim Dievu.

Paldies, Tev, Debesu Tēvs, ka Tu šajā dienā mums atgādini šīs lietas. Es ļoti lūdzu, Kungs, lai katrs no mums, mēs šajā brīdī ieraudzītu Tevi, vareno Dievu. Lai mēs ieraudzītu arī to, ko Tu dari katra mūsu dzīvē. Palīdzi mums saprast, ka mēs esam nekas Tavā priekšā, bet tajā pat laikā, atzīstot šo savu mazumu, nespēku, nevarību, Tavs Vārds saka – Tu mums dod spēku, Tu mums dod visu vajadzīgo, lai mēs būtu šie Tavas varas nesēji šeit, šajā pasaulē, atzīstot, ka virs mums esi Tu, varenais Dievs. Es Tev pateicos, Debesu Tēvs, ka Tu ļauj mums dzīvot šajā laikā, kur mēs varam šo Tavu spēku, Tavu varu pasludināt šodienas pasaulei. Palīdzi mums to darīt bezbailīgi. Palīdzi mums būt tiem, kas pakļaujamies Tev gan savās ģimenēs, gan savās darba vietās. Un lai to, ko Tu mums uztici, mēs pilnā mērā, visā pazemībā un paļāvībā uz Tevi, varam lietot Tavam godam. Jēzu, Tavā vārdā to lūdzam, āmen.