Jordānija

Svētrunu arhīvs

Klausīties
Datums:
22.03.2015.
Sludinātājs:
Sērija:
Kods:
LBVD-067
Rakstvieta:
Ebr 13:1-3

"Lai arī turpmāk jūsu vidū ir brāļu mīlestība! Neaizmirstiet viesmīlību! Svešiniekus uzņemdami, daži, pašiem nezinot, ir uzņēmuši eņģeļus. Atcerieties tos, kas cietumā, it kā paši būtu tiem līdzi saistīti, atcerieties arī tos, kas pakļauti ciešanām, jo paši, būdami miesā, esat pakļauti ciešanām." — Ebr 13:1-3

Svētrunas noraksts
 

Man ir prieks šodien būt Vīlandes draudzē un pēc brīža mēs lasīsim arī no Dieva vārda, bet vispirms es gribu jūs visus sveicināt jūsu jubilejā. Pirms pāris nedēļām es varēju nodot vienu video sveicienu, bet šodien es esmu arī priecīgs to teikt klātienē – sirsnīgi jums sveicieni jūsu 20. jubilejā! Man bija prieks toreiz būt tajā pirmajā Dievkalpojumā, tajā atklāšanas Dievkalpojumā un prieks arī tā simboliski pēc 20 gadiem, ka arī man ir tāda iespēja šeit būt.

Bet, nu, lai lasām no vēstules Ebrejiem 13.nodaļas, tekstu, kas būs arī mūsu pārdomu priekšmets šodienas svētrunā. Ebrejiem 13:1-3, lasiet kādā tulkojumā jums ir iespēja to lasīt, kas jums ir priekša, es lasīšu no tā, kas nav tas pats jaunākais. „Brāļu mīlestība lai paliek! Neaizmirstiet viesmīlību, jo daži ar to, pašiem nezinot, savos namos ir uzņēmuši eņģeļus. Atcerieties ieslodzītos, it kā arī jūs būtu tādi, tos, kas tiek mocīti, jo arī jūs paši esat miesā.” Āmen.

Tad, nu, šo laiku es vēlētos lietot tā, ka to sadalīt divās daļās. Vispirms varbūt vairāk es koncentrēšos tādam stāstījumam par akciju „Zvaigzni austrumos” un to, kas bija piedzīvots Jordānijā un pēc tam mēs atgriezīsimies konkrēti pie šiem trīs pantiem no vēstules Ebrejiem. 

Jāsaka, ka tad, kad man dod iespēju, man ir vienmēr ārkārtīgi liels prieks stāstīt par akciju „Zvaigzni austrumos”, kas ir noticis un liels gandarījums un arī liels gods. Vienmēr, kad es stāstu, man ir tādas divējādas sajūtas, no vienas puses ir tas lielais prieks un no otras puses tā sajūta, ka varbūt es pat ar svešām spalvām greznojos. Jo, manuprāt, nav labi, ka tiek kaut kā saredzēts, ka varbūt tur pārāk daudz uzsvars ir uz mani. 

Es gribētu atkal un atkal to teikt – mīļie, kaut Dievs mums dotu redzēt, cik daudz cilvēku ņēma tajā dalību un kādu mīlestību un ar kādu lielu prieku, domājot par šiem bēgļu bērniem, un kaut šodien es būšu runas vīrs tai visai lietai, neuztveriet to, ka tur kaut kādā veidā tas būtu bijis mans darbs. Tas ir bijis apbrīnojams darbs, ko izdarījām mēs kopā, es pat precīzi nevaru pateikt, cik cilvēki mēs bijām, bet bija 110 brīvprātīgie šeit pat Rīgā. Arī jūs, kas šeit esat vairāki klātesošie, jūs bijāt klāt un vienā vai citā veidā līdzdarbojāties. 

Pagājušajā svētdienā bija tāda neliela radu pasvinēšana, un tur arī viens cilvēks teica: „Pēteri, kad tā skatās un klausās, liekās, nu, tev viss izdodas un tev ir tāda komanda!” Uz ko man jāsaka: „Tiešām, tā komanda ir apbrīnojama!” Un ne jau, ka manī ir kāds talants cilvēkus piepulcināt, bet man tāda sajūta, ka Dievs to ir darījis. 

Varbūt dažos skaitļos, kā tad beigu beigas tā akcija mums noslēdzās!? Mērķis bija sīriešu un irākiešu bēgļu bērniem sagādāt 3000 dāvaniņas, un mēs savācām 3550 dāvaniņas. Mēs tās ne tikai savācām, mēs arī tās aiztransportējām līdz galam un tas mums izdevās. Vēl viena lieta ir, te jāsaka paldies Ilmāram Hiršam, kas vienā jaukā dienā, Baptistu savienībā, man teica: „Zini, Pēteri, tā tava ideja par tām dāvaniņām ir laba, bet ko lai es daru? Tu taču nedomā, ka es, jau sirms vīrs, iešu tagad skriešu gādāt bērniem dāvaniņas, ko es varu darīt?” 

Un tā, nu, dzima tā ideja, ka varētu arī kādas bēgļu segas iegādāt, ja būtu vajadzīgais ziedojums. Un līdz ar to, tā komunicējot, tika savākti 3500 eiro priekš segām un par to mēs varējām nopirkt 206 segas un tas pirkums tika izdarīt Jordānijā un es vēlāk pateikšu, cik labi, ka tas notika Jordānijā nevis Rīgā, ka pirkām. 

Tad, kad šeit pagājušā gada decembrī viss bija noslēdzies, tad viss tika iekrāmēts konteinerā un sūtīts prom. Janvāra beigās konteiners ieradās Akapes ostā, diemžēl tur to sagaidīja darbinieku streiks, diezgan ilgi pēc izkraušanas viņš tur stāvēja, taču pēc atjaunotās ostas darbības atkal kravas aizgāja un bija iespēja, tieši tad, ka mēs ar Tomu Ašnevicu bijām tur, to konteineri arīdzan sagaidīt. 

13.februārī,es un Toms Ašnevics, mēs devāmies uz Jordāniju un principā bija divi galvenie mērķi. Pirmais mērķis bija iepazīties ar vietējiem cilvēkiem – kas ir tie galvenie kalpotāji Jordānijā un tā kontaktu persona un tā redzamā persona ir mācītājs Haitams Mezara. Viņš ir vietējais jordānietis, viņš ir evaņģēliskās Nācariešu draudzes vadītājs vienā no pilsētas rajoniem ar nosaukumu Marka.

Interesanti arī tas, ka dienu vēlāk kā mēs atbraucām, piedzima viņiem meitiņa Kristīne. Divas dienas vēlāk mācītājs tādā īstā austrumu viesmīlībā teica: „Jums jābrauc pie manis ciemos uz pusdienām!” Ļoti viesmīlīgi mūs sagaidīja. Mēs iepazināmies ne tikai ar šo konkrēto līderi un viņa kalpotājiem, mēs iepazinām arī citus vēl, bet tātad mūsu mērķis bija iepazīt vietējo situāciju un to labāk saprast. 

Otrs mērķis bija – tikt galā ar dāvaniņām! Pārliecināties, ka viņas ierodas, ka viņas ierodas labā stāvoklī, ka viņas nonāk labās rokās, ka tur ir sistēma un ka no jūsu rokām viņas patiešām nonāk bērnu bēgļu rokās. Un, arīdzan, to mums bija iespēja redzēt un pārliecināties un par to, arīdzan, prieks.

Kas tad tur notika? Ko tad mēs piedzīvojām? Nu, piektdien mēs ierodamies, vēlu vakarā. Viena tāda interesanta lieta, tīri detaļa, īsi pirms nolaišanās mums jālido pāri Izraēlas gaisa telpai. Nekad es nekur citur nebiju kaut ko tādu redzējis, bet viens no drošības noteikumiem bija, ka tajā brīdī, kad lidojām virs Izraēlas – neviens cilvēks nedrīkst salonā atrasties kustībā, piecelties kājās, visiem ir jāsēž. Es neko tādu nekad agrāk nebiju redzējis, bet, nu acīmredzot, cits reģions, citi drošības izaicinājumi, citas arī prasības. 

Bet, nu, ieradušie esam. Mūs tur paēdināja un uzreiz lika gulēt, aizveda mūs uz dzīvoklītī, kas ir pie baznīcas, viesiem paredzēts. Vienkāršs kā Vidusjūras apbūvē – taisnas betona sienas, vienkārša mākslīgā marmora grīda, apkures nav, līdz ar to, iekšā temperatūra ir identiska tai, kas ārā – nu, kādi +3/4 grādi, savu elpu mēs redzam. 

Nu neko, mums tur ieslēdz to sildītāju, bet, nu, liekamies gultiņā un paldies Dievam, ka tur bija tieši tādas pat segas kā viņi bija bēgļiem pirkuši – ļoti biezas, ļoti siltas, kādi trīs cilvēki varētu zem tādas sagulēt. Līdz ar to, zem segas man auksti nebija, bet galva sala. Toms vēl saka: „Pēteri, tev neliekas, ka te logs kaut kur vaļā?” Nu neko, es uzliku cepurīti un gulēju un bija ļoti labi. 

Nākamajā rītā, noejam tur lejā, tur pilns baznīcas pagalms. Baznīca – tā nav kā baznīcas ēka, bet daudzdzīvokļu ēka, kurai pirmajā stāvā viņi īrē telpas savām sapulcēm, tāda paliela zālīte. Un tāds smuks pagalmiņš, betonēts, izejam laukā – tur ir pilns ar bērniem, sīriešu bērniem, vecākiem, lielāko tiesu mammas – eiropiešu acīm jāpierod pie tā, ka viņas visas ir lakatos un dažām ir tikai acis vien redzamas. 

Toms tad staigāja apkārt un visu fočēja un kaut ko uzfilmēja, es savukārt ar vienu no kalpošanas līderiem runāju un viņš stāstīja, ko viņi dara. Viņiem ir divas bēgļu plūsmas – vieni ir sīrieši, tie nāk no Sīrijas, pilsoņu kara dēļ, tur ir valdība ar vairākiem islamistu grupējumiem, tie savā starpā cīnās par ietekmi un varu. 

Daudzas pilsētas ir tā sabumbotas, ka tur vairs nav kur dzīvot, drupas vien palikušas, tādēļ cilvēki spiesti bēgt un daudzi no tiem bēg uz Jordāniju. Pēc reliģijas viņi ir, tāpat kā jordānieši vairums, musulmaņi un tāpēc arī tās sievietes ir ietērptas tādos apģērbos. 

Otra bēgļu plūsma ir sākusies aizvadītajā gadā – tie ir irākieši, kuri principā, visi, kas ierodas, ir kristieši, tāpēc jau arī viņi bēg. Viņu pilsētas pārņemtas no islamu valsts karotājiem un tam līdzi seko arī genocīts pret visiem citādi ticīgajiem – pret kristiešiem, pret jaizaīdiem un arī kaut kādiem musulmaņu grupiņām, kas netic tieši tā, kā viņu tā striktā interpretācija. 

Un šīs divas plūsmas, arīdzan šī draudze un šī kalpošana, viņi cenšas kalpot nešķirojot viņus pēc ticības, bet kalpojot viņiem Jēzus mīlestībā. Arī abām grupām viņu mērķis ir, teiksim tiem, kas ir kristieši – viņus iestiprināt viņu ticībā un tie, kas ir musulmaņi – viņus vest pie ticības un atziņas par Kristu kā Kungu. 

Viņi arī ļoti daudz praktiski kalpo. Tur ir gan pasākumi bērniem, tur ir kalpošanas sievietēm, tur viņiem ir zobārsta krēsls, viņiem tur ir arī frizētava, viņi māca bēgļiem tādus rokdarbiņus taisīt, kādus tipiski atrod tūristu veikalos, lai viņi var kaut kādā veidā sev iegūt naudu. Jo viena no īpatnībām ir tā, ka Jordānija uzņem bēgļus, bet viņiem nav tiesību strādāt, viņiem nav atļauts strādāt un arī bērni nav uzņemti jordāniešu skolās. 

Un kas tad notiek? Viņu vienīgais iztikšanas avots ir tas, ka viņi saņem uz katru ģimenes locekļi 50 Jordānijas dinārus mēnesī. Ja tur ir kādi 5/6 cilvēki ģimenē, tad jau viņiem iznāk vismaz dzīvoklīti noīrēt pa to naudu, bet no kā tad ēst? Līdz ar to, viņiem ir vajadzīgi ienākumi un, līdz ar to, arī šī palīdzība, kas viņiem tiek sniegta caur šo draudzi, viņu situācijā ir ļoti nozīmīga. Bieži vien, tas, ko tie kalpotāji mums teica, ko tie bēgļi viņiem saka: „Kristieši ir vienīgie, kas par mums rūpējās.” Tā ir liecība un tā ir ļoti svarīga liecība. 

Bija vēl viena lieta – konteiners. Es teicu, ka mēs gribējām to konteineru un tās kastes redzēt un arī tikt pie dalīšanas. 17.datumā, otrdienā, konteiners arīdzan ierodas un tad mēs redzējām, ka tur bija muita darbojusies. Protams, kādas kastes pārbaudīja, bet ar jaunekļu bariņu ātri vien izkrāvām to konteineru, novietojām arī speciāli šim mērķim noīrētā telpā, turpat blakus baznīcai un drīz vien arī devāmies apmeklējumos pie ģimenēm. Mēs nebijām nevienā bēgļu nometnē. 

Mācītājs Haitams teica, ka tas nebūtu īsti mērķtiecīgi, jo mums būtu jāsaņem no valdības atļauja, ārzemniekus tur iekšā nelaiž bez īpašām atļaujām, tas aizņem pārāk daudz laika un beigu beigās – ko tad mēs tur arī tiem bēgļiem pateiktu, arābu valodu mēs neprotam, tas būtu tikai kā tāds tūristu gājiens – aiziet, atzīmēties un pēc tam ielikt feisbukā. Tādēļ mēs darījām to, ko šī draudze dara ikdienā – viņi katru rītu, aptuveni 25 cilvēku komanda, dodas pie bēgļiem apmeklējumos. Viņi vienā dienā, katra komandiņa, sadaloties mazākās komandās, apmeklē kādas trīs ģimenes, un mēs ar Tomu vienkārši kopā ar viņiem devāmies, kur viņi vienmēr dodas, katru rītu. 

Pirmā mūsu vizīte bija kādā sīriešu ģimenē. Kā es teicu, tur nekā nav – betona sienas, betona grīda, pirmā istaba burtiski tukša, auksta. Nākamā istaba, tur bija kaut kādi tepiķi, tādi plāni matracīši, tādā prominentā vietā stāv propāna sildītājs un viņi tajā mirklī ēda brokastis, tādas trūcīgas brokastiņas, bet viņi uzreiz aicināja mūs piedalīties, mēs teicām: „Nē, nē, nē.” Nu, kā tad mēs apēdīsim visu viņu ēdienu. Tad viņi uzstāja – nu, tad tēja jāpadzer. Tad es redzēju, tā tāda austrumnieku viesmīlības izpausme – tēja vai kafija, obligāti! Neviena vizīte bez tā neiztikt. Nu, tad arī mēs ļāvāmies šai viesmīlības izpausmei. 

Bet tajā namā es piedzīvoju kaut ko arī tādu īpašu. Uzzinājuši, ka mēs ar Tomu esam ārzemnieki, no tālas zemes, viņi teica: „Mans nams ir arī tavs nams.” Tajā brīdī es sapratu – jā, tā ir tā viesmīlība, tas ir varbūt tas protokols, bet tas bija vairāk nekā tikai vārdi. Un tas man lika domāt – nu, es nāku no Eiropas, tomēr Latvijā mēs dzīvojam krietni turīgi, vai tad, ja es būtu situācijā, kur man tiešām nekā nav, vai es pat varētu tos vārdus pateikt kādam vēl citam? Kur nu vēl dalīties ar savām pēdējām brokastīm! Tādēļ tā bija tāda īpaša vizīte un es to nevaru tā tik viegli aizmirst. Labi, ka mēs nebijām aizgājuši ar tukšām rokām!

Nākamajās ģimenēs jau bija bērni un tur bija tāda jocīga vieta, kur bija jāiet lejā, tā kā pa tādām trepēm, tādā kā pagrabā, es pat nevarēju saprast, kas tur ir. Ieveda mūs pa tādām durtiņām, logi īsti nav, bet šķirbas ir, un caurvējš pūš un galvenais, ka tur ļoti daudz maziņi bērniņi bija. Mēs tur paciemojāmies, mūs uzņem, un es brīnījos kā viņi nav saslimuši tajā aukstumā! Es domāju, cik labi, ka mēs varējām arī kaut ko darīt, ne tikai tās bērnu dāvaniņas, bet arī vākt atbalstu segām, lai palīdzētu tiem, kas dzīvo tādā nabadzībā un grūtībās. 

Kādā citā ģimenē, tā jau bija irākiešu ģimene, viņi bija no Mosulas un tas tēvs, viņš stāstīja par to, kad vēl nebija tie islamu valsts karotāju ienākuši pilsētā, vēl pirms tā, viņam jau uzbruka kādi radikāli noskaņoti musulmaņi. Viņu piekāva un izveda ārpus pilsētas, nometa kādā tukšā klusā vietā nost no ceļa, lai viņš nomirtu. Paldies Dievam viņš atguva samaņu un viņš izrāpoja uz šosejas, kur garāmbraucoši cilvēki naktī viņu pamanīja un aizveda uz slimnīcu. Vēl tagad viņam bija rētas miesā no šī uzbrukuma. Tad, kad mēs runājām, es viņam prasīju: „Kāda ir tā nākotne? Vai tu varēsi atgriezties Irākā?” Un viņš teica: „Visticamāk nedz es, nedz arī mans dēls Irākā vairs nedzīvos.” Viņi bija ļoti, ļoti cietuši.

Kādā citā ģimenē, kur mēs bijām, arī irākieši, viņiem bija tādi divi smuki ziķerīgi puikas un likās, ka viņi dzīvo labāk nekā citi. Viņiem bija vairāk tie plastmasas sēžamie krēsli, tur bija televizors, aizkari pie logiem un likās, ka viņi jau pat tā diezgan solīdi dzīvoja. Vēlāk izrādās, kur tad tas viss apslēpts –tur bija kāda cita irākiešu ģimene dzīvojusi un acīmredzot viņi tagad bija pārcēlušies uz Amerikas Savienotajām Valstīm, kur daudzi bēgļi gribēja pārcelties un atstājuši visu savu iedzīvi šai ģimenītei. Tad, kad mēs dāvinājām viņiem tās dāvaniņas, tad tas tēvs bija pilnīgi līdz asarām un viņš teica: „Pirms gada man bija viss – man bija liela māja, man bija labs darbs, es parūpējos par savu ģimeni. Tagad man nav nekā un viss, kas man ir, ir citu dāvināts.” Mēs varējām būt tie, kas kaut ko dodam. 

Vēl viens jautājumus, ko atkal un atkal cilvēki jautājuši – bet kā ir ar to drošības situāciju? Un arī tur uz vietas es jautāju kristiešiem: „Kā jūs jūtaties? Vai ir droši būt šajā reģionā?” Un atkal un atkal Jordānijā viņi man teica: „Jordānija ir visdrošākā reģionu valsts, šeit ir labi.” Nu, interesanti gan tas, ka tikai divi ar pus procenti ir kristieši, visi pārējie ir sunīti, musulmaņi. Bet, tajā pašā laikā valdība ļoti mērķtiecīgi strādā pie tā, lai būtu miers starp reliģijām un ar jebkādām agresijas izpausmēm tūdaļ stipri darbojās ar tām. 

Piemēram, pirms pāris gadiem, mācītājs Haitams stāstīja – baznīcā ienāca viens vīriņš, ar kalašņikovu, sāka saukt „Allah ahbar!” un gribēja visus apšaut. Paldies Dievam, ka vai nu viņš bija apjucis vai viņam nebija pilns rublis, bet viņš nebija sapratis, kurā dienā bija jānāk. Viņš būtu atnācis citā dienā, būtu bijis pilns ar cilvēkiem, būtu neskaitāmi upuri, bet tagad tie daži, kas tur bija, ātri paspruka uz malām un nevienam nekas nekaitēja, jo ieradās drošības dienesti, viņu savāca un viņš tagad sēž cietumā. 

Tajā pašā laikā, kad mēs viesojāmies pie baptistu prezidenta, bija ļoti laba vizīte, ļoti daudz ko ļāva saprast par reģionu, par to situāciju. Tādu vienu personīgu momentu viņš minēja, viņš teica: „Jordānijā ir ļoti droši, līdz šim ir bijis ļoti droši, bet kaut kas sāka mainīties atmosfērā. Mūsu dēls, jaunākais, viņam ir divpadsmit gadu, viņš jau pāris mēnešus neguļ savā gultā. Viņš nāk pie mums, pie vecākiem, gulēt.” Tas arī tāds viens personīgs novērojums. 

Kamēr mēs ar Tomu tur bijām, mēs jau neko nezinājām, mēs nesapratām, mēs mierīgi dzīvojam, esam priecīgi, bet vienu dienu mācītājs Haitams teica, ka vienam no viņu komandas locekļiem, tieši kas darbojas ar sīriešu bēgļiem, bija draudēts, ka viņa septiņpadsmit gadīgo meitu nolaupīs un pašam arī nodarīs pāri. Haitams teica: „Mēs viņu uzreiz pārvietojām uz citu vietu pilsētā, viņš vairs nedzīvo tur, kur agrāk.” Viņi sazinājušies arī ar drošības dienestiem, tādēļ ir droši, bet tajā pašā laikā ir savi izaicinājumi. 

Protams, ļoti skaisti bija, ka vizītes pēdējā dienā vietējie jordānieši sarīkoja tādu palielāku notikumu, kur 250 bēgļu bērni tika saaicināti un viņiem tika dāvinātas šeit Latvijā sagatavotās dāvaniņas. Un ļoti interesanti, ka uz tām iepakojuma kastēm bija jau sarakstīti viņu vārdi, kā sauks to bērniņu. Es arābu valodu nesaprotu, es neprotu, bet, kad es ieraudzīju tur tās kastes aprakstītas ar tiem arābu burtiem, tā bija tik ļoti priecīga un jocīga sajūta, kā beigās tās dāvaniņas sasniedz mērķi. 

Tad, kad viss bija beidzies, braucām mājās, tad es lidmašīnā tā pārdomāju un man ļoti iespaidoja tās mūsu tikšanās ar bēgļiem. Mani ļoti iespaidoja tas, ko arī šī draudze, šie kalpotāji dara, daudzi no šiem, kas kalpo bēgļiem, paši ir bēgļi. Un mani arī iespaidoja tas, ko mācītājs Haitams un vēl daži teica: „Ar jums ir viegli saprasties. Jūs nenākat mums kaut ko diktēt, mācīt un teikt: vajag darīt tā! Mēs ar jums gribam sadarboties.” Tas izklausījās tā neviltoti un īsti. 

Tāpat es domāju, ka tas bija par svētību ne tikai viņiem, bet tas arī par svētību bija mums. Tad, kad akcija noslēdzās decembrī, tad bieži vien, kad es ar cilvēkiem runāju, tad es teicu un arī tie, kas bija piedalījušies: „Paldies, ka jūs piedalījāties, paldies, ka jūs tās dāvaniņas sataisījāt!” 

Un ļoti daudzas reizes bija situācijas, kad cilvēki teica: „Nē, nē, paldies tev, paldies akcijai, paldies, ka mēs varējām iesaistīties. Par to, ka mums no rutīnas bija iespēja iziet ārā un redzēt citu vajadzības.” Un es domāju – jā, tur ir prieks! Jēzus jau teica tos vārdus: „Svētīgāk ir dot, nekā ņemt.” Un kopā mēs to varam izdarīt labāk nekā katrs pa vienam, tādēļ – ko tad mēs darīsim šogad novembrī? Būsim gatavi kaut ko darīt? Būsim gatavi palīdzēt? Laiks noskaņoties. 

Bet vēl kādu momentu es gribētu minēt pirms mēs veram vaļā tos trīs pantus. Tad, kad mēs bijām jau atbraukuši, tad mācītājs Haitams man zvanīja un viņš teica: „Bet, Pēteri, atceries tur tos 21 koptu, ko nogalināja Vidusjūras krastā, tie no Islamu valsts, kur publicēja to video.” Viņš teica: „Mēs esam tās ģimenes atraduši, mēs ar vēl kādiem no Jordānijas gribētu braukt viņiem kalpot, viņus iestiprināt un arī palīdzēt viņu vajadzībās.” Jo, kādēļ tie kopti bija Lībijā? Tāpēc, ka viņi aiz savas nabadzības meklē kaut kur, kur var atrast darbu un var apgādāt ģimeni, tāpēc viņi tur bija. Kāpēc latvieši ir Īrijā? – mēs varētu jautāt. 

Tā bija sestdiena un līdz ar to es tajā vakarā izsūtīju baptistu draudzēm, mācītājiem, e-pastus un arī vēlāk feisbukā ieliku, par to, ka mums no Latvijas ir iespēja kalpot šiem, kas vienkārši neiederējās tajā vidē. Šie teroristi gribēja parādīt pasaulei publisku eksekūciju. Mēs varam kalpot viņu ģimenēm, viņu bērniem. 

Un kas notika? Mēs šeit dažu dienu laikā, pa Latviju, saziedojām 4600 eiro un varējām jau pārskaitīt mūsu jordāniešu partneriem un viņi bija pie šīm ģimenēm. Patiesībā man jau arī sūtīja ziņojumu, ka tur ir trīs galvenās lietas, ko viņi vēlās darīt. Viena no lietām – tad, kad 40 dienu sēru periods būs nākamajā nedēļā noslēdzies, tad viena no lietām, kas notiksies – viņi pirks 125 grūtas kazas, grūtas tādēļ, lai tur uzreiz būtu divkārša svētība. 

Tad, kad viņi ar vietējiem, šīm cietušajām ģimenēm, kristiešiem runāja, tad viņi teica: „Jā, bet ziniet, varbūt darīsim tā – mūsu kaimiņi, musulmaņu kaimiņi, viņi ir tikpat nabadzīgi kā mēs, tad mēs ņemsim tās kazas, bet tos kazlēniņus mēs dosim viņiem.” Tad, kad es to dzirdēju, es domāju – kādiem ir jābūt tiem cilvēkiem, kas paši ir cietuši no musulmaņu radikāļiem, tagad ir gatavi viņu ticības brāļiem dot kazlēniņus. Bet tāds ir viņu nodoms. 

Vēl viena lieta, kas pa šiem līdzekļiem tiks darīti, un ne tikai pa mūsējiem vien, tur bija lielāki, vēl no Jordānijas ziedojumi, tur bija vēl no Ēģiptes, bet mēs esam daļa no tā visa – viņi iepirks arī kādu zemi, kur viņiem ir plāns taisīt tādu kā mācību fermu, kur tās labās prakses tiek arī apmācītas un tas, kā viņi var iegūt lielāku labumu no tā visa. Un trešā lieta, ko viņi attīstīs, būs ūdens. Viņiem ir grūti ar ūdeni,un vietējā koptu baznīciņā, tajā teritorijā, ierīkos drošu ūdens avotu dzeršanai.

Kas to būtu domājis, ka mēs, kaut kur, kur citi tikai ziņās noskatās uz to, kas notiek, mēs klusiņām, mierīgi, neafišējot, mēs varēsim palīdzēt tiem, kas tik publiski ir cietuši. 

Varbūt dažus vārdus par kādām iespējām, kas ir nākotnē. Izskatās, ka šī gada jūlijā, kāda neliela misijas komanda dosies uz Ungāriju, kur valsts skolās ir diezgan liela atvērtība pret Evaņģēliju un, līdz ar to, mēs gribam par to pārliecināties un, ja viss labi sekmējas, nākamajā gadā jau ar lielāku komandu doties. Tāpat šajā vasarā būs kādi, kas dosies uz Jordāniju atpakaļ. Gandrīz divas nedēļas atpakaļ man bija arī zvans no Ēģiptes. Nezinu, varbūt jūs esat satikuši, viņš bija savulaik Latvijā – Daini Šmitu, viņš ir arhitekts, kas pie mūsu nacionālās bibliotēkas ir darbojies un šobrīd viņš palīdz būvēt fantastisku muzeju tur ārpus Kairas, kas būs arī viena lieliska, izcila ēka. 

Un viņš teica: „Pēteri, tā bija tikai tāda vienreizēja akcija jeb tas varētu būt arī nākotnē vēl?” Es teicu: „Varbūt varētu būt vēl.” Viņš teica: „Ēģiptē mums ir ļoti daudz bēgļi no Sudānas.” Ziemeļsudāna ir apspiedusi Dienvidsudānu jau gadu desmitiem. Pasaules prese par to vairs neraksta, jo visi ir noguruši no tā. Viņš teica: „Mums ir ļoti daudz bēgļu no Sudānas. Vai mēs arī tur nevaram palīdzēt?”

Noslēdzot par Jordāniju, es vēl gribēju pateikt to, ka, ja jums ir interese uzzināt kaut ko mazlietiņ vairāk vēl, ne vienmēr ir iespēja atnākt pastāstīt, tad es lūgtu Jānim atnest man vienu kartiņu. Ja kādi esat bijuši kaut kur citās vietās, citās zemēs, jūs varbūt esat redzējuši, ka kādiem ir pie ledusskapja tādas pat desmitiem kartiņas no misionāriem un šeit ir arī „Zvaigzne austrumos” kartiņa, arī ar e-pastu. Ja jums ir interese kādu reizi mēnesī vai retāk saņemt informatīvo vēstuli, tad vienkārši atsūtiet, lai tad zina, ka jums ir interese. 

Otrs, es gribētu arī, ka jūs lūdzat Dievu par šo darbu, ka tas arīdzan varētu attīstīties. Šajā laikā es arī sāku veidot atbalstītāju komandu, jo ir nepieciešami kādi 70 vai 100 cilvēku, kas varētu būt kā tādi regulāri atbalstītāji, lai šī Baltic Global Initiative kalpošana varētu tikt uzturēta, lai viņa varētu darboties un, lai būtu šī infrastruktūra. Par to arīdzan aizlūdziet. 

Ziniet, kad es par to domāju un, kad es ar igauņiem runāju, tad izrādās, ka igauņiem kopš neatkarības laika jeb baptistu savienības, ir savas misijas nozare, tāda savas misijas organizācija. Un es domāju –kāpēc mums Latvijā nav? Mēs reizēm smejamies – lēnie igauņi vai vēl kaut kas! Kāpēc mums nav? Vai nevarētu būt mums kaut kas tāds, kas ir mūsu pašu iniciēts, mūsu pašu vadīts un arī, kur mēs paši līdzdarbojamies? Tā ir viena no lietām, kuru es labprāt arīdzan gribētu izveidot un darīt. 

Bet, nu, vēl dažus vārdus Jordānijas gaismā par šiem pantiem, ko saka vēstule Ebrejiem. „Brāļu mīlestība lai paliek!” Interesanti ir tas, ka mēs skatāmies uz visu, ko saka vēstules, ievērosim vienmēr vienu lietu – katrā vēstulē, Jaunā Derībā, ir tā kā divas daļas. No vienas puses ir šī dogmatiskā daļa, kas māca par Kristu un kā mums pareizi ticēt. Otrā daļa ir praktiskā daļa, kas vienmēr runā par to, kā dzīvot šīs mācības gaismā. 

Un arī šeit, vēstule Ebrejiem ir runājusi par Kristu kā augsto Priesteri, kā to, kas samaksā par mūsu grēku, kas izpērk mūsu grēku parādu. Un tad, šeit 13.nodaļā, tas runā par to, kā tad mums dzīvot? Ja Kristus ir tas, kas par mums ir samaksājis, kā mums šo Evaņģēliju realizēt dzīvē? Šeit viens no pirmajiem teikumiem uzreiz ir: „Brāļu mīlestība lai paliek!” Filadelfija: fileo – mīlēt, adelfos – brālis, jeb burtiski: ‘no tā paša klēpja’. Un arī šim vārdam ir saistība ar Jordāniju, izrādās. Savulaik, Amāna, Jordānijas galvaspilsēta, tika saukta par Filadelfiju, pateicoties Ptolemajam II un Filadelfam. Tas man arī likās ļoti interesanti, ka mēs nevaram paiet garām šai brāļu mīlestībai. 

Bet, ko tas pasaka mums šodien, kā mums dzīvot kā kristiešiem? Redziet, ja tas ir vārds, kas nozīmē ‘no viena klēpja nākuši’, tas nozīmē arī, ka mūsu nodošanās būs pamatota mūsu kopīgajā pieredzē, kas mūs vieno un šī pieredze ir jaunpiedzimšana. Mēs esam, ja tā varētu teikt, garīgi no viena klēpja nākuši, tādēļ kristīgajā ģimenē vienmēr būs liela daļa daudzveidība un dažādība, taču vienotība tādēļ, ka no viena klēpja esam nākuši. 

Kristiešus nekad nevieno viena rasa, viena tautība, viens sociālais stāvoklis, viena muzikālā gaume vai vieni hobiji, kristiešus vieno tas, ka mēs no viena klēpja esam nākuši. Kristus mūsu dēļ ir miris par mūsu grēku, tādēļ mēs esam garīgi caur Viņu dzimuši šajā ģimenē. 

Kā mēs šo varam mācīties? Kā mēs varam praktiski šo brāļu mīlestību mācīties draudzes kontekstā? Man liekas, Ebreju vēstule šeit arī pasaka, apskatieties Ebrejiem 10:24-25: „Būsim uzmanīgi cits pret citu.”, vecajā tulkojumā teikts: „Vērosim cits citu.” 

Reizēm jau mēs vērojam viens otru baznīcā, vai ne? Ja kāds atnāktu cauriem džinsiem un šeit priekšā sludinātu, mēs to pamanītu. Es nesaku, ka jānāk ar cauriem džinsiem, ja!? Bet šeit: „Būsim uzmanīgi cits pret citu.” Kādēļ? „Rosināsim uz mīlestību un labiem darbiem. Pamudināsim viens otru.” Šo brāļu mīlestību var mācīties tikai šādā attiecību kontekstā, kur viens otru paskubina, bet kā vislabāk var paskubināt? 

Reizēm mums liekas, vislabāk paskubināt ar vārdiem. Jūs esat kādreiz kādu mēģinājuši paskubināt ar vārdiem? Dari tā, dari tā.. Protams! Taču labākais ir paraugs. Dažreiz mēdz teikt: „Jaunieši novērsās no ticības, jaunieši pamet vecāku ticību, aiziet no draudzes, viņi pamet brāļu mīlestību.” Pirms mēs sakām par citiem, mums jāpaskatās uz sevi. 

Šinī gadījumā vai tiem, kas ir gados vecāki un ticībā pieredzējušāki, nevajadzētu skatīties uz sevi? Un jautāt nevis kādi bija mūsu vārdi, bet kāds bija mūsu mīlestības paraugs tiem jauniešiem? Ko viņi redzēja? Ko viņi piedzīvoja? Ko viņi izjuta? Tādēļ šī lieta ir tas, ko var mācīties tikai un vienīgi draudzes kontekstā, attiecību kontekstā, parauga kontekstā. Tādēļ, ja ir šis paskubinājums: „Vērosim cits citu un paskubināsim uz mīlestību.”, tas nav vispirms ar vārdiem, bet ar savu dzīvi un paraugu. 

Tā bija viena no lietām, ko arī Jordānijā mēs redzējām, cik ļoti viņi ir akcentēti uz mazajām grupām, uz darbu grupās un šīm attiecībām, lai izdzīvotu Evaņģēliju. Tas bija ļoti iedvesmojoši. „Brāļu mīlestība, lai paliek.”

Otrkārt, „Neaizmirstiet viesmīlību, jo daži ar to pašiem nezinot, savos namos uzņēmuši eņģeļus.” Par ko tas runā? Tas runā par sirds atvērtību nevis par aprēķinu. Kāds man būs no viņa labums? Ko es no viņa gūšu? Es atvēršu savas durvis, ja tur būs kāds labums! Nē! Būs reizes, kad tu būsi pārsteigts, tu domāji, ka tev būs no sevis jādod tik daudz un pretī neko nesaņemsi – tu būsi pārsteigts par to, ko tu saņemsi. Redziet, viesmīlība jau nekad nav jāpraktizē pret tiem, kas jau ir tavā mājā, tavā tuvumā, tavā pilsētā. Viesmīlība jāpraktizē pret tiem, kas ir no citurienes, no cita, ja tā var teikt, no cita sociālā stāvokļa, no citas etniskās grupas, no citas rasas. 

Kā jums liekas, Vīlande, 20 gadi jūsu draudzei – vai esat viesmīlīgi? Nav jau vienmēr tik viegli atbildēt. Pret savējiem viesmīlību praktizēt nav jau grūti, bet ne jau tur ir tas tests. Kā to izdarīt pret citiem, pret tiem, kas ir ārpusē, pret tiem, kam nav mājas, pret tiem, kas ir bēgļi, tiem, kas ir no citurienes. „Brāļu mīlestība lai paliek. Neaizmirstiet viesmīlību un,” treškārt, „atcerieties ieslodzītos, it kā jūs arī tādi būtu. Tos kas tiek mocīti, jo arī jūs paši esat miesā.” 

Šeit viņš runā ne tik ļoti par atmiņu, „Atcerieties!”, jo citādi tur būtu tikai daži, kuriem ir īpaši laba atmiņa. Tikai tiem tad būtu tā spēja praktizēt šo kristīgo tikumu, bet tas runā par empātiju, par spēju ļaut citiem ienākt tavā pasaulē. Nevis tikai tad, kad tev ir ērti, bet jebkurā brīdī, pieņemt viņus savā lokā, ietvert savas domas. 

Redzat, ko mēs varam darīt? Kā mēs varam atvērt savas domas citiem? Šajā situācijā man jāsaka vēl viena lieta par to Jordāniju, kas, man liekas, bija tāds viens no notikumiem, ko mēs ar Tomu piedzīvojām. Mēs runājām par to vairākkārt. 
Tas bija otrdien 17.februārī, tad, kad mācītājs mūs bija uzaicinājis pie sevis ciemos, mēs braucam un tajā mirklī, pa ceļam, mašīnai otrā rindā sēžu es – pa vidu, pa kreisi Toms un pa labi ir tā mācītāja Haitama māsa. Viņa kaut ko savā viedtālrunī rāda mammai. Pēc tam šo tālruni viņa noliek man tieši sejā, un Tomam viņa saka: „Skatieties.” Un tur ir tieši tas video par tiem 21 Ēģiptes koptu, kas Vidusjūras krastā tiek nogalināti. Nerediģēts. Ar visu trakāko, ko jūs varat iedomāties, kad cilvēkiem nogriež galvu. Es neesmu dakteris tādēļ, ka es neciešu asinis, es vienkārši to nevaru. Bet viņa nolika mūsu sejā un saka: „Skatieties.” 

Kā to interpretēt? Protams, tas ir šoks to visu redzēt, bet, kā to uzstājību interpretēt, kādēļ viņa gribēja, lai mēs to redzam? Tas gala rezultāts, ko es saprotu pats priekš sevis, ir tas – ja es būtu aizvēris acis un neskatījies, es būtu noziedzies pret šo mantu, manuprāt. Jo te bija tas: „Atcerieties tos, kas cieš.” Neizstumiet viņus no savām domām, neizstumiet no savas apziņas, nenovērsieties no viņiem savās domās. Un tad tas mazākais, kas bija tajā brīdī – ar tiem kristiešiem kas paši tajā reģionā baidās, ka varbūt pēc gada, dieviem, viņu valstī varētu notikt tas pats, būt ar viņiem tajā šausmīgajā pieredzē. 

Tas bija patīkami? Nē! Es negribēti neko tādu otru reizi pat skatīties, kur nu vēl piedzīvot. Bet kā mums to, šeit mierā dzīvojot, praktizēt? Ko mēs varam darīt? Protams, mēs varam būt informēti, mēs varam ne tikai reizēm kādas informācijas druskas saņemt, mēs varam mērķtiecīgi meklēt, lai būtu informēt par to, kas notiek pasaulē. Viena no tādām labām tikšanās iespējām, kas mums bija, ka mēs tikāmies arī ar „Voice of the Marthyrs” organizācijas pārstāvi. Tā ir viena no divām galvenajām kristiešu organizācijām, kas informē par kristiešu vajāšanām pasaulē. 

Mēs varam mērķtiecīgi meklēt šo informāciju, lai būtu informēti, lai aizlūgtu. Mēs varam par to lūgt draudzēs, mēs varam paņemt no „Open doors”, tur ir 50 Valstis, kurās visvairāk kristiešus vajā, mums ir 52 nedēļas, tur katrai baznīcai, kas svētdienās satiekas, ir par ko lūgt. Ir dažādi veidi, bet kā mēs varam praktizēt šo empātiju pret tiem, kas ir arī ciešanās? 

Bet pāri pār visu, tas viss, par ko mēs šeit runājam, tas ir Evaņģēlijs. Patieso brāļu mīlestību mēs piedzīvojam vienīgi Kristū. Cilvēki viens otru mīl ar nosacījumu mīlestību, Kristus mīl ar beznosacījumu. Viņš nesaka: „Iztaisno sevi un tad es tevi pieņemšu.”, bet Viņš atdod savu dzīvību par grēciniekiem. Patieso viesmīlību mēs piedzīvojam atkal Kristū, Viņš teica: „Es aizeju jums vietu sataisīt un es jūs visus ņemu pie sevis Mūžībā.” Patieso empātiju arī mēs piedzīvojam Kristū. 

Jo daudzi cilvēki ir vēlējušies būt dievi, bet tikai viens Dievs vēlējās kļūt cilvēks. Inkarnācija – Viņš iemājoja mūsu vidū, Viņš saprot mūs un tas ir arī tā Ebreja vēstules vēstījums. Viņš ir kā mēs, kārdināts visos veidos, bet tikai bez grēka, tādēļ lūkosimies uz Kristu un dzīvosim Kristus cienīgi. Āmen.

 

Iet uz svētrunu arhīvu