Kā dēls Viņš ir?

Svētrunu arhīvs

Klausīties
Datums:
13.10.2019.
Sludinātājs:
Sērija:
Kods:
LBVD-193
Rakstvieta:
Mt 22:41-46

Un Jēzus jautāja farizejiem, kas bija sapulcējušies: “Ko jūs domājat par Kristu, kā dēls viņš ir?” Tie viņam atbildēja: “Dāvida.” Viņš tiem jautāja: “Kā tad Dāvids viņu Garā sauc par Kungu, sacīdams: Kungs sacīja manam Kungam: sēdies pie manas labās rokas, līdz es tavus ienaidniekus nolieku tev par kājsolu. – Ja Dāvids sauc viņu par Kungu, kā tad viņš var būt tā dēls?” Un neviens nevarēja viņam nekā atbildēt, nedz arī uzdrīkstējās kopš šīs dienas viņam ko jautāt. — Mateja evaņģēlijs 22:41-46

Svētrunas noraksts

 
„Neizmērojamā mīlestībā kā kristietis un kā cilvēks es lasu fragmentu, kurā stāstīts kā Kungs visbeidzot pacēlās savā varenībā un sagrāba pātagu un no tempļa izdzina čūsku dzimumu, tirgotāju baru. Cik varena bija Kristus cīņa par pasauli!” Tik skaistus vārdus par Kristu ir teicis Ādolf Hitlers (Adolf Hitler).

Paklausieties vēl vienu. „Vīrs, kurš bija pilnīgi nevainīgs, nodeva sevi par upuri citu, tai skaitā savu ienaidnieku, labā un kļuva par izpirkšanas maksu pasaulei. Tas bija perfektais akts.” Indijas politiskais līderis Mahadma Gandijs (Mahatma Gandhi).

Bet, ko jūs teiktu par šo? „Es esmu jūds, bet mani aizrauj spožā nācarieša tēls. Jēzus ir pārāk kolosāls frāžu mīļotāju pildspalvai, lai arī cik asprātīgi viņi nebūtu. Neviens cilvēks nevar lasīt Evaņģēlijus nejūtot Jēzus faktisko klātbūtni. Viņa personība pulsē katrā vārdā. Neviens mīts nav piepildīts ar tik lielu dzīvīgumu.” To teica Alberts Einšteins (Albert Einstein).

Es varētu jums lasīt vēl daudzus citus citātus, bet pietiks ar šiem trim vīriem. Hitlers slavēja Jēzu kā varenu cilvēku, bet tikai kā cilvēku. Ja viņš būtu ticējis, ka jūds Jēzus ir Dievs, diez vai viņš būtu noslepkavojis 6 miljonus jūdu holokaustā. Mahadma Gandijs slavēja Kristu kā varenu vīru un miera nesēju pasaulei, bet kā varenu cilvēku, kā cilvēku vien. Viņš neticēja, ka Jēzus ir Dievs, citādi diez vai viņš būtu nodzīvojis visu savu dzīvi un nomiris kā praktizējošs hinduists. Alberts Einšteins ir tik augstās domās par Kristu, mēs tikko dzirdējām, bet tikai par cilvēku Kristu. Viņš atzina, ka viņš netic Dievam, viņš ticību Dievam nosauca par naivu. Un viņš arī neticēja dzīvei pēc nāves, piebilstot: „Ar vienu dzīvi man pietiek.”

Redziet, cik augstās domās cilvēki var būt par Jēzu Kristu. Apbrīnojot Viņu kā cilvēku, vienlaikus noliedzot Viņu kā Dievu. Ziniet, tādu ir daudz pasaulē, vairākums pasaulē ir cilvēki, kuri šādi domā. Un, ja mēs vēl paņemam vēsturi, tad pasaulē dominējošie cilvēki ir ticējuši, ka Jēzus eksistē, ir uzskatījuši, ka Jēzus ir apbrīnojams, bet nav spējuši ticēt Jēzus Dievišķīgumam. Ziniet, ir pat veselas konfesijas arī šodien, arī Rīgā, kuri sauc sevi par kristiešiem, tātad Kristus sekotājiem un vienlaikus noliedz, ka Jēzus ir Dievs. Viņiem priekšgalā ir mormoņi un Jehovas liecinieki. Interesanti, ka nevajag aprobežoties tikai ar kristietību, pat citas reliģijas, piemēram, islams tic, ka Jēzus tiešām eksistēja, ka Jēzus ir viss tas, par ko Bībele runā. Jēzus ir viss – Viņš ir piedzimis no jaunavas un tā tālāk, tikai ir viena lieta – nē, Viņš nav Dievs.

Šonedēļ man bija tikšanās ar vienu musulmani un viņš man stāstīja par to: „Jā, mēs ticam Jēzum, Viņš bija lielisks pravietis, es pat ticu, ka Viņš atgriezīsies pasaules beigās, un Viņš iznīcinās antikristu, jo musulmaņi tam arī tic, tikai nē, Viņš nebija Dievs.” Tad es viņam teicu: „Cik interesanti, jo man tieši šajā svētdienā savā draudzē būs jāsludina par šo tēmu, par šo jautājumu, kas bija Kristus? Tikai cilvēks vai tomēr Dievs? Kā dēls ir Kristus? Dāvida dēls vai tomēr Dieva dēls?” Daudziem ir viedoklis par šo, bet paskatīsimies, ko pats Jēzus par to saka.

Es aicinu noskaidrot to kopā ar mani atverot Mateja evaņģēliju 22.nodaļu no 41.panta lasīsim: „Un Jēzus jautāja farizejiem, kas bija sapulcējušies.” Stop. Es jums gribu iedot atkal tādu īsu ainu, ievilkt jūs iekšā šajā notikumā, šajā ekskluzīvajā notikumā. Tātad, šī aina norisinājās uzreiz pēc tam, kad Jēzus pretinieki ir sūtījuši trīs grupas pie Jēzus ar trīs jautājumiem, lai diskreditētu Viņu. Vispirms nāca farizeji un mācekļi, viņi ir paņēmuši Hēroda piekritējus un nāca un jautāja: „Nu, Jēzu, kā tur ir ar to nodokļu maksāšanu Cēzaram?” Vēl pietam paņēmuši līdzi speciāli pieaicinātu juristu jeb likuma zinātāju, lai izprašņātu Jēzu: „Nu tad, Jēzu, kurš tad ir tas augstākais bauslis?” Visas šīs trīs bultas, kuras tika izšautas Jēzus virzienā, Jēzus paņēma, pagrieza pretējā virzienā un palaida atpakaļ. Jēzus viņu argumentus burtiski iznīcināja tik ļoti, ka pēc pirmā jautājuma pēdējais pants skan šādi, Mt 22:22 „Tie izbrīnījās par dzirdēto.” Pēc otrā jautājuma reakcija bija šāda, Mt 22:33 „Ļaužu pūlis to dzirdot bija pārsteigts.” Bet pēc trešā jautājuma, Mt 22:34 „Neviens vairs neuzdrošinājās Viņu izjautāt.” Vairs nebija ko jautāt. Jautājumi bija beigušies. Tie lielākie bija izšauti un viss.

Un tomēr seko vēl viens jautājums, bet šoreiz šo jautājumu uzdod Kristus. Šajā jautājumā vīles Viņam vienkārši plīst pušu no Dievišķās gudrības, kurām šim jautājumam lemts noturēt sevī. Tātad, tagad Jēzus uzdod jautājumu Mt 22:42, Viņš jautā: „Ko jūs domājat par Kristu, kā dēls viņš ir?” Tad, kad mēs šeit latvieši 21.gadsimtā dzirdam vārdu Kristu, mums uzreiz ir skaidra bilde – tas ir Jēzus, vai ne? Kristus – tas ir Jēzus. Bet patiesībā Kristus nozīmēja gaidāmo Mesiju. Kristus bija, varētu teikt, Jaunās Derības apzīmējums Vecās Derības vārdam „Mesija”. Tātad, Jēzus principā jautā: „Ko jūs domājat par gaidāmo Mesiju, kā dēls viņš ir?” Tie Viņam, protams, atbildēja uzreiz: „Dāvida dēls. Dāvida.” „Kā dēls ir Kristus?” – „Dāvida.” Ja jūs esat sekojuši mums līdzi šajā sērijā, šajās pēdējās nedēļās, jūs zināsiet, ka Jēzum visu nedēļu velkas līdzi, seko bars, seko pūlis, kas ne tikai zina šo atbildi, bet kas visu laiku sauc šo atbildi.

Tad, kad Jēzus iejāj Jeruzālemē uz ēzelīša, visa tauta sauc: „Ozianna, Dāvida dēlam!” Tad, kad Jēzus iztīra templi, bērni sauc: „Ozianna, Dāvida dēlam!” Līdz ar to, saprotiet, cik provokatīvs ir šis jautājums šajā brīdī. Visi apkārt sauc: „Dāvida dēlam Ozianna,” virzot šos komplimentus Jēzum. Un tad Jēzus pajautā: „Bet Mesija, kā dēls viņš ir?” Un viņi saka: „Dāvida dēls.” Līdz ar to farizeji šeit pasaka: „Tas, kuru tauta un bērni sauc par Dāvida dēlu ir Mesija. Un viņi visi Tevi, Jēzu, sauc par Mesiju. Viņi visi Tevi sauc par Dāvida dēlu.” Tad, kad viņi bija pateikuši šo atbildi, šiem farizejiem, es domāju, pašiem griezās ausīs tas, ko viņi tikko bija pateikuši. Bet, ko gan citu viņi varēja teikt?! Jo šī atbilde bija pašsaprotama. Visa tauta to zināja, visi bērni pat to zināja, tāpēc viņi neko citu nevarēja atbildēt. Jēzus bija viņus ielicis tādā situācijā, kur viņiem nebija kur izsprukt. Cik Dievišķa gudrība.

Es ticu, ka Dievs arī šādus jautājumus liek mums katram mūsu dzīvēs. Todien Viņam šis jautājums bija: „Kā dēls ir Mesija?” Bet arī mums ejot cauri savai dzīvei, es ticu, Dievs liek šādus jautājumus mūsu dzīvē, kur mēs dziļi iekšienē zinām to atbildi, mēs zinām kāda ir atbilde uz šiem jautājumiem, bet mūsu miesa un mūsu prāts un mūsu cilvēciskā iegriba stājas pretī, jo mēs arī zinām, ka šī atbilde būs sāpīga. Un tomēr tu esi spiests atbildēt, tu esi spiests pateikt, jo sirdsapziņa tev to liek darīt. Kaut tā būtu ar mums.

Farizejiem šī sirdsapziņa bija šis pūlis apkārt. Šis pūlis tā spiedās virsū šai situācijai, ka viņi nevarēja neko citu pateikt kā vien: „Jā, Mesija ir Dāvida dēls.” Kristus ir Dāvida dēls. Pēc būtības ar šo arī varēja beigties šis notikums, jo secinājumus jūs varat katrs, kas tur esat tajā stāstā klāt, izdarīt. Un tomēr šis stāsts šeit nebeidzas, jo klausieties, šī farizeju atbilde nav nepareiza, bet tā arī nav pareiza. Šī farizeju atbilde nav nepareiza, un tomēr tā arī nav pareiza. Tas ir tā kā paradokss, jo ‘Dāvida dēls’ nav nepareiza atbilde, jo tā ir tikai viena daļa no Kristus būtības. Tā apraksta tikai Kristus cilvēcisko pusi.

Šai pusei Hitlers un Gandijs un Einšteins teiktu: „Jā, mēs piekrītam par visiem 100 procentiem! Jēzus tiešām bija varens cilvēks!” Un, iespējams, viņi pat no Jēzus kādas sastāvdaļas nošpikoja un paņēma sev, savai cīņai, kāda nu katram tā bija. Jēzus bija varens cilvēks un Jēzus varbūt pat bija Mesija, lai iet! Un sirds iesilst, kad tu dzirdi, kad kāds kaut ko labu pasaka par Jēzu, pat Hitlers, kad pasaka kaut ko labu par Jēzu. Sirds iesilst, kad slaveni cilvēki izsaka komplimentus Jēzum. Sirds iesilst, kad Jēzum piešķir zelta medaļu kā labākajam cilvēkam varbūt šajā pasaulē. Bet, ja kāds šai iesilušajai sirdij iespraustu acis, acis, kuras redz Mūžību, tad šī sirds sažņaugtos, jo tā ieraudzītu, ka šī atbilde neaizved līdz galamērķi. Izrādās šī atbilde nav pati pilnā patiesība. ‘Dāvida dēls’ nav pilnā patiesība. Mesija – tikai cilvēks? Nē, tā nav pilnā patiesība.

To var salīdzināt ar braucienu uz kādu galamērķi, kur tev vajag nonākt. Mēs nesen ar sievu bijām Itālijā un mums pēdējā dienā bija jānokļūst no tās vietas, kur mēs bijām līdz Milānas lidostai, lai pēc tam lidotu uz Rīgu. Bet, lai tiktu līdz šai Milānas lidostai, mums bija jābrauc ar diviem vilcieniem. Pirmais aizved līdz Milānas centram, un otrais pēc tam veda tālāk prom no centra uz lidostu. Pieņemsi, ja nebūtu interneta laikmets un es kādam vietējam būtu jautājis: „Kā es varu tikt līdz lidostai?” Un šis cilvēks man būtu nosaucis tikai pirmo vilcienu, viņš jau nebūtu melojis, vai ne? Jo pirmais vilciens tik tiešām brauc pareizajā virzienā. Tas aizved tuvāk galamērķim un tomēr tas neaizved līdz galamērķim. Tas aizved varbūt uz rajonu, kurā es varbūt varu sastapt Hitlerus, gandijus un einšteinus. Bet, ja es vēlos tikt līdz galamērķim, līdz lidostai, lai paceltos augstāk, ir vajadzīga arī otrā daļa, ir vajadzīgs otrais vilciens.

Šo otro vilcienu Jēzus sūta nākamajā pantā, Mt 22:43, izlasiet kopā ar mani: „Viņš tiem jautāja,” tātad, viņi bija atbildējuši, ‘Dāvida dēls’. „Tad Viņš tiem jautāja: „Kā tad Dāvids Viņu Garā sauc par Kungu, sacīdams: Kungs sacīja manam Kungam: sēdies pie manas labās rokas, līdz es tavus ienaidniekus nolieku tev par kājsoli. – Ja Dāvids sauc viņu par Kungu, kā tad viņš var būt tā dēls?” Jā, farizeji, jums taisnība, Kristus tik tiešām ir Dāvida dēls, bet kā tad Dāvids Viņu sauc par Kungu? Kur ir redzēts, ka kāds tēvs savu dēlu sauktu par kungu? Jūs ziniet, man ir četri dēli, bet es nekad neesmu viņus saucis par kungiem, par savu kungu. „Kungs, Joel, lūdzu nāc beidzot brokastīs! Kungs, Rūben, sakārto beidzot savu istabu! Kungs, Matej, vai tu iztīrīji jau zobus? Kungs, Lukas, nāc, ejam mainīt pamperi.” Nē, savus četrus dēlus es nekad neesmu saucis par kungiem. Tas būtu tik nedabiski, viņi ir mani dēli. Pat, ja viņi būtu Latvijas prezidents, es viņus nesauktu par savu kungu, jo es esmu viņu tēvs.

Bet, lūk, kaut kas dīvains. Dāvids šeit savu dēlu tik tiešām sauc par Kungu. Un atkal mēs varam teikt, kāda Dievišķa gudrība! Kāda Dievišķa gudrība tāpēc, ka šī ir viena no tām daudzajām pērlēm, kuras ir apraktas Dieva Vārda dziļumos. Jo Jēzus šeit citē Rakstu mācītājiem un farizejiem tik labi pazīstamo 110. Psalmu, kuru Rufs mums nolasīja ievadā. Šis ir viņiem viens no top diviem Psalmiem. Šis ir mesiāniskais 110. Psalms. Šo Psalmu zināja lieli un mazi, mācīti un nemācīti un, iespējams, farizeji to zināja no galvas. Tāpēc arī viņi uzreiz izšāva: „Jā, Mesija būs Dāvida dēls.”

Bet vai kāds bija pamanījis šo detaļu? Vai kāds bija pamanījis, ka Dāvids Mesiju, savu dēlu, šeit sauc par Kungu? Vārds ‘kungs’ šeit ir lietots tieši tāpat, kā tika lietots Dieva titulam. Jēzus lieto kirios (Kyrios) un ebrēju valodā 110. Psalmā tas vārds ir Adonai. Un Adonai principā vienmēr tiek lietots, kad tu sauc šo Kungu par Dievu. Piemēram, 35. Psalmā: „Celies, jel mosties, spried man tiesu, mans Dievs un mans Kungs, Adonai. Ved manu prāvu, lem man pēc savas taisnības, Kungs, Adonai, mans Dievs.” Šis pats Adonai šeit ir lietots šajā Dāvida Psalmā. Vai viņi to nebija pamanījuši? Jo, ziniet, Rakstu mācītāji un farizeji un vispār jūdi uzskatīja, ka Mesija būs tikai cilvēks. Šis fakts, mums kā kristiešiem, ir jāzina, lai mēs vispār saprastu, kas te notiek šajā visā komunikācijā starp farizejiem un Jēzu. Tā ir tā galvenā problēma, kāpēc viņi nevarēja pieņemt Jēzu, jo Mesija būs taču tikai cilvēks. Jā, varens cilvēks, militārs kara vadonis, gudrs politisks līderis, izcils garīgs vadītājs, un tomēr – tikai un vienīgi cilvēks. Viņi domāja tieši tāpat kā mūsu jau pieminētie hitleri, gandiji un einšteini un miljoniem cilvēku šodien, arī jūdu tauta tā uzskatīja.

Atcerieties, kad Jēzus jautā saviem mācekļiem: „Draugi, ko cilvēki saka par mani? Kas es esmu? Ko cilvēki saka par to, kas es esmu?” Tad tur atskan varianti – Jānis kristītājs, citi saka Elija, citi saka viens no praviešiem. Jānis kristītājs, Elija, pravieši – tie visi ir pravieši, tie visi ir cilvēki. Un kurš saka, ka Viņš ir Dievs? Neviens, izņemot divpadsmit mācekļi. Divpadsmit mācekļi bija vienīgie cilvēki Izraēlā šajā brīdī, kuri vismaz jau sāka ticēt, ka Jēzus ir Dieva dēls, ka Mesija būs Dievs. Vai tiešām to neviens nebija ievērojis šajā Dāvida 110. Psalmā? Kā tas ir iespējams? Pie tam, šie vārdi ir tik īpaši ievērojami, ja tu vēl iedziļinies.

Jo, ziniet, Dāvids šeit saka: „Kungs sacīja manam Kungam.” Ebrēju valodā ir rakstīts: „Jahve sacīja manam Adonai.” Dievs Tēvs sacīja manam Dievam. Vov, šeit ir saruna starp Dievu. Patiesībā Dāvids ir tikai piefiksējis, ka Dievs runā ar Dievu. „Dievs teica manam Dievam, manam Kungam.” Te ir divas Trīsvienības personas. Ja mēs gribam vēl pielikt trešo Trīsvienības personu, lai ir pilnā bilde, mēs to varam darīt, jo Jēzus, Marka 12, paralēlajā Rakstu vietā šodienas notikumā saka: „Pats Dāvids ir sacījis Svētā Gara spēkā: Kungs sacīja manam Kungam.”

Redziet, cik šeit ir apbrīnojams brīdis visas Bībeles ietvaros. Dāvids Svētā Gara spēkā saka, ka Dievs runājis ir uz Jēzu Vecajā Derībā. Šeit klātesošas ir visas trīs Dieva personas. Tas ir neticami – kā viņi varēja to nepamanīt!? Kā viņi varēja turēt Mesiju tik augstā godā gaidot Viņu (joprojām viņi gaida šodien judeismā) un nepamanīt šādu lietu? Šodienas tekstā Jēzus atklāj, ka Mesija ir Dievs. Bet, paklausieties vēl šajā 110. Psalmā Viņš saka, ka Mesija sēdēs pie Dieva labās rokas. Vai jūs zināt, ko nozīmē sēdēt pie Dieva labās rokas? Mēs esam to daudz lasījuši. Viņš tur sēž pie Dieva labās rokas, vai grib sēdēt pie Dieva labās rokas. Bet, kas tas ir – pie Dieva labās rokas? Tas ir kaut kas.. es nevarēju atrast īstu vārdu tam, es ierakstīju vārdu ‘crazy’ (angļ.val. traks), tas ir kaut kas neaptverams, tā ir pārdabiska vieta, tas ir cilvēkam neaizsniedzami! Tas ir īpašākais krēsls pasaulē, ja tā var teikt.

Atcerieties, Jēkabs un Jānis, mācekļi nāca pie Jēzus un teica: „Dod mums, ka mēs varam sēdēt Tavā Godībā – viens pie Tavas labās rokas un otrs pie tavas kreisās rokas.” Un, ziniet, ko Jēzus viņiem atbildēja? „Jūs vispār nesaprotat, ko jūs lūdzat!” „Jūs nesaprotat, ko jūs lūdzat!” Jo sēdēt pie Dieva labās rokas ir rezervēts tikai un vienīgi – kam? Mesijam. Paklausieties, ko saka Romiešiem 8: „Kristus, Jēzus, kas miris, vēl vairāk, kas augšāmcēlies, kas ir pie Dieva labās rokas.” Vai Ebrējiem 1:3 „Dēls, būdams Dieva godības mirdzums un būtības atveids, un nesdams visu ar savu spēka pilno vārdu, ir šķīstījis cilvēku no grēkiem, un tad nosēdies augstībā,” kur? „pie visvarenā Dieva labās rokas.”

Redziet, šis Mesija, Viņš nav, Viņš nevarēja būt cilvēks, šis Mesija ir Dievs. Un Jēzus šodien sēž pie Dieva labās rokas, kur Viņš, kā Bībele saka, iestājas par mums, par mums kristiešiem, par mums saviem bērniem. Lai būtu vēl pārliecinošāk 110. Psalms vēl piemin, ka Mesijam tiks likti ienaidnieki par kājsoli. Vai jūs esat domājuši par to, ko nozīmē šis kāju pamesls vai kājsols? Arī tas Bībelē ir daudz minēts, ka Dievam viņi tiks likti par kāju pameslu. Šis kāju pamesls, šis kājsolis bija prakse, kuru veica pēc militāras uzvaras kaujā, kur tu sagūstīji pretinieka vadoni vai ķēniņu, un tad tu kā triumfa demonstrāciju piespied viņu pie zemes un uzliki viņam kāju virsū uz spranda.

Piemēram, Jozua 10.nodaļā ir minēts par pieciem Makēdas ķēniņiem. Tur rakstīts tā: „Kad tie bija atveduši šos piecus ķēniņus pie Jozuas, Jozuas sasauca visas Izraēlas vīrus un teica karavadoņiem, kas bija nākuši kopā ar viņu: „Nāciet un lieciet savu kāju uz kakla šiem ķēniņiem.” Un tie nāca un tie lika savas kājas tiem uz kakla.” Redziet, tātad, Dievs saka, šis Mesija, kurš jau ir nosaukts par Dievu, Viņš sēdēs pie Dieva labās rokas, un no turienes Viņš liks savus ienaidniekus sev par kāju pameslu. Jūdiem tas izklausījās, šis kāju pameslu princips – nu, jā, šis Mesija būs militārs kara vadonis, viņš uzveiks savus ienaidniekus. Bet, tā kā mēs lasām, šī uzvara ir izcīnīta tad, kad Mesija jau sēž pie Dieva labās rokas. Tas nevar būt cilvēks, šis Mesija ir Dievs. Tās nav militāras uzvaras, tās ir garīgas uzvaras.

Redziet, Dievišķā gudrībā Jēzus jūdiem atklāj šo seno patiesību, kuru viņi bija palaiduši garām. Es nezinu, kā to varēja palaist garām, iespējams, tikai tad, kad tu gribi viņu palaist garām. Viņiem atliek vien atzīt, ka viņu izdomātais skaidrojums par Mesiju, par Jēzu, tik vienkārši tiek apgriezts pretējā virzienā ar tik tālejošām sekām. Mēs varam teikt, cik ļoti cilvēks var maldīties un cik dārga cena viņam būs jāmaksā par to. Cik smagi tu vari maldīties, un šādas maldīšanās cena ir ļoti dārga. Tas man liek domāt, cik daudz cilvēku šodien dzīvo ar viņu izdomātajām teorijām par evolūciju, par lieliem sprādzieniem vai nebulāro hipotēzi, kā nu kurš tur skaidro kā radās šī pasaule. Par visām tām teorijām, kurām uzdevums ir izskaidrot pasaules eksistenci bez Dieva eksistences. Cik viņiem būs līdzīga situācija, kā šeit, ka tev tik vienkārši Kristus parādīs – tev tas viss bija pieejams, gadsimtiem ilgi šī informācija, un tu tik smagi maldījies, jo tu gribēji maldīties.

Nez` kāda viņiem būs reakcija tajā dienā. Varbūt tāda pati, kāda todien jūdiem bija, jo šodienas pēdējais pants saka šādi, Mt 22:46 „Un neviens nevarēja Viņam nekā atbildēt, nedz arī uzdrīkstējās kopš šīs dienas Viņam ko jautāt.” Klusums. Klusums todien un, ziniet, šodien tik daudziem cilvēkiem, kuri šodien, kas šodien ir par datumu? 13.oktobris, šodien tik daudzi cilvēki nomirs, tik daudziem cilvēkiem Dieva priekšā stājoties būs šāds klusums. Angliski to sauc ‘moment of truth’, ka tu apzinies, kas bija patiesība. Baiss klusums. Šajā pēdējā pantā ir rakstīts: „Neviens nevarēja Viņam nekā atbildēt.” Trīs vārdiņi ‘ne’. Pārliecinošāk vairs nevar.

Redziet, pēc šiem trim jautājumiem, nu arī ceturtais jautājums aiziet Jēzus kontā. Šāds rezultāts būs katram, kurš tiesas dienā stāsies Dieva priekšā un centīsies aizbildināties ar saviem attaisnojumiem. Centīsies varbūt pielīst ar saviem komplimentiem. Mēs lasām: „Daudzi teiks: Kungs, Kungs, bet mēs taču tik daudz labas lietas darījām Tavā vārdā, Tevis dēļ.” Un tomēr, beigu beigās viņu dzīve būs apliecinājusi, ka viņiem Kristus nebija Dievs, viņiem Kristus bija vienkārši cilvēks, kuram varbūt sekot. Šiem cilvēkiem tobrīd vilciens jau būs aizbraucis. Arī tas otrais vilciens, tas izšķirošais vilciens. Hitleram vilciens jau ir aizbraucis, Jēzus 4 : Hitlers 0. Gandijam vilciens ir aizbraucis, Jēzus 4 : Gandijs 0. Einšteinam vilciens ir aizbraucis, Jēzus 4 : Einšteins 0, cik mēs varam spriest.

Bet, ja tu dzirdi manus vārdus šodien, tad tu zini, ka tavs vilciens vēl stāv stacijā, tu vēl vari paspēt. Nevis tu vēl vari paspēt, bet tev ir jāpaspēj! Un man vienalga, cik ilgi tu sevi jau sauc par kristieti, vai cik augstās domās tu esi par izcilo cilvēku Jēzu Kristu, man vienalga, cik ilgi tu esi sēdējis pirmajā vilcienā, tev ir jāatrod šis otrais vilciens, tev ir jāiekāpj šajā otrajā vilcienā. Tu nezini cikos tas aties vai cik laika tev vēl ir dots, tāpēc kāp iekšā, arī šodien! Ja tu dzīvo ar grēku un tu nevari tikt no tā vaļā, tad varbūt Kristus tev ir tikai cilvēks, varbūt tu māni sevi. Kāp iekšā tajā otrajā vilcienā! Pieņem Kristu kā Dievu. Pieņemt Kristu kā Dievu nozīmē, ka tu nokāp nost no tā dzīves troņa, kurā tu sēdi. Nožēlo grēkus un nes atgriešanās augļus.

Bet zini vienu, ka atzīt Dievu, šī frāze ‘atzīt Dievu’ – tas nenotiek tāpat vien. Tas nav tāds: „Nu labi, es tagad pieņemšu lēmumu atzīt Dievu.” Atzīt Dievu – tas ir kaut kas neticams! Tas nav kaut kas pašsaprotams. Tik daudz cilvēku šajā pasaulē skatās un neredz, negrib redzēt. Tādēļ, ja tu esi atzinis Dievu, tad tas ir brīnums. Tas ir kaut kas tik liels, ka tu vari būt drošs, ka tas atstās iespaidu uz tavu dzīvi, tas nevar neatstāt. Atzīt Dievu – tas ir kaut kas pārdabisks. Šie augļi apliecinās, ka tu esi atzinis Dievu, ka tu esi Kristu atzinis kā Dievu nevis kā cilvēku vien.

Šie augļi būs, ka tu būsi gatavs paklausīt visām Viņa pavēlēm, nevis tikai tām vēlamajām, kuras Hitlers arī paņēma un Gandijs un Einšteins un citi. Ka tu nebūsi tas, kurš sāks šķirot, kas no Kristus ir ņemams, un kas nav ņemams, jo tad tu esi joprojām dievs, nevis Kristus ir Dievs. Augļi būs, ka tev veidosies pretīgums pret to grēku, kas Kristum maksāja Viņa dzīvību un asinis. Ja tu dzīvo ar grēku, no kura tu nevari tikt vaļā jau gadiem ilgi, tev ir vajadzīgs Kristus kā Dievs. Tev ir vajadzīgs šis pretīgums pret grēku. Vēl šie augļi ir, ka tavas acis ierauga Viņa varenību, Viņa spožumu, Viņa godu un tu gribi savā dzīvē nest Viņam godu. Tas ir tavs augstākais dzīves mērķis. Tās ir tik lielas prāta un sirds izmaiņas, ka tās nevar palikt apslēptas. Bet, ja tomēr šīs izmaiņas slēpjas, jau gadiem ilgi slēpjas, tad varbūt Kristus tev tomēr ir tikai cilvēks. Kā dēls Viņš ir? Tikai Dāvida dēls vai tomēr Dieva dēls?

Es vēlos noslēgt ar diviem citātiem. Pirmais citāts ir no šobrīd, iespējams, visslavenākā psihologa Džordana Pētersona (Jordan Peterson). Viņš ir vīrs, kurš daudz iestājas par kristietību un tomēr viņš joprojām nevar atzīt, ka Kristus ir Dievs. Bet tomēr viņam ir kāda ļoti skaista doma, kuru es vēlos nolasīt. Paklausieties, viņš saka: „Kuram gan varētu būt tāda pārdrošība, lai teiktu, ka viņš tic Dievam!? Ja viņi sevi pārbaudītu, kā viņi dzīvo, vai viņi atļautos tā teikt? Būt tik pārdrošam, lai šādi pateiktu, nozīmē, ka tu dzīvo, izdzīvo šo ticību pilnīgā veidā. Un tas kaut kādā mērā ir neizpildāms uzdevums. Tādēļ, es nekad neesmu juties pārliecināts, lai teiktu jebko citu kā vien, ka es cenšos dzīvot tā, it kā Dievs eksistētu, jo tikai Dievs vien zina, kāds tu būtu, ja tu pa īstam ticētu. Tā ir kristietības centrālā doma. Ja tu būtu spējīgs ticēt Dievam, tas būtu dzīvi pārveidojošs notikums. Patiesi dzīvi pārveidojošs notikums.” Redziet, pat pasaulīgam cilvēkam tas šķiet acīmredzami. Ja tu tici Dievam, ja tu tici, ka Dievs eksistē, tu tici, ka Kristus ir Dievs, tad tām ir jābūt dzīvi pārveidojošām sekām. Tas ir kaut kas tik pārdabisks.

Otrs citāts ir no Apustuļa Pāvila Galatiešiem 4:9 „Bet tagad, kad jūs esat atzinuši Dievu,” un tad Pāvils pieliek klāt „pareizāk gan, kad Dievs jūs ir atzinis.” Vov! „Bet tagad, kad jūs esat atzinuši Dievu, pareizāk gan, kad Dievs jūs ir atzinis, kā tad jūs atkal pievēršaties nespēcīgajiem un nabadzīgajiem pirmspēkiem un no jauna gribat ļaut tiem sevi paverdzināt?” Lūk, ja šādas pārdabiskas izmaiņas ir notikušas tavā dzīvē, ka Dievs tevi ir atzinis, kāpēc tu atkal pievērsies šīm nespēcīgajām, nabadzīgajiem lietām? Šiem mikroskopiskajiem puteklīšiem, pa kuriem tu strīdies ar saviem līdzcilvēkiem. Atzīt Dievu – tas ir kaut kas tik varens, kaut kas tik liels! Tāpēc, lai tas ir atgādinājums mums katram šodien pajautāt sev: „Kā dēls Viņš ir? Kā dēls Viņš ir?” Ja Viņš nav tikai Dāvida dēls, ja Viņš nav tikai cilvēka dēls, bet ja Viņš ir Dievs, tad dzīvosim tā, kā pienākas dzīvot tādam, kurš pazīst pašu Dievu.

Lūgsim Viņu.

Lielais, varenais Dievs, Kungs. Mīļais, Tēvs, mīļais, Jēzu, Svētais Gars. Paldies par Tavu Vārdu. Paldies, Kungs, ka Tavs Vārds ir kā tāds lauks, kurā ir tik daudz dārgumu apslēpti. Pietiek tikai paņemt lāpstu un parakt un pielikt pūles, lai ieraudzītu to. Lai izraktu šīs pērles un tās iemainītu pret Mūžīgo Dzīvību. Kungs, paldies, ka visi tie, kuri šodien ir šeit spēj atzīt Tevi, kas tā ir par lielu varenību, kas tā ir par necerētu laimi, kas tā ir par žēlastību, ka Tu mūs esi atzinis un mēs varam Tevi atzīt. Kungs, lūdzu, dod, ka mēs varētu arī dzīvot tā, kā tie, kuri pazīst pašu Dievu. Kungs, es Tev lūdzu par katru, kas ir šeit, šodien šajā Dievnamā, par katru, kurš klausīsies šo, par katru, kurš saka: „Es esmu Dieva bērns.” Lai tas, Kungs, izmainītu mūs un, lai mēs varētu dzīvot Tavam godam, jo Tu esi brīnišķīgs un Tu esi radījis mums šo visu, Tu esi devis tik daudz skaistu šajā dzīvē. Tevi mēs varētu slavēt dienu un nakti, un mēs to gribam darīt, mēs to gribam ne tikai ar savām lūpām, bet ar savām dzīvēm. Lūdzu, dod dzīvību tām miesām, kuras ir mirušas vēl, kuras ir arī pagurušas, lūdzu, dod spēku, Tavu spēku, Kungs. Jā, lai Tev ir gods un slava un pateicība mūžu mūžos. Āmen.

Iet uz svētrunu arhīvu