Kā pārcelt kalnus

Svētrunu arhīvs

Klausīties
Datums:
30.06.2019.
Sludinātājs:
Sērija:
Kods:
LBVD-179
Rakstvieta:
Mt 17:14-21

Kad viņi aizgāja pie ļaudīm, Jēzum pienāca klāt kāds cilvēks, metās viņa priekšā ceļos un sacīja: “Kungs, apžēlojies par manu dēlu, jo viņš mokās ar mēnessērdzību un smagi cieš; viņš bieži krīt ugunī un bieži ūdenī. Es viņu atvedu pie taviem mācekļiem, bet tie viņu nespēja dziedināt.” Jēzus uz to atbildēja: “Ak tu neticīgā un samaitātā paaudze! Cik ilgi es vēl būšu pie jums? Cik ilgi vēl jūs pacietīšu? Nesiet viņu šurp pie manis!” Jēzus apsauca dēmonu, un tas izgāja no zēna; un viņš kļuva vesels tanī pašā brīdī. Tad mācekļi pienāca pie Jēzus atsevišķi un jautāja: “Kādēļ mēs nespējām to izdzīt?” Viņš tiem atbildēja: “Savas mazticības dēļ; es jums saku: patiesi, ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, jūs sacīsiet šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, – un tas pārcelsies. Un nekas jums nebūs neiespējams. Bet šī suga nevar iziet citādi kā vien ar lūgšanu un gavēšanu.” — Mateja evaņģēlijs 17:14-21

Svētrunas noraksts

 
Šodien mēs mācīsimies, kā kalnus pārcelt. Jā, kā kalnus pārcelt! To mēs darīsim apskatot šodienas notikumu, kuru Mārtiņš tikko arī mums nolasīja un tas ir patiesi apbrīnojams notikums. Bet, lai iedotu jums kontekstu, kur un kad šis viss notiek, es jums sagatavoju vienu bildīti. Tā nav vienkārša bildīte, tā ir slavenā mākslinieka Rafaēla (Raphael), kurš starp citu kopā ar Mikelandželo (Michelangelo) un Da Vinčī (Leonardo da Vinci) veidoja augstās renesances trīsvienību, šis ir viņa pēdējais lielais darbs. Šajā darbā var redzēt Jēzus apskaidrošanu. To mēs mācījāmies pirms divām nedēļām. Tas, kas te notiek, ko arī var redzēt šajā attēlā, ka augšā ir Jēzus ar Mozu un Eliju un eņģeļi viņiem kalpo, tiek uzskatīts, ka tas bija Hermona kalnā. Apakšā ir pūlis un arī dēmonu apsēsts bērns. Šī glezna skaisti parāda Gaismas valstību augšā un to tumsu, kas valda apakšā. Lai arī abi notikumi nenorisinājās paralēli, kā tas varbūt šeit, šajā gleznā ir attēlots, tomēr tā ir ļoti uzskatāma vizualizācija šodienas notikumam.

Jo, tikko Jēzus bija kalnā kopā ar trīs mācekļiem – Pēteri, Jēkabu un Jāni, bet šodien viņi kāpj lejā un atgriežas pie pārējiem deviņiem mācekļiem. Tur viņi sastopas ar pavisam citu realitāti nekā tas, ko viņi tikko bija piedzīvojuši. Šo kontrastu labi apraksta teologs Arlberts Barns (Albert Barnes), tāpēc es viņu nolasīšu, jūs varat vienkārši paklausīties. „Šis pūlis, iespējams, sastāvēja no personām,  kuras sekoja Jēzus kalpošanai, no kurām daudzi bija arī patiesi mācekļi. Kopā ar viņiem kā Marks 9:14 mūs informē, bija Rakstu mācītāji, kas ar tiem strīdējās, tas ir, viņi, iespējams, izprašņāja viņus par šo Glābēju, taču patiesībā cenšoties iestāstīt viņiem savu paša viedokli un aizvilkt tos prom no Jēzus. Iespējams, viņi uzdeva viltīgus jautājumus par Viņa dzimšanu, par Viņa ģimeni, par Viņa izskatu, ārējo tēlu, par Viņa dzīves veidu, par Viņa mācību, kas visa bija pretrunā ar vispārējām ekspektācijām attiecībā uz gaidāmo Mesiju. Līdz ar to, viņi centās dot mājienus, ka šāda persona nevar būt Kristus. Cilvēki bija pārliecināti, ka Viņš tomēr ir Kristus un te mēs redzam, ka maldi vienmēr ir smalki, un bieži vien uzvelk miermīlīgas un godīgas iztaujāšanas masku. Pareizi Viņš bija salīdzinājis viņus ar raugu. Pūlis ieraudzījis Jēzu nākam lejā, pameta šos Rakstu mācītājus un skrēja Viņam pretī. Un viņi bija pārsteigti, ka Viņš ierodas, jo viņi negaidīja Viņu šeit sastapt.”

Šis notikums ir aprakstīts trijos Evaņģēlijos, viskuplākā veidā to apraksta tieši Marks. Dažas no detaļām, par kurām runā Marks bija iekļautas arī šajā citātā. Tātad, ar šo Jēzus sastopas, šo situāciju, nokāpjot lejā no šīs Gaismas valstības atpakaļ tumsā, tajos strīdos, tur kur ir sātana uzbrukumi. No Godības atpakaļ grūtībās. No Dievišķās vides atpakaļ grēcīgajā. Šodienas notikumu es vēlos iedalīt trīs daļās, kas veidojas tīri dabiski, jo pirmā daļā runā par problēmu, tā atklāj, kāda ir problēma šeit šajā situācijā. Otrā daļa runā par risinājumu un trešā ir mācība.

Tātad, problēma. Mt 17:14 mēs lasām: „Kad viņi aizgāja pie ļaudīm, Jēzum pienāca klāt kāds cilvēks, metās viņa priekšā ceļos un sacīja: „Kungs, apžēlojies par manu dēlu, jo viņš mokās ar mēnessērdzību un smagi cieš; viņš bieži krīt ugunī un bieži ūdenī.”” Tātad, papildus šai Rakstu mācītāju radītai problēmai, viņu uzbrukumiem, viņu šaubu sēšanai un maldu mācīšanai, šiem strīdiem, papildus tam visam mēs redzam, šeit ir vēl lielāka problēma. Tēvs ir pienesis Jēzus priekšā savu dēlu, savu slimo dēlu. Situācija ir patiesi dramatiska. Lūk, kāds ir stāvoklis šim zēnam, te ir rakstīts: viņš ir mēnessērdzīgs, tas, ko mūsdienās teiktu par šo mēnessērdzību ir, ka tā drīzāk ir tā kā tāda epilepsija jeb krītamā kaite kombinācijā ar garīgām, psihiskām problēmām. Viņš bieži krītot ugunī, Izraēlā bija pilns ar atklātiem ugunskuriem. Viņš bieži krīt ūdenī, dīķos, ezeros, upēs. Marks saka, ka viņš ir mēms. Jēzus pēc tam atklāj, ka viņš ir arī kurls. Marks vēl saka – viņš krīt lēkmēs un šīs lēkmes viņu rausta, viņam dzen putas pa muti, viņš sāk griezt zobus un sastingst uz kādiem brīžiem. Lūka vēl apraksta, ka viņš arī mēdz pēkšņi sākt kliegt. Vārds, kas ir lietots kliegšanai – ‘krazei’, ko varētu salīdzināt ar vārdu angliski ‘crazy’. Viņš sāk kliegt visādas neiedomājamas lietas, lamāties. Lūka vēl piebilst, ka tas viss, šīs lēkmes beidzās tikai tad, šis gars tikai tad liek viņu mierā, kad viņš ir galīgi novārdzinājis viņu.

Ir grūti iedot tādu vienu diagnozi šai slimībai, jo te ir daudz kas kopā. Tāpēc arī Lūka kā mediķis, Lūka bija ārsts, tādēļ viņš arī kā vienīgais no šiem trim autoriem nesaka, kas bija šim puisim, viņš nesaka, ka viņš bija mēnessērdzīgs, viņš tikai apraksta simptomus kā jau ārsts, acīmredzot, saprotot, ka tur ir kaut kas lielāks. Lūk, un kas padara to visu vēl trakāk, ir, ka tēvs saka: „Šis mans dēls tāds ir jau no pašas bērnības. Jau gadiem ilgi.” Vēl viņš saka: „Tas ir mans vienīgais dēls.” Es domāju Jēzus spēja sajust šī tēva sāpes, jo arī Jēzus ir vienīgais vienpiedzimušais Dēls savam Tēvam. Bet visiem šiem šajā situācijā iesaistītiem ir skaidrs, ka tā nav vienkārša, fiziska slimība. Visi trīs autori saka, ka šajā zēnā bija kāds gars, kāds dēmons.

Te mēs nonākam pie nākamās problēmas. Tā problēma visā šajā jau tā tumšajā bildē ir, ka šis tēvs bija nesis savu dēlu pie šiem deviņiem mācekļiem, bet viņi nebija spējīgi viņu dziedināt. Mt 17:16 viņš saka: „Es viņu atvedu pie taviem mācekļiem, bet tie viņu nespēja dziedināt.” Tad, kad mēs redzam šo vārdu ‘nespēja’, tad, iespējams, mums tā doma uzreiz ir, ka viņiem nebija spējas, viņiem nebija spējas dziedināt, viņiem nebija spēka, varas to izdarīt. Bet tā nav taisnība šajā gadījumā, jo septiņas nodaļas atpakaļ Jēzus visiem divpadsmit mācekļiem bija devis spēju un tur bija konkrēti rakstīts – gan dziedināt, gan dēmonus izdzīt. Viņš ne tikai bija devis viņiem spēku, apveltījis ar šo spēku, bet Viņš bija devis viņiem pavēli to darīt.

Tātad, viņi šī zēna priekšā bija nākuši ar spēku un ar pavēli dziedināt. Maza piebilde, mums draudzei nav dota pavēle izdzīt dēmonus. Nevienā vietā Bībelē mums nav teikts: draudze, ejiet un cīnieties ar ļaunajiem gariem, izdzenot viņus. Mums ir dota cita pavēle, pie tās mēs vēlāk atgriezīsimies. Bet viņi bija saņēmuši šo pavēli un spēku un jau citviet mēs lasām Bībelē, ka viņi jau bija izdzinuši dēmonus. Tad, kādēļ, kādēļ šī problēma, kādēļ viņi nespēja to darīt šeit? Tagad jums ir jādomā ar mani – ja ir dota spēja, ir dota pavēle, tātad, ja tas ir Dieva prāts, tad, kas ir tas vienīgais šķērslis, kādēļ tu to nevari izdarīt jeb nespēj izdarīt? Jēzus saka: „Neticība, ka tu netici, ka tev ir šī spēja, ka tu sāc šaubīties, ka tev ir dota šī spēja, ka tu es aprīkots ar to, ko Dievs tev ir devis.” Es domāju mēs arī mūsdienās varam teikt, ka Bībele māca, ka ir jālūdz, Bībele pat saka: nepārtraukti bez mitēšanās lūdziet. Bībele saka, ka lūgšana spēj daudz, spēj ļoti daudz. Mēs šodien to mācīsimies, cik daudz lūgšana spēj.

Bet, kādēļ kristieši nelūdz? Kādēļ kristiešiem ir jāatgādina sev, ka man vajadzētu vairāk lūgt Dievu. Mēs te dziedājām dziesmu, ka Dievs gaida, ka mēs runāsimies ar Viņu. Kāpēc mēs to nedarām? Tāpēc, ka mēs neticam, ka tas tiešām spēs panākt to, ko mēs lūdzam. Mēs līdz galam neticam. Līdzīgi ir šeit, šie deviņi mācekļi, viņi nespēja dziedināt, Jēzus saka: „Tāpēc, ka viņi neticēja tam, ka to ir spējīgi izdarīt.” Bet, ja mēs runājam par šo neticību, tad patiesībā šo neticību, mazticību, mēs redzam daudz plašākā mērogā, ne tikai deviņiem mācekļiem tā bija problēma. Paskatieties uz tēvu, arī tēvs nebija gluži apbruņojies ticībā. Matejs to mums nepasaka, bet Marks raksta šādus divus pantus, paklausieties, tēvs atnāk pie Jēzus un saka: „Es Tevi lūdzu, ja Tu ko spēj, iežēlojies par mani.” Ja Tu ko spēj, iežēlojies par mani! Jēzus sacīja: „Ja spēj?“ Dažreiz, kad mēs lasām intervijas, tur ir cilvēku atbildes uzrakstītas un kādreiz iekavās ir ierakstīts ‘viņš iepauzēja’ vai ‘viņš smaida’. Es domāju, ka šeit Bībelē varētu mierīgi aiz tā „Ja spēj?” ielikt kādu iekavu un uzrakstīt, kādas Jēzum tajā brīdī varēja būt emocijas. Iespējams, Viņš iesmējās skaļi, „Ja, spēj?” Nopietni? Nopietni, tu Jēzum tikko pateici „Ja Tu ko spēj”?? Tas izklausās pēc tādas provokācijas : „Nu, ja Tu ko spēj, nu tad parādi tagad to! Tu te daudz runā, tagad parādi, ka Tu ko spēj!” Vai arī, kad Jēzus karājās jau pie krusta, Golgātā, kad garāmgājēji ņirgājās par Viņu un teica: „Nu, ja Tu esi tas, par ko Tu sevi te sludini, tad kāp lejā!” „Ja Tu ko spēj, tad tagad dziedini manu dēlu.”

Ziniet, es tad, godīgi sakot, vairs nebrīnos par nākamo pantu, Mt 17:17, kur ir rakstīts: „Jēzus uz to atbildēja: „Ak, tu neticīgā un samaitātā paaudze! Cik ilgi es vēl būšu pie jums? Cik ilgi vēl jūs pacietīšu?”” Vārdi, kuri varbūt sākumā skan tik cietsirdīgi no Jēzus puses – kā, Jēzu, Tu vari tā teikt!? Cik ilgi es jūs vēl pacietīšu, cilvēki? Es ceru, ka tagad jums šie vārdi izklausās mazliet citādāk nekā pirmo reizi lasot. Samaitātā paaudze. Angliski vārdam samaitāts parasti lieto perversā, un perversa pēc savas nozīmes ir tas, ka tu esi novirzījis savu skatu prom no tā, uz ko tev vajadzētu skatīties, no tā pareizā mērķa. Vai šie cilvēki nebija perversi? Pagriezuši skatu prom no īstā. Kādi bija šie cilvēki, paskatieties, pirmkārt, pūlis! Pūlis seko, tāpēc, ka galvenokārt grib redzēt no Jēzus brīnumus. Un šodien tāpat, šodien mūsdienās vispopulārākā, visātrāk augošā konfesija ir tāda, kura meklē šīs ārējās sajūtas un cilvēkiem tas patīk, viņi iet uz konfesijām, kurās viņi saņem šīs emocijas un izjūtas, kurās viņi var redzēt šādus brīnumus.

Bet mēs arī citur redzam, ka Jēzus saka: „Šis pūlis netic pa īstam, viņš nāk tikai tāpēc, lai redzētu zīmes!” Šādi cilvēki netic Dievam pa īstam, bet viņi tic drīzāk savam sajūtu Dievam, viņiem vajag visu laiku kādas sajūtas, kādas emocijas un tikai tad viņi jūt, ka tas ir Dievs, kurš darbojas. Tāds bija arī šis pūlis, noteikti liela daļa. Otrā grupa – Rakstu mācītāji, viņi meklē ieganstu, lai piesietos Jēzum un mēs pat lasām vēlāk, arī lai nokautu Viņu. Gan jau viņi priecājās, ka šie deviņi mācekļi nespēja dziedināt šo bērnu. Tas viņiem bija tik izdevīgi un viņiem noteikti bija prieks par to. Tēvs – trešā grupa. Mazticīgs ar savu „ja Tu ko spēj”, pat provokatīvs. Un tad ceturtā grupa, paši mācekļi, nobijušies un izšaubīti, mazticīgi, kaut arī viņi bija aprīkoti ar visu, kas viņiem bija vajadzīgs ar šo spēju dziedināt. Viņi bija tik daudz redzējuši, ko Jēzus jau ir darījis.

Kad mēs paskatāmies uz šīm četrām grupām – vai nekļūst Jēzu žēl? Protams, mēs šodien arī esam tādi paši. Ziniet, visa cilvēce ir tāda bijusi visus gadsimtus un tad, man liekas, mēs uz to paskatāmies – cik liela parādās Dieva mīlestība. Ar šādiem cilvēkiem Dievs ‘ņemas’, ar šādu perversu, samaitātu paaudzi. Cik milzīga ir Viņa pacietība. Jēzum šis bija liels kontrasts, nopietns kontrasts, tikko augšā kalnā Viņam eņģeļi bija kalpojuši, tikko eņģeļi Viņam kalpoja un tagad Viņš nonāk lejā un Viņam ir jākalpo samaitātajiem un perversiem cilvēkiem. „Cik ilgi es jūs vēl pacietīšu?” Visa Viņa dzīve bija kalpošana perversai paaudzei. Tas varbūt izskaidro, kāpēc Dievs Jēzum tikai deva 33 gadus. Varbūt Jēzus cilvēciskā puse nebūtu izturējusi nemaz ilgāk.

Bet Jēzus šo dziļdomīgo, Mt 17:17 pabeidz ar šādu teikumu: „Nesiet viņu šurp pie manis!” Kāds labs pagrieziena punkts. Ziniet, ja es tā domāju par šo teikumu, man liekas – tikko Viņš runāja par samaitātu paaudzi un tagad Viņš saka “viņu”. Faktiski, no visiem iesaistītajiem, no visiem klātesošajiem tikai viens nebija samaitāts – slimais zēns. Vai tas nav ironiski? Slimais zēns bija vienīgais, par kuru nevarēja teikt, ka viņam bija mazticības vai kas cits. Viņam nebija nemaz spējas to parādīt. Vai tas nav ironiski? Tādēļ, es ticu, šī zēna dēļ Jēzus sauc viņu šurp un tā mēs nonākam pie mūsu otrās daļas, pie risinājuma.

Mt 17:18 „Jēzus apsauca dēmonu, un tas izgāja no zēna; un viņš kļuva vesels tanī pašā brīdī.” Vai kā citos Evaņģēlijos teikts “tanī pašā stundā”. Stundas rādītājs vēl nebija pārgājis uz nākamo stundu un zēns bija dzīvs un vesels. Mēs varam teikt: „Vov!” Pēc visiem šiem moku gadiem, kas šim tēvam bija jāpiedzīvo un jāizdzīvo, vienā brīdī viss beidzies! Vienā brīdī! Marka 9 ir aprakstīts, ko Jēzus teica šajā brīdī, kad notika šī dziedināšana, Viņš teica šim garam: „Tu mēmais un kurlais gars, es tev pavēlu, izej no viņa un nekad, nekad vairs neieej atpakaļ.” Nekad vairs neatgriezies.

Ziniet, šī pati pavēle “nekad vairs neatgriezties” ļaunajam garam, atskan tad, kad cilvēks piedzimst no augšienes. Tad, kad cilvēks tiek garīgi dziedināts, Dieva dziedināts, katru reizi šī pavēle atskan. Jo, kad Svētais Gars ienāk cilvēkā, tad Tas pavēl iziet visiem ļaunajiem gariem. Abiem nav vietas cilvēkā un tāpēc, es ticu, ka nevienā kristietī nevar būt dēmoni, ļaunie gari, nevienam patiesi atgrieztam kristietim nevar būt vairs dēmoni. Marks apraksta, ka pirms iziešanas dēmons atpazina Jēzu un viņš sāka trakot, šis bērns krita gar zemi, vārtījās un tad Jēzus dara, dod šo pavēli un šis dēmons paklausa, iziet un aiziet. Aiziet un iestājas tik liels miers, ka Marka evaņģēlijā ir rakstīts, ka apkārtējiem cilvēkiem likās, ka viņš ir miris. Tik liels kontrasts! Tikko vēl vārtījās, putoja mute un tagad ir miers un cilvēki domā, ka viņš varbūt pat ir miris. Bet Jēzus paņem viņa roku, pieceļ augšā un viņš ir sveiks un vesels.

Tad man ir jādomā, vai nav apbrīnojami, ka šajā pilnīgi atšķirīgajā dēmonu pasaulē, šajā garu pasaulē, kurā mēs negribam ielūkoties un cilvēkiem nav domāta viņa, tā ir tik baisa, ka tur nevajag ielūkoties, nevajag sasaistīties ar to, ka šajā pasaulē dēmoni paklausa Jēzus pavēlēm. Mēs, kristieši, turpretī, dzīvojot šajā skaistajā, Dieva dotajā Gaismas valstībā, tik bieži atsakāmies to darīt, tik bieži atsakāmies klausīt, ko mums Jēzus saka. Arī todien mācekļi neklausīja Jēzus pavēlei. Viņi nebija izdzinuši šo dēmonu, viņi nespēja, tādēļ tagad viņi vēlas uzzināt – kādēļ, Jēzu? Kas bija tas iemesls? Tā nu pēc problēmas nāk risinājums un pēc risinājuma nāk mācība.

Mācību stunda. Mt 17:19 „Tad mācekļi pienāca pie Jēzus atsevišķi (ievērojiet – atsevišķi) un jautāja: „Kādēļ mēs nespējām to izdzīt?”” Šis vārds ‘atsevišķi’ liecina, manuprāt, par to, ka viņiem, iespējams, bija kauns. Viņi negribēja pūļa priekšā iet un sākt šo jautājumu pacelt, viņi gaidīja, kamēr viņi varēja pa viena pieiet pie Jēzus. Marka evaņģēlijā pat teikts, ka viņi sagaidīja, kad viņi bija iegājuši mājā. Tātad, viņi ir nonākuši mājā, prom no pūļa un tagad katrs pieiet pie Jēzus un uzdod šo jautājumu atsevišķi. Un Jēzus viņiem atbild, Mt 17:20 „Savas mazticības dēļ; es jums saku: patiesi, ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, jūs sacīsiet šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, – un tas pārcelsies.” Tad seko šis 21.pants, kurš nav Mateja evaņģēlijā jaunajos tulkojumos iekļauts, tāpēc, ka viņš vecākajos manuskriptos tur nefigurē, bet viņš ir paņemts, kāds viņu ir pievienojusi no Marka evaņģēlija pēdējā panta precīzi pārcēlis un ielicis arī šeit, un tas skan tā: „Bet šī suga nevar iziet citādi kā vien ar lūgšanu (dažos manuskriptos ir teikts) un gavēšanu.”

Tātad: „Kāpēc mēs nespējām viņu izdzīt?” Jēzum tiek uzdots jautājums. Jēzus atbilde ir skaidra: „Mazticība, draugi, mazticība!” Nākamajam jautājumam no mācekļu puses vajadzēja būt: „Bet, kas tad ir šī mazticība? Tu runā par mazticību, bet kas viņa tāda ir?”  Bet, tā kā viņi neuzdeva šo jautājumu, vismaz nav pierakstīts, tad viņiem atlika vien atgriezties pagātnē, atmiņā, atgriezties pie tām reizēm, kad Jēzus teica, ka viņi ir mazticīgi, jo šī ir piektā reize Mateja evaņģēlijā, kad Jēzus viņus nosauc par mazticīgiem.

Paklausieties, es jums nolasīšu pārējās četras reizes. Mateja 6 Kalna svētrunā: „Ja nu Dievs pļaus zāli, kas šodien ir, bet rīt tiek iemesta krāsnī, tā ģērbj, cik gan daudz vairāk jūs, jūs mazticīgie!” Divas nodaļas tālāk ir vētra un Jēzus saka viņiem: „Kādēļ jūs esat tik bailīgi, jūs mazticīgie? Tad piecēlies Jēzus apsauca vējus un jūru un iestājās liels klusums.” Mateja 14: „Pēteris izkāpis no laivas un skatās uz apkārtējiem ūdeņiem un sāk grimt, un tūdāļ roku izstiepis Jēzus viņu satvēra un viņam sacīja: „Mazticīgais, kādēļ tu šaubījies?”” Un ceturtā vieta, Mateja 16, pēc tam, kad mācekļi piedzīvojuši piecu tūkstošu cilvēku paēdināšanu, un pēc tam vēl četru tūksotšu vīru paēdināšanu, viņiem ir saruna laivā un Jēzus viņiem jautā: „Kādēļ jūs, mazticīgie, spriežat, ka jums nav maizes?”

Par ko runā šīs piecas Rakstu vietas attiecībā uz mazticību? Mateja 6 Kalna svētrunā runa ir par apģērbu, runa ir par materiālo dzīvi. Varētu uzdot jautājumu: kādēļ tu uztraucies, domā ka Dievs neredz tavu situāciju? Tu netici, ka Dievs spēj tevi uzturēt? Mateja 8 ir vētra, tā ir kā tādas dzīves vētras, kurās mēs esam un mēs varam jautāt: kādēļ tu uztraucies, tu domā, ka Dievs guļ? Tu domā, ka Dievs nespēj tevi izvest ārā no vētras? Mateja 14 Pēterim ir šaubas, viņš redz tos ūdeņus apkārt, tos apstākļus. Mēs varam uzdot jautājumu: kādēļ tu uztraucies, tu domā, ka Dievs ir pārāk vājš, lai tevi izvilktu? Tu netici, ka Dievs spēj pietiekami ātri noreaģēt, lai sagrābtu tavu roku? Mateja 16, garīgā mācība – šī maize. Tu uztraucies, ka Dievs tevi nepabaros? Tu netici, ka Dieva Vārds spēj tev dot visu, kas ir vajadzīgs tavam garam, lai tu būtu stiprs? Tev tiešām ir jāmeklē citur? Un Mateja 17, šī dziedināšana šajā notikumā. Tu netici, ka Dievs spēj dziedināt?

Lūk, visiem šiem pieciem gadījumiem, šiem pieciem aprakstiem ir viena kopīga pazīme, un tā ir, ka visās šajās situācijās šiem mācekļiem kaut kā pietrūka. Pirmajā vietā, Mateja 6, ir runa par apģērbu. Tev pietrūkst materiālā. Tev varbūt ir finansiālas problēmas, tev pietrūkst. Nākamajā vietā ir vētra, tev trūkst miera, kurš pēc tam atnāk, tas klusums, tie mierīgie laikapstākļi. Trešajā vietā tev trūkst acu skatiens ar Jēzu, un tāpēc tu sāc grimt. Ceturtā vietā tev trūkst garīgās maizes, un piektājā, šodienas vietā, tev trūkst šī atveseļošanās, dziedināšana, veselība. Ziniet, tad, kad kaut kas cilvēkam trūkst, tad atklājās, cik liela ir tev ticība, vai ne? Tad, kad tev ir pilnas rokas, tikmēr jau tev nav vajadzīga ticība, tikmēr tev pietiek ar mazticību. Tu pat vari teikt, ka Dievs ir labs un varens, bet tas neko daudz nenozīmē, kamēr tu neesi varējis pierādīt ar tiem apstākļiem, kur tev kaut kā trūkst. Tad, kad tev rokas ir puštukšas, tad ir vajadzīga ticība, lielā ticība, īstā ticība. Varbūt tev arī šajā dzīves posmā kaut kā pietrūkst. Droši vien Dievs pārbauda tavu ticību. Šis ir svarīgs brīdis tavā dzīvē. Svarīgs brīdis.

Un Jēzus šajā brīdī, šeit mūsu tekstā, sāk gatavot mācekļus laikam, kad Viņa vairs nebūs fiziski blakus viņiem. Līdz šim Jēzus visu viņiem iedeva. Ha, te ir vētra – šiu, apklusinam. Tev vajag dziedināšanu? Es to izdarīšu tavā vietā. Trūkst maizes? Nāc, re ku, divas zivis un piecas maizes un mēs visu atrisināsim. Viss atrisinās. Mācekļiem visu laiku tiek piepildītas rokas, viņi saņem un viņiem ir pilnas. Bet pienāks diena, mācekli, kad ar šo mazticību tu vairs netiksi cauri, jo pienāks diena, kad Jēzus vairs nebūs fiziski blakus. Un zini, vēl vairāk, pienāks diena pēc tam vēl, tālākā nākotnē, kad jums, mācekļi, vairs nebūs šo spēju fiziski dziedināt cilvēkus. To mēs redzam, ka apustuļiem beidzas spējas, ja mēs paskatāmies Jaunās Derības hronoloģiju. Bet viņiem beidzās spēja dziedināt cilvēkus, un tad paliks tā viena lieta, kura ir visa šodienas mācības centrā. Tā viena lieta, kura pietrūka šiem deviņiem mācekļiem, ja viņi būtu šo lietu ņēmuši rokās un pielietojuši, viņi būtu dziedinājuši šo zēnu. Tā viena lieta, kura nošķir mazticību no lielās ticības.

Kas ir šī lieta? Kas ir šī lieta, Jēzus mācekļi? 21.gadsimta mācekļi? Pareizi, mūsu mistiskais, paslēptais 21.pants. Atbilde ir lūgšana. Lūgšana. Jēzus saka mācekļiem, ka mazticība šeit atklājas caur to, ka jūs nelūdzāt! Tad Jēzus vēl piemin Kalnu pārcelšanu un šodienas tekstā šis problēmas kalns varēja tikt pārcelts ar to, ka jūs būtu lūguši, jūs būtu pierādījuši savu ticību ar lūgšanu un šis kalns būtu pārcelts. Jebkuru kalnu ir iespējams pārcelt, jebkuru kalnu ir iespējams pārcelt, ja tev ir ticība, bet tava ticība atklāsies tajā, cik liels lūdzējs tu esi.

Es gribu pieminēt, ka mēs nedrīkstam sagrozīt šos Jēzus vārdus, kur teikts: „Nekas jums nebūs neiespējams.” Mūsdienās šo pantu rauj uz visām pusēm un visi dziedinātāji, TV dziedinātāji saka: „Nekas nebūs neiespējams, tikai tici!” Nē, mums ir jāņem visa Bībele kopumā un Bībele saka, ka tas, kas ir saskaņā ar Dieva gribu, tas nebūs neiespējams. Kā, piemēram, Jāņa 14, kur Jēzus saka: „Ko vien jūs manā vārdā lūgsiet, to es darīšu, lai (ne jau visu, ko jūs lūgsiet manā vārdā, es darīšu) Tēvs tiktu pagodināts Dēlā.” Tas, kas ir saskaņā ar Dieva gribu, to es darīšu un jums nekas nebūs neiespējams.

Ziniet, jūdu kultūrā bija tāds teiciens jeb apzīmējums – cilvēku, kurš spēj pārvarēt lielas grūtības, sauca par kalnu izracēju vai kalnu izsakņotāju. Te, protams, nebija runas par fiziskiem kalniem, kaut arī ticībā arī tas ir iespējams, bet te ir runa par pārbaudījumu kalniem, te ir runa par garīgiem pārbaudījumu kalniem. Kalnu pārcelšanu Jēzus neapsola mazticīgajiem, Viņš to apsola tiem, kuriem ticība ir, kaut vai tik maza kā sinepju graudiņš. Kad es lasīju šo tekstu, viena no tādām pārsteidzošām pazīmē bija tā, ka šeit ir minēts sinepju graudiņš. Mēs varam uzdot jautājumu: „Bet vai tad sinepju graudiņš nav mazs? Pagaidi, Jēzu, Tu saki: „Jūs esat mazticīgi un tas ir slikti,” un tad Tu piemini sinepju graudiņu, kurš ir mazākais no sēklām, no graudiem? Vai tad te nav pretruna?”

Varbūt pirmajā brīdī liekas, ka tā ir pretruna, bet atcerieties, un turpmāk vienmēr, kad jūs dzirdēsiet šo salīdzinājumu ar sinepju graudiņu, atcerieties, ka ne jau izmērs bija tas, kādēļ Jēzus izvēlējās šo ilustrāciju. Ne jau tāpēc, ka sinepju graudiņš ir vismazākais, bet kāpēc sinepju graudiņš tiek piesaukts? Tāpēc, ka viņam bija īpaša spēja. Viņam bija spēja izaugt no mazākā līdz lielākajam. Viņam bija spēja augt un tā ir tā atslēga šai ticībai – augt. Šī ticība, ja tev ir īstā, patiesā ticība, viņa vienmēr būs augoša. Patiesā ticība aug, varbūt lēnām kā sinepju graudiņš nāk ārā, bet tomēr aug, un aug pastāvīgi, un aug liels. Tātad, patiesā ticība ir tāda, kur cilvēks lūdz, un ja vajag viņš lūdz ilgi, viņš lūdz neatlaidīgi. Pat, ja viņš nesaņem, viņš turpina ticēt.

Lūka 18 Jēzus stāsta kādu līdzību par tiesnesi un atraitni. Ir atraitne, kura atnāk pie šī tiesneša un lūdz iztiesāt viņas lietu, bet tiesnesi viņai atsaka. Viņa turpina lūgt tik ilgi, līdz beigās tiesnesis ir nomocīts, nokaitināts un viņš saka: „Nu, labi, tādēļ, lai tiktu vaļā no šīs atraitnes es iztiesāšu viņas lietu.” Un tad Jēzus saka Lk 18:7 „Vai tad, Dievs, lai neiztiesātu par saviem izredzētajiem, kas Viņu piesauc dienu un nakti? Vai Viņš vilcināsies? Es jums saku: Viņš viņu lietu iztiesās ātri, bet (ir viens bet!) vai Cilvēka Dēls atnācis atradīs uz zemes ticību?” Netaisnais tiesnesis piekrita, lai tiktu vaļā no atraitnes, bet labais Debesu Tēvs piekritīs, jo mēs esam Viņa bērni, tomēr Jēzum ir jautājums: „Vai mēs vispār ticam?” Jo tikai tie, kuri tiešām tic, arī spēj neatlaidīgi lūgt. Tas ir pilnīgi loģiski. Tas, kurš tic, ka viņš saņems, tas arī turpinās lūgt. Tas, kurš netic, tas vienreiz, divreiz formāli pateiks to lūgšanu un aizmirsīs un dosies citās lietās, kurām viņš tic.

Tā, nu, šie deviņi mācekļi nelūdza neatlaidīgi. Viņi, iespējams, vienreiz, otrreiz pamēģināja dziedināt šo zēnu, nesanāca: „Nu, labi, laikam šoreiz nebūs.” Apkārt vēl ir Rakstu mācītāji, kuri iesmej par viņiem, iespējams, saka: „Nu, redz, šiten jau kļūst redzams, ka tas Jēzus jau nav nekāds Mesija, jūs jau uz neko neesat spējīgi!” Bet, ja viņi būtu pa īstam ticējuši, viņi būtu turpinājuši lūgt, viņi būtu varbūt ne tikai likuši rokas virsū, bet viņi būtu lūguši Dievu, piesaukuši Dievu. Kaut arī viņu Jēzus nav šeit blakus, tomēr Dievs būtu dziedinājis šo zēnu, tā mēs varam secināt no Jēzus atbildes. Un šis kalns būtu bijis pārcelts.

Tātad, lūgšanas spēks, paklausieties, lūgšanas spēks ir lielāks nekā divpadsmit mācekļiem dotais fiziskais spēks dziedināt. Mums liekas – mācekļi, vov, jums bija spēja to darīt! Bet šeit mēs redzam, ka šī spēja pat kaut kur beidzas un ir vajadzīgas lūgšanas. Lūgšanu spēks ir lielāks nekā šīs fiziskās dziedināšanas spējas, kas tika dotas divpadsmit mācekļiem. Tāpēc lietosim šo spēku, lai arī mēs ticībā pārceltu kalnus. Es jau teicu sākumā, mums draudzei nav dota pavēle izdzīt dēmonus, un es ticu, ka arī vairs nav pieejamas Gara dāvanas – dziedināšanai caur vienu cilvēku, kad vienam cilvēkam ir dota šī spēja. Nē, tā vietā ir cita pavēle un spēja draudzei – draudzei jāizdzen dēmonus un jādziedina caur lūgšanām. Tas vairs nav viens cilvēks, kurš to dara, bet tā ir draudze, kura nāk kopā lūgšanās. Draudzei ir pavēlēts lūgt, lai nestu dziedināšanu, bet mums vienmēr ir jāatceras, un to es gribu beigās pieminēt, ka Jēzus nāca nevis primāri, lai dziedinātu cilvēku fiziski, bet arī šim zēnam, vairāk nekā fiziskā dziedināšana, bija vajadzīga garīgā.

To ļoti skaisti viens teologs Johans Albrehts Bengels (Johann Albrecht Bengel) ir pateicis un ar šo es arī vēlos noslēgt, ar citātu: „No šī top skaidrs, ka kalna transportēšana ir mazāks brīnums, nekā tekstā minētās sugas velna izdzīšana. Jo šāds velns daudz ciešāk ir pieķēries cilvēkam garīgi, nekā kalns tām saknēm fiziski. Un ticība – īsta ticība, pat vismazākā, ir spēcīgāka par kalna stiprinājumiem.”

Lūgsim Dievu.

Debesu Tēvs, paldies, Kungs, par Tavu Vārdu. Jēzu, paldies, ka Tu katru reizi, kad mēs lasām šos notikumus, Tu tik daudz esi mācījis arī caur to, ko Tu varbūt nepasaki vārdiem, bet ko Tu dari. Paldies, ka Tu biji tik pacietīgs. Paldies, ka Tu mūs, cilvēkus, tik ļoti mīlēji, kaut arī mēs bijām un joprojām arī 21.gadsimtā esam samaitāta paaudze, paldies, ka Tu tomēr nāc un joprojām neesi vienaldzīgs par mums. Paldies, Kungs, ka Tu saviem izredzētajiem iztiesā lietas, ka Tu uzklausi, ka Tu atbildi. Paldies, ka Tu reizēm pārbaudi, ilgāku laiku klusējot, bet es lūdzu, ka mēs kā draudze spētu arī turpināt iestāties šajā cīņā. Ja kāds no mums ir padevies lūgšanās, ka mēs varētu atjaunoties un ar jaunu ticību to darīt. Lūgt par ne tikai mūsu dziedināšanām fiziski, bet lūgt arī par cilvēkiem mums apkārt, kuriem ir vajadzīga garīgā dziedināšana. Varbūt tas prasītu gadus, varbūt tas prasa visu dzīvi, bet ka mēs varētu lūgt par viņiem, iestāties par viņiem un ticēt, ka Tu kādu dienu atvērsi arī viņiem sirdis uz Tavu labo Vēsti. Paldies, Tev, Kungs. Lūdzu svētī mūs katru arī pārdomājot šo Vārdu. To mēs lūdzam Jēzus vārdā, āmen.

Iet uz svētrunu arhīvu