Kāpēc kristīties?

“Tādēļ ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis; un, redzi, es esmu ar jums ik dienas līdz laiku beigām” – Mt 28:19-20

Svētrunas noraksts

 
Arī ir prieks jūs visus sveikt šajā svētdienā, šajā īpašajā dienā šeit Vīlandes draudzē. Gribu teikt lielu paldies mūziķiem, vienā vārdā – skaisti! Vai ne? 

Es domāju, ka šī diena, kuras liecinieki mēs esam, ir īpaša diena ne tikai Ivaram, kurš šodien apliecinās kristībā savu ticību Kristum, šī diena ir īpaša arī man kā mācītājam, šī diena ir īpaša arī draudzei un šī diena ir arī īpaša tur Debesīs. No savas bērnības atceros, ka kristību Dievkalpojumos koris bieži dziedāja „Debesu eņģeļiem ir prieks!”. 

Varbūt tie, kas esat draudzes locekļi, nākat arī uz šo dievnamu, esat redzējuši ne tikai vienas vien kristības, daudziem varbūt nav nemaz jautājumu – kas tas ir, ko tur dara, kāpēc tas notiek? Bet es gribu šo dienu izmantot, kad varam paskatīties uz šo jautājumu par kristībām. Par to, ko Bībele par to saka un ko pats Jēzus Kristus ir atstājis, lai mēs par to domātu un ne tikai domātu, bet lai to arī darītu. Ja jums ir Bībeles līdzi, tad varat tās lietot, mēs lasīsim no Bībeles vairākas Rakstu vietas un es aicinu jūs izmantot to, ka jūs arī paši sekojat līdzi un lasāt kopā ar mani. 

Iesākumā es gribu izlasīt divas Rakstu vietas, abas no Jaunās derības, no Mateja evaņģēlija 28:19-20 un pēc tam no Marka evaņģēlija. Mateja evaņģēlija 28:19-20, „Tādēļ ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis; un, redzi, es esmu ar jums ik dienas līdz laiku beigām” Un Marka evaņģēlijā 16:15-16, skan ļoti līdzīgi, „Un Jēzus tiem sacīja: „Ejiet pa visu pasauli un sludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un tiks kristīts, tas tiks glābts, bet, kas netic, tas tiks pazudināts.”” 

Pirms Jēzus aiziet pie Tēva, Viņš atstāj šo testamentu, šo lielo pavēli saviem sekotājiem. Vispirms saviem mācekļiem un tas skar arī mūs šodien. Jēzus saka: „Vispirms ejiet un sludiniet evaņģēliju.” Un paldies Dievam, ka toreiz šie ļaudis ņēma nopietni šos vārdus. Viņi nesamierinājās ar to, ka viņi ir saņēmuši šo glābšanu, bet viņi bija gatavi iet un stāstīt to citiem. Tā arī šī vēsts ir nonākusi līdz mums, arī mēs to dzirdam, arī mēs to turpinām – ejam un sludinām. Pēc tam Jēzus saka: „Kristiet.” Un tad Jēzus saka: „Turpiniet mācīt to, ko es esmu pavēlējis.” 

Šajā dienā vairāk tieši par kristību. Mēs no šiem vārdiem, ko Jēzus saka kā savu lielo pavēli, kā testamentu, mēs saprotam, ka Jēzus kristībai piešķir īpašu nozīmi. Vēlāk, lasot vairākas vietas Bībelē, mēs sapratīsim, ka kristība simbolizē cilvēka savienošanos ar Kristu, savienošanos ar Viņa draudzi. Protams, tad, kad mēs domājam par kristībām, tad mums īpaša uzmanība ir jāpievērš tieši Kristus draudzei. Ir jādomā par to, kāpēc Kristus dibināja savu draudzi? 

Vēstulē Efesiešiem 1:19-23 mēs lasām, „Lai jūs zinātu, cik neizmērojami liela ir Viņa dievišķā varenība, kas darbojas pie mums, ticīgajiem. Šī varenā spēka darbību Viņš parādījis Kristū, augšāmceldams to no mirušajiem un sēdinādams pie savas labās rokas Debesīs, - augstāk par ikkatru valdību, varu, spēku, valdīšanu un pār visu citu, lai kādā vārdā arī to nesauktu, ne vien šajā laikā, bet arī nākamajā. Visu Viņš ir nolicis zem Kristus kājām, bet Viņu pašu kā galvu pāri ir devis draudzei, kas ir Viņa miesa, Viņa piepildījums – Viņa, kas visu visur piepilda.”

Apustuļi bija tie, kas pildīja šo Jēzus pavēli. Tad, kad mēs lasām Jauno derību, tad šo apustuļu vēsts pamatā bija šīs divas lietas, ļoti svarīgas lietas bez kuras nav iespējama draudze. Vispirms viņu sludināšanas pamatā bija – atgriezieties no grēkiem, apzinieties, ka mēs kā cilvēki esam grēcinieki un mēs paši no tiem nekādā veidā nevaram atbrīvoties. Bez šī Kristus upura mēs nesam sevī atkal un atkal, dienu no dienas šo grēka smagumu. 

Jēzus kādā reizē par to arī runā sarunā ar Nikodēmu. Jāņa evaņģēlijā 3.nodaļā mēs varam lasīt šo sarunu, Jēzus atbild Nikodēmam un saka: „Patiesi, patiesi, es tev saku: „Ja kas nepiedzimst no jauna, tas nespēj redzēt Dieva valstību.” Nikodēms Viņam sacīja: „Kā var cilvēks piedzimt vecs būdams? Vai tad var otrreiz ieiet savās mātes miesās un piedzimt?” Jēzus atbildēja: „Patiesi, patiesi, es tev saku: tas, kurš nepiedzimst no ūdens un Gara, nevar ieiet Dieva valstībā! Kas piedzimis no miesas ir miesa, un, kas piedzimis no Gara, ir gars. Nebrīnies, ka es tev sacīju: „Jums jāpiedzimst no jauna!”” Tas, ko Jēzus šeit saka: „Atstāj savus grēkus aizmugurē, noliec tos pie Kristus kājām, bez šīs jaunpiedzimšanas tev nav nekādu cerību ieiet Dieva valstībā.” 

Otra lieta, par ko apustuļi runā un akcentē, ir kristība. Apustuļu darbu grāmatā 2:38 mēs lasām: „Tad Pēteris tiem sacīja: „Atgriezieties no grēkiem, un lai jūs ikviens topat kristīti Jēzus Kristus vārdā grēku piedošanai, un jūs saņemsiet Svētā Gara dāvanu.”” Atkal un atkal mēs redzam, ka par šīm divām lietām apustuļi ļoti nopietni un bieži runā. Par atgriešanos no grēkiem, par to, ka tu ticībā pieņem glābšanu un to apliecini kristoties. 

Ja jūs atceraties, mēs ievadā lasījām šo Rakstu vietu no Apustuļu darbu grāmatas 8.nodaļas. Mēs lasījām, ka to ļoti labi saprata šis Etiopijas augstmanis, pēc tam, kad viņš ir lasījis pravieti Jesaju, kur viņš jau pravieto par Kristu, par Viņa uzdevumu, par Viņa sūtību. Liekas – es tur neko nesaprotu. Un tad ir Filips, šis evaņģēlists, kurš viņam to skaidro saprotamā valodā un lēmums, ko viņš(šis augstmanis) pieņēma bija tieši šis – lūk ūdens! 

„Turpinot braukt pa ceļu, tie nonāca pie ūdens, un augstmanis sacīja: „Redzi, kur ūdens! Kas gan kavē mani, lai es tiktu kristīts?” Filips viņam atbildēja: „Ja tu no visas sirds tici, tad var.” Tas teica: „Es ticu, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls.” Tad viņš lika apturēt ratus, un viņi abi, Filips un augstmanis, iekāpa ūdenī, un Filips viņu kristīja.”” 

Kristība ir ļoti cieši saistīta ar to, vai tu tici. Vai tu tici, ka Jēzus Kristus ir nomiris par visiem taviem grēkiem? Mēs jau lasījām šos vārdus no Marka evaņģēlija: „Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts.” Kristība bez ticības nevienam nedod nekādu garantiju. Kristība ir pakļaušanās Kristus pavēlei un mēs lasām Apustuļu darbos 2:41-42, „Tie, kas Viņa vārdus pieņēma, tika kristīti, un tajā dienā viņiem piepulcējās ap trīs tūkstoši dvēseļu. Un viņi bija uzticīgi apustuļu mācībai, sadraudzībai, maizes laušanai un lūgšanai.” 

Vispirms cilvēki nožēloja grēkus, pēc tam viņi tika kristīti. Par to mums vēsta daudzas Rakstu vietas Jaunajā derībā. Apustuļu darbi 8:12, „Bet, kad tie ticēja Filipa sludinātajam vārdam, evaņģēlijam par Dieva valstību un par Jēzus Kristus vārdu, viņi tika kristīti – gan vīri, gan sievas.” 

Mēs lasām par cilvēku, kurš vajāja Kristus draudzi, tas bija Sauls. Un tad notiek šī viņa īpašā sastapšanās ar Kristu uz Damaskas ceļa un arī viņš saprata – man kaut kas ir jādara. Apustuļu darbi 9:18, „Tūdaļ no viņa acīm nokrita it kā zvīņas, viņš atkal redzēja un cēlās kājās, un tika kristīts.” 

Vēlāk apustulis Pāvils par to stāsta cilvēkiem, viņš ļoti plaši stāsta par savu sastapšanos ar Kristu. Viņš nekaunas pieminēt to, ka viņš ir bijis draudzes vajātājs, ka viņš ir stāvējis pie pirmā asins liecinieka Stefana, sargājis viņa drēbes, kamēr viņu nomētā ar akmeņiem. Viņš piemin arī tādu vīru kā Ananiju, kurš viņam pasaka: „Saul, tev ir jāapliecina sava ticība, tev ir jātop kristītam, tāda ir Kristus pavēle.” 

Apustuļu darbi 22:16, Ananijs saka Saulam: „Un tagad, ko tu vēl vilcinies? Celies, topi kristīts un nomazgā savus grēkus, piesaukdams Viņa vārdu.” Apustuļu darbos mēs varam lasīt arī vēl daudz, daudz citus gadījumus, kur cilvēki ir apliecinājuši – Jēzus ir mans Glābējs! Un viņi to ir darījuši kristoties. „Tādēļ ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis; un, redzi, es esmu ar jums ik dienas līdz laiku beigām”

Kristībai bija ļoti svarīga nozīme draudzes veidošanas procesā. Kristība bija kā tāda redzamā zīme, kur cilvēks pasaka: „Es atzīstu Jēzu kā savu Kungu un es paklausu Viņam.” Mēs dzīvojam šodien laikā, kad kristībai piedēvē pavisam kaut ko citu. Daudzi domā, ka kristībā slēpjas kaut kāds mistisks spēks, kas pēc tam viņus pasargās no kaut kādām ļaunām lietām, bet Bībele par to nesaka.

1.Pētera vēstulē 3:21 mēs lasām, „ Tas ir pirmtēls kristībai, kas tagad jūs glābj; tā nav miesas netīrumu mazgāšana, bet Dieva piesaukšana, lai gūtu skaidru sirdsapziņu caur Jēzus Kristus augšāmcelšanos.” Ļoti skaidri un nepārprotami. „Kristība nav miesas netīrumu mazgāšana, bet Dieva piesaukšana, lai gūtu skaidru sirdsapziņu caur Jēzus Kristus augšāmcelšanos.” Kristībai ir nozīme tikai tad, kad tu to dari apzinoties – es tādā veidā paklausu Dievam, es tādā veidā paklausu Kristus pavēlei. Tas ir brīdis, kad cilvēks visiem apliecina – es piederu Kristum. 

Es vēlos lasīt vēl vienu Rakstu vietu no vēstules Romiešiem 6.nodaļas no 3.panta sākot, un, manuprāt, šī Rakstu vieta ļoti skaidri parāda, kāda tad ir kristību patiesā nozīme. Romiešiem 6:3-14, „Vai tad jūs nezināt, ka mēs, kas kristīti uz Jēzu Kristu, esam kristīti uz Viņa nāvi? Tā mēs kristībā līdz ar Viņu esam aprakti nāvē, lai tāpat kā Kristus, kas caur Tēva godību uzmodināts no mirušajiem, arī mēs staigātu jaunā dzīvē. Ja mēs ar Viņu esam savienoti nāves līdzībā, tad būsim ar Viņu savienoti arī augšāmcelšanās līdzībā, zinādami, ka vecais cilvēks mūsos ir līdz ar Viņu krustā sists, lai tiktu iznīcināta grēcīgā miesa, tā ka mēs vairs nekalpojam grēkam, jo tas, kas nomiris ir attaisnots un brīvs no grēka. Ja esam miruši līdz ar Kristu, mēs ticam, ka arī dzīvosim līdz ar Viņu, zinādami, ka no mirušajiem augšāmceltais Kristus vairs nemirs. Nāve vairs nevalda pār Viņu, jo mirdams Viņš reiz par visām reizēm ir nomiris grēkam, bet dzīvodams Viņš dzīvo Dievam. Tā uzskatiet arī jūs sevi kā mirušus grēkam, bet dzīvus Dievam Jēzū Kristū. Lai jūsu mirstīgajā miesā vairs nevalda grēks, kas liek paklausīt tās iekārēm! Neatdodiet savus locekļus grēkam par netaisnības ieročiem, bet nododiet sevi Dievam kā tādus, kas no mirušajiem darīti dzīvi, un savus locekļus dodiet par taisnības ieročiem Dievam! Grēks vairs nevaldīs pār jums, jo jūs neesat padoti bauslībai, bet gan žēlastībai.” 

Varbūt šī ir diena, kad daudziem šis kristību moments liek apstāties un padomāt. Kāds varbūt domā – vai man to vajag darīt? Vai man to nevajag darīt? Trīs lietas, kāpēc Bībele saka – tev to vajag darīt. Pirmkārt, tā ir Jēzus Kristus pavēle. Otrkārt, kristoties es apliecinu, ka es pa tiešām ticu Kristum, ka es ticu tam, ka man mani grēki ir piedoti. Un treškārt, kristoties es apliecinu, ka es piederu Kristum, es esmu Viņa miesas draudzes loceklis. 

Mēs būsim liecinieki kristībām. Nedaudz vēlāk mēs varēsim arī redzēt un dzirdēt Ivara liecību. Ja jūs to klausīsieties, jūs sadzirdēsiet: „Es ticu, es ticu, ka Kristus ir mans Glābējs!” Tāpat kā toreiz Filips šim Etiopijas augstmanim saka: „Ja tu tici, tad to var.” Šodien mēs tam būsim liecinieki. 

Lūgsim Dievu. 

Debesu Tēvs, paldies Tev, ka Tavs vārds mums tik skaidri pasaka lietas. Un bieži vien varbūt mūsu cilvēcīgais prāts meklē dažādus attaisnojumus un aplinkus ceļus, lai darītu tā, kā varbūt mēs domājam un kā mums liekas vislabākais. Bet, Dievs, paldies, ka šie cilvēki, kurus pieminējām, par kuriem varam lasīt Bībelē, mums no jauna to apliecina, ka vislabākais ir paklausīt Tev. Un, Dievs, mēs lūdzam, lai arī šis kristību brīdis, kam mēs būsim liecinieki, mums katram liktu par to domāt. Kungs, paldies, ka tik daudzi to ir sapratuši un ir to darījuši. Un es lūdzu, Kungs, ja šeit ir ļaudis, kuri vēl par to domā, tad lai Tavs Gars ir tas, kas viņus pamudina to darīt. Paklausot Tev, darot to, Kristu, Tavā vārdā, āmen.