Kāzu Drēbes

Jēzus tiem atkal runāja līdzībās: “Debesu valstība ir līdzīga ķēniņam, kas rīkoja savam dēlam kāzas. Viņš sūtīja savus kalpus paziņot aicinātajiem par kāzām, bet tie negribēja nākt. Viņš sūtīja vēl citus kalpus, likdams teikt aicinātajiem: redzi, mans mielasts ir sagatavots, mani vērši un nobaroti teļi jau ir nokauti, un viss ir gatavs, nāciet uz kāzām! Taču tie nelikās ne zinis un aizgāja – cits uz savu lauku, cits savās veikala darīšanās. Bet pārējie, satvēruši viņa kalpus, par tiem ņirgājās un tos nonāvēja. Ķēniņš sadusmojās un nosūtīja savu karaspēku iznīcināt šos slepkavas un nodedzināt viņu pilsētu. Tad viņš sacīja saviem kalpiem: kāzām viss ir sagatavots, bet aicinātie nebija cienīgi; ejiet pa apkārtējiem ceļiem un aiciniet kāzās visus, ko vien sastopat! Kalpi izgāja uz ceļiem un atveda visus, ko vien sastapa, gan ļaunus, gan labus; un kāzu nams bija pilns mielasta viesiem. Tad ķēniņš iegāja savus viesus aplūkot un ieraudzīja tur kādu cilvēku, kas nebija tērpies kāzu drēbēs. Ķēniņš tam jautāja: mans draugs, kā tu esi šeit ieradies bez kāzu drēbēm? – Bet tas klusēja. Tad ķēniņš sacīja kalpiem: sasieniet viņam kājas un rokas un izmetiet viņu ārā tumsā; tur būs vaimanas un zobu griešana. Jo daudz ir aicināto, bet maz izredzēto.” — Mateja evaņģēlijs 22:1-14

Svētrunas noraksts

 
Debesu Tēvs, mēs Tev no visas sirds pateicamies par draudzi, un mēs pateicamies par Tavu svēto Vārdu, kurš mūs uzrunā, kurš mūs pārliecina, kurš liek mums ieskatīties sevī, liek atzīt to, kādi mēs esam, liek ieraudzīt Tavu spēku, Tavu varenību, Tavu godību. Paldies, ka arī šodien Tu caur savu Vārdu mūs vēlies uzrunāt. Paldies, ka Tu turpini mūs katru aicināt. Paldies, ka mēs visi esam aicināti. Āmen. 

Mēs turpināsim aplūkot Mateja evaņģēliju. Es nezinu, cik no jums ieiet mūsu mājas lapā un ieskatāties arī sadaļā, kur ir svētrunas, tad, ja jūs tur ieejiet un paskatītos, jūs redzētu, ka par Mateja evaņģēlija tekstiem Vīlandes draudzei ir teiktas 138 svētrunas. Ja mēs paskaitītu visas svētdienas gadā, tad tas būtu trīs gadus mēs sludinām no Mateja evaņģēlija, vai ne? Mēs esam tikuši līdz 22.nodaļai, ir kādas svētrunas, kas jau ir arī pēc šīs 22.nodaļas, ko var atrast mūsu svētrunu arhīvā. Bet šajā rītā mēs apstāsimies pie teksta no Mt 22:1-14 un es aicinu, ka mēs varam atšķirt Bībelēs un sekot līdzi šim tekstam. Es vēlos to nolasīt. 

„Jēzus tiem atkal runāja līdzībās: „Debesu valstība ir līdzīga ķēniņam, kas rīkoja savam dēlam kāzas. Viņš sūtīja savus kalpus paziņot aicinātajiem par kāzām, bet tie negribēja nākt. Viņš sūtīja vēl citus kalpus, likdams teikt aicinātajiem: redzi, mans mielasts ir sagatavots, mani vērši un nobaroti teļi jau ir nokauti, un viss ir gatavs, nāciet uz kāzām! Taču tie nelikās ne zinis un aizgāja – cits uz savu lauku, cits savās veikala darīšanās. Bet pārējie, satvēruši viņa kalpus, par tiem ņirgājās un tos nonāvēja. Ķēniņš sadusmojās un nosūtīja savu karaspēku iznīcināt šos slepkavas un nodedzināt viņu pilsētu. Tad viņš sacīja saviem kalpiem: kāzām viss ir sagatavots, bet aicinātie nebija cienīgi; ejiet pa apkārtējiem ceļiem un aiciniet kāzās visus, ko vien sastopat! Kalpi izgāja uz ceļiem un atveda visus, ko vien sastapa, gan ļaunus, gan labus; un kāzu nams bija pilns mielasta viesiem. Tad ķēniņš iegāja savus viesus aplūkot un ieraudzīja tur kādu cilvēku, kas nebija tērpies kāzu drēbēs. Ķēniņš tam jautāja: mans draugs, kā tu esi šeit ieradies bez kāzu drēbēm? – Bet tas klusēja. Tad ķēniņš sacīja kalpiem: sasieniet viņam kājas un rokas un izmetiet viņu ārā tumsā; tur būs vaimanas un zobu griešana. Jo daudz ir aicināto, bet maz izredzēto.”

Mēs jau trešo svētdienu apstājamies pie līdzībām. Šī ir trešā līdzība, kā mēs sakām, no šīs triloģijas, kur Jēzus īpašu uzmanību pievērš, lai atbildētu uz Rakstu mācītāju, jūdu vadītāju un farizeju uzdotajiem jautājumiem, viņu iebildumiem. Kad es par to domāju, tad es gribu šo svētrunu sākt ar jautājumu, ko varbūt arī jūs katrs esat uzdevuši, tas ir jautājums: kāpēc ir tik maz patiesi ticīgu cilvēku? Kad mēs šo jautājumu jautājam, tad, protams, mēs jau nedomājam par sevi, vai ne? „Nē, nu es jau esmu pietiekoši labs!” Mums vienmēr liksies, ka cilvēki man līdzās, viņu ticība ir tāda švaka, tāda maza. „Nu, mana ticība – tā gan ir ko vērta!” Bet šodien es gribu aicināt katru no mums palūkoties pašam uz sevi. Pēc statistikas par kristiešiem sevi uzskata apmēram divi miljardu cilvēku šajā pasaulē. Tā ir apmēram viena ceturtā daļa no visiem cilvēkiem. Tie ir cilvēki, kas sevi identificē ar kādu konfesiju un ne jau visi viņi arī, nu, tā tiešām tic, kaut gan saka: „Es ticu.”

Bet šī Jēzus līdzība, ko šodien aplūkosim, savā ziņā palīdz mums atrast atbildi arī uz šo jautājumu. Pats Jēzus ir teicis, ka tā būs. Mt 7:13-14 mēs lasām, kur Jēzus saka Kalna svētrunā šos vārdus: „Ieeita pa šaurajiem vārtiem, jo vārti ir plati, un ceļš ir plats, kas aizved uz pazušanu, un daudz ir to, kas pa tiem ieiet. Bet šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas aizved uz Dzīvību, un maz ir to, kas to atrod.” Šī līdzība, par ko šodien domāsim, noslēdzas ar vārdiem: „Daudz ir aicināto, bet maz izredzēto.” Tik daudz cilvēku šodien dzird par Kristu, tik daudz cilvēku šodien sevi kaut kādā veidā identificē ar Kristus vārdu, sauc sevi par kristiešiem. Bet to, kuri tiešām ir izglābti, tos Jēzus šeit sauc par izredzētajiem un Jēzus saka: „To ir maz.” To nenosaka tas, vai tu piederi kādai konfesijai, to nenosaka tas, vai tu pildi kādas tradīcijas, bet Dieva Vārds skaidri rāda, ka to nosaka tas, kāda ir tava attieksme pret Jēzus Kristus Evaņģēliju. Jēzus sludināja Debesu Valstības Evaņģēliju un tava attieksme pret to, ko Jēzus sludināja – tas arī nosaka, vai tu joprojām atrodies starp šiem aicinātiem vai tu esi izredzēts. 

Kā jau mēs dzirdējām iepriekšējā svētdienā, šīs līdzības ir Jēzus reakcija uz to cīņu, kādu pret Viņu bija izvērsuši Rakstu mācītāji, jūdu vadītāji. Jēzus pacietīgi skaidro, kāpēc tas tā notiek, kāpēc viņi nepieņem Dieva sūtīto Mesiju. Kaut gan tas skaidri bija zināms, ļaudis par to runāja, ļaudis Jēzu uzlūkoja kā Dieva sūtīto Mesiju. Viņi vienkārši negribēja to darīt. Tas vienkārši šiem cilvēkiem nebija izdevīgi. Mēs zinām, tas fons, kad šie notikumi notiek, ir pēc tam, kad Lācars ir uzmodināts. Tas bija laiks, kad cilvēki devās uz Jeruzālemi un uz templi, visapkārt runāja ļaudis, varbūt devās uz to vietu, kur Lācars dzīvoja, sastapt viņu, redzēja šo brīnumu savām acīm un tad Jēzus triumfa gājiens uz Jeruzālemi. Jūdu vadītāji labi saprot, ka kaut kas ir jādara. Ir skaidri redzams – piepildās Vecās Derības pravietojumi un cilvēki to zināja. Viņi sekoja šiem pravietojumiem. Farizeji un Rakstu mācītāji zināja, bet tas vēl vairāk viņiem iedeva šo naidu, viņi izvēlējās cīnīties pret Kristu. 

Šajās trīs līdzībās Jēzus skaidri rāda šo problēmu, kāda ir formālai ticībai. Viņš runā par cilvēkiem, kuri sevi uzskatīja par vispareizākajiem, par visticīgākajiem cilvēkiem. Iepriekšējā līdzība par ļaunajiem vīna dārza strādniekiem un tagad šīs līdzības nobeigumā Jēzus saka ļoti svarīgus vārdus. Mt 21:43 Viņš saka: „Dieva Valstība no jums tiks atņemta un dota tai tautai, kas nes viņas augļus.” Ja jūs uzmanīgi klausījāties ievada lasījumu, ko Reinis lasīja Dievkalpojuma ievadā, tieši par to pravietoja Jesaja, kad viņš saka, ko Dievs viņam liek sacīt: „Es esmu atklājies tiem, kas pēc manis nejautāja. Mani atrod tie, kas mani nemeklēja un tautām, kas manu vārdu nepiesauca, es saku: še, es esmu.” Visiem ir skaidrs, izņemot tiem, kuri negribēja to zināt. Te notiek kaut kas liels. Te notiek pagrieziens cilvēces vēsturē. Tad Jēzus saka šo trešo līdzību, kur Viņš runā par jūdu vadītāju problēmu, bet ne tikai, arī par savu sekotāju problēmu. 

Šai līdzībā Jēzus runā par trīs kategoriju cilvēkiem, kuriem ir kaut kāda saistība ar Debesu Valstību. Vispirms Viņš runā par aicinātiem. Tie, acīmredzot, bija zināmi cilvēki, jo viņi tika aicināti uz kāzām. Ne jau visus aicina uz kāzām un īpaši jau ķēniņš. Parasti tie ir zināmi cilvēki, īpaši cilvēki, viņam pietuvināti cilvēki. Mēs redzam, šie ļaudis, kuri bija izpelnījušies tādu ķēniņa godu, bija aizņemti ar savām lietām un ignorēja ķēniņa aicinājumu. Protams, mēs saprotam, Jēzus runā par Israēlu. Jēzus runā par Dieva izredzēto tautu. Tad Jēzus runā par cilvēkiem no ielas, tur ir dažādi ļaudis – bagāti, nabagi, ļauni, labi. Tie ir cilvēki, kuri nekad nedomāja, ka viņus ķēniņš varētu uzaicināt uz sava dēla kāzām. Bet tieši šie ļaudis, kā mēs lasījām, piepildīja kāzu namu, viņi nāca, lai svinētu kopā ar ķēniņu. 

Tad no šīs grupas Jēzus izceļ vēl vienu. Starp šiem no ielas atnākušajiem bija viens cilvēks, kas atšķīrās no citiem. Viņš kaut ko nebija ņēmis vērā. Cilvēks, kurš bija atnāci ar saviem noteikumiem. Viņš nebija kāzu drēbēs. Šis cilvēks simbolizē tos, kuri grib sekot Kristum, bet nevēlas Viņam paklausīt. Viņi seko, kaut ko dara, grib kopā priecāties, grib kopā svinēt, bet man ir savi noteikumi un es nevēlos, lai kāds mani traucē darīt tā, kā es gribu. Un Jēzus runājot par visiem šiem cilvēkiem rāda, ka problēma ir divās lietās, par ko arī domāsim. Pirmā lieta, ko aplūkosim – mēs redzam šo cilvēku iedomāto neatkarību no Dieva. Pēc tam pieskarsimies arī šo cilvēku iedomātai taisnībai. 

Iedomātā neatkarību no Dieva – tā bija viena no lielākām problēmām jau no pašas cilvēces sākuma. Vēstures gaitā cilvēks visu laiku ir centies noteikt savu dzīvi. Tas jau sākās Ēdenes dārzā. Cilvēkam vienmēr liekas – tas centrs jau ir manī, tas centrs esmu es. Un, ja mums Dievs ir vajadzīgs, tad tikai tad, kad Viņš darbojas mūsu labā, kad Viņš darbojas priekš mums, palīdz mums. Paskatieties, Israēla tautu – tur visu laiku mēs to redzam. Paskatieties, šodien – arī tur mēs to varam saskatīt. Šī iedomātā neatkarība no Dieva izpaužas vispirms, ka mēs balstāmies uz to, ka „es jau esmu pietiekoši labs”. Mēs lasījām: „Debesu Valstība ir līdzīga ķēniņam, kas taisīja savam dēlam kāzas. Viņš izsūtīja savus kalpus aicināt viesus kāzās, bet tie negribēja nākt.” Šie cilvēki bija aicinātie cilvēki, krievu tulkojums saka: „Ejiet aiciniet aicinātos!” Kā jau es teicu, tie bija īpaši ļaudis, kuriem tur vajadzēja ierasties. Šie ļaudis jau bija iepriekš brīdināti – tiek gatavotas mana dēla kāzas, gaidiet aicinājumu! 

Israēla tauta no Dieva saņēma ļoti daudz. Dievs deva likumus, baušļus, viņi piedzīvoja reālu Dieva klātbūtni savās gaitās. Viņi piedzīvoja, kā Dievs viņus izveda no verdzības, piedzīvoja Dieva vadību, neskaitāmus brīnumus. Caur praviešiem Dievs šai tautai teica: „Nāks Mesija, gaidiet!” Viņi to zināja. Dievs kā pirmos viņus aicināja. Bet, ak, viņi nevēlējās tomēr būt atkarīgi no Dieva. „Mums šobrīd tas nav vajadzīgs.” Šodien mēs sastopamies tieši ar to pašu, kad cilvēki dzīvo tā, kā viņi grib, nevis kā Dievs grib un, protams, protams, mums liekas – kārtīgi dzīvo. Un mēs dzīvojam ar šo apziņu, ja nu Dievs kādus izglābs, tad tie, protams, būsim mēs. Vai tiešām kāds aizies pazušanā tikai tāpēc, ka nepazina Kristu? Vai tiešām kāds aizies pazušanā tikai tāpēc, ka neapmeklē draudzi? Vai, ka nav kristīts? Mēs bieži vien dzirdam, es daudzreiz esmu dzirdējis – tas cilvēks ir daudz labāks nekā daudzi kristieši. Protams, tā ir. Cilvēku acīs varbūt viņi ir labi, priekšzīmīgi cilvēki. Bet, ziniet, lai kā mums tas varbūt nepatiktu, Bībele saka skaidri, ka glābšana, tas vai tu būsi Debesu Valstībā, tas ir iespējams tikai tad, ja tu atzīsti Kristu par savu dzīves Kungu. Nav citas alternatīvas. 

Jēzus ir teicis šos vārdus Jņ 14:6 „Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” Un tad Viņš saka: „Neviens, neviens netiek pie Tēva kā vien caur mani.” Nav daudz ceļu, bet ir tikai viens ceļš. Zini, ja tu tā domā, tu šodien būsi ļoti nepopulārs, ja tu ticēsi tam, ko saka Bībele. Tik daudzi kristieši šodien dzīvo bez kristietības sirds. Jo kā gan tā var būt, ka cilvēks, kurš ir ļoti labs, kurš varbūt ir ļoti devīgs, priekšzīmīgs, kā tā var būt, ka Dievs viņu aizsūtīs pazušanā. Bet, ziniet, šos cilvēkus raksturo vēl kāda lieta – tas, ka viņiem nav īpaša vēlēšanās būt ar Dievu. Viņi ir pietiekoši labi. Priekš kam viņiem Dievs? Mēs lasījām: „Viņi negribēja nākt.” „Mums ir sava dzīve un tā ir pietiekoši laba. Nē, nē, mēs neesam pret Dievu, nē, mēs taču kaut ko arī darām!” Bet Dievs ir tas, kurš viņus aicina. Un aicina uz kāzām! Viņš aicina svinēt, nevis cilāt kartupeļu maisus. Tas, kas viņiem bija jādara – viņiem vajadzēja tikai paklausīt ķēniņam. Šī ir daudzu cilvēku problēma arī šodien. Dievs ir labs, bet Viņš ir labs līdz brīdim, kad tas netraucē man pašam pieņemt lēmumus savā dzīvē. Mēs redzam šajā līdzībā – šie cilvēki ir nofokusējušies tikai uz savām interesēm. „Viņi to neievēroja. Nogāja cits uz savu tīrumu un cits savās darīšanās.” Ignorēja ķēniņu. Ignorēt Dieva aicinājumu, jo man tas nav izdevīgi. Vai tu to neredzi savā dzīvē? Daudzi šodien dzīvo tieši tā.

Bet vēlāk Jēzus saka atbildot uz jautājumu, kas ir svarīgākais, Mt 22:37-38, Viņš saka: „Katram cilvēkam ir svarīgi zināt: „Tev būs Dievu, savu Kungu , mīlēt no visas sirds, no visas dvēseles un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bausli.” Ja tas būs mazāk kā visa sirds, visa dvēsele un viss prāts, tas Dievu neapmierina. Tad Jēzus iet vēl tālāk šajā stāstā: „Bet cits sagrāba Viņa kalpus, tos apsmēja un nokāva.” Mēs redzam šo reakciju. Šie aicinātie ļaudis, ja tas apdraud viņu neatkarību, viņi sāk kļūt agresīvi pret Evaņģēliju. Šodien varbūt to sauc citādāk. Naida runa, vecmodīgi uzskati, varbūt vēl kādi epiteti. Paklausieties, ko Jēzus saka saviem uzticīgajiem sekotājiem, Jņ 16:2-3 „Tie jūs izslēgs no draudzes, un nāks stunda, kad tas, kas jūs nonāvēs, domās ar to Dievam kalpojis. Bet to viņi darīs tāpēc, ka tie nav atzinuši ne Dievu, ne mani.” Mīļie, draugi. Šādai iedomātai neatkarībai no Dieva ir cena. Mēs lasījām: „Tad ķēniņš palika dusmīgs un viņš izsūtīja savu karaspēku un lika šos slepkavas nokaut un sadedzināt viņu pilsētu.” Nav daudz ceļu uz Debesīm, bet tikai viens ceļš. 

Otra lieta. Jēzus šajā līdzībā rāda šo otro cilvēku kategoriju un tie ir cilvēki ar iedomātu taisnību. Ja pirmie negāja, neatsaucās ķēniņa aicinājumam, ignorēja to, neaizgāja uz kāzām, tad tagad mēs redzam cilvēkus, kuri nāca. Mēs nezinām neko vairāk par šo vienu cilvēku, kas bija atnācis bez kāzu drēbēm, bet zinām to, ka visi šie cilvēki, kuri piepildīja kāzu namu, atradās tur pateicoties ķēniņa žēlastībai. Šiem ļaudīm tur nevajadzēja būt. Tur vajadzēja atrasties pavisam citiem cilvēkiem, bet ķēniņš izvēlējās viņus. Mēs lasām Mt 7:21-23 „Ne ikkatrs, kas uz mani saka: Kungs! Kungs! – ieies Debesu Valstībā. Bet tas, kas dara mana Debesu Tēva prātu. Daudzi uz mani sacīs tanī dienā: Kungs! Kungs! Vai mēs Tavā vārdā neesam nākošās lietas sludinājuši? Vai mēs Tavā vārdā neesam velnus izdzinuši? Vai mēs Tavā vārdā neesam daudz brīnumu darījuši? Un tad es tiem apliecināšu: es jūs nekad neesmu pazinis, eita nost no manis, jūs ļauna darītāji.” 

Ir cilvēki, kuri atsaucas Evaņģēlija aicinājumam un starp tiem bija arī šis cilvēks bez kāzu drēbēm. Viņš bija tur, bet viņš kaut ko nebija ņēmis vērā, viņš tur bija uz saviem noteikumiem. Viņš kaut ko negrib pieņemt. Ne par vienu citu Jēzus šajā līdzībā tā nesaka. Viņš negribēji pieņemt šo Kristus taisnību, šos Kristus noteikumus. Mīļie, ja Evaņģēlijs nepārveido tevi, ja dzirdot Evaņģēliju tu turpini savu veco dzīvi, neesot gatavs pieņemt šo Kristus taisnību, Kristus saka: „Tu nederi Dieva Valstībai.” Rm 3:21-24 mēs lasām, Apustulis Pāvils saka: „Bet tagad neatkarīgi no bauslības atklājusies Dieva taisnība, ko jau apliecināja bauslība un pravieši. Šī Dieva taisnība dota ticībā uz Jēzu Kristu visiem, kas tic. Jo tur nav nekādas starpības; visi ir grēkojuši un visiem trūkst dievišķās godības, bet Dievs savā žēlastībā tos taisno bez nopelna, sagādādams tiem pestīšanu Jēzū Kristū.” 

Apustulis Pāvils, ja mēs lasītu iepriekš, tur runā par cilvēkiem, kas visādos veidos cenšas turēties pie savas taisnības. Evaņģēlijs saka: „Glābšana nav iespējama citādi kā pieņemot Kristus taisnību.” Un šī Kristus taisnība saka, ka Kristus ir miris par mūsu grēkiem, par taviem un maniem grēkiem. Apustulis Pāvils to īpaši uzsver Rm 3:10-12, viņš saka: „Gluži kā rakstīts: „Nav neviena taisna, it neviena. Nav neviena, kas saprot, it neviena, kas meklē Dievu. Visi ir novirzījušies, visi kopā kļuvuši nelietīgi. Nav neviena, kas dara labu, it neviena.” Tas, kas mums ir vajadzīgs, ir Kristus. Tas, kas tev ir vajadzīgs, kas man ir vajadzīgs, ir šīs Kristus taisnības drēbes, kuras Viņš mums dāvā savā žēlstībā.

Apustulis Pāvils 1.Kor 1:30-31 saka: „Pateicoties Viņam jūs esat vienībā ar Kristu Jēzu, kas mums kļuvis par Dieva gudrību, par taisnību, par dzīves svētumu un pestīšanu, lai būtu, kā ir rakstīts: kas lielās, tas lai lielās ar to Kungu.” Šis cilvēks šajā līdzībā – viņš bija tik tuvu Dieva Valstībai. Faktiski viņš bija jau iekšā tajā, bet viņam trūka šīs kāzu drēbes, viņam trūka šī Kristus taisnības pieņemšana. Un šī viņa paša taisnība galu galā viņu pazudināja. Kristus taisnība liek cilvēkam būt pazemīgam, jo tikai caur Kristus žēlastību tu vari tikt izglābts. Tu vari ietērpties glaunās drēbēs, tu vari sakarināt dažādus ordeņus, tev var likties, ka tas tev kaut ko līdzēs, bet izšķirošs priekš tavas glābšanas būs, vai tu esi pieņēmis žēlastībā dāvāto Kristus taisnību. Mīļie, draugi, mēs visi reiz sastapsimies ar Ķēniņu. Visi. Vai tu turpināsi svinēt, izbaudīt šo tikšanos? Ja tu to gribi, tad pieņem Dieva dotos nosacījumus un atceries, ne tavi, ne mani nopelni – tie mūs neievedīs Debesu Valstībā. 

Lūgsim Dievu.

Debesu Tēvs, paldies, ka Tu katram no mums ļauj šajā brīdī paskatīties uz sevi. Paldies, ka Tu mūs esi aicinājis šajās kāzās. Es ticu, Kungs, ka mēs visi, visi bez izņēmuma, gribam svinēt. Gribam svinēt ar priecīgām sirdīm, ar pateicīgām sirdīm par to, ko Tu, Kristu, esi darījis priekš mums. Es lūdzu, lai katram no mums būtu skaidrība par to, ka Tu esi mūsu Glābējs. Lai mums katram būtu skaidrība par to, ka Tu mūs esi izredzējis, bet lai tas nekādā ziņā nedara mūs lepnus. Lai tas nekādā ziņā nedara mūs iedomīgus. Jo Tavs Vārds saka, ka Tu stājies pretī lepnajiem, bet lai mēs, Kungs, pazemībā varam nākt Tavā priekšā, pateicoties par to, ko Tu esi darījis priekš manis. Jo Tavs Vārds saka – nevienam mums tur nevajadzēja būt, bet tava žēlastība ir tik liela. Un par to mēs šajā rītā no sirds gribam pateikties. Jēzus vārdā, āmen.