Ko lai es Tev dodu?

Uzruna pēc bērnu Ziemassvētku uzveduma.

Uzrunas noraksts

 
Kopš Jēzus piedzimšanas daudzi cilvēki ir kļuvuši par meklētājiem. Tā ir viena lieta, ko es kopā ar bērniem jums ikvienam gribu novēlēt arī šajā dienā – kļūt par meklētāju. Un ne tikai meklēt Jēzu, ne tikai sastapties ar Viņu, bet arī pielūgt Viņu un pienest Viņam dāvanas. 

Tie, kas toreiz atrada Jēzu kā mazu bērniņu, viņi neatrada pilnīgi visu. Arī viņiem bija jāatrod kaut kas vairāk, kaut kas svarīgāks. Viņiem bija jāatrod Jēzus kā Glābējs. Ar Ziemassvētkiem meklēšana jau nebeidzas. Mēs nekad nevarēsim teikt, ka mēs jau visu esam atraduši, bet vienu gan, ja mēs turpināsim meklēt, tad katra jauna diena mums nesīs brīnišķīgus pārsteigumus un mēs ieraudzīsim, ka Jēzus ir kaut kas daudz, daudz lielāks, nekā šis bērniņš, kurš piedzima Betlēmē, ka Viņš ir kaut kas daudz brīnišķīgāks, kaut kas daudz spēcīgāks, nekā mēs līdz šim esam Viņu pazinuši. 

Ziemassvētkos ir pierasts citam citu iepriecināt ar dāvanām. Un šajā ziņā cilvēki kaut kā mēģina atdarināt Dievu, kas Ziemassvētkos pasaulei pasniedza vislielāko dāvanu – Jēzu. Pasniedza bez maksas, bez nopelna ikvienam, kas tic. Ko lai es uzdāvinu Jēzum? Tas ir jautājums, ko mums šodien uzdod bērni. Neviens no mums nav īsts austrumu gudrais ar lādi, kurā ir zelts. Neviens no mums nav īstais gans, kurš var atnest kādu no jēriņiem. 

Un tāpēc, lai šajā brīdī skan stāsts par kādu zēnu vārdā Jāni, kurš sāka šajā gadā iet pirmajā klasē. Viņš ļoti gaidīja Ziemassvētkus. Viņi bija pieraduši ģimenē tos svinēt un viņš zināja, ka tas ir kaut kas īpašs, protams – dāvana. Viņš kopā ar vecākiem un lielāko māsu jau bija izstaigājis veikalus un redzējis, ka tur ir tik daudz spožu lietu. Arī mājās smaržoja pēc piparkūkām un, protams, arī mājās risinājās sarunas, ko tad kurš kuram dāvinās. Tā tas bija katru gadu. Jānis jau bija pieradis, ka no tēta un mammas viņš saņems kādu īpašu dāvanu, īpašu ar to, ka viņa vecāki kaut kā vienmēr bija uzzinājuši, ko zēns vēlas visvairāk. Un arī šajā gadā viņš ļoti gaidīja 24. decembri. 

„Vai mamma un tētis zina, ko es vēlos? Vai viņi zina, ka es vēlos spiegu pildspalvu? Tādu, ar kuru var uzrakstīt, bet kuru pēc tam var izlasīt tikai īpašā gaismā.” Nu, jā, drošības pēc Jānis šo savu vēlmi bija pateicis lielajai māsai, Zanei. Ja nu tomēr mammai ienāk prātā Zanei pajautāt. Bet vēl bija pāris dienas laiks, līdz Ziemassvētkiem bija palikušas divas dienas un tajā vakarā mamma uzvārīja tēju, visa istaba tik skaisti smaržoja pēc piparmētras smaržām, izslēdza gaismu un mēs sēdējām pie aizdegtām svecītēm un skanēja mammas stāsts. „Tieši ap Jēzus piedzimšanas laiku tālā austrumu zemē dzīvoja gudri vīri. Viņi lūkojās zvaigznēs un pēc tam noteica, kas notiks pasaulē. Šie vīri bija ievērojuši spožu zvaigzni, kura bija parādījusies pavisam nesen. Tā bija īpaša zvaigzne, spožaka par visām citām, spožākā, kāda jebkad bija redzēta un šie vīri saprata – zvaigzne vēsta kaut ko ļoti svarīgu. Šī zvaigzne vēsta par vissvarīgāko notikumu pasaulē, kurā mēs dzīvojam. Kaut kur dzims varens, liels Ķēniņš. Un to nu šie vīri nekādā ziņā negribēja nokavēt, tādēļ viņi steigšus devās ceļā. Līdzi paņēma dārgas dāvanas Jēzum un zvaigzne šos vīrus vadīja šajā ceļā. Tā gāja šiem vīriem pa priekšu un aizveda tos uz Betlēmi pie šīs kūts un tur viņi ieraudzīji Jēzu. Viņi nometās ceļos, pielūdza bērnu un pasniedza dāvanas. Un tās galu galā bija pirmās dāvanas, ko saņēma Jēzus bērniņš. Jēzus vecāki priecājās, viņi nekad nevarētu atļauties tādas dārgas lietas. Un priecājās arī šie austrumu gudrie, jo viņi bija atnākuši, atraduši un pielūguši visu cilvēku labāko draugu un Glābēju.” 

„Paldies, Tev, mammu par šī vakara stāstu,” teica Jānis. Bet viņš piegāja pie loga un ilgi vēl vērās zvaigznēs, kuras tajā vakarā bija labi redzamas, un domāja – Ziemassvētki patiesībā ir dzimšanas diena Jēzum, bet, kādēļ tad dāvanas saņemam mēs ar māsu? Ne man, ne Zanei taču nav dzimšanas diena, nav vārda diena. Dāvanas pienāktos Jēzum, ne mums. Bet, ko lai es dāvinu Jēzum? Mamma stāstīja, Jēzus tagad ir Debesīs, kopā ar savu Tēvu, Viņi ir tie, kas valda pār visu zemi, Jēzum jau pieder viss, kas ir uz šīs zemes! Zēns turpināja savas domas un skatoties zvaigznēs Jānis zināja pavisam droši – es šajos svētkos Jēzum kaut ko dāvināšu. Bet, ko? Ko lai es dāvinu? 

„Mammu, es arī gribu Jēzum šogad uzdāvināt dāvanu, bet ko?” Viņa brīdi padomāja: „Jēzum dāvanu? Zini, uzdāvini Jēzum prieku!” – „Prieku? Kā es varu uzdāvināt prieku?” Zēns bija nedaudz apmulsis. Un tad mamma apsēdusies viņam blakus sacīja: „Redzi, Jēzus kādreiz teica, ka visu, ko tu dari cilvēkam, tu dari Viņam. Ja tu iedod kādam, kurš ir izslāpis, padzerties, tu esi padzirdinājis Jēzu. Ja tu aizej ciemos pie kāda slimnieka, tu esi apmeklējis Jēzu. Ja tu redzi kādu nabadzībā un palīdzi viņam, tu esi palīdzējis Jēzum. Ja tu redzi kādu noskumušu un viņu iepriecini, tu iepriecini Jēzu. Jā, iepriecini kādu šajos Ziemassvētkos, un tu būsi uzdāvinājis Jēzum prieku!” – „Ko lai es iepriecinu?” Tētim un mammai – viņiem jau visa bija. Vēl pirms pāris dienām Jānis bija dzirdējis, ka tētis ar mammu sarunājās savā starpā, ka viņi viens otram neko nedāvinās, jo viņiem jau viss ir. Zane? Māsa? Nu māsu vairāk tajā brīdī interesēja zēni, nevis dāvanas un galu galā – Jānis nekad nevarēja neko māsai pa prātam uzdāvināt. 

Un tad viņam prātā ienāca viņa klasesbiedrene. Te pat jau viņi dzīvoja, blakus mājā, vecāki bija runājuši par šo ģimeni un līdzjūtībā teikuši: „Viņiem dzīvē iet grūti. Tētis viņiem nebija, šī meitene, Santa, mācījā Jāņa klasē, viņai bija arī mazāks brālītis. Un Jānis pieņēma lēmumu – viņi būs tie, kurus es iepriecināšu. „Mamma, vai tu jau man esi nopirkusi Ziemassvētku dāvanu?” – „Jā, es esmu. Kāpēc tu tā jautā?” – „Zini, es to dāvanu vēlos uzdāvināt citam zēnam. Man viņa nebūs vajadzīga, bet Santas brālis par to būtu ļoti priecīgs. Uzdāvinot dāvanu viņam, es būšu viņu iepriecinājis un arī Jēzus priecāsies! Bet, mammu, tev jau ir nedaudzS naudas, mēs varētu nopirkt arī kaut ko Santai, vai ne?” Sākumā mamma bija nedaudz domīga, bet teica: „Protams, mēs to izdarīsim.” Un, lai visi būtu iesaistīti, mazais Jānis pieskrēja pie tēta un teica: „Tēt, tu jau aiznesīsi šīs dāvanas uz kaimiņu māju, vai ne?” 

Pienāca 24.decembris. Jāņa ģimene bija sagatavojusi skaistas dāvanas kaimiņu bērniem – lelli māsai, spiegu pildspalvu brālim, vēl daudz konfekšu, un tētis izgāja pa majas durvīm, lai dotos uz kaimiņu māju. Pēc pusstundas viņš atgriezās tik priecīgs! „Ja jūs būtu redzējuši kā tie bērni priecājās – tā ir vislabākā dāvana man šajos Ziemassvētkos,” sajūsmā teica tētis. „Un tā ir dāvana Jēzum,” piebilda Jānis. 

Mīļie, draugi, mēs katrs esam mazs vārds, kas nepilnīgi var norādīt uz lielo Vārdu, uz Kristu. Vai tas ir vectētiņš vai vecmāmiņa, kas rupējas par mazbērniem, vai tētis un mamma, kas gādā un rūpējas par saviem bērniem un ģimeni, vai tas ir kaimiņš, kurš palīdz kaimiņam, draugs, kurš palīdz draugam – ar to mēs kaut nedaudz atspoguļojam to lielo Dieva mīlestību, ar kādu Viņš mūs visus mīl. Ziemassvētkos šajā pasaulē ienāk bērniņš. Pats par sevi jau tas nav nekas īpašs, jo pasaulē katrā minūtē piedzimst apmēram 250 bērni. Un droši vien jau toreiz arī Betlēmē tas nebija nekas īpašs, Viņš jau varbūt arī nebija vienīgais jaundzimušais, bet tieši šī bērna piedzimšanu visa pasaule piemin. Un ziniet, kāpēc? Tāpēc, ka tā bja Dieva dāvana katram cilvēkam. 

Mēs priecājamies par bērniem, šodien viņus mēs šeit redzējām priekšā, bet mēs gribam šodien kopīgi priecāties arī ar vienu ģimeni, kuri šajā dienā vēlas, lai mēs kā draudze šeit aizlūgtu par mazo Elizabeti. Tāpēc es aicinu vecākus, Kristapu un Janu, kopā ar Elizabeti šeit priekšā. Jēzum prieku vienmēr sagādāja bērni. Un ne velti tajā reizē, kad ap Viņu bija daudz cilvēku un tur bija bērni, viņi spiedās pie Jēzus klāt, Jēzus sacīja tiem, kas varbūt kaut kādā veidā centās tos aizkavēt: „Laidiet bērniņus pie manis, neliedziet tiem nākt, jo tiem pieder Debesu Valstība.” Un ir prieks šodien, ka mēs varam arī kā draudze kopīgi lūgt par Elizabeti. Es aicinu, ka mēs varam piecelties un lūgt Dievu.

Mīļais, Debesu Tēvs. Paldies Tev, ka Tu ļauj mums svinēt šos svētkus, kuri mums katram ir tik tuvi un mīļi. Un, ka Tu šajā brīdī ļauj mums kopa būt ar bērniem un īpaši arī ar mazo Elizabeti. Mēs Tev ļoti lūdzam, lai Tu esi tas, kas viņu vada viņas dzīvē uz priekšu. Paldies par to mīlestību, ko viņa var saņemt no saviem vecākiem. Paldies par to, ka Tu tik brīnišķīgi esi jau līdz šim viņus vadījis un svētījis. Un mēs lūdzam, lai Tu kopīgi šo ceļu ejot, mazo Elizabeti audzinot, Tu arī vecākiem dod īpašu gudrību un spēku. Bet pāri visam mēs lūdzam, lai Tava aizsardzība un Tavs padoms ir ar viņiem visiem. Mēs pateicamies Tev, ka Tu ļauj mums redzēt viņus priecīgus un laimīgus, protams, ar savām vajadzībām un problēmām, kuras ir jārisina, bet mēs lūdzam tam visam pāri Tavu svētību un Tavu gādību un Tavu aizsardzību. Jēzu, svētī šo bērnu, uzticam viņu Tev, Tavai žēlastībai un Tavai gādībai, un lūdzam gudrību vecākiem viņu audzinot. Jēzus vārdā, āmen. 

Mēs gribam arī atstāt mazu piemiņu, lai šajos Ziemassvētkos arī Elizabetei maza dāvaniņa. Lai Dievs jūs visus svētī