Kristieša pēdējais ienaidnieks

Svētrunas noraksts

 
Man šodien Mātes dienā ir kāda priecīga ziņa un kāda mazāk iepriecinoša. Viena laba ziņa un viena slikta. Es sākšu ar slikto un tā būs tik slikta, ka varbūt kādam mazliet sabojās Mātes dienas prieku, bet tas būs tikai uz brīdi. Pacietieties ar mani līdz beigām, mīļās mātes, jo labās ziņas dēļ ir vērts arī uzklausīt slikto. Sliktā ziņa ir šī: mātes mums ir atnesušas lielu postu. Tēvi arī, bet galvenokārt mātes. Mātes mums ir atnesušas lāstu. Mātes mantojums ir mūsu lielākais ienaidnieks. Un viltīgākais ir tas, ka mēs domājam, ka tas ir mūsu labākais draugs, bet patiesībā tas ir lielākais ienaidnieks. Mātes mūs ir ievedušas šajā pasaulē un atstājušus vienus ar šo lielāko no ienaidniekiem. 

Jūs jautāsiet: “Labi, bet kas tad ir šis kristiešu ienaidnieks?” Tieši šo jautājumu es jums uzdevu, kā jau jūs zināt, vismaz tiem, kas esat draudzē. Es veicu nelielu aptauju šajā nedēļā mūsu draudzes Facebook kanālā un arī kādiem no jums es aizsūtīju personiski, privātu ziņu un paldies jums par aktīvo iesaistīšanos. Tātad: “Kas ir šis lielākais kristiešu ienaidnieks?” Es uzsveru kristiešu ienaidnieks. Pasaulei ienaidnieku ir daudz un visi tie, kurus jūs uzskaitījāt, tie ir pasaulei ienaidnieki, bet kristietim ir tikai viens – pēdējais ienaidnieks. Kristieša pēdējais ienaidnieks. 

Tātad, kas ir šis kristiešu lielākais ienaidnieks? Pirms es atbildu uz jautājumu, kas viņš ir, vispirms es vēlos atbildēt uz jautājumu, kas viņš nav. Tātad, kas nav? Mēs varbūt domājam, ka tie ir mūsu ienaidnieki, bet tie patiesībā nemaz vairs nav mūsu ienaidnieki. Pirmais, kas varbūt nāk prātā dzirdot frāzi “lielākais ienaidnieks kristietim” – ir sātans. Arī katrs desmitais no jums minēja šo kā atbildi šajā mazajā aptaujā. Taču, kas mums īsti ir teikts par viņu? Kas mums ir teikts par sātanu? Piemēram, Jēkaba 4:7 ir teikts: “Stājieties pretī velnam un tas” – darīs ko? “Bēgs no jums.” Tātad, te teikts nevis baidieties no viņa, bet stājieties tam pretī. Ja Kristus nebūtu uzvarējis sātanu, tad jā, būtu jāmūk. Tāpat kā mēs mūkam no corona vīrusa, tas ko mēs darām – mēs slēpjamies. Mēs viņam negribam stāties pretī un sākt cīņu ar viņu. Bet šeit mums ir aicinājums: “Stājies pretī sātanam.”

Bieži es dzirdu un īpaši arī šajās dienās, internetā klejo daudz visādi video, kur kristieši saka: “Sātana uzbrukums, sātana uzbrukums! Šis viss ir viens liels sātana uzbrukums! Mana dzīve ir pilna ar sātana uzbrukumiem!” Un tad man gribas jautāta: “Kas jums tā ir par teoloģiju? Kādēļ jūs padarāt viņu stiprāku nekā viņš patiesībā ir?” Sātans ir spēcīgs, jā, bet ne tuvu tik spēcīgs kā mēs viņu dažreiz pasniedzam. Piemēram, sātans netiek klāt Kristus izredzētajiem, Bībele saka. Marka 13:22 ir teikts: “Sātana sūtīti viltus kristi un viltus pravieši celsies un rādīs zīmes un brīnumus, lai pieviltu, ja tas iespējams, arī izredzētos.” Tas nav iespējams, tāpēc šis teikums skan arī šādā dīvainā, neparastā veidā. Sātans ir muļķis, ja viņš cenšas to, kas nav iespējams. No Dieva rokām sātans nespēj izraut Dieva izredzētos. 

Šī doma, ka sātans ir tik spēcīgs, ar to mēs paceļam viņu patiesībā tik augstu, gandrīz kā Dievu, bet sātans ne tuvu nav līdzvērtīgs visspēcīgajam Dievam. Sātans par visu prasa atļauju Dievam. Sātanam valdīšanai šajā pasaulē, kura šobrīd ir viņam nodota, tika izsniegta pilnvara no paša Dieva. Tāpat kā Dievs deva atļauju sātanam iet un iejaukties Ījaba dzīvē, mums labi zināmais stāsts. Varbūt kāds saka: “Nu jā, bet manā dzīvē notiek tas pats, kas notika Ījabam.” Hm? Ījabam? Tu zini, kas ir Ījabs? Ījabs bija taisnākais cilvēks virs zemes. Nepadarīsim sevi pārāk augstu, pārāk lielu, ka pats sātans, kurš nav visspēcīgs, kurš nevar atrasties vairākās vietās vienlaicīgi, nāktu un tieši mūsu dzīvēs nepārtraukti iejauktos. 

Neaizmirsīsim, ka galu galā sātans pats nonāks ellē. Ir maldīgs uzskats, ka ellē sātans būs valdnieks un viņš būs tas, kas tur saimnieko. Nē, viņš pats būs ellē kopā ar visiem apmānītajiem, pieviltajiem, viņš pats cietīs mokas un arī ellē, ellē (!) Dievs ir saimnieks un valdnieks. Visa vara ir nodota nevis sātanam, bet Dieva Dēlam Jēzum Kristum. Jēzus ir uzvarējis sātanu, Ebrejiem 2:14 ir rakstīts: “Viņš (Jēzus) pieņēmis miesu un asinis, lai caur nāvi iznīcinātu to, kam ir nāves vara, tas ir velnu.” Jēzus ir uzvarējis sātanu. 

Es apzinos, ka es nevaru šeit teikt, kā tas mazais sivēns dziedāja dziesmiņu: “Es no vilka nebaidos..” un tad mukt uz savu salmu būdiņu. Bet, mīļie draugi, mums nav salmu būdiņas! Mums ir uz Kristus mūžīgās klints celts nams, kura mājā dzīvo visspēcīgais Svētais Gars, visspēcīgais Dievs. Tāpēc nepadarīsim sātanu lielāku nekā viņš ir. Kristus iznīcināja sātana darbus, Kristus viņu padarīja mazu. Nepadarīsim viņu atkal lielu. Sātans nav kristiešu lielākais ienaidnieks. Jā, es piekrītu, ka sātanam ir joprojām kāda vara, kāds spēks mūsu dzīvēs, bet tas nav sātana dēļ, tas ir tā pēdējā ienaidnieka dēļ, par kuru es jums pastāstīšu. 

Bet vispirms vēl viens punkts, kas nav lielākais ienaidnieks – un tā ir pasaule. Arī katrs desmitais no jums minēja pasauli. Arī šī doma, protams, nav tālu no patiesības, jo tajā pašā Jēkaba vēstules 4. nodaļā mēs lasām: “Vai jūs nezināt, ka mīlestība uz pasauli ir Dieva nīšana? Ikviens, kas grib mīlēt pasauli, top par Dieva ienaidnieku.” Jā, pasaules mīlētāji gan ir Dieva ienaidnieki, bet atcerieties, mēs šeit runājam par kristiešu ienaidnieku. Un arī te – Kristus dēļ mums ir jāsaka: “Pasaule mums neko nespēj izdarīt. Pasaule mums garīgajam cilvēkam neko nespēj izdarīt.” Fiziski, jā, protams! Protams! Vajāt? Jā. Bet fiziskās bēdas tomēr var uzvarēt un bieži vien iet roku rokā ar šo garīgo uzvaru, kuru Kristus mums ir devis. Jēzus ir teicis Jāņa 16: “Pasaulē jums būs bēdas, bet turiet drošu prātu, es pasauli esmu uzvarējis.” Pasaule ir uzvarēta. Pasaule vairs nav mūsu lielākais ienaidnieks. 

Varbūt nāve? Varbūt nāve ir mūsu lielākais ienaidnieks? Mazliet par pārsteigumu neviens no jums neminēja nāvi, bet nāve ir tā, kas aptur mums visas iespējas atgriezties pie Kristus, atgriezties pie Dieva. Nāve ir tā, kas nogriež ar nazi visas iespējas. Ebrejiem 9:27 ir teikts: “Cilvēkiem ir nolikts mirt tikai vienu reizi un pēc tam tiesa.” Tur pa vidu nav nekādas purgatorijas, uzreiz ir lielā tiesa, uzreiz ir stāšanās Dieva priekšā. Un tie, kuri dodas uz šo lielo tiesu bez Kristus taisnības, tiem seko otrā nāve. Šī pirmā nāve izraisa šo otro nāvi, un otrā nāve ir mūžīgā nāve. Bet kristietim, kurš staigā Kristus taisnībā tērpts, nāve neko nespēj izdarīt. Kristietim nāve nozīmē dzīve – īstā dzīve, īstā dzīvība! Pāvils rakstīja Filipiešiem: “Jo dzīvot man nozīmē Kristus un mirt man ir ieguvums.” “Dzīvot man nozīmē Kristus un pat mirt man ir ieguvums.” Un Jēzus nomira un tajā brīdī aprija nāvi uz mūžu. Kristietim nāve nav ienaidnieks. “Kur, nāve, ir tava uzvara? Kur, nāve, ir tavs dzelonis?” Bet tiem, kuri mirst bez šīs Kristus taisnības, kā jau es teicu, viņiem būs otrā nāve, kas ir šausminošāka par jebko, kas ir piedzīvots šajā dzīvē. Tā būs mūžība bez Dieva, kurš ir tev devis šo dzīvību, kurš uztur visu, kas ir labs šajā dzīvē. Cilvēki tur nonāks tikai viena iemesla dēļ – un tas iemesls ir grēks. 

Tā nu varbūt grēks ir tas lielais ienaidnieks? Divas trešdaļas no jums minēja grēku, minējāt visāda veida grēkus, sākot ar lepnību un neticību un šaubām un daudzus citus. Varbūt grēks ir tas lielākais ienaidnieks? Mēs 1.Korinitiešiem 15:56 lasām: “Nāves dzelonis ir grēks un grēka spēks ir bauslība.” Te mēs lasām, ka grēks ir pie vainas tam, ka nāve iestājas. Bet izšķirošais jautājums ir: “Kas dod spēku grēkam?” Ja jūs ievērojāt šo pantu, tur ir teikts: “Grēka spēks ir bauslība.” Kas ir tas, kas dod spēku grēkam? Tā ir bauslība, tie ir Dieva likumi, un likuma neizpildīšanu sauc par grēku. Tā nu grēks tik tiešām ir lielākais ienaidnieks cilvēkam, kamēr bauslība ir spēkā, bet bauslība vairs nav spēkā kristiešiem. 

Kādēļ? Romiešiem 8 ir teikts: “Tiem, kas ir Kristū Jēzū, vairs nav pazudināšanas, jo dzīvības Gara likums Kristū Jēzū ir tevi atbrīvojis no grēka un nāves likuma.” Dzīvības Gara likums ir šī grēka un nāves likuma vietā. Jēzus ir kaut kādā veidā apmainījis šos likumus. Jēzus kaut kādā veidā ir apturējis to bauslības spēku, viņš vairs nav spēkā, un atnesis jaunu likumu – dzīvības likumu. Kristus vienīgais ir nācis šajā pasaulē un piepildījis bauslību bez neviena pārkāpuma. Grēks Viņam bija nulle. Nulle. Un tik un tā Viņš gāja pie Golgātas krusta un samaksāja par grēku, un matemātiski runājot Viņš iegāja mīnusā. Viņam bija nulle grēku un Viņš tik un tā samaksāja. Viņš samaksāja avansā un mēs kristieši dzīvojam no šī avansa. Mēs dzīvojam no šī Kristus samaksātā avansa – to, lūk, nozīmē būt tērptam Kristus taisnībā, tērptiem Kristus avansā. Tādēļ nē, grēks vairs nav kristiešu lielākais ienaidnieks. Tas gan nenozīmē, ka tāpēc mēs tagad dzīvojam uz urrā šo dzīvi grēkojot bez apturas – nē, Kristus taisnībā mēs esam tērpti, un ja mēs esam tērpti, tad grēks mums būs riebīgs. Šis avanss joprojām smaržo pēc Kristus asinīm. Šis Kristus taisnības apmetnis joprojām smaržo pēc Kristus asinīm, kas ir izlietas, lai samaksātu šo avansu. Tas mums atgādina par to, tāpēc tas atgādina par grēku. 

Tāpēc 1.Jāņa 3 ir rakstīts: “Ikviens, kas paliek Viņā (Kristū) negrēko, bet kas grēko, tas nav nedz Viņu redzējis, nedz pazinis.” Mēs varētu pielikt klāt: “Kas grēko nenēsā Viņa asinīm aptraipīto taisnības apmetni, avansā samaksāto.” Šis pants ir ļoti mulsinošs, jo mēs zinām, ka mēs joprojām grēkojam dzīvē, vai ne? Bet tas darbības vārds ‘negrēko’, ja viņu paņem pilnīgāku iztulkotu, viņš nozīmētu ‘nepraktizē’ grēku, nedzīvo grēka dzīves veidu. Zaglis dzīvo grēka dzīves veidu, jo viņš katru rītu ceļas un viņa uzdevums ir iet un zagt, lai sevi uzturētu. Bet kristietis vairs negrēko šādā formā, viņš vairs nedzīvo šo grēka dzīves veidu, viņš nespētu. Un, ja tas krīt grēkā, tas ceļas atkal augšā un nožēlo to un tas kļūst par rūgtu atgādinājumu nākotnei, un aug šis riebums pret grēku un rezultātā dzīvē kļūst skaidrs viņa virziens – prom no grēka. Tāpēc Bībele nopietni runā par atgriešanās augļiem, kuriem ir jābūt redzamajiem, un jaunpiedzimušam kristietim šie augļi būs redzami ar laiku. Tie apliecinās, ka grēkam vairs nav varas pār šo cilvēku. Tā nu grēks nav tas lielākais no ienaidniekiem kristietim. 

Tā nu Kristus ir uzvarējis visus ienaidniekus jau. Mūsu vietā Viņš to ir izdarījis, Viņš ir uzvarējis visus izņemot vienu. Šo vienu Viņš ir atstājis, lai mums būtu jēga dzīvot šo laicīgo dzīvi, lai mums būtu jēga par kaut ko un pret kaut ko cīnīties šeit. Kas ir kristiešu lielākais ienaidnieks? Kas ir šis pēdējais ienaidnieks, kas mums ir atstāts? Tā ir miesa. Miesa. Varbūt šī atbilde kādu no jums pārsteidz, bet pieci procenti no jums šo atbildēja. Miesa ir mūsu vājā puse. Jēzus teica Mateja 26: “Gars ir apņēmīgs, bet miesa ir vāja.” Ziniet, cilvēki sastāv no divām pusēm – ir gars un ir miesa. Tie, kas netic Dievam, tiem gars ir vājš un miesa ir vāja, garīgajā izpratnē. Bet ticīgiem ir stiprs Gars, jauns Gars, viss tapis jauns, bet vāja miesa. Kristietis ir atstāts šajā vecajā, kritušajā, vēl nepārveidotajā miesā. Redziet, tāpēc Bībele tik daudz runā par šo dalījumu – staigāt Garā un staigāt miesā. Galatiešiem 5 ir uzskaitīti tie Gara augļi un miesas augļi. Arī kristiešiem joprojām katru dienu ir šī izvēle, kaut arī mēs esam jauni, viss ir tapis jauns, tomēr ir šī izvēle, uz kuru pusi mēs slieksimies šodien – staigāsim Garā vai staigāsim miesā? 

Ir viena skaidra parādība, kas notiek tad, kad tu staigā miesā – tu grēko. Grēks, kā jau mēs noskaidrojām, vairs nespēj tevi šķirt no Dieva, tādā ziņā grēks ir uzvarēts. Grēkam vairs nav šīs varas pār tavu Mūžīgo cilvēku. Mēs varētu teikt: “Grēka dēļ tu nepazaudē savu glābšanu.” Taču, ko grēks dara kristieša dzīvē? Grēks čakarē, tautas valodā runājot, čakarē tavas attiecības ar Dievu. Tāpat kā mani dēli, ja viņi grēko, kaut vai grēko pret mani, es viņus neizmetu no savas mājas, es viņus neizslēdzu no ģimenes, bet uz kādu brīdi mūsu attiecībās iestājas ledus laikmets. Un viņi zina, kamēr pastāvēs šis ledus laikmets, viņi var nenākt pie manis prasīt kādus labumus. Viņi apzinās, ka vispirms ir jānokārto šī lieta. Līdzīgi ir ar mūsu attiecībām ar mūsu Abba Tēvs, ar mūsu Dievu. Kad mēs kā Viņa bērni grēkojam un mēs to darām pakļaujoties šai mūsu miesai, kad mēs to darām, Viņš aptur savas svētības mums un Viņš pārmāca mūs. Viņš neizmet mūs no Dieva ģimenes, un tie ir maldi, kas tā domā un kas tā māca. Jo šeit mēs atkal atdodam spēku grēkam, grēka bauslībai. Bet, nē, tas kurš ir Kristus izpirkts, par to Kristus cīnās un tas kas ir adoptēts Dieva ģimenē, tas netiek vienkārši izslēgts no ģimenes, bet Tēvs viņu pārmāca. Pārmāca.

Ebrejiem 12:7 mēs lasām: “Pārmācībā esiet pacietīgi, Dievs izturas pret jums kā pret dēliem, kuru dēlu gan tēvs nepārmāca?” Pārmācība ir laba lieta, jo tā atgādina mums, ka mēs esam Dieva bērni, un tomēr negribas arī pārāk bieži šo zīmi, šo atgādinājumu redzēt, vai ne? Bet pārmācība nāk, jo mēs dodam vaļu mūsu miesai. Kamēr šo mātes doto miesu mēs uztversim kā savu labāko draugu to lutinādami, nevis kā savu sīvāko, savu lielāko, savu pēdējo ienaidnieku to iegrožodami, tikmēr mēs paši sev griežam nost svētības mūsu dzīvē. Mēs esam tie, kas aptur šīs svētības, kuras Dievs sūta mūsu virzienā. Tā nu kristietim caur Kristu viss jau ir dots, tikai grēks spēj atņemt šīs svētības un to dara šī miesa. Jo miesa stājas pretī Gara pamudinājumiem. 

Galatiešiem 5:17 mēs lasām: “Jo miesa iekāro pretēji Garam, bet Gars pretēji miesai. Tādēļ, ka tie abi stāv viens otram pretī, jūs nevarat darīt visu, ko gribat.” “Miesa iekāro pretēji Garam, bet Gars pretēji miesai. Un tādēļ, ka tie abi stāv viens otram pretī” – lūk, šeit ir tie divi ienaidnieki. “Tāpēc, ka viņi stāv viens otram pretī, jūs nevarat darīt visu, ko gribat.” Padomājiet par šiem vārdiem. Tu varbūt gribi darīt labu, tu gribi darīt Dieva gribu, bet tu tik bieži klūpi, beigās tu netiec līdz tam darbam, kuru tu gribi darīt, tu netiec uz priekšu. Beigās to, ko tu biji apņēmies darīt, nespēj izdarīt un varbūt to, ko tu ļoti negribēji izdarīt, to tu pēkšņi izdari. Ziniet, Apustulim Pāvilam gāja tāpat kā mums – pat viņš ar to cīnījās. Romiešiem 7, tajā slavenajā vietā viņš raksta: “Es zinu, ka manī”, tas ir manā miesā, “nemājo labais. Es gan varu gribēt labu, bet piepildīt nevaru. Nevis to labo, ko gribu es daru, bet rīkojos ļauni, kā pats negribu. Un ja es daru to, ko es negribu, tad ne jau es to daru, bet manī mītošais grēks. Es saskatu šādu likumu: kad gribu darīt labu, man piestājas ļaunais. Pēc sava iekšējā cilvēka es ar prieku piekrītu Dieva bauslībai, bet savos locekļos”, tātad savā miesā, “es manu citu likumu, kas karo pret manu prāta likumu un sagūsta mani tajā grēka bauslībā, kas ir manos locekļos.” 

Redziet, kāds spēks šai miesai? Baisi vārdi un daudziem šie vārdi ir neizprotami. Es esmu redzējis Bībeles, kurās punkti šajos teikumos ir pārveidoti par jautājumu zīmēm, tāpēc, ka tas taču nevar būt, ka Pāvils to saka kā faktu! Varbūt kāds tur ir pārrakstījies, varbūt tas bija Pāvila jautājums, bet tas, ka Pāvils to saka kā faktu, to mēs redzam no nākamā teikuma, Romiešiem 7:24, kur viņš saka: “Es nožēlojamais cilvēks! Kas mani izraus no šīs nāvei padotās miesas?” “Es nožēlojamais cilvēks. Kas mani izraus no šīs nāvei padotās miesas?” Es neatrodu Pāvilu nekur citur Bībelē sakām: “Kas mani izraus no sātana rokām?” Vai: “Kas mani izraus no šīs pasaules?” Vai: “Kas mani izraus no grēka?” Nē, tie vairs nav Pāvila ienaidnieki, bet viņš saka: “Kas mani izraus no šīs miesas?” 

Kaut mēs spētu redzēt mūsu miesu kā tādu, kādu Pāvils šeit redz savējo. Šī miesa. Ziniet, pat Jēzum bija jānāk miesā, lai to uzvarētu. Tas ir tā, it ka miesa teiktu: “Es esmu tik spēcīga, es esmu neuzvarama! Es neesmu uzvarama pat Tev, Tu Dieva Dēls.” Un tad notika neticamais, tad notika neaptveramais. Jāņa 1:14 “Un vārds tapa miesa.” Vārds ir Dievs. “Un Dievs tapa miesa un mājoja mūsu vidū un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušajam Dēlam.” Notika neticamais. Dievs nokāpa tik tiešām tik zemu, lai iekāptu šajā grēka perēklī – miesā. Šajā nolādētajā mētelī – miesā. Šajā perēklī, kurā bija tik daudz cilvēku, miljardiem cilvēku iekāpuši un neviens, neviens nav izkāpis dzīvs – šajā miesā. Dievs iekāpa miesā. 

Šodien mums tas šķiet pašsaprotami, bet ziniet, pat citām reliģijām tas liekas muļķīgi. Es esmu runājis ar cilvēkiem no citām reliģijām, kuri saka: “Tas taču ir tik muļķīgi, kāpēc lai Dievs to darītu?” Šodien vēl tā, bet tajā laikā tas vispār bija neiedomājami, ar visām grieķu filozofijām, tas bija neiedomājami, ka Dievs varētu pazemot sevi tik zemu un iekāpt tajā nolādētajā cilvēka miesā. Gnostiķi vēl ilgi pēc tam centās atrast citus skaidrojumus. Nevar būt, ka Dievs tiešām iekāpa šajā nolādētajā cilvēka miesā. Bet Jēzus to izdarīja. Un Jēzus ne tikai iekāpa viņā, bet Viņš nodzīvoja bez neviena grēka, ne reizi nepaklausot šai miesai. Cik izmisīgi tā noteikti kārdināja Dieva Dēlu, vēl daudz vairāk nekā mēs tiekam kārdināti. Mēs visi kaut kādā brīdī tajā kārdinājumā – mēs piekāpjamies. Tāpēc mēs lūdzam “Mūsu Tēvs Debesīs” lūgšanā, lai Dievs mūsu ceļus vada tā, lai mēs nenonāktu kārdinājumos, jo mēs zinām, ka tie ir tik spēcīgi un bīstami mums. Bet Jēzus pārsniedza visas šīs mūsu kārdinājumu galējās robežas un palika bez grēka, un līdz pat Golgātas krustam, kur vēl bija tik daudz iemeslu izdarīt grēku. Pateikt kaut ko pretī tiem, kuri tur sauca Viņam, kad Viņš jau bija pie krusta, vai aizstāvēt savu godu, vai paraut no Debesīm uguni uz visiem šiem cilvēkiem, vai pasaukt savu eņģeļu armiju. Bet nē, Jēzus klusēja un Jēzus šim briesmīgajam laikam izgāja cauri bez grēka. Miesa tīra. Miesa tīra. Wow! Šis bija vienīgais ceļš Dievam, šis bija vienīgais ceļš izglābt cilvēku – Viņam bija jāiekāpj šajā miesā. 

Ebrejiem 2:14-15 ir rakstīts: “Tādēļ, ka šiem bērniem,” tev un man, mums visiem: “Tādēļ, ka šiem bērniem ir miesa un asinis, arī Viņš tāpat ir pieņēmis miesu un asinis, lai caur nāvi iznīcinātu to, kam ir nāves vara,” tas ir velna, “un lai atbrīvotu tos, kas nāves baiļu dēļ visu savu mūžu bija pakļauti verdzībai.” Redziet, šeit ir uzskaitīti atbruņotie ienaidnieki – nāve, velns, grēks. Lai to uzvarētu, Jēzum bija burtiski jāiekāpj šajā miesā un Jēzus to izdarīja un Viņš arī vēl miesu uzvarēja. Ziniet, tad kad Viņš uzvarēja miesu, Viņš pēc tam izdarīja kaut ko vēl apbrīnojamāku – Viņš gan uzvarēja šo miesu, tāpat kā Viņš bija uzvarējis velnu un grēku, un pasauli un nāvi, un no tiem mēs esam atbrīvoti, bet miesu Viņš uzvarēja un to atstāja mums, tā it kā teikdams: “Es kļuvu par miesu, lai aizsniegtu miesā dzīvojošos cilvēkus, tāpēc es jūs atstāju šajā miesā, lai jūs būtu spējīgi aizsniegt tos pašus miesīgos cilvēkus, kuri šeit dzīvo jums apkārt.” 

Bet Viņš neapstājās pie tā, Viņš neatstāja mūs tikai šajā vecajā miesā, Viņš mums parādīja, ka drīz būs jauna miesa, pārveidota miesa. Viņam pirmajam bija tāda miesa. Viņš to mums parāda, es ticu, Viņš parāda mums kā cerību un vienlaikus kā iedrošinājumu un atgādinājumu, ka šis nav tas labākais, kas mums jebkad būs. Tas labākais nāks drīz, pacietieties. Pacietieties un stājieties cīņā ar šo veco miesu, kura joprojām staigā kritušā cilvēka ceļus. Stājieties cīņā ar šo veco miesu un neticiet tās čukstiem, jo jūs gaida kaut kas labāks. Kristus to jau ir uzvarējis, bet Viņš mūs vēl ir atstājis šajā cīņā – stājies cīņā ar šo ienaidnieku. Šis ienaidnieks, šī miesa ir tik asinskāra, ka pat Dievam tā bija jāpiesit pie krusta. 

Tāpēc neuztver to kā savu labāko draugu. Tev ir jāstājas pretī viņai. Kā tu to vari darīt? Es vēlos jums iedot vēl trīs īsus veidus. Veidi ir daudz, bet trīs lietas, kuras jūs varat paņemt līdzi. Pirmā lieta ir – šausti savu miesu. Šausti savu miesu. 1.Korinitiešiem 9 Pāvils raksta: “Bet es šaustu un paverdzinu savu miesu, lai sludinādams citiem pats nekļūtu atmetams.” Lai sludinādams citiem nevis nepazaudētu savu glābšanu, bet lai es neapturētu tās svētības, kuras Dievs sūta caur mani citiem cilvēkiem. Lai es nekļūstu nederīgs, tāpēc es šaustu savu miesu, es viņu paverdzinu un es viņai atgādinu, ka es esmu tagad kungs pār viņu, Kristus spēkā es esmu kungs pār viņu. Ko nozīmē šaustīt? Ne jau fiziski. Kaut gan mazliet sportot arī nenāk par sliktu miesai, parādīt viņai, ka tu esi kungs pār viņu. Dzīvot veselīgu dzīves veidu noteikti nāks par labu jūsu abu attiecībām, parādot, kurš ir kungs. Šaustīt ne fiziski, ne ar vardarbību, bet šausti garīgi. Šausti garīgi tādā veidā, ka tu neskatīsies tur, kur grib tava miesa skatīties. Šodien acīm piedāvājums ir nāvējoši plašs. Un šaustīt nozīmē, ka es viņai neklausīšu tad, kad viņa man teiks: “Klausies…” vai nu tajā izklaidē vai garīgās lietās, kurās tev nevajadzētu klausīties. Vienalga, vai tā ir kristīga mūzika, kurā tev nevajadzētu klausīties, vai garīgi sludinātāji.

2.Timoteja 4:3 ir teikts: “Būs laiks, kad ļaudis vairs necietīs veselīgo mācību, bet savas iekāres dzīti, pulcinās sev tādus skolotājus, kas glaimo viņu dzirdei.” Dzirde ir miesas puse. Tava dzirde, tavas ausis grib dzirdēt vārdus no sludinātājiem, kuri apstiprina tavu dzīves veidu. Es nezinu, iespējams, šie laiki jau ir klāt. “Būs laiks, kad ļaudis vairs necietīs veselīgo mācību, bet savas iekāres,” un iekāres nāk no miesas, “savas miesas iekāres dzīti pulcinās sev tādus skolotājus, kas glaimo viņu dzirdei.” Un arī ausīm piedāvājums šodien ir nāvējoši plašs. Netici iekārēm, kuras miesa tev piedāvā. Drīzāk parādi miesai, ka tu jau esi apmierināts, ka tev ir kāds augstāks apmierinājuma avots, tad miesa vairs neko nespēs izdarīt. Tev vairs nevajag miesas piedāvātās baudas, jo tev ir daudz lielāka bauda – un tas ir tavs apmierinājums Jēzū Kristū. Šis apmierinājums Jēzū Kristū ir tā lielākā šaustīšana miesai. Šausti miesu.

Otra lieta – iepauzē. Iepauzē, apstājies, iepauzē. Tava miesa grib skriet, tava miesa grib strādāt vai negrib strādāt, bet esi tu tas, kurš pasaka, kad lietas sāksies un kad lietas beigsies. Tavai miesai vajag fiziskas pauzes, citādi tā paraus tevi līdzi uz slimnīcu un pēc tam tev būs jāgaida, kad miesa atļaus tev doties atkal mājās – tā ir tā fiziskā puse, bet tas pats notiek arī garīgi. Ja tu nedosi pauzes, tad miesa pārņems kontroli pār tavu dzīvi. Tāpēc Dievs ir devis mums sabatu, Dievs ir mums devis šo dienu, kurā nevis tikai fiziski mēs ejam un atpūšamies, bet kad tu noliec kaut vai šo vienu dienu nedēļā, kur tur pasaki miesai: “Es neiešu tos ceļus, kurus tu gribētu, lai es eju. Es nestrādāšu šodien. Es nedarīšu to, ko dara visa pārējā pasaule šodien. Es paņemšu pauzi. Es būšu draudzē. Es domāšu par Dievu šajā dienā vairāk. Es ieklausīšos Viņā vairāk.” Parādi miesai, ka tu valdi pār to. Parādi, ka tu dod garīgajam laiku, un miesai tas ļoti nepatiks. 

Tātad, šausti, iepauzē un trešais – esi vairākumā. Esi vairākumā. Atceries, tavs Gars pret tavu miesu – tas nav līdzvērtīgs duēls, miesa uzvarēs. Tādēļ arī visi cilvēki ir grēkojuši, mēs redzam. Bībele saka: “Visi cilvēki ir grēkojuši, visiem cilvēkiem miesa ir uzvarējusi.” Un ir tikai viens veids uzvarēt – tev ir jābūt vairākumā, tavam garam ir jābūt vairākumā, kad tu cīnies ar miesu, tāpēc paņem vēl vienu Garu, lai būtu divi gari pret vienu miesu. Ja tu paņemsi šo otru Garu, tev patiesībā pietiks ar to vien, jo tas ir Svētais Gars. Šajā cīņā tu nespēsi uzvarēt, ja nebūs Svētā Gara tevī. Tikai tā tu spēsi staigāt Garā, uz ko Bībele mūs aicina. Ja tu nestaigāsi Garā, tu automātiski staigāsi miesā. Bez Svētā Gara tu nespēj cīnīties ar šo miesu. Pat, ja tev ir šis Svētais Gras, tev ir jāstaigā Viņā, bet ar Svētā Gara spēku tu to spēsi darīt. Tātad, šausti miesu, ņem pauzes un esi vairākumā. 

Noslēgumā es vēlos uzrunāt jūs, mīļās mātes. Paldies jums, ka mēs varam būt šajā pasaulē. Jūs gan esat mūs ievedušas šajā pasaulē ar šo vislielāko ienaidnieku, ar šo kritušo, nolādēto miesu, bet jūs jau zināt, ka mēs patiesībā jūs nevainojam. Mēs vainojam Ādamu, nē, patiesībā, Ievu. Jo Pāvils raksta 1.Timotejam: “Ne jau Ādams tika pievilts, bet sieva – viņa izdarīja pārkāpumu.” Jūs, mīļās mātes, jūs esat tādas pašas kā mēs visi – jūs arī esat mantinieces, jūs esat mantojušas šīs nolādētas, kritušās, grēkam pakļāvīgās miesas, tomēr neaizmirstiet, ka jūs esat īpaši priviliģētā stāvoklī, jo Dievs jums ir uzticējis milzīgu lomu ārā no šī lāsta. Dievs jums ir uzticējis milzīgu lomu ceļam uz glābšanu. Iespējams, tādēļ Viņš pieļāva Ievas krišanu, lai sievieti, lai māti paceltu šajā priviliģētā stāvoklī. Jo uzreiz pēc tam, kad Pāvils ir pateicis šos vārdus par Ādamu un Ievu, un par Ievas lomu, viņš turpina ar šo neparasto teikumu: “Sievas tiks izglābtas caur bērnu dzemdēšanu, ja vien pieticīgas tās paliks ticībā un mīlestībā un svētumā.” Tā kā šis teikums ir tik dīvains, viņš vēl pieliek beigās: “Šie vārdi ir uzticami.” 

Varbūt tev arī ir doma – kas tas par dīvainu teikumu? Caur bērnu dzemdēšanu tiks izglābts? Jautājums ir: “No kā izglābts?” Caur bērnu dzemdēšanu viņas netiks izglābtas Mūžīgai dzīvībai, to mēs ļoti skaidri saprotam, ka tas nenotiek caur darbiem, kur nu vēl caur šādiem darbiem. Izglābtas? No kā? Izglābtas no šī Ievas uzliktā lāsta. Es ticu, ka te ir runa par mātes tuvību bērnam, kad tas ienāk pasaulē. Māte vairāk kā jebkurš cits spēj izrādīt bērnam šīs lietas, kuras Pāvils šeit min – šo ticību, mīlestību un svētumu, parādīt to šai miesai jau pašā dzīves sākumā, kur bērnam tiek mācītas šīs lietas un mācītas ar šīm metodēm – ar ticību un ar mīlestību un ar svētu dzīvi. Tur izaug laba augsne, kurā Svētais Gars var ienākt, tur izaug augsne šajā miesā – nolādētajā, kritušajā miesā, kurā Dievs var ienākt. Un tā ir mātes loma. 

Mana mamma ir labs paraugs, viņa mani no bērna kājas ir vedusi pie Kristus vārdiem. Viņa ir centusies mani kritušajā miesā, noklīdušo cilvēku, atvest atpakaļ uz Dzīvības ceļa. Un es par to būšu mūžam pateicīgs viņai. Viņa gan ieveda mani šajā pasaulē ar šo nolādēto miesu, bet pēc tam viņa mani veda pie šī svētā Dieva. Slava Dievam par šādām mammām! Slava Dievam par mammām, kuras to šodien turpina darīt! Gan ar saviem bioloģiskiem bērniem, bet arī ar saviem garīgajiem bērniem. Un mamma šādā ziņā ir paraugs mums visiem – iet šo ceļu, jo šis ir vienīgais ceļš, kā mēs varam uzvarēt šo mūsu lielāko, mūsu pēdējo ienaidnieku – miesu, caur Svētā Gara spēku.

Lūgsim Dievu.

Debesu Tēvs, paldies par šo dzīvi. Paldies, ka Tu mums katram to esi devis – tā ir liela dāvana. Un tomēr tā ir tik grūta, tā ir tik pilna ienaidnieku. Mums ir līdzās šī miesa, kura visu laiku velk prom, kura stājas pretī pat mūsu garam, pat mūsu jaunajam Garam, kura neļauj īstenot lietas, kuras mēs varbūt gribam darīt. Bet paldies, Kungs, ka Tu esi devis glābšanas ceļu, paldies, ka Tu to esi devis gan sievietei, gan vīrietim, ka mammas var tajā piedalīties, un ka tēvi var piedalīties. Es lūdzu, Kungs, ka mēs saviem bērniem mācītu šo ceļu, ka mēs mācītu viņiem, kā viņiem uzvarēt šo miesu, no kuras nāk grēks un kurš aizved līdz nāvei. Palīdzi arī, ja mēs neesam ne tēvs, ne māte, ka mēs tomēr apzinātos, ka mums var būt garīgi bērni, kuriem mēs mācām šo ceļu. Lai tas notiek, Kungs, lai Tavā spēkā mums tas izdotos. Svētī mūs, lūdzu, un svētī mūsu draugu loku, mūsu paziņas, mūsu sabiedrību, kurā mēs dzīvojam, ka mēs varētu nest šo vislielāko devumu, kādu mēs varam dot šajā dzīvē. Paldies, Tev, Kungs. To visu mēs lūdzam Jēzus vārdā, āmen.