Līdzība par sējēju

Tajā pašā dienā Jēzus, izgājis no nama, apsēdās jūras krastā. Un liels ļaužu pūlis sapulcējās pie viņa. Tādēļ viņš iekāpa laivā un apsēdās, bet ļaudis stāvēja krastā. Viņš tiem daudz runāja līdzībās, teikdams: “Redzi, sējējs izgāja sēt. Viņam sējot, cita sēkla krita ceļmalā, un putni nāca un to apēda. Cita krita akmenājā, kur tai nebija daudz zemes; tā tūlīt uzdīga, tādēļ ka tā nebija dziļi zemē. Bet, kad saule uzlēca un dedzināja, tā nokalta, tādēļ ka tai nebija sakņu. Cita sēkla krita starp ērkšķiem, un ērkšķi izauga un to nomāca. Bet cita sēkla krita labā zemē un nesa augļus – cita simtkārtīgus, cita sešdesmitkārtīgus, cita trīsdesmitkārtīgus. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird.”
Tad mācekļi, piegājuši viņam klāt, jautāja: “Kādēļ tu ar viņiem runā līdzībās?” Viņš tiem atbildēja: “Jums ir dots zināt Debesu valstības noslēpumus, bet viņiem nav dots. Kam ir, tam tiks dots, un tas būs pārpārēm bagāts, bet, kam nav, tam atņems arī to, kas tam ir. Es viņiem runāju līdzībās tādēļ, ka tie skatīdamies neredz un klausīdamies nedzird un nesaprot. Pie viņiem piepildās Jesajas pravietojums:
jūs gan klausīsieties, bet nesapratīsiet. Jūs gan skatīsieties, bet neredzēsiet. Jo šīs tautas sirds ir nejūtīga, viņu ausis ar grūtībām sadzird, un savas acis viņi ir aizvēruši: ka tik ar acīm neredzētu un ar ausīm nedzirdētu, ar sirdi nesaprastu un neatgrieztos, lai es viņus dziedinātu.
Bet laimīgas ir jūsu acis, jo tās redz, un tāpat jūsu ausis, jo tās dzird. Es jums saku: patiesi daudzi pravieši un taisnie ilgojās redzēt, ko jūs redzat, bet tie neredzēja, un dzirdēt, ko jūs dzirdat, bet tie nedzirdēja. Tad nu ieklausieties līdzībā par sējēju: pie ikviena, kas Valstības vārdu dzird, bet neaptver, nāk ļaunais un nolaupa, kas iesēts viņa sirdī. Šis ir tas, kas iesēts ceļmalā. Bet kas sēts akmenājā – tas vārdu dzird un to tūlīt ar prieku uzņem, bet viņā nav sakņu, un viņš ilgi neiztur. Kad nāk spaidi un vajāšanas vārda dēļ, tas tūlīt apgrēkojas. Bet kas sēts starp ērkšķiem – tas vārdu dzird, bet laicīgās rūpes un bagātības viltus to noslāpē, un viņš kļūst neauglīgs. Bet kas sēts labā zemē – tas vārdu dzird un saprot, un viņš nes augļus – cits simtkārtīgus, cits sešdesmitkārtīgus, cits trīsdesmitkārtīgus.” — Mt 13:1-23

Svētrunas noraksts

 
Mateja evaņģēlija 13. nodaļa – jauns laikmets. Ziniet, Mateja evaņģēlija 1. nodaļa iesāk jaunu laikmetu, jo tā ir pirmā grāmata Bībelē, kura uzsāk Jauno Derību. Mateja evaņģēlija 28. nodaļa ir jauns laikmets, jo Jēzus ir augšāmcēlies un sākas Jaunā Derība, jaunais Derības laiks. Bet arī Mateja 13, kurā mēs šodien esam, šis Mateja 13 ir jauns laikmets, jo Jēzus šeit novelk pirmo robežu starp pasauli un savējiem. Šajā nodaļā Jēzus maina kaut ko savā stratēģijā. No līdz šim atklātās runas ejot pie cilvēkiem, pie tautas, pie jūdu vadītājiem un runājot skaidrā valodā, Viņš tagad kaut ko maina. Viņš sāk runāt slēptu runu, runāt mīklās, salīdzinājumos, metaforās, runāt līdzībās. 

Mēs atceramies, ka iepriekšējā 12. nodaļā, Jēzus kalpošanā notika kāds lūzuma punkts. Tauta un jūdu vadība nostājās pret Jēzu un pateica: visu, ko Tu esi darījis – dziedinājis slimos, darījis brīnumus, paēdinājis izsalkušos, apklusinājis vētras, sludinājis Vārdu, izrādījis labvēlību pret grēciniekiem – tas viss ir darīts sātana spēkā. Tāpēc, kad ir sasniegts šis punkts, Jēzus šajā 13.nodaļā sāk jaunu veidu savā komunikācijā. Viņš sāk runāt vairs tikai līdzībās. 

Uz tautu Viņš runā līdzībās, bet savējiem Viņš izskaidro tās. Vairums teologu saka, ka pirmā no Viņa līdzībām, kuru ir vairāk nekā 30, pirmā no tām bija līdzība par sējēju, un tā ir tā līdzība, kuru mēs šodien vēlamies apskatīt. Šī līdzība ir arī aprakstīta Marka evaņģēlijā. Tur Marks ir piefiksējis vēl kādu svarīgu aspektu, kur Jēzus saka saviem mācekļiem: „Jūs šo līdzību nesaprotat? Kā tad jūs sapratīsiet visas citas līdzības?”

Tā kā to, ko mēs šodien mācīsimies – tas ir pamats, rāmis visām pārējām Jēzus līdzībām. Tāpēc es vēlos šajā rītā divus jautājumus atbildēt. Pirmais jautājums – ko nozīmē šī līdzība mums? Ko šī līdzība nozīmē to Jēzus jau paskaidroja, bet ko tā nozīmē mums? Un otrs jautājums – kāpēc tad Jēzus runāja līdzībās uz vienu auditoriju un izskaidroja tās otrai? Kāpēc? 

Kāds ir teicis, ka līdzības ir pasaulīgs stāsts ar debešķīgu nozīmi. Pasaulīgs stāsts, jo tas ir vienkārši saprotams jebkuram, un tomēr tam ir kāda daudz augstāka jeb daudz dziļāka nozīme. Jēzus Galilejas jūras krastā bija iznācis, kā mēs lasījām, un tur bija liels pūlis. Tāpēc Viņš aizgāja, iekāpa laivā, pabrauca bišķi nost no krasta (tur ir laba akustika, pa ūdeni skaņas viļņi labi plūst) un apsēdās. Un Viņš sāka mācīt tautu. 

Es pats esmu bijis pie Galilejas jūras, un šis Galilejas jūras ezers ir ieskauts kalnos. Šie kalni ir ar pļavām, viņi nav tādi klinšaini, bet viņi ir pļavas, zaļi kalni. Šajā vietā tika veikta arī diezgan daudz aktīvas lauksaimniecības. Tajā brīdī, kad Viņš šo runāja, iespējams Viņš kaut kur redzēja – kāds tiešām gāja un sēja sēklu. 

Jēzus saka: „Redzi, sējējs izgāja sēt.” Tajā laikā cilvēki dzīvoja pārsvarā ciematos un pilsētās, tādas izolētas lauku mājas tik pat kā nebija sastopama, līdz ar to šim sējējam bija tiešām jāiziet sēt, tas nebija tā iznākt ārā dārzā un kaut ko pasēt. Viņš devās misijā, viņš devās no savas mājvietas un gāja uz savu lauku sēt. Tas nozīmē, kaut kādā mērā viņš iziet no savas komforta zonas, viņš iziet un dodas ar kaut kādu mērķi, ārā no savas mājas. 

Kas ir šis sējējs šajā līdzībā? Jēzus šeit to nepasaka, taču Jēzum pēc tam ir nākamā līdzība par nezālēm un tur Viņš 37.pantā saka: „Labās sēklas sējējs ir Cilvēka Dēls.”  Tā kā mēs varam pieņemt, ka arī šajā līdzībā tas ir tas pats Kungs Jēzus Kristus. Viņš ir izgājis no sava Tēva mājas un devies šajā pasaulē nest sēklu. 

Nākamais jautājums – kas tad ir šī sēkla? To Jēzus pasaka šeit 19.pantā: „Tas ir Valstības Vārds.” Tie ir Evaņģēlija vārdi, Labā Vēsts, par to, ka „Dievs tā pasauli mīlēja, ka Viņš deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas Viņam tic,” nevis pazustu, bet iegūtu kaut ko, „iegūtu Mūžīgo dzīvību.” No šīs sēklas izaug Mūžīga dzīvība. 

Tātad, Jēzus iziet, un Viņš sēj šo Evaņģēlija sēklu. Ziniet, tas ir viss, ko mēs zinām par šo sējēju un šo sēklu. Jēzus neko vairāk neatklāj. Viņš varēja runāt, piemēram, par sēšanas tehniku. Es šajās dienās, tepat netālu, ejot uz biroju, pāri ielai redzēju, ka ielas otrajā pusē pa trotuāru iet viena sieviete, un viņa dara šādi (vicina ar roku).. pēc tam es sapratu, ka viņa sāli ber uz trotuāru. Viņa bija izrēķinājusi, cik lielam solim viņai jābūt, un vienreiz viņa meta pa labi, vienreiz meta pa kreisi. Viņa bija atstrādājusi tehniku, kā noklāt vienmērīgi šo trotuāru, lai viņa arī neiztērē pa daudz šī sāls. 

Arī sējējam, kurš laukā to darīja – viņam arī bija tehnika. Bet Jēzus par to šeit vispār nerunā. Tāpēc, ka patiesībā sējējam nav tik liela nozīme un arī sēklai nav, bet nozīme ir kādai citai komponentei – tā ir augsne. Tāpēc Jēzus šeit koncentrējās, visu pārējo līdzību Viņš izmanto, lai runātu par četrām augsnēm. 

Nākamais jautājums – ko simbolizē augsne? Arī to Jēzus pasaka 19.pantā: „Kas iesēts viņa sirdī.” Tātad, četri sirds stāvokļi. Lūk, šie ir izšķiroši, tāpēc īsi iziesim cauri viņiem, apskatīsimies, kas tad viņi ir mums. 

4.pantā Jēzus saka: „Viņam sējot, cita sēkla krita ceļmalā, un putni nāca un to apēda.” Izraēlā laukiem gandrīz vispār nekad nebija sētu, žogu apkārt. Līdz ar to cilvēki gāja gan gar tiem, bet bija arī takas, kuras gāja šķērsām cauri laukam. Tāpat kā mēs, mūsdienās arī. Mākslas akadēmijā mācot dizainu, es rādu saviem studentiem kā citreiz uzliek trotuāru 90 grādu leņķī, un pēc tam redzi, ka pļaviņai cauri pa diagonāli ir izstaigāts celiņš. Tāpēc, ka cilvēki iet tur, kur viņiem ērtāk un ātrāk. 

Līdzīgi arī šeit. Laukiem cauri veda celiņi, kur gadsimtiem ilgi cilvēki un lopi bija gājuši un nomīdījuši šīs takas. Sējējs sēja, un arī kāda sēkla trāpīja šeit. Un šai sēklai nebija izredžu iesakņoties šajā zemē, tāpēc vienīgais, kas ar viņām varēja notikt bija, ka atnāk putni un apēd tās. Mēs zinām, ka putni nav ilgi jāgaida, tāpēc mēs esam izgudrojuši tādu lieto kā putnubiedēkļus. 

Jēzus izskaidro, kas ir šie putni. Viņš 19.pantā paskaidro: „Pie ikviena, kas Valstības Vārdu dzird, bet neaptver, nāk ļaunais un nolaupa, kas iesēts viņa sirdī.” Tātad, sātans ir tas, kurš atnāk un nolaupa to. Te vēl ir minēts vārds ‘neaptver’. „Tas, kurš dzird, bet neaptver.” Kāpēc viņš neaptver? Kāpēc tā sēkla atsitas un neiekrīt tur iekšā zemē? Tāpēc, ka tur ir kaut kas ciets, tā zeme ir cieta, tā sirds ir nocietināta. Tas ir cilvēks, kurš jūtas pietiekami labs ar to kāds viņš ir. Cilvēks, kurš jūtas, ka grēki, kuros viņš dzīvo, ka tie nav tik traki un, ka tos var attaisnot. Cilvēks, kurš mīl savus grēkus un negrib no tiem atteikties. 

Bet ziniet, mēs te varētu daudz runāt par grēciniekiem, un mums varbūt prātā uzreiz nāk cilvēki – jā, viņi ir šie grēcinieki, viņiem ir šīs apcietinātās sirdis. Bet ziniet, īstenībā, kad tu paskaties, ko Bībele, ko Jēzus runā par šīm lietām – Viņš daudz vairāk to attiecina uz vienu citu cilvēku grupu. Nevis uz tiem pasaulīgajiem grēciniekiem, bet uz tiem reliģiskajiem cilvēkiem, kuru sirdis ir nocietinātas tajos bezjēdzīgajos rituālos un tradīcijās, kur viņi mēģina ārišķīgi izpatikt Dievam. 

Vēlaties piemēru? Rakstu mācītāji un farizeji. Viņi bija dzirdējuši pietiekami ilgi Jēzu runājam un viņu secinājums bija – tas viss ir no sātana. Patiesībā šis secinājums nāca no paša sātana, kurš to labo sēklu veikli apmaina pret kaut ko viltotu, ko Rakstu mācītāji un farizeji neatpazina, kuri dzīvoja pašapmierināti savās izdomātajās tradīcjās un savā priekštatā par Dievu. Katrs, kurš šodienas Dieva Vārdu dzird un domā, ka tas nav viņam vajadzīgs, tas ir šajā riska grupā. 

Otrā augsne. 5.pants: „Cita krita akmenājā, kur tai nebija daudz zemes; tā tūlīt uzdīga, tādēļ ka tā nebija dziļi zemē. Bet, kad saule uzlēca un dedzināja, tā nokalta, tādēļ, ka tai nebija sakņu.” Te, varētu būt runa par klinšainu zemi, bet tik pat labi varētu būt runa par akmeņiem, kuri ir turpat zem virskārtas. Tātad, sēkla iekrīt, tur ir kāda neliela kārtiņa zemes, šī sēkla izdīgst un šī sakne nevar dziļi ieiet zemē, tāpēc, ka viņa atsitas pret šo akmeni. Bet viņa strauji izaug, koši zaļa, ātrāk nekā tās, kuras dzīs dziļāk saknes. 

Te izskatās kaut kas ļoti skaists, emocionāls un straujšs. Jēzus arī to paskaidro – jā, ka tā arī ir. „Bet, kas sēts akmenājā, tas Vārdu dzird un tūlīt ar prieku uzņem.” Reakcija ir tūlītējs prieks un gatavība uzņemt. „Taču viņā nav sakņu un viņš ilgi neiztur; kad nāk spaidi un vajāšanas Vārda dēļ, tas tūlīt apgrēkojas.”  

Ziniet, šī ir visviltīgākā augsne, tāpēc, ka šī izskatās pēc patiesa, ticīga cilvēka. Šī izskatās pēc atgriešanās, pēc atmodas. Tur ir minēts – prieks. Un tomēr tas ne vienmēr obligāti nozīmē patiesu atgriešanos. Tas var būt arī tīri cilvēcisku apsvērumu dēļ, cilvēks beidzot ir ieraudzījis kaut kādu atrisinājumu savām problēmām. Veselības problēmām, finansiālām problēmām, sociālajām problēmām. Bet tas, ka tur kaut kas izaug, tas no malas izskatās pēc kaut kā īsta, un tomēr mēs redzam – tas ilgi neiztur. 

Pēc tam seko aiziešana prom.  Mums te bija viens no jautājumiem uzdots, Jautājumu&Atbilžu dievkalpojumā. Kāpēc tik daudzi aiziet atkal prom? Atnāk un aiziet prom. Tāpēc, ka visticamāk nav sakņu. Kaut kas tur ar prieku notika ātri, koši, zaļš, bet nav sakņu. 

Vēlaties atkal kādu piemēru no Bībeles? Viens ļoti spilgts piemērs ir aprakstīts vienā nodaļā, veselas nodaļas ietvaros ir izstāstīts šis stāsts par šādiem cilvēkiem. Es jums tikai dažus pantus izcelšu, lai parādītu jums šo stāstu. Tas ir Jāņa evaņģēlijs 6.nodaļa. Tur mēs redzam 2.pantā: „Jēzum sekoja liels ļaužu pūlis, jo” te ir rakstīts iemesls, kāpēc viņi sekoja „jo tie redzēja zīmes, ko Viņš darīja slimajiem.” Tātad, o, Jēzus! Iespējams Viņš arī manas problēmas varētu atrisināt. Iesim un sekosim. 

No malas izskatās pēc Jēzus sakotājiem, bet ja no tāluma paskatās, tur Jēzum pūlis iet līdzi un tie ir Jēzus sekotāji. Vēlāk Jēzus viņus sauc pat par saviem mācekļiem. Un tad, šajā nodaļā Jēzus paēdina viņus, 5000 vīrus, tur visticamāk bija arī 5000 sievu un vēl viņiem bērni katram kādi četri, tad tur sanāk ļoti liels pūlis. Viņus paēdina un Jēzus vakarā nozūd. Nākamajā rītā viņi pamostas un skatās, kur Viņš ir palicis, mums ir jāiet Viņu meklēt. Viņi ar laivām dzenas pakaļ, pārbrauc pāri ezeram un atrod Jēzu. 

Tad Jēzus viņiem saka: „Patiesi, paties es jums saku, ne tādēļ jūs mani meklējat, ka redzējāt zīmes,” tātad, ir vēl sliktāk, „bet tādēļ, ka jūs esat ēduši no tām maizēm un paēduši.” Līmenis vēl zemāk. Tad aiziet tēma par fizisko, par maizi, par ēšanu un Jēzus sāk runāt par fizisko ēdienu un garīgo ēdienu, par mannu no debesīm, un beigās Viņš pasaka: „Ziniet, es pats esmu ēdiens.” 35.pantā Viņš saka: „Es esmu dzīvības maize.” 

Tad pāris pantus tālāk mēs jau jūtam, kaut kas tiem cilvēkiem sāk nepatikt. 41.pantā: „Jūdi sāka kurnēt par Viņu, jo Viņš bija teicis: es esmu maize, kas nākusi no Debesīm.” Klausieties tālāk. 53.pantā: „Jēzus viņiem saka: patiesi, patiesi es jums saku, ja jūs needat Cilvēkdēla miesu, un nedzerat viņa asinis, jums nav dzīvības sevī.” Tātad, Jēzus iedod ultimātu – tev ir jāēd un tev ir jādzer, ja tu gribi dzīvību.  

60.pantā: „Daudzi Viņa mācekļi”, redziet, Viņa mācekļi, „Daudzi Viņa mācekļi to dzirdēdami sacīja: šie vārdi ir pārāk smagi. Kas tajos var klausīties?” Tad šī stāsta skumjās beigas 64.pantā, kur Jēzus saka: „Ir kādi starp jums, kas netic.” Redziet, mācekļi var arī neticēt, viņi var būt mācekļi un tomēr neticēt. Tālāk pantā: „Jēzus jau no iesākuma zināja, kuri ir tie, kas netic un, kurš ir tas, kas viņu nodos. Viņš teica: tādēļ es esmu jums sacījis, ka neviens nevar nākt pie manis, ja tas viņam nav dots no Tēva. No tā brīža daudzi Viņa mācekļi novērsās un vairs negāja ar Viņu.” 

Redziet, šī saruna, kas ir ierakstīta vienas nodaļas ietvaros. Šodien cilvēki to izdzīvo mēnešu vai gadu garumā. Reizēm paiet pat gadi līdz tas cilvēks beidzot Jēzum pa īstam pajautā: ko tad, Jēzu, tu sagaidi no manis? Kas Tu esi? Un saņēmuši atbildi, šādu atbildi, viņi saprot – tas nav priekš manis, tas nebija tas, ko es biju gaidījis. 

Ziniet, te ir minēts, šajā augsnē: „Pārbaudījumi Vārda dēļ.” Tam nav obligāti jābūt vajāšanai, kad sāk skriet kāds pakaļ ar šauteni rokās. Tie var būt vienkārši vārdi, kad tu dzirdi par Jēzu un tu saproti – tas priekš tevis ir pārbaudījums, kuram tu nevari piekrist, piekrist tam, ko Jēzus māca. 

Šeit, šajā brīdī Jēzus neprasīja viņiem ēst jau Viņa miesu un dzert Viņa asinis. Viņiem pietika dzirdēt šos Vārdus un jau viņi bija gatavi doties prom. Jo viņi gribēja Jēzu, kuru var patērēt. Lūk, patērētāju kultūra nav tikai mūsu gadsimtā aktuāla. Patērēt savām vajadzībām. Tā, nu, viņi bija tādi, kuri bija bez saknēm lejup līdz tām dzīvā ūdens straumēm. 

7.pants, nākamā augsne. „Cita sēkla krita starp ērkšķiem, un ērkšķi izauga un to nomāca.” Vēsturnieki raksta, ka Izraēla bija burtiski noklāta ar ērkšķīem. Celsus 2.gadsimtā apraksta 16 dažādus ērkšķu veidus, kas ir sastopami Izraēlā. Kāds cits vēsturnieks raksta, ka Ģenecaretes ielejā bijis tik daudz dadžu, ka zirgs pat nevarēja izjāt cauri. Tā kā šie cilvēki dzirdot šo par ērkšķiem, viņi zināja, par ko ir runa.

Jēzus izskaidro. „Kas sēts starp ērkšķiem, tas Vārdu dzird, bet laicīgās rūpes un bagātības viltus to noslāpē, un viņš kļūst neauglīgs.” Laicīgas rūpes un bagatības viltus. Ko jūs teiktu? Šie ērkšķi joprojām ir noklāti pa visu pasauli, vai ne? Es domāju, ka šī iespējams ir visizplatītākā augsne. 

Vēlaties atkal kādu piemēru no Bībeles? Tādu ir daudz. Bagātais jauneklis. Dēma, kurš ir aprakstīts 2.Timeoteja, kur ir rakstīts: „Dēma mani ir pametis, viņš ir iemīlējis šo pasauli un devies prom uz Tesaloniki.” Jūda Iskariots, un tā tālāk. 

Mēs atkal varam jautāt – vai  šie bija ticīgi cilvēki, Dieva bērni, kuri bija jaunpiedzimuši, bet bija vienkārši šie ērkšķi blakus, kuru dēļ viņi bija neauglīgi, bet viņi bija tomēr īsti kristieši? Atbilde ir, ka Bībele neliek nojaust, ka tā varētu būt bijis. Mēs, piemēram, par Jūdu varam lasīt, tajā pašā Jāņa 6, kur es jau lasīju to pantu: „Jēzus jau no iesākuma zināja, kuri ir tie, kas netic un, kurš ir tas, kas viņu nodos.” Neticēšana un šī nodevība šajā vietā ir salikti kopā. 

Augšistabā, Jāņa 13 mēs lasām šo sarunu, kur Jēzus saka: „Tam, kas ir jau mazgāts, nevajag vairāk kā vien kājas mazgāt, jo viņš viss jau ir tīrs; un jūs esat tīri, bet ne visi.” Jēzus zināja, kurš viņu nodos, tādēļ Viņš sacīja: „Ne visi jūs esat tīri.” 

Lūk, šie un arī daudzi citi šodien seko Jēzum nepareizu motīvu vadīti. Bet, kad šie motīvi nepiepildās, viņi aiziet tur, kur ir komforta zona. Tas viss ir labi, tāpēc, ka tas palīdz nošķirt vienu no otriem. Tādēļ pārbaudījumi, kārdinājumi ir ļoti laba lieta. Mēs parasti mūkam no viņiem, mēs parasti uzskatam, ka tie ir mūsu dzīves tuksneši. Bet tie dod mums atbildi, kas tad mēs esam? Un, kas ir Kristus mums? 

Jēzus noslēdz ar ceturto augsni – labā zeme. Šī vien vēl ir, pēdējā. Tāda ir tikai viena. Viņš 8.pantā saka: „Bet cita sēkla krita labā zemē un” daīja ko? Darīja to, ko neviena no ieprpiekšējām trim nebija darījusi: „Nesa augļus.” Nesa augļus. „Cita simtkārtīgus, cita sešdesmitkārtīgus, cita trīsdesmitkārtīgus.” 

Lūk, beidzot mēs redzam augļus. Beidzot, ceturtajā augsnē, Jēzus runā par augļiem. Iepriekšējā bija vārds ‘neauglīga’ minēts, „Kad palika neauglīgi.” Otrajā kaut kas īsi uzplaiksnīja, bet tur nekas nebija patstāvīgs. Pirmajā vispār nekā nebija. Beidzot ir augļi! Un ne tikai augļi, bet kāpēc Jēzus min šos skaitļus? Es ticu, ka tāpēc, ka Viņš grib pateikt, ka tie augļi būs iespaidīgā apjomā. Tie augļi būs tik apjomīgi, ka būs skaidri redzams, ka šis cilvēks dzīvo jaunu dzīvi. Tie ir pārdabiski augļi. 

Cilvēks, kurš pats dara to savam godam, seko Kristum tikai tāpēc, ka viņš meklē kaut kādus nepareizus mērķus, viņš nespēs šādus augļus nest, jo šeit Dievs darbojas. Šeit ir kaut kas jauns, tā ir jauna dzīve. Vecā dzīve aiz muguras un jaunā ir klāt. Jēzus izskaidro 23.pantā: „Bet kas sēts labā zemē – tas Vārdu dzird un saprot.” Saprot! „Un viņš nes augļus – cits simtkārtīgus, cits sešdesmitkārtīgus, cits trīsdesmitkārtīgus.”

Vidējais ražas apjoms bija, kā kurš teologs saka, daži saka – septiņi ar pus kārtīgi, citi saka: nu, desmit, tas ir tā vidēji. Bet trīsdesmit? Tas ir ļoti labi! Sešdesmit? Simts? Tas ir vov, tas ir neredzēts, tas ir kaut kas pārdabisks! Es domāju, te nav runas par cilvēku augļiem, darīt brīnumus un dziedināt visus pēc kārtas, runāt mēlēs, darīt kaut ko tādu, par ko tev ir skaidrs: jā, nu, tas ir brīnums. Nē, ziniet, kas ir pārdabisks? Pārdabiski ir, kad viens kritis cilvēks, egoistisks, lepns, slinks, uz sevi vērsts, garīgi miris, ka viņš spēj mainīt savu raksturu un gara auglis parādās viņā. 

Tad viņš spēj mainīt savus darbu, jo viņš iekšēji mainās un viņa darbi sāk mainīties. Viņš sāk dzīties pretī svētumam, viņš sāk novērtēt to, ko nozīmē dzīvot bez grēka. Viņš spēj ne tikai darīt labas lietas, bet viņš sāk domāt, ka viņš vairs negrib dzīvot sev, viņš sāk skatīties, ko dara viņa Kungs. Viņš sāk runāt sava Kunga vārdus un darīt sava Kunga darbus. Lūk, tie ir augļi. Tie ir daudz lielāki augļi nekā spēt dziedināt visus, kas šajā zāle šodien ir atnākuši. Jo šie augļi, viņi ir pastāvīgi, un cilvēki redz šo cilvēku un viņi sāk iet līdzi.Tā šie augļi veidojas no paaudzes uz paaudzi. 

Vai redzat šo kontrastu starp pirmajām trim augsnēm un šo ceturto? Es tiešām ticu, ka ir maldīgi uzskatīt, ka otrā un trešā augsne ir patiesi kristieši, kuri vienā brīdī dzīvē atkrīt no Dieva. Jo, nē, pēc viņu augļiem būs tos pazīt. Augļi vienmēr ir bijuši tas galvenais apliecinājums. 

Vai jūs vēlaties piemēru no Bībeles ceturtajai augsnei? Ko jūs teiktu par mācekļu vadoni apustuli Pēteri? Kāds teiks: paga, paga, paga, viņš izskatās ļoti pēc tās otrās augsnes – kad nāk vajāšanas, tad atkrīt, aiziet prom, pamet visu. Jā, Pēteris aizliedza Jēzu trīs reizes, jo acīmredzot viņš tiešām baidījās no vajāšanām. Un tomēr – vai viņš nesa augļus? Un kā vēl! Vai viņš izmainījās savā raksturā, savā attieksmē, vai viņš mainīja savu dzīvi un pameta visu, kas bija aiz muguras un sekoja savam Kungam Kristum? Vai viņš runāja sava Kunga vārdus, vai viņš darīja sava Kunga darbus? Vai viņš pat nomira tā kā savs Kungs – piesists krustā? Literatūra saka, ka jā. Bībele saka – jā. 

Redziet, viņš nav otrā augsne. Viņš ir ceturtā augsne, viņš ir labā augsne, jo atcerieties, ko Jēzus pirms šīs nodevības Pēterim teica, Jāņa 13. Es atkārtošu šo pantu: „Tam, kas jau ir mazgāts, nevajag vairāk kā vien kājas mazgāt, jo viņš viss ir tīrs; un jūs esat tīri.” Pēteri, tu esi tīrs. Pēteri, tava augsne ir attīrīta. Pēteri, tava augsne ir izretināta, tava augsne ir sagatavota. 

Jā, sātans gan gribēja Pētera augļus izkaisīt, bet nekā vairāk par tādu vienu vēja brāzmu tur nesanāca, jo Jēzus bija parūpējies, Lūkas 22 Viņš saka Pēterim: „Sīmani, Sīmani, redzi, sātans ir gribējis jūs sijāt kā kviešu, bet es esmu lūdzis par tevi, Pēteri, lai tava ticība nemitētos; un, kad tu atgriezīsies,”  jā, kad tu atgriezīsies no tās nodevības atpakaļ, „tad stiprini savus brāļus, jo tu būsi kļuvis vēl stiprāks.” Lūk, ceturtā augsne. Šī svētītā ceturtā augsne.

Tagad tas svarīgais jautājums – kāpēc šī ceturtā augsne ir laba? Kurš viņu padarīja labu? Vai cilvēks pats kaut ko darīja, lai šī augsne būtu laba? Atbilde ir, ka Dievs šo zemi sagatavo. Šī ceturtā svētītā augsne ir Dieva sagatavotā labā zeme. Kas tā ir par laimi, ja tu vari būt ceturtā augsne! Kas tā ir par svētību, ja tu vari dzirdēt Kunga vārdus un ticēt pa īstam! Tas nav no tevis, tā ir žēlastība. 

Tagad fināls. Klausieties 9.pantu „Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird.” Hm, tik bieži dzirdēti vārdi un tik bieži liekas, ka viņi ir tik tukši. Bet paklausies, ko Lūkas par šo pašu pantu saka: „To pateicis,” tātad, šo līdzību pateicis, „Viņš sauca: kam ausis dzirdēt, tas lai dzird.” „Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird.” Redziet, šis viss stāsts nav tik daudz par augsnēm, šis stāsts, šī līdzība ir par dzirdēšanu. Jo es tiešām nezinu, vai cilvēks spēj savu augsni sagatavot, lai tā būtu laba. Es nezinu, kā tas ir iespējams, un tomēr tas ir tik ļoti izšķiroši, tikai šī ceturtā augsne dzen sakni līdz dzīvības avotam. 

Šajā visā līdzībā Jēzus nesaka: „Un tagad, noslēdzot šo līdzību, ejiet uzkopt savu dārziņu, ejiet ravējiet savu augsni.” Viņš nedod šādu pavēli. Viņa pavēle ir un vēl pietam saucot „Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird.” Klausies un dzirdi, jo tik daudzi nedzird. Tāpēc ir šī daļa šajā tekstā, starp līdzību un starp izskaidrojumu, ir šī mistiskā, šī daudziem tik mulsinošā daļa, kur Jēzus runā par to, kāpēc Viņš runā līdzībās uz šiem cilvēkiem. 

Mācekļi Viņam pat jautā: „Kāpēc Tu runā ar viņiem līdzībās, kāpēc? Kāpēc Tu mums to paskaidro un viņiem nē?” Jēzus novelk kādu līniju. Ja tu esi tās līnijas šajā pusē, kurā ir Kristus, tad, atvainojiet, bet tā ir sasodīta svētība, kuru tu esi saņēmis. Kādu dienu šo līniju Jēzus novilks vēl otro reizi un daudz skaidrākā veidā, tas būs Vasarsvētkos, kad draudze saņem Svēto Garu un sāks iet savu ceļu un pasaule turpinās savu ceļu. Todien mācekļi to vēl nesaprata un es ceru, ka mēs šodien to saprotam. 

Kolosiešem 1, kur ir rakstīts: „Noslēpums.” Tas ir šis noslēpums. Noslēpums, kas no laiku laikiem, paaudžu paaudzēs bija apslēpts, bet tagad ir ticis atklāts Viņa svētajiem, ticīgajiem. Es ceru, ka mēs to apzināmies, ka mēs esam izvilkti no šīs pasaules, mēs esam kaut kas jauns. „Kas ir Kristū – ir jauns radījums, vecais ir pagājis un redzi – viss ir tapis jauns.” 2.Korintiešiem. Tādēļ nav tādas pelēkās masas, kur ir kristieši, kuri vienu dienu ir kristieši un vienu dienu viņi nav; vienu dienu viņi ir glābti, otru dienu viņiem ir atcelts glābšanas, vēl pie tam mūžīgās glābšanas darbs. Vai, nu, tu esi uz mūžu vai arī tu nekad neesi bijis. 

Tādēļ Jēzus saka 12.pantā: „Kam ir”, ziniet, kam ir, tam būs vēl, tam tiks dots un tas būs pāri pārēm bagāts. Bet kam nav, kas ir līnijas otrajā pusē, tam tiks arī atņemts tas mazais, kas viņam ir. Izklausas negodīgi? Mēs nevaram tiesāt Dievu, bet, ja tu esi šajā pusē, tev tiks dots vēl un vēl. Ja tev ir dota tā ticība, tad „Svētais Gars, kad Viņš nāks, Patiesības Gars, Viņš vadīs jūs visā patiesībā.” Jāņa 16. Tev tiks dots vēl un vēl un vēl, un tu mācīsies un tu sapratīsi vēl, bet tie, kas ir otrā pusē, ja arī viņiem ir bijusi šī mazā, viltotā, neīstā ticība jeb interese par Jēzu, sekot Jēzum kaut kādu laiku – viņiem arī tas tiks atņemts. Tas, ko Jēzus šeit dara, novelkot šo līniju un sākot runāt līdzības, tas ir paraugs tam. 

Ziniet, padomājiet par to. Todien šis pūlis stāvēja tur krastā un viņš redzēja ar savām acīm Jēzu, miesā. Viņi dzirdēja Jēzu ar savām ausīm. Viņš tur bija īsts un viņi nesaprata. Visu, ko viņi saņēma bija šī līdzība. Bet mēs šodien, mēs draudze esam šeit, tūkstošiem gadu prom, lokācija pavisam cita un mēs saņemam šo izskaidrojumu no paša Kunga. „Laimīgi tie, kas nav redzējuši, bet tic.” Laimīgi. 

Noslēdzošais jautājums. Kura augsne tu vēlies būt? Atceries, es nevaru tev dot, ja tu gribi būt ceturtā, es nevaru tevi padarīt par ceturto. Tas ir Dieva darbs, bet jautājums ir - kura tu vēlies būt? Ja tu vēlies būt ceturtā, tad trīs īsas mācības no šodienas teksta, ar kurām es arī noslēgšu. 

Pirmā mācība ir, ka ceturto augsni apliecina kas? Jā, augļi. Ceturto augsni apliecina augļi. Skaties uz savu dzīvi un izvērtē, kādi ir tavi augļi. Otrā mācība. Ja tur esi ceturtā augsne, tad tu ražo augļus un kas parasti, lielākoties ir iekšā šajos augļos? Sēkla. Tātad, tu neesi tikai augsne, bet tu pats kļūsti par sējēju. Tāpēc šī līdzība par sējēju primāri ir Jēzus, kurš iet sēt, bet patiesībā mēs visi kristieši, mazie Kristi (kristietis nozīmē mazais Kristus), mēs visi esam sējēji. Trešā mācība. Ja tū sēsi kādam, tad atceries, ka daudz lielāka nozīme rezultātam ir nevis tai sēklai, jo tā sēkla ir Dieva Vārds, nevis sējējam, bet augsnei. 

Tāpēc nenolaid rokas, ja arī tu sēj, tev neatsaucas cilvēki. Tas, ka viņi neatsaucas, tas vēl neko nenozīmē, jo atceries, ka sēkla ir Dieva Vārds. Jesajas 55 ir teikts: „Jo kā līst lietus un sniegs krīt no debesīm un turp vairs neatgriežas, bet gan veldzē zemi, uzplaucē to un diedzē to, dod sēklu sējējam un maizi ēdējam, tā būs ar manu Vārdu, kas iziet no manas mute un nenāk pie manis nepiepildīts, bet gan dara to, ko es esmu gribējs, paveic to, kādēļ to esmu sūtījis.” 

Dieva Vārds darbojas pats no sevis. Ja tu esi ceturtā augsne, tu ražo sēklu un tev ir dota šī sēkla, lai tu viņu sētu, Dieva Vārds ir dzīvs un darbīgs, viņš pats darbosies. Nenolaid rokas, ja tu neredzi savā acu priekšā, ka nāk jau augļi un uzdīgst. Atceries, otrajā augsnē kaut kas ļoti ātri uzdīga un tas nebija īsts. Tas, kas nesīs augļus, tas varbūt nāks ar laiku. Tādēļ ej un sēj starp pasauli, ej un sēj draudzē, pieaugušajiem un bērniem, ej un sēj! Negaidi ar to vienu sēkliņu savās rokās, domājot, nu, kurā brīdī tad es varēšu viņu beidzot iesēt? Kurš būs tas īstais brīdis manā dzīvē? Met jo vairāk, jo labāk! Tad tu vari būt drošs, ka kaut kāda sēkla trāpīs tajā labajā augsnē un augļi būs. Ir cilvēki tur ārā, kuri ir šī labā augsne, un kuri vienkārši gaida sēklu. 

Apustuļu darbiem 13 šādi cilvēki bija pagāni. Mēs lasām: „Tur pagāni to dzirdot priecājās un slavēja Kunga Vārdu un tie, kas bija izraudzīti Mūžigājai dzīvībai, ticēja.” Viņi tur ir un viņi gaida savu sēklu. Ej un sēj bagātīgi! 

Lūgsim Dievu.

Debesu Tēvs, paldies par tavu Vārdu. Paldies par šo sēklu, kura mums ir pieejama arī šodien. Kungs, paldies, Tev, par visiem pārbaudījumiem, visām grūtībām. Paldies, ka arī daudzi no mums, šeit kas esam, kuriem pagātne ir pilna ar sāpēm, ar pārbaudījumiem, bet paldies, ka tas ir veids kā Tu arī gatavojis esi mūsu augsni, lai tā būtu laba un, lai tā varētu uzņemt šo Vārdu. Lūdzu, palīdzi mums tā arī raudzīties uz mūsu dzīvi arī uz priekšu ejot, ka Tu turpini strādāt ar mums, ka Tu uzar šo zemi, ka Tu plēs pušu nezālei saknes. Lūdzu, Kungs, lieto mūs savam godam. Lūdzu dod, ka mēs varētu būt sējēji, kuri nes tālāk šo Tavu skaisto, spēcīgo sēklu – Vārdu. Lai Tev gods un slava un pateicība, āmen.