Lielākais Debesu valstībā

Tajā pašā laikā mācekļi gāja pie Jēzus un vaicāja: “Kas tad ir lielākais Debesu valstībā?” Jēzus, pieaicinājis kādu bērniņu un nostādījis to viņu vidū, sacīja: “Es jums saku: patiesi, ja jūs nemaināties un netopat kā bērniņi, jūs neieiesiet Debesu valstībā. Tad nu ikviens, kas pats top pazemīgs kā šis bērniņš, ir lielākais Debesu valstībā. Un, kas uzņem vienu šādu bērniņu manā vārdā, tas uzņem mani. — Mateja evaņģēlijs 18:1-5

Svētrunas noraksts

 
Bija kāda reize, kad Jēzus ar saviem divpadsmit mācekļiem gāja cauri Galilejai. Bībelē ir interesanti teikts, ka Viņš negribēja, ka cilvēki par to uzzina, tādēļ viņi, iespējams, gāja vai nu slepus pa kaut kādām kalna takām, vai arī viņi to darīja naktī, tad kad viņus neredz. Lai vai kā, viņi beigās nonāca savā mājā, kā tur ir teikts Kapernauumā, kas bija apustuļa Pētera māja, un tad Jēzus viņiem uzdod jautājumu: „Mācekļi, par ko jūs runājāt pa ceļam?” Jēzus ļoti labi zināja, par ko viņi runāja, bet Viņš jautā, jo ir kāda ļoti svarīga mācība, kas šiem mācekļiem ir jāsaņem. Tā ir tā pati mācība, kas arī mums šodien ir sagatavota. Uz Jēzus jautājuma divpadsmit mācekļi neatbildēja, tur ir teikts, ka viņi klusēja. Marka 9 ir rakstīts: „Bet tie klusēja, jo tie pa ceļam savā starpā bija sprieduši (patiesais vārds ir strīdējušies), kurš ir lielākais ?” Cik jauki, vai ne? Kurš ir lielākais? Kurš ir lielākais Dieva valstībā no viņiem? 

Uz šo pašu jautājumu mēs šodien centīsimies atbildēt. Šodienas teksts patiesībā satur divus ļoti lielus un svarīgus jautājumus. Pirmais jautājums būs: kurš ir lielākais? Tātad, tas ir relatīvi: kurš no visiem pieejamiem ir vislielākais? Bet tad otrs jautājums, kas, manuprāt, ir vēl svarīgāks: cik liels ir šis lielākais? Tātad, absolutā vērtība. Kurš ir lielākais un tad pēc tam – cik tad ir liels šis lielākais? Es jums jau varu pateikt priekšā – šodienas ceļš cauri šai Rakstu vietai vedīs no Debesīm cauri ellei un atpakaļ uz Debesīm. Tāds ir mūsu maršruts šodien. 

Tātad, pirmais jautājums: kurš ir lielākais?  Par to mēs pirmos četrus pantus varam apskatīt. Tātad, šie divpadsmit mācekļi strīdējās, kurš no viņiem ir lielākais? Šī nebija vienīgā reize, mēs redzam Bībelē, ka viņi ik pa laikam runā par šādu tēmu. Vienā reizē viņi pat pieaicinājuši vienu mācekļa mammu, kura iet pie Jēzus un lūdz Jēzum, ka viņas dēli varētu būtu tie, kuri sēdētu pie Jēzus labās rokas, tad kad viņi būs Debesīs. Es domāju arī šodien nav jau daudz citādāk. Mēs redzam visas pasaules vēsturē, ka cilvēks vienmēr ir gribējis būt lielākais, būt labākais. Šodien mums ir sporta pasākumi, simtiem, tūkstošiem, kur viens uzdevums ir sporta komandai vai šim sportistam būt lielākajam, nonākt beigās pirmajā vietā. Biznesā – būt lielākajam peļņā. Mēs lasām Forbes sarakstus ar lielākajiem miljardieriem, ar visstraujāk augošajiem uzņēmumiem un tie ir tie, uz kuriem mēs skatāmies kā uz tādu priekšzīmi. Politikā – visi cīnās par to, lai viņi būtu tie lielākie, saņemtu lielāko vēlētāju atbalstu un tā tālāk. Jau skolās bērniem māca – ej un piedalies olimpiādēs un izcīni pirmo vietu. 

Bet tātad, šie divpadsmit mācekļi strīdās arī par šo cilvēcisko lietu, šo cilvēcisko jautājumu: kurš tad ir lielākais no mums? Kaut arī viņi sākumā neatzinās, pēc tam viņi tomēr Jēzum uzdod jautājumu un tas ir tas teksts, par ko šodien mums ir runa, to, ko Toms mums lasīja, tas ir turpinājums šim stāstam, kuru es jums iesāku. Mēs lasām pirmajā pantā, viņi jautā tagad Jēzum: „Labi, bet kas tad ir lielākais Debesu valstībā?” Šeit tas vārdiņš ‘tad’ – kas tad ir lielākais? Tas liecina par to, ka tas ir tā kā tāds pretjautājums, nevis vienkārši: „Kas ir lielākais mūs interesē, bet nu labi, kas tad ir tas lielākais, Jēzu? Jēzu, Tev nepatīk droši vien, ka mēs strīdāmies, kurš no mums ir lielākais, bet kas tad ir lielākais Debesu valstībā?” Jēzus atbilde ir vienkārši vov! Tā ir daudz dziļāka nekā tas, ko mēs varbūt saņemam izlasot vienreiz cauri šos divus pantus, Mt 18:2-3. Paklausieties: „Jēzus, pieaicinājis kādu bērniņu un nostādījis to viņu vidū, sacīja: „Es jums saku: patiesi, ja jūs nemaināties un netopat kā bērniņi, jūs neieiesiet Debesu valstībā.”” 

Tātad, šī ilustrācija ar bērnu, bet pirms mēs runājam par bērnu, mums ir jāparunā par citu tēmu. Viņš nesaka tikai, kas netop kā bērni, paskatieties to darbības vārdu pirms šī netopat. Viņš saka: „Ja jūs nemaināties.” Vecajā tulkojumā ir teikts: „Ja jūs neatgriežaties.” Tātad, ja jūs nepagriežaties atpakaļ, jūs nevarat ieiet Debesu valstībā. Mācekļi Viņam jautā: „Nu, Jēzu, kurš šajā Debesu valstībā ir tas lielākais, šajā Debesu valstībā, kura mums stāv priekšā?” Jēzus viņiem saka: „Draugi, mīļie, ja jūs nepagriežaties uz otru pusi, jūs nemaz nenonāksiet Debesu valstībā. Jūs ne tikai nebūsiet lielākie, bet jūs nemaz nebūsiet tur, nenonāksiet. Jo Debesu valstība ir kaut kas cits nekā jūs domājat.” Es domāju, cik svarīga šī ziņa ir arī mums katram, šodien, tev un man. Kas tev ir Debesu valstība? 

Jēzus saviem divpadsmit mācekļiem bija ļoti daudz runājis par ciešanām, kas Viņu sagaida, par iznākumu, par grūto, šauro ceļu, kas ved uz šo Debesu valstību un Viņš arī ik pa laikam bija mazliet pastāstījis par Godību, kas Viņu sagaida. Bet mācekļi bija saklausījuši tikai to skaisto pusi, Godības pilno daļu. Tā vietā, lai viņi jautātu savam Kungam: „Jēzu, kā mēs varam Tev palīdzēt iziet šo smago ciešanu ceļu, kas Tev stāv priekšā?” Viņu jautājums ir: „Kurš būs lielākais no mums Debesu valstībā?” Gribas teikt: es atvainojos, jūs jokojat? Jūs vispār saprotat, kas te notiek? Jūs vispār saprotat, kam jūs sekojat? Jūs vispār saprotat, kurp šis Jēzus dodas? Jūs vispār saprotat, kas ir tā Debesu valstība, par kuru Viņš runā? Tas ir jautājums, ka nav jau tikai tajā laikā divpadsmit mācekļiem. Tas ir katram Kristus māceklim arī šodien svarīgs jautājums.

Jēzus viņiem saka: „Ja jūs nepagriežieties atpakaļ, pretējā virzienā, jūs nenonāksiet Debesu valstībā. Jūs šobrīd ejat nepareizā virzienā, draugi.” Kas ir tas virziens, kurā tu ej? Vai tu ej savu pašu ambīciju sasniegšanā? Vai tava nākotnes vīzija ir – tu audz slavā, tava karjēra aug, iespējams tu kļūsti bagātāks, tev ir panākumi. Un tad kaut kā caur to visu tu Dievu iepīsi iekšā un varbūt, tur kur varēs, tu kādam varbūt par Viņu liecināsi? Bet, kad tas viss ir balstīts uz to, ka man ir jāceļas, man ir jābūt tam, kurš tiek paaugstināts un varbūt Dievs ir tas, kuram ir jābūt atbildīgam par to, ka Viņš mani ceļ augstāk, ja tā ir, tad zini, ka šis ceļš neved uz Dieva valstību. Tas ir tieši tas ceļš, kuru šie divpadsmit mācekļi bija izvēlējušies šeit. Jo sevis paša celša ir pretstats, es uzsveru – pretstats tam, kas notiek Dieva valstībā, jo Dieva valstība ir domāta tiem, kuri savu veco ‘es’ nonāvē un, kuri atsakās no sevis. Tieši tik skaidri Bībele par to runā. Jo Debesu valstībā ieies, pietam būs lielākie – kuri? Kuri? Ceturtais pants, Mt 18:4 – pazemīgie. Tieši pretstats tam, ka tu cel sevi. 

Jēzus Mt 18:4 saka: „Tad nu ikviens, kas pats top pazemīgs.” Nevis, ka tu tiec padarīts pazemīgs tiesas dienā, kad tev sāks uzrādīt visus tavus pārkāpumus un tad tu sapratīsi – jā, nu tiešām tā ir! „Bet, kas pats top pazemīgs kā šis bērniņš, ir lielākais Debesu valstībā.” Lūk, divpadsmit mācekļi – tas ceļš ir pretējā virzienā, tas ceļš ved uz turieni. Cik pretēji Dieva standarti salīdzinot ar cilvēka iztēlotajiem standartiem. Dievam pazemīgākais ir augstākais. Mazākais ir lielākais. Pēdējais ir pirmais. Pazemība aizved uz Dieva valstību. Pretstats ir lepnums. Lepunums bija tas, kas eņģeļiem lika pamest Dieva valstību. Pazemība ir tik grūta mācību viela, ka es domāju, ka mums tā ir jāmācās visu dzīvi, ļoti grūti mums cilvēkiem iet ar to. 

Tāpēc arī šodien mēs varam padomāt par to, kas tad ir pazemība? Ja es tev uzdotu jautājumu: kā tu raksturo pazemību? Kas tā ir? Jēzus to šodien salīdzina ar bērnu. Kādā ziņā bērns ir pazemīgs? Kā jau jūs daudzi zināt, man arī ir bērni, man ir četri dēļi, un ja godīgi, tad nav tā, ka man uzreiz nāktu prātā ļoti daudz piemēru, kā bērns ir pazemīgs. Bērni, patiesībā, atgādina tos divpadsmit mācekļus. Bērni grib būt vienmēr pirmie. Bērni būs tie, kuri paņems lielāko šokolādes gabalu. Bērni gribēs dabūt lielāko skaitu, tad kad būs pieejamas konfektes kādā bļodiņā, piemēram, dievkalpojuma aizmugurē. Tēma, ar kuru mums gandrīz katru svētdienu ir jāsaskarās. 

Bet kas tad ir tā pazemība, kas ir ieraugāma bērnā? Ir tāda viena izteikta lieta, kuru noteikti mēs varam minēt, un es ticu, ka tas ir arī tas, ko Jēzus šeit domā. Jo bērna pazemība atklājas viņa pilnīgajā atkarībā no viņa vecākiem. Bērna pazemība atklājas viņa pilnīgajā atkarībā no saviem vecākiem. Šī atkarība ir viņam pilnīgi dabiska. Mazs bērns nedomā par to, ka viņam pašam būs tagad jārūpējas par dzīvi, ka viņam būs pašam jāpērk ēdiens, viņš pat nedomā par to, ka viņam būs jāgatavo nopirktais ēdiens, viņš nemaz nedomā par to, ka viņam būs pēc tam jānomazgā trauki, kad viņš būs apēdis šo ēdienu. Viņš nepērk sev jaunas drēbes, viņam nav jāuztur saimniecība, viņam nav jāuztur māja. Mazs bērns pieņem par pašsaprotamu, ka par to parūpēsies mamma un tētis. Viņi sagādās to visu, nevis tikai vienreiz, bet katru dienu. 

Protams, ir izņēmumi, kurus mēs redzam arī šajā laikā, arī Latvijā, kas ir traģiski izņēmumi, kad vecāki nepilda šo. Bet šis ir tas, kā Dievs ir radījis šo, ka bērnam vajadzētu uzaugt ģimenē, kurā viņš to visu saņem, kurā viņš to pieņem par pašsaprotamu. Tad tādā ģimenē bērnam pietiek ar to, ka viņam apkārt ir kāds, kas viņu mīl un par viņu parūpēsies katru dienu. Viņš nerūpējas par to, kā viņš tiks galā ar šo lielo dzīvi. Šādu pašu pazemību Dievs sagaida no cilvēka. Pazemība ir, ka tu uzticies savam Debesu Tēvam, ka Viņš parūpēsies par tevi, ka tev nav jāceļ sevi priekšplānā, ka tev jāceļ savas ambīcijas, ka tavs nākotnes ceļš ir jānobruģē tā, ka tu izcīnīsies cauri šai dzīvei pats. Divpadsmit mācekļi gribēja būt lielākie, katrs par sevi teica jeb cerēja, ka viņš varbūt būs lielākais, bet Jēzus saka: „Esiet kā mazi bērni, pazemīgi, un pakļaujieties Debesu Tēvam un tad jūs būsiet ne vien Debesu valstībā, bet tas skaistais ir tas, ka jūs būsiet arī lielākais Debesu valstībā.” Tas skaistais šajā tekstā ir, ka visi, kuri būs Debesu valstībā, būs vienlaikus arī lielākie. 

Jēzus, manuprāt, ir vislabākais piemērs šai pazemībai, vai ne? Pat Viņš kā Debesu Tēva bērns parāda to, ko Viņš te māca ar šo mazo bērnu, kuru Viņš ir nostādījis sev blakus. Mēs pat varam teikt: šeit Jēzus māca par mazo Jēzu, kurš stāv Viņam blakus, kura ir vislabākā ilustrācija pazemībai šeit. Jo Jēzus, piemēram, Jāņa 17 saka savam Debesu Tēvam: „Viss, kas ir mans, ir Tavs un Tavs ir mans.” Vai Jāņa 5 Viņš saka: „Patiesi, patiesi, es jums saku: Dēls nevar pats no sevis darīt neko, ja vien tas neredz Tēvu darām, jo vienīgi to, ko dara Tēvs, tāpat dara arī Dēls.” Lūk, kā Viņš uzticās savam Tēvam – ko Tēvs māca, to Viņš dara. Nākamajā pantā Viņš pabeidz: „Jo Tēvs mīl Dēlu un rāda Viņam visu, ko pats dara.” Pat Jēzus uzticējās savam Tēvam. Jēzus bija šāds pazemīgs bērns. 

Lūk, tāds ir lielākais Debesu valstībā – šāds vismazākais kā Jēzus viņu sauc, ir lielākais. Ievērojiet, Jēzus to min daudzskaitlī – ikviens kurš ir šāds, ir lielākais Debesu valstībā. Mums nav jāmeklē viens, kurš izceļas ar savām Gara dāvanām. Mēs turpinājumā redzēsim, kādi ir šie vislielākie. Mēs esam nonākuši pie piektā panta un līdz desmitajam pantam mēs varētu ļoti daudz vilkt ārā, bet es esmu izdalījis trīs lietas, kuras ir kā pazīmes tam, cik augstu ir celts tas, kurš ir lielākais Debesu valstībā. Pirmā lieta, ka Jēzus identificējās pats ar šiem vislielākajiem. Izlasiet Mt 18:5, Jēzus saka: „Kas uzņem vienu šādu bērniņu manā vārdā, tas uzņem mani.” Jēzus saka, ka ja šādam bērnam kaut ko dara, tas to dara man. 

Tātad, savā ziņā, pats Jēzus uztver visu, kas pret šo mazāko jeb šo lielāko Debesu valstībā ir darīts, personiski. Bet ne tikai tas, izlasiet nākamo pantu. Šī bija tikai tā pozitīvā puse – visu šķietami labo, ko jūs darat kādiem šiem vismazākajiem, jūs darat man, bet izlasiet nākamo pantu, Mt 18:6 „Kas apgrēcina vienu no šiem mazākajiem, kas ticu uz mani,” un tad seko trakas lietas. Tātad, Jēzus saka: šāds lielākais Debesu valstībā ir daudz lielāks nekā jūs spējat iedomāties, jo viss labais un viss sliktais, kas tiek darīts šiem, tiek darīts pašam Jēzum. Jēzus to uztver personiski, ne tikai tās labās, bet arī negatīvās lietas. 

Tas ir līdzīgi tā, kā mēs esam iestājušies NATO un NATO piektajā pantā ir minēts, ka ja kāds uzbrūk vienai dalību valstij, tad tas tiek uztverts kā uzbrukums visām dalību valstīm. Savā ziņā mēs varam teikt, ja kāds uzbrūk mazajai Latvijai, tas ir tāpat kā uzbrukums lielajai ASV. Tad notiek diskusijas par to – kā būtu, ja Latvijai uzbruktu? Vai nebūtu tā, ka pārējie vienkārši pateiktu: nu, labi, nav vērts iestāties pretī! Un tādā veidā izjuktu visa NATO? Šīs cilvēciski veidotās organizācijas ir cilvēciskas un vājas, bet visspēcīgais Dievs ir tāds, kurš uztver to personiski un Viņš pats par to iestājas. 

Tādējādi šie lielākie Debesu valstībā ir savienoti ar Kristu, kā priekos tā bēdās. Te mēs varam nojaust, cik augstu ir celti tie, kuri ir lielākie Debesu valstībā. Grūti to ir iztēloties un negribas pat to mutē ņemt, bet savā ziņā mēs esam tik augstu celti, kā pats Kristus. Otrais piemērs, ko Jēzus min – soda bardzība. Tagad mēs no Debesīm kāpsim lejā tumsas un nāves ielejā, iesim lejā, ko sauc par elli. Jēzus no Mt 18:6-9 atklāj, cik bargu sodu sagaida, kuri apgrēcina šos Dieva valstības lielākos jeb cilvēku acīs – mazākos. Mt 18:6 Viņš saka: „Kas apgrecina vienu no šiem mazākajiem, kas tic uz mani, tam būtu labāk, ja tam uzkārtu dzirnakmeni kaklā un to noslīcinātu jūras dziļumā.” 

Atkal jāsaka: vov! Jēzu, kādēļ tik skarbi? Kādēļ tik bargs sods? Vai tiešām tas ir tik traki? Es domāju, mēs varētu neiet tālāk un apstāties šeit un ar šo vien pietiktu, lai aprakstītu, cik ļoti dārgi Dievam ir Viņa bērni, cik ļoti augstu Viņš ir viņus cēlis, cik ļoti lieli ir viņi Debesu Tēva acīs, jo Dievs šeit saka: „Ja kāds ko izdarīs manam bērnam, tam būtu labāk nomirt nekā stāties pretī Man, viņa Tēvam.” Vai jūs saprotat, ar ko jums ir darīšana? Šī nav nekāda kriminālfilma, kurā tēvs aizstāv ģimeni, šis nav kaut kāds romāns, šis nav kaut kāds izgudrojums, šis ir tas, ko Bībele runā par saviem bērniem. Tik vērtīgs tu esi Viņa acīs! Tik augstu celts tu esi, ja tu esi Dieva bērns. 

Bet mēs neapstāsimies šeit, iesim tālāk, jo te ir vēl, es domāju, ka šī Rakstu vieta nav domāta tikai pazemīgajiem, bet tā ir domāta ar mērķi, lai padarītu mūs pazemīgus, lai parādītu, kas mēs esam, jo Jēzus saka: „Tam, kurš aprēcina vienu no Viņa mazākajiem, ir labāk uzkārt dzirnakmeni ap kaklu un noslīcināt jūrā.” Es vēlos, ka mēs ieraugām šīs ilustrācijas smagumu, tāpēc mums ir jāzina kāda lieta par tā laika jūdu kultūru. Viņi ikdienā lietoja diva veidu dzirnakmeņus. Bija tas mazais, ko lietoja sievietes, pārsvarā gatavojot ēst. Viņas mājās to lietoja, pašas spēja griezt šo dzirnakmeni, jo viņš bija mazs izmērā. Piemēram, Lūkas 17 ir minēts šāds piemērs. Līdzīgi tā kā jūs varat iztēloties šodien – mums virtuvē ir visādas virtuves ierīces, pārsvarā elektriskas mūsdienās, tāpat viņiem bija dzirnakmens, kas bija mājas mazā santehnika vai mazā virtuves ierīce. 

Bet tad ir otrs veids dzirnakmeņiem – lielais, kuru nespēja cilvēks pakustināt, kuru tikai ēzeļi spēja pagriezt un pastumt uz priekšu. Kā jums šķiet, kurš dzirnakmens šeit ir minēts? Šeit grieķu vārds ir ‘mulos onikos’. Mulos ir dzirnakmens un onikos ir ēzelis. Tātad, Jēzus saka: „Kas agrēcina manu mazāko, tam būtu labāk uzkārt lielo ēzeļu dzirnakmeni un noslīcināt to.” Es domāju, dzirnakmeņa izmērs vien atklāj šīs vainas smagumu. Bet ir vēl viena lieta, kas mums jāzina – jūdiem bija bail no lielajām jūrām, jūdiem bija bail no dziļām, lielām, atvērtām jūrām. Piemēram, Atklāsmes grāmatā 21 tāpēc ir teikts, ka Debesīs vairs nebūs jūras, jūs to esat pamanījuši? Tur ir rakstīts: „Tad es ieraudzīju jaunas Debesis un jaunu zemi, jo pirmās Debesis un pirmā zeme bija zudušas un jūras vairs nebija.” Jūdam šo dzirdēt bija tik labi. Jūras vairs nebūs tur. Tā baigā, dziļā, tumšā, atklātā jūra. Galilejas ezers jau bija šaušelīgs, bet lielā jūra!

Paklausieties, ko Jēzus šeit saka: „Uzkarināt dzirnakmeni ap kaklu un noslīcināt  jūras dziļumā.” Cik tālu ir jūras dziļums no Dieva valstības visaugstākā, vislielākā cilvēka! Jūs jūtat, cik nopieti Dievs uztver šo jautājumu? Elle ir pat vēl ļaunāka par jūras dziļumu, jūra tikai nonāvē, bet elle moka mūžīgi. Padomājiet, šādu sodu saņem tie, kuri liek klupšanas akmeņus šiem Dieva bērniem, šiem vismazākajiem, šiem Dieva valstības visaugstākajiem. Es jums varu pateikt – paskatieties pa labi un pa kreisi, šie ir tie cilvēki, par kuriem Jēzus runā. Paskatieties, tiešām, paskatieties pa labi un pa kreisi uz tiem cilvēkiem, kas jums sēž blakus. 

Jēzus šeit runā par tiem, kuri ir jaunpiedzimuši kristieši. Par viņu apgrēcināšanu Dievs saka, ka ir pelnāms šāds sods, bet vienlaikus mums ir jāatceras, ka nav jau tas tikai brīdinājums viņiem, tas ir brīdinājums arī mums. Mēs kristieši esam sūtīti novākt klupšanas akmeņus no citu ceļa, bet cik bargs sods ir tam, kurš speciāli liek šos akmeņus. Patiesība ir tā, cik daudzi no mums ir apgrēcinājuši kādu no Dieva bērniem. Mēs nevaram teikt: nu jā, tas ir par cilvēkiem, kuri apzināti to dara. Cik daudz mēs to esam darījuši. Mums vajadzētu visiem būt tiem, kuriem uzkarina šo ēzeļa dzirnakmeni ap kaklu un noslīcina visdziļākajā jūrā. Dzirnakmeniem vajadzētu būt pirktākai precei veikalos. 

Es gribu, ka mēs saprotam priekš sevis, ka mēs esam vainīgi Dieva priekšā. Ir simts un viena lieta, kuru dēļ mēs esam vainīgi, bet šeit, šodien, tu nevari izvairīties no šī teksta. Man nav jāmina, es domāju ir daudz piemēru, apgrēcināšana var sākties jau ar to, ka tu aprunā kādu, ka tu ierauj sarunā otru cilvēku, kristieti, un tu sāc runāt par kādu trešo cilvēku un tu viņu apgrēcini ar to. Tas varbūt ir tāds zemais līmenis, bet ir daudz smagākas lietas. Jūs katrs varat izvērtēt savu dzīvi un skatīties uz sevi – jūs atradīsiet, es atrodus savā dzīvē. Mēs visi esam vainīgi. Es vēlos, ka tu skaidri sev noliec acu priekšā – jā, es esmu arī vainīgs šajā grēkā, par šo pārkāpumu.

Tāpēc nākamie trīs panti ir domāti arī man. Mt 18:7 „Vai pasaulei, kad nāk apgrēcība. Apgrēcībai gan ir jānāk,(jā, grēks būs šajā pasaulē) bet vai tam cilvēkam, (arī man) caur kuru nāk šī apgrēcība.” Tādēļ, kas ir jādara? Mt 18:8 „Ja tava roka vai tava kāja tevi apgrēcina, nocērt to un aizmet projām. Labāk tev tizlam un kroplam ieiet Dzīvībā nekā, ja tev ir abas rokas un kājas un tu tiec iemest mūžīgā ugunī. Un, ja tava acs tevi apgrēcina, tad izrauj to un aizmet projām, jo labāk tev vienacainam ieiet Dzīvībā nekā ja tev ir abas skaistās acis, ar kurām tu ieraugi elles ugunis.” Un, ja nu kāds vēlās piesieties, es uzreiz pasaku – Jēzus to nesaka šeit burtiski, Viņš runā garīgi. Nocērt un izrauj to, kas ir apgrēcinājis citus un kas turpina apgrēcināt. Grēks ir kā vīruss, kas pārņem visu tavu miesu lēnā garā, kā raugs, kurš saraudzē visu mīklu. Un, ja tu apgrēcināji vienu cilvēku, tu to noteikti darīsi atkal, tādēļ nocērt to un izrauj un aizmet projām. Ne tikai nocērt to un noliec sev blakus, jo varbūt kādu dienu tu izdomāsi, ka tev viņu tomēr vajag un tu viņu mēģināsi pielikt atpakaļ, bet aizmet to projām. 

Tas atgādina vārdus no Mihas 7, kur par Dievu ir teikts, ka Viņš iemetīs jūras dzelmē visus mūsu grēkus, Viņš aizmetīs projām, bet Viņš saka: dari tu to arī, apturi to, neļauj tam izplesties. Es domāju, tas ir domāts mums katram individuāli, bet tas ir domāts arī draudzei kopumā, jo draudze ir Kristus miesa. Jā, tur ir tās rokas un kājas un acs, tāpēc šajā pašā nodaļā mazliet vēlāk Jēzus teiks, ko darīt ar cilvēkiem, kuri draudzē grēko. Ej vispirms runā ar viņiem zem četrām acīm, pēc tam pieaicini lieciniekus, ja viņi neatgriežas. Pēc tam ved viņus draudzes priekšā, un ja viņi neatgriežas, tad izslēdz ārā (no draudzes), griez nost. Tas varbūt mūsdienu liberālajā sabiedrībā liekas kā cilvēktiesību pārkāpums, bet Jēzus to māca darīt. Jo grēks samaitās visu un tas sāks bojāt pašus kristiešus un draudzi, tas bojās visu liecību par kristietību pasaulē un cik ļoti tā ir jau sabojāta. 

Grēks nenocirsts un neizrauts atnesīs Dieva bargo sodu un ievērojiet, kas ir šis sods. Jēzus Mt 18:8 saka: „Mūžīgā ugunī.” Paklausieties, kā Bībele vēl runā par šo elli. Daniela 12 viņi to sauc par: „Mūžīgu kaunu un negodu.” Atklāsmes grāmatas 21.nodaļā: „Degošs uguns un sēra ezers.” Mateja 25: „Mūžīgā sodība.” 2.Tesaloniķiešiem 1: „Mūžīgā pazušana, nošķirtība no Dieva un Viņa varenās Godības.” Jūdas vēstulē: „Mūžīgā ugunstiesa un visdziļākā tumsa uz mūžiem.” Jesaja 66: „Tārps, kas tos grauž nenobeigsies un uguns neapdzisīs, tie būs biedinājums visiem dzīvajiem.” Atklāsmes grāmatā 14: „Tas dzers Dieva dusmu kvēles vīnu, kas ir neatšķaidīts un ir ieliets Viņa dusmu traukā. Tas tiks mocīts ugunī un sērā svēto eņģeļu un Jēra priekšā. Un mūžu mūžos kāpj augšup šo cilvēku mocību dūmi, ne dienu  ne nakti nav miera.” 

Elle. Šī elle ir mūžīga, jo ir ārpus laika. Dievs dzīvo ārpus laika un viss Dievam ir mūžīgs. Jēzus Mt 18:9 šo pašu elli apraksta kā elles uguni. Šeit Viņš ir izmantojis vārdu ‘gehenna’. Gehenna ir Jeruzālemē ieleja, kurā agrāk, Vecajā Derībā, Izraēls upurēja bērnus elkdievam Moloham. Tādēļ vēlāk tā kļuva par atkritumu izgāztuvi, kurā tika dedzināti atkritumi dienu un nakti. Tur tika mests viss, kas ir lieks, viss, kas vairs nav vajadzīgs, viss, kas ir nederīgs. Šis Gehennas degošais atkritumu kalns ir brīdinājums cilvēkam, kurš ir lieks, kurš ir nederīgs, kurš liek klupšanas akmeņus ceļā citiem. Es ceru, ka mēs redzam, ka mēs esam starp tiem, kuri ir pelnījuši šo. Tad ir tas jautājums: kas tad mani var glābt no šī mūžīgā tārpa, no šīs atkritumu kaudzes? 

Draugi, jums ir jāzina atbildi uz šo jautājumu, un jums jūsu dzīves jēga ir saprast šo jautājumu. Kas ir atbilde? Atbilde ir, ka Jēzus caur savu vietniecisko upuri spēj tikai atrisināt šo jautājumu. Vietnieciskais upurs nozīmē, ka Viņš ir nodzīvojis dzīvi bez šiem grēkiem un Viņš tev dod savu bezgrēcīgo dzīvi un paņem tavu grēka pilno, aptraipīto dzīvi. Viņš ar šo tavu dzīvi gāja Golgātā un samaksāja par to, lai tu varētu stāties Dieva priekšā ar bezgrēcīgo. Savā ziņā Viņš ir ne tikai tas bērns, kuru Viņš ņem šeit un rāda kā pazemīgo, Viņš ir tas, kurš uzņēmās šo ēzeļa dzirnakmeni uz sevi un gāja labprātīgi nogrimt šajā visdziļākajā jūrā, lai tas nebūtu jādara tev. Un tu neko, ne nieka nespēj darīt, lai nopelnītu šo, tāpēc, ka tu esi grēcīgs, tāpēc vienīgais, ko Kristus prasa ir ticība, ka tu uzticies Viņam, ka tu esi gatavs atdot Viņam šo savu dzīvi un ņemt Viņa dzīvi un uzvilkt sev, šo pazemīgā bērna dzīvi. Pazemīgā ticībā, kurā mazs bērns pieņem tēti un uzticas viņam, un nevis skaita nopelnus un cenšas katru dienu nopelnīt to, ka viņš drīkstēs dzīvot šajā mājā un drīkstēs ēst no galda, kas ir likts un drīkstēs gulēt savā gultā. 

Redziet, šodienas teksts dod mums šo izvēli – vai tu gribi būt nolādēts Gehennā vai tu vēlies būt svētīts Dieva valstībā? Ir tikai divi ceļi. Tas viens ceļš, kuru mācekļi bija noskatījuši, tas platais ceļš, pa kuru iet tik daudzi, viņš patiesībā ved uz Gehennu, kaut arī gar ielas malām ir uzliktas zīmes ‘uz Debesīm’ vai ‘uz slavu’ vai ‘uz bagātību’ vai ‘uz veiksmīgu karjēru’, pat ‘uz veselību’. Bet šaurais, grūtais ceļš, kurš iet pretējā virzienā, ved uz Dieva valstību. Ja tu nepagriezīsies un nekļūsi kā šāds bērns, tu neaizsniegsi to. 

Lūk, Dieva valstībā lielākais ir tik liels, ka Jēzus pat identificējās ar viņu un viņš ir tik liels, ka Dievs tik bargu sodu piesola tiem, kuri apgrēcinās kādu no šiem Viņa vismazākajiem. Bet ir vēl trešā, pēdējā lieta un tagad mēs ejam atpakaļ uz Debesīm. Mēs bijām Debesīs, nokāpām ellē un tagad ejam atpakaļ uz Debesīm, jo tur mēs lasām Mt 18:10 „Pielūkojiet, ka jūs nevienu no šiem vismazākajiem nenonicināt, jo es jums saku: viņu eņģeļi Debesīs vienmēr redz mana Debesu Tēva vaigu.” Lūk, eņģeļi! Mēs esam atpakaļ Debesīs. Viņš saka: „Paskatieties, Dievs rūpējas par šiem vismazākajiem tik ļoti, ka Viņš ir uzticējis saviem aģentiem, eņģeļiem, atskaitīties, atnest vajadzības un iet un kalpot viņiem.” 

Mēs varbūt esam mācīti, ka mums katram ir sargeņģelis, bet patiesībā mums katram ir pulks ar eņģeļiem, kuri seko mums līdzi. Viņi ziņo Tēvam, kad ir kāda vajadzība mums, viņi ziņo Tēvam, kad mums ir darīts pāri, viņi ziņo Tēvam, kad kāds mūs apgrēcina. Jēzus šeit pasaka: „Viņi redz Debesu Tēva vaigu,” kas vienkārši nozīmē, ka viņiem ir tieša pieeja pie paša Debesu Tēva. Šajā pasaulē tiem mazākajiem varbūt nav daudz, tie kuri izvēlas iet pa Kristus ceļu, viņiem pat ir jāatsakās no daudz kā, bet ziniet, ka viņiem ir Debesīs eņģeļi, kuri kalpo viņiem un sargā tos. Cik augstu ir celts šis lielākais Debesu valstībā. 

Es ceru, ka šodienas Vēsts ir mums atgādnājums, ka Dieva valstība ir atrodama tikai pazemībā. Tā nav tikai viena pazemībā veikta izvēle, bet tas ir viss dzīves ceļš, ko tu ej pazemībā. Ar pazemīgajiem tu vari iet, sekot viņiem, jo viņi iet tajā virzienā, kurš ved pa šauro ceļu uz Dieva valstību. Es ceru, ka šodienas Vēsts ir arī atgādinājums mums katram, cik ļoti Dievs mūs mīl, ja mēs esam šo pazemīgo, jaunpiedzimušo kristiešu vidū. Cik augstu Viņš mūs ir cēlis! Tik augstu, ka Jēzus visu mums darīto uztver kā Viņam darīto. Tik augstu, ka par mūsu apgrēcināšanu Dievs uzskata piemērotu sodu uzkārt ēzeļa dzirnakmeni ap kaklu un noslīcināt visdziļākajā un baisākajā jūrā. Tik augstu mēs esam celti, ka pat eņģeļi mums kalpo un iet pie Debesu Tēva, lai runātu ar Viņu. 

Tādēļ es noslēgšu ar dažiem teikumiem, kuros es aizvietošu šo vismazāko apzīmējumu pret manu vārdu. Un es vēlos, ka tu klausies un atkārto pie sevis šos teikumus un mana vārda vietā ieliec savējo. Jēzus saka: „Kas uzņem Marku manā vārdā, tas uzņem mani. Kas apgrēcina Marku, tam būtu labāk, ja tam uzkārtu dzirnakmeni kaklā un to noslīcinātu jūras dziļumā. Pielūkojiet, ka jūs Marku nenonicināt, jo es jums saku: viņa eņģeļi Debesīs vienmēr redz mana Debesu Tēva vaigu.” 

Lūgsim.

Debesu Tēvs, Kungs, mēs dziedājām, ka viss mums ir dots Tavā žēlastībā. Paldies, ka Tu daudz kur Bībelē, bet arī šodienas tekstā parādi to milzīgo plaisu starp to realitāti, kas mēs esam, ko mēs esam pelnījuši, ko mēs esam pelnījuši ar visdažādākajām lietām, bet arī ar šo, šodienas, grēku un to realitāti, kas mēs esam Tavā spēkā darīti, Tavā žēlastībā, ka no visdziļākās bedres Tu mūs esi aicinājis, lai sēdinātu pie sava Debesu Tēva galda un būt sadraudzībā ar Viņu. Ne tikai Jēzum kalna apskaidrošanā Tu kalpoji caur saviem eņģeļiem, bet Tu to dari ikdienā arī mums. Mēs esam tik akli, mēs tik maz no tā visa ko saprotam, mēs tik ļoti šaubāmies, mēs cik ļoti paaugstinām velnu, sakot, ka tik daudz ir velna uzbrukumi mūsu dzīvē un viņš ir tik stiprs, un tas viss ir tikai tāpēc, ka mēs tik maz skatāmies uz Tevi, tik maz pieņemam to, ko Tu jau esi pateicis par sevi. Mēs vēlamies mācīties un kļut stiprāki. Lūdzu, turpini apžēloties pār mums, lūdzu, māci mūs, kā mēs varam būt pazemīgi. Lūdzu, brīdini mūs tad, kad mēs esam pagriezušies atkal pretējā virzienā gribot iet pa to ceļu, pa kuru iet tik daudzi. Lūdzu, apžēlojies pār mums un paldies, Kungs, ka Tu tik ļoti mīli mūs. Āmen.