Mega ticība

Svētrunu arhīvs

Klausīties
Datums:
12.05.2019.
Sludinātājs:
Sērija:
Kods:
LBVD-168
Rakstvieta:
Mt 15:21-28

Jēzus tos atstāja un devās atpakaļ uz Tīras un Sidonas apvidu. Un, redzi, kāda kanaāniešu sieviete, kas tur dzīvoja, nāca pie viņa, saukdama: “Kungs, Dāvida dēls, apžēlojies par mani! Manu meitu dēmons briesmīgi moka!” Bet viņš tai neatbildēja ne vārda. Tad viņa mācekļi pienāca un lūdza: “Palīdzi tai, jo tā kliedz, nākdama aiz mums.” Jēzus tiem atbildēja: “Es neesmu sūtīts ne pie viena cita kā vienīgi pie Israēla nama pazudušajām avīm.” Bet sieviete, pienākusi klāt, nometās ceļos viņa priekšā, sacīdama: “Kungs, palīdzi man!” Viņš atbildēja: “Nav labi bērniem domāto maizi nomest sunīšiem.” – “Jā, Kungs,” viņa sacīja, “bet sunīši ēd druskas, kas nobirst no viņu kungu galda.” Tad Jēzus viņai atbildēja: “Ak, sieviete, tava ticība ir liela! Lai notiek, kā tu vēlies.” Un tajā brīdī viņas meita kļuva vesela. — Mt 15:21-28

Svētrunas noraksts

 
Es jūs arī visus sveicu Māmiņdienā, Mātes dienā! Sveicu arī mātes, kuras ir šeit, arī vecmāmiņas – paldies, Dievam, par jums! 2015. gadā tika publicēta kāda statistika, kas liecina, ka Mātes dienā tiek pirkts tik daudz ziedu, kā nevienā citā dienā gadā, izņemot Ziemassvētkos. Es domāju, tas ir labs pierādījums tam, ka uzreiz aiz Jēzus otrā svarīgākā persona cilvēkam pasaulē ir māte. 

Gatavojoties šodienas pārdomām, es veicu nelielu aptauju starp saviem draugiem, radiem un Mākslas akadēmijas studentiem, kur es pasniedzu, un saviem futbolistu kolēģiem. Man atbildēja vairāk nekā trīsdesmit cilvēki. Es viņiem lūdzu uzrakstīt trīs pirmos vārdus, kas viņiem nāk prātā domājot par savu māti. Trīs vārdi, kas visspilgtāk raksturo viņiem māti. Es vēlos dažus nolasīt, tos, kuri vismaz divas reizes tika minēti. 

Māte ir pašaizliedzīga, uzticama, gādīga, izpalīdzīga, Dievbijīga, skaista. Māte asociējas ar lūgšanām, drošību, tuvumu, dzīvesprieku, atbalstu, uzupurēšanos, uztraukumu, rūpēm, pacietību. Kā jums liekas, kas bija pirmajā vietā? Kurš vārds? Protams, mīlestība. Daudzi arī rakstīja beznosacījuma mīlestība. Lūk, tas ir tas, ar ko mums asociējas mūsu mātes. 

Vēl daži uzrakstīja vārdus, kuri liekas interesanti. Viens rakstīja, ka viņam māte asociējas ar dzelteno krāsu; vienam bija ar lauvu – māte lauva; vienam bija lauku māja ar smilgām – māte kā lauki; māte kā delfīns; un vienā gadījumā māte asociējas ar katrupeļu pankūkām. Es domāju, ja es jums uzdotu šo jautājumu, mums katram būtu skaisti vārdi, ar kuriem mēs varētu apzīmēt māti.

Pasaulē ir ap divi miljardu mammu. Cik labi, ka tā ir, vai ne?! Jo tas nozīmē, ka pasaule joprojām ir laba vieta, ka gandrīz trešdaļu cilvēku ir tik labi, kā es šeit lasīju, apzīmēti ar šiem īpašības vārdiem. 

Bet ir vēl viena pazīme, kuru mēs atrodam mātes lomā. Tā pazīme ir ticība. Šodienas teksts, ko Reinis lasīja, par kuru mēs arī vēlamies domāt, atklāj šo pazīmi – ticību. Mātes ticība. Ja mēs apskatāmies šo tekstu mazliet tuvāk, tad mēs redzam, ka te ir runa ne vien par ticību, bet par lielu ticību. Un ne vien par lielu ticību, bet par mega ticību. Kāpēc mega? Tāpēc, ka tas grieķu vārds, kurš mums ir iztulkots kā liels, patiesībā ir ar sakni mega, tas vārds ir ‘megale’. Šai sievietei bija mega ticība. Tā, nu, šodien mēs varam nosaukt šo svētrunu par ‘mātes mega ticību’. 

No šī teksta mēs apskatīsim četras pazīmes, pēc kurām var atpazīt šo ticību. Protams, varbūt te kāda no mums šorīt sēž un domā – nu, jā, bet es jau neesmu māte un es nekad nebūšu māte, jo es esmu vīrietis! Tad ziniet, ka tas, protams, attiecas uz visiem – šī ticība, šī mega ticība. Viņa ir kaut kas tāds, kas ir pieejams mums katram. 

Protams, svarīgi ir konteksts, tāpēc īsi atskatīsimies, kas šobrīd notiek, kur mēs atrodamies. Mēs atceramies, ka pirms kāda laika Jēzus bija paēdinājis 5000 cilvēku Galilejas jūras austrumu krastā. Tad Viņš šķērsoja jūru ar kājām; tad Viņš nonāca rietumkrastā – tur Viņš dziedināja pūļus. Tur nāca visi pēc kārtas un mēģināja kaut vai tikai aizskart Jēzus apģērbu, lai tiktu dziedināti. Tad pagājušajā svētdienā mēs lasījam, ka šajā visā notikumā ierodas delegācija no Jeruzālemes – jūdu augstmaņi, ja tā var teikt. Tur bija šī asā saruna Jēzum ar viņiem par to, ka Dieva baušļiem, Dieva likumiem ir jābūt augstākiem nekā cilvēku paražām. 

Tad uzreiz pēc tam seko šodienas teksts. Tur mēs 21.pantā redzam: „Jēzus tos atstāja un devās atpakaļ uz Tīras un Sidonas apvidu.” Tātad, visā šajā notikumā pēķšņi Jēzus izdomā atstāt viņus un dodas prom uz ziemeļiem, uz teritoriju, kas mūsdienās ir Libāna. Lai tiktu uz šo apgabalu, ir jāšķērso Lībānas kalni. Tā kā šis gājiens ir sarežģīts pāri kalnu masīvam, pie tam, tas ir apmēram nedēļas gājiens, lai tiktu līdz turienei no Galilejas. 

Līdz ar to, tas mums liek domāt, ka Jēzus neaizmaldījās vienkārši tāpat uz to vietu. Jēzus tur devās ar konkrētu mērķi. Kāds varēja būt tas mērķis? Iespējams, Viņš gribēja atpūsties no pūļiem, jo arī Viņš bija tikai cilvēks. Varbūt Viņš gribēja atpūsties no tā konstantā noraidījuma, kuru Viņš saņēma no jūdiem, tāpēc Viņš devās tālu prom uz citu kultūru. Tur mēs lasām – Jēzus sastop kādu cilvēku, 22.pantā: „Un, redzi, kāda kanaāniešu sieviete, kas tur dzīvoja, nāca pie Viņa, saukdama: „Kungs, Dāvida dēls, apžēlojies par mani! Manu meitu dēmons briesmīgi moka!”” 

Tātad, šeit ir sieviete un mēs redzam – viņa ir māte. Tiem, kuri atceras stāstu par samariešu sievieti – tas, kas pārsteidz šeit, ir, ka Jēzu uzrunā sieviete, jo šajā kultūrā nebija pieņemts, ka sieviete ir tā, kura uzņemas iniciatīvu un runā, pietam tik uzstājīgi. Tātad, sieviete, bet ne tikai sieviete, viņa ir no pagāniem, pagānu sieviete. Un ne tikai pagānu sieviete, bet kaanāniete. Tie, kuri no jums atceras Veco Derību – Dievs veda Izraēlu uz šo Kaanānas zemi un pavēlēja visus kaananiešus iznīcināt. 
Kāpēc? Tāpēc, ka viņi visu laiku stājās pretī Dieva ceļam, un viņi arī nodarbojās ar bērnu upurēšanu, tāpēc Dievs bija pavēlējis – visi ir jānogalina. 

Bet, lūk, šī sieviete joprojām šeit ir. Tā, nu, šis ir pārsteidzošs moments arī mācekļiem, viņi redz šo notikumu. Bet tas, ko mēs redzam par šo sievieti – mēs noprotam, ka viņa zina, ko viņa dara, jo viņa saka: „Kungs” un viņa saka: „Dāvida dēls!” Te mēs redzam pirmo pazīmi šai ticībai, šai mega ticībai. Pirmā pazīme ir, ka tā ir sakņota Patiesībā. Šīs sievietes ticība bija sakņota informācijā. Viņa, acīmredzot, zināja, kas ir šis Jēzus. Iespējams, ka viņa nāca no vides, kurā viņa pielūdza elkus, Baālu un citus. Viņa bija varbūt saistībā ar savu meitiņu griezusies pie šiem elkiem un lūgusi un, varbūt, upurējusi, gājusi, iespējams, arī pie kādiem ārstiem, bet tas viss ir bijis veltīgi un nav palīdzējis. Tā, nu, viņa nāk pie Kristus. Viņa nāk un zina, kas Kristus ir – Dāvida dēls. Pat, kā ne jūdiete viņa ir informēta. 

Tas ir tas, kas ticībā ir tik ļoti svarīgi un tas, kas ir ļoti bieži pārprasts. Ticība ir tikai tāda – nu, ka es ticu, Jēzum, varbūt. Vai vispār ateisti, kad viņi ar mums kristiešiem diskutē un mūs kritizē, viņi bieži vien saka: tā ticība jau ir tikai tāda vājības pazīme, ka tu tici kaut kam; tev nav pierādījumu, bet tu tici. Bet atbilde ir – nē, mūsu ticībai ir jābūt sakņotai Dieva Vārdā. 

Šodien populāri ir lietot vārdu ‘ticēt’ viskautkam. Kam tik tas netiek lietots! Piemēram, es palasīju kādus dziesmu tekstus, te tāda viena dziesma bija, nolasīšu jums dažas rindiņas no šī teksta. Tur ir teikts tā: 

„Es neticu superzvaignēm, organiskam ēdienam un ārzemju mašīnām. Es neticu zelta cenai un, ka viss reiz novecos. Es neticu, ka pa labi ir labi un pa kreisi ir nepareizi; ka austrumi ir austrumi un rietumi ir rietumi, bet es ticu mīlestībai, es ticu bēbīšiem, es ticu mammai un tētim, un es ticu tev. Bet es neticu, ka debesis sagaida vien tos, kuri iet uz baznīcu. Es gribu domāt par dievu kā par mīlestību – viņš ir apakšā, viņš ir augšā. Viņš vēro cilvēkus visur. Es esmu vienkāršs vīrs un dažreiz es domāju – kas es īsti esmu? Bet es ticu mīlestībai, es ticu mūzikai, es ticu maģijai. Es ticu, ka melns ir melns un balts ir balts, ka Supermens un Robins Huds ir joprojām dzīvi Holivudā.. un tā tālāk..” 

Šis varbūt ir tāds banāls piemērs un es apzinos, ka daudzkas no šī teksta ir domāts pārnestā nozīmē, filozofiskajā, taču caur šo es vēlos parādīt, cik bieži vien ļoti muļķīgi tiek lietots šis vārds ‘es ticu’. Cik nodriskāts tas ir. Cilvēki nereti saka: „Es ticu augstākam spēkam. Es ticu dievam kā enerģijai.” Un tad tu viņiem pajautā: „Ahā, un kas tā tāda ir?” -  „Nu, es nezinu, bet, nu, es ticu!” Katrs var ticēt savai patiesībai, it īpaši šajā postmodernisma ērā, kur cilvēki pat var ticēt, ka viņi ir sieviete vai vīrietis – kāda atšķirība! Kā tu jūties labāk, tā tici!

Ne jau tikai mūsu sekulārajā pasaulē tā ir. Tāpat ir arī reliģijā. Tici tādam dievam, kādam tu vēlies! Pat kristietībā – tici tādam Jēzum, kāds tev ir ērts, kādu tu labāk saproti! Ja kaut kas no tā Jēzus teiktā tev ir nepieņemams – nekas, izdzēs to, un ņem tikai to Jēzu, kurš tev patīk, kādam tu piekrīti! Tas nekas, ka tas ir mazliet cits Jēzus, jo galvenais taču ir vienkārši piesaukt Viņa vārdu, vai ne?!

Diemžēl nē, draugs, ar to nepietiks! Dievs meklē tādus, kuri pielūdz Viņu Patiesībā, Bībele saka. Tādēļ ir tik būtiski, ka mūsu ticība ir balstīta Patiesībā, jo citādi tā nekam nelīdzēs, citādi tā ir tikai māņticība. Citādi tu vienkārši netici tam Kristum, kurš vienīgais spēj tevi taisnot! 

Lūk, un šī sieviete, šī māte, savu ticību balstīja uz to Kristu, par kuru viņa bija informēta. Viņai bija patiesa atziņa par Kristu. Viņa uzrunāja Jēzu par Kungu un par Dāvida dēlu. Es ticu, ka šai sievietei ir ne tikai ticība, kas ir vērsta uz šo fizisko dziedināšanu, bet viņai ir tā patiesā, glābjošā, dzīvā ticība! Tāda, kādu Jēzus min Lūkas 10, kad Viņš runā par šo Tīru un Sidonu, paklausieties, Viņš saka: „Vai, tev, Horazīda! Vai, tev, Betsaīda! Ja Tīrā un Sidonā tādi brīnumi būtu notikuši, kā pie jums, tie sen jau maisus apvilkuši pelnos sēdot būtu no grēkiem atgriezušies.” Es domāju, šī sieviete ir laba ilustrācija šiem Jēzus vārdiem. 

Bet tāpēc varbūt arī sākumā pārsteidz Jēzus reakcija. 23.pantā mēs lasām: „Bet Jēzus tai neatbildēja ne vārda.” Pārsteidzoši! Varbūt kādam lasot šo paveras vispār tāda jauna bilde par Jēzu. Jēzus, kurš taču visus vienmēr pieņem! Jēzus, kurš visus grib dziedināt! Jēzus, kurš visiem ir pieejams! Bet, ko Viņš šeit dara? Viņš ignorē. Viņš klusē. Viņš neatbild. Taču patiesībā šis gājiens Jēzum ir ar dziļu nodomu. Jēzus divpadsmit mācekļiem rāda, kāda ir tā patiesā, tā dziļā augsne, kurā tiek sēta Dieva Vārda sēkla. Pretstatā tai seklajai augsnei, kuru viņi visu laiku redzēja, nepārtraukti, Galilejā, kur visi tikai spiežas klāt un meklē savu labumu, un tad, kad viņi saņem, viņi nozūd uz neatgriešanos. 

Šeit ir kaut kas cits redzams. Jēzus šai sievietei pārbaudīs ticību. Ne tikai viņas dēļ, bet arī savu mācekļu dēļ, lai viņi redz, ko nozīmē patiesa ticība. Bet vēl šie divpadsmit mācekļi to nenojauš, un vēl viņiem liekas, ka tas ir kārtējais slimnieks, kurš sauc pēc dziedināšanas un skrien Jēzum pakaļ. Tādēļ 23.pantā mēs lasām tālāk: „Tad Jēzus mācekļi pienāca un lūdza: „Palīdzi tai, jo tā kliedz, nākdama aiz mums.”” Palīdzi tai, lai viņa beidzot nomierinās, lai viņa beidzot apklust. Iespējams šajos vārdos var saklausīt tādu – mums ir apnicis klausīties, viņa ne vien kliedz, bet viņa visu laiku mums vēl nāk līdzi un seko mums! 

Tā ir otrā pazīme šai ticībai – neatlaidība. Šī māte sauc tik neatlaidīgi kā tie divi aklie, atcerieties, kur Jēzus dosies uz Jeruzālemi, tad tur būs šie divi aklie, kuri skries pakaļ un kliegs: „Lūdzu, lūdzu! Jēzu, Dāvida dēls, dziedini mūs!” Vai arī kā tas vīrs, kurš nakts vidū lūdz kaimiņam trīs maizes, jo viņam ir atnācis ciemiņš un viņam nav, ko galdā likt. Lūkas 11 Jēzus par šo saka: „Es jums saku: ja arī viņš neceltos un nedotu tādēļ, ka tas ir viņa draugs, tad tomēr viņš dos tā uzstājības dēļ. Viņš celsies un dos tam, cik nepieciešams.” Turpinājumā Jēzus paskaidro, ka Dievs, Tēvs, ir tāds pats pret saviem bērniem, kurš dod, ja Viņam lūdz. 

Uzstājība! Neatlaidība! Es šo stratēģiju ļoti labi pazīstu. Man ir četri bērni. Viņi šo metodi pielieto ļoti bieži. Sauc un prasa un lūdz, uzstājīgi, un prasa un prasa končiņas vēl un vēl, kamēr beigās tu tomēr iedod vēl vienu vai izdomā, kā šo lūgšanu apturēt. 

Uzstājīga lūgšana. Šī sieviete tiešām ir uzstājīga. Mācekļi saprot, ka vajag tikt vaļā no viņas, tāpēc viņi saka: „Palīdzi!” Palīdzi viņai, atrisini šo! 24.pantā: „Jēzus tiem atbildēja: „Es neesmu sūtīts ne pie viena cita kā vienīgi pie Izraēla nama pazudušajām avīm.” Kā jums, latviešu pagāni, ir dzirdot šos vārdus? Kāda ir sajūta? Es varētu teikt: „Ko? Dievs šķiro? Dievs ir stereotipisks Dievs? Tikai pie savējiem? Tikai Izraēlam nāk?” 

Atbilde ir – nē! Dievs nevis šķiro, bet Dievs plāno. Dievs plāno. Kādēļ Jēzus šo saka? Tādēļ, ka Dievam ir plāns, un plāns ir – apmācīt vienus, lai pēc tam viņi dodas tālāk pie nākamajiem. Jēzum tuvākais loks ir divpadsmit mācekļi. Un pēc tam nākamais loks ir Izraēls. Un pēc tam šis Izraēls būs tas, kuram būs uzdevums doties tālāk pie pagāniem. Jēzus savā īsajā laikā nemaz nevarētu aptvert visus, tas nemaz nebūtu fiziski iespējams, tāpēc Dievs plānos. 

Ziniet, arī mums vajadzētu plānot, kad mēs ejam Dieva darbā. Dari labāk vienu lietu labi, nekā piecas viduvēji. Labāk pildi vienu kalpošanu labi, nevis kasot laiku  kopā savām piecām. Labāk uzņemies mazāk un izdari to labi. Mēs zinām, ka izdegšanas sindroms mūsdienās ir liela problēma. Cik labi būtu, ja cilvēki kalpotu vienā kalpošanā un to darītu ilgi, pastāvīgi, tā, ka viņi tur paši iestrādājas un pēc tam viņi palīdz citiem ieaugt šajā. Labāk vienu lietu labi, nekā daudzas viduvēji. Tas ir tas, ko Jēzus šeit dara. Nepārprotiet mani – es nesaku, ka nevajag kalpot un nevajag iesaistīties draudzē! Nē! Es saku, ka to vajag darīt, bet dari vienu lietu labi, nevis daudzas viduvēji. 

Jēzus apzinājās šo savu vienu vietu – tas bija Izraēls. Tas nenozīme, ka tāpēc Izraēls bija mērķis, ka Jēzus nāca tikai Izraēla dēļ. Nē, Jēzus nāca, lai Izraēlu lietotu, sagatavotu kā instrumentu, lai piepildītu daudz lielāku mērķi, lai aizsniegtu visu pasauli! Jo mēs taču zinām: „Jo tik ļoti Dievs” Ko ir mīlējis? „Ka Viņš ir deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic nepazustu, bet dabūtu Mūžīgo dzīvību.” Izraēlu? Nē, pasauli! Dievs neskatās cilvēka pasē un pieņem vai nepieņem viņu pēc tā, vai tur ir Dāvida zvaigzne iespiesta vai nav. Cilvēks varbūt raugās ar acīm, bet Kungs redz sirdi. Tā ir tā Jēzus Labā Vēsts visiem, visai pasaulei! Bet šeit Jēzus saka: „Mana misija šobrīd ir nākt pie Izraēla un pēc tam Izraēls ies tālāk un apmācīs un aizsniegs pagānus.” 

25.pantā: „Bet sieviete, pienākusi (nu jau) klāt, nometās ceļos Viņa priekšā, sacīdama: „Kungs, palīdzi man!” Mēs redzam – nometās ceļos. Vov! Sieviete to tiešām domā nopietni! Viņa ne tikai iet pakaļ un sauc, bet viņa tiek klāt līdz Jēzum, viņa nometās ceļos un saka: „Kungs, palīdzi man!” Es tā domāju – kad mēs pēdējo reizi esam nometušies ceļos Dieva priekšā? Es domāju nevis tā, ka draudzē kādreiz aicina – nu, nometīsimies visi ceļos.. bet tā pa īstam. Visticamāk tad, kad ir bijis kaut kas ļoti nopietns, kad mēs esam iestājušies par kāda dziedināšanu varbūt, vai kad ir bijis kāds izmisums, vai kad ir bijis jānožēlo kāds smagāks grēks. Tad, kad ir nopietni. Šai sievietei tas bija nopietni. 

Tas atgādina Mateja 8, kur bija spitālīgais, kur mēs lasām: „Redzi, kāds spitālīgais pienācis klāt, nometās ceļos Viņa priekšā un sacīja: „Kungs, ja vien Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt!”” Nomesties ceļos nozīmē pazemoties. Spitālīgais teica: „Ja vien Tu gribi.” Bet nomešanās ceļos pēc būtības nozīmē to pašu, tikai bez vārdiem. „Ja Tu to gribi, es pakļaujos Tev, es pazemojos tavā priekšā.” 

Tāpēc ticība, šī mega ticība, viņai ir trešā pazīme – pazemība. Sakņot Patiesībā, neatlaidīga un pazemīga. Nevis uzstājīga pavēlēšana, kā to māca tik daudz šodien. Šodien visstraujāk augošajā kristiešu konfesijā galvenā doma ir, ka tev ir jāpavēl Dievam. Pavēli Viņam, un tad Viņš tevi klausīs. Tici un, ja tu nesaņem – tas tāpēc, ka tu netici. Tev vienkārši vajag ticēt vairāk, tev vajag vienkārši vairāk ar savu pavēli būt uzstājīgākam Dieva priekšā. Bet mēs šo neredzam šeit. Mēs redzam pazemību.  

Tā bija mācību stunda šiem divpadsmit mācekļiem – kāda izskatās patiesā ticība. Cik šī ir pazemīga, to mēs redzam turpinājumā, un tas ir vienkārši – vov! Mācība arī mums, kuri esam Kristus mācekļi. 26.pants, klausieties: „Viņš atbildēja: „Nav labi bērniem domāto maizi nomest”” Kam? „Sunīšiem.” Jēzus šo sievieti nosauc tik tiešām par sunīti. Jēzus šai sievietei liek vienkārši šķērsli vienu pēc otra. Viņš to dara, lai pārbaudītu, vai viņas ticība ir īsta. 

Vispirms Jēzus klusē un ignorē viņu. Pēc tam Viņš attaisno, ka Viņš ir nācis tikai pie Izraēla, un tagad Viņš vēl viņu salīdzina ar suni. Es atkal varu jautāt – vai jūs tādu Jēzu pazīstat? Esat pamanījuši, ka Jēzus nav tikai vienveidīgs, maigi izsakoties. Lūk, tāds ir Bībeles Jēzus, Viņš pārbauda ticību. Viņš aiziet kādreiz tik tālu, ka paliek neērti. 

Tomēr Viņa aizstāvībai es vēlos teikt to, ka, pirmkārt – ievērojiet, šeit arī latviešu tulkojumā nav rakstīts suņiem, bet sunīšiem. Izraēlam tajā laikā bija divi veida suņi – bija lielie klaidoņi, kuri staigāja apkārt un ēda visu pēc kārtas, un bija mazie mājdzīvnieki, kuri tika turēti namā, un Jēzus piemin šo. 

Otrkārt, es ticu, ka Jēzus šo saka, jo Viņš zina, kāda būs sievietes reakcija. Viņš pārbauda viņas ticību, līdzīgi, kā Dievs pārbaudīja Ījaba ticību, zinot, ka Ījabs ir īsts savā ticībā. Viņš zina, ko sieviete darīs. 

Lūk, ko viņa dara, 27.pants, viņa saka: „Jā, Kungs.” Jā, Kungs! Vov! Man liekas, šī ir skaistākā vieta visā šajā sarunā. Viņa saka: „Jā, Kungs.” Ko tu teiktu šajā vietā? Ko es teiktu? Man liekas, es, iespējams, teiktu: „Ko? Kā lūdzu? Kā Tu vari tā teikt? Kā Tu vari mani nosaukt par suni? Es esmu kaut kāds suns?” Kāds, iespējams, teiktu: „Viss, šādam vadītājam es vairs nesekošu, tas ir pazemojoši!” 

Bet viņa saka: „Jā, Kungs. Jā es zinu, es esmu viens suns. Es esmu necienīga, es zinu.” Un viņa arī nesāk sevi celt augstāk: „Es taču arī esmu bērns, tā kā tie, kuri sēž pie galda!” Vai vilkt tos bērnus zemāk un mēģināt viņiem uzbrukt, un teikt: „Tie taču ir tie bērni, tie jūdi Tevi tāpat visu laiku nepieņem un kritizē!” Nē! Nekā no tā, nekādu aizvainojumu. Nekādas skaudības. To spēj tikai cilvēks, kurš ir pa īstam apzinājies, kas viņš ir. Cik viņš patiesībā tik tiešām ir zems. Un cik ļoti paaugstināts viņš ir, ka viņš var stāvēt patiesā Dieva priekšā. Tādēļ tie cilvēki, kuri ir stāvējuši Dieva priekšā – viņi zinās, cik viņi ir zemi. 

Lūk, mega pazemība! Kur ir šāda mega pazemība, tur ir vieta mega ticībai. Klausieties tālāk, 27.pants: „Jā, Kungs,” viņa sacīja: „bet sunīši ēd druskas, kas nobirst no viņu kungu galda.”” Cik attapīga, neapmulst, cik liela ticība, ka viņa tomēr vēlās izcīnīt šo. Viņa pieņem Jēzus analoģju, un viņa iekāpj šajā vilcienā un attīsta to tālāk, un turpina domu. Kas par ticību! Nevis apvainojas, bet viņa ierauga iespēju. Tā ir patiesa kristieša pazīme, tā ir mega ticība. Pat Dievs nespēj stāvēt pretī šādai ticībai, gribētos teikt. Dievs atsakās stāties pretī šādai ticībai. Jo klausieties Jēzus atbildi 28.pantā: „Tad Jēzus viņai atbildēja: „Ak, sieviete, tava ticība ir liela!”” Tava ticība ir mega! „Lai notiek, kā tu vēlies.” Un tajā brīdī viņas meita kļuva vesela.”” 

Nē, es neesmu sūtīts pie šiem cilvēkiem! Nē, man vispirms ir jāpaēdina Izraēla bērni! Nē, es nevaru barot sunīšus! Nē, un es vispār pat nenāku uz šo vietu kalpot! Nē, mācekļi, nē! Bet – „Ak, sieviete, tava ticība ir tik liela! Lai notiek, kā tu vēlies!”

Lūk, mega ticība sakņota Patiesībā, neatlaidīga, pazemīga. Bet atcerieties, es jums teicu – četras pazīmes. Tādēļ vēl viena pazīme – pārdabiska. Šī ticība ir arī pārdabiska. Tā sniedzas tur, kur nekas cits nespēj ielauzties, tā ir pārdabiska, jo tā spēj Dievu ietekmēt. Tā spēj Dievu ietekmēt! Vienīgais dzīvais Dievs tik tiešām kustas šīs ticības priekšā. Mātes mega ticība. Viņa izcīnīja sava bērna dziedināšanu. 

Marks savā paralēlā Rakstu vietā paskaidro, kas notika pēc tam. Marka 7:30 „Savās mājās nogājusi šī sieviete (šī māte) atrada meiteni gultā mierīgi guļam un dēmons no viņas bija izgājis.” Es domāju, tas ir labs atgādinājums šodien Mātes dienā, ģimenes dienā, mums vecākiem, ka mums ir atbildība lūgt par saviem bērniem. Lūgt par saviem bērniem. Lūgt, lai Dievs dziedina no dēmoniem. Varbūt kāds tagad saka: „Paga, paga, manam bērnam nav dēmonu!” Varbūt tavam bērnam ir neticības dēmons, lepnuma dēmons, tas, kurš neļauj ticēt patiesajam Dievam. 

Mūsu uzdevums ir lūgt, un lūgt kaut vai līdz dzīves galam. Pat, ja mūsu bērni jau ir pieauguši, un viņi ir aizgājuši prom no draudzes, no Dieva. Tomēr, lūdz līdz galam! Evaņģēlists Dvaits Mūdijs ir teicis: „Tā ietekme, kuru lūdzoša māte atstāj uz saviem bērniem, paliek uz visu mūžu. Un varbūt tikai tad, kad tu būsi jau mirusi un prom, tava lūgšana tiks atbildēta.” Tādēļ ir jālūdz. Bet ir jālūdz ar ticību, kas ir sakņota patiesajā Dievā, kas ir neatlaidīga, kas ir pazemīga, un tad šī lūgšana kļūst arī pārdabiska.

Jēkaba 5 mēs lasām: „Ticības lūgšana izglābs nevesalo, un Kungs viņu uzcels. Ja arī viņš būtu grēkojis, viņam tiks piedots.” Mēs redzam – tas ir ne tikai fiziski, bet arī garīgi. Nākamajā pantā: „Tad, nu, izsūdziet cits citam savus grēkus, un lūdziet cits par citu, lai jūs topat dziedināti. Jo taisna lūdzēja lūgšanas spēj panākt daudz.” Lūk, taisna lūdzēja. 

Ziniet, šī mega ticība vienmēr būs kopā ar vārdu ‘taisns’. Šo mega ticību var iegūt tikai cilvēks, kurš ir taisns Dieva priekšā. Mega ticība šķērso Dievišķo robežu un tā ielaužas Dieva svērā, tur var ieiet tikai taisnie, tikai svētie, tikai Kristus taisnotie, tikai Kristus asinīm mazgātie, tikai Kristus taisnības apmetnī tērptie. Jēzus saka, ka šai sievietei ir mega liela ticība. 

Tas pats vārds ‘mega’ ir minēts arī Mateja 7.nodaļā Kalna svētrunā, kur Jēzus runā par nama sabrukšanu. Viņš saka: „Bet ikviens, kas šos manus Vārdus dzird un nedara, ir līdzināms nejēgam, kas savu namu ir būvējis uz smiltīm. Kad lietus nāca un straumes plūda, un vēji pūta un triecās pret šo namu, tas sabruka un posts bija mega.” Te ir runa par Mūžīgo dzīvību. Tas nav tikai – mega ticība šīs dzīves vajadzībām. Man vajag mega ticību, lai es varētu panākt fizisku dziedināšanu. Nē, šī mega ticība šķērso Mūžības robežu, un te ir runa par Mūžīgo dzīvi. Ja tev nav mega ticības, tev būs mega sabrukums un posts dzīves beigās – Mūžīgā pazušana. 

Šis pats vārds ‘mega’ ir minēts arī vēl vienā vietā, Mateja 8, kur Jēzus apklusina vētru. Jēzus tiem sacīja: „Kādēļ jūs esat tik bailīgi, jūs mazticīgie? Tad piecēlies Viņš apsauca vējus un jūru, un iestājās mega liels klusums.” Mega liels klusums. Redziet, beigu beigās sanāk, ka derīga ir tikai viena ticība. Mūžīgai dzīvībai derīga ir tikai viena ticība, un uzminiet, kura tā ir? Tā ir šī mega ticība. Mega ticība nav tikai izvēle. Mega ticība ir vajadzība. Bez mega ticības vētrā nams sabruks un būs mega posts. Bet ar mega ticību Kristus vētru apklusinās un iestāsies miers, mega miers. 

Tādēļ pēdējais un vienlaikus svarīgākais jautājums – kā mēs varam iegūt šo mega ticību? Es jums varu pateikt – to nevar nopirkt, ne ar naudu, ne ar jebko citu. Pats viņu arī nevar saražot. Viņu nevar arī nozagt, jo tas, kuram tā pieder, ir stiprāks par visiem. Tad, kā to var iegūt? Ir tikai viens veids. Efeziešiem 2 Pāvils raksta: „Jo žēlastībā jūs esat izglābti caur ticību. Tas nenāk no jums, tā ir Dieva dāvana.” Ticība un glābšana ir dāvana no Dieva. Tu to nevari pats radīt, tu to nevari nopirkt vai nozagt, tu vari tikai vienu lietu darīt – tu vari lūgt Dievam. 

Jēzus teica Mateja 7: „Lūdziet un jums tiks dots.” Un Jēzus teica Atklāsmes grāmatā 22: „Kam slāpst, lai nāk, lai ņem dzīvo ūdeni bez maksas katrs, kas grib.” Tādēļ, ja tu šodien esi šeit un tu dzirdi par šo mega ticību, un tev šķiet – man viņas nav, tad lūdz. Lūdz un rūpējies, ka tu audz atziņā par Dievu, ka tu lasi Dieva Vārdu un tava lūgšana sakņojas Patiesībā. Varbūt tava lūgšana pat mainīsies tad. Lūdz neatlaidīgi, tā, kā šī sieviete to darīja. Lūdz pazemībā. Pazemībā, vienmēr lūdzot pēc Dieva gribas. Un es ticu, ka Dievs tev dos šo mega ticību. 

Lūgsim Dievu.

Mīļais, Debesu Tēvs. Paldies par Tavu Vārdu. Paldies par Tavu plānu, ka to, ko Tu dari, Tu dari labi. Paldies, Kungs, ka Tu mācīji savus mācekļus, un, ka Tu joprojām šodien māci mūs mācekļus visā pasaulē. Mēs esam pierādījums tam, ka Tavs plāns ir izdevies, ka Tavs Vārds un Tava Patiesība ir atnākusi arī līdz mums. Paldies, Kungs, par to. Paldies, Kungs, ka pirms mums ir bijušas paaudzes, kuras ir lūgušas par mums, par mūsu vecvecākiem, par mūsu vecākiem, un arī par mums. Lūdzu dod, ka arī mēs šo svētību, šo pārdabisko svētību, varam turpināt nest arī nākamajām paaudzēm. To mēs lūdzam Jēzus vārdā, āmen.

Iet uz svētrunu arhīvu