Nabago bagātība un bagāto nabadzība

Tad Jēzus sacīja saviem mācekļiem: “Patiesi es jums saku: bagātam būs grūti ieiet Debesu valstībā. Vēl es jums saku: vieglāk kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā.” To dzirdēdami, mācekļi ļoti brīnījās un jautāja: “Kas tad var tikt glābts?” Jēzus, tos uzlūkojis, sacīja: “Cilvēkiem tas nav iespējams, bet Dievam viss ir iespējams.” Tad Pēteris viņam par to jautāja: “Redzi, mēs esam visu atstājuši un esam tev sekojuši; kas mums būs par to?” Jēzus tiem teica: “Patiesi es jums saku: jūs, kas man esat sekojuši, tad, kad viss būs atjaunots un Cilvēka Dēls sēdēs savā godības tronī, arī sēdēsiet uz divpadsmit troņiem un tiesāsiet divpadsmit Israēla ciltis. Ikviens, kas atstājis māju vai brāļus, vai māsas, vai tēvu, vai māti, vai sievu, vai bērnus, vai tīrumus mana vārda dēļ, saņems simtkārtīgi un iemantos mūžīgo dzīvību. Daudzi pirmie būs pēdējie un pēdējie – pirmie.” — Mateja evaņģēlijs 19:23-30

Svētrunas noraksts

 
Es vēlos sākt ar jautājumu: kā jums šķiet, kas Bībelē ir visvairāk pieminētā tēma? Protams, uzreiz aiz Dieva, pēc tam visvairāk minētā tēma? Pareizi! Nauda un īpašumi. Nauda un īpašumi ir minēti vairāk nekā 800 reižu Bībelē. Vov! Nauda un īpašumi. Arī šodien mēs domāsim par naudu, par materiālo, fizisko bagātību, bet arī garīgo vēl jo vairāk. Šodienas tēma, kā jau te arī atskanēja, būs “Bagāto nabadzība un nabago bagātība”. 

Ne velti 1.Timoteja 6 ir rakstīts, ka visa ļaunumu sakne ir mīlestība uz naudu jeb alkatība. Pēc naudas tiekdamies, dažlabs ir nomaldījies pat no ticības un daudzkārt sagādājis sev ne tikai sāpes, bet asas sāpes. Uz to ir spējīga nauda. Uz to ir spējīga materiālā bagātība un par to arī Jēzus šodienas tekstā, ko mēs tūliņ aplūkosim, runās. Kā vienmēr Jēzus to dara visaprīnojamākā veidā. Šodien es vēlos turpināt Mateja 19 iesākto tēmu, ko Raimonds pirms divām nedēļām jau uzsāka. Jūs varat arī atšķirt savās Bībelēs, tiem kam varbūt nav līdzi savas, varbūt tepat uz solu galiem ir kāda, vai arī savos telefonos. Mēs iesim cauri šim tekstam, tā kā jums tas palīdzēs, ja teksts jums būs acu priekšā. 

Mt 19:16-22 mēs runājām par to apbrīnojamo tikšanos, kas notika starp Jēzu un bagāto jaunekli. Tur pienāca pie Jēzus bagāts jauneklis, viņš bija ļoti bagāts, viņam piederēja ļoti daudz īpašumu. Viņš uzskatīja sevi par ticīgu cilvēku. Viņš uzskatīja, ka viņš pat ir izpildījis visu bauslību, kā izrādās, kad viņš Jēzum saka, ka viņš visus šos Jēzus minētos baušļus ir izpildījis. Un tomēr, joprojām viņš meklē, kā iemantot Mūžīgo Dzīvību? Joprojām viņš jūt, ka kaut kas viņā līdz galam nav kārtībā. Un varbūt arī tu esi jau sen kristietis, vai arī gluži otrādi, tu varbūt esi ļoti ilgi savā dzīvē staigājis ar pagrieztu muguru Dievam. 

Abos šajos gadījumos, varbūt tu jūti, ka tev joprojām kaut kā pietrūkst, ka ir šī nedrošības sajūta. Tad zini, ka bagātais jauneklis bija līdzīgā situācijā. Bet viņš šo sarunu ar Jēzu pabeidza ar skumjām sirdī. Viņš pabeidza un aizgāja noskumis, jo viņš nebija gatavs darīt to, ko Jēzus aicināja viņam darīt. Jēzus teica: „Pārdod visu un seko man! Tas būs tas pārbaudījums, kas tieši tev ir vajadzīgs.” Viņš noskuma un aizgāja. Arī šodien atskan līdzīga pavēle no Jēzus puses caur Dieva Vārdu mums katram un jautājums ir: kāda būs mūsu atbilde? Vai mēs aiziesim noskumuši? Vai tomēr varbūt iepriecināti? 

Tātad, uzreiz pēc šīs sarunas ar šo bagāto jaunekli, pienāk šodienas tēma un tā ir vieta no Mt 19:23, kur Jēzus izskaidro, kas te tikko notika. Jūs varat izlasīt kopā ar mani no 23.panta. „Tad Jēzus sacīja saviem mācekļiem: „Patiesi es jums saku: bagātam būs grūti ieiet Debesu valstībā.” Bagātam būs grūti ieiet Debesu valstībā. Dzirdot šo varbūt mums pirmā doma ir – nu jā, tas jau nav par mani, jo es jau neesmu bagāts. Tas nav par mani, es piekrītu Jēzum, jā, jā, tiem bagātajiem, tiem būs grūti, bet tas nav par mani. Bet ziniet, ja jūs dzīvojat 21.gadsimtā Eiropā, jūs esat bagāti. Jūs esat bagāti. Jūs esat bagāti salīdzinot ar pārējo pasauli, jūs esat bagāti salīdzinot ar iepriekšējām paaudzēm pirms mums. Mēs katrs varam teikt: mēs esam bagāti. 

Pat, ja mēs dzīvotu, teiksim, uz sociālā pabalsta, mums joprojām ir šis sociālais pabalsts. Mums ir tiesiska valsts, mums ir ceļi ar trotuāriem un asfaltu. Mums ir pirmā medicīniskā palīdzība pieejama, mums ir tik daudz, ko mēs pat nenovērtējam. Mēs esam bagāti un tāpēc, mans bagātais draugs, kurš šodien klausies, paklausies vēlreiz šo Jēzus teikumu: „Patiesi es jums saku: bagātam būs grūti ieiet Debesu valstībā.” 

Tagad, kad es ceru mēs saprotam, ka tas attiecas tomēr uz mums, tad nākamais jautājums būtu: labi, bet cik grūti ir ieiet Debesu valstībā? Nu labi, es varbūt piekrītu, mani var pieskaitīt pie bagātiem, bet cik grūti tad ir, Jēzu, ieiet Dieva valstībā? Cik grūti ir šis ‘grūti’? Pie bagātā jaunekļa mēs redzējām, ka viņam bija tik grūti, viņš aizgāja noskumis un nebija gatavs izmainīt savu dzīvi. Tātad, mēs varētu teikt: viņam bija pārāk grūti. Bet es jums vēlos palasīt dažas Rakstu vietas, lai mēs redzam, cik patiesībā tiešām grūti ir ieiet Debesu valstībā. Piemēram, Mt 5.nodaļā Kalna svētrunā Jēzus saka šādus vārdus: „Ja jūsu taisnība nav pārāka par Rakstu mācītāju un farizeju taisnību,” Tātad, ja viņa nav pārāka par visu to reliģisko vadītāju, to paraug-ticīgo taisnību, „tad jūs neieiesiet Debesu valstībā.” Tātad, pat nepietiek ar visreliģiozāko cilvēka dzīves veidu, lai ieietu Debesu valstībā. Hm, tas tiešām izklausās grūti. Ja pat tas neder!

Mt 18 ir rakstīts, Jēzus saka: „Es jums saku: patiesi, ja jūs nemaināties un netopat kā bērniņi, jūs neieiesiet Debesu valstībā.” Tātad, ne tikai būt visreliģiozākam cilvēkam, bet tev pat ir jākļūst par bērniņu? Tev nepietiek būt pieaugušam ar visu savu loģisko domāšanu, ar visiem saviem uz sāprātu balstītajiem lēmumiem, kur tev liekas, ka tu spēj visas cēloņsakarības izsecināt un būt kā pieaugušais savas ticības pieņemšanā? Jēzus saka: „Nē, tev ir jātop kā bērnam.” Es domāju, cilvēkam, kuram ir pašcieņa un pašlepnums, tas ir ļoti grūti. Bet ziniet, Jēzus iet pat vēl vienu soli tālāk. Viņš sarunā ar Nikodēmu Jāņa 3 saka: „Tev nepietiek pat tikai kļūt par bērnu, nē, nē, tev ir jāpiedzimst pavisam no jauna.” Jēzus Nikodēmam saka: „Patiesi, patiesi, es tev saku: ja kas nepiedzimst no jauna, tas nespēj redzēt Dieva valstību.” Un Nikodēma atbilde ir saprotama: „Kā var cilvēks piedzimt vecs būdams?” 

Lūk, te atbild viens pieaugušais. „Vai tad otreiz var ieiet savas mātes miesās un piedzimt?” Es domāju, mēs varētu pārfrāzēt Nikodēmu un teikt: Jēzu, tas ir ne tikai grūti, tas ir neiespējami! Tas ir neiespējami! Jā, Nikodēm, jā, māsa, jā brāli, bagātajam ieiet Dieva valstībā ir ne tikai ļoti grūti, bet tas ir neiespējami! Lai to padarītu pavisam skaidri, Jēzum ir vēl viens piemērs, ko Viņš vēlas minēt un tas ir šodienas teksta nākamais pants, Mt 19:24, Viņš saka: „Vēl es jums saku: vieglāk kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā.” Ar šo hiperboli Jēzus pasaka: bagātam ieiet Debesu valstībā ir tik pat neiespējami kā kamielim izlīst caur adatas acij. 

Tā kā mēs noskaidrojām, ka tu un es, mēs esam bagāti, tad ieklausies šajā teikumā vēlreiz: „Vieglāk kamielim iziet caur adatas acij, nekā tev un man ieiet Dieva valstībā.” Šajā salīdzinājumā, šajā sacensībā kamielim ir priekšroka pret tevi. Es domāju, ka šī doma, ja mēs patiesi paskatāmies uz to arī kā Patiesību attiecībā uz mums, šī doma ir ļoti satraucoša. Arī mācekļiem tā bija nepatīkama, mēs lasam nākamajā pantā: „To dzirdēdami, mācekļi ļoti brīnījās.” Paralēlajā Rakstu vietā Marka 10 ir rakstīts: „Mācekļi bija satraukti par Viņa vārdiem.” Mācekļi šo domu saprata un viņu reakcija bija, ka mana garīgā dzīve, mana garīgā, Mūžīgā dzīve ir apdraudēta. Es ceru, ka mēs redzam, ka Jēzus šeit pasaka, ka viss, draugi mīļie, ir daudz sarežģītāk. Glābšana ir daudz grūtāka nekā jums šķiet. Jēzus šeit ļoti asi nostājas pret lēto žēlastību, kas mūsdienās tik daudz tiek sludināta, kur cilvēkiem tiek pateikts: vienkārši tici Jēzum, seko Viņam, nāc priekšā, atdod savu dzīvi Jēzum. Nav vis tik vienkārši. 

Mācekļiem šis bija diezgan šokējoši, jo Jēzus laikā Israēlā valdīja uzskats, ka tieši bagātie ir tie, kuriem ir vieglāk tikt Debesu valstībā. Jo tieši bagātie ir tie, kuri var vairāk ziedot templim, viņi var pienest vairāk upuru, viņi var pienest labākus upurus, viņiem ir pieejama izglītība, tādēļ arī Rakstu mācītāji un farizeji darīja visu, lai kļūtu bagāti un lai tautas acīs izskatītos bagāti. Tad, kad viņi ziedoja, viņi ziedoja tā, lai visi to redz, cik viņi daudz ir noziedojuši. Viņiem bija svarīgi, ka viņi tiek uzskatīti par šādu priekšzīmi, ka viņu bagātība apliecina viņu statusu Dieva priekšā. Bet Jēzus šeit pasaka: nē, draugi, ir pilnīgi otrādi – nevis bagātais vieglāk ieies Debesu valstībā, bet kamielis vieglāk izies caur adatas aci nekā bagātais Debesu valstībā. 

Tādēļ, ka šī doma ir tik smaga, cilvēki ir mēģinājuši to mīkstināt. Piemēram, ir kādi, kuri saka, ka vārds ‘kamielis’ patiesībā nav vārds kamielis, tur īstenībā bija jābūt vārdam kabelis jeb trose, jeb resns vads, šņore. It kā tas daudz ko līdzētu, it kā tas to padarītu mazāk neiespējamu – izbāzt trosi caur adatas aci. Bet cilvēki dara visu, lai pazeminātu tos standartus, kurus Jēzus šeit uzceļ. Citi savukārt mēģina pastrādāt ar to adatas aci. Viņi saka: nu tā adatas acs īstenībā nav tā mazā adatiņa, ar kuru mēs šujam, bet tie ir mazi vārti. Jo Sīrijā un arī Palestīnā un tajā reģionā bija ierasts, ka pilsētas mūros bija vārti, kur bija vieni vārti lielie un blakus bija tādi maziņi vārtiņi. Tie lielie vārti bija domāti lopiem un ratiem, un tie mazie vārti bija domāti cilvēkiem. Tad viņi saka, ka tas, ko Jēzus šeit īstenībā mēģina pateikt ir, ka tas kamielis mēģina izlīst cauri tiem mazajiem vārtiņiem, kaut arī tas ir grūti, tomēr tas nav neiespējami. 

Bet mēs varam būt droši, ka Jēzus šeit domāja kamieli, īstu kamieli, un Viņš domāja arī reāli adatiņu, jo Jēzus laikā un arī vēlāk vēl ilgi arābu valstīs bija populārs izteiciens, par to arī ir rakstīts Talmudā, kas ir Vecās Derības interpretācija jūdiem, ko viņi lietoja arī Jēzus laikā, tur ir rakstīts tāds populārs izteiciens, ka paveikt kaut ko neiespējamu ir kā zilonim iziet cauri adatas acij. Kā zilonim iziet cauri adatas acij. Tā kā Israēlā lielākais lops, kuru viņi izmantoja ikdienā bija kamielis, tāpēc visticamāk Jēzus šo izteicienu pārfrāzēja. 

Tātad, Jēzus bija domājis to, ko Viņš šeit saka: bagātam cilvēkam ieiet Debesu valstībā ir tik pat neiespējami kā fiziskam kamielim izlīst cauri mazai adatas acij. Labi, bet tad es domāju, kas varētu būt nākamais jautājums šeit? Ja mēs apzināmies, ka bagātais ir šādā liktenī, ka tiešām tas ‘grūti’ ir neiespējami, tad nākamais jautājums varbūt tev ir: labi, Jēzu, bet kādēļ neiespējami? Es ceru, ka tu uzdod šos jautājumus sev, ka tu turpini pats domāt līdzi tālāk šajā domu gājienā. Kādēļ bagātais nespēj ieiet? Tur noteikti varētu būt daudzas atbildes, dažas no tām ir, ka bagātībai ir tendence pakļaut sev visu cilvēka laiku un uzmanību un resursus – jo vairāk tev naudas un mantas, jo vairāk tev ir rūpes par tām. Kā arī, kad tā ir nopelnīta, pēc tam tev tā ir jānosargā, un tad tev atkal viņa ir jāpelna klāt un jo vairāk tu nopelni, jo vairāk tu pierod pie tā un tev vajag vēl vairāk. Un tas tevi ierauj tādā virpulī gandrīz vai. Tad, kad mēs palasām, ko cilvēki saka, kuri ir bijuši ļoti bagāti, mēs redzam, ka viņi nemaz nav kļuvuši daudz laimīgāki, rūpes tikai pieaug par to. 

Tāpat arī bagātiem šī bagātība var radīt viltus drošības sajūtu, ka tagad tu pats sevi spēj nodrošināt, tu pats spēj radīt uzkrājumus, kuri tev nodrošinās nākotni, tā mazina vajadzību uzticēties Dievam un tā tālāk. Citiem vārdiem sakot – jo bagātāks tu kļūsti, jo vairāk tu paļaujies uz sevi, jo vairāk tu vari paļauties uz sevi un jo mazāk tev ir vajadzīgs Dievs. Es domāju, mēs godīgi varam paskatīties uz sevi un teikt, ka tā tiešām ir. Mēs katrs esam bijuši dažādos dzīves posmos, kur mums ir bijis vairāk, kur mums ir bijis mazāk. Vai nav bijis tā, ka tur, kur ir mazāk, tur arī vairāk mēs lūdzam Dievu? Tad, kad ir krīzes situācija, mēs vairāk prasam Viņam, vairāk mums ir attiecības ar Viņu, vairāk mēs ceram sagaidīt no Viņa. 

Tādēļ Jēzus Mt 6 Kalna svētrunā saka: „Nekrājiet sev mantas šeit virs zemes. Nekrājiet šeit, te ir tik daudz ienaidnieku, te ir kodes un rūsa, un zagļi. Bet krājiet sev mantas Debesīs. Jūs taču vēlaties nonākt tur Debesu valstībā, tad krājiet mantas tur. Tur nav ne rūsas, ne zagļu.” Un tad Jēzus pasaka: „Kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds.” Šeit Viņš savelk šīs divas lietas kopā ar tādu trosi, ka manta un sirds – tās ir divas neatdalāmas lietas. Tur, kur tu liksi savu mantu, tur arī būs tava sirds. Tu vari sevi mānīt, tu vari sev iestāstīt, ka tā nav, bet patiesībā katrs cilvēks saprot, ka tā ir aksioma, tas ir pats par sevi saprotams, ka tā ir. Tādēļ, Jēzus saka: „Nekrāj šeit uz zemes, jo tad tava sirds būs šeit uz zemes, bet krāj Debesīs. Tu vēlies nonākt Debesīs, tad arī krāj sev mantu tur.” 

Redziet, tāpēc tā problēma ar bāgātību nav tik daudz pašā naudā. Nav tik daudz tajā, ka varbūt mums labi padodas tas, ko mēs darām izmantojot Dieva dotos talantus. Es nesaku, ka nevajag veidot biznesu, es nesaku, ka tad, kad tu jūti, ka tev bizness iet pārāk labi un varbūt peļņa ar vien lielāka nāk, tev vajag mākslīgi viņu kaut kā bremzēt. Problēma nav naudā. Problēma ir krāšanas faktā. Cik tu krāj, cik tu uzkrāj un kam tu to dari un kādēļ tu to dari? Es nesaku, ka nevajag arī noguldīt naudu nākotnei, drošībai, nevajag maksāt sociālo nodokli, lai tev pensija kādu dienu būtu. Nē, nē, to visu vajag darīt, bet jautājums ir – kādēļ tu to dari? Kas ir tā tava motivācija? 

Jēzus par šo krāšanas problēmu runā vienā līdzībā, mēs viņu nelasīsim, es viņu vienkārši īsi pieminēšu. Līdzībā no Lūkas 12 par kādu bagātnieku. Tajā līdzībā Viņš min, ka šis bagātnieks tik labi strādā, ka viņam peļņa ir ļoti liela. Viņam bizness tiešām labi iet. Viņam iet tik labi bizness, ka viņš attopas, ka viņam vairs nav vietas, kur visus tos augļus, graudus, kurus viņš ir ievācis, vairs nav vietas, kur tos noglabāt. Tad viņš izlemj – labi, es novākšu visus savus vecos šķūņus un uzbūvēšu lielos šķūņus. Lielos šķūņus! Lielos, varenos šķūņus! Tur būs daudz vietas, tur es varēšu krāmēt un es varēšu krāt sev nākotnei. Tur es varēšu krāt savām vecumdienām. Un tad Lūkas 12:19 šis vīrs saka savai dvēselei, tātad, viņš pats sev saka. Iespējams, ka tā dvēsele kaut ko viņam jau pretī saka, tā sirdsapziņa runā, bet nu viņš saka savai dvēselei, iespējams, lai viņu mierinātu: „Tev ir daudz labumu iekrāts.” Hmm. „Tev ir daudz labumu iekrāts uz ilgiem gadiem, atpūties, dvēselīt. Atpūties, ēd, dzer un līksmo.” 

Cik skaists cilvēka sapnis. Strādā tik labi, ka tev ir tik daudz, ka tu vari dzīvot mierā, tu vari atpūsties, tu vari līksmot, tu vari svinēt, tu vari ēst un dzert, varbūt tev pašam vairs nav jāgatavo, bet tu vari pasūtīt, tev visu dara tavā vietā. Tas ir tas dzīves mērķis. Bet tad pēkšņi kā zibens no zilām debesīm ienāk Dievs ar savu atgādinājumu, ar savu Vārdu. Tur ir teikts tā: „Tad Dievs viņam sacīja: neprātīgais.” Tas vārds varētu būt arī iztulkots kā muļķi. Un zini, tu negribi, ka Dievs tevi sauc par muļķi. Ja cilvēki tevi sauc par muļķi, lai notiek, tas ir okei. Bet tu negribi, ka Dievs tevi sauc par muļķi. „Muļķi! Šajā naktī tev atprasīs dzīvību, kam tad piederēs tas, ko tu esi sa-krā-jis? Tā notiek tam, kas krāj tikai sev, bet netop bagāts Dievā.” 

Lūk, bagātības problēma ir tājā, ka tā ir veidota uz nepareizajiem drošības pamatiem. Problēma nebija graudos, problēma nebija naudā, problēma bija šķūņos. Cilvēks ar vien vairāk uzticas saviem šķūņiem un ar vien mazāk viņam ir vajadzīgs Dievs. Kaut arī Dievs viņam deva šo ražu, Dievs viņam deva talantus, lai viņš spēj pareizi novērtēt visu un peļņas avotus, Dievs viņam to visu dod, bet cilvēks uzbūvē šķūņus – nevis Dievam, bet sev, lai šie šķūņi palīdzētu nosargāt sapelnīto, lai šie šķūņi palīdzētu nosargāt, un iegaumējiet šo vārdu, no-sar-gāt sapelnīto. 

It kā jau gudri, bet tāda bija Rakstu mācītāju un farizeju domāšana. Un tā ir mūsdienu labklājības teoloģijas domāšana, ka tas uzkrātais būs tas, kas tev apliecinās tavu ticību. Jo vairāk tev ir ticības, jo tuvāk tu esi it kā Dievam, jo vairāk tev būs šķūņu, kuros uzkrāt labumus sev. Tas ir tas apliecinājums, ka tev ir tā īstā ticība. Šī mācība kļūst tikai ar vien populārāka, tas nav kaut kas, ko es tagad tikai izrauju no kaut kādas mazas sektas. Nē, tā ir patiesībā populārākā kristietības nozare jeb novirziens, kuru māca, ka Dievs vēlas, lai tu esi pilnīgi vesels, Dievs vēlas, lai tu esi bagāts jeb vismaz turīgs. Un, ja tu neesi turīgs, tev ir finansiālas problēmas, tad tas ir tavs ticības trūkums. Un, ja tu esi slims un tu nespēj no Dieva saņemt dziedināšanu, tad tas ir tavs ticības trūkums. To māca ar vien vairāk un mācīs, un arī jums mācīs, Kristus vārdā. 

Jēzus saka pretējo. Drīzāk tas, kuram ir tukšs konts redzēs Dieva valstību. Drīzāk tas, kuram nav bagātu šķūņu, iemantos Mūžīgo Dzīvību. Jo ziniet, tāds cilvēks ar savu tukšumu, tāds cilvēks ar savu nabadzību, ja tā var teikt, apliecina savu ticību daudz vairāk. Viņam, visticamāk, kontā nekā nav un šķūņu nav tāpēc, ka viņš ir devējs nevis krājējs. Jēzus bija devējs nevis krājējs. Jēzus deva un deva un deva, atdeva tik daudz, ka Viņam pat nebija, kur pašam nolikt galvu. Kaut arī Viņš pats bija pasaules Ķēniņš, Viņš pats bija visu radījis. Viņš bija pasaules radītājs un Viņam nebija, kur galvu nolikt. Tad ir tikai loģiski, ka tie, kuri sekos Jēzum, būs devēji. Tu nevari sekot Jēzum, un tu skaties, Jēzus tur guļ kaut kur ielas malā zem kāda koka, Viņam pat nav, kur galvu nolikt, bet tu pats atvadies no Jēzus un aizej uz savu pili un sarunāsi: no rīta, Jēzu, astoņos, atkal tiekamies tirgus laukumā un turpinām mūsu kopīgo misiju. Tas, kurš seko Jēzum, tas būs devējs. 

Bet ziniet, šodienas teksts mūs ved vēl vienu soli tālāk un es gribētu teikt – vēl vienu soli dziļāk pazemē. Vēl vienu soli dziļāk pazemē, jo būs vēl drūmāk. Tagad atklāsies, cik patiesībā liela ir bagāto nabadzība. Izlasiet Mt 19:25-26 „To dzirdēdami, mācekļi ļoti brīnījās un jautāja: „Kas tad var tikt glābts?” Pagaidām apstāsimies šeit. Šis izmisumu pilnais jautājums: „Bet, kas tad var tikt glābts? Jēzu, pēc visa tā, ko Tu tagad tikko teici, Tu saproti, ka mēs esam tikai trīspadsmit, Tu un mēs divpadsmit, mēs esam jau tā tik mazs, šaurs loks un Tu vēl tagad tikai sašaurini šo loku? Tu saki, ka Rakstu mācītāji un farizeji neder, Tu saki, ka bagātie nevar, tad kurš var tikt glābts? Jēzu, Tu tiešām esi šaurs savos uzskatos.” Tas ir atgādinājums mums, ka Jēzus ir šaurs savos uzskatos. Tas ir atgādinājums mums, ka būs maz to, kuri pa īstam tic, arī starp kristiešiem. Mums nav par to jābrīnas. Mums nav arī par to jāuztraucas, ka pasaulē, Latvijā, Rīgā ir tik maz, ka varbūt savā darba vietā tu esi vienīgais ticīgais. Es nesaku, ka mums ar to ir jāsamierinās, bet mums nav par to jāuztraucas, ka tas nozīmē, ka te mums kaut kas nav kārtībā ar Kristus mācību. 

Jēzus šeit sašaurina to loku. Jēzus Kalna svētrunā teica: „Ieejiet pa šaurajiem vārtiem un ejiet pa šauro ceļu, jo maz ir to, kuri to dara.” Daudzi ies pa platajiem, bet maz ir to. Un mācekļi uzdod šo jautājumu, satraukumu pilni: „Bet, kas tad var tikt glābts, Jēzu? Kas var tikt glābt?” Un tad seko šī Jēzus atbilde: „Cilvēkiem tas nav iespējams.” Šeit pat ir rakstīts: „Jēzus tos uzlūkoja un sacīja: „Cilvēkiem tas nav iespējams.”” Ziniet, kad kādreiz sarunā tu ar kādu draugu runājies un jūs varbūt ejiet pa ielu un katrs tur runā un skatās apkārt, un tad, ja tavs draugs tevi apturētu, paskatītos uz tevi un pateiktu tev kaut ko sejā, tu saprastu – tas ir kaut kas ļoti, ļoti svarīgs, ko viņš vēlas, lai tu saproti. Un šeit ir pateikt: „Jēzus tos uzlūkojis.” Viņš pateica viņiem , iespējams, vienu no svarīgākajām lietām viņu dzīvēs: „Cilvēkiem tas nav iespējams.”

Mīļie, draugi, jums mācīs daudz ko, jums mācīs daudz ko, kā cilvēks var caur kristietību uzlabot savu dzīvi, padarīt to labāku, kā viņš var sākt ticēt, ja viņš labi saņemas un, ja viņš ir pietiekami gudrs. Bet Jēzus saka: „Atcerieties, cilvēkiem tas nav iespējams.” Ar to Viņš iznīcina pēdējās cerības viņu satraukumu pilnajā jautājumā. Neviens nespēj. Varētu vispār teikt: glābšana ir neiespējama. Neiespējamā glābšana. Tā ir Jēzus vēsts. Un tomēr pastāv viena iespēja, bet tikai viena. Tikai viena iespēja un par to Jēzus nākamajā teikumā saka: „Cilvēkiem tas nav iespējams, bet Dievam viss ir iespējams.” Dievam viss ir iespējams. 

Dievam ir iespējams, kaut kā ir iespējams cilvēku glābt. Bet ir nosacījums. Un tas nosacījums cilvēkiem nepatīk. Tas nosacījums ir minēts Jesajas 64:3, kur ir rakstīts: „Kopš sen seniem laikiem, ne auss to ir dzirdējusi, ne acs to ir redzējusi, ka būtu vēl cits Dievs, izņemot Tevi, kas palīdz tiem, kas uz Viņu paļaujas.” Un tas vārds ‘palīdz tiem’ varētu tik pat labi tikt tulkots un arī angļu valodā tiek tulkots kā ‘kurš strādā to labā, kas paļaujas uz Viņu’. Kurš darbojas to labā, kas paļaujas uz Viņu. Redziet, šeit ir teikts: „Kur vēl ir redzēts tāds Dievs kā Tu, Jahve? Jo Tu darbojies cilvēku labā.” Visi citi pasaules dievi prasa, lai cilvēks darbojas viņu labā, bet Tu darbojies cilvēku labā. Kur vēl ir redzēts tāds Dievs? Visās citās reliģijās dievs gaida un cilvēks strādā, bet šeit ir viss pretēji. Šeit Dievs strādā un cilvēks gaida. 

Bet, kā jau es teicu, cilvēkiem nepatīk šī doma. Cilvēkiem nepatīk gaidīšana. Tas ir pretēji viņu bagātnieku dabai, jo bagātais grib kontrolēt viņu situāciju. Es ceru, ka jūs jau saprotiet, mēs jau esam iegājuši tajā garīgajā dimensijā, te vairs nav tikai runas par fiziski bagātajiem, Jēzum reti kad vispār ir doma par kaut ko fizisku, Viņš vienmēr domā par garīgo, aiz tā fiziskā. Garīgi bagātajam gribēsies paturēt kontroli pār savu garīgo dzīvi, pār savu glābšanu. Es esmu garīgi bagāts, ja es pats vēlos nopelnīt glābšanu. Varbūt es to neatzīšu, teikšu: nē, nē, tas ir judeisms, tur pašam nopelnīt ar darbiem? Nē, es visu saņemu žēlastībā. Bet tad, kad tu sāc atvērt vaļā varbūt pat tos šķūņu vārtus, tu sāc skatīties – bet viņiem ir tik daudz šīs garīgās bagātības, kurus viņš tomēr pats ir noglabājis sev. Viņš saka: es caur savu brīvo izvēli, caur savu brīvo gribu esmu izdarījis to izšķirošo darbību, kura mani padarīja par glābtu cilvēku. Jā, Dievs man nāca piedāvāja, bet es biju tas, kurš deva savu ‘jā’ vārdu, es esmu tas, kurš ir izšķirošo soli spēris. Bet ar to cilvēks vienkārši paceļ sevi augstāk par Dievu. Viņš padara sevi par tiesnesi, kurš saka: man vienā pusē sātans iečukst kaut ko, vienā pusē Dievs un tad es esmu tas, kurš izdara to galējo izvēli. Es paturu šo kontroli sev. Es būvēju garīgus šķūņus un paturu šos drošības uzkrājumus savos spēkos. 

Ziniet, ja tas izklausās pēc tevis, tad tu esi garīgi bagātais. Un viss, ko es tev varu pateikt ir: lai Dievs tev ir žēlīgs. Tev pašam par to būs jāatbild Dieva priekšā. Jo tad tu ne vien centies pats nopelnīt savu glābšanu, arī ja tu to neatzīsti, ka tā ir nopelnīšana, bet kas ir likumsakarīgi, ka tu pats centīsies to nosargāt paša spēkiem. Jo garā bagātais atzīst, ka, ja jau viņš pats to ir ieguvis ar savu izvēli, tad viņš pats to arī var pazaudēt ar savu izvēli. Citiem vārdiem sakot – Debesu valstībai ir bijušas kaut kādas ieejas durvis, bet ir arī kaut kādas izejas durvis un es nedrīkstu viņām pietuvoties. Man ir jādara viss, man ir jāpūlējas tā, lai es tām durvīm nepietuvojos. Man ir jāstrādā pretīm, man ir jācīnās, lai mani kāds neaizstumj līdz tām durvīm, kurās es varu tikt ierauts un pārkāpjot slieksni pazaudēt savu glābšanu. Tā, nu, tikai tad, ja glābšana ir notikusi bez tavas izvēles, tikai tad, ja Dievs ir darījis visu tavā glābšanā, tikai tad arī tavas glābšanas nosargāšana nebūs atkarīga no tevis. Tā, lūk, ir tā lielā atšķirība starp garā bagāto un garā nabago. 

Mt 5 Jēzus saka: „Laimīgi garā nabagie.” Laimīgi garā nabagie. Kāpēc? Tāpēc, ka atšķirībā no garā bagātajiem: „Viņiem pieder Debesu valstība.” Par tiem garā bagātajiem Jēzus saka: „Pat kamielis drīzāk izlīdīs cauri adatas acij, nekā viņi ieies Debesu valstībā.” Bet garā nabagie – viņiem pat nav jāieiet, viņiem jau pieder, viņi attopas, ka man jau tā ir dota! Es tikai spēju attapties un pateikt: jā, paldies Dievam, ka man tā jau ir dota! Redziet, par bagāto Jēzus saka, ka viņš nespēj ieiet, bet nabagais jau ir iegājis. Garā nabags atzīst: es neko nespēju pielikt savai glābšanai, visu esmu saņēmis dāvanā. Un, kad Jēzus saka: „Dievam viss ir iespējams, cilvēkiem nav iespējama glābšana, bet Dievam ir viss iespējams,” tad mums ir arī jāļauj Dievam visu darīt. Es ceru, ka mēs redzam šo atšķirību starp garā bagāto, kuram ir nabadzība un garā nabago, kuram patiesībā ir dota bagātība. Un aizlienējot pēdējo šodienas pantu – tādā veidā pēdējie būs pirmie un pirmie būs pēdējie.  

Un, kad Jēzus šo pateica saviem divpadsmit mācekļiem, tad, man liekas, ka viņi saprata šo domu. Jo Pēteris pārjautā, lai tiešām būtu skaidrs, ka viņi ir sapratuši. Mt 19:27 „Tad Pēteris viņam par to jautāja: „Redzi, mēs esam visu atstājuši un esam tev sekojuši; kas mums būs par to?” Pēteris saka: „Mēs esam visu atstājuši.” Tas ‘viss’ bija diezgan niecīgs, tas bija tikai dažas laivas un kādi tīkli, kādas zivis un maziņš biznesiņš. Un tomēr tas bija viņu ‘viss’ un Jēzum ar to pietiek. Bagātais jauneklis nespēja atdot visu, viņš aizgāja noskumis. Bet šie vīri, lai cik viņi ir nabadzīgi, cilvēku acīs, viņi to ir atdevuši visu un Kristum ar to pietiek. Un Jēzus atbild viņiem un atklāj, cik patiesībā bagāts ir garā nabagais. Jēzus atbild viņiem: „Patiesi es jums saku: jūs, kas man esat sekojuši, tad, kad viss būs atjaunots un Cilvēka Dēls sēdēs savā godības tronī, arī sēdēsiet uz divpadsmit troņiem un tiesāsiet divpadsmit Israēla ciltis. Ikviens, kas atstājis māju vai brāļus, vai māsas, vai tēvu, vai māti, vai sievu, vai bērnus, vai tīrumus mana vārda dēļ, saņems simtkārtīgi un iemantos Mūžīgo Dzīvību.”

Redziet, pasaulē nabagie, Kristus sekotāji, devēji, garīgi nabagie, būs īsteni bagāti. Tāpēc, ka viņu bagātība ilgs trīs dzīvju garumā. Pirmkārt, Viņš saka: šajā laicīgajā dzīvē jūs saņemsiet simtkārtīgi, un te nav teikts, ka viss materiāli fiziskais jāatstāj, ka tev pat ir sava sieva jāatstāj – nē, te ir runa par to, ka tu Dievu noliec pirmajā vietā un, ka tu esi gatavs visu pārējo pakļaut Viņam. Un tad Jēzus saka: jūs jau šajā dzīvē saņemsiet simtkārtīgi. Vai mēs to nevaram apliecināt? Kaut arī mēs esam daudz kam pateikuši ‘nē’ Kristus dēļ, mēs esam daudz vairāk saņēmuši pretī. Tā ir pirmā dzīve – šodien. Tad Jēzus saka: „Tad viss būs atjaunots un Cilvēka Dēls sēdēs savā godības tronī, arī jūs sēdēsiet uz divpadsmit troņiem un tiesāsiet divpadsmit Israēla ciltis.” Šis, iespējams, ir vislabākais bibliskais apliecinājums, ka mūsu pasaulē būs vēl tāds periods, ko teoloģijā sauc par ‘Tūkstošgadu miera valstību’. Tad, kad Kristus atnāks atpakaļ un nodibinās savu Valstību vēl šeit virs zemes. „Jums būs, jums tiks dots, jūs saņemsiet!” Un tad Viņš saka vēl beigās: „Un arī iemantos Mūžīgo Dzīvību.” Lūk, īsteni bagātie. Trīs dzīvēs. 

Tāpēc noslēgumā es vēlos tev jautāt: ko tu izvēlies? Šo bagāto nabadzību vai tomēr nabago bagātību? Bagāto nabadzību, kur tu turies pie kontroles, kur tu šķūņos arī garīgi uzkrāj, lai sargātu savu glābšanu. Vai tomēr kā nabags, kurš ir atdevis visu Dievam un, kurš saņem pretī šo neizmērojamo bagātību? Es vēlos noslēgt ar vienu īsu dzeju no kāda nezināma autora. 

Nauda tev nopirks gūltu, bet ne miegu.
Nauda tev nopirks grāmatas, bet ne gudrību.
Nauda tev nopirks ēdienu, bet ne apetīti.
Nauda tev nopirks rotas, bet ne skaistumu.
Nauda tev nopirks māju, bet ne mājvietu.
Nauda tev nopirks zāles, bet ne veselību.
Nauda tev nopirks izklaidi, bet ne prieku.
Nauda tev nopirks reliģiju, bet ne glābšanu.
Nauda tev nopirks pasi uz jebkuru vietu, bet ne uz Debesīm.

Lūgsim Dievu.

Debesu Tēvs, paldies par Tavu Vārdu. Paldies, Jēzu, ka Tu nāci un, ka Tu tiešām peldēji pretī straumei. Palīdzi arī mums peldēt Tev līdzi, kaut arī mūsdienās tas ir tik grūti. Visa pasaule peld pretī, vēl pietam liela daļa kristietības peld pretī. Bet paldies, Kungs, ka Tu soli kaut ko daudz lielāku gan šajā dzīvē, gan arī nākamajās dzīvēs, ja mēs esam gatavi Tev atdot visu. Un es lūdzu, Kungs, ka mēs varētu domāt ne tikai par to materiālo pusi, bet, ka mēs ieraudzītu arī to garīgo, ko nozīmē, ka Tev viss ir iespējams. Ka mēs atzīstam, ka viss ir darīts Tavā spēkā, ka mēs esam saņēmuši žēlastībā glābšanu un, ka glābšanu tāpēc neviens darbs vairs nespēj atņemt mums. Lūdzu, Kungs, stiprini mūs šajās pārdomās un paldies, ka Tev ir tik labas domas par mums, ka Tev ir tik labs mērķis, ka Tu vēlies mūs padarīt bagātākus. Palīdzi, ka mēs nestātos tam pretī. Lai Tev ir viss, tiešām, viss gods un slava mūžīgi. Āmen