Nāve nebēgs

No tā laika Jēzus sāka saviem mācekļiem atklāti teikt, ka viņam būs jāiet uz Jeruzālemi un būs daudz jācieš no vecajiem, virspriesteriem un rakstu mācītājiem un ka viņam jātiek nonāvētam un pēc trim dienām augšāmceltam. Pēteris, paaicinājis Jēzu sānis, norāja viņu: “Lai Dievs pasargā tevi, Kungs! Tas nekad tev nenotiks!” Bet viņš pagriezies sacīja uz Pēteri: “Atkāpies no manis, sātan, tu man esi par apgrēcību, tu nedomā pēc Dieva, bet pēc cilvēka prāta.” Tad Jēzus teica saviem mācekļiem: “Ja kāds grib man sekot, tas lai aizliedz sevi, ņem savu krustu un seko man! Jo, kas grib glābt savu dzīvību, to zaudēs, bet, kas savu dzīvību zaudēs manis dēļ, tas to atradīs. Ko gan iegūst cilvēks, ja tas iemanto visu pasauli, bet savai dvēselei nodara ļaunumu? Un ko cilvēks lai dod kā samaksu par savu dvēseli? Jo Cilvēka Dēls nāks sava Tēva godībā līdz ar saviem eņģeļiem, un tad viņš ikvienam atmaksās pēc viņa darbiem. Patiesi es jums saku: daži no tiem, kas šeit, nāvi nebaudīs, pirms nebūs redzējuši Cilvēka Dēlu nākam savā Valstībā.” — Mateja evaņģēlijs 16:21-28

Kad tie sapulcējās Galilejā, Jēzus tiem teica: “Cilvēka Dēls tiks nodots cilvēku rokās; tie viņu nonāvēs, un trešajā dienā viņš augšāmcelsies.” Un tie ļoti noskuma. — Mateja evaņģēlijs 17:22-23

Iedams augšup uz Jeruzālemi, Jēzus pieaicināja divpadsmit mācekļus pie sevis un ceļā tiem sacīja: “Redzi, mēs dodamies augšup uz Jeruzālemi, un Cilvēka Dēls tiks nodots virspriesteriem un rakstu mācītājiem, un tie viņu notiesās uz nāvi un nodos pagāniem, lai viņu apsmietu, šaustītu un sistu krustā, un trešajā dienā viņš augšāmcelsies.” — Mateja evaņģēlijs 20:17-19

Svētrunas noraksts

 
Pēdējo divu nedēļu laikā ziņu portālos, ik pa laikam, uzpeld kāda ziņa – par pasaules augstāko kalnu – Everestu. Ziņa ir tā, ka šogad ir neparasti daudz mirušo. Šajā sesonā, kas sākas no aprīļa, ir jau vienpadsmit cilvēki gājuši bojā. Sava īpašā statusa dēļ šis kalns katru gadu pievelk cilvēku masas ar vien vairāk – piedzīvojumu meklētājus, kuri cenšas pievarēt šo milzi. Protams, tas ir cits stāsts, cik gudri ir riskēt savu dzīvi kalnā kāpšanai. 

Katrā ziņā, tas ir riskants piedzīvojums, un lielākais risks ir tajā, ka šis kalns ir 8,8km augsts, virs jūras līmeņa. Kaut kur ap astotot kilomentru sākas zona, kurā gaiss ir tik retināts, ka cilvēkam tur ir grūti izdzīvot, grūti elpot, miglojas redze, prāts kļūst neskaidrs, tāpēc šajā zonā ilgi uzturēties nav iespējams. Principā cilvēks mirst lēnām ieejot šajā zonā. Tāpēc, tas, ko dara šie kalnā kāpēji – viņiem ir uzdevums maksimāli ātri ieiet, uzkāpt un maksimāli ātri tikt ārā no šīs zonas. Tāpēc, cilvēki šai zonai ir devuši piemērotu un atbilstošu nosaukumu, viņi viņu ir nosaukuši par ‘Nāves zonu’. Ir 14 kalni pasaulē, kuriem ir augstums virs 8000 metru, kuriem ir šāda nāves zona. 

Šogad Everestā ir šis ārkārtas stāvoklis, šī situācija, tādēļ, ka ir izsniegts rekord liels skaits licenču, tur nevar nemaz tāpat kāpt, vajag licenci. Rezultāts ir, ka cilvēki šajā nāves zonā stāv rindā. Ja agrāk bija tā, ka tur daži alpīnisti kāpa augšā un kāpa lejā, tad tagad tur ir burtiski rindas, jūs internetā, iespējams, esat redzējuši bildes. Tā kā Padomju laikos pie veikaliem rindas stāv. 

Lūk, nāves zona. Arī Jēzus šodien runā par nāvi, kā jau jūs dzirdējāt. Paldies, Mārtiņam. Šīs trīs Rakstu vietas tika pieminētās tādēļ, ka Jēzus trīs reizes runā, un jaunajā tulkojumā jums pat virsrakstos ir rakstīts: Jēzus otro reizi... Jēzus trešo reizi.. Jēzus trīs reizes runā par savu nāvi. Viņš sāk sasgatavot savus mācekļus, Viņš viņiem saka: „Mēs tuvojamies nāves zonai, mācekļi.” 

Pirmajā tekstā, kuru es aicinu jūs atvērt, Mateja 16:21 pirmie vārdi skan šādi: „No tā laika Jēzus sāka saviem mācekļiem atklāti teikt, ka viņam būs jāiet uz Jeruzālemi un... jācieš no vecajiem.. jātiek nonāvētam.” Tātad, Jēzus saka: „Mums ir jāsāk domāt par nāvi.” Varbūt šodien nav gluži mirušo piemiņas diena, bet arī šodien Dieva Vārds ir mūs aizvedis pie šīs tēmas, mums ir jādomā par savu nāvi. Nāve ir neizbēgama. Tāpēc šai svētrunai esmu iedevis nosaukumu – Nāve nebēgs. Tas varbūt izklausas ļoti pesimistiski, ļoti negatīvi, patiesībā satur diezgan daudz labu ziņu. Līdz tām mēs tiksim. 

Tas, kas ir interesanti – mēs šajās trīs Rakstu vietās varam redzēt, ka šie divpadsmit mācekļi – viņi nav gatavi domāt par šo tēmu. Jautājums ir, vai mēs šorīt esam gatavi domāt par šo tēmu? Es pieņemu, ka mēs nepavadam ikdienu domājot par to, vismaz lielākā daļa. Bet viņi nebija gatavi. Kā mēs to zinām? Mēs redzam to pēc viņu reakcijas. Katrā no šīm trim Rakstu vietām ir viena reakcija, un mēs katru mazliet apskatīsim. Pirmā būs garākā, tā kā nenolaidiet rokas. Mēs pirmai patērēsim lielāko daļu laika. 

Tātad, 22.pantā ir rakstīts, ļoti interesants pants: „Pēteris, paaicinājis Jēzu sānis, norāja viņu: „Lai Dievs pasargā Tevi, Kungs! Tas nekad Tev nenotiks!”” Grieķu vārds, kas te ir lietots šim vārdam ‘norāja’ ir vārds, kurš nozīmē arī ‘pārmeta’ vai ‘pamāca’. Tātad, Pēteris, ko viņš šeit dara? Viņš pamāca Dievu. Viņš pārmet Dievam. Kad tu pēdējo reizi esi pārmetis Dievam kaut ko? Vai pat pamācījis Dievu? Tas izklausas neticami, patiesībā visticamāk – tā ir patiesība mūsu katru dzīvēs. Bet kāpēc Pēteris norāj Jēzu? Atbilde ir meklējama Jēzus atbildē, jo Jēzus zina, kas bija Pētera sirdī, un kāpēc Pēteris šo teica. 

23.pantā: „Bet Viņš pagriezies sacīja uz Pēteri,” šis vārds ‘sacīja’ Marka evaņģēlijā, paralēlajā Rakstu vietā ir vārds ‘apsauca’. Tātad, Pēteris apsauca Jēzu, un Jēzus pagriežas un apsauc Pēteri. „Atkāpies no manis, sātan, tu man esi par apgrēcību, tu nedomā pēc Dieva, bet pēc cilvēka prāta.” Diezgan spēcīgi, ko? Vai tev kādreiz kāds ir nosaucis par sātanu? Te vēl Pēteris dzird to no paša Dieva. Kādēļ tik skarbi, Jēzu? Atkal mēs varam jautāt. Tāpēc, ka Pēteris pats ir kļuvis par apgrēcību Dievam. Paklausieties par šiem diviem vārdiem - apgrēcība Dievam. Pēteris kļūst par apgrēcību Dievam. Jēzus viņam saka: „Tu man esi par apgrēcību.” Es nezinu, kā jums, man liekas vov, būt par apgrēcību Dievam? Vācieši teiktu – tā gan ir spēcīga tabaka. 

Kādēļ Pēteris bijas par apgrēcību? Tādēl, ka viņš uzstājās ar ko tādu, kas patiesībā nebija nemaz viņa griba, bet kā Jēzus saka – sātana griba. Paklausieties šo pašu pantu vēlreiz, ja mēs izņemam to vienu iestarpinājumu. Mt 16:23 „Atkāpies no manis, sātan, tu nedomā pēc Dieva, bet pēc cilvēka prāta.” Ja mēs izņemam pirmo teikuma daļu: „Sātan, tu nedomā pēc Dieva, bet pēc cilvēka prāta.” 

Tātad, ja mēs pārfrāzējam: „Sātan, tu domā pēc cilvēka prāta.” Vai šis nav baismīgi? Sātans domā pēc cilvēka prāta! Mēs parasti to esam pretējā virzienā dzirdējuši, vai ne? Ka cilvēki dara sātana gribu, ka cilvēki domā pēc sātana prāta. Tas jau vien izklausas baisi, bet šeit ir vēl baisāk. Sātans domā pēc cilvēka prāta! Tas liek domāt – kas ir šis cilvēks? Jā, ne tikai Pēteris, bet arī tu un es. Cilvēks, ka pat sātans domā pēc viņa prāta. Sātans mēģina darīt tā, lai saskanētu ar cilvēku. 

Es domāju, šajā īsajā sarunā ir tik daudz pateikts par cilvēka dabu. Mēs te nevaram iet dziļāk, nav laika tam, bet cilvēka daba panāk to, ka cilvēkam interesē šī dzīve vairāk nekā nākamā, tā ir tā esence šeit. 

Mācekļiem visticamāk šajā posmā, šajā brīdī bija plāni ar Jēzu priekšgalā par to, kā viņi šo dzīvi pavadīs. Šo dzīvi, nevis nākamo! Drīz lielā dzīve sāksies, drīz mēs sasniegsim „Everesta” virsotni! Drīz mēs būsim pasaules augstumos ar šo Jēzu priekšā! Pasaule būs mūsu rokās, pasaule būs pie mūsu kajām ar šo ķēniņu Ķēniņu priekšgalā! Nekādu domu par kaut kādu nāves zonu! 

Vai mēs neesam līdzīgi? Ja, domājam par šo dzīvi, vai ne? Tik daudz šī dzīve pārņem mūs. Mēs domājam, kā mēs varam padarīt šo dzīvi maksimāli labu. Kā viens it kā kristīgs autors ir nosauci vienu savu grāmatu „Tava labākā dzīve – tagad”. Bet, ja tagadējā dzīve ir labākā, tad kas būs Debesīs? Vai tad tur nevajadzētu būt labākajai dzīvei? Vai tad mēs netaupam to labāko tur? Tas ir tas, ko sātans vēlas mums iestāstīt. Es ceru, ka ar mums tā nav. Es ceru, ka mums nav tā, ka mums Jēzus galvenokārt ir vajadzīgs šai dzīvei. Jā, arī šai, protams, bet lai tas ir kā bonuss, nevis kā primārais mērķis. 

Jēzus primārais mērķis šeit, šodien atklājas – Viņam bija jāmirst par grēkiem. Jāmirst. Nāve. Dievs bija iestādījis, ka ir jābūt nāvei šajā glābšanas modelī. Bija vajadzīga nāve, lai cilvēku padarītu svētu un, lai viņš būtu tīrs, ka viņš varētu satikt svēto, svēto, svēto Dievu. Bez šī svētuma šajā dzīvē nebūs iespējams redzēt Dievu nākamajā. 

Cilvēka svētums – tas bija tas, kādēļ Jēzus nāca. Jēzus maksāja par to ar savu dzīvību. Tādēļ Jēzus turpina Mt 16:24 „Ja kāds grib man sekot, tas lai aizliedz sevi, ņem savu krustu un seko man! Jo, kas grib glābt savu dzīvību, tas to zaudēs, bet, kas savu dzīvību zaudēs manis dēļ, tas to atradīs.” Lūk, Jēzus šeit parāda, ka Viņam ir jāiet pirmajam šis ceļš, bet pēc tam šis krusts ir tā kā tāda stafete, kur tu nodod viņu tālāk un tālāk, un tālāk. Mēs nesam šo krustu tālāk savās dzīvēs. 

Vajāšanas, ciešanas – vārdi, kuri mums varbūt nepaliek prātā ilgi, jo mēs to nepiedzīvojam daudzi savā dzīvē, šeit, šajos apstākļos. Mums ir jāskatās uz zemākiem plauktiņiem – uz asiem vārdiem diskusijās, uz neizpratni, uz sliktiem komentāriem feisbuka (Facebook) postos un ziņu komentāros par savu ticību. Katram ir relatīvas šīs ciešanas, šis krusts, kas ir jānes savā ikdienā. 

Mācība ir vienkārša – ja tev šī dzīve būs dārgāka par nākamo, tad tu ilgi šo krustu nepanesīsi. Bet, ja nākamā būs dārgāka, tad tu nesīsi līdz galam, līdz nākamajai dzīvei. Pēteris šeit bija nostājies ceļā Kristus krustam. Viņš naivi domāja, ka ar to palīdzēs Jēzum. „Jēzu, lai Tev tā nenotiek! Tevi ir jāziglābj no tā! Mēs aizstāvēsim Tevi!” Cik naivi, jo patiesībā jau ir tieši pretēji – Pēteris sev nodara ļaunumu, jo kā gan lai viņš pats tiek cauri sveikā bez šīs Jēzus krusta nāves? 

Jēzus Mt 16:26 saka: „Ko gan iegūst cilvēks, ja tas iemanto visu pasauli, bet savai dvēselei nodara ļaunumu? Un ko cilvēks lai dod kā samaksu par savu dvēseli?” Ko Tu, Pēteri, iegūsi, ja tu iemantosi visu šajā dzīvē, kaut vai ar mani priekšgalā, ar mani, Jēzu, priekšgalā, Izraēlā karojot, atbrīvojot no Romas jūga un tad iekarojot citas valstis un izveidojot varbūt Izraēla impēriju? Ieņemt visu pasauli, ko tas dotu, Pēteri? Jo šīs pasaules dzīve reiz beigsies un tad tikai viena lieta dzīvos tālāk. Kas ir šī lieta šajā tekstā? Dvēsele. Tava dvēsele. Ja tu stāsies ceļā Kristum, tu ievaino savu dvēseli, Jēzus šeit saka. Tieši tā ir šī sātana griba. Te mēs varētu runāt daudz un dikti par to, ka mēs gribam tikt cauri savā ikdienā bez fiziskām sāpēm, pievērt acis uz garīgo, mūžīgo, lai atvieglotu savu fizisko dzīvi. Bet mums ir jāmācās domāt garīgi un plānot savu dzīvi garīgi. 

Izejot cauri nāves druvīm un nonākot Mūžībā mēs sapratīsim, ka vienīgais, derīgais tad būs vairs tikai mūsu dvēsele jeb gars. Un, ja tā nebūs derīga, ja šī vienīgā lieta, kurai nozīme nebūs derīga, ko tu varēsi izdarīt, lai to padarītu derīgu? Ko tu varēsi iemainīt? Tu skatīsies savās rokās – kas tur būs? Iegūtās mantas šajā dzīvē? Iegūtais statuss, slava? Muļķi, tas viss būs mēsli un atkritumi, tas viss būs kauns. Būs kauns pat domāt, ka to es varētu tagad iemainīt! Ziniet, tas, kas tur sagaidīs, tas liks sašļukt visai dūšai biksēs. 

Mt 16:27 tas ir minēts, bet paralēlajā tekstā Lūkas 9 šī aina ir aprakstīta pilnīgāk, tur ir rakstīts: „Kas būs kaunējies manis un manu vārdu dēļ, tā dēļ kaunēsies Dieva Dēls, kad Viņš nāks savā un sava Tēva un svēto Eņģeļu godībā.” Lūk. Šī aina – tur būs pats Jēzus un Debesu Tēvs un Eņģēļi, un kad tu un es ieraudzīsim šo skatu, tad kā var nesašļukt dūša?! Tad paskatīties savās rokās uz visu to, ko tu esi krājis savā dzīvē, pēc kā tu esi dzinies šajā dzīvē. Atskatoties varbūt uz savu dzīvi, kā tu esi kaunējies par šiem varenajiem, kuri stāv tavā priekšā, būs jākaunas un kauns pat nav īstais vārds. Īsta vārda cilvēku valodā nav. 

Lūk, mans draugs, vērs savu skatu uz to dienu! „Pēteri, domā par Mūžīgo dzīvi”, Jēzus šeit saka. Markus, māsa, brāli, domā par Mūžīgo dzīvi! Šo sarunu Jēzus pabeidz ar apbrīnojamu teikumu, Mt 16:28 „Patiesi es jums saku: daži no tiem, kas ir šeit, nāvi nebaudīs, pirms nebūs redzējuši Cilvēka Dēlu nākam savā Valstībā.” Marks raksta: „Pirms nebūs redzējuši Dieva Valstību ar spēku atnākam.” Tā ir Svētā Gara atnākšana Vasarsvētkos, tas, ko mēs svinēsim nākamnedēl. Daži no tiem, šie divpadsmit mācekļi un vēl kādi, tik tiešām piedzīvoja šo dienu. Bet ziniet, Jēzus saka: „Kādi, daži no tiem, kas ir šeit.” Līdz ar to, daudzi, kuri bija Jēzus klātbūtnē šeit, šo dienu nepiedzīvoja. Viņi nomira bez šīs Dieva Valstības. Tāpēc neļauj nāvei ieraudzīt tevi pirms tu neesi ieraudzījis Dieva Valstību. Šī ir tā esence pirmajai Rakstu vietai, šai reakcijai, kur Pēteris norāj, tāpēc, ka Jēzus teiktais nesaskan ar viņa plāniem. 

Vienu nodaļu tālāk, varam Mt 17:22-23 atvērt. Tur Jēzus otro reizi runā par šo. Tātad, Jēzus savā ziņā pasaka: „Jūs to uzreiz nevarēsiet saprast, man tas jums ir jāatgādina. Par nāvi ir jādomā, tas nenāk dabiski.” Domāt par nāvi nav dabiski, tāpēc Jēzus trīs reizes to dara. Šajā otrajā reizē Viņš apmēram to pašu pasaka, un tad sekoja šis pēdējais teikums: „Un tie ļoti noskuma.” Tātad, otrā reakcija – skumjas. Grieķu vārds skumjām tiek lietots arī Mateja evaņģēlijā 26.nodaļā, kurā ir gan aprakstīts par Vakarēdienu. Šis pats vārds ir minēts, kad Jēzus saka: „Viens no jums ir nodevējs.” Tad visi saka: „Taču, ne es!?”” Tad tur ir teikts – viņi ļoti noskuma par to. 

Vai arī pēc tam uzreiz, kad viņi dodas uz Ģedzemenes dārzu un Jēzus dodas lūgt, Mateja 26:37 rakstīts: „Tad Viņš sāka bēdāties un baiļoties.” Lūk, nāve ir saistīta ar dziļām skumjām, tas man jums nav jāskaidro – ar sāpēm, ar bailēm, ar zaudējuma sajūtu. Mēs pat redzam, ka Jēzum tā bija. Jēzus bēdājās un baiļojās par to, kas Viņam stāv priekšā. No vienas puses tas tikai apliecina to, cik Jēzus bija īsts cilvēks. 

Tālāk Viņš tajā Rakstu vietā Ģedzemenes dārzā saka: „Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei. Nedaudz pagājis, Viņš krita uz sava vaiga pie zemes, lūdza Dievu un sacīja: „Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris iet man garām.”” Lūk, šīs cilvēciskās skumjas un sāpes un bailes, un arī neziņa. Bet kā jau jūs zināt, Jēzus nebeidz ar šo, Viņš šo teikumu noved līdz galam un saka: „Tomēr, ne kā es gribu, bet kā Tu gribi.” 

Atcerieties, patiniet lentu bišķi atpakaļ – cilvēka griba pēc dabas, kopš Ēdenes grēkā krišanas, saskan ar kura gribu? Ar sātana gribu. Tādēļ šī cilvēka griba arī skumst un baiļojas tāpēc, ka nāve ir kā tādas durvis, kuras ir baisas. Bet Jēzus šeit parāda, ka vajag lūkoties uz Debesu Tēva gribu, tad tu vari saņemt spēku un iet tālāk. Pat, ja tas nozīmē iet cauri šīm nāves durvīm. Atcerieties, nāve ir arī Dieva radīta. Nāve ir arī Dieva radīta. Šīs durvis ir veidojis pats Kristus! Jā, Viņš bija galdnieka dēls, vai ne!? Nāves durvis ir radījis pats Kristus. Vēl vairāk – caur šīm durvīm Jēzus pats ir nācis pie mums. 

Augustīns ir teicis: „Mēs vēlamies aizsniegt Debesu Valstību, taču nevēlamies ceļot cauri nāvei. Un tomēr, tā ir vajadzība, kas saka: „Uz šo pusi, lūdzu.” Nevilcinies, cilvēk, iet šo ceļu, jo šis ir tas ceļš, pa kuru Dievs atnāca pie tevis.”” Tāpēc, kad ir skumjas par šo nāvi, tad atgādinājums ir tas, ko Jēzus darīja – skaties Tēvam acīs un saki: „Ne kā es, bet kā Tu, Tēvs, gribi!” Ziniet, Jēzum tāpat kā tev un man nāve nebija kaut kas piedzīvots, tas bija kaut kas jauns. Viņš pietam nesa visus pasaules grēkus sevī. Es nezinu, kā to var aprakstīt, kā to var salīdzināt. Bet Viņš to darīja pirmo reizi, tāpat kā mēs to darīsim vienu reizi. 

Neskatoties uz to, Jēzus tomēr gāja droši un izpildīja sava Tēva gribu. Ja Viņš būtu ļavis skumjām gūt virsroku un apturēt sevi, tad tu šodien nesēdētu šeit un neklausītos Jaunās Derības vēsti. Šī Jaunā Derība stāsta par kaut ko tik skaistu nākotnē, Mūžībā! Atklāsmes grāmatā 21 ir teikts: „Un Dievs noslaucīs visas asaras no viņu acīm un nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaimanu, nedz sāpju vairs nebūs, jo viss bijušais ir pagājis.” 

Lūk, caur skumjām mēs ejam uz šo vietu, bet šajā vietā skumju vairs nebūs. Šīs ir pēdējās skumjas, kuras mēs piedzīvojam. Skumjas, pašam domājot par sava paša priekšā stāvošo nāvi, bet es domāju arī skumjas par mūsu mīļajiem, kuri varbūt ir aizgājuši mūžībā. Bet nebūsim kā tie divpadsmit mācekļi šeit, kuri nāvi asociē tikai ar kaut ko negatīvu. 

Čarlz Sperdžens (Charles Spurgeon) ir teicis: „Pastāv būtiska atšķirība starp dievbijīga un nedievbijīga cilvēka nāvi. Bezdievim nāve nāk kā sods, bet taisnajam kā pavēste uz sava Tēva mājām. Grēciniekam tā ir eksekūcija, svētajam – sava grēka un trūkuma novilkšana. Nāve ļaunajam ir baiļu karalis, nāve svētajam ir baiļu beigas un godības iesākums.” Kāds vēl ir teicis, es neatceros, kurš tas bija: „Divi kristieši nekad netiekas pēdējo reizi.” 

Pirmā reakcija – norāšana, apsaukšana, pamācīšana, pārmešana Dievam. Otrā reakcija – tuvredzīgas skumjas. Mēs varam aizšķirt uz trešo Rakstu vietu, Mt 20:17-19. Mēs jau izlasījām šo Rakstu vietu. Te pēc būtības Jēzus pasaka ļoti līdzīgi, gandrīz to pāsu trešo reizi. Bet, ko Matejs nepasaka, pasaka Lūka, proti, kāda bija reakcija šiem mācekļiem. Lūkas 18.nodaļā ir rakstīts, uzreiz pēc šī Jēzus teiktā, paklausieties: „Viņi no tā neko nesaprata. Sacītais viņiem palika kā apslēpts, un viņi nespēja teikto izprast.” Cik jauki, vai ne? Jēzus trīs reizes māca un viņi neko nav sapratuši. 

Trešā reakcija – nesaprašana vai neizpratne. Ziniet, tas absurdais ir tas, ka tas notiek īsi pirms viņi ieiet Jeruzālemē. Īsi pirms pēdējās nedēļas Jēzus šīs zemes misijā. Principā viņi trīs gadus ir staigājuši ar Jēzu, viņi ir mācījušies, šajā brīdī, gandrīz jau misijas beigās – viņi joprojām nesaprot, par ko te vispār ir runa? Kāpēc ir vajadzīga tāda nāve Jēzum!? Viņi no tā neko nesaprata. 

Tas būtu tā, it kā tu tuvojies Everesta virsotnei un joprojām nesaproti, kāpēc tevi ved uz turieni!? Pēc visa tā, kas ir piedzīvots. Bet ziniet, diemžēl tā notiek arī šodien, un piedodoiet – arī ar mums. Cik daudzi nesaprot, kāpēc viņi vispār ir šajā dzīvē? Tas attiecas uz gandrīz visiem neticīgajiem, bet tas attiecas diemžēl arī uz ļoti daudz ticīgajiem. Kādēļ tu vispār esi šeit? Kāpēc Dievs tev dod šos gadus? Kādēļ šī dzīve? Kādēļ pēc glābšanas tu joprojām atrodies šeit? Kādēļ šie labie, komforta apstākļi, kuros tu esi ielikts šajā laikā? Šī nav trešās pasaules valsts. Kādēļ tie talanti, kuri tev ir iedoti līdzi mugursomā? Cik daudz kristiešu līdz pat savai nāvei tā arī nav sapratuši, ko viņi te īsti dara? 

Es nerunāju par savu vietu draudzes kalpošanā, bet es runāju par lielo misiju. Lielā misija – tā, lūk, ir atbilde! Mēs esam misijā. Divpadsmit mācekļi tika mācīti, bet viņi daudz ko no tā vēl nesaprata, un mēs viņiem varētu teikt – labi, jā, viņiem varēja to piedot. Kāpēc? Tāpēc, ka viss vēl nebija piepildīts. Jēzus tikai pēc nedēļas karājoties jau pie krusta piepildīs visu, un viņiem vēl nebija dots Svētais Gars, kas nāks tikai pēc kāda laika. 

Bet jūs saprotiet, ko es gribu pateikt ar šo? Mums, mīļie, draugi, šo attaisnojumu nav, jo Jēzus ir visu pabeidzis un Svētais Gars mums ir dots. Tāpēc, vai tu saproti, ka tu atrodies misijā? Tev ir šī izpratne par to, ka dzīve, šī mazā dzīve ir tikai sākuma daļa kaut kam daudz lielākam? Vai tu saproti, ka tagad Kungs ir Kristus un tu Viņam seko, un Viņš nav tas, kurš dzīvotu sev, kļūt bagātiem sevis dēļ, veidot karjēru savu mērķu piepildīšanai, veidot biznesu, lai piepildītu savas dzīves sapņus. Tas nav tas, ko Jēzus šeit dara. 

Mēs pat redzam, tad kad Jēzus ir nomiris un Pēteris un mācekļi atgriežas vecajā profesijā, dodas atkal zvejot – viņi vēl nav sapratuši tajā brīdī. Bet tas nebūs attaisnojums mums. Es nesaku, ka mums katram ir jākļūst par sludinātāju vai par evaņģēlistu, bet mums ir jādomā par dzīvi kā par misiju, kura mums ir uzticēta un mēs vairs neesam paši sev kungi. Vai arī, ja kāds par tevi rakstītu no malas, tad tur būtu šis teikums: „Bet viņš neko nesaprata. Viņi neko nesaprata no Dieva Vārda teiktā. Dieva Vārda teiktais palika apslēpts viņam. Viņš nespēja Dieva Vārda teikto izprast.” 

Kaut tā nebūtu ar mums! Kaut nebūtu tā, ka mēs sakām: „Jēzus ir mūsu Kungs - svētdienā!” Un pirmdien līdz sestdien – es esmu kungs. Pirmdien līdz sestdien man ir sava misija, man ir savi pienākumi, man ir savs bizness un karjera, man ir savi plāni un mana nauda tā ir, mans laiks. Protams, es no tā visa došu Dievam kaut ko, cik, nu, es uzskatīšu par vajadzīgu, un kad es uzskatīšu par vajadzīgu. 

Nē, tā neteiktu tas, kurš ir Kristus misijā. Jo, kad Kristus pārveido cilvēku, šis ir svarīgi, kad Kristus pārveido cilvēku, viņam tā nav tikai tāda izmaiņa – mazliet pagriežas citā virzienā dzīvē. Viņš iedod šim cilvēkam jaunu sirdi. Šī jaunā sirds nāk ar sastāvdaļām, kuras liek cilvēkam iemīlēt jaunas lietas. Tur nāk komplektā jauna redze, jaunas acis – tu sāc redzēt dzīvi daudz tālāk, tu tā kā tāds rentgens esi, kurš redz cauri laicīgajam un redzi mūžīgo. Tu redzi pāri nāvei. 

Ja visa šī nav, tad jautājums ir, vai tu vispār esi jauns radījums? Vai es esmu jauns radījums? Vai tiešām Kristus mani ir pārveidojis? Patiesi atgriezies kristietis pārveidojas arī savā prātā. No šīs nesaprašanas, ko mēs redzam šajos mācekļos, kuri neko nesaprata, no šīs nesaprašanas un šaubām – šis prāts pāraug par kaut ko tādu, kur ir zināšanas un pārliecība. 

Paklausieties, kā Bībele runā par pārliecību, un to raksta Jaunās Derības autori. Romiešiem 8: „Mēs zinām, ka tiem, kas Dievu mīl un kas pēc Viņa iepriekšējā nodoma ir aicināti, viss nāk par labu.” 2.Korintiešiem: „Mēs zinām, ka uz zemes celtā telts, kurā mītam, reiz sagrūs. Mums būs Dieva celts, mūžīgs majoklis Debesīs, kas nav rokām darināts.” 1.Tesaloniķiešiem: „Jūs, brāļi, kas esat Dieva iemīļoti, zināt, ka esat izredzēti.” 1.Jāņa 2: „Mēs zinām, ka pēdējā stunda..” 1.Jāņa 3: „Mēs zinām, ka esam no nāves pārgājuši dzīvībā, tādēļ, ka mēs mīlam brāļus, bet, kas nemīl, paliek nāvē.” 1.Jāņa 5: „Mēs zinām, ka ikviens, kas dzimis no Dieva negrēko, bet Dieva Dēls viņu pasargā un ļaunais neaizskar viņu. Mēs zinām, ka esam no Dieva un visa pasaule ir grimusi ļaunumā, bet mēs zinām, ka Dieva Dēls ir nācis un devis mums saprašanu, ka atzīstam Patieso.” 

Vai ir jūtama pārliecība šajos vārdos? Mēs zinām! Mēs zinām! Mēs zinām! Kā jūs to zināt? Tāpēc, ka Dieva Vārds dzīvo mūsos un tas mums dod saprašanu, un mēs to ēdam, un mēs no tā dzīvojam un pieaugam atziņā. Ziniet, kas ir tas skaistais? Ka šie paši nedrošie divpadsmit mācekļi, kuri ir arī šo autoru vidū, kurus es tikko lasīju – viņi gāja šo ceļu un neko nesaprata līdz „mēs zinām”. 1.Jāņa vēstuli ir rakstījis Jānis, Jēzus māceklis. Tur ir pilns ar šiem „mēs zinām, mēs zinām, mēs zinām”. 

Ja tu augsi Dieva Vārda atziņā un saprašanā, tu sapratīsi, ka esi misijā. Ja, tu būsi sapratis, ka esi misijā, tad nāve arī tev vairs nebūs baisa. Jo nāve būs vien slieksnis tavas mūžīgās misijas, tavas mūžīgās dzīves turpinājumam. Lūk, cik savrīgi ir ņemt šo Dieva Vārdu un ļaut, lai Kristus māca. Tāpēc mēs arī šeit draudzē sludinām mācot no Dieva Vārda. Tiešām vēlos, ka jūs un mēs kopā šo saprotam, un mūsu prāti tiek piepildīti ar mācību, ko Jēzus vēlas pateikt šeit saviem mācekļiem. Tas rezultāts ir šī pārliecība un redze, ka tu redzi mūžīgo, šis rezultāts ir arī – tev vairs nav bail. 

Džons Noks (John Knox) ir rakstījis: „Dzīvo Kristū! Dzīvo Kristū un miesai vairs nevajadzēs baidīties no nāves.” ‘Dzīvo Kristū’ nozīmē – mācies par Viņu, ņem no Viņa, audz Viņā, dzīvo ar Viņu, lai Viņš tevi vada, lieto nevis tavā, bet savā misijā. 

Noslēdzot. Tātad, mēs redzam Jēzus konfrontē savus divpadsmit mācekļus ar nāvi. Viņu reakcija ir – pārmetumi, norāšana, tuvredzīgas skumjas un nesaprašana. Patiesība ir tā – mēs katrs kāpjam tādā kā Everestā, savas dzīves kalnā. Mēs katrs tuvojamies savai nāves zonai. Nāve nebēgs. Mēs to zinām. Pirmā nāve ir neizbēgama, bet no tās mums nav jābaidas. Mums ir jābaidas par to, kas sekos pēc tam. Patiesība ir, ka arī otrā nāve nebēgs. Nāvei nav raksturīgi bēgt, nāve ir vienvirziena. Tā tikai nāk tuvāk. Tā ir nenovēršama, tā ir neizbēgama. 

Tāpēc, vai nu tā atnāks un aprīs tevi, un tu nespēsi pat attapties, kad būs jau par vēlu. Vai arī – tā ir jānogalina, jo tā nebēgs, to nevar aizgaiņāt prom. Mēs sapotam, ka mēs paši nezinām, kas notiks aiz šī nāves sliekšņa, un mēs nespēsim rūpēties par savu otro nāvi. Tāpēc, mums ir vajadzīgs Radītājs, kurš ir radījis šo nāvi. 

1.Korintiešiem 15 ir rakstīts: „Nāve ir aprīta uzvarā.” Otrā nāve ir aprīta uzvarā. „Kur, nāve, ir tava uzvara? Kur, nāve, ir tavs dzelonis? Nāves dzelonis ir grēks un grēka spēks ir bauslība. Bet pateicība Dievam, kas mums dod uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.” Lūk, nāve nebēgs. Vai nu tā aprīs tevi, vai arī tev jālūdz Kristus, lai Viņš šo uzvaru pār nāvi arī dod tavai dzīvei. Kristus gāja nāvē, lai nāvei nestu nāvi. Šis visbaisākais no ienaidniekiem palicis bez dzeloņa. Slava, Dievam!

Lūgsim.

Debesu Tēvs, paldies par Tavu Vārdu. Paldies, Jēzu, ka Tu biji tik pacietīgs ar saviem mācekļiem. Paldies, ka Tu esi arī pacietīgs ar mums. Paldies, Svētais Gars, ka Tu esi mūsos, Tu māci mūs. Es lūdzu par katru, kurš sauc sevi par kristieti, bet dzīvo sev. Kungs, lūdzu palīdzi, ka mēs varētu pārbaudīt savu dzīvi Tava Vārda gaismā nevis uzticēties paši tam, kā mēs domāja, kā ir, bet lai tavs Vārds ir tas, kurš pasaka „jā” vai „nē”. Es Tev pateicos par visiem, kuri jau ir piesituši krustā savu veco dzīvi, kuri nes Tavu krustu un kalpo draudzei, kalpo cilvēkiem ārpus draudzes, pāri visam – kalpo Tev. Kuri ir upurējuši daudz ko savā dzīvē, gan fiziski, gan materiāli, turot savu skatu uz to mūžīgo, garīgo. Dod, lūdzu, mums spēku kā draudzei arī augt, šo misiju pildīt uzticami. Lūdzu, lieto mūs katru. To visu mēs lūdzam, Jēzu, Tavā vārdā. Āmen.