Netīrā tīrība

Tad pie Jēzus atnāca farizeji un rakstu mācītāji no Jeruzālemes un sacīja: “Kādēļ tavi mācekļi pārkāpj vecajo paražas? Tie nemazgā rokas pirms maizes ēšanas.” Bet viņš atbildēja: “Un kādēļ jūs pārkāpjat Dieva bausli paražu dēļ? Dievs taču ir sacījis: godā savu tēvu un māti, – un: kas rupji izrunājas pret tēvu un māti, lai mirdams mirst. Bet jūs sakāt: ja kāds saka savam tēvam vai mātei: es ziedošu Dievam to, kas jums pienākas no manis, – tad tas negodā savu tēvu. Tā jūs atceļat Dieva vārdu savu paražu dēļ. Liekuļi! Jesaja ir labi par jums pravietojis: šī tauta godā mani ar mēli, bet viņu sirds ir tālu no manis. Tie man velti izrāda godbijību, mācīdami mācības, kas ir cilvēku pavēles.” Un, pieaicinājis ļaudis, Jēzus tiem sacīja: “Klausieties un saprotiet! Ne tas, kas caur muti ieiet, sagāna cilvēku, bet gan tas, kas no mutes iziet, sagāna cilvēku.” Tad pie viņa pienāca mācekļi un teica: “Vai tu zini, ka farizeji, kas dzirdēja šos vārdus, tika apgrēcināti?” Jēzus atbildēja: “Ikviens dēsts, ko mans debesu Tēvs nav dēstījis, tiks izrauts ar saknēm. Atstājiet tos, tie ir akli aklo vadoņi; ja aklais ved aklo, abi iekritīs bedrē.” Pēteris Jēzum sacīja: “Izskaidro mums šo līdzību.” Bet viņš jautāja: “Vai arī jūs vēl nesaprotat? Vai jūs neapjēdzat, ka viss, kas mutē ieiet, noiet vēderā un tiek izmests bedrē, bet, kas no mutes iziet, tas nāk no sirds un sagāna cilvēku. No sirds iziet ļauni nodomi, slepkavība, laulības pārkāpšana, izvirtība, zagšana, apmelošana, zaimi; tas sagāna cilvēku. Bet ēst maizi ar nemazgātām rokām – tas cilvēku nesagāna.” — Mateja evaņģēlijs 15:1-20

Svētrunas noraksts

 
Šodienas svētrunai es esmu izvēlējies nosaukumu ‘Netīrā tīrība’. Šodien mēs domāsim par tīrību un kā jau Raimonds tikko lasīja, apskatīsim šo tekstu, kas ir mūsu priekšā šajā rītā no Mateja 15.nodaļas. Es ticu un ceru, ka šodien pirms jūs devāties uz dievkalpojumu, mēs katrs parūpējāmies par savu tīrību, par savu higēnu, vai ne? Mēs iztīrijām zobus, nomazgājām seju, iespējams iegājām dušā, jo mēs apzināmies, ka tīrībai, higēnai ir svarīga loma mūsu fiziskajā veselībā. To mēs apzināmies. 

Bet mēs, iespējams, neapzināmies, ka tikai pēdējos nepilnus divus gadsimtus cilvēce vispār zina, kas ir higēna, jo higēnu atklāja tikai 19.gadsimta vidū. Vai jūs esat dzirdējuši, kurš ir higēnu ieviesis mums cilvēcei? Parasti tie ir trīs vīri, kuriem to piedēvē. Tie vīri ir: viens ungāris Ignass Semelvais (Ignaz Philipp Semmelweis), kurš atklāja, ka ir svarīgi rokas mazgāt, ka tām ir ļoti daudz baktēriju. Un divi briti Džons Snovs (John Snow), kurš atklāja, ka ir svarīgi, ka mēs dzeram tīru ūdeni, un Tomass Krepers (Thomas Crapper), kurš ieviesa mūsdienu ūdens nolaižāmās labierīcības. Lūk, tie bija mūsu cilvēcei higēnas pirmsākumi, 19.gadsimta vidus.

Tomēr kāds cits jau sen pirms šiem mediķiem, pirms šiem zinātniekiem, bija cilvēcei pastāstījis par higēnas nozīmi – pasaules radītājs Dievs, tas, kurš pazīst savu radību. Jo Viņš tūkstošiem gadu pirms Semelvaisa, Snova un Krepera savai izredzētajai tautai nodeva lielu klāstu norāžu, ko ēst un ko neēst, kā mazgāties, pat apgraizīšanai bija sava higēnas nozīme, lai pasargātu sievas no infekcijām. 

Tā, nu, 3.Mozus grāmata ir pilna ar norādēm kā ir Izraēlam dzīvot, tādēļ Izraēla tauta ļoti atšķīrās no visām pārējām tautām, no tautām, kurām nebija informācijas no šī pasaules radītāja Dieva. Un tomēr, šai ārējai higēnai, ja mēs tā varam teikt, kuru Dievs deva Izraēlam, bija daudz dziļāka nozīme. Par to mēs šodienas tekstā vēlamies mācīties. Jēzus to māca jūdu garīgajiem vadītājiem, bet Viņš to māca arī saviem mācekļiem. Ja tu sauc sevi par Jēzus mācekli, tad šorīt Viņš to māca arī tev. 

Tātad, netīrā tīrība. Tā kā mums šodien ir liels apjoms pantu, mēs iesim strauji cauri, lai visu izrunātu. Es esmu sadalījis atkal trīs daļās šodienas tekstu. Pirmie seši panti būs kritika, pēc tam būs diagnoze un beigās būs skandāls. 

Kritika. Pirmajā pantā mēs lasām: „Tad pie Jēzus atnāca farizeji un rakstu mācītāji” No kurienes? „No Jeruzālemes.” Tātad, šodienas saruna Jēzum ir ļoti īpaša. Atnāk no Izraēlas galvaspilsētas, no tempļa pilsētas šie garīgie vadītāji, šī delegācija. Varbūt mēs varam jautāt: „Kāpēc tieši tagad?” Ja jūs atcerieties, iepriekšējā nodaļā Jēzus bija paēdinājis 5000 cilvēku, vīru. Kopā, iespējams, tur bija ap 20 000 cilvēku. Šīs ziņas bija noteikti aizsniegušas Jeruzālemi, gan jau ir arī citas lietas par to, ka Jēzus dziedināja, bet šī 5000 paēdināšana – tā bija kaut kas tāds, ko noteikti zināja visi Izraēlā. Kā nekā arī mūsdienās šo brīnumu uzskata par slavenāko no Jēzus brīnumiem. 

Tā, nu, Rakstu mācītāji un farizeji atnāk pie Jēzus un uzdod šo jautājumu. „Kādēļ tavi mācekļi pārkāpj vecajo paražas? Tie nemazgā rokas pirms maizes ēšanas.” Tātad, viņu pārmetums – mācekļi neveic to ceremoniālo roku mazgāšanu, kas bija pieņemta paraža pirms tu ņem un ēd maizi. Kā mēs šeit redzam, viņu kritika vērsta pret mācekļiem. Gan tiem divpadsmit mācekļiem, gan arī tiem 5000 mācekļiem, kuri, nu jau, arī skaitījās Jēzus mācekļi šo jūdu acīs, jo viņi gāja un veselu dienu vai pat ilgāk klausījās Jēzus mācību, un tad ēda šo Jēzus doto maizi un zivis. 

Bet patiesībā jau tā kritika ir pret Jēzu, vai ne? Es domāju arī šodien, kad mēs daudz dzirdam par kritiku pret draudzi, pret kristiešiem, patiesībā jau cilvēki ar to domā, ka mēs varam norakstīt Jēzu. Jēzus ir ieliekams tajā pašā plauktā un mēs neklausīsimies Jēzū, jo mums ir daudzi kritikas punktu pret kristiešiem. To pašu arī viņi šeit dara. Kāpēc kritika pret Jēzu? Tāpēc, ka Jēzus bija viņu skolotājs, vai ne? Un kā jau izcilam skolotājam, Jēzum bija gatava izcila atbilde 3.pantā: „Un kādēļ jūs pārkāpjat Dieva bausli paražu dēļ? Dievs taču ir sacījis: godā savu tēvu un māti, – un: kas rupji izrunājas pret tēvu un māti, lai mirdams mirst. Bet jūs sakāt: ja kāds saka savam tēvam vai mātei: es ziedošu Dievam to, kas jums pienākas no manis, – tad tas negodā savu tēvu. Tā jūs atceļat Dieva vārdu savu paražu dēļ.” 

Tātad, Jēzus atbild ar pretjautājumu. Patiesībā tā ir vēl lielāka kritika, kuru Viņš sūta atpakaļ šiem Rakstu mācītājiem un farizejiem. Viņš saka: „Jums nemaz nav tiesības pārmest kaut ko maniem mācekļiem, jo jūs paši būdami skolotāji pārkāpjiet daudz lielāku pavēli. Jūs pārkāpjat Dieva pavēli. Jūs viņiem pārmetat, ka viņi pārkāpj jūsu paražas, kas pat nav Dieva pavēle, bet jūs pārkāpjat vienu no desmit baušļiem – godāt tēvu un māti.” 

Es domāju, ka te, ja jūs apstājieties pie šīs domas, iespējams, ka te nāk prātā Jēzus vārdi, kur Viņš runā par skabargu acīs un baļķi, vai ne? Ka mēs, iespējams, diezgan bieži arī savus brāļus un māsas kritizējam par kaut ko, kas vispār nav Dieva pavēle, tās ir mūsu kaut kādas tradīcijas. Tas, pie kā mēs esam pieraduši, varbūt uzauguši. Mēs esam varbūt uzauguši kādā kristīgā ģimenē ar savām paražām, un tad mēs ienākam kādā citā draudzē, mums lietas ir nepieņemamas, tāpēc, ka mēs zinām citu tradīciju. 

Roku mazgāšana šeit ir ne tik daudz higēnas jautājums kā, piemēram, Semelvais to atklāja, vai ne? Bet šeit tā ir ceremoniāla tradīcija, ceremoniāla darbība, viena no daudzajām, viņu pašu izdomātajiem rituāliem. Un, lūk, pārmantotās tradīcijas viņiem bija svarīgākas nekā Dieva pavēles. Es vēlos, ka mēs šeit uzmanīgi pagriežam to bultu uz savu pusi un padomājam par to, vai tas arī mums nav aktuāli? Pārmantotās tradīcijas svarīgākas nekā Dieva pavēles.

Jēzus piemin tēva un mātes godāšanu, Viņš pārmet, ka viņi neatbalsta materiāli. Kāpēc neatbalsta? Tāpēc, ka viņi attaisnojas, ka viņi to naudiņu ir noziedojuši baznīcai, templim. Tas ir labs aizbildinājums, vai ne? Jo noziedot Dievam kaut ko – nu, Dievs jau neko neteiks tik un tā! Pat, ja es nenoziedošu tik, cik vajadzēja noziedot. Vecāki to jutīs, jā. Bet Dievs? Dievs jau klusē. Iespējams, viņi pat neziedoja tik, cik viņiem vajadzēja. Tā varbūt ir tēma citai reizei. Šeit Jēzum fokuss ir par rūpēm par vecākiem. 

Un arī šeit es nevarēju paiet tālāk šai domai neapstājoties, jo pēdējo divu nedēļu laikā ir nācies dzirdēt par to, kā cilvēki, kuri sauc sevi par kristiešiem, ka viņi ir noslēguši pilnīgi visus kontaktus ar saviem vecākiem, neuztur viņus, nepalīdz viņiem, šo nastu uzveļ citiem cilvēkiem. Es ceru, ka mūsu draudzē tā nenotiek. Tas ir mūsu katra kristieša pienākums, tā Dievs ir iekārtojis šo dzīves ciklu – sākumā viņi mūs uztur un tad paiet laiks un mēs esam tie, kuri viņus pēc tam nes! Ir briesmīgi dzirdēt šādus stāstus par cilvēkiem, kuri sevi sauc par kristiešiem – par tādiem Bībele ļoti skarbi runā. Pāvils 1.Timoteja 5 raksta: „Ja kāds par savējiem negādā, sevišķi par mājiniekiem, tas ticību ir atmetis un ir sliktāks par neticīgo.” 

Wow, sliktāks par neticīgo! Atmetis ticību! Lūk, ja tu esi gatavs pārbaudīt savu ticību, paskaties uz šo punktu savā dzīvē. Ļoti absolūta robeža, kuru Bībele ir ievilkusi, kas ir vai nav ticīgais, kuram ir ticība vai kurš ticību ir atmetis. Rakstu mācītāji un farizeji bija šajā kategorijā, tādēļ Jēzus tik skarbi izsakās. 
Tā, nu, seko otrā daļa. Diagnoze. Paklausieties Jēzus diagnozi, 7.pants: „Liekuļi! Jesaja ir labi par jums pravietojis: šī tauta godā mani ar” Ko? „Ar mēli, bet viņu sirds ir tālu no manis. Tie man velti izrāda godbijību, mācīdami mācības, kas ir tikai cilvēku pavēles.” Diagnoze – liekuļi! Liekuļi, kuri ar mēli gan godā, bet ar sirdi ir tālu prom no Dieva. Te jau sāk iezīmēties tas šodienas lūzuma punkts šajā visā sarunā. Jēzus parāda, cik liela plaisa ir starp augstu reliģiskumu un patieso Dievbijību. Šis nav tikai brīdinājums Rakstu mācītājiem un farizejiem tajā laikā. Nē! Tas ir tik pat aktuāli arī šodien. 

Ne tikai mums sludinātājiem, jā, mums it īpaši, it īpaši, bet katram, kurš sevi sauc Kristus vārdā, kurš sevi sauc par kristieti, par mazo Kristu, kā grieķu valodā šis vārds ir tulkots. Augsta mutiska Dieva godāšana pret iekšēju sirds degsmi. Vai citādāk pateikšu – netīrā tīrība pret patieso tīrību. Arišķīgā tīrība pret iekšējo tīrību. 

Rakstu mācītāji un farizeji prakstizēja šo netīro tīrību. Ar to viņi mānīja vispirms sevi, bet arī citus, kā Jēzus saka: „Mācīdami mācības, kas ir tikai cilvēku pavēles.” Šeit 9.pantā Jēzus pasaka vienu ļoti skarbu vārdu. Paskatieties uz devīto pantu. Tas vārds – velti. „Viņi velti mani godā.” Tu velti mani godā! Tu velti sauc mani par Kungu! Tu velti sauci mani, tā vietā es gribēju tikai vienu no tevis – sirdi! Sirdi. Tavu sirdi. 

Lūk, tādēļ Jēzus bija tik skarbs pret Rakstu mācītājiem un farizejiem, labi apzinādamies, ka drīz vien tas Viņu ievedīs kapā. Bet Viņam tas bija tā vērts to cilvēku dēļ, kuri akli sekoja šiem garīgajiem vadītājiem, kuri arī skrēja pakaļ visām šīm ārišķīgajām mazgāšanām, ceremonijām un upurēšanām, un šim darbam, un tam darbam. Šodien jau nav labāk! Šodien visas reliģijas to vien dara – skrien, lai izpatiktu savam dievam, lai nopelnītu labvēlību sava dieva acīs. Kristieši to negrib dzirdēt, bet arī viņiem ir šis pats risks. Jo sātanam kristietība ir vissvarīgākā. Viņš zina, ka tā ir tā kurā Dievs, vienīgais Dievs, ir atrodams, un ja to var samaitāt, ja to kaut kā var samaitāt, ja to var kaut kā noviltot, tad tas ir tas, kurā ir jāiegulda. Tāpēc šis risks arī attiecas uz mums, mīļie brāļi un māsas. 

Mēs redzam pirmajās draudzēs sātanam izdevās piemānīt kristiešus, samaitāt draudzes. Jaunās Derības vēstules tik daudz par to runā. Veselas vēstules ir tikai tādēļ vien uzrakstītas, ka cilvēki gribēja atgriezties judeismā, cilvēki gribēja atgriezties pie kaut kā ārišķīga, lai izpatiktu Dievam, lai nopelnītu kaut kādā veidā, lai apmierinātu savu varbūt tukšumu. Pirmajām draudzēm tas bija risks un arī šodienas draudzēm. 

Šodien? Jā! Kristieši mierina sevi ar ārišķīgiem darbiem, nevajag jau tikai kaut kādas tur upurēšanas minēt, bet pietiek ar to, ka cilvēks mierina sevi ar to, ka viņi ir reiz kristīti. Vai, ka viņi regulāri nāk uz Dievkalpojumu. Vai, ka viņi nāk pie Vakarēdiena un tas kaut ko izdarīs viņos, ka viņi tiks varbūt dziedināti vai tas būs tas, kas viņus saglabās pie viņu ticības, saglabās viņu attiecības ar Dievu. Vai tas, ka viņi regulāri lasa Bībeli, vai viņi maksā varbūt desmito tiesu. Vai pat kalpo kādās kalpošanās draudzē. 

Bet tas viss ir štrunts, tas viss ir štrunts, ja sirds nav tajā! Tad tas viss ir velti. Tas viss ir velti. Jo, ja tas nenāk no sirds, tad kas tas ir? Tas ir upurs. Un Bībele daudz runā par to, ka Dievam nav vajadzīgi upuri, Viņam interesē cilvēka sirds. Tādēļ, lūk, Jēzus ir tik skarbs pret šiem, kuri mācīja cilvēku izdomātus upurus. „Jūs liekuļi!” 

Tiem, kuriem jums ir Bībele rokās, aizšķiriet, lūdzu, uz Lūkas 11 no 37.panta. Es vēlos, ka mēs apskatām vienu notikumu. Lūkas 11:37 un uz priekšu lasīsim. Tas ir notikums, kur Jēzus tiek uzaicināts pie farizeja uz maltīti. Tur rakstīts tā: „Kad Jēzus beidza runāt, kāds farizejs uzaicināja Viņu pie sevis uz maltīti. Un iegājis, Viņš apsēdās pie galda. Faizejs brīnijās, redzēdams, ka Jēzus pirms azaida nemazgājas.” Hmm. 

„Un Jēzus tam sacīja: „Tagad jūs, farizeji, šķīstījiet kausa un bļodas ārpusi, bet jūsu iekšpuse ir pilna alkatības un ļaunuma. Jūs, nejēgas! Vai tas, kas radījis ārpusi, nav radījis arī iekšpusi? Labāk izdaliet to, kas ir iekšpusē žēlastības dāvanās, un, redzi, viss jūsos būs šķīsts! Vai, jums, farizeji! Jūs atdodat desmito daļu no mētrām un rūtām un visādiem dārzeņiem, bet neievērojiet Dieva tiesu un mīlestību. Tas jums bija darāms, bet nevajadzēja atstāt novārtā arī šo. Vai, jums, farizeji! Jums patīk pirmās vietās sinagogās un tikt sveicinātiem uz ielām. Vai, jums! Jūs esat kā apslēpti kapi, ļaudis staigā jums pāri, un to nezina.” Tad kāds likuma zinātājs vērsās pie Viņa un teica: (vecajā tulkojumā pat rakstīts: viņš pārtrauca Jēzu) „Skolotāj, bet tā runādams Tu aizvaino arī mūs.” Bet Jēzus teica: „Vai, jums, likuma zinātāji! Arī jums, jūs uzkraujat cilvēkiem nepanesamas nastas, bet paši tai nastai nepiedurot ne pirksta. Vai, jums! Jūs praviešiem ceļat pieminekļus, bet jūsu tēvi tos nonāvēja.”” Tā, nu, mēs varam aiziet līdz 52.pantam: „Vai, jums, likuma zinātāji! Jūs esat piesavinājušies atziņas atslēgas. Paši jūs neesat iegājuši, un tos, kas grib ieiet, jūs kavējat.”

Lūk. Diezvai šis farizejs vēlreiz aicināja Jēzu ciemos pie sevis. Mēs varam jautāt – kāpēc tik skarbi, Jēzu? Kāpēc tik skarbi? Jēzu, kur ir tava pieklājība? Kāpēc tik skarbi? Tādēļ, ka šis ir lielākais apmāns, kura dēļ daudzi vienu dienu teiks Jēzum: „Kungs, Kungs, bet es taču darīju daudzas labas lietas Tavā vārdā!” Un Jēzus atbilde būs: „Es nekad tevi neesmu pazinis. Tu neesi viens no manējiem! Jā, tu daudz darīji, bet tas viss bija velti. Es to neprasīju no tevis. Es gribēju no tevis tavu sirdi. Tavu sirdi, kura tad darītu mana Debesu Tēva gribu nevis visu to, ko cilvēki ir izdomājuši kā ceremonijas Dievam. Es gribēju šķīstu sirdi, es gribēju attiecības. Bet tu nenāc ar šķīstu sirdi, vien ar saviem darbiem.” Un Jēzus beigās saka: „Ej nost no manis!” Kalna svētrunas kulminācijā. „Ej nost no manis!”

Tādēļ šodienas tekstā 10.pantā Jēzus dod šo galveno mācību. 10.pants atpakaļ mūsu Mateja 15. „Un, pieaicinājis ļaudis, Jēzus tiem sacīja” Tātad, Viņš vairs ne tikai ar šiem Rakstu mācītājiem un farizejiem runā, bet Viņš tagad pagriežas pret tautu, varētu tā teikt, un Viņš saka: „Klausieties un saprotiet!” Viņš nesaka bieži šādi. Acīmredzot šis ir kaut kas ļoti svarīgs. Nevis tikai klausieties, bet saprotiet! Tagad būs kaut kas jauns. 

„Ne tas, kas caur muti ieiet, sagāna cilvēku, bet gan tas, kas no mutes iziet, sagāna cilvēku.” Un Marks paralēlā tekstā saka: „Nevis, kas no mutes, bet kas no cilvēka iziet.” Tātad, mēs varam teikt – viss cilvēks, visa viņa sirds, kas iziet no cilvēka sirds, arī caur muti. Jūdi dzinās pēc ārējās šķīstības, kura jau nebija slikta, jo kā jau es teicu, 3.Mozus grāmatā Dievs to bija arī pavēlējis. Bet tas nekad nebija domāts kā gala mērķis, kā gala jēga. Tas bija kā simbols. Vienmēr kā simbols iekšējai tīrībai.

Viens mācītājs teica – tas bija kā mazam bērnam, kad tu iedod grāmatu rokās, tu viņam nedosi šādu Bībele (rāda rokās), tu viņam dosi grāmatu ar ko? Ar bildēm. Ar bildītēm, kuras parāda viņam saprotamā veidā. Un pēc tam, kad viņš aug un pieaug, tad tu viņam iedod vārdus, kuri daudz dziļāk spēj ieiet. Šīs ārējās ceremonijas, šķīstīšanās – tas viss bija kā bērnu bilžu grāmatiņa. Bet tam visam apakšā bija daudz dziļāka patiesība. Bet šie jūdi bija palikuši pie šīs bērnu bilžu grāmatiņa. 

Viņi mazgāja rokas, lai būtu šķīsti. Viņi neēda konkrētas lietas, lai nekļūtu nešķīsti. Viņi nepieskārās lietām konkrētās dienās, lai nekļūtu nešķīsti. Ziniet, mums nesen bija Lieldienas, un lasot šo Lieldienu tekstu, es pamanīju, ka tad, kad Jēzu aizveda pie Poncija Pilāta, par viņiem ir rakstīts, ka viņi negāja iekšā, lai nekļūtu nešķīsti. Viņi negāja Poncija Pilāta namā. Bet ziniet, kurš iegāja? Jēzus iegāja. Ar to parādot, ka visi šie simboli iekšējai šķīstībai, ka šie visi 3.Mozus dotie – tie visi ir tikai simboli iekšējai. Jēzus iegāja un izpirka cilvēkus no šīs verdzības, no šīs ārišķības. 

Ēbreju vēstulē 10:1 „Bauslībai ir vienīgi nākamo labumu ēna, bet ne pats lietu tēls.” Tā, lūk, ir ēna. Likumi vien ir ēna, bet īstais lietu tēls ir iekšējā sirds mazgāšana Kristus asinīs. Apgraizīšana bija tikai ēna sirds apgraizīšanai. Mums tas ir atgādinājums un brīdinājums vienlaikus, ka mēs nedrīkstam savu ticību Dievam un savu drošību glābšanā likt uz ārišķīgiem rituāliem. Mēs varbūt domājam – nu, jā, mums jau nav kristietībā rituālu. Bet mums kristietībā ir joprojām ļoti izplatīta augsta reliģiozitāte. Ne kristība mūs glābs, ne arī Vakarēdiens mūs dziedinās – tie, lai paliek simboli. Tai sirds Dievbijībai, lai mūsu Dievbijība ir sirds Dievbijība nevis Rakstu mācītāju dievbijība, par kuru Pāvils raksta, ka viņi ir tērpušies Dievbijības izskatā, bet tās spēku noliegdami. Kāda ir tava reakcija uz šo, šo dzirdot? Es ceru, ka tu piekrīti tam? Jo todien Rakstu mācītāji un farizeju reakcija bija cita. 

Trešais punkts – skandāls. 12.pants: „Tad pie viņa pienāca mācekļi un teica: „Vai Tu zini, ka farizeji, kas dzirdēja šos vārdus, tika apgrēcināti?” Šis vārds ‘apgrēcināti’ nav iztulkots pārāk labi, jo tas ir vārds, kas nāk no grieķu vārda ‘skandalizo’. Vai tu zini, Jēzu, ka viņi dzirdēja šos vārdus un viņiem tas ir skandāls? Jēzus mācekļi šeit mēģina tā uzmanīgi Jēzu brīdināt: „Skolotāj, viņiem tas nepatiks, jo te tomēr ir runa par gadsimtiem senām tradīcijām!” Kā jums šķiet, Jēzus tagad piebremzē un diplomātiski iziet no situācijas? Paklausieties, 13.pants: „Ikviens dēsts, ko mans debesu Tēvs nav dēstījis, tiks izrauts ar saknēm. Atstājiet tos, tie ir akli aklo vadoņi; ja aklais ved aklo, abi iekritīs bedrē.” 

Ja mēs todien būtu Pēteris, mēs, iespējams, teiktu: „Vov, Jēzu, Tu to laikam tiešām nopietni domā! Tu uzspied vēl, ja?” Ziniet, es kādiem cilvēkiem Ziemassvētkos uzdevu jautājumu: „Kādas īpašības tev pirmās nāk prātā par Jēzu?” Bija daudzas patiesas atbildes un atbildes, kuras es arī dotu, bet ziniet, kura atbilde pietrūka? Ka Jēzus bija skarbs, nopietns, ass. Bet es vēlos, ka jūs to redzat šodien šajā stāstā, ka jūs iepazīstat Bībeles Jēzu, kurš nav tikai tas jaukais Glābējs, tas miera Valdnieks. Lai tiktu līdz mieram, lai tiktu līdz glābšanai, Kristum tā bija liela cīņa. Jēzus bija šāds, tik nopietns, tāpēc, ka te ir jautājums par cilvēka mūžību. Kaut mēs varētu vairāk domāt par cilvēkiem un redzēt viņus mūžības kontekstā. 

Ja tev noliktu priekšā svara kausus un tu vienā kausā liec vienu cilvēka mūžu, un tad pieliec viņam – otrais mūžs, jo viņš mūžībā dzīvos vēl.. un tad pieliec trešo, ceturto cilvēka mūžu, pieņemsim astoņdesmit gadus un vēl un vēl.. četrdesmit piekto mūžu, un 127 mūžu un 1873 mūžu, un drīz tie svari iespējams nokritīs no galda. Un tad blakus ir otra svara kauss, kas ir šī dzīve – viens mūžiņš. Mēs skatāmies uz šo kausu, vai ne? Tas ir tas, kur mēs iegūldam savas pūles un baidāmies arī no cilvēkiem – ko viņš man teiks, ko viņš man atbildēs? Bet Jēzus bija skarbs, tāpēc, ka Viņš redzēja šo tik lielo cenu. Ir svarīgi, ka mēs iepazīstam šo Bībeles Jēzus, kad kādu dienu, kad mēs stāvēsim ar Viņu vaigu vaigā, mums tas nebūs pārsteigums. 

Varbūt šodien šādu Jēzu sludināt mūsu šodienas sabiedrībā ir diezgan skandalozi. Cilvēkiem labāk patīk dzirdēt par pozitīvo tēlu. Bet todien tas pavisam noteikti bija skandāls. Jēzus Rakstu mācītājus un farizejusi salīdzina ar dēstiem, kurus nav iesējis Tēvs. Un, ja jūs atcerieties, pāris nedēļas atpakaļ Raimonds sludināja par līdzību par nezālēm, un tur bija teikts, kurš iesēja šīs nezāles? Ļaunais. Tātad, Jēzus pasaka – viņus vada ļaunais. Jā, viņi ir baznīcas cilvēki, galvenie vadītāji, bet viņus vada ļaunais. Viņš pat salīdzina viņus ar aklajiem, kuri ved aklos un abi iekrīt kur? Ellē. 

Jūdien patika sevi saukt par aklo vadoņiem. Piemēram, Romiešiem 2.nodaļā Pāvils uzrunā jūdus un saka: „Tev ir pārliecība, ka tu esi ceļa vadonis aklajiem, gaisma tiem, kas ir tumsā.” Tad Jēzus pavēle šiem saviem mācekļiem un arī mums šodien, 14.pantā „Atstājiet tos.” Nesekojiet viņiem. Sekojiet tiem, kuri meklē no ārišķībām tīru Dievbijību, kuri Dieva likumus tur augstāk par cilvēku mācībām un paražām. 

Nevis, kuri māca šodien populāro sociālo evaņģēliju, ka galvenais ir iet un kalpot sabiedrībai. Vai pragmātisko biznesa evaņģēliju, kur mums jādomā, kā mēs varētu mūsu draudzes skaitu palielināt? Varbūt mums vajag ieviest kādas metodes no biznesa pasaules, lai nāk vairāk cilvēku, jo šeit taču soli vēl ir brīvi. Galvenais jau ir skaits. Vai uz psiholoģiju balstītu evaņģēliju, kur galvenais ir pozitīvi domāt, galvenais domā pareizas domas un tad jau viss būs labi un Dievs tev pakļausies. Vai uz ārējām zīmēm fokusētu evaņģēliju, kur galvenais ir ārišķīgi apliecinājumi – mēlēs runāšanas, dziedināšanas un, ja tas nav, tad Svētais Gars nav tevī un tu neesi Dieva bērns. 

Pāvils no tā brīdina, viņš kolosiešiem raksta: „Raugieties, ka neviens jūs nepieviļ ar cilvēcisko gudrības tukšo maldināšanu, kas pamatojas cilvēka iedibinātās tradīcijās un pasaules pirmspēkos, bet nevis Kristū.” Mācekļiem redzot šo skandalozo jauno mācību, kura gan nebija jauna, jo tas bija tas, ko Dievs bija iecerējis jau no paša sākuma, bet jūdi bija sagrozījuši to. 

Redzot šo Pēteris vēlreiz drošības pēc pārjautā, 15.pantā: „Pēteris Jēzum sacīja: „Izskaidro mums šo līdzību.” Bet Viņš jautāja: “Vai arī jūs vēl nesaprotat?”” Ilmārs Hiršs teiktu: mīļie, cālīši. „Vai jūs neapjēdzat, ka viss, kas mutē ieiet, noiet vēderā un tiek izmests bedrē, bet, kas no mutes iziet, tas nāk no sirds un sagāna cilvēku.” 

Tad Jēzus paskaidro, kas tieši iznāk no sirds, 19.pants: „No sirds iziet ļauni nodomi, slepkavība, laulības pārkāpšana, izvirtība (kas parasti nozīmē seksuālas attiecības pirms laulības), zagšana, apmelošana, zaimi; tas sagāna cilvēku. Bet ēst maizi ar nemazgātām rokām – tas cilvēku nesagāna.” Atgādina Kalna svētrunu, vai ne? Kur Jēzus pretstatī šo slepkavību ar dusmām sirdī, tas ir sākums slepkavībai vai laulības pārkāpšana ar iekārošanu sirdī. Tas beigu beigās viss ir par sirdi. Bet ēšana ar tīrām, netīrām rokām – atvainojiet, bet nē, tam nekāda sakara nav ar apgānīšanu. Jūs gadsimtiem ilgi neesat sapratuši galveno domu, kuru Dievs ir jums devis. Šeit Jēzus pirmo reizi atklāj šo Dieva nodomu, kuru vēlāk Pēteris daudz skaidrāk sapratīs, kad viņš Apustuļu darbos redzēs palagu nolaižamies no gaisa un tur būs iekšā šķīsti un nešķīsti dzīvnieki un viņš saņems pavēli: „Pēteri, kauj un ēd! Visu ēd!” Viss ir tīrs. Košera laiki ir beigušies.

Bet Jēzus galvenā doma šodienas sarunā – rūpējies par iekšējo tīrību, rūpējies par garīgo higēnu, rūpējies par sirds tīrību. Jo, ja iekšpuse būs tīra, tad arī ārpuse kļūs tīra. Bet, ja tu rūpēsies tikai par ārējo, tad iekšpuse paliks netīra. Un ar netīru tīrību tu Dievu neredzēsi. „Jo laimīgi ir sirdsšķīstie, viņi Dievu redzēs.”

Noslēdzot es vēlos nolasīt īsu aprakstu par sākumā minēto dakteri Semelveisu, kurš bija tas, kurš ieviesa roku mazgāšanu kā higēnas principu. To raksta slavenās Berklej (Barclay) universitātes lektore doktore Ingrīda Kū. 

„1847.gadā Ungārijā dzimušais ārsts Ignass Semelveis veica pārsteidzošus novērojumus, kas aizveda pie rokas mazgāšanas prakses ieviešanas slimnīcās. Strādājot kādā dzemdniecības klīnikā Vīnē, doktoru Semelveisu satrauca fakts, ka nāvējošs drudzis daudz biežāk skāra tās sievietes, kuras tika apkoptas no medicīnas studentiem salīdzinot ar tām sievietēm, kuras aprūpēja vecmātes. Pateicoties rūpīgai klīniskās prakses pārbaudei, viņš atklāja, ka medicīnas studeni, kuri palīdzēja dzemdībās, bieži to darīja pēc tam, kad viņi bija veikuši autopsiju pacientiem, kuri bija miruši no sepses. Pēc stingras rokas mazgāšanas politikas ar hlorētu antiseptisku šķīdumu uzsākšanas, trīs mēnešu laikā mirstība samazinājās par desmit līdz divdesmit reizēm, pierādot, ka ar šo vienkāršo higēnas praksi slimības pārnešanu varētu ievērojami samazināt. Tomēr viņš nespēja pārliecināt savus kolēģus par šīs atklāsmes nozīmi. Viņi uzskatīja, ka viņš ir kļuvis traks. Ta, nu, doktors Semelveis nomira pats ar sepsi, kuru ieguva turpat slimnīcā līdzīgi kā tās daudzās sievietes, kuras viņš centās pasargāt.” 

Nepieļausim šo pašu kļūdu ar mūsu Kristu, kurš nāca pārliecināt mūs, ka mums vajag meklēt to vienīgo, kas glābs mūs un ļaus redzēt Dievu un tā ir šķīsta sirds.

Lūgsim Dievu.

Debesu Tēvs, paldies par Tavu Vārdu. Paldies, Kungs, ka mēs varam ieskatīties pagātnē, redzēt šo notikumu, bet tas ir notikums, kurš ir visiem laikiem cauri ejošs. Tas ir tik pat aktuāls šodien un būs aktuāls rīt. Paldies, Kungs, ka Tava Patiesība ir tik spēcīga! Paldies, Jēzu, ka Tu biji tik skarbs tad, kad tas bija vajadzīgs. Paldies, ka Tu cīnijies par mums. Paldies, ka Tu nesi šo Vēsti. Paldies, ka Tu norādīji, kuri ir tie studenti, kuri nāk ar savām netīrajām rokām pie mums un apgāna mūs ar savām mācībām. Paldies, Jēzu! Lūdzu, dod, ka būtu atvērtas sirdis katram, kurš klausās šodien šo Tavu Vārdu. Ka sirds būtu atvērta, ka Tu vari ieiet un viņu tīrīt, iztīrīt un, ka cilvēki var piedzimt no augšienes un kļūt par jaunu radījumu ar jaunu sirdi. Ar jaunu sirdi, kura tiecas pēc jaunām lietām, pēc svētuma! Sirdīm, kuras vairs nevar samierināties ar grēku, kuras mūk prom no grēka. Ka mēs varētu, Kungs, pievienoties Psalmistam, kurš saka: „Radi manī, ak, Dievs, šķīstu sirdi! Un atjauno manī pastāvīgu Garu.” Kungs, lūdzu, nāc un iejaucies Tu mūsu dzīvēs, un padari mūs par tādiem kalpiem, kuri redz jaunu mērķi savai dzīvei. Ka mēs redzam, ka mēs esam misijā, un, ka Tu esi sagatavojis mums daudz lielākus plānus, kuri iet pāri nāves slieksnim, un iejaucas citu cilvēku mūžībās. Ka mēs varētu redzēt cilvēkus kā mūžīgas būtnes un investēt cilvēkos. To es lūdzu par mūsu draudzi, un es lūdzu par katru, kurš šodien ir šeit un klausās šos vārdus. Lai Tev ir gods un slava un pateicība! To mēs lūdzam mūsu Kunga, Jēzus, vārdā. Āmen