Palmu svētdiena ar defektu

Svētrunu arhīvs

Klausīties
Datums:
14.04.2019.
Sludinātājs:
Sērija:
Kods:
LBVD-166
Rakstvieta:
Mt 21:1-11

Kad tie tuvojās Jeruzālemei un nonāca Bētfagē pie Olīvkalna, Jēzus sūtīja divus mācekļus un tiem sacīja: “Dodieties uz ciemu, kas jūsu priekšā. Tur jūs tūlīt atradīsiet ēzeļmāti piesietu un ēzelīti līdz ar viņu, atraisiet tos un vediet pie manis. Ja kāds jums ko teiks, tad sakiet: Kungam to vajag, un viņš tūdaļ tos atdos.” Bet tas notika, lai piepildītos, ko Kungs caur pravieti ir sacījis: sakiet Ciānas meitai: redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa, uz jūga ēzeļmātes kumeļa. – Mācekļi aizgāja un darīja, kā Jēzus tiem bija pavēlējis. Tie atveda ēzeļmāti un ēzelīti, uzklāja tiem savas drēbes, un Jēzus uzsēdās virsū. Daudz ļaužu izklāja savas drēbes uz ceļa, bet citi cirta kokiem zarus un klāja tos uz ceļa. Bet ļaužu pūlis, kas gāja viņam gan pa priekšu, gan nopakaļ, sauca: “Ozianna Dāvida dēlam, svētīts, kas nāk Kunga vārdā! Ozianna augstībā!” Un, viņam ienākot Jeruzālemē, visa pilsēta sakustējās: “Kas viņš tāds?” Bet ļaudis pūlī atbildēja: “Viņš ir pravietis Jēzus, tas – no Nācaretes Galilejā.” — Mt 21:1-11

Svētrunas noraksts

 
Arī es jūs sveicu šajā Palmu svētdienā jeb Pūpola svētdienā! Šī diena Jēzum noteikti bija viena no skaistākajām, īpašākajām dienām, jo Jēzus šodien tiek iecelts par ķēniņu! Tas ir kā tāds skaists momentuzņēmums Jēzus dzīvē, kā tāda fotogrāfija. Arī šajā notikmā ir dažādi pārsteigumi, kurus Jēzus sarūpē, bet tas ir tāds skaists momentuzņēmums. Un tomēr, ja mēs palūkojamies dziļāk šajā fotogrāfijā, tad mēs pamanīsim, ka tajā ir arī kāds defekts. Šis defekts ir arī brīdinājums mums katram šodien, kaut arī šī ir svētku diena, tomēr ir arī kāds brīdinājums. Bet par to pēc kārtas, sāksim ar pašu notikumu un tad beigās mēs nonāksim arī pie šīs lietas. 

Šodienas notikums Mateja 21, kuru Reinis lasīja, varētu tikt sadalīts trīs daļās un es šīs trīs daļas atkal sadalīšu tā, lai mums ir vieglāk varbūt arī kaut ko paņemt priekš sevis. Trīs daļas, trīs mācības, kuras ir veltītas mums, kuri sakam, ka sekojam šim Ķēniņam, šim Jēzum. Šīs trīs mācības būs trīs ‘P’ burti. 

Pirmā mācība ir par paklausību. Pirmajā pantā mēs varam izlasīt pirmos vārdus, tur ir rakstīts: „Kad tie tuvojās Jeruzālemei.” Šodienas notikums ir patiesībā noslēgums Jēzus ceļojumam. Viņš trīs gadus ceļo pa Izraēlu, veic savu misiju un tikai pāris dienas, nedēļas atpakaļ Viņš iziet no Galilejas, kur Viņš ir ilgi kalpojis, un dodas uz austrumiem no Jardānes upes uz apgabalu, kuru sauc Pereja. Tas ir vienīgais apgabals, kurā Jēzus vēl Izraēlā un Samarijas apkārtnē nav bijis. Viņš arī nevar iet uz rietumiem, jo Hērods meklē Viņu un grib Viņu nogalināt. Tā, nu, Viņš dodas uz Pereju, uz tuksnešainu un kalnainu apgabalu, un šajā Perejā ir pilsēta Jērika. 

Viņš ierodas Jērikā, tur Viņš sastop Caķeju, kā mēs zinām. Tad no Jērikas Viņš pagriežas uz Jeruzālemi un dodas šodienas ceļā, šajā pēdējā posmā. Tas viss notiek laikā, kad tuvojas pashā svētki, Lieldienas. Mēs nākamo nedēļu svinam. Uz Jeruzālemi dodas ļoti daudz cilvēku, daudz svētceļnieku. Tāpēc mēs lasām Mateja 20,29, tur ir rakstīts: „Kad viņi gāja prom no Jērikas liels ļaužu pūlis viņiem sekoja.” 

Tātad, ja jums iespējams visu laiku bija doma, ka Jēzus nāk ar ēzelīti un Viņu sagaida pūlis, tad atbilde ir – nē, pūlis jau Viņam sekoja. Patiesībā Viņš no Galilejas jau nāk liela pūļa pavadībā, un cilvēki Viņam iet līdzi. Tā, nu, šis ceļš no Jērikas ved augšup, stāvus kalnā uz Jeruzālemi, tas ir tas pats ceļš, pa kuru Jēzus minētais žēlsirdīgais samarietis gāja un sastapa šo cietušo vīru. Pats kā līdzīgs žēlsirdīgam samarietim arī Jēzus pa ceļam dziedina divus aklos. 

Tad Viņš iegriežas Betānijā, kurā dzīvo Jēzus draugi. Iespējams, blakus divpadsmit mācekļiem šie bija Jēzum tuvākie cilvēki Viņa dzīvē – Marija, Marta un Lācars, kuru Viņš bija modinājis no mirušajiem. Viņš iegriežas šajā, varētu teikt, miera ostā, pirms Viņš dodas šodienas ceļā. Aiz Betānijas seko mazs ciems Betfaga. Tuvojoties šim ciemam, Jēzus izsūta divus mācekļus un saka, 2.pantā: „Dodieties uz ciemu, kas jūsu priekšā. Tur jūs tūlīt atradīsiet ēzeļmāti piesietu un ēzelīti līdz ar viņu, atraisiet tos un vediet pie manis.” 

Šie vārdi, iespējams, ir dzirdēti tik daudz reižu, ka mēs vairs par viņiem nevaram tā nopietni padomāt, nevaram uz viņiem paskatīties no malas. Bet, ja mēs to tomēr cenšamies izdarīt, vai jums nešķiet, ka šī pavēle ir ļoti pārsteidzoša? Es domāju, ka mācekļi bija pārsteigti. Iespējams, domāja – kā tas ir, mēs tagad vienkārši iesim un ņemsim svešu mantu? Tas ir svešs ēzelis, vai tad tā nav zagšana? Desmit baušļos taču ir minēts, ka tev nebūs zagt, un tur vēl minēts, ka tev nebūs iekārot savu tuvāko lopus.  

Iedomājieties, ka es jums tagad teiktu: „Aizejiet uz Rūpniecības ielu, kas ir tepat blakus un tur stāvēs kāda zila automašīna, vienkārši  veriet durvis vaļā un vediet man viņu šurp! Un, ja saimnieks nāk vai pareizāk sakot skrien, un, ja viņš saka vai pareizāk sakot kliedz: „Kas te notiek!?” Tad saki viņam: „Manam bosam vajag.”” Nopietni? Bet skaistais ir tas, ka mēs mācekļos redzam paklausību. 

Šis notikums ir aprakstīts četros Evaņģēlijos, un nevienā no tiem mēs neredzam, ka viņi sāktu kaut ko apšaubīt, kritizēt Jēzus pavēli vai vilcināties. Nē, viņi iet un dara, viņi paklausa! Cik liels deficīts ir mūsdienās, kristietībā, Jēzus mācekļiem, deficīts paklausībai. Jo paklausība paver ceļu brīnumainām lietām.  Paklausība pat, ja tu nesaproti īsti kādēļ un kā un kad! Tomēr to dari, tāpēc, ka Kristus ir tavs Kungs. 

Bībelē mēs redzam tik daudz paklausības, kuras bija prātam nesaprotami. Atcerieties, Ābrahams, viņš nesaprata, kas sagaidīs viņu tajā zemē, uz kuru Dievs viņu sūta. Uz kaut kādu svešu zemi jāiet! Bet viņš paklausīja un kļuva par visas Izraēlas miesīgo tēvu. Vēlāk šis pats Ābrahams nesaprata, kādēļ tik ilgi gaidītais, vienīgais dēls Izaaks ir jāupurē? Kādēļ Dievs? Bet viņš paklausīja un Izaaks kļuva par simbolu Jēzus upurim. 

Samuēls, iespējams, nesaprata, kādēļ Dievs viņu sūtot izredzēt jauno ķēniņu nepieņem Išaja septiņus dēlus, kuri ir tik spējīgi dēli. Nē, Viņš liek meklēt vēl tālāk un Samuēls paklausīja, un viņš atrada astoto dēlu – ganiņu Dāvidu, kurš tagad ir lielākais no Izraēlas ķēniņiem! No kura ir cēlies ne vien Salamans, bagātākais ķēniņš, bet no kura ir cēlies ķēniņu Ķēniņš – Mesija; to, kuru Izrāels gaidīja, un šajā dienā saņēma. 

Tāpat arī mācekļi, droši vien, nesaprata, kāpēc mums ir jāiet un kāpēc ir vajadzīgs ēzelītis? Bet viņi paklausīja un kļuva par šī ķēniņu Ķēniņa triumfālās ieiešanas Jeruzālemē galvenajiem organizatoriem, pašiem to neapzinoties. 

Jēzus arī no tevis un no manis gaida paklausību. Tici vai nē, bet arī tavai paklausībai Dievs ir sagatavojis kādas lielas lietas. Tev varbūt liekas – nu, es to neredzu, es to nesaprotu, ka tā varētu būt! Tas ir labi, jo Dievs tā darbojas viscaur Bībelei un arī mūsu dzīvēs. Paklausība jau pirmām kārtām ir paklausība Dieva Vārdam. Un pat tur es varu teikt, ja tu pat nesaproti visu, tomēr tu uzticies, tu tici, ka šī izvēle, kaut arī varbūt es tā nejūtos, tomēr es to darīšu paklausības dēl. Lūk, tas nozīmē būt Kristus sekotājam, būt Kristus māceklim. 

Ir vērts paklausīt tam, kuram ir kontrolē pār lietām. Vai ne? Ir vērts uzticēties un paklausīt tam, par kuru tu redzi – jā, šim Kungam ir kontrolē pār notikumiem. Jēzus to rāda viscaur Bībelei un arī šodienas notikumā Viņš atkal to parāda, ka Viņam ne vien ir kontrole pār lielajiem pasaules notikumiem, bet arī pār mazām detaļām. Ēzelītis būs tur un tur. Ja tev nāks un jautās, tad tu zini, kas tev ir jāatbild. Jēzum ir kontrole pār šīm mazajām lietām. Jēzum ir kontrole pār laiku, jo Dievs dara visu īstajā laikā. 

Jēzum bija konkrēts laika grafiks, kad Viņam ir jānāk ar saviem divpadsmit mācekļiem un ar šo pūli uz Jeruzālemi. Viņš nevarēja nākt ātrāk, Viņš nevarēja arī nokavēt. Viņš zināja, ka Jeruzālemei ir jābūt pēdējai stacijai, galapunktam. Te Viņa ceļam ir jābeidzas. Tātad, paklausība Kristum.

Te mēs nonākam pie otrās mācības, kas ir pazemība. Es domāju, ja jūs šo stāstu pārdomājat savā galvā, iespējams, es ceru, ka tas ir pirmais vārds, kas nāk jūsu prātos – pazemība. Jēzus ir Izraēla patiesais Ķēniņš, tāpēc arī pārsteidz Viņa izvēle. Viņš sūta savus mācekļus pakaļ kam? Ēzelim! Gribas teikt: „Dievs, patiešām?! Tu savam Dēlam nevarēji vismaz šajā lielajā dienā kaut ko īpašu veltīt, kaut ko spožu iedot? Viņa dzimšanas dienā Betlēmē Tu Viņu ievedi kaut kādā kūtī, Viņam bija jādzimst pie lopiem un ēzeļiem! Un tagad Viņa ķēniņa inaugurācijas dienā Viņam ir atkal tikai ēzelis? Kur tas ir dzirdēts, ka ķēniņš jāj uz ēzeļa? Normāliem ķēniņiem ir stalti zirgi, ja kas! Un kara rati un armija un zobeni! Bet te ir ēzelis! Kas tas par gājienu, Dievs?” 

Ķēniņam Dāvidam bija dēls Salamans un par viņu mēs 1.Ķēniņu 5 lasām, ka Salamanam bija 40 tūkstoši braucamo zirgu kā arī 12 tūkstoši jātnieku. Lūk, ķēniņš! To var saprast, iespaidīgi! Tas ir ķēniņa cienīgi! Tur tauta skatās uz savu ķēniņu un domā – mums ir vadība, uz kuru mēs varam likt savas cerības, viņi mūs sargās, viņi parūpēsies par to, kas mums ir vajadzīgs! Mums ir ķēniņš ar zirgiem un armiju! 

Jēzus taču arī ir Dāvida dēls. Bet Viņam?  40 tūkstošu zirgu vietā bija viens ēzelītis. Vēl pietam ne Viņa, bet Viņam viņš bija jāaizņemas! Vai tas neliekas pārsteidzoši? Pārsteidzošais ķēniņš! Bet ko Jēzus ar to visu grib pateikt? Varbūt šo, ka pazemībā ir īstais spēks! Pazemībā ir īstais spēks! Ar šo gājienu Jēzus piepilda senu pravietojumu, kuru mēs lasām 4.pantā. Šis pravietojums nāk no Caharijas grāmatas 9, 9. Bet šajā Caharijas grāmatas 9.nodaļā ir astoņi panti pirms šī devītā panta, kuri runā par kādu citu ķēniņu. Par kādu ķēniņu, kurš apkauj apkārtējās pilsētas, ļoti varens ķēniņš. Tur ir uzskaitītas iznīcinātās pilsētas: Tīra – bum! Ekrona, Gaza – bum! Aškelona, Aštoda, filestieši, visi tiek iznīcināti – kur ķēniņš nāk, tur viņš novāc pa kreisi, pa labi, noslauka visu. Varens ķēniņš ar kara ratiem, ar zirgiem. 

Vēsture ir atklājusi, ka šis pravietojums tika piepildīts caur ziniet ko? Caur imperātora Aleksandru Lielo. Bet pēc šī Aleksandra Lielā triumfiālā karagājiena sekoja šis mūsu devītais pants. Dievs grib pateikt – par šo Aleksandru Lielo ir kāds vēl lielāks, kāds vēl daudz varenāks, 9.pantā: „Līksmo vareni Ciānas meita! Klaigā Jēruzālemes meita! Redzi, tavs ķēniņš pie tevis nāk. Viņš ir taisns un glābējs pazemīgs, uz ēzeļa jāj, uz ēzeļa mātes kumeļa.” Kāds kontrasts! Kādā tulkojumā ir minēts – nastu nesējs ēzelis. Nastu nesējs. Cik skaista simbolika, vai ne?! Jēzus nāk nevis iekarot pilsētas un valstis, bet Viņš nāk iekarot cilvēku sirdis caur pazemību uzņemoties uz sevi cilvēku nastas, cilvēku grēku. Lūk, patiesais spēks! Lūk, patiesā vara! Lūk, patiesā uzvara pār seno ienaidnieku – grēku un nāvi. Gribas jautāt: „O, nāve, kur ir tava uzvara? O, nāve, kur ir tavs dzelonis?” Cik liels spēks pazemībai! 

Tad mēs lasām tālāk šodienas notikumā: „Mācekļi aizgāja un darīja, kā Jēzus tiem bija pavēlējis. Tie atveda ēzeļmāti un ēzelīti, uzklāja tiem savas drēbes, un Jēzus uzsēdās virsū.” Tad, kad mēs redzam bildes par šodienas notikumu, parasti Jēzus jāj uz ēzelīša un apkārt ir pūlis, bet vai jūs pamanījāt, ka šeit ir minēti divi ēzeļi? Ēzeļmāte un kumeliņš. Pat no šiem diviem Jēzus izvēlas to zemāko – uz ēzeļa bērna jāj pasaules Ķēniņš! Vai ir iespējams vēl zemāk zemoties? Ēzelis drīzāk ir kā izsmieklu objekts nevis kā spēka simbols. 

Jūs varbūt esat dzirdējuši un redzējuši, ka senākais Jēzus krusta nāves attēls, kas ir datēts ap 200.gadu pēc Kristus, ir kāds graffitī zīmējums uz flīzes, kas ir atrasta Romā. Uz šī attēla ir redzams kāds jauns vīrietis, kurš ir nometies ceļos priekšā kādam krustā piesistam cilvēkam, bet šim cilvēkam ir ēzeļgalva. Cilvēks ar ēzeļgalvu. Zem tā ir rakstīts grieķu valodā – Aleks Amenos pielūdz savu Dievu. Izsmejot kādu tā laika kristieti vārdā Aleks Amenos, kurš ir nometies priekšā Kristum. 

Lūk, ko nozīmē Jēzum sēsties uz ēzelīša. Bet ziniet, Viņš to dara apzināti. Ja Viņš būtu gribējis baltu zirgu, Viņš būtu dabūjis baltu zirgu. Ja Viņš būtu gribējis kara ratus, Viņš būtu dabūjis kara ratus. Ja Viņš būtu gribējis 12 leģionu eņģeļu armiju, arī to Viņš būtu saņēmis. Bet Viņam to visu nevajadzēja, jo Viņam bija kāds cits ierocis un tā bija pazemība. Pazemība. Es domāju, ka šajā vietā man nav tagad jāstāsta, ko tas nozīmē mums. Mācīsimies būt pazemīgi. Neskatīsimies uz sevi, skatīsimies uz Kristu. Es domāju, ka, ja mēs esam Kristus sekotāji, tad mums neko citu vairs nevajag dzirdēt. 

Un tomēr bez paklausības un pazemības ir vēl trešā mācība un tā ir pielūgsme. Es gribētu teikt – patiesā pielūgsme. Astotais pants: „Daudz ļaužu izklāja savas drēbes uz ceļa, bet citi cirta kokiem zarus un klāja tos uz ceļa. Bet ļaužu pūlis, kas gāja Viņam gan pa priekšu, gan nopakaļ, sauca: „Ozianna Dāvida dēlam, svētīts, kas nāk Kunga vārdā! Ozianna augstībā!” Te mēs redzam – šie abi pūļi apvienojas. Pūlis, kas nāca līdzi Jēzum varbūt pat jau no Galilejas, un šeit ir otrs pūlis Jeruzālemē. Kādi teologi saka, ka tur varēja būt vairāki simti tūkstoši cilvēku, jo ap to laiku Jeruzālemē bija vairāki miljonu cilvēku, un te mierīgi varēja but vairāki simti tūkstoši cilvēku. Tā kā tādās Parīzes ielās demonstrācija. 

Lūka raksta, ka tie sauca: „Svētīts ir Ķēniņš, kas nāk Kunga vārdā!” Lūk, beidzot Ķēniņš! Beidzot Viņš ir Ķēniņš! Jūs jau zināt, tauta vairākas reizes mēģināja Viņu iecelt par Ķēniņu un Jēzus allaž nozuda, tāpēc, ka nebija īstais laiks. Tagad Palmu svētdienā ir īstais laiks. 

Angļu tulkojumā ir minēts ‘most of the crowd’ – lielākā daļa pūļa izklāja savas drēbes. Kādēļ drēbes? Tāpēc, ka drēbes bija simbols pakļāvībai – es noguļos tavā priekšā, es lieku sevi zem tavām kājām, es pazeminos tavā priekšā. Vecajā Derībā mēs redzam kādu notikumu, kur ķēniņš Jehus tiek kronēts, un visi met drēbes viņa priekšā. Palmu zari tāpēc, ka tas bija simbols uzvarai. Ar palmu zariem parasti sagaidīja ķēniņus, kuri atgriezās no uzvarētajām kaujām. Tā, nu, visa Kidrona ieleja, kas savieno Tempļa kalnu un Eļļas kalnu jeb Olīvu kalnu, visa šī ieleja bija noklāta ar drēbēm un palmu zariem. 

Pirms kāda laika mēs bijām Izraēlā, un tieši apmeklējot Jeruzālemi, apmetāmies kādā vietā Eļļas kalnā un mums bija no rīta jāiet caur šai Kidrona ielejai uz templi jeb uz Tempļa kalnu. Ejot cauri šai Kidrona ielejai, kas ir tāds vienkāršs ceļš lejā, tad atkal ceļš augšā, bija vēl tumšs todien no rīta. Ieleja bija kā izmirusi, tā ir musulmaņu puse, un ziniet, tā ieleja bija noklāta ar atkritumiem. Diezgan drūms paskats. Mēs atpakaļ braucām ar taksi, tāpēc, ka mēs negribējām iet vēlreiz cauri šai ielejai. 

Bet palmu svētdienā šī ieleja bija noklāta ar drēbēm un palmu zariem. Raibs paklājs! Tik raibs, cik paši cilvēki – katrs ar savu dzīvi un ar savu pagātni, ar savu pieredzi un piedzīvoto. Cik skaists skats! Un kādu dienu tā būs, kad visi cilvēki zemosies Dieva priekšā. Bet arī šodien kādi to jau dara, un šodien ir laba diena, lai sāktu sekot šim Kristum. 

Es tā domāju, kad gatavoju šo svētrunu, varbūt šajā brīdī man vajadzētu palūgt jums – novelciet savas virsdrēbes un noklājiet uz zemes kā simbolu Kristus sekošanai un pakļaušanās Viņam. Vai tas nebūtu skaisti? Bet tad es domāju – Kristus to nemaz negrib, Viņš grib, ka jūs savas sirdis un savas dzīves klājat. 

Marks savā aprakstā saka: „Viņi kliedza: „Ozianna, lai svētīts, kas nāk tā Kunga vārdā! Lai slavēta mūsu tēva Dāvida valstība, kas tuvojas!”” Lūk, te arī atskan Dāvida vārds. Šis Mesija, ko Izraēls tik ļoti gaidīja un vēljoprojām gaida. Lūk, te tauta beidzot to atzīst – šis ir Dāvida dēls! Ziniet, tas ir galvenais iemesls, kādēļ Jēzus organizēja visu šo ceremoniju – lai visi atzītu. Tas kļūst par simbolu mums katram, ka nevienam no mums nebūs attaisnojuma, ka es nezināju par Dievu. Dievs to atklāj katram cilvēkam vienā vai otrā veidā, laikā vai daudzumā. Kam daudz dots, no tā arī daudz atprasīs. 

Bet, lūk, šajā notikumā visa tauta atzīst – šis ir ķēniņa Dāvida dēls, Mesija! Viņi saka: „Ozianna!” Tas ir no ebrēju valodas ‘jaša’ un ‘na’. Divi vārdi: jaša-na! Jaša-na! ‘Jaša’ nozīmē glāb un ‘na’ – lūdzam. „Glāb, mēs lūdzam! Glāb! Mēs lūdzam, glāb mūs!” Viņi citē 118.Psalmu, kur ir teikts: „Ak, Kungs, glābj jel mūs! Ozianna! Ak, Kungs, liec, lai mums izdodas. Svētīts, kas nāk Kunga vārdā!” Svētīts, kas nāk Kunga vārdā! Jēzus tik tiešām bija cienīgs saņemt šo slavas saucienu, jo Viņš nenāca pats savā vārdā, bet Viņš nāca pildīt Tēva gribu. Viņš nāca sava Tēva vārdā, Kunga vārdā.

Jāņa 5 Viņš saka: „Es esmu nācis sava Tēva vārdā, bet jūs mani nepieņemat. Ja kāds cits nāks savā vārdā, to jūs pieņemsiet. Kā jūs varat ticēt godu viens no otra pieņemdami, bet to godu, kas ir no vienīgā Dieva, to jūs nemeklējat?” Te mēs sākam redzēt šo fotogrāfiju, kura ir tik skaista, kad paskatās uz viņu no attāluma, un tomēr kaut kas tur neštimmē. Jēzus nāca tā Kunga vārdā un Viņš meklēja Dieva godu, bet cilvēki – viņi meklē tikai katrs savu godu. Jā, cilvēki individuāli meklē savu godu, tautas meklē savas tautas godu, valstis meklē sev godu. Katrs nāk sava paša vārdā aizstāvot savu godu. Bet slavēts, kas nāk tā Kunga vārdā! Ir tikai viens šajā pasaulē, kas ir nācis tā Kunga vārdā un pēc tā Viņu varēs atpazīt. 

Mēs, mīļie, draugi, dzīvojam savam godam. Kristiešiem to ir grūti atzīt. Ar vārdiem jau jā, mēs apgalvojam – jā, jā, es ticu Jēzum! Es sekoju Viņam! Protams! Protams! Bet tad tu sāc šķirot: šiem Jēzus vārdiem es klausīšu, bet šiem varbūt kaut kad nākotnē.. sākšu, un šie – tos es nevaru pieņemt. Tā, nu, mēs kļūstam par tādiem nepilna laika Jēzus sekotājiem, kur pārējo nepilno laiku mēs sekojam sev un meklējam sev godu. 

Ziniet, tā tauta, kura šodien kliedz: „Glāb mūs! Glāb mūs!”, kāpēc viņi to kliedz? Atcerieties, pirmkārt, tuvojas pashā svētki, kas ir atgādinājums Izraēlam kā Dievs izveda viņus no Ēģiptes jūga. Tātad, visi šie svētki Jeruzālemē ir par šo atbrīvošanu. Dievs izglāba mūs! Vienlaikus, jo lielāki svētki, jo vairāk tos apsargā Romas armija. Okupanti. Līdz ar to šie saucieni „Glāb mūs! Glāb mūs!”, šie saucieni ir tik ļoti vērsti uz šo ārišķīgo, laicīgo labumu, ko viņi meklē. 

Kādēļ tas pūlis vispār tur bija atnācis? Kas viņus tur aizvilka? Te mēs redzam Lūka un Jānis to atbild. Lūka saka: „Un viņi sāka slavēt Dievu par visiem brīnumiem.” Par visiem brīnumiem! Jā, brīnumi. Par visiem brīnumiem, ko viņi bija redzējuši. Tāpēc viņi tur bija. Tāpēc viņi slavēja šo Jēzu. Ir pareizi slavēt Dievu par Viņa darbiem, bez šaubām! Tomēr Viņa darbi nedrīkst kļūt par galveno iemeslu, kādēļ man ir vajadzīgs Dievs. Te, lūk, atklājas, ko tad tu beigās pielūdz?! To, kurš ir nācis tā Kunga vārdā, pildīt tā Kunga gribu? Vai tomēr sevi, lai Kristus piepilda to, ko tu vēlies un tādējādi tu patiesībā nepielūdz Viņu, bet pielūdz Viņa darbus, kuri kalpo tev un tu kļūsti par tādu pašu cilvēku, kā visi pārējie, kuri meklē savu godu. 

Jānis arī atbild uz šo jautājumu. Viņš savā Evaņģēlijā paskaidro: „Ļaudis, kas bija bijuši kopā ar Viņu toreiz, kad Viņš Lācaru izsauca ārā no kapa un uzmodināja viņu no mirušajiem, liecināja par šiem notikumiem, un tādēļ arī ļaužu pūlis iznāca Viņam pretī, jo tie bija dzirdējuši, ka Viņš šo zīmi bija darījis.” Lūk, pūlis ir klāt, jo te nāk miroņu augšāmcēlējs! Pūlis ir burtiski eiforijā! Atcerieties, ka tuvojas pashā svētki, un kad ir visa šī tēma par okupāciju un par atbrīvošanu, un te nāk šis Ķēniņš, šis Brīnumdaris, kurš spēj ne vien dziedināt slimos, ne vien radīt bezmaksas ēdienu, kā mēs mācījāmies 5000 paēdināšanā, ne vien apklusināt dabas stihijas, bet Viņš spēj pamodināt mirušos! 

Vai šis nav ideālais Ķēniņš Izraēlam? Ja Izraēlam būtu šāds Ķēniņš, ko Roma vēl vispār varētu izdarīt!? Jēzus taču ir vislabākais armijas ģenerālis! Iet ar Viņu jebkurā militārajā kaujā nozīmētu, ka Viņš pēc tam apstaigā cietušos un uzreiz dziedina brūces; un tad armijai sagādā ēdienreizes cik vien vajag; un ja vajag, tad Viņš uzsūta ienaidniekam krusas vētru un zibeni – uzšauj vienu, uzšauj otru; un dienas beigās Viņš vēl apstaigā un pamodina visus mirušos, kritušos kareivjus. Nemirstīgā armija! Katra ienaidnieka lielākais murgs.  

„Ozianna! Glāb mūs! Ozianna! Glāb mūs!” Bet Jēzus negrib būt šāds Ķēniņš. Visas iepriekšējās reizes Viņš aizmuka, kad pūlis cēlās Viņu iecelt, bet šodien Viņš vairs nemuks, jo ir laiks uzvarai! Un tā nav militāra uzvara. Tā nav no šīs pasaules. Neviens militārs un politisks un sociāls un ekonomisks risinājums nav paliekošs, vienalga, cik viņi ir labi. Tā ir tikai tāda simptomu bremzēšana nevis cēloņa apkarošana. Varbūt mēs šeit nesēžam kā armijas ģenerāļi, bet tik un tā tas jautājums ir – kam tu ieguldi savu laiku? Ar ko tu cīnies? Kādu „armiju” tu vadi? Vai tikai to, kura cīnās laicīgās cīņas? Kura apkaro simptomus? Vai tomēr tu ieguldi savu laiku tajā mūžīgajā, kas paliks arī tad, kad nāve būs iestājusies?

Es domāju, šodien ir tik daudz kritiešu pasaulē, kuri redz Jēzu kā šo armijas ģenerāli, kurš nāks viņu dzīvēs un apkaros visas problēmas, un dos visu to laicīgo, ko viņi meklē. Viņi nesaprot, ka Jēzus negrib nākt šī iemesla dēļ. Poncijs Pilāts todien arī nesaprata, dažas dienas pēc šīs triumfiālās ieiešanas Jeruzālemē Jēzus saka Pilātam: „Mana Valstība nav no šīs pasaules. Ja mana Valstība būtu no šīs pasaules mani kalpi būtu cīnijušies, lai es netiktu jūdiem nodots, bet mana Valstība nav no šīs pasaules.” Pilāts bija pārsteigts par šo atbildi, jo viņš nespēja domāt tādās kategorijās. 

Pat divpadsmit mācekļi, kā Janis raksta, tajā dienā to nesaprata, arī pūlis sagaidīja kaut ko nepareizu no šī Mesija. Tāpēc, draugs, lūdzu neagaidi no Viņa to, kādēļ Viņš nav nācis. Daudziem, kuri sāk sekot Jēzum, tās laicīgās problēmas tikai palielinās. Jā! Ja tu nāc pie Jēzus tāpēc, ka tu gribi, lai Viņš atrisina tavas laicīgās problēmas, tad zini – tie, kuri ir godīgi, paklausīgi, pazemīgi sekojuši Kristum, ļoti bieži nonākuši lielākās problēmās nekā iepriekš. Vajāšanās, izslēgšanās, pat nāvē! Neminot tos simtiem, tūkstošiem mazākos effektus. 

Jā, Dievs dod arī laicīgās problēmas atrisinājumus pēc savas gribas, bet Jēzus nav atnācis šī iemesla dēļ. Viņš ir atnācis tev nest mūžīgās problēmas atrisinājumu. Līdzi tam nāk svētums, bez kura nav iespējams tuvoties Dievam. Grēka soda samaksa. Līdzi tam nāk miers, kuru pasaule tev nevar dot, un prieks un pateicība, kura sāk plūst pāri un plūst tālāk uz citu dzīvēm. Līdzi tam nāk maize, kuru tu ēd un tā tev pabaro mūžam un tā tālāk un tā tālāk. Viņš nāk nest to, kam ir mūžības vērtība. Tādēļ te nav ne zirgu, ne zobenu; te nav armijas, jo visi šie, lai cik viņi ir vareni, nespēj cīnīties ar cēloni, ar cilvēka grēka stāvokli. 

Un tomēr pūlis vēlējās todien tieši to laicīgo apmierinājumu vairāk nekā Jēzus piedāvāto dāvanu. Tādēļ šis skumjais rezultāts. Todien pūlis kliedza: „Ozianna, augstībā!” un pāris dienas vēlāk: „Sit Viņu krustā!” „Ozianna, augstībā! Sit Viņu krustā!” „Ozianna, augstībā!” Pietika ar šīm dažām dienām, lai viņi saprastu, ka Viņš nav tas, ko viņi gaidīja, ka Viņš nav militārais Mesija; ka Viņš nav tas, kurš atnesīs cilvēkiem kārotos, laicīgos labumus. Kad viņi saprata, ka Jēzus neapmierinās manas vēlmes – nu, tad lai Viņš iet, mums Viņu nevajag! Sit Viņu krustā! Sit Viņu krustā! 

Tādēļ es vēlos noslēgt ar šodienas teksta pēdējo pantu. Es viņu vienkārši nolasīšu, jo tas runā pats par sevi pietiekami skaļi: „Un, viņam ienākot Jeruzālemē, visa pilsēta sakustējās: „Kas Viņš tāds?” Kas Viņš tāds? Kas Viņš tāds? „Bet ļaudis pūlī atbildēja: „Viņš ir pravietis Jēzus, tas – no Nācaretes Galilejā.”

Lūgsim.

Debesu Tēvs, paldies par Tavu Vārdu. Paldies, Jēzu, par to, ka Tu biji godīgs līdz galam pildot to uzdevumu, kura dēļ Tu nāci šajā pasaulē. Mēs redzam, cik bieži Tu tiki kārdināts pakļauties un darīt to, kas cilvēkiem patiktu, to, ko cilvēki gaidīja, lai apmierinātu savas kārības. Paldies, Kungs, ka Tu nāci tā Kunga vārdā. Līdz pat krustam tā Kunga vārdā pildot mūsu Debesu Tēva gribu. Paldies, ka Viņa griba ir mūžīgā Dzīvība nevis laicīgie labumi. Es lūdzu par katru no mums šodien, lai mēs arī ejot šajā klusajā nedēļā, varētu lūkoties uz šīm vērtībām, varētu pārbaudīt savu dzīvi arī pret to, ko Tu māci mums šodien – par paklausību, par pazemību, ka mēs varētu Tevi patiesi pielūgt, Garā un Patiesībā, jo tādus Tu meklē, Kungs. Lai Tev ir šodien īpaši gods un slava, āmen. 

Iet uz svētrunu arhīvu