Par augšāmcelšanos

Svētrunu arhīvs

Klausīties
Datums:
06.10.2019.
Sludinātājs:
Sērija:
Kods:
LBVD-192
Rakstvieta:
Mt 22:23-32

Tajā pašā dienā atnāca pie viņa saduķeji, kas apgalvoja, ka augšāmcelšanās neesot. Tie viņu izjautāja: “Skolotāj, Mozus ir sacījis: ja kāds nomirst, būdams bez bērniem, lai viņa brālis apprec viņa sievu un dod savam brālim pēcnācējus. – Pie mums, redzi, bija septiņi brāļi, pirmais apprecējās un nomira, neatstājis pēcnācējus, un viņa sieva palika viņa brālim. Tāpat notika arī otrajam un trešajam – un tā līdz pat septītajam. Visbeidzot nomira arī sieva. Tad nu kuram no septiņiem viņa piederēs pēc augšāmcelšanās, jo tā taču tiem visiem bijusi sieva?” Jēzus tiem atbildēja: “Jūs maldāties, nesaprazdami ne Rakstus, ne Dieva spēku. Jo tie, kas augšāmcēlušies, nedz prec, nedz tiek precēti, bet ir kā eņģeļi debesīs. Vai tad jūs neesat lasījuši, ko Dievs jums teicis par mirušo augšāmcelšanos? – Es esmu Ābrahāma Dievs, Īzaka Dievs un Jēkaba Dievs! – Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs.” Ļaužu pūlis, to dzirdot, bija pārsteigts par viņa mācību. — Mateja evaņģēlijs 22:23-32

Svētrunas noraksts

 
Lasīsim no Mateja evaņģēlija 22:23-33 „Tajā pašā dienā atnāca pie viņa saduķeji, kas apgalvoja, ka augšāmcelšanās neesot. Tie viņu izjautāja: „Skolotāj, Mozus ir sacījis: ja kāds nomirst, būdams bez bērniem, lai viņa brālis apprec viņa sievu un dod savam brālim pēcnācējus. – Pie mums, redzi, bija septiņi brāļi, pirmais apprecējās un nomira, neatstājis pēcnācējus, un viņa sieva palika viņa brālim. Tāpat notika arī otrajam un trešajam – un tā līdz pat septītajam. Visbeidzot nomira arī sieva. Tad nu kuram no septiņiem viņa piederēs pēc augšāmcelšanās, jo tā taču tiem visiem bijusi sieva?” Jēzus tiem atbildēja: „Jūs maldāties, nesaprazdami ne Rakstus, ne Dieva spēku. Jo tie, kas augšāmcēlušies, nedz prec, nedz tiek precēti, bet ir kā eņģeļi debesīs. Vai tad jūs neesat lasījuši, ko Dievs jums teicis par mirušo augšāmcelšanos? – Es esmu Ābrahāma Dievs, Īzaka Dievs un Jēkaba Dievs! – Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs.” Ļaužu pūlis, to dzirdot, bija pārsteigts par viņa mācību.” Āmen.

Lūgsim Dievu.

Kungs, Jēzu, mēs pateicamies par šiem vārdiem, ka šie vārdi ir šodien mūsu priekšā. Es ļoti lūdzu, ka dzirdot Tavus vārdus, mēs kā šis ļaužu pūlis būtu pārsteigti par Tavu mācību, ka Tavi vārdi mūs no jauna pārsteidz, ka tie ir tik dzīvi un tik īsti, ka tie mūs pārsteidz līdz sirds dziļumiem un izmaina mūsu dzīves gaitu, mūsu ikdienu. Svētī, lūdzu, savu Vārdu, svētī mūs kā draudzi šodien un pagodinies, Jēzu. Tavā vārdā to lūdzam, āmen. 

Labrīt, Vīlandes draudze un visi, kas esat šeit! Sveicu jūs Jēzus Kristus vārdā. Mani sauc Raimonds un es esmu viens no šīs draudzes sludinātājiem. Šodienas Rakstu vieta, panti, par ko mēs domāsim, ir tie, kurus tikko nolasīju. Tāpēc es aicinu, ka tu arī atšķir Mateja 22.nodaļu un ik pa laikam iemet aci tur, vai nu atšķir vai ieslēdz savu savu Bībeli, tas ir pēc tavas izvēles, bet es iesaku – seko līdzi. Man un manai sievai, mums ir kāda jocīga lieta, ko mēs darām. Kad mēs dzīvojām Rīgas centrā, mēs parasti devāmies pastaigās, mēs daudz vairāk devāmies pastaigās. Tad, kad mēs gājām, staigājām, tad parasti pastaigas laikā mēs runājam par dzīvi, skatāmies apkārt, vērtējam kaut kādas jaunas lietas, tur tas skatlogs vai tas dizains ir smuki uzrakstīts vai nav, bet viena jocīga lieta, kas mums ar sievu ir joprojām, ka mēs staigājam un mums parasti patīk skatīties uz dzīvokļu logiem. Un, ja tur aizkari ir vaļā, tad tu redzi savā ziņā, kas tur notiek un tad ir tā: kā tev šis izskārtojums? – Ā, nē, man tāds izkārtojums nepatīk. Un tad mēs kaut ko spriežam, domājam, un bieži viens no jautājumiem, ko mēs parasti uzdodam ir: „Vai tu gribētu šeit dzīvot?” Vai: „Kā būtu, ja mēs šeit dzīvotu?” Jums nav tā bijis? Nekad? Jūs tā nedariet? Ļoti labi. 

Bet man liekas, mums ir tāda tendence, ka mums patīk skatīties citu cilvēku dzīvēs. Viens no iemesliem, kāpēc mēs arī lasām žurnālus par citu cilvēku privāto dzīvi. Bet vēl viena lieta, kas mums ar sieviņu patīk – mums patīk sapņot. Parasti ejot kaut kur tu redzi kādu māju un tad tu domā – būtu forši, ja mums kādreiz būtu sava māja. Tev ir kādreiz tā bijis? Bet viena lieta, kas ir īpaši manai sievai – viņai patīk vecas mājas. Bet, kad viņa skatās uz veco māju, viņa saka: „Šo māju varētu tā atjaunot! Un šeit varētu būt tas un tas! Tur varētu to, un tas pagalms!” Vienkārši tas viņas skatījums par to, kā tas varētu būt, ir kaut kas vienreizējs un skaists. Man liekas, mums reizēm ir tā – mēs kaut kur braucam un tad mēs domājam, kā būtu, ja mēs šeit dzīvotu?! Vai, kā būtu, ja mēs šo māju varētu atjaunot?! Vīriem varbūt labāk patiktu – šo mašīnu es varētu tā atjaunot! Es varētu tā izmainīt, tā salabot! Vai arī kaut kādu vecu mēbeli, kuram patīk vecas mēbeles labot? Varbūt kādam no jums patīk. Šī mēbele! Ja es viņu atjaunotu, viņa izskatītos šādi.

Man liekas tad, kad tu lasi šos notikumus par Jēzu un tad, kad tu klausies, ko Jēzus runā, tu redzi, ka Jēzus ir aizrauts ar kādu lietu. Viņš ir aizrauts ar Dieva skaisto plānu visu atjaunot. Jēzus ir aizrauts ar šo skaisto plānu visu atjaunot. Dievam patīk lietas atjaunot. Dievs mīl atjaunot lietas. Dievs mīl dot otro iespēju. Ir viena paruna, ko es lasīju, ko kāds ir teicis, es nezinu kurš to ir teicis, bet šī paruna skan šādi: „Ja tu vēlies pievērst uzmanību lielam pūlim, tad runā par seksu vai par dzīvi pec šīs dzīves. Bet, ja tu vēlies pievērst patiešām lielu pūli, tad runā par seksu pēc šīs dzīves.” Interesanti, vai ne? Bet tieši jeb kaut kas līdzīgs ir tas, ko šodien mēs lasām. Ir kāda reliģisku cilvēku grupa: „Es nemaz neticu dzīvei pēc šīs dzīves,” viņi noliedz jebkādu mācību par to. Un viņi atnāk pie Jēzus un izdomā, es nezinu vai nu izdomā vai tiešām tāds gadījums ir bijis, un tad stāsta šo stāstu par septiņiem brāļiem un vienu sievu. Jautājums par dzīvi pēc šīs dzīves vienmēr mūs ir fascinējis, radījis interesi un katrai reliģijai ir savs skatījums, kas notiks pēc šīs dzīves. 

Senajā grieķu reliģijā ļoti bieži monēta tika ielikta mirušā cilvēka mutē. Kāpēc? Lai tas varētu samaksāt par viņa pārvešanu pāri mistiskajai upei uz mūžīgo dzīvi. Amerikāņu indiāņi savukārt, kad apglabāja kādu no kareivjiem, tad kopā ar kareivi viņi apglabāja poniju, loku un bultas, lai mirušais tai saulē varētu priecīgs jāt un medīt citos medību laukos. Grēnlandē, kad tiek apglabāts kāds eskimosu bērns, tad tas tika apglabāts kopā ar suni, lai bērnam būtu pavadonis, kas palīdzētu atrast ceļu uz mājām. Cik interesanti, ka mums visiem ir kaut kāds skatījums un domas par dzīvi pēc šīs dzīves, kāda šī dzīve būs pēc šīs dzīves? Un tu redzi, katros laikos ir bijis ļoti dažādi. 

Šeit pie Jēzus atnāk saduķeji, šo vārdu mēs esam dzirdējuši, bet ne tik bieži kā vārdu farizeji. Saduķeji atnāk un Jēzum jautā šo jautājumu un tāda sajūta, ka viņi ir atraduši tādu situāciju, tādu problēmu, ka viņi uzdod šo jautājumu Jēzum un Jēzus nespēs atbildēt uz šo jautājumu. Bet kas ir saduķeju problēma? Saduķeju problēma slēpjas tajā jeb neslēpjas tajā, ka viņi neticēja augšāmcelšanās faktam, viņu problēma bija daudz lielāka. Skatījums uz dzīvi un skatījums uz Dievu. Jūdi ticēja, ka nomirstot tu atkal no jauna atdzimsti un tu atdzimsti tieši tāds pats kā nomiri, lai citi redzētu tavu augšāmcelšanos, lai citi tevi pazītu, un pēc tam, kad citi to ir redzējuši, tu kļūsti kā eņģelis. Bet lasot Bībeli tu skaidri redzi, ka ir dzīve pēc šīs dzīves. Vecajā Derībā par to runāts, Jēzus par to daudz runā, ka ir dzīve pēc šīs dzīves. 

Jūdu tautā bija dažādas ticīgo grupas. Četras, varbūt pat vairāk, bet četras, kuras es gribu minēt, bija farizeji, bija saduķeji, bija zēloti un bija esēni. Un viena no šīm grupām nepieņēma apgalvojumu, nepieņēma mācību par augšāmcelšanos. Jūs ziniet, kas šī bija par grupu? Tie bija saduķeji. Saduķeji bija ļoti maza cilvēku grupa. Ļoti bagāti cilvēki, ar ļoti lielu ietekmi, viņi bija tādi judeisma aristokrāti. Viņi nebija ļoti populāri cilvēku vidū un cilvēkiem viņi nevisai patika, farizeji vairāk patika cilvēkiem, jo farizeji bija tuvāk tautai. Saduķejiem bija labas attiecības ar Romu un tās valdniekiem. Un saduķeji atzina tikai pirmās piecas Mozus grāmatas, ko sauc par toru. Neko citu viņi neatzina, tikai piecas Mozus grāmatas un tas bija tas, uz ko viņi balstīja savu dzīvi, tas bija tas, kam viņi ticēja un piekrita. Viņu ticība bija tāda, ka viņi domāja, ka Dievs ik pa laikam iejaucas mūsu dzīves notikumos, ik pa laikam iejaucas, bet lielā bilde ir tāda, ka Dievs ir atstājis desmit baušļus, lai mēs tos pildītu un tad mēs nomirstam. Un, kad mēs nomirstam, tad tavu vārdu nes nākamās paaudzes. Tātad tālāk tu dzīvosi caur savu ģimeni un caur saviem pēcnācējiem. 

Saduķeji ne tikai neticēja un ne tikai noliedza augšāmcelšanos, bet augšāmcelšanās bija kaut kas bīstams. Augšāmcelšanās mācība apdraudēja šo ticības sistēmu. Tas var radīt problēmas ar romiešiem, var sākties sacelšanās. Saduķeji sāk just šo bīstamību, tāpēc viņi nāk pie Jēzus un tāpēc viņi arī Jēzu izaicina. Patiesībā mēs atrodamies brīdī, kad Jēzus ir iejājis Jeruzālemē. Farizeji nāk un Viņu izjautā. Jēzus ļoti labi atbild farizejiem un tagad saduķeji nāk un Viņu izjautā. Viņu mērķis ir – mēs gribam parādīt, ka Jēzus kļūdas, un, ja Jēzus kļūdas, tad Viņam vairs nebūs sekotāju. Uz ko balstās šīs strīds? Mozus ir mācījis un viņi runā par 5.Mozus grāmatas 25. nodaļu, kur ir Levirāta likums. ‘Levir’ nozīmē laulība ar vīra brāli. Šis likums stājas spēkā, kad sievai vīrs nomirst. Un, ja šai ģimenei nav pēcnācēju, tad brālim vai tuvākajam radiniekam ir jābūt tam, kurš apņem šo atraitni un turpina brāļa vārdu nest uz priekšu, lai ģimene turpinās, lai zeme un mantojums nepazustu. Likums, kas rūpējas par dzimtas vārdu un par zemi, lai vairošanās turpinātos. Mēs to varam lasīt Vecajā Derībā, šos notikumus un dažādus notikumus, kā šis likums izpaužas. 

Lūk, uz šī likuma pamata saduķeji atnāk un saka: „Klausies, Jēzu, bija septiņi brāļi un viena sieva. Kas tad notiks pie augšāmcelšanās? Viņa ir bijusi ar visiem šiem brāļiem kopā. Jēzu, kas tad ar viņiem notiks?” Jo saduķeji domāja, ka augšāmcelšanās tu atgriezies tieši tāds pats kā tu biji, un ka tās attiecības ir tieši tādas pašas. „Bet kura sieva tad viņa būs pēc tam?” Saduķeji neticēja, ka nākotnē būs sods vai kāds apbalvojums. Nekāda nākotne. Nekāda eksistence. Tāpēc Jēzu viņi ļoti cenšas izaicināt. Saduķeji atnāk pie Jēzus un ar šo situāciju viņi grib pateikt: „Jēzu, Tu esi muļķis.” Bet Jēzus atbild viņiem un saka: „Jūs maldāties.” Viņš saka: „Jūs maldāties.” Ja es drīkstētu pārfrāzēt, Jēzus teiktu: „Jūs esat muļķi! Jūs esat muļķi! Jūs paši sevi maldināt.” Kāpēc? Jēzus dod divus iemeslus. „Jūs nesaprotat Rakstus un jūs nesaprotat Dieva spēku. Jūs nesaprotat Rakstus un jūs nesaprotat Dieva spēku. Jūs maldāties.” 

Jēzus dod saduķejiem kādu piemēru un šis piemērs ir no 2.Mozus grāmatas 3.nodaļas. Saduķeji atnāk pie Jēzus un jautā par augšāmcelšanos. Par augšāmcelšanos runā Vecā Derība, Psalmi runā par augšāmcelšanos, Ījaba grāmata runā par augšāmcelšanos, Daniela grāmata runā par augšāmcelšanos, kas nāk. Bet saduķeji atzīst tikai pirmās piecas Mozus grāmatas un Jēzus ar tādu cieņu pret viņiem atnāk pie viņiem un saka par Mozu un degošo ērkšķu krūmu. Viņš nesaka: „Jūsu problēma ir tāda, ka jūs neņemat vērā arī visu pārējo Bībeli.” Bet ar cieņu pret viņiem Viņš saka: „Paskatīsimies piecās Mozus grāmatās, vai tur ir runa par augšāmcelšanos?” 

Jēzus dod šo piemēru, kas ir par Mozu un degošo ērkšķu krūmu, kas ir 2.Mozus grāmatā 3.nodaļā. Par ko ir šis notikums? Dievs redz savas tautas bēdas un raudas, tauta ir zem Ēģiptes varas, tāpēc Dievs aicina Mozu, lai ar Mozus palīdzību izvestu Israēlu no Ēģiptes zemes un darītu viņus brīvus. Mozus jautā: „Dievs, bet ko es viņiem teikšu, kas Tu esi? Ko es tautai teikšu, kas Tu esi?” Un Dievs atbild: „Es esmu kas es esmu.” „Viņš nav mirušo Dievs, bet dzīvo Dievs,” saka Jēzus Mt 22:32. „Es esmu Ābrahāma Dievs, Īzaka Dievs un Jēkaba Dievs! – Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs.” Dievs uz Mozu runā brīdī, kad Ābrahāms, Īzaks un Jēkabs jau ir miruši. Bet šeit Jēzus saka un citē. Dievs ar Mozu runā un Viņš nesaka: „Es biju Ābrahāma Dievs, es biju Īzaka Dievs un Jēkaba Dievs.” Viņš saka: „Es esmu Ābrahāma Dievs.” 

Bet, ko tas īsti priekš mums nozīmē? Pirmās piecas Mozus grāmatas ir stāsts par Dievu, kas radījis pasauli un cilvēkus. Cilvēks novēršas no Dieva, izveido elli šīs zemes virsū, cilvēki viens otram nodara pāri, netiklība, verdzība, nāve, elkdievība, bet ko dara Dievs? 1.Mozus grāmata 12.nodaļa, Viņš aicina Ābrahāmu. Viņš aicina Ābrahāmu, lai no šī vīra veidotu sev tautu un, lai šī tauta būtu par svētību visām citām tautām. Ko Dievs dara? Dievs izsūta Ābrahāmu. Dievs aicina Ābrahāmu. Dievs uzsāk atjaunošanas darbu, Viņš redz, visa pasaule ir tā sabojāta, un Dievs uzsāk šo atjaunošanas darbu. Pēc tam Dievs izaicina Ābrahāmu upurēt dēlu un viņš paklausībā to dara. Kāpēc viņš to dara? Jo viņš, iespējams, vai noteikti tic, ka Dievs spēj augšamcelt. Tāpēc Dievs arī uztic savu dēlu Īzaku. Dievs iejaucas un neļauj tam notikt. 

Pēc tam vēlāk mēs lasām Vecajā Derībā, viscaur mēs lasām, kā Dievs izvelk Jāzepu no bedres un ieliek Ēģiptē. Dievs izglābj, izvelk viņu no cietuma. Tad ķēniņš Dāvids, tad Daniels lauvu bedrē, trīs vīri ugunī. Viscaur Vecajā Derībā mēs redzam šo atjaunošanas darbu, ko Dievs dara. Dievs grib visu atjaunot. Dievs izaicina Ābrahāmu un Viņš uzsāk kaut ko jaunu un Viņš saka: „Es gribu svētīt visas tautas.” Dievs vēlas svētīt ienaidniekus. Būs jauna dzimšana, būs atjaunošana, būs augšāmcelšanās. Dievs saka: „Es esmu Ābrahāma Dievs.” Dievs nav mirušo Dievs, mirušie Dievu nepielūdz. Dievs ir dzīvo Dievs. Ja Dievs saka: „Es esmu dzīvs Dievs,” tad kādiem būtu jābūt Dieva cilvēkiem? Dzīviem. Un, lūk, arī Jēzus ar šo norāda saduķejiem uz augšāmcelšanos, lai arī viņi sen ir miruši, tomēr viņu gars ir dzīvs un ir kopā ar Dievu. Jēzus saka: „Jūs nezināt, jūs nesaprotat Rakstus, tāpēc jūs maldāties, jūs nezināt Rakstus.” 

Vai šajā pasaulē ir iemesls cerībai? Vai šajā pasaulē ir iemesls nākotnei? Daudzi šo jautājumu uzdod. Vai ir jēga? Vai ir cerība? Bet, ja ir cerība, tad šī cerība, tad šis iemesls mainīs daudzu cilvēku dzīves un izmainīs ļoti radikāli. Viņu skatījums uz pasauli mainīsies un viņu attieksme pret līdzcilvēkiem mainīsies par 180 grādiem. Jēzus metafora par to, kāda būs pasaule, ir jaunpiedzimšana. Šajā jaunajā pasaulē ir vieta kādiem cilvēkiem? Cilvēkiem, kas ir piedzimuši no jauna. Cilvēkiem, kas ir piedzimuši no jauna. Jēzus runā par jaunu pasauli, kas tiks atjaunota, kas būs jauna. Jēzus daudz runā par cilvēkiem, kas piedzimst no jauna, kas būs jauni. 

Es vēlos parādīt kādu bildi (rāda bildi). Šo bildi jūs noteikti esat redzējuši. Cilvēka embriji un augļa attīstība. Vai jūs ziniet, kas ir šajā bildē? Kas tas ir? Tie esam mēs. Tas ir cilvēks. Ļoti interesanti, kad tu padomā, kādā pasaulē mēs dzīvojam, tu redzi un tad, kad tu sāc mazliet aizdomāties, kā cilvēks rodas, kā cilvēks veidojas, tu varētu domāt – ļoti savādi. Viss sākas ar želeju maisījumu, želeja samaisās un sāk veidoties auglis, sāk veidoties embrijs. Kā tev patīk doma – tu eksistē tikai tāpēc, ka želejas sajaucās un samaisījās un tu sāki veidoties. Un tad tu redzi, kā tas auglis attīstās, trīs nedēļas, četras, piecas un līdz trīsdesmit astotai. Tad, kad tu papēti vairāk, tev liekas – tas ir kaut kas vienkārši apbrīnojams. 

Gudri cilvēki saka, ka mums cilvēkiem, mātes vēderā, starp ceturto un piekto nedēļu sāk attīstīties plaušas. Plaušas sāk attīstīties. Šīs plaušas attīstās līdz pat kaut kādai trīsdesmit otrajai nedēļai. Līdz trīsdesmit otrajai nedēļai plaušas ir pilnībā attīstījušās. Jautājums varētu būt – bet ko tad mēs elpojam? Vai vispār mēs elpojam? Un izrādās, ka mēs kaut ko ieelpojam un kaut ko izelpojam un tas, ko mēs ieelpojam un izelpojam ir šķidrums. Mēs mātes vēderā elpojam šķidrumu. Tu gribētu pamēģināt elpot šķidrumu? Zini, kas notiktu? Tu uzreiz nomirtu. Un tad notiek kāds mirklis, kāds brīdis, kad mūsu plaušas pēķšņi no šī šķidruma attīrās, šķidrums vairs nav mūsu plaušās un mēs pirmo reizi saņemam skābekli. Mēs pirmo reizi saņemam skābekli un tas notiek dažu mirkļu laikā, kad bērniņš piedzimst, kad bērniņš tiek izņemts, tu pirmo reizi saņem skābekli savās plaušās. 

Vai tu zini, kas ir pirmā reakcija, kad tu to izdari? Tu kliedz. Mēs visi kliedzām. Mums sākumā bija pilns ar šķidrumu, bet pēc tam, kad mēs piedzimstam, tad tu pirmo reizi ieelpo skābekli. Starp citu, tad kad tu ieelpoji un izelpoji šķidrumu, jautājums, kur tu dabūji skābekli? Un tā ir nabassaite. Tad tu piedzimsti, tu pirmo reizi ieelpo un pēkšņi plaušas pašas sāk elpot un eksistēt un beidzot plaušas sāk pildīt to funkciju, kāda ir jāpilda plaušām. Plaušas tāpēc ir dotas, lai mēs elpotu un nabassaite vairs nav vajadzīga, un nabassaiti šņips un nogriež. Jo tu pats sāc saņemt skābekli. 

Tad, kad es biju mātes vēderā, es daudzas lietas nesapratu, es daudzas lietas nezināju. Es nezināju, kas ir Stārvors (Star Wars), „Zvaigžņu kari” viena no manām mīļākajām filmām. Es nezināju, kas ir pica. Man nebija ne jausmas, cik ļoti man patiks Stārvors. Man nebija ne jausmas, cik ļoti man garšos pica. Man nebija ne jausmas un es daudz ko nesapratu. Kāpēc Jēzus lieto šo metaforu par dzimšanu, kad Viņš runā par pasaules un cilvēces nākotni? Jo mēs mēģinām domāt un iedomāties, kā būs ‘tur’ un ‘tad’? Kā būs Debesīs? Kas būs šī augšāmcelšanās? Kā tas būs? Kas tur būs? Mēs to nespējam līdz galam izprast. Bet Jēzus runā Mt 22:30 „Jo tie, kas augšāmcēlušies, nedz prec, nedz tiek precēti, bet ir kā eņģeļi debesīs.” Viņš saka: „Tagad jūs daudzas lietas nesaprotat, bet, farizeji, jūs maldināt sevi, tāpēc, ka jūs nezināt Rakstus un nezināt Dieva spēku. Jūs nezināt, ko skaistu Dievs vēlas veidot.” 

Un, starp citu, pie augšāmcelšanās nebūs vairs nepieciešamība precēties vai būt precētam. Tā ir kā tāda nabassaite, ko vairs nevajadzēs un vienkārši nogriezīs. Tas nebūs vairs nepieciešams. Un daudzas citas lietas vairs nepieciešamas, jo tad, kad mēs piedzimsim, tad, kad mēs augšāmcelsimies, tad kādas lietas, kas ir mūsos, sāks pildīt to funkciju, kāpēc mēs esam paredzēti. Sākumā mēs to nevaram saprast, mēs pat nevaram iedomāties. Bet tagad mēs domājam – mēs bijām embriji, mēs bijām mātes vēderā un tagad, kad tu skaties un staigā pa šo pasauli, tu vari brīnīties un priecāties, cik šī pasaule ir skaista un brīnišķīgi radīta. Vai ne? Cik es esmu brīnišķīgi un skaisti radīts! Precēšanās ir viena no lietām, kas nebūs nepieciešama jaunajā pasaulē. Jo jūs, mēs nebūsim eņģeļi, mēs būsim līdzīgi eņģeļiem. Mums būs miesas, kur vairs nebūs slimības, nebūs sāpes, mēs būsim citas būtnes, mēs būsim pārveidoti un tā pārveidošana, ko Dievs veiks, tā pārveidošana, ko Dievs darīs, ir kaut kas neaprakstāms, par ko Jēzus ir aizrauts runājot. 

Es atceros, kad es biju jaunāks un, kad es dzirdēju šo domu, ka Debesīs nedz precēsies, nedz būs precēti, jūs ziniet, kāda bija mana pirmā reakcija? Lūdzu, Jēzu, nenāc tagad! Jo man bija sajūta – es gribu apprecēties. Un kādiem no jums varētu būt tā pati doma – pagaidi, pagaidi, kā tas ir, es nepaspēšu apprecēties? Kad mēs ar sievu par šo runājam, viņa saka: „Nē, es noteikti tevi pazīšu, mēs noteikti būsim kopā un mēs kopā vispār aiziesim.” Un tā tālāk, un tā tālāk. Jēzus saka: „Nē, tur būs pavisam citādāk.” Mēs pat to nespējam iedomāties, cik daudz labāk tas būs. Jēzus atnāk uz šo pasauli un Viņš pasaka – mūsu dzīves mērķis nav apprecēties. Dzīves jēga nav apprecēties, dzīves jēga nav sekss. Un Jēzus ar savu dzīvi, kurš bija, starp citu, neprecējies, parādīja, ka dzīves jēga ir kaut kas cits. Dzīves jēga ir mīlēt. Dzīves jēga ir mīlēt Dievu un mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu. Mīlēt Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu. 

Saduķeju iedoma ir tik ierobežota un tik aprobežota. Mūsu iztēle ir tik aprobežota. Saduķeji nesaprot Rakstus un viņi nesaprot Dieva spēku. Iemesls, kāpēc Dievs radīja pasauli ir tāpēc, ka Dievs mīl. Ne tāpēc, ka Viņam bija garlaicīgi, bet mīlestība ir iemesls skaistajai pasaulei, skaistajiem cilvēkiem, visām savādajām un jocīgajām lietām. Tā ir Dieva mīlestība. Jēzus mērķis ir mīlestība. Bet mēs to esam sabojājuši. Mēs to esam sabojājuši. Mēs varam piedzīvot tik daudz skaistu lietu šajā pasaulē, bet tajā pat laikā ir tik daudz ļaunas lietas, drausmīgas lietas – kari, bads, nāve, mīlestības trūkums uz dabu, mīlestības trūkums uz savu tuvāko. Un Jēzus skatās uz to visu, Dievs skatās uz to visu un Viņš saka: „Visu, es visu šo vēlos atjaunot.” Dievs saka: „Es visu vēlos darīt jaunu. Es visu vēlos atjaunot.” 

Manas spējas mīlēt ir ierobežotas. Es mīlu savu sievu, ļoti mīlu. Es mīlu savas meitiņas, es mīlu savu ģimeni, lielāko ģimeni un tad ir kolēģi darbā, tad ir kādi tuvākie draugi un ir draudze, ar to jau kļūst grūtāk, jo mēs paliekam daudzi un tad, kad tas loks kļūst lielāks, tu sāc saprast – es nespēju visus mīlēt. Es nespēju visus mīlēt. Bet iedomājies pasauli, kurā šīs robežas tiek noņemtas. Iedomājies pasauli, kur visi jūtas pieņemti. Iedomājies pasauli, kur katra dzīvība tiek augsti vērtēta, kur katrs jūtas piederīgs, kur katram ir vieta un katrs tiek mīlēts. Iedomājies, ka tev būtu tādas spējas sniegt mīlestību visiem. Vai tas neizklausās iespaidīgi? Tu spēj mīlēt visus vienādi un pilnīgi. Bet mēs esam ierobežoti. Bet kaut ko no tā mēs varam pagaršot. Mēs varam pagaršot, kad paklausam tam, ko Jēzus saka un Viņš saka: „Mīli savu tuvāko kā sevi pašu.” 

Kāpēc Jēzus nāk uz šo pasauli? Kāpēc Viņš nāk uz Jeruzālemi? Kāpēc Viņš tiekas ar farizejiem un saduķejiem? Kāpēc Jēzus iet cauri šīm ciešanām? Kāpēc Viņš grib sastap to, ar ko Viņš sastapsies? Ciešanas, nodevība, sitieni, mokas, izsmiekli un krusta nāve. Jēzus to dara, jo Viņš mīl mūs un Viņš mīl Tēvu un Viņš mīl Tēva plānu, ko Viņš ir ieplānojis – visu darīt jaunu, visu atjaunot. Jāņa 3:16 „Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet iegūtu Mūžīgo Dzīvību.” Tik ļoti Dievs mīl, ka Viņš grib visu atjaunot. Viņš grib redzēt atjaunotu pasauli un cilvēkus, kas ir piedzimuši no jauna. 

Kad Jēzus runā par augšāmcelšanos Viņš nerunā tikai par nākotni, kaut kas tad būs nākotnē. Viņš šo kārtību grib šeit un tagad. Viņš Debesu Valstību ir atnesis šeit uz šo pasauli. Viņš visu ir izdarījis, lai mēs spētu nobaudīt mazliet no tā, kas būs nākotnē. Bet, iespējams, tu pat nemaz to nezini. Iespējams, tu nezini neko no tā un nesaproti, jo tu nepazīsti Rakstus. Tev tas neko neizsaka, jo tu nepazīsti Rakstus. Un, iespējams, tu neesi neko no tā piedzīvojis, jo tu nepazīsti Dieva spēku. Šodien mums visiem ir jāsper šis ticības solis. Kādiem no mums tas ir ticības solis šajā jaunajā pasaulē ticot, ka Jēzus ir nomiris par mani, un Jēzus ir augšamcēlies manis un tevis dēļ. Un, ka tava dzīvība ir Viņa rokās. Un, ka Jēzus ir stiprāks par nāvi. Tev ir jāsper šis ticības solis šajā jaunajā pasaulē un jāuzticas Jēzum un jāsaka: „Jā, Jēzus ir miris par maniem grēkiem, Viņam bija jāmirst, jo citādāk es no saviem grēkiem netiktu vaļā.” 

Iespējams, tev tieši šodien šis solis ir jāsper un jāuzticas pilnībā tam, ko Jēzus ir izdarījis un tam, ko Viņš grib ar tevi darīt, kā Viņš grib izmainīt Tavu dzīvi, kā Viņš vēlas tevi atjaunot. Tad šeit no mums ir kādi citi, iespējams, lielākā daļa, kas visam teiktajam atbildētu – mēs visam ticam un piekrītam, bet mēs esam slinki. Mēs esam slinki un mūsu dzīvē ir cilvēki, kas mūs kaitina. Viņi vienkārši mūs kaitina un mēs nespējam parādīt mīlestību. Jēzus saka: „Tas nav okei. Tas nav okei.“ Jēzus saka: „Mums ir jāmīl savs tuvākais.“ Jēzus nesaka, lai visi mums patiktu. Jēzus nesaka, lai tev visi patiktu. Jēzus saka: „Tev jāmīl savs tuvākais. Tev ir jāmīl savs tuvākais.” 

Tāpēc šodien es aicinu, ka mēs varam spert šo ticības soli uz priekšu un teikt: „Jā, Jēzu.” Ja tu savu dzīvi vēl neesi uzticējis: „Jā, es uzticos visam, ko Tu saki. Es ne visu saprotu, bet es gribu Tev uzticēs savu dzīvi. Es gribu ticēt Tev, es gribu dzīvot ar Tevi, es gribu staigāt ar Tevi. Es vēlos, lai mana dzīve ir izmainīta, lai mana sirds ir izmainīta.” Un tiem no mums, kas mēs esam slinki, mums jāsper šis solis ticībā un jāatjaunojas un jāsaka: „Dievs, Jēzu, palīdzi man mīlēt.” Jo dzīves jēga ir mīlestība. Dzīves jēga ir Dievs, kas ir mīlestība. Mīlestība uz Dievu un mīlestība uz savu tuvāko. Mt 22:32 „Ļaužu pūlis, to dzirdot, bija pārsteigts par Viņa mācību.” Saduķeji apklusa, viņiem nebija ko vairs teikt, bet visi ļaudis, kas to dzirdēja, bija pārsteigti. Kad tu pēdējo reizi esi bijis pārsteigts par to, ko Jēzus saka, pārsteigts par Jēzus vārdiem? No jauna apbrīnojot to, ko Viņš saka? 

Lūgsim Dievu.

Jēzu Kristu, mēs Tev pateicamies par šiem vārdiem šodien, par to, ko Tu mums māci, par to, ko Tu mums atgādini. Mēs pateicamies par to, ka Tu visu atjauno, ka Tu esi Dievs, kurš vēlas visu atjaunot – to, ko mēs esam sabojājuši Tu vēlies atjaunot. Un šo atjaunošanās izpausmi Tu vēlies redzēt caur savu draudzi. Jēzu, es ļoti lūdzu, ka mēs šodien spējam apbrīnot Tevi no jauna. Es ļoti lūdzu, ka mēs šodien spējam spert šo ticības soli un teikt: „Jēzu, es gribu uzticēt Tev savu dzīvi.” Ja kāds no mums šeit esam kā saduķeji, kas domā, ka viss, kas šajā dzīvē ir tikai šeit, un ka dzīve pēc šīs dzīves nemaz neeksistē, lai Dievs tev ir žēlīgs. Sauc uz Viņu. Sauc uz Viņu: „Jēzu, glāb mani!” Jo šī dzīve nav viss, kas šeit ir. Jēzu, mēs nepaļaujamies uz Tevi tikai šajā dzīvē, mēs paļaujamies uz Tevi arī dzīvē, kas būs pēc šīs dzīves. Dod mums šīs ilgas. Ilgas pēc Tevis, ilgas gaidīt to, ko Tu vēl darīsi. Ka mēs esam pārņemti kā mācekļi, kad, Jēzu, viņi ieraudzīja, ka Tu esi augšāmcēlies, viņu dzīves tik radikāli izmainījās. Viņi drosmīgi gāja un sludināja augšāmcelšanos. Tik daudz mēs nesaprotam, tik daudz mēs nezinām. Bet augšāmcelšanās ir kaut kas daudz, daudz skaistāks kā mūsu prāts spēj aptvert. Bet mēs maldāmies un nesaprotam Rakstus un nesaprotam Tavu spēku, bet Tavs spēks ir daudz lielāks, Tu spēj radīt daudz skaistākas lietas. Maini mūs. Un tiem no mums, kas mēs ticam jeb sakām, ka ticam, ak, piepildi mūsu sirdis ar savu mīlestību, ka mēs spējam mīlēt tā, kā Tu, Jēzu, mīlēji. Tavā vārdā to lūdzu, āmen.  

Iet uz svētrunu arhīvu