Patiesi labas ziņas

Klausīties

 
Mani sauc Raimonds un es esmu viens no šīs draudzes diakoniem. Šie vārdi, ko Ansis lasīja, es ceru, ka tu arī šajos vārdos ieklausījies un ieraudzīji to, ko šis pravietis, ko šis dzejas autors saka: „Cik tīkami sadzirdēt kalnos labas vēsts nesēja soļus, tas sludina mieru, tas vēstīj labu, tas sludina glābšanu, tas saka Ciānai: „Tavs Dievs valdīs.”” Cik tīkami! 

 

Lūgsim Dievu.

 

Debesu Tēvs, mēs pateicamies Tev par šo jauno dienu, par jaunu svētdienu, kad mēs varam domāt par Tavu Vārdu. Es ļoti lūdzu, ka Tu šodien mūs māci, atgādini lietas, par ko esam aizmirsuši. Velc mūs atpakaļ, tuvāk sev, lai mūsu kristietība ir realitāte mūsu ikdienā. Lai mūsu liecība ir par to, ka Tu, Kungs, valdi, ka Tu esi Ķēniņš, Jēzu, un, ka Tu valdi un kā Tu valdi. Svētī savu Vārdu šodien. Āmen.

 

Mēs jau kādu laiku esam Mateja evaņģēlijā un tas, ko mēs zinām, ja mēs regulāri nākam uz Vīlandi vai klausāmies svētrunas Vīlandes mājaslapā – kas ir tas mērķis, ko autors vēlas pateikt. Matejs grib parādīt, ka ir atnācis Ķēniņš un tas ir Jēzus. Jēzus, kas ir jūdu Ķēniņš. Mēs tikko nosvinējām Palmu svētdienu un kopā ar brāli Marku aplūkojām, kāds ir šis Ķēniņš. Mēs aplūkojām un redzējām, ka Viņš iejāj uz ēzeļa, kas norāda uz to, cik pazemīgs Viņš ir. 

 

Pagājušā svētdienā visa kristīgā pasaule svinēja Jēzus augšāmcelšanās svētkus. Mēs svinējām un iespējams mēs teicām, ka mūsu Ķēniņš ir augšāmcēlies! Iespējams mēs to teicām ar lielu prieku un atkal atgādinājām to viens otram, iespējams nē, bet lūk, mūsu Ķēniņš – Viņš mirst pār maniem un taviem grēkiem, un Viņš augšāmceļas. „Jo tik ļoti Dievs pasauli ir mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņām tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo Dzīvību.” Lūk, mūžīgās Dzīvības cena – nāve. Lūk, kāds Ķēniņš! 

 

Šodienas Rakstu vietā mēs turpināsim iet un mazliet aplūkosim, kur tad mēs ar mācekļiem kopā esam bijuši, ko mēs esam piedzīvojuši. Bet šodienas Rakstu vietā mēs ieraugam,  ka mēs joprojām atrodamies ļoti skaistā apvidū, Galilejas apvidus. Ja kads no jums ir bijis Izraēlā siltā laikā un tu esi bijis pie šīs Galilejas jūras, kas patiesībā ir ezers, tad tu pamanīsi, cik šis apvidus ir skaists. 

 

Mēs esam bijuši kopā ar mācekļiem un Jēzu Betsaīdā, pilsētā, kas ir pretēji Kapernaumai. Mēs šajā vietā piedzīvojām, ka Jēzus pabaro piecus tūkstošus. Tā ir vieta, kur mēs ar atvērtām mutēm varējām raudzīties uz šo brīnumu un klausīties Jēzus vārdos, un ēst šo maizi. Šajā Rakstu vietā, šajā notikumā ir viens vārds, kas saka, ka Jēzus ieraugot šos visus cilvēkus – Viņš iežēlojās. Lūk, kā valda šis jaunais Ķēniņš – Viņš iežēlojas. 

 

Vēlāk mēs kopā ar mācekļiem no šīs vietas dodamies pāri jūrai, Jēzus sūta mācekļus vienus pašus, šoreiz bez Jēzus. Protams, kā nu nē, mācekļi piedzīvo vētru. Mēs esam kopā ar viņiem šajā laivā, dodamies pāri un pēkšņi mācekļi pamana, ka spoks staigā pa ūdens virsmu. Izrādās tas nav spoks, bet tas ir pats Jēzus, kas liek mācekļiem jautāt šo jautājumu: „Kas Viņš tāds ir?” Šajā reizē, kad mēs skatījāmies, mēs piedzīvojām un redzējām daudz brīnumu, kur viens no tiem ir, kad Jēzus staigā pa ūdens virsmu. Jēzus dod Pēterim iespēju staigāt pa ūdens virsmu. Jēzus nomierina jūru. Tad mēs piedzīvojam kaut ko interesantu, ka Jēzus mācekļi kaut ko saprot un ierauga. Šī ir pirmā reize, kad Jēzus mācekļi zemojas Viņa priekšā un pielūdz Viņu. Viņi atzīst – Tu esi Ķēniņš, Tu esi Dieva sūtītais! 

 

Vēl viens brīnums tiklīdz Jēzus iekāpj laivā, viņi uzreiz nokļūst krastā. Ļoti skaistā krastā. Tā, nu, mēs esam nokļuvuši šai skaistajā krastā, kur mēs domāsim par Mateja evaņģēlija 14.nodaļas beidzamajiem pantiem. Tu vari to atšķirt arī savā Bībelē. Mt 14:34-36 „Pārcēlušies tie nonāca Gennēsaretes zemē. Kad vietējie Viņu pazina, tie izsūtīja ziņu pa visu apgabalu, un tie atnesa pie Viņa visus slimos. Tie viņam lūdza, ka varētu kaut drēbju malai pieskarties, un, kas pieskārās, kļuva veseli.” 

 

Šīs notikums ir arī aprastīts Marka evaņģēlijā, kur ir aprakstīts kaut kas mazliet vairāk: „Kur vien Viņš iegāja, kādā ciemā vai pilsētā vai laukos, tur tie neveselos izlika tirgus laukumos un lūdza Viņu, lai kaut Viņa drēbju malai varētu pieskarties, un, kas Viņam pieskarās, kļuva veseli.” Tātad, šis notikums, kad Jēzus ierodas šajā skaistajā vietā, tur kādi cilvēki Viņu atpazīst, tiek sanesti daudz, daudz slimo. Un Jēzus viņus dziedina. 

 

Šodien es vēlos, ka mēs ieraugām trīs lietas. Protams, ka trīs lietas, kā tad citādāk. Es gribu, lai mēs domājam par Jēzus darbu, Jēzus autoritāti un mūsu darbu. Jēzus darbs, Jēzus autoritāte un mūsu darbs. Šī Gennēsaretes zeme tiek raksturota kā ļoti auglīga zeme, nodrošināta ar ūdens pievadiem. Pirmā gadsimta vēsturnieks un zinātnieks Josifs Flāvijs (Flavius Josephus) raksta: „Šīs vietas augsne ir tik auglīga, ka uz šīs zemes varētu augt visa veida koki.” Riekstu koks, palmas koks, olīvu koks, vīģes koki. Koki, kuriem būtu vajadzīgas dažādas augsnes, bet šajā vietā šie visi koki var augt kopā. Šī ir skaista, zāļaina, bagātīga vieta. 

Iespējams ne velti Jēzus mācekļus atved šeit, jo iepriekšējā vietā, kur viņi ir bijuši, tik daudz cilvēku sanāca, ka viņiem nav bijusi iespēja atpūsties. Jēzus un cilvēki dodas uz šo vietu iespējams, lai atpūstos. Bet, kas notiek? Viņiem no laivas izkāpjot ļaudis tūdaļ Viņu pazina. Ļaudis tūdaļ Viņu pazina. Ko viņi dara? Apskrējuši visu apvidu sāka nest slimos nestuvēs uz vietu, kur tie dzirdēja Viņam esam. Viena lieta, ko mēs noteikti pamanīsim lasot Evaņģēlijus, ka viscaur, visapkārt šajā Galilejas reģionā un citur ir acīmredzama fiziska vajadzība. Akūta fiziskā vajadzība pēc dziedināšanas. Romiešiem 8:22 mēs lasām: „Mēs zinām, ka visa radība līdz pat šim laikam nopūšas un cieš radību mokas.” Visa radība nopūšas. Visa radība ilgojas un gaida Dieva godības atklāšanos, un mēs cilvēki līdz ar visu radību. 

 

Kāds mācītājs un misionārs stāstīja par kādu reģionu Nepālā. Viņš devās šajā misijas braucienā un stāsta, ka šajā reģionā, kur šie cilvēki dzīvoja, bērni vidēji dzīvo līdz astoņu gadu vecumam. Kādai mātei bija 14 bērnu, bet tikai divi no šiem bērniem sasniedza pieaugušo vecumu. Ciemati, kuros izdzīvošanas apstākļi ir vienkārši neiespējami – bads, visādas kaites, slimības. Kādi uz tā rēķina uzdzīvo ar cilvēku tirdzniecību. Vecākiem no šiem ciematiem tiek apsolīts – ja viņi ļaus meitas aizvest uz pilsētu, tad šīm meitām būs daudz labāki dzīves apstākļi. Vecākus ilgi nevajag pārliecināt, viņi piekrīt un ļauj, lai meitas dodas līdzi. Bet tiklīdz viņas nokļūst pilsētā, tās tiek ieliktas brodeļos, kur viņu dzīves tiek salauztas. 

 

Šajos ciemos budisms ir galvenā reliģija. Daudzi iespējams no viņiem nemaz nav dzirdējuši par Jēzu. Tad šis misionārs stāsta, ka tur ir kāds jauns zēns, kurš ir piesiets ar ķēdēm pie šķūņa un atrodas visu laiku ārā kā tāds suns, jo pilsētas vecākais uzskata, ka zēns ir ģimenes lāsts. Meitenes stāv pie bordeļiem un aicina tevi iekšā, jo domā, ka tu vēlies to pašu, ko visi pārējie klienti. Savus mirušos viņi sadedzina un pelnus izkaisa upē ar cerību, ka viņi pārtaps par kaut ko labāku. Un tas ir šodien! Nepāla. Ja mēs tur būtu, tad mēs redzētu šo cilvēku acīs šo kritisko, fizisko un garīgo vajadzību. Jautājums – kā tu reaģē un kā tu atbildi uz šo akūto, fizisko un garīgo vajadzību? 

 

Tad, kad mēs skatāmies Mateja evaņģēlijā un redzam, kas ir šis Jēzus darbs, kas ir šis Ķēniņa darbs, ko Jēzus atnāk darīt. Mt 4.nodaļā Jēzus sāk savu kalpošanu. Kā Viņš to sāk? Viņš sāk ar sludināšanu. Viņš sludina. Mt 5.nodaļa – Jēzus sludina. Mt 6.nodaļa – Jēzus sludina, māca. Mt 7.nodaļa – Jēzus sludina un māca. Mt 8.nodaļa – Jēzus dziedina spitālīgo, Jēzus dziedina Centuriona kalpu, Jēzus daudzus dziedina. Jēzus dara brīnumus, Jēzus apsauc vētru, Jēzus dziedina daudzus apsēstos. Mt 9.nodaļa – Jēzus dziedina paralizēto. Jēzus māca atkal. Jēzus dziedina Jaira meitiņu. Jēzus dziedina sievieti ar asinsteci. Jēzus dziedina divus aklos, Jēzus dziedina mēmo. Mt 10.nodaļa – Jēzus atkal māca, Jēzus brīdina, Jēzus iedrošina, Jēzus dod instrukcijas. Mt 11.nodaļa – Jēzus skaidro. Mt 12.nodaļa – Jēzus dziedina vīru ar paralizētu roku. Jēzus atkal māca, Jēzus sludina. Mt 13.nodaļa – Jēzus sludina, Jēzus skaidro un māca. Mt 14.nodaļa – Jēzus dara brīnumus, paēdina piecus tūkstošus, Jēzus staigā pa jūras virsmu. Šodien mēs redzam – Jēzus atkal dziedina. Šis Ķēniņš atnāk un sludina labās ziņas un Viņš dziedina. 

 

„Kur vien Viņš iegāja, kādā ciemā vai pilsētā, vai laukos, tur tie neveselos izlika tirgus laukumos un lūdza Viņu, lai kaut Viņa drēbju malai varētu pieskarties, un, kas Viņam pieskarās, kļuva veseli.” Iedomājies šo skatu. Kā tu parasti iedomājies tirgu tad, kad tev grib kaut ko pārdot? Bet šis tirgus tiek pārvērst par slimnīcu, par cerību šiem cilvēkiem. Lūk, vai tās nav labās ziņas? Ir atnācis kāds, kurš spēj piepildīt manas fiziskās vajadzības.

 

Bet, lai mēs nesteigtos un neizdarītu kādus secinājumus, es gribu, lai mēs mazliet apstājamies un padomājam par šo Ķēniņa darbu, ko mēs redzam, ko Jēzus dara tik daudz, par šo dziedināšanu. Es gribu, ka mēs ieraugam, mēģinām saprast kādu svarīgu novērojumu par dziedināšanu Bībelē. Vecā Derībā mēs redzam – vīrs Mozus, kurš dara brīnumus. Mēs redzam – ir persona, kas spēj darīt brīnumus. Elija, vēl viens pravieties dara lielus brīnumus. Jautājums varētu būt – kāpēc šie brīnumi, ko tie nozīmē? Mums ir jāierauga un jāsaprot, ka brīnumi Bībelē kalpo lielākam mērķim šajā Dieva lielajā glābšanas plānā. Šajā gadījumā Mozus un Elija – šie brīnumi liecina par to, ka viņi ir autentiski Dieva vēstneši. Šie brīnumi ir kā liecība: „Šie ir mani vīri, kurus es esmu sūtījis un, kuri runā manus Vārdus, kuri dara manu darbu.” Šie brīnumi ir kā liecība. 

 

Kad mēs skatāmies uz Jēzus dzīvi, mēs redzam, ka arī šie brīnumi, ko Jēzus darīja liecina par Jēzu pašu. Jāņa 3:2 pie Viņa nāk Nikodēms, kurš ir Rakstu pazinējs, Rakstu mācītājs. Kad viņš nāk pie Jēzus viņš saka: „Es zinu, ka Tu esi skolotājs, Dieva sūtīts.” Viņš redzot brīnumus redz, ka šie brīnumi liecina, ka Jēzus ir kaut kas vairāk kā vienkārši skolotājs, ka Viņš ir Dieva sūtīts. Viņš saka: „Tu esi skolotājs, Dieva sūtīts.” Brīnumi liecina par Dieva vēstneša autentiskumu. Brīnumi norāda uz Dieva valstību un visas radības atjaunošanos. Jāņa evaņģēlija autors Jēzus brīnumus sauc par zīmēm. Pats Jēzus saka, ka brīnuma darbi, ko Viņš dara, apliecina, ka Debesu valstība ir atnākusi. Jēzus atnāk un saka: „Debesu valstība ir atnākusi.” 

 

Mācītājs Tims Kellers (Timothy Keller) Ņujorkā saka šādus vārdus: „Brīnumi ved mūs nevis uz intelektuālo apziņu, bet gan uz pielūgsmi, apbrīnu un bijību. Jēzus brīnumi nav burvju triki, lai atstātu iespaidu vai piespiestu kaut kam ticēt, bet Viņš lietoja spēku, lai dziedinātu, pabarotu nabagos un uzmodinātu mirušos.” Viņš lietoja šo spēku, lai dziedinātu, pabarotu nabagos un uzmodinātu mirušos. Kāpēc? „Mēs mūsdienu cilvēki domājam par brīnumiem kā dabas kārtības apturēšanu, bet Jēzus domāja, ka tie ir dabas kārtības atjaunošana.” Jēzus nāk un dara brīnumus, lai atjaunotu šo dabas kārtību. Atjaunotu visu pasauli, ko Dievs ir radījis, un kāda tā ir bijusi no paša sākuma. Jēzus brīnumi atklāj Jēzus identitāti. Jēzus dara brīnumus, lai Viņu ierauga. 

 

Šajā notikumā, kad mācekļi brauc ar Jēzu laivā un redz, ka Jēzus staigā pa ūdens virsmu un Pēteris izkāpj ārā – šie brīnumi atklāj un viņi ierauga, kas ir Jēzus! Rezultāts ir – viņi sāk Viņu pielūgt. Viņi krīt ceļos Viņa priekšā un pielūdz. Brīnumi tiek darīti, brīnumiem ir nozīme. Dievs dara brīnumus ar nozīmi, lai atklātu sevi. Tādēļ ir svarīgi uzdot jautājumu – kāpēc Jēzus dara šos brīnumus? Mt 11:5-6 „Akli redz, kropli staigā, spitālīgie top šķīstīti un kurli dzird. Mirušie augšāmceļas un nabagiem tiek sludināta prieka Vēsts. Laimīgs ikviens, kas manis dēļ neapgrēcinās.” Mūsu pasaulē ir divas akūtas vajadzības – redzamā, fiziskā, bet ir arī garīgā. Bet Jēzus brīnumi dod liecību par to, ka mūsu primārā akūtā vajadzība nav fiziskā, bet garīgā. 

 

Marka evaņģēlija 2.nodaļā ir notikums, noteikti jūs esat to lasījuši. Tur ir kāds paralizētais un viņam ir četri draugi. Viņi dzird, ka Jēzus ir pilsētā un šie četri vīri, draugi vai radi, es nezinu, kas viņi ir, paņem viņu un nes tur, kur ir Jēzus. Jēzus ir mājā un tur ir pilns ar cilvēkiem apkārt. Viņi mēģina tikt iekšā, bet nevar. Viņu ticība un apņēmība ir tik liela – nē, mums ir jādabūn viņš pie Jēzus kājām. Ko darīsim? Plēsīsim nost jumtu. Ja mēs vien iedomātos to skatu, kas tur notika! Cilvēku reakciju. Viņi noplēš jumtu un nolaiž viņu pie Jēzus kājam. Jēzus skatās uz viņu un saka: „Tev tavi grēki ir piedoti.” Pirmā lieta, ko Jēzus saka paralizētajam: „Tev tavi grēki ir piedoti.” 

 

Mūsu primārā vajadzība nav fiziskā, bet garīgā. Tas, kādā pasaulē mēs dzīvojam tagad, tā nav pasaule, ko Dievs ir radījis no sākuma – slimības, ciešanas, netaisnība, nevienlīdzība, cilvēku tirdzniecība un visādas lietas, ko mēs varam lasīt ziņu portālos katru dienu. Kāpēc tas viss? Tas viss ir sekas mūsu garīgajam stāvoklim iepretī Dievam. Tāpēc Jēzus zina, ka mūsu primārā vajadzība ir sakārtot un atjaunot attiecības ar Dievu. Mūsu primārā vajadzība ir sakārtot, atjaunot attiecības ar Dievu. 

 

Otrā lieta, ko Jēzus saka šim paralizētajam: „Celies, ņem savu gultu un staigā.” Kas parāda, ka Jēzum ir autoritāte dziedināt. Mēs to redzam visos Evaņģēlijos tik daudz. Jēzus dziedināšanas kalpošana ir tik plaša un visaptveroša, ka visi to ir dzirdējuši un pamanījuši, tāpēc visi tiek vesti pie Jēzus. Lūk, patiesi labās ziņas – nāk Ķēniņš, kurš nāk un dziedina, parādot ar šo dziedināšanu, kas ir Dieva patiesais mērķis – atjaunot attiecības ar Dievu. Lūk, patiesi labās ziņas! Lūk, labās ziņas, kuras mums būtu jāiet un jāsludina visiem pārējiem, ka mūsu primārā vajadzība nav fiziskā, nav tā, ko redz mūsu acis, bet garīgā. 

 

Bet tas nav Evaņģēlijs, kas tiek pasludināts daudzās vietās pasaulē. Daudzās vietās tiek sludināts – nāc, tici Jēzum, tad tu tiksi dziedināts tagad, un tagad visas tavas sāpes tiks paņemtas prom, tagad visas tavas finansiālās problēmas tiks atrisinātas. Evaņģēlijs nav par došanos uz Āfriku un sludināt – tici Jēzum, tad HIV un Aids tiks paņemts prom. Evaņģēlijs nav par došanos uz Ameriku un sludināt – tici Jēzum, tad visas vēža un pārējās slimības tiks paņemtas prom. Evaņģēlijs ir par došanos pa visu pasauli un pasludināt – uztici savu dzīvi Jēzum un tavs grēks tiks paņemts prom. Kāpēc? Tāpēc, ka Jēzum ir autoritāte piedot grēkus. 

 

Tad, kad mūsu attiecības tiek atjaunotas ar Dievu, mūsu skats un cerība uz Viņu mainās. Mēs gaidām, mēs paļaujamies neskatoties uz apstākļiem, neskatoties uz to, ar ko mēs sastopamies šajā dzīvē. Romiešiem 8:37-39 mēs lasām: „Bet visā tajā mēs pāri pārēm esam uzvarētāji pateicoties Kristum, kas mūs ir mīlējis. Un es esmu pārliecināts, ka nedz nāve, nedz dzīve, nedz eņģeļi, nedz varas, nedz tagadne, nedz nākotne, nedz spēki, nedz augstumi, nedz dziļumi, nedz kāda cita radīta lieta mūs nespēs šķirt no Dieva mīlestības, kas ir Kristū Jēzū, mūsu Kungā.” Nekas mūs nespēs šķirt no Dieva mīlestības. 

 

Labās ziņas nav par to, ka Jēzus tevi atbrīvos nos visām slimībām un kaitēm tagad. Labās ziņas ir tās, ka Jēzus tevi atbrīvo no grēka uz visiem laikiem. Un šī ir mūsu vislielākā vajadzība. Jēzus atnāk un piepilda mūsu vislielāko vajadzību. Mēs redzam Jēzus darbu, mēs redzam Jēzus autoritāti – piedot grēkus. 

 

Šajos pantos ir viens pants, kas liek domāt, kas ir mūsu darbs. „Kad vietējie Viņu pazina, tie izsūtīja ziņu pa visu apgabalu un tie atnesa pie Viņa visus slimos.” Daudzi dzirdēja par Jēzu un par Viņa spēju dziedināt. Daudzi uzreiz Jēzu pazina, daudzi iespējams ir redzējuši, kā Jēzus dara citus brīnumu darbus, daudzi ir redzējuši, kā Jēzus dziedina. Daudzi ir iespējams redzējuši, ko Viņš ir darījis ar sievieti, par ko aprakstīts Mt 9.nodaļā, ka viņa tikai pieskaras drēbju vīlei un tiek dziedināta. Lai kāda ir bijusi šo cilvēku motivācija, Jēzus iežēlojas. Viņš ļauj, ka viņam pieskaras un Viņš dziedina. 

 

Es domāju, ka Jēzus noteikti bija noskumis par tiem, kuri neko vairāk par fizisko dziedināšanu nav vēlējušies. Viņš neliedza viņiem maizi un zivi pat tad, kad viņi nejautāja pilnu porciju. Neatkarīgi no viņu nepateicības, aprobežotības, egoisma, Viņš pazemībā dziedināja visus, lai atklātu Dieva līdzcietīgo sirdi. Jēzus dziedināja visus, lai atklātu Dieva līdzcietīgo sirdi. Tāpēc mūsu aicinājums ir, ka mēs esam tie, kas sludinām Evaņģēliju. Mēs sludinām tādu Evaņģēliju, kas skaidri parāda mūsu primāro vajadzību, un no kā Jēzus nāk mūs atbrīvot. Tas vien nozīmē, ka mums cilvēkiem jāuzdod daudzi jautājumi ar mērķi, lai parādītu, ka arī viņu dzīvēs ir grēks, cik grēks ir nopietns, un kāpēc ir šī primārā un lielākā vajadzība, no kā tikt glābtiem. 

 

Sagatavot svētrunu svētdienai – tas prasa daudz laiku. Sagatavot svētrunu svētdienai ir ļoti svarīgi. Bet es esmu sev uzdevis jautājumu – cik daudz laika es pavadu, lai sagatavotu sevi ikdienai un būtu gatavs ikdienā saviem kaimiņiem, saviem kolēģiem, saviem radiem pastāstīt šīs labās ziņas? Un parādītu cilvēkiem, kas ir viņu primārā vajadzība. Kā ir ar tevi? Kā ir ar mums? Kad ir bijusi pēdējā reize, kad tu esi centies mērķtiecīgi ar kādu satikties, kādu aicināt, lai pastāstītu kādam Evaņģēliju un, kas ir Evaņģēlija būtība? 

 

Mūsu aicinājums ir, ka mēs esam kā šie cilvēki, ka mēs pazīdami Jēzu, vienkārši ejam pa visiem apgabaliem un aicinām tos, kuriem ir vajadzīgs šis pieskāriens, kuriem ir vajadzīgs šis pieskāriens pie Jēzus drēbju vīles un tikt atjaunotiem. Mūsu aicinājums ir darīt visu, lai Jēzus spēks ir redzams fizisko vajadzību pasaulē. Jā, mēs ejam un sludinām Evaņģēliju, un tas ir mūsu uzdevums un mums ir jānorāda, kas ir mūsu primārā vajadzība. Bet, ja kādam trūkst maizes vai, ja kādam trūkst ūdens, jeb kādam trūkst medikamentu vai kāda cita fiziska vajadzība, tad mums ir iespēja parādīt Jēzus līdzcietību, Dieva mīlestību un spēku. Tas ir mūsu aicinājums šodien kā Jēzus sekotājiem. Darīsim to! Darīsim visu iespējamo, lai Jēzus spēks ir redzams šajā fizisko vajadzību pasaulē. Būsim neatlaidīgi Evaņģēlija sludināšanā ar stipru ticību. Lai mums ir tik stipra ticība, ka mēs esam gatavi savest grēcinieku ar Jēzu. 

 

Romiešim 1:16-17 „Es nekaunos Evaņģēlija, tas ir Dieva spēks pestīšanai ikvienam, kas tic. Jūdam vispirms un arī grieķim, jo tajā Dieva taisnība atklājas no ticības uz ticību, kā ir rakstīts: „Taisnais no ticības dzīvos.”” Ticēsim Evaņģēlijam! Ticēsim tam, kas mums ir dots. Ticēsim šai Vēstij, ko Jēzus mums ir pasludinājis, kas mūs ir izmainījis, un iesim un nesīsim to tālāk. Tas ir mūsu uzdevums. Ja tu tici, ka Jēzus ir izmainījis tavu dzīvi, ka Evaņģēlijs ir Dieva spēks, ko tu ar to darīsi? 

 

Mēs savā ikdienā nodarbojamies tik daudz ar plānošanu. Paceliet roku, kuri lieto kalendāru plānojot savu laiku? Lielākā daļa. Iespējams jūs lietojat kaut ko citu. Mēs plānojam savas dzīves, plānojam savu laiku, izstrādājam visādas stratēģijas, bet vai mums ir laiks izstrādāt stratēģiju kā aizsniegt jaunus cilvēkus Kristum? Manā personīgajā dzīvē, mūsu draudzes dzīvē. Vai mēs laiku veltam tam, ka mēs domājam mērķtiecīgi – ko es varu darīt vēl, lai vēl vairāk cilvēkiem pastāstītu Evaņģēliju un parādītu, ka visakūtākā problēma ir tava garīgā problēma, glābšana no grēkiem? Mūsu dzīvēs ir vecāki, brāļi, māsas, kaimiņi, draugi, radi, kuri vēl nepazīst Jēzu. Tāpēc nepārtrauksim ticēt Evaņģēlijam, nepārtrauksim lūgt un teikt: „Dievs, maini viņu dzīves! Dievs glāb viņus! Un, Dievs, palīdzi man ticēt, palīdzi, lai mana ticība aug un kļūst vēl stiprāka.” 

 

Vēl viens aicinājums, uz ko mēs esam aicināti – salvē Dievu katru dienu par to, ka tavs grēks ir paņemts prom. Slavē un priecājies par katru, kurš piedzimis no jauna un grēki ir piedoti. Slavē un priecājies! Novērtē, ko Dievs ir darījis tavā dzīvē. Viņš ir nācis un atdevis savu dzīvību, lai atjaunotu manas attiecības ar Dievu, Tēvu. Tam būtu jābūt vislielākajam priekam manā dzīvē. Lai šis prieks ir redzams, kad tu izej no šīs baznīcas šodien, lai šis prieks ir kaut kas tāds, ka cilvēki sāk uzdot jautājumu: „Kāpēc tu esi tik priecīgs?” Lai tā ir iespēja, ka tu vari savā noteiktā veidā teikt: „Tāpēc, ka mani grēki ir paņemti prom.” 

 

Lūgsim Dievu.

 

Debesu Tēvs, mīļais, Jēzu. Mēs pateicamies par Tavu darbu, ko Tu esi darījis. Mēs pateicamies, Jēzu, par darbu, ko Tu dari. Mēs pateicamies, ka Tev ir autoritāte piedot grēkus. Es ļoti lūdzu, lai tas ir mūsu prieks, mūsu iedrošinājums, un mūsu motivācija iet pasaulē un darīt visu, kas ir mūsu spēkos. Plānojot, domājot, lūdzot, aizlūdzot, meklējot, aicinot. Lai mēs varētu vest cilvēkus pie Tevis, Jēzu. Kaut viņi spētu pieskarties Tavai drēbju vīlei un tikt dziedināti. Mēs ticam Tev, Jēzu, mēs ticam tavai autoritātei pār fizisko pasauli, un autoritātei pār garīgo pasauli. Paldies, Tev, Jēzu, par to. Slavēts, lai top Tavs Vārds. Āmen.