Pretēji visām izredzēm

Svētrunu arhīvs

Klausīties
Datums:
17.02.2019.
Sludinātājs:
Sērija:
Kods:
LBVD-162
Rakstvieta:
Mt 13:31-35

Vēl citu līdzību Jēzus tiem stāstīja: “Debesu valstība ir līdzīga sinepju graudiņam, ko kāds cilvēks iesēj savā laukā. Tā gan ir pati mazākā no sēklām, bet, kad izaug, ir lielāka par citiem stādiem un kļūst par koku, tā ka pat debesu putni ligzdo tā zaros.” Vēl citu līdzību viņš tiem sacīja: “Debesu valstība ir līdzīga raugam, ko sieviete ņēma un iejauca trīs mēros miltu, līdz visa mīkla uzrūga.” To visu Jēzus ļaužu pūlim runāja līdzībās, un bez līdzībām viņš tiem nerunāja. Tā piepildījās, ko Kungs caur pravieti sacījis: es atvēršu muti līdzībās, lai izverd viss apslēptais no radīšanas sākuma. — Mt 13:31-35

Svētrunas noraksts

 
Pirms trīs gadiem notika viens no visu laiku apbrīnojamākajiem notikumiem sporta pasaulē. Anglijas Premjērlīgā, kas ir augstākā futbola līga, kas skaitās arī visspēcīgākā futbola līga pasaulē, un kuras 20 komandu konkurencē dominē parasti kāda līdera grupa – sešas komandas, kuras katru gadu sadala titulu savā starpā.

Pēkšņi un pretēji visām izredzēm, uzvarēja neliels klubs no tabulas apakšgala. Klubs, kurš iepriekšējā sezonā vēl pat kādu laiku bija pavadījis tabulas pēdējā vietā. Šis klubs ir Leicester City, kurai sezonas sākumā bukmeikeri bija piešķīruši likmi 1:5000. Likmi, kura skaidri pateica, ka šim klubam kļūt par čempioniem ir pilnīgi nereāli. Tad sezonas beigās šīs premjērlīgas izpilddirektors Ričards Skudamors teica, ka šis bija notikums, kas atkārtojas vienu reizi 5000 gados. Protams, mazliet pārspīlējot, bet tas parādā, cik neticams bija šis notikums. 

Mums cilvēkiem patīk šādi bezcerības stāsti. Mums patīk stāsti, kur mazie uzvar lielos, kur nabadzīgie pārspēj bagātos, kur vājie apsteidz spēcīgos, stipros. 

Šodien man jums ir kāds līdzīgs stāsts. Pat divi stāsti. Veseli divi stāsti ar līdzīgu domu. Tās ir līdzības, par kurām es jums šodien lasīju. Šīs līdzības nav tikai tādi izdomāti stāsti jeb pamācības – šīs līdzības ir pravietiskas līdzības. Pravietiskas līdzības – ieskats nākotnē no todienas skata, kad Jēzus to teica saviem mācekļiem. 

Stāsts ir par to, ka pretēji visām izredzēm, maza saujiņa reiz iekaros lielo pasauli. Lai labāk izprastu šīs līdzības un to nozīmi, īsi apstāsimies pie konteksta. Konteksts ir tāds, ka Matejs savā Evaņģēlijā stāsta par gaidāmo mesiju. Par ilgi gaidīto, svaidīto Izraēla ķēniņu, kuram būs jānāk. Tad, kad pienāk šī diena, un Jēzus ierodas un sludina šo dievišķo vēsti, ka Viņš dziedina slimos, kad Viņš dara brīnumus un zīmes, kuras kā cilvēki atzīst – spēj tikai saprast cilvēks, kurš ir nācis no Dieva, par spīti tam, tikai daži sāk ticēt. Daudzi apcietina savas sirdis. Beigās pat apgalvo, ka Jēzus to dara sātana nevis Dieva spēkā, ka Viņš ir nevis Dieva dēls, bet drīzāk Sātana dēls. 

Tā, nu rezultātā Izraēls atraida, noraida šo savu ķēniņu. Tajā brīdī Jēzus sāk runāt līdzībās uz tautu un uz garīgiem vadītājiem, kā mēs šodienas tekstā lasījām 34. un 35. pantā. To visu Jēzus ļaužu pūlim runāja līdzībās un bez līdzībām Viņš tiem nerunāja. Pēc tam Matejs vēl citē Āsafa 78.Psalmu.

Tā seko līdzības šajā nodaļā – septiņas, kurās Jēzus apraksta šo savu Valstību. Kurā Jēzus apraksta, ka šī Valstība ir turēta noslēpumā kopš pasaules sākuma. Šī Valstība ir tāda, kuru pat eņģeļi un pravieši gribējuši izprasts, gribējuši ieskatīties. Arī viņu priekšā tā tika turēta slepenībā. Bet tagad, tikai dažiem tas tiek atklāts un tie ir šie 12 vīri. Šie nieka 12 vīri, kuri saņem šo ilgi noslēpumā turēto Patiesību. 

Noslēpums bija šis, ka Izraēla atraidījuma dēļ Jēzus savu fizisko Dieva valstību, kura ir solīta Vecajā Derībā, Viņš to atceļ uz nākotni. Teologi, protams, strīdas par to, bet ir kāda daļa, kura uzskata, ka būs tāda 1000 gadu miera valstība, arī es esmu pie tiem, kuri redz, ka ir pravietojumi, kuri joprojām nav piepildīti Izraēlam un, ka būs diena, kad Kristus atnāks atpakaļ un Viņš iedibinās šo Valstību šeit virs zemes. 

Bet tagad, tobrīd, šīs fiziskās valstības vietā Jēzus nodibina kādu citu Valstību. Valstību, kas vairs nebūs tikai Izraēlam, šai izredzētajai tautai, bet šī noslēpumainā Valstība ies pāri etniskām robežām, ģeogrāfiskām robežām. Šī Valstība ir iekšēja valstība un tā ir Dieva valstība cilvēku vidū, kā Jēzus Lūkas 17 saka. Tur rakstīts: „Uz farizeju jautājumu: kad nāks Dieva valstība? Viņš tiem atbildēja: Dieva valstība nenāks redzamā veidā, nedz arī kāds sacīs – redzi, šeit vai tur! Jo redzi, Dieva valstība ir jūsu vidū.” 

Arī Pāvils daudz runāja par šo noslēpumaino ēru. Efeziešiem 3 viņš saka: „To lasīdami jūs varat noprast manu Kristus noslēpuma izpratni. Šis noslēpums cilvēku dēliem citās paaudzēs netika darīts zināms kā tas tagad Garā ir atklāts Viņa svētajiem apustuļiem un praviešiem. Tādējādi, pagāni ir kļuvuši par līdzmantniekiem.”  

Tātad, vairs ne tikai Izraēlam, bet pagāniem. Šis ir tas Kristus noslēpums. Tā, nu, Mateja 13 līdzības apraksta šo noslēpumaino Dieva valstību. Tā ir ne tikai noslēpumaina, bet Jēzus to arī apraksta noslēpumainā veidā, jo Viņš tieši runā līdzībās. Līdzībās, kuras tiek izskaidrotas tikai šiem 12 mācekļiem. 

Mēs jau pirmās divas apskatījām un tām bija uzsvars uz tiem, kuri netic. Tur mēs lasījām līdzību par sējēju, par četrām augsnēm un trīs no šīm četrām augsnēm netic. Ārēji izskatās, ka viņi pieder šai Valstībai, bet viņiem nav augļu un ar to Jēzus pasaka, ka patiesībā viņi nav daļa šīs Valstības. 

Pēc tam sekoja līdzība par nezālēm. Tur Jēzus runā par to, kā apieties ar tiem, kuri netic, ka viņi būs tepat blakus, šīs nezāles, viņi augs. Bet tagad seko divas līdzības par tiem, kuri nes augļus. Jēzus apraksta, ka tas, kas ar viņiem notiks, tas ir liels brīnums. Tāpēc šīs līdzības runā par Dieva valstības spēku. Ieklausieties. 

Pirmā līdzība ir par sinepju graudiņu. Jēzus saka: „Debesu valstība ir līdzīga sinepju graudiņam, ko kāds cilvēks iesēj savā laukā.”  Mēs varam sākt ar pāris jautājumiem. Kas tad ir šis sinepju graudiņš? Jēzus jau to pasaka – tā ir Debesu valstība jeb Dieva valstība. Jēzus saka – no mazākā graudiņa. Sinepju graudiņš ir mazākais no dārza stādiem, kurus sēj pārtikas iegūšanai. 

Ir cilvēki, Bībeles kritiķi, kuri saka, ka šis pants pierāda, ka Jēzus nav Dievs, tāpēc, ka sinepju graudiņš nav mazākā sēkla no visām iespējamām sēklām. Piemēram, ir orhidejas sēkla, kura ir vēl mazāka. Bet orhideja nav dārzenis, nav dārzaugs, kas tiek sēts uzturam. To, ko Jēzus šeit saka – no stādiem, vecajā tulkojumā mums ir pielikts vēl klāt vārds ‘no dārza’ stādiem. Grieķu vārds tas ir lahanon, kas ir pieejams vēl trīs vietās Jaunajā Derībā, tai skaitā, piemēram, Romiešiem 14, tur šis vārds tiek tulkots kā dārzaugs. 

Lūkas 11:42 arī šis vārds minēts, tur Jēzus saka: „Jūs atdodat desmito daļu no mētrām un rūtām un visādiem dārzeņiem.”  Tātad, tas, ko Jēzus šeit saka – sinepju graudiņš ir mazākais no dārzeņu sēklām. Tā ir patiesība. Es domāju, ka Bībelē ir apzināti ielikts šis vārds, lai tie, kuri meklē, var pārbaudīt, ka tā ir patiesība. 

Nākamais jautājums, kas ir tas cilvēks, kurš iesēj? Tas šeit nav pateikts, bet mēs iepriekšējās līdzībās redzējām, ka sējējs parasti ir Jēzus. Tā kā mēs arī to varam šeit pieņemt. Un kas ir tas lauks, kurā Viņš sēj? Tā vairs nav sirds, kā bija iepriekšējās līdzībās, šoreiz te ir runa par ģeogrāfiju. Tur ir teikts, ka Viņš sēj savā laukā. Šis lauks ir Izraēls, starp Izraēla bērniem Dievs ir sējis jau kopš seniem laikiem šo sēklu, šo Valstības sēklu.

Tagad Jēzus šo sēj starp šiem 12 jūdu vīriem. Bet tas ir tikai sākums. Jēzus saka: „Tā gan ir pati mazākā no sēklām, bet tad, kad tā izaug, tā ir lielāka par citiem stādiem un kļūst par koku, tā, ka pat debesu putni ligzdo tās zaros.” Lūk, no maza graudiņa izaug liels koks. 

Kas ir šis koks? Nākamais jautājums. Es savai sievai uzdevu šo jautājumu – kā tu iztēlojies, kā izskatās sinepju koks? Viņa teica: nu, tāds liels koks, tā kā ozols. Man jāatzīst, arī man tāda atbilde būtu, ja man kāds to jautājumu būtu uzdevis. Bet šis koks, šis sinepju koks patiesībā ir krūms. Liels krūms. Lielākais no krūmiem. Viņš ir tik liels krūms, kad viņš izaug, tik liels, ka viņu jau var saukt par koku. Viņš ieaug koku kategorijā. 

Doktors Tomsons raksta, ka 19.gadsimta auglīgajā Jordānes upes piekrastē, viņš ir manījis kādus sinepju kokus, kuri ir bijuši tik augsti kā zirgs ar jātnieku mugurā. Lūk, tik liels krūms, tik liels koks izaug, ka tas spēj dot pavēni putniem un viņi tur var ligzdot. 

Nākamais jautājums, kas ir šie putni? Kādi saka – šie putni ir noteikti sātans, jo redz, pirmajā līdzībā sātans bija tas, kurš nāca kā putni un šīs sēklas novāca no cietās sirds zemes. Bet mēs varam, protams, teikt, ka katra līdzība ir jāuztver arī neatkarīgi un putni paši par sevi nav simbols sātanam. Arī Svētais Gars, kā jau jūs zināt, ir salīdzināts ar putniem un pat ir iemiesojies putnos. 

Tāpēc šajā līdzībā putni ir pasaules tautas. Putni, kuri pielidojuši no citām vietām un atlidojuši uz šo dārzu. Jēzus šeit grib pateikt, ka šī Valstība izaugs ārpus Izraēla robežām, ārpus jūdu kultūras. Daudzas citas tautas nāks un ņems šeit savu mājvietu. 

Ievadā Jānis lasīja Jesajas 54. Tur ir Izraēlam pravietojums dots, kur ir teikts: „Plet savu telts vietu, izstiep savu mājokļa aizkarus. Ritini garāk savas virves un mietiņus nostiprini. Pa labi un pa kreisi tu pletīsies un tavi pēcnācēji iemantos tautas un apdzīvos izdeldētas pilsētas.” Lūk, šī Valstība – viņa izpletīsies. 

Toreiz pravieši, arī Jesaja šeit, domāja tā būs tāda fiziska valstība. Bet Jēzus to atnes kā iekšēju, garīgu Valstību. Jēzus saka, ka šis graudiņš izaugs tik liels, ka tur putni ligzdos. Viņš nesaka – viņi nosēdīsies īsi, pasēdēs kādu laiciņu un aizlidos. Nē, viņi ligzdos. Tas nozīmē, viņi apmetīsies uz dzīvi. Viņi atradīs mājvietu šeit. 

Mēs redzam, ka kristietība ir kļuvusi par mājvietu daudzām tautām. Ne vien tā ir nacionālā reliģija daudzās valstīs, bet tā ir nesusi mantojumu medicīnā, kultūrā, mākslā, tieslietās, cilvēktiesībās, sieviešu tiesībās un daudz kur citur. Pietiek paskatīties uz tām valstīm, kurās kristietībai ir bijusi ļoti maza vai nekāda ietekme, lai redzētu šo lielo atšķirību. Mēs varam teikt no šodienas skatpunkta – koks tiešām ir izaudzis un mēs esam liecinieki tam. Mēs paši esam spējuši lietot šīs svētības, kas ir nākušas no daudzām paaudzēm, kurās kristietība ir nesusi savu ietekmi. 

Mēs varam uzreiz apskatīt arī otru līdzību un beigās es jums sniegšu kādas trīs mācības par abām kopā. Otrā līdzība, tātad, ir par raugu mīklā. Ja sinepju graudiņš bija tā ārējā ietekme, kuru mēs dodam un tā izplešas uz āru un šķērso robežas, tad raugs mīklā ir uzskatāms par iekšējo ietekmi. Ir šī ārējā izaugsme un ir šī iekšējā izaugsme. 

Jaunajā tulkojumā pie šī vārda ‘iejauca mīklā, miltos’ ir pielikta zvaigznīte un tur ir rakstīts tā – burtiski apslēpa. Tātad, šī sieviete paņem šo raugu un brutiski apslēpj to šajā mīklā. Apslēpts, iekšēji. Bet sāksim ar jautājumu, kas tad ir atkal šeit tas raugs? Kā jūs zināt, raugs parasti Bībelē ir minēts kā kaut kas negatīvs. Parasti tas nozīmē grēks. Piemēram 1.Korintiešiem 5 ir rakstīts: „Jūsu lielība nav laba, vai nezināt, ka nedaudz rauga saraudzē visu mīklu? Izmēziet veco raugu, lai jūs būtu jauna mīkla kādi jūs jau arī esat bez rauga.” Šādas Rakstu vietas ir vairākas. Tepat vēl ir minēts – kādi jūs esat bez rauga.

Bet atkal, patiesībā jau raugs pats par sevi nav ne slikts ne labs, raugs vienkārši simbolizē, ko? Ietekmi. Šo iekšējo, apslēpto, kluso, lēno, burbuļojošo ietekmi, kas ir neapturama un, kas pakāpeniski ietekmē visu to, ar ko tā nonāk kontaktā. Nedaudz rauga saraudzē visu mīklu. No vārdam nedaudz līdz vārdam visu. 

Ir cilvēki, kuri lasot šo līdzību, saka – ja tā pirmā līdzība ir par labo Dieva valstības izplešanos, tad šī otrā ir par slikto, par grēka izplešanos. Bet Jēzus sāk šo līdzību ar vārdiem „Debesu valstība ir līdzīga raugam.” Tāpēc, ja kāds jums māca šādi, tad parādiet viņam šo pantu un pasakiet – Jēzus pats to jau izskaidroja. 

Tātad, šeit raugs ir kaut kas labs. Tā ir šī Dieva valstība. Tā ir tā valstība cilvēku vidū, cilvēkā. Cilvēkā, kurā Svētais Gars klusām dara savu darbu. Šī Viņa ietekme klusām spiežas iekšā gan cilvēka garā, gan cilvēka miesā un pārveido to, pārņem to visu. Viņš kļūst spējīgs pildīt to, ko Pāvils raksta Romiešiem 6 „ Neatdodiet savus līdzekļus grēkam par netaisnības ieročiem, bet nododiet sevi Dievam kā tādus, kas no mirušajiem darīti dzīvi un savus locekļus dodiet par taisnības ieročiem Dievam.” 

Redziet, šī iekšējā ietekme sāk tevi pārveidot, sāk spiesties ārā un sāk parādīties augļi. Augļi, kuri raksturo to ceturto augsni, kā jūs atceraties šajā līdzībā par sējēju. Auglis, kas ir aprakstīts, piemēram, kā gara auglis, kur ir mīlestība. Cilvēki sāk spēt mīlēt to, ko cilvēciski ir grūti mīlēt. 

Miers. Cilvēks, kurā ir miers izdara citus lēmumus dzīvē nekā tāds, kurš dzīvo ar nemieru. Prieks. Es pat teiktu šeit, tu vari to pārvērst to par mūsdienīgāku vārdu un teikt – optimisms. Tu skaties uz to lielo bildi kopumā un tu redzi, ko Dievs ir darījis un tu būsi ar skatu uz priekšu dzīvē un uzticēsies Dievam. Tad tur seko izturība un krietnums. Krietnums, ar kuru var ļoti labi atšķirties mūsdienu sabiedrībā. 

Labestība. Uzticamība. Uzticamība, kura tik ļoti vajadzīga mūsdienu sabiedrībā, mūsdienu dzīvē, kurā tik daudz vīri ir neuzticami savām sievām un otrādi un šķiršanās un visur ir šie aicinājumi būt neuzticīgam, dzīvot sev, apmierināt sevi. Lēnprātība. Savaldība. 

Es tev varu pajautāt šodien – vai tu esi kristietis? Vai tu esi šajā Dieva valstībā, par kuru Jēzus šeit runā? Vienīgais drošais veids kā pārbaudīt ir – vai tev ir šie augļi? Protams, ne jau pilnībā. Te nav runas par perfekcionisma izpratni, bet virziens. Ir šis virziens redzams? Pajautā saviem cilvēkiem, kas tev ir vistuvākie, kuri dzīvo kopā ar tevi – vai ir redzams virziens? 

Vai raugs izplatās? Ziniet, raugs nemēdz mainīt savu virzienu. Tas ir vienvirziena raugs. Vai Svētā Gara ietekme tevī pieaug? Vai Dieva valstība ir ienākusi tavā dzīvē? Ja ir, tad būs redzami šie augļi. Un ziniet, kas vēl būs redzams? Būs redzams, ka samazinās tie sliktie augļi. Vienu pantu iepriekš ir rakstīts, kādi ir šie sliktie augļi: „Netiklība, nešķīstība, izlaidība, izlaidīgs dzīves veids, kalpošana elkiem.”, kur mēs atkal varam paņemt vārdu ‘elki’ un ielikt jebko, kas mums aizņem lielāko daļu mūsu laiku dzīvē. 

„Pūšļošana, visāda veida okultas darbības.” Tur ir daudzi citi – ienaids, ķildas – mūsu ģimenē, mūsu attiecībās. Ir ķildas regulāri? Ir lietas, par kurām mēs nevaram piedot viens otram un strīdi ir dominējošais mūsu attiecību statuss? 
„Greizsirdība, dusmas, patmīlība, nesaticība, šķeltniecība, skaudība, dzeršana, dzīrošana un tamlīdzīgas lietas, par kurām es jūs tagad brīdinu, tāpat kā esmu jau iepriekš jums sacījis – tie, kas tādas lietas dara,” vārds ‘dara’ nozīmē – dzīvo ar šādu dzīves veidu, dara atkal un atkal, nevis vienreiz paklūp, bet dzīvo šajā dzīves veidā, „tie, kas tādas lietas dara,” ziniet, kas ar viņiem ir? „Dieva valstību neiemantos.” Lūk, te ir tā Dieva valstība. Tāda ir šī Dieva valstība un tāda nav šī Dieva valstība. Šie divi augļi. 

Svētais Gars ir tas, kas pārveido cilvēku no iekšienes, šī ietekme dodas vienā virzienā un nav iespējams to nepamanīt. Tas kļūst redzams. Mīkla uzbriest lielāka. Tu to vari redzēt skaidri. Tā ir šī ietekme, kas vispirms sākas cilvēkā iekšienē un viņš mainās, un pēc tam ar tiem cilvēkiem, ar kuriem tu nonāc kontaktā, tu arī viņus sāc aplipināt. Tā pat kā raugam ir jābūt kontaktā ar mīklu un tās daļiņas, kuras ir vistuvāk, kuras nonāk kontaktā, tās viņš pārveido vispirms un tad iet tālāk. 
Tāpat arī mums ir jāiet cilvēkos. Mums ir jāmeklē kontakts ar cilvēkiem nevis jāiet savā ikdienas klosterītī un jādzīvo sava kristīgā dzīve tikai savās četrās sienās. Tas jau ir tas vislabākais evaņģēlizācijas veids, ka tu esi kontaktā ar cilvēkiem un veido ar viņiem attiecības un to dari ilgtermiņā. 

Jēzus Kalna svētrunā saka: „Lai jūsu gaisma spīd cilvēku priekšā.” Nevis zem pūra. „Cilvēku priekšā tā, ka tie redz jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir Debesīs.” Mums ir dots šis raugs, šī mazā daļiņa ielikta mūsos, lai tā pārveidotu mūs, bet lai mēs pēc tam ietu un palīdzētu pārveidoties citiem cilvēkiem. Patiesībā tas ir vienīgais iemesls, kādēļ mēs esam šeit atstāti. Tas ir vienīgais uzdevums, kuru mēs vairs nevarēsim veikt Debesīs. To mēs varam tikai šeit darīt. 

Maza piebilde, varbūt kāds lasot šo līdzību, domā pie sevis – ko nozīmē tie trīs mēri miltu? Tur ir dažādas versijas, bet es domāju, ka tam nav tik lielas nozīmes, te nav runas par kaut kādu numeroloģiju. Kāds saka, ka tie ir Noa trīs dēli, kuri simbolizē jaunās pēcplūdu civilizāciju. Vai arī tie varētu būt jūdi, grieķi un barbari, kas atkal simbolizē visu cilvēci. Citi saka, tā ir miesa, gars un dvēsele. 

Bet lai vai kā, fakts ir tas, ka tas ir izplatīts mērs, kuru lieto Bībele atkal un atkal un vismaz trīs vietās, arī Vecajā Derībā, ir stāsts par cilvēkiem, kuri lietoja trīs mērus miltu. Es ticu, ka šeit uzsvars ir uz to, ka runa ir par mazumiņu rauga pret lielāka daudzuma mīklas, lai parādītu, cik iespaidīgs ir šis uzvaras gājiens. 

Noslēdzot – ko mēs varam mācīties no šīm divām līdzībām? Es iedošu jums trīs lietas. Es jums šīs trīs mācības vēlos iedot jautājumu formā. Pirmais jautājums – vai Dieva valstības izplešanās notiek ātri? No šīm divām līdzībām mēs droši vien varam secināt, ka ātrums nav tā raksturīgā iezīme, ko mēs varam teikt par Dieva valstības izplešanos. Izaugsme var būt lēna, tik lēna kā kokam augot vai raugam pārveidojot mīklu, kas nenotiek uzreiz. Tāpēc arī cilvēkā un arī draudzē šīs izmaiņas, šī izaugsme var būt lēna. 

Tādēļ tas, kas mums šeit ir jāmācās – būt pacietīgiem. Gan pašiem ar sevi, gan arī skatoties uz citiem brāļiem un māsām. Būt pacietīgiem, tas nozīmē komunikācijā, spēt piedot, ja būs arī kādas kļūdas komunikācijā, varbūt mani aizvainos, varbūt man nepateiks „paldies” par kādām lietām, kuras es esmu darījis. Būt pacietīgiem arī mērķu nospraušanā. 

Es nedomāju, ka pareizākais veids ir lietot draudzes darbā biznesa modeļus, kur mēs nospraužam konkrētus mērķus, kuriem tad mēs kļūstam par vergiem, jo mums ir par katru cenu šie mērķi jāizpilda jeb jāsasniedz. Es domāju, ka Dievs dara savu darbu un mums ir jābūt skaidram virzienam. Pacietīgiem nozīmē visas šīs lietas gan ikdienišķā darbā, gan komunikācijā ar cilvēkiem, gan arī domājot par draudzes dzīvi. Es domāju, paskatoties uz Jēzu – Viņam bija vajadzīga liela pacietība, kad Viņš sāka skolot šos 12 nemācītos vīrus. 

Jā, pēc tam Viņš paņēma Pāvilu, grieza viņu pretējā virzienā un Pāvils bija mācīts Gamaliēla students, mācīts vīrs un viņš aizgāja kā raķete, varētu teikt. Bet šie 12 vīri – viņi bija jāmāca un viņi paši bija tik nepacietīgi. Jēzus ar lielu pacietību to darīja. Kopš Jēzus laikiem līdz šodienai ir bijušu neskaitāmi kristieši, kuri ar pacietību šo Valstību ir virzījuši uz priekšu savā darbā. 2000 gadu garumā. Rezultāts ir tās, ka no mazas 120 cilvēku sektas, tajā brīdī, kad Jēzus aizgāja, tā ir izaugusi, pāraugusi visas sektas un kļuvusi par lielāko reliģiju pasaulē. Protams, ne visi ir kristieši, bet tas rezultāts ir iespaidīgs un skaidri redzams. Pacietība. 

Otrais jautājums – vai Dieva valstības izplešanās ir cilvēku vai Dieva darbs? Es domāju, populārākā atbilde būtu: nu, tā ir sadarbība. Kas ir pareizi. Bet kurš ir tas dzinējspēks? Šīm stāstam ir kāda rakstura iezīme, kuru mēs atrodam neskaitāmos citos Bībeles stāstos. Šīm divām līdzībām ir kaut kas ļoti līdzīgs kā ļoti daudziem citiem stāstiem Bībelē. Proti tas, ka mazi cilvēki pretēji visām izredzēm paveic kaut ko ļoti lielu. Ziniet, Dievs sistemātiski lieto šo modeli. Sistemātiski. Mēs varam teikt – Dievam patīk pastarīši. Dievam patīk tie mazie, vājie. 

Abrahams, vīrs bez bērniem, pretēji visām izredzēm, saņem pēkšni solījumu – tev būs pēcnācēji kā zvaigznes debesīs. Viņa dēls Īzaks zem pacelta naža, sasiets uz altāra, pretēji visām izredzēm, tajā brīdī ierauga – re, kur ir atsūtīts aizvietotājs – auns, kurš tiek viņa vietā upurēts un viņš turpina dzīvot. 

Viņa dēls Jēkabs, kā jaunākais brālis, pretēji visām izredzēm, izcīna pirmdzimtību, kas bija tajā laikā ļoti svarīgi un viņš kļūst par Izraēlu. Viņš kļūst par Izraēlu. 

Viņa dēls Jāzeps, tobrīd jaunākais brālis ģimenē, tika pārdots Ēģiptē un pretēji visām izredzēm, ne vien izdzīvo, bet kļūst par valdnieka asistentu un kļūst par Izraēlu un savas ģimenes glābēju. 

Mozus pretēji visām izredzēm izdzīvo peldot mazā groziņā pa Nīlu, izdzīvo un nonāk kur? Faraona ģimenē. Pēc tam pretēji visām izredzēm, jo viņš ir lēns vārdos un ar neveiklu mēli, kā viņš pats saka Dievam, tiek aicināts par Izraēla vadoni un izved mazo tautu no lielā Faraona gūsta. 

Tā mēs varētu turpināt un turpināt, mēs varētu minēt Gideonu, kurš pretēji visām izredzēm uzvar lielo midiāniešu armiju. Dāvidu, kurš pretēji visām izredzēm tiek izvēlēts kā jaunākais dēls, kā ganiņš, blakus saviem varenajiem brāļiem, tiek izredzēts par ķēniņu Izraēlam. Pēc tam atkal pretēji visām izredzēm kā jauns zēns viņš uzvar lielo kareivi Goliātu. 
Tas nav tikai Vecajā Derībā. Jaunajā Derībā – Marija, kura kā jauna meitenīt pretēji visām izredzēm saņem to godu kļūt par Dieva Dēla māti. Mēs varam turpināt ar Galilejas zvejniekiem, kuri pretēji visām izredzēm tiek izredzēti par Jēzus mācekļiem un pēc tam apgriež pasauli kājām gaisā. 

Redzat šo sistemātiskumu? Tāpēc vēlreiz jautāšu – kādēļ Dievs to dara? Kādēļ? Kādēļ nevarēja vienkāršus, parastus stāstus? Kādēļ nevarēja uzticēt šos uzdevumus cilvēkiem, kuri cilvēciski to būtu pelnījuši daudz vairāk nekā šie? Kādēļ? Tādēļ, lai būtu redzams, ka Dievs tur darbojas. Lai būtu redzams, ka tā ir Dieva spēkā panākta uzvara. 

5.Mozus 7 „Kungs jūs ir iemīlējis un izvēlējies ne tādēļ, ka jūsu būtu vairāk par citām tautām, jūs esat mazākā no visām tautām, bet gan tādēļ, ka Kungs jūs mīl un tur savu zvērestu, ko devis jūsu tēviem, un Kungs izveda jūs ar stipru roku un izpirka jūs no vergu nama no Ēģiptes ķēniņa Faraona varas.” Izraēls kā mazākā tautiņa tika izvēlēta lielākajiem darbiem, kas Dievam bija padomā.

1.Korintiešiem 1 rakstīts: „Bet Dievs izredzēja to, kas ir muļķīgs pasaulei, lai liktu kaunā gudros. Un to, kas ir nespēks pasaulē, lai liktu kaunā stipro. Un, kas pasaules neievērots un atstumts un, kas nav nekas, to Dievs izredzēja, lai izdeldētu to, kas ir kaut kas. Lai nekas miesīgs nedižotos Dieva priekšā.” 

Redziet, šie vārdi – muļķīgie, nespēcīgie, neievērotie, atstumtie – viņi tiek izredzēti, lai cilvēks nedižotos. Jo uzvara ir Dieva spēkā. Dievs ir suverēns Dievs. Ja tu jūties, ka tu neesi piemērots, lai būtu cienīgs Dieva valstības kalps, tad paskaties uz šiem stāstiem, tieši tādēļ Dievs izstāsta šos stāstus, lai arī mēs par tiem uzzinātu. Tieši tādus cilvēkus Dievs meklē. 

Trešais jautājums - vai Dieva valstības izplešanās apstājas? Kad Dievs kaut ko dara, tad tas nav apturams. Dievs ir nemainīgs Dievs un Viņš to paveic līdz galam. 

Mans minētais futbola klubs Leicester City izcīnīja šo neticamo uzvaru. Likme 1:5000. Taču jau nākamajā sezonā viņi bija atpakaļ apakšgalā tabulai. Un tās vēl nesen uz rokām nēsātais treneris tika negodam atlaists un pelēkā ikdiena bija atgriezusies ātrāk nekā cerēts. 

Bet sinepju koks? Raugs mīklā? Tie vēl šodien darbojas. Dieva valstība? Kristus noslēpumainā paaudze? Tā vēl šodien pastāv. Ne tikai pastāv, bet tā ir vēl lielāka un varenāka nekā jebkad. Jo Kristus saka: „Es celšu savu baznīcu un elles vārti to neuzveiks.” Elles kungi joprojām stājas tai pretī. Arī jums un mums, katram dzīvē viņi stājas pretī un joprojām Kristus parāda, ka Viņš ir tas, kas izcīna uzvaras. Katrs kristietis nes šīs uzvaras sevī. 

Tas, ka mēs šeit varam šorīt būt un ticēt – tā ir uzvara pretēji visām izredzēm. Mūsu cīņa jau nav tikai pret velnu, mūsu cīņa ir pret pasaules maldiem, kas tiek sludināti un mūsu cīņa ir arī pret mūsu pašu miesu, kura joprojām ir kritusi miesa. 

Ja likums joprojām būtu spēkā, tad mēs zaudētu. Bet tādēļ, ka Kristus žēlastība ir spēkā, tādēļ, pat ja mēs krītam, mēs tomēr paliekam uzvarētāji. Svētā Gara spēkā mēs ceļamies un mēs aizsniedzam gala mērķi, mēs aizsniedzam Tēva mājas. Dievs savu darbu paveiks līdz galam. Pāvils par to bija drošs, kad viņš raksta Filipiešiem 1:6 „Es paļaujos uz to, ka Dievs, kas pie jums iesāk labo darbu to pabeigs līdz Jēzus Kristus dienai.”  

Tāpēc trešajā punktā tā mācība ir, ka tu vari būt drošs, tu vari netērēt spēkus baidoties par savu glābšanu. Tu vari būt drošs par savu glābšanu un lietot to, lai kalpotu, lai tas kļūtu par tavu dzinējspēku, lai tu kalpotu Dievam par godu un cilvēkiem par svētību. 

Tāpēc vairosim šo lielo Dieva darbu, šo Dieva valstību pacietībā, darīsim to Dieva spēkā un darīsim to drošā apziņā, ka Dievs pabeigs savu darbu. 

Lūgsim. 

Debesu Tēvs, paldies par Tavu Vārdu. Paldies, Kungs, ka šodien mēs varam atskatīties uz 2000 gadu vēsturi un redzēt, ka tas ir piepildījies. Todien Tavi mācekļi noteikti bija izbijušies, viņi bija tik maza saujiņa, bet Tu esi lielo stāstu autors. Paldies, Kungs, ka Tu savu Valstību ved uz priekšu, izplati. Paldies, ka Tu to dari caur šiem tik vienkāršiem cilvēkiem. Paldies, ka šajā lielajā stāstā arī mēs varam būt iekļauti šodien. Lūdzu, Kungs, dod katram, kurš klausās šo Tavu Vārdu, dod, lūdzu, prieku, ka mēs varam ieraudzīt sevi šajā Valstībā. Lūdzu, dod arī nopietnu attieksmi pret grēku, ka mēs varam pārbaudīt savus augļus. Lūdzu, Kungs, dod tiem, kur vēl nav Tavā Valstībā, ilgas. Lūdzu, sagatavo šo augsni, lai šī sēkla, kas tiek mesta, ka tā varētu kļūt auglīga, izaugt par augļiem. Lūdzu, dod katram, kurš vēl Tevi nepazīst, ka caur šiem vārdiem viņi varētu gūt iedrošinājumu un apzināties, ka šis aicinājums ir joprojām spēkā. Ka Tu joprojām darbojies, ka Tu joprojām paplašini savu Valstību un, ka viņi var būt daļa no šī paplašinājuma. To mēs lūdzam Jēzus vārdā, āmen.

 

Iet uz svētrunu arhīvu