Radniecība Kristū

Svētrunu arhīvs

Klausīties
Datums:
20.01.2019.
Sludinātājs:
Sērija:
Kods:
LBVD-160
Rakstvieta:
Mt 12:46-50

Jēzum uz ļaužu pūli vēl runājot, redzi, viņa māte un brāļi stāvēja ārpusē un meklēja iespēju ar viņu runāt. Kāds viņam sacīja: “Redzi, tava māte un tavi brāļi stāv ārā un grib ar tevi runāt.” Tad Jēzus šim runātājam atbildēja: “Kas ir mana māte un mani brāļi?” Un, ar roku norādīdams uz saviem mācekļiem, viņš teica: “Redzi, mana māte un mani brāļi! Ikviens, kas darīs mana debesu Tēva gribu, ir mans brālis un mana māsa, un mana māte.” — Mt 12:46-50

Svētrunas noraksts

 
Es aicinu, ka mēs noliecam galvas lūgšanā. 

Debesu Tēvs, es no visas sirds Tev pateicos, ka šajā dienā mēs varam būt šeit. Paldies Tev par draudzi, paldies par brāļiem un māsām. Bet pāri visam, Dievs, mēs Tev pateicamies par Kristu, kurā mēs esam, kurš mūs vieno, caur kuru mēs saprotam šo lielo dāvanu, ko esam saņēmuši. Mēs lūdzam, Kungs, lai šodien Tavu Vārdu pārdomājot, kuru Tu no jauna mums atgādini, mēs katrs to novērtētu, mēs katrs pēc šīm ciešām, tuvām attiecībām ar Tevi un ar saviem brāļiem un māsām tiektos. To Jēzu, tavā vārdā lūzam, āmen. 

Pirms mēs pārdomājam Dieva Vārdu, es gribu līdzdalīt vienu lietu. Drošvien ne visi to atcerieties, bet kas ilgāku laiku esat Vīlandes draudzē, tie drošvien atceras to laiku, kad mums draudzei bija cieša sadraudzība ar māsām un brāļiem Ričardsonā, Amerikā, Teksasā. Jāsaka tā, man prieks, ka šī sadarbība turpinās, tagad Sems ir šeit, bet ja mēs skatāmies uz to pašu sākumu kā tas bija, tad vieni no cilvēkiem, kuri pirmie šeit atbrauca un darīja to vairākas reizes, un ar kuriem mums bija tuvas attiecības, bija Bobs un Barbara Spochudi. Jauki cilvēki. Mēs aizvadītajā nedēļā saņēmām ziņu, ka 17.janvārī Dievs sauca Barbaru mūžībā. Garš ceļš nostaigāts, ja nemaldos pāri par 90 gadiem, kopā ar Bobu turpat pie septiņdesmit. Man priekšzīme un daudziem, daudziem. Lai Dievs svētī arī Bobu tālāk, paturēsim arī viņu aizlūgšanās. 

Es gribu, lai mēs šajā dienā kopīgi varētu domāt par kādu mums ļoti, ļoti nozīmīgu lietu. Jūs jau zināt, mēs kopīgi ejam cauri Mateja evaņģēlijam, apstājoties pie šiem Bībeles pantiem, tos pārdomājot. Šie atkal ir panti, kurus varbūt mēs bieži vien, kad lasām, pāršķiram pāri, īpaši pie tiem pat nepiedomājam. Jāsaka, arī es drošvien esmu starp tiem. Bet par šiem Vārdiem domājot, es sapratu, cik Dieva Vārds ir bagāts un cik svarīgi ir tiem nevis tikai vienkārši pārskriet pāri, bet arī par to domāt. 

Faktiski šajā Rakstu vietā, kuru mēs šodien aplūkosim, Jēzus dod kādu definīciju. Jēzus dod definīciju, kas tad ir patiesa kristietība? Jēzus runā par to, kādai būtu jābūt draudzei. Jeb citiem vārdiem sakot, Jēzus šeit pasaka: „Kristietība ir īpaša radniecība ar Mani.” Šīm radnieciskām attiecībām ar Kristu ir jābūt ļoti personīgām. Neviens nevar šīs attiecības ar Kristu veidot jūsu vietā. Un vēl – kristietība ir arī īpaši radnieciskas attiecības ar tiem, kuri pieder Kristum. 

Tāpēc es aicinu, ka atveram Bībeles, jums uz soliem tās ir, varat arī sekot līdzi šiem vārdiem. Atveram Mateja evaņģēlija 12.nodaļu, šajā nodaļā pēdējie pieci panti, no 46-50. Izlasīsim tos.

„Jēzum uz ļaudīm vēl runājot, redzi, viņa māte un viņa brāļi stāvēja ārā un gribēja ar Viņu runāt. Un kāds uz Viņu sacīja: „Redzi, tava māte un tavi brāļi stāv ārā un meklē ar Tevi runāt.” Un Jēzus atbildēja un sacīja tam, kas viņam to teica: „Kas ir mana māte, un kas ir mani brāļi?” Un roku izstiepis pār saviem mācekļiem, Viņš sacīja: „Redzi, mana māte un mani brāļi! Jo, kas dara mana Debesu Tēva prātu,  tas ir mans brālis un mana māsa, un mana māte.””

Es sākumā gribu pieminēt dažas, manuprāt, tādas interesantas detaļas šajā tekstā. Tas varbūt mums arī palīdzēs, vismaz man tas palīdzēja, saprast šo kontekstu. Vispirms ievērojiet, ka šeit nav pieminēts Jāzeps. Interesanti. Ja mēs lasām Jauno Derību, tad vispār pēc tā brīža, kad Jēzus ar ģimeni atgriezās no Ēģiptes, tur viņi bija aizbēguši, jo ķēniņš Hērods gribēja visus jaundzimušos bērnus nogalināt, bet tad, kad viņi atgriezās no Ēģiptes, mēs par Jāzepu neko nezinām. Drošvien starp šo laiku un laiku, kad Jēzus sāka savu kalpošanu, Jāzeps jau ir miris. 

Tālāk mēs redzam tiek pieminēti tikai Marija un Jēzus brāļi. Šis notikums mums mazliet izgaismo arī Jēzus māti Mariju. Ir konfesijas, kas uzskata – Marija ir svētā. Marija atrodas pie Dieva īpašā stāvoklī, viņai ir īpaša pieeja un viņa iestājas par cilvēkiem, un tāpēc Mariju ir jāpielūdz. Bet šajā notikumā mēs skaidri redzam to, ka Marijai attiecībā pret Jēzu nebija nekādas īpašas pielaides. Viņai nebija kā šodien saka – nu, tā īpašā telefonu līnija, kura nekad nav aizņemta. Vēl vairāk, mēs redzam, ka neskatoties uz piedzīvojumiem, kad Jēzus piedzima, un tur bija īpašas atklāsmes, kas nāca pār Mariju un kā Dievs viņu uzrunāja, kā Dievs viņu sagatavoja, tur ir Viņas saruna ar Kristu. Kad mēs lasām šo tekstu, mēs saprotam, ka acīmredzot Marija tomēr nebija tā, kas sekoja Kristum. Vismaz šajā brīdī. 

Marka evaņģēlijs par šo notikumu pasaka kaut ko vairāk. Tur mēs varam ieraudzīt arī tos iemeslus, kāpēc Marija un citi viņas dēli ir atnākuši pie Jēzus šajā brīdī. Marka evaņģēlijā 3, 21 mēs lasām: „Un kad Viņa (Jēzus) piederīgie to dzirdēja, tad tie izgāja Viņu savaldīt, jo tie sacīja: „Viņš ir bez prāta.”” Farizeji bija izplatījuši kārtējos melus par Jēzu, un tas nāca arī piederīgo ausīs, un Marija kopā ar Jēzus brāļiem iet redzēt. 

Vai tā ir taisnība vai nav taisnība? Mums tas ir jānoskaidro! Tad Jēzus vēršas pie Marijas kā pie parasta cilvēka. Jēzus runā ar Mariju tā kā labs dēls runā un attiecas pret labu māti. Mēs šeit neredzam, ka tur cilvēku pūlis paršķirtos un kāds sauktu: „Māte ir atnākusi, Dieva māte ir atnākusi!” Nekas no tā šeit nav. Tad vēl mēs iegūstam šajā tekstā mazliet informācijas par Jēzus brāļiem. Bībele saka, ka Jēzum bija miesīgie brāļi un arī māsas. 

Tajā pašā Marka evaņģēlijā 6.nodaļā trešajā pantā, tur cilvēki jautā: „Vai Viņš nav namdaris? (Domājot par Jēzu) Vai Viņš nav Marijas dēls? Un Jēkaba un Jāzepa un Jūdas Sīmaņa brālis? Un vai Viņa māsas nav šeit pie mums?” Mēs drusku redzam šo Jēzus ģimenes daļu. Bet, acīmredzot, Jēzus kalpošanas sākumā ģimene Viņam nesekoja. 

Mēs pat lasām, Jāņa evaņģēlijā 7.nodaļā pirmajos pantos, ir aprakstīts kāda bija Jēzus brāļu attieksme pret Viņu. Tur ir teikts: „Pat Viņa brāļi neticēja Viņam.” Mēs nezinām, kāpēc. Mēs nezinām arī, kad viņi sāka ticēt. Bet zinām to, ka vismaz divi no Jēzus brāļiem kļuva par izciliem kalpotājiem kristīgajā draudzē. 

Apustulis Pāvils vēstulē Korintiešiem šos brāļus nosauc par draudzes balstiem, par pīlāriem. Viņš tos ierindo vienā rindā ar citiem apustuļiem. Jēzus brālis Jēkabs bija Jeruzālemes draudzes mācītājs, viņš ir sarakstījis Jēkaba vēstuli. Bībeles pētnieki domā, ka Jūdas vēstule ir arī Jēzus brāļa Jūdas sarakstīta. 

Bet, nu, varbūt pietiek, es negribu šobrīd vairāk runāt par šiem Jēzus asinsradniekiem, jo faktiski jau Bībelē, Jaunajā Derībā un īpaši, kad mēs lasām par Jēzu, Viņa kalpošanu, mēs nekur īpaši neredzam to, ka Viņš kaut kā īpaši šo savu ģimeni būtu izcēlis. Varbūt šodienas teksts mums arī parāda, kāpēc tas tā ir. Jo Jēzus šeit runā par ļoti svarīgu patiesību. Jēzus runā par šo garīgo radniecību. Viņš to stāda daudz, daudz augstāk. 

Bet es gribu, lai mēs saprotam pareizi – Jēzus nenoliedz šeit savu asinsradniecību. Bet caur šo sastapšanos ar sev tuviem cilvēkiem Jēzus mums parāda šo jauno attiecību modeli. Šī patiesība radikāli maina cilvēku dzīves. Jēzus nekādā gadījumā negrib, lai mēs visu pārējo noliekam malā. Nē! Ja mēs skatāmies uz tā laika pasauli, tad mēs zinām – tur attiecības ģimenē tika ļoti augstu vērtētas. No paaudzes uz paaudzi tas tika nodots tālāk. Galu galā bauslis arī skanēja: „Godā savu tēvu un māti, lai tev labi klātos un tu ilgi dzīvotu tai zemē, ko Dievs tev devis.” Bet Jēzus šeit runā par attiecībām, kas ir augstākas. Mēs lasījām šos vārdus 50.pantā: „Jo, kas dara mana Debesu Tēva prātu,  tas ir mans brālis un mana māsa, un mana māte.” 

Tāpēc es gribu pieminēt kādas lietas, uz ko balstās šīs attiecības. Uz ko balstās šī mūsu radniecība ar Kristu. Manuprāt, ļoti skaisti to apraksta Apustulis Pāvils. Mēs lasījām ievadā vēstulē Efeziešiem 4.nodaļu. Es dažus pantus atkārtošu šajā brīdī. Ieklausieties! No 4-7.pantam: „Viena miesa, viens Gars, jo vienai cerībai jūs savā aicinājumā esat aicināti. Viens Kungs, viena ticība, viena kristība, viens visu Dievs un Tēvs, kas pāri visiem, ar visiem un iekš visiem. Bet ikvienam no mums piešķirta žēlastība tādā mērā, kādā to Kristus mums ir dāvinājis.” 

Uz ko balstās šī radniecība ar Kristu? Mūsu radniecība ar Kristu? Šīs attiecības balstās uz jaunpiedzimšanu. Kad Jēzus mums dāvā jaunu dzīvību. Mēs baznīcā runājam par pestīšanu, par grēku nožēlu, par jaunas dzīves sākumu. Apustulis Pāvils Romiešiem ļoti skaidri saka: „Ja kādam nav Kristus Gara, tas nepieder Viņam.” Šīs attiecības sākas ar to, ka tu ļauj Kristum sevi veidot, ka tu ļauj Kristum iespaidot tavu dzīvi. Kad cilvēks dzīvo ar to, kas ir Kristus; kad Kristus kļūst viņam tuvs.

Tad, kad tas, ko Kristus sauc par grēku, arī mūsos rada šo diskomfortu. Tad, kad cilvēks cīnās, lai atgūtu šo mieru, ja arī kādreiz mums šķiet, kritis grēkā! Bet tajā pašā laikā viņš tiecas ne tikai pie Kristus, bet viņš saprot – man blakus ir tādi paši jaunpiedzimuši cilvēki, kuri arī ir piepildīti ar Kristus Garu, kuri tāpat cīnās ar savām problēmām. Lūk, tā ir mūsu radniecība! Tie ir mani brāļi un manas māsas. Jaunpiedzimšana ir neatņemams pamatojums mūsu radniecībai. 

Mīļie, tas ir daudz vairāk nekā būt ierakstītiem kādas draudzes sarakstos. Tas ir daudz vairāk kā varbūt aiziet uz kādu baznīcu un pavadīt tur kādas stundas. Tas ir daudz, daudz vairāk! Jaunpiedzimšana nozīmē Evaņģēlija pieņemšana. Ziniet, tā ir tāda neaprakstāma sajūta, kad tu kādreiz satiecies ar varbūt nepazīstamu cilvēku.. bieži vien, nezinu, varbūt kāds ir lidojis kādu tālāku gabalu, daudzas stundas pavadījis lidmašīnā, un tu apsēdies blakus.. nu, tās daudzās stundas kaut kā jāpavada un tad tu sāc runāt ar cilvēkiem, un tā ir tāda neaprakstāma sajūta, kad tu runā un saproti – ei, arī viņš runā par Evaņģēliju! Arī viņš runā par Kristu, tas viņam ir svarīgs! Un tu sajūties – viņš man ir tik tuvs!

Apustulis Pāvils vēstulē Efeziešiem 2, 13 saka: „Bet tagad jūs esat Kristū Jēzū. Jūs, kas kādreiz bijāt tāli, Kristus asinīs esat kļuvuši tuvi.” Skaisti! Ja mēs varam dzīvot ar tādu atziņu – cilvēki man līdzās ir tik tuvi. Cilvēku lepnums, cilvēku paštaisnība – tas šķir cilvēkus, bet Evaņģēlijs ir tas, kas vieno. Mēs līdz ar Pāvilu varam teikt: „Jēzus nāca glābt grēciniekus, starp kuriem es esmu tas lielākais.” Tā Pāvils saka. 

Ja mēs to saprotam, tad tas mūs dara patiesi piederīgus šai Dieva ģimenei. Tas ir iemesls, kāpēc mēs svinam Svēto Vakarēdienu. Tur mēs apliecinām – mēs esam pieņēmuši Evaņģēliju, ka Jēzus ir nācis, lai glābtu. To Viņš izdara nomirstot par maniem un taviem grēkiem. Tas ir tas, kas mūs vieno. 

Mīļie, tas ir mans sapnis, lai par Vīlandes draudzi liecinātu – te ir ļaudis, kuri augstu vērtē Dieva Vārda autoritāti. Ne Ģirta, ne Raimonda, ne Marka, kuri arī šeit priekšā stāv, autoritāti, bet Dieva Vārda autoritāti. 

Jāņa evaņģēlijā 10,27 mēs lasām: „Manas avis, Jēzus tos sargā. Dzird manu balsi, es tās pazīstu, un viņas man seko.” Kā mēs varam dzirdēt? Caur Dieva Vārdu. 119.Psalmā, kura ir visgarākā nodaļa Bībelē, mēs lasām šos vārdus: „Es esmu draugs (citos tulkojumos – piederīgs) visiem tiem, kas Tevi bīstas, un kas pilda Tavas pavēles.” Lūk! Mēs varam par daudzām lietām strīdēties, bet tam vajadzētu mūs vienot draudzē, Dieva ģimenē. Bīties Dievu un turēt Dieva Vārdu augstu savā dzīvē. 

Vēl viens svarīgs aspekts garīgai radniecībai. Mēs lasām 1.vēst.Korintiešiem 12,13. „Jo arī mēs visi esam vienā Garā kristīti par vienu miesu – gan jūdi, gan gieķi, gan vergi, gan brīvie; un mēs visi esam dzirdināti ar vienu Garu.” Pāvils šeit runā par draudzi. Patiesa kristietība nekad nebūs iespējama bez draudzes, bez brāļiem un māsām. Mēs visi esam vajadzīgi viens otram. Mums ir dažādas dāvanas, mēs papildinām viens otru, mums ir dažādas iespējas. Bet tāpat kā, un Pāvils par to runā, mūsu ķermenī katrs loceklis ir svarīgs, tāpat tas ir arī draudzē. 

Ziniet, es lasīju kādu pētījumu, tur kāds ārsts saka, tas gan vairāk tāds apraksts bija, tur bija teikts tā: „Cilvēku ķermenī vienā laikā notiek ap 5000 ķīmisku reakciju.” Tas viss ir vajadzīgs, lai mūsu ķermenis varētu funkcionēt. Bībele salīdzina draudzi ar mūsu ķermeni. Bībele saka, ka draudze – tā ir Kristus miesa. Tur notiek daudzas lietas, kādas redzamas, kādas mazāk, par kādām vispār mēs neko nezinām, bet viss notiek, jo draudze ir dzīva! 

Pāvils turpina par draudzi tajā pašā 12.nodaļa 1.vēst.Korintiešiem 26.pantā: „Un, kad viens loceklis cieš, tad visi locekļi cieš līdzi. Vai, kad viens loceklis tiek godāts, tad visi locekļi priecājas līdzi.” Tāda ir draudze. Tādai vajadzētu būt patiesai draudzei. 

Vēl viena svarīga lieta. Mums ir viens Tēvs. Vēstulē Romiešiem 8, 14-15 mēs lasām: „Jo visi, ko vada Dieva Gars ir Dieva bērni. Jo jūs neesat saņēmuši verdzības Garu, lai atkal kristu bailēs, bet jūs esat saņēmuši Dievbērnības Garu, kas mums liek saukt: „Abba, Tēvs!”” Vai tu pazīsti Dievu kā Tēvu? Vai tu dzīvo ar šo apziņu, ka neskatoties uz to, kas ar mums un ap mums notiek, mēs piederam Tam, kas visu tur savās rokās.

Mīļie, šo kopību Dieva ģimenē nav iespējams panākt ar kaut kādām cilvēciskām manipulācijām. Ka varbūt mēs paši iedomājmaies kādas lietas un tad mēs ar visiem spēkiem, lai sevi apliecinātu, savu gudrību, pēc tā tiecamies. Nē, draudzē tas nedarbosies. Tā ir iespējama tikai tuvojoties Dievam. Jo vairāk mēs mīlēsim Dievu, jo tuvāk mēs būsim arī viens otram. Jo vairāk mēs mīlēsim Dievu, jo vairāk mēs arī sajutīsim šo radniecību Kristū draudzē. 

Kas to palīdz? Kas mūs uz to virza? Jēzus saka: „Darot Debesu Tēva prātu.” Kad mēs lasām par Jēzu Evaņģēlijos, Viņš to vairākkārt uzsver. „Es esmu nācis, lai pildītu Tēva gribu, lai piepildītu Debesu Tēva prātu.” Viņš tik daudz par to runā un atgādina. Mūsu tekstā Viņš uzsver: „Paskatieties! Paskatieties, kas ir mani brāļi, māsas, māte. Tie, kam ir tas pats mērķis!” Tas pats mērķis, ar ko Jēzus dzīvoja. 

Mīļie, darīt Tēva prātu, tas nebija Jēzus hobijs. Tam bija visa Viņa dzīves jēga. Evaņģēlijs šodien arī mūs aicina uz to pašu. Tev nav jāpierāda sevi, tev nav jāpierāda sava taisnība, tev nav jāsalīdzina sevi ar citiem. Tas, uz ko Evaņģēlijs tevi aicina – dari Debesu Tēva prātu. Vai tava sirds pukst straujāk, kad tu par to domā? Kad tu domā par savu ikdienu, ko Jēzus no manis sagaida? Tu vari varbūt iedrošināt kādus citus par to domāt.

Arī šī Andra liecība par šo grāmatu, par Jauno Derību. Es nezinu, vai jūs saklausījāt – tur bija iedrošinājums – dalies! Dalies ar savu pārliecību! Šī grāmata ir tikai tāds palīglīdzeklis, ko tu vari iedot kādam, kas tev palīdzētu ar kādu sarunāties. Es satiekos un runājos ar cilvēkiem, ziniet, kas mani visvairāk aizkustina? Kad es dzirdu, ka šie cilvēki saka: „Pateicoties tam vai tam cilvēkam jūsu draudzē, mana dzīve izmainījās. Viņš bija tas, kas man liecināja! Viņš bija tas, kas nepagāja man garām! Viņš bija tas, kurš stāstīja par Kristu, ko Kristus ir darījis viņa dzīvē.” Kāds klusu un mierīgi ir darījis Debesu Tēva prātu. Par daudziem mēs neko neuzzināsim, bet viņi to ir darījuši. 

Ziniet, es nezinu, cik bieži jūs ieejiet mūsu draudzes mājas lapā. Es šad tad ieeju un ir viens teikums, kas mani īpaši uzrunā. Tas ir teikums, ko mēs ļoti viegli tur varam atrast. Šis teikums skan: „Mēs ticam, mēs Vīlandes draudzē ticam, ka Kristus ceļ savu draudzi ar vienkāršu cilvēku rokām.” Kristus to dara. 

Lai Dievs palīdz mums, mīļie, kā brāļiem un māsām Kristū, lai esam vienoti šajā Kristus dotajā uzdevumā. Jāņa evaņģēlijs 15, 16 saka: „Ne jūs Mani esat izredzējuši, bet es jūs esmu izredzējis un jūs nolicis, ka jūs ejat un nesat augļus, un jūsu augļi paliek.” 

Mēs šeit lasījām: „Un roku izstiepis Viņš uz saviem mācekļiem sacīja: „Redzi, mana māte un mani brāļi!”” Tās ir tuvu cilvēku attiecības. Tās ir attiecības, kur cilvēki iestājas viens par otru. Tās ir attiecības, kur nav tikai vārdi, bet kur ir arī sirds. Vēstulē Ebrējiem 2,11, mēs lasām vārdu, kur Dievs runā caur šiem vārdiem par Kristu. „Jo kā tas, kas svētī, tā arī tie, kas tiek svētīti – visi ir no viena. Tāpēc Viņš nekaunas tos saukt par brāļiem, sacīdams: „Es sludināšu Tavu Vārdu saviem brāļiem draudzes vidū, Tev dziedāšu slavas dziesmas.” 

Ja tu pazīsti Kristu, ja tu esi piedzīvojis Viņu savā dzīvē, tad zini, lai kā arī tev ietu dzīvē, varbūt tu piedzīvo dažādus klupienus, Jēzus saka: „Es nekaunos par tevi. Tu man esi dārgs. Tu man esi vajadzīgs.” Viņš vienmēr ir gatavs mums sniegt roku un pacelt. Viņš zina – tie ir mani brāļi, manas māsas. Lai Dievs palīdz mums arī vienam uz otru raugoties nekaunēties. Mēs esam šeit, mēs esam radniecībā Kristū. 

Lūgsim Dievu.

Debesu Tēvs, paldies, ka caur Jēzu Kristu Tu mums atklāj kaut ko tik lielu un brīnišķīgu. Paldies, ka caur Jēzu Kristu mēs varam uz lietām skatīties daudz savādāk. Mēs varam ieraudzīt Tevi kā Tēvu, kurš tik ļoti par mums rūpējas un gādā. Paldies, ka caur Jēzu Kristu mēs arī šeit draudzē viens uz otru varam skatīties pavisam savādāk. Mēs varam būt tik tuvu, jo Tu esi tas, kas mūs vieno. Debesu Tēvs, es Tev pateicos, ka varu būt daļa no šīs draudzes. Es Tev pateicos, ka mēs esot tik dažādi tomēr varam būt vienoti Tevī. Veido Tu mūs vēl vairāk šajā Tavā līdzībā. Lieto Tu tās spējas, kas katram mums ir dotas, lai palīdzētu mums katram pieaugt. Lieto Tu draudzi šodienas pasaulē, lai caur Tavu Evaņģēliju vēl daudzi, daudzi ļaudis šajā pasaulē varētu pievienoties Tavai ģimenei. To Jēzu, tavā vārdā lūdzam, āmen.

Iet uz svētrunu arhīvu