Skābās vīnogas

Klausieties citu līdzību! Reiz kāds nama saimnieks iestādīja vīnadārzu, to iežogoja, ierīkoja vīnspaidu, uzcēla torni un izdeva dārzu vīnkopjiem, bet pats aizceļoja. Kad pienāca augļu ienākšanās laiks, viņš aizsūtīja savus kalpus pie vīnkopjiem, lai tie saņemtu no viņiem augļus. Vīnkopji, sagrābuši šos kalpus, citus piekāva, citus nosita, vēl citus nomētāja akmeņiem. Tad viņš sūtīja citus kalpus, vairāk nekā iepriekš, taču arī ar tiem viņi darīja tāpat. Tad nama saimnieks sūtīja pie tiem savu dēlu, domādams: no mana dēla tie taču kaunēsies. Bet vīnkopji, viņa dēlu ieraudzījuši, runāja savā starpā: šis ir mantinieks! Ejam, nonāvējam viņu – un mantojums būs mūsu. Un, viņu sagrābuši, tie izmeta viņu ārā no vīnadārza un nonāvēja. Kad atnāks vīnadārza saimnieks, ko viņš darīs ar šiem vīnkopjiem?” Tie atbildēja: “Viņš šos ļaundarus bez žēlastības nonāvēs un izdos vīnadārzu citiem vīnkopjiem, kas viņam atdos augļus laikus.” Tad Jēzus tiem jautāja: “Vai jūs nekad neesat lasījuši Rakstos? – Akmens, ko nama cēlāji atmetuši, ir kļuvis par stūrakmeni;
tas ir Kunga darbs un brīnums mūsu acīs. – Tādēļ es jums saku: Dieva valstība jums tiks atņemta un atdota pagāniem, kas nesīs augļus. Un, kas kritīs uz šo akmeni, tas sašķīdīs, bet, uz kuru tas kritīs, to tas satrieks putekļos.” Virspriesteri un farizeji, dzirdēdami viņa līdzības, saprata, ka viņš runājis par tiem. Tie gribēja viņu sagūstīt, bet baidījās no ļaudīm, jo tie turēja viņu par pravieti. — Mateja evaņģēlijs 21:33-46

Svētrunas noraksts

 
Viņi visi, viņi visi zināja šo stāstu. Stāstu par vīnadārzu skaistā kalnā. Paklausieties: „Manam mīļajam bija vīnadārzs lepnā kalngalā. Viņš to uzraka, akmeņus nolasīja, labiem vīnstādiem apstādīja, vidū uzslēja torni, izcirta vīnspaidu un gaidīja. Gaidīja, kad ienāksies vīnogas.. Gaidīja, kad ienāksies vīnogas (apēd vīnogu).. Bet ienācās skābules. Ienācās skābas vīnogas. Un tagad Jeruzālemes iemītnieki un jūdas vīri – spriediet tiesu starp mani un manu vīnadārzu. Ko vēl lai daru savam vīnadārzam, ko neesmu tam darījis? Es taču cerēju, ka ienāksies vīnogas, bet ienācās skābules. Tad nu ziniet, ko es darīšu savam vīnadārzam – es tam noņemšu žogu, lai izrij. Es noplēsīšu mūri, lai izmīda, par postažu pataisīšu. Vairs to ne griezīs, ne cirps, tur sliegsies dzelkšņi un ērkšķi un pat mākoņiem es pavēlēšu nedot tam lietu. Pulku kungu vīnadārzs ir Israēla nams un jūdas vīri ir viņa prieka stādi. Viņš gaidīja tiesu un – še – asinis. Viņš gaidīja taisnību, un – še – brēkšana.” Vov, kas par stāstu! Kas par dramatisku stāstu! Kas sākās kā tik skaists stāsts un tur pat ir teikts, ka tā ir dziesma, beidzās tādā traģēdijā. Ziniet, viss Israēls – lieli, mazi, jauni, veci – zināja šo stāstu, šo seno stāstu, kas bija rakstīts Jesajas 5.nodaļā.

Bet šodien viņi dzirdēs šo stāstu vēlreiz, bet citā izpildījumā un no citas mutes. Šodien šo stāstu viņiem stāstīs Jēzus. Tā nu viņiem šajā templī stāvot, templī, kuru Jēzus vakar vēl iztīrija, šajā pagalmā stāvot un klausoties šo stāstu, varbūt klusībā, kaut kur dziļi iekšā, viņi cer, ka šoreiz šis stāsts būs ar labām beigām, šoreiz šis stāsts varbūt beigsies ar saldu nevis skābu iznākumu. Es jūs šajā rītā arī aicinu klausīties kopā ar mani šajā stāstā. Atveriet ar mani, lūdzu, Mateja evaņģēlija 21:33. Šis ir otrais stāsts triloģijā, otrais stāsts no trim stāstiem, kurus Jēzus stāsta kā tieši vērstus pret augstajiem priesteriem un Rakstu mācītājiem un farizejiem. Pirmā līdzība bija par diviem dēliem un trešā līdzība būs par ķēniņa dēla kāzām. Bet šodienas stāsts ir par vīnadārzu un ļaunajiem vīnkopjiem. Mt 21.nodaļa no 33.panta un mēs šo tekstu šodien apskatīsim, izskriesim viņam cauri un sadalīsim trīs daļās. Sākumā būs līdzība jeb šis stāsts, kas būs lielākā daļa, tad beigās būs izskairdojums un pašās beigās vēl reakcija.

Tātad, līdzība, 33.pants, Jēzus saka: „Klausieties citu līdzību! Reiz kāds nama saimnieks iestādīja vīnadārzu, to iežogoja, ierīkoja vīnspaidu, uzcēla torni”, līdzīgi, vai ne? Mēs tikko dzirdējām, „Izdeva dārzu vīnkopjiem, bet pats aizceļoja.” Mēs redzam, šeit ir kāds labs saimnieks. Labs, kurš labi ierīko šo vīnadārzu. Tajā laikā cilvēki zināja, ko nozīmē pareizi ierīkot vīnadārzu un šeit Jēzus apraksta šādu. Viss ir izdarīts labi, ir iestādīti vīnogulāji un ir vīnspaids ierīkots augļu audzēšanai un apstrādei. Ir žogs uzstādīts, reizēm tas bija grāvis, ko izraka, bet parasti tas bija kāds koka vai pat ērkšķu krūmu žogs. Bija tornis uzstādīts, kas bija aizsardzībai pret zagļiem un arī pret dažādiem dzīvniekiem, it īpaši lapsām Israēlā. Viss bija ļoti labi izdarīts. Tad saimnieks nodod šo vīnadārzu lietošanai, mēs varētu teikt iznomā. Arī tā bija pieņemta prakse, tas bija kā biznesa modelis. Mēs to varam varbūt salīdzīnāt mūsdienās ar biroju ēku – tā tiek uzcelta, ierīkota un tad tā tiek iznomāta firmām, kuras šajā ēkā gūst peļņu, un tad šīs firmas maksā īri. Šī brioju ēka bija ļoti labi uzcelta un iekārtota, tai nebija ne vainas. Tad saimnieks aiziet prom jeb varētu teikt atiet malā, lai šie cilvēki, šie īrnieki varētu darboties tajā.

Šajā stāstā šis saimnieks ir Dievs un vīnadārzs ir Jeruzāleme jeb Israēls, kas ir nodots lietošanā Israēla bērniem sākot no Ābrahāma, kad Israēls izveidojās, līdz Jēzus dienām. Tad nu nākamais pants, Mt 21:34 „Kad pienāca augļu ienākšanās laiks, viņš aizsūtīja savus kalpus pie vīnkopjiem, lai tie saņemtu no viņiem augļus.” Klausītāji teiktu: viss pēc plāna, viņi ievāc augļus, viss pareizi, viss notiek, kā tam ir jānotiek, labs sākums šim stāstam, cerams, ka šoreiz arī beigas būs labas. Starp citu, tas ir arī atgādinājums mums – katrs cilvēks šo dzīvi ir saņēmis kā namturis, kā īrnieks šajā pasaulē un Dievs sūta savus kalpus, lai nesam norēķinu Dievam. Reizēm Dievs pat atprasa negaidīti, jo mēs neviens nezinām, kad mūsu nāves brīdis būs un mēs to nevaram izvēlēties. Tā nu šeit ierodas saimnieka kalpi prasīt norēķinu jeb mēs varētu teikt prasīt īres maksu vai peļņas procentu. Biroju ēkā ienāk apsaimniekotājs un prasa apmaksu, jo tajā laikā nebija interneta.

Mt 21:35, kas notiek tālāk? „Vīnkopji, sagrābuši šos kalpus, citus piekāva, citus nosita, vēl citus nomētāja akmeņiem.” Vov! Kas te tikko notika? Apsaimniekotājs atnāk, ienāk biroju ēkā un viņu piekauj. Marks un Lūkas saka, ka tur ir nākuši vairāki, pa vienam, un tad ienāk vēl viens un to pat nosit. Vārds ‘nosit’ šeit ir ļoti brutāls vārds, tas apzīmē tādu sišanu, ka cilvēks beigās ir jēls, viņam pat āda ir norauta vietām. Un dažus nomētā akmeņiem. Es atvainojos, bet kas tā ir par firmu, kas šādi rīkojas ar savu apsaimniekotāju? Kādēļ jūs to darāt? Jums taču tas bija peļņas avots! Kādēļ lai jūs šādi darītu? Tas nav loģiski, tas taču bija jūsu labais vīnadārzs, kas bija tik labi ierīkots un jūs varējāt viņu lietot un gūt peļņu no tā. Klausītājiem pavisam noteikti šis bija šokeris. Šokējošs pagrieziens stāstā un diemžēl tik līdzīgs tam senajam stāstam, tikai vēl ļaunāks, tā šķiet. Mēs redzam, šie vīnkopji ir tā iedzīvojušies savā birojā, ka viņi sāk uzskatīt to par savu. Cik viegli ir cilvēkam iedzīvoties šajā dzīvē tā, ka viņam liekas – tas viss pieder man, šī vieta un šis laiks un šī nauda, tas viss ir mans un es negribu, ka kāds cits tam ir īpašnieks, un ka kāds nāk un atprasa no manis kādus procentus. Arī viņi to negribēja, viņi bija iemīlējuši šo vietu.

Bet, ko tagad darīs saimnieks? Es varu pateikt priekšā, nākamais šokeris. Mt 21:36 „Tad viņš sūtīja citus kalpus.” Iespējams, klausītāji domāja – kā, lūdzu, saimniek? Ko tu dari? Kāpēc tu sūti kalpus, tev vajadzēja sūtīt armiju, tev vajadzēja sūtīt bruņotus vīrus, tu sūti vēl kalpus? Un atkal ir pārsteidzošs turpinājums šim stāstam un es domāju, cilvēki ir šokēti. Bet vismaz labā ziņa, ka Jēzus šoreiz piemin, ka viņš sūta vēl kalpus un šoreiz vairāk nekā iepriekš, Mt 21:36. Nu, labi, fū, tad jau viņi būs tik daudzi, ka viņi sados šiem ļaunajiem vīnkopjiem. Vai pat drīzāk, tie vīnkopji redzēs, ka nāk nu tur bars ar apsaminiekotājiem un viņi sapratīs, ka viņi ir mazākumā un padosies. Bet izlasām Mt 21:36 līdz beigām: „Taču arī ar tiem viņi darīja tāpat.” Viens šoks pēc otra. Kā tas ir iespējams? Kas te vispār notiek? Vispirms ir neticami, ka saimnieks vispār sūta vēl kādu. Kā viņš tā spēj? Kāpēc viņš ir tik pacietīgs? Tas nav normāli.

Padomājiet, mūsdienās, kurš pēc šādas slepkavības biroju ēkā šai firmai sūtītu vēl apsaimniekotāju pārstāvjus prasīt īres maksu? Tur ierastos, es nezinu, kriminālpolicija kopā ar kādu terorisma apkarošanas vienību. Bet šis saimnieks ir neparasti pacietīgs, viņš acīmredzot piedod un piedod un piedod un piedod. Neticami! Bet neticama ir arī tā otrā puse, cik ļauni ir šie vīnkopji. Pie viņiem nāk pacietībā un viņi tik slepkavo un slepkavo un slepkavo. Klausītājiem pavisam noteikti tas bija neticami. Bet tā ir visa tā jēga šim stāstam – parādīt, kāda neticama pacietība ir no Dieva puses un kāds neticams ļaunums no cilvēku puses. Tā nu viņi slepkavoja vienu pēc otra, Dieva kalpus, kas šajā stāstā ir pravieši.

Ziniet, Jeruzāleme bija kļuvusi slavena, ka šī ir pilsēta, kurā nokauj praviešus. Tāds bija dots jau tituls šai Jeruzālemei, šim vīnadārzam. Viņi viskaut ko darīja ar šiem praviešiem. Ebrējiem 11 ir vienā pantā uzskaitīts, ka tie tika nomētāti akmeņiem, tie tika sazāģēti, nokauti ar zobenu, staigāja avju un kazu ādās, cieta trūkumu, bēdas un ļaundarības. Vecā Derība un arī tradīcija liecina par daudzu praviešu mocekļu nāvi. Jesaju, tradīcija saka, sazāģēja uz pusēm. Joēls nomira divas dienas pēc tam, kad viņš bija saņēmis sitienu ar zizli pa galvu. Amosu Bēteles priesteris spīdzināja un beigās nokāva. Habakuku nomētāja akmeņiem par to, ka viņš sludināja pret elku pielūgšanu. Jeremiju nomētāja akmeņiem. Eceķiēlu nokāva ar zobenu. Zahariju nokāva uz kāpnēm pie altāra un tad viņa asinis izsmidzināja uz tā. Un tā līdz Jānim Kristītājam, kuram nocirta galvu. Dieva praviešu ciltsraksti pasaules vēstures anālais ir rakstīti ar asinīm. Un šie vīnkopji tur tās asins pildspalvas rokās.

Bet, ko tagad darīs saimnieks? Nu gan situācija ir skaidra, tagad gan ir jāsūta armija. Jebkurš cits variants būtu vienkārši absurds. Klausieties, Mt 21:37 „Tad nama saimnieks sūtīja pie tiem savu armiju ar trīssimt bruņotiem jātniekiem.” Nē. „Tad nama saimnieks sūtīja pie tiem savu dēlu.” Marks saka, ka vienīgo dēlu. „Domādams: no mana dēla tie taču kaunēsies.” Klausītājiem šis stāsts noteikti bija pilnīgi nenormāls. Mēs šo stāstu lasām un zinām jau un pārskrienam pāri, bet viņiem tas bija kaut kas.. es domāju viņiem bija mutes vaļā. Nekad nekas tāds nebija dzirdēts. Šis stāsts ir pavisam noteikti vēl trakāks par Jesaja 5. Pasaule palikusi vēl ļaunāka? Šis saimnieks sūta tiešām savu dēlu? Savu vienīgo dēlu? Tu savu vienīgo dēlu sūti pie šī masveida slepkavu bara, kas ir iebarikādējies biroju ēkā jeb vīnadārzā, un kas ir viss perimetrā apkārt noklāts ar līķiem? Kur viss peld nevis vīnogu sulā, bet asinīs? Tur tu sūti savu dēlu? Jā. Jā! Tieši tik liels ir Dievs.

Tu sajūti tagad to garšu, kāda tā ir vārdam žēlastība? Kādi gan saka: nevis žēlastība, bet naivums. Saimnieks ir ļoti naivs, Dievs ir dumjš, jo Viņš nezināja kā viss beigsies. Viņš nezināja, ka viss beigsies slikti. Naivi domādams – no mana dēla jau nu gan tie taču kaunēsies! Nē, Dievs zināja visu ļoti labi. Viņš ne tikai zināja, bet Viņš plānoja, ka Viņa Dēlam būs mirt. Jo klausies tālāk Jēzus stāstā, Mt 21:38-39. „Bet vīnkopji, viņa dēlu ieraudzījuši, runāja savā starpā: šis ir mantinieks! Ejam, nonāvējam viņu – un mantojums būs mūsu.” Vienreiz pa visām reizēm. „Un, viņu sagrābuši, tie izmeta viņu ārā no vīnadārza un nonāvēja.” Mēs šo lasām ar skatu uz pagātni, mēs zinām, ka tā notika. Bet iedomājies tā laika klausītāju. Viņš nenojauta, ka šim stāstniekam Jēzum būs jāmirst. Līdz ar to, caur šo stāstu, Jēzus pasaka, ka tas viss nenotiks nejauši. Viņš tikko to visu izklāja visas pasaules priekšā. Tas viss ir plānots. Tāds ir suverēnā Dieva plāns, ka Saimnieka Dēls ies brīvprātīgi nāvē.

Ziniet, Jēzus šo visu pasaka tik mierīgā veidā saviem slepkavām sejā. Kurš cilvēks šajā pasaulē gan ir stāvējis savas slepkavas priekšā un pateicis: tu pēc pāris dienām mani nogalināsi? Tu mani drīz nogalināsi. Neviens cilvēks tā nevarētu pateikt tāpēc, ka ja viņš to zinātu, viņš rīkotos, lai tā nenotiek, bet tā dara Dievs, kuram pat kā upurim joprojām ir kontrole pār visu, kas notiek. Te mēs redzam, kā Jēzus stāsts pēkšņi ir pārkāpis tagadnes robežu, jo viss, kas līdz šim bija, bija pagātne par praviešiem līdz šodienai, bet pēkšņi Viņš ieiet nākotnē, Viņš stāsta, kā šis stāsts turpinās, ka arī Viņš kā Dēls tiks nogalināts. Lai būtu vēl vairāk argumentu, lai saprastu, ka Viņš zina, kā notiks nākotnē šīs lietas, Viņš vēl iedod vienu detaļu, Viņš saka, ka šis dēls tiks izvest ārā no dārza pirms Viņš tiks nogalināts. Un Jēzu izveda ārpus Jeruzālemes vārtiem un piesita krustā ārpus pilsētas. Viņi to dara, jo viņi redz viņā mantojumu. Re kur ir dēls, vienīgais dēls, tas nozīmē viņš ir vienīgais mantinieks. Ja mēs viņu novāksim, nu tad gan tas vīnadārzs būs mūsu. Cik skumjš stāsts. Cik skābā vīnogā klausītāji ir iekoduši.

Bet šīs vēl nav beigas. Es varu pateikt, tagad paliks vēl interesantāk, jo negaidīti šis stāsts pagriežas pretējā virzienā un pārsteidz klausītājus vēl vairāk. Jo kur bijis, kur nē, Jēzus pēkšņi uzdod jautājumu. „Kad atnāks vīnadārza saimnieks, ko viņš darīs ar šiem vīnkopjiem?” Jēzus ar Dievišķu gudrību nepabeidz šo stāstu pats, bet Viņš šīs saviļņotās, jau satrakotās publikas priekšā, stāsta beigas atstāj augsto priesteru un Rakstu mācītāju ziņā. „Pasakiet man, ko darīs saimnieks?” Jeb pārnestā nozīmē – ko darīs Dievs ar šiem ļaunajiem vīnkopjiem? Visi, kas tur klausījās, bija dzirdējuši šo šokējošo norisi un visiem bija skaidra atbilde: lai cik pacietīgs būtu saimnieks, kaut kur ir tomēr robeža un tā robeža noteikti ir viņa dēls un, ja viņa dēls ir sūtīts un noslepkavots, tad vairs nav citu variantu. Dēls bija pēdējā iespēja. Dēls bija pēdējā glābšanas laiva. Un gan jau visas sievas, kas tur stāvēja un visi vīri un pat bērni, būtu labprāt pacēluši roku: „Es zinu atbildi, kas jāsaka!” Bet Jēzus atbildi prasa tieši no tiem, kuri vienīgie šajā brīdī negribēja atbildēt, kuri būtu labprāt paklusējuši. Kāda Dievišķa gudrība.

Tā Jēzus viņus noķer nesagatavotus, jo pūļa dēļ viņi nevarēja neatbildēt. Mt 21:41 „Tie atbildēja: „Viņš šos ļaundarus bez žēlastības nonāvēs un izdos vīnadārzu citiem vīnkopjiem, kas viņam atdos augļus laikus.” Vov! Vai jūs saprotat, kas te tikko notika? Katrā ziņā pūlis saprata, jo ziniet, paralēlajā Rakstu vietā Lūkas 20:16 ir rakstīts: „Kad klausītāji to dzirdēja, viņi sacīja: tas nedrīkst notikt!” Citiem vārdiem sakot: „Nē, nē, tas nedrīkst notikt!” Teologi par šo izsaucienu ir daudz strīdējušies, bet pastāv viena versija, kura saka, ka pūlis saprata, ka Jēzus tikko bija saņēmis savu nāves spriedumu. Jo pūlis bija jau sapratis, ka Jēzus runāja par šiem augstajiem priesteriem un Rakstu mācītājiem, ka viņi ir tie vīnkopji. Un ar šo jautājumu Viņš bija nolicis viņus šah-matā priekšā, liekot atzīt, kādu sodu viņi ir pelnījuši Dieva priekšā. Bet viņi arī saprata, ka šīs atbildes dēļ viņi atriebs Jēzum.

Tā nu viņi sauc: „Nē, nē, tas nedrīkst notikt! Jēzu, viņi Tevi apēdis, tas nedrīkst notikt! Nē, augstie priesteri, nesakiet tikai to atbildi, tas nedrīkst notikt!” Bet tas nu bija pateikts un, kas pateikts, tas pateikts un pateikts atklāti visu priekšā. Viņi bija iedevuši paši sev nāves spriedumu Dieva priekšā, bet viņu sirdīs viņi bija Kristum iedevuši nāves spriedumu par šo gājienu. Es domāju, ja tiktu uzņemta filma par visu šo ainu, tad tagad būtu labs brīdis, kur iestājas klusums, baiss klusums. Jo viņi apzinājās, ka Israēla augstākā, garīgā elite tikko paklupa aiz viena nemācīta vīra, aiz viena nieka nācarieša. Tas nebeigsies labi. Šajā klusuma brīdī, Lūka raksta, Jēzus paskatījās uz viņiem, Jēzus ieskatījās viņiem acīs un uzdeva vēl otru jautājumu, Mt 21:42 „Vai jūs nekad neesat lasījuši Rakstos? – Akmens, ko nama cēlāji atmetuši, ir kļuvis par stūrakmeni; tas ir Kunga darbs un brīnums mūsu acīs.”

Ģeniāls fināls. Dievišķi gudrs izskaidrojums stāstam. Kādi saka, ka šeit Jēzus pēkšņi pamaina domu, vai kaut kādi panti trūkst pa vidu, jo kādā sakarā tagad kaut kāds akmens? Bet nē, Dievišķi ģeniāls izskaidrojums stāstam, jo Jēzus šeit citē 118.Psalmu, to pašu Psalmu, kurā ir viss tas „Ozianna, Ozianna”, kas visu šo nedēļu pavada Jēzu, sākot no iejāšanas Jeruzālemē līdz pat templim, kur bērni sauc: „Ozianna, Dāvida Dēlam!” Turpat blakus šim „Ozianna” ir rakstīts par stūrakmeni, kurš ir cilvēku atmests, bet Dieva izvēlēts. Varbūt mūsdienās nav skaidrs, kas tas tāds vispār ir – stūrakmens? Stūrakmens bija pirmais akmens, ko lika namā, pēc kura nomērīja visas sienas, lai būtu taisnas. Līdz ar to, stūrakmenim bija ļoti svarīgi būt precīzam, jo gan horizontālās, gan vertikālās līnijas un leņķi tika nomērīti pēc stūrakmeņa. Stūrakmens tika rūpīgi atlasīts, viņš nedrīkstēja būt tikko kalts, jo tad viņš zem lielās masas varētu saplaisāt, tāpēc viņam bija jābūt pārbaudītam akmenim. Jesaja raksta, ka Dievs izvēlējās pārbaudītu stūrakmeni savas Valstības ēkai. Jesaja 28: „Redzi, es likšu Ciānā pamata akmeni, raudzes akmeni,” angliski – pārbaudītu akmeni, „dārgu stūrakmeni, pamatu pamatu, un kas tic, tas neiztrūksies.”

Lūk, Dievs izvēlās šo stūrakmeni, bet cilvēki pasaka: „Neder, nav smuks, nav pietiekami liels un dižs manai ēkai.” Un cilvēki izmet viņu ārā, bet Dievs no tās akmeņu čupas paņem šo akmeni un ieliek viņu atpakaļ. Jaunajā Derībā Apustuļu darbos 4 ir rakstīts: „Tad lai jums un visai Israēla tautai ir zināms, ka nācarieša, Jēzus Kristus vārdā, kuru jūs piesitāt krustā, un kuru Dievs uzmodināja no mirušajiem, šis cilvēks stāv vesels jūsu priekšā, šis Kristus ir akmens, ko jūs, nama cēlāji, esat atmetuši, tas ir kļuvis par stūrakmeni un nav pestīšanas nevienā citā, nedz cits Vārds zem Debesīm ir cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana.” Augstie priesteri un Rakstu mācītāji ļoti labi zināja, kas Vecajā Derībā ir teikts par stūrakmeni. Viņi zināja, ka tas ir mūsu Mesija, kuru arī viņi gaidīja. Šeit Jēzus šajā kritiskajā brīdī, šajā klusuma brīdī, pasaka viņiem sejā: „Es esmu šis stūrakmens. Un, ja es esmu šis stūrakmens, tad arī klausieties: es esmu tas saimnieka dēls.” Viņi zināja, ka saimnieks ir Dievs, līdz ar to Jēzus viņiem pasaka: „Es esmu Dieva Dēls. Jūs noraidīsiet Dieva Dēlu, jūs izmetīsiet Viņu ārā kā nederīgu akmeni, jūsu sirdīs tas jau ir iekšā, bet jūsu darbi drīz sekos. Jūs drīz nesīsiet redzamos augļus. Jūs šo akmeni izmetīsiet ārā, bet Dievs viņu iecels atpakaļ un padarīs par stūrakmeni kaut kam jaunam.”

Tādēļ šajā stāstā Mt 21:43 Viņš saka: „Tādēļ es jums saku: Dieva Valstība jums tiks atņemta.” Dieva Valstība jums tiks atņemta un atdota, kam? Atdota tiem, kuri bija vislielākie ienaidnieki jūdu acīs – pagāniem. Pāvils par to raksta Rm 9, kur Dievs saka: „Es saukšu par savu tautu to, kas nav mana tauta, un savu neiemīlēto es saukšu par iemīlētu. Un, kur tiem bija sacīts: jūs neesat mana tauta, jūs pagāni! – tur tie tiks pēkšņi saukti par Dzīvā Dieva dēliem.” Redziet, tā šis atmestais, no dārza izmestais saimnieka dēls, Jēzus, kļūst par stūrakmeni jaunam templim. Jaunam templim, kurā mēs, kuri esam Kristū, esam dzīvi akmeņi. Arī mēs esam pagāni, ne jau rasei un tautībai ir nozīme, bet kaut kam daudz, daudz svarīgākam.

Mt 21:43 Viņš pasaka līdz galam: „Tiks izvēlēti pagāniem, kas nesīs augļus.” Augļus. Lūk, šim stūrakmenim, šim jaunajam templim, šim jaunajam vīnadārzam būs cilvēki, kuri tā vietā, ka viņi nogalinās Dieva kalpus, tā vietā, ka viņi atraidīs Dievu, lai nebūtu jāmaksā īre, lai nebūtu jādod procenti, lai nebūtu jānes augļi, tā vietā viņi labprāt to darīs. Viņi labprāt maksās īri, viņi labprāt dos Dievam augļus. Tā ir pavisam, pavisam, pavisam cita bilde nekā bija Vecā Derībā, tā ir Jauna Derība. Jauna vienošanās. Jauns projekts jaunai ēkai. Viss jauns. Redziet tāpēc, mani mīļie, Jaunās Derības būtība ir – nest augļus. Augļi. Augļi! Šajā brīdī beigsies Vecā Derība un „Dieva Valstība jums tiks atņemta,” Viņš saka. Ziniet, visi tie, kas tur stāvēja ar šo eliti, šie vīri, viņi piedzīvos, iespējams, ka viņu pašu paaudzē, šis templis tiks nopostīts. Romieši iebruks ap 70.gadu un iznīcinās, viņi nojauks viņu un iznīcinās pat ap 1000 israēlu ciemu. Viņu būvētais nams sabruks. Mēs redzam un zinām, ka vēl šodien tas templis tur stāv nojaukts, mēs varam aizbraukt uz Israēlu un apskatīties to savām acīm. Tas, ko viņi paši pateica par sevi, šis spriedums, tas arī stājās spēkā. Bet uz Kristus stūrakmeņa celtais, jaunais templis, stāv vēl šodien. Jēzus Mt 16 saka: „Es celšu savu baznīcu un elles vārti to neuzveiks.”

Mēs esam šis templis, mēs esam šajā dzīvajā templī, tā ir jauna ēra. Jauna ēra, kura ir aizstājusi to lielo, vareno, 2000 gadus seno, veco ēru, kurā jūdeisms valdīja. Šī mūsu nama ēra ir pārdzīvojusi pat Romas impērijas un citas impērijas. Viss cilvēku būvētais sabrūk ar laiku, bet šo būvē Dievs pats. Tikai tādēļ, ka tiek nesti augļi, tas joprojām pastāv. Tādēļ, ka tiek nestas saldas vīnogas, mēs joprojām esam. Mēs nenesam viņas savā spēkā, bet Kristus, kurš ir mūsos, Svētais Gars, kas ir mūsos, to dara. Ziniet, daudzas draudzes ir nomirušas, to lukturi ir izdzisuši tāpēc, ka viņi nav nesuši augļus. Mēs varam tik pat labi teikt: man ir vienalga, ko tu saki par sevi, man ir vienalga, cik bieži tu Jēzus vārdu ņem mutē, man ir vienalga, cik tu dziesmas esi nodziedājis Dievam par godu, man interesē tikai viens, man interesē tavi augļi. Kādi ir tavi augļi? Tu varbūt jautā: nu, labi, bet kas tad ir tie labie augļi? Kādas ir tās saldās vīnogas? Pirmkārt, pavisam vienkāršākais mesidž (angl. message – ziņa) no šī šodienas tektsa ir, ka pirmais auglis būs, ka tu būvēsi savu namu uz šī stūrakmens Kristus, uz Bībeles Jēzu. Tad, kad tu to darīsi, tikai tad tie pārējie augļi var sākt parādīties.

Tie pārējie augļi, piemēram, ir aprakstīti Galatiešiem 5. Piemēram, mīlestība – cik skaists auglis! Mmm, mīlestība.. (apēd vienu saldu vīnogu). Mīlestība, kas apņem visu. Mīlestība, kas ir pacietīga, mēs redzējām – tēvs bija mīlošs un pacietīgs. Mīlestība ir pacietīga. Mēs tur redzam – miers. Miers! Mmm.. (apēd nākamo vīnogu) tik labs! Miers, kurš tev dod mieru, ka tu vairs nedzīsies pēc tām lietām, kuras tev nedos apmierinājumu, jo tu esi atradis Kristu. Miers ir tas, kurš tev ļaus dot mieru arī attiecībās, nevis meklēt konfliktus un meklēt to, lai savu gribu izbīdītu priekšā. Prieks! Prieks... mmm (apēd nākamo vīnogu)! Prieks! Kad tu ieraugi Kristū savu prieku dzīvē un tev nav jāmeklē vairs laicīgi, pasaulīgi veidi, kā kļūt laimīgam un priecīgam. Un tur vēl ir minēts izturība un krietnums, un labestība un uzticamība un lēnprātība. Es varētu paņemt šo (vīnogu ķekaru) un ielikt šeit – mūsu logo ir šie gara augļi. Vīlandes logo ir šie gara augļi. Tur pēdējais, kas ir minēts ir savaldība. Es ticu, ka Dievs, tā kā es tagad ēdu šīs vīnogas, Dievs ēd šos mūsu nestos augļus un Viņš ir priecīgs, jo viņi ir saldi.

Bet, kādas ir tās skābās? Es neskaršos klāt tām skābajām, man jau pietiek šodienai skābās. Galatiešiem 5 – netiklība, nešķīstība. Kā mums ir ar šīm lietām? Mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā ir tik viegli pakļauties un sekot šīm iekārēm. Pat, ja mēs kādreiz krītam, vai mēs ceļamies augšā un vai ir izmainījusies mūsu dzīvē attieksme pret šīm lietām? Izlaidība, kalpošana elkiem, pūšļošana jeb okultisms, fui, kādi augļi! Ienaids. Ha, tas, kas bija augstiem priesteriem un Rakstu mācītājiem jeb šiem vīnkopjiem. Ienaids un patmīlība un mantkārība un mantrausība. Ziniet, šī viena lieta, kas šeit ir minēta pie šiem augļiem, viņa ir minēta blakus daudzām citām un mēs nevaram domāt – ā, jā, tie vīnkopji, tie jau bija kaut kādi slepkavas un mēs jau neesam, pat ja mēs neesam Kristū, mēs neesam tik slikti. Grēks ir grēks Dieva acīs. Šīs visas lietas ir noliktas tepat blakus. Dzeršana, dzīrošana un tam līdzīgas lietas.

Ziniet, par tiem, kuri nes šīs skābās vīnogas, Jēzus saka Mt 21:44 „Un, kas kritīs uz šo akmeni, tas sašķīdīs, bet, uz kuru tas kritīs, to tas satrieks putekļos.” Mēs varbūt domāja – paga, paga, stūrakmens, liels, smags, kā viņš var uzkrist cilvēkam virsū? Bet ziniet, teologi raksta, ka reizēm šis vārds ‘stūrakmens’, kas ir minēts šeit, gan ebrēju, gan arī kādās vietās grieķu valodā, viņš var arī tikt tulkots kā ‘jumta akmens’ jeb angliski ‘capstone’. Jumta akmens ir tas akmens, kurš pēdējais tiek izvietots būvējot namu. Vai citreiz tas ir tas, kurš ir arkā, kad būvē akru, tas ir pēdējais, kuru iespiež vidū un tad viņš nostiprina visu pārējo. Jēzus ir pirmais un pēdējais. Jēzus ir sākums un gals. Tā nu stūrakmens ir tas, aiz kura tu vari paklupt, un kuram tu vari uzkrist un tu tiksi satriekts. Jumta akmens – tas, kas tev uzkrīt, ja tu būvē savu namu uz nepareiziem pamatiem, liekot šķībus stūrakmeņus. Bet šis stūrakmens var būt arī tas, uz kuru tu būvē, cel savu dzīves namu un tad šis nams kļūst par vietu, kura ir Dievam par godu un cilvēkiem par svētību. Vai nu būs viena vai otra puse, bet Jēzus prasa izšķiršanos. Ja tu neņemsi Kristu par savu dzīves stūrakmeni, tad tu būsi licis citu vietā un beigu beigās tas tevi satrieks putekļos.

Pēdējais – reakcija. Mt 21:45-46, kā tas viss beidzās? „Virspriesteri un farizeji, dzirdēdami viņa līdzības, saprata, ka viņš bija runājis par tiem. Tie gribēja viņu sagūstīt,” protams! – „Bet  baidījās no ļaudīm, jo tie turēja viņu par pravieti.” Cik loģiski, cik saprotami. Naids un vēlme atriebties par šo apkaunojumu, par šo maskas noraušanu visu priekšā. Un vienlaikus bailes no pūļa, kas vēljoprojām stāvēja aiz Jēzus, tāpēc viņi to darīja slepenībā, naktī. Viņi varēja teikt: „Tagad, Jēzu, kad Tu esi mums uzrādījis mūsu vainu, tagad Tu esi mūs atkailinājis savā priekšā un mums vairs nav, kur likties, mēs atzinām paši savām mutēm, kas mēs esam, tāpēc mēs nožēlojam savus grēkus, mēs lūdzam – piedod mums, mēs metīsimies zemē un nožēlosim, jo mēs vēlamies būt Dieva pusē.” Bet viņi to neizdarīja. Viņi tomēr mīlēja sevi vairāk nekā Dievu. Un divas dienas pēc šī notikuma bija Lielā piektdiena, lielie pļaujas svētki viņiem, kur viņi varēja pienest savas skābās vīnogas. Bet viņi katrs jau šobrīd ir atbildējuši Dieva priekšā. Bet mums ir dota vēl šī diena, šodien mēs svinam pļaujas svētkus un šodien mēs katrs varam uzdot šo jautājumu: kāda ir mana raža? Kādi ir mani augļi? Kādas ir manas vīnogas?

Lūgsim Dievu.

Mīļais, Jēzu, paldies par šo stāstu. Paldies, Jēzu, par šo pasauli, par visu, ko Tu esi darījis, kā Tu to esi vadījis. Paldies, ka Tu, Dievs, esi tik pacietīgs. Mīļais, Tēvs, Tu esi tik pacietīgs. Tu esi piedevis un arī mums, mēs esam darījuši daudz ļaunas lietas, kuras mēs pat neredzam, cik viņas ir ļaunas Tavā priekšā. Piedod, lūdzu, Kungs, mums. Palīdzi, ka mēs Tavu pēdējo glābšanas laivu, Tavu pēdējo doto iespēju, Tavu visdārgāko Dēlu, pieņemtu. Un ne tikai, ka mēs varam lepoties, ka mēs neesam Tev pateikuši „nē”, bet, ka mēs tiešām pieņemam Tevi, nevis visus tos viltojumus, kas mētājās apkārt, visi tie stūrakmeņi, uz kuriem ir rakstīts ‘Jēzus Kristus’, bet, ka mēs pēc Tava Vārda varam atrast Tevi, Tavu īsto stūrakmeni. Un, ka tas, kas apliecinātu mums, ka mēs esam atradauši īsto, būtu šie augļi. Mēs paši nevaram izmainīt sevi, tikai Tu to vari. Es lūdzu, Kungs, ka katrs, kurš šodien ir dzirdējis šo Tavu stāstu, ka viņš justos kails Tavā priekšā, un ka arī Tu uzdod šo jautājumu, uz kuru nevar neatbildēt. Es lūdzu, Kungs, apžēlojies par katru, kurš lūdz, kurš vēlās Tevi likt kā savu jauno stūrakmeni savam templim. Paldies Tev par žēlastību. Āmen.