Slava no zīdaiņu mutes

Akli un kropli nāca pie viņa uz templi, un viņš tos dziedināja. Kad virspriesteri un rakstu mācītāji redzēja brīnumus, ko viņš darīja, un dzirdēja bērnus templī saucam: Ozianna Dāvida dēlam! – tie apskaitās un jautāja viņam: “Vai tu dzirdi, ko šie runā?” Jēzus tiem sacīja: “Jā gan! Vai tad jūs nekad neesat lasījuši: tu esi gādājis, ka no bērniņu un zīdaiņu mutes tev atskan slava?” Tad Jēzus tos atstāja; viņš izgāja ārā no pilsētas uz Bētaniju un palika tur pa nakti. — Mt 21:14-17

Svētrunas noraksts

 
Pēdējās divās nedēļās man bija kāda jauna iespēja, un tā iespēja bija apmeklēt kāda režisora organizētu meistarklasi par publisko runu. Mēs tur kopā bijām ap desmit dalībnieku, tur bija cilvēki no dažādām nozarēm, ļoti dažādām. Rezultāts tai meistarklasei bija, ka ir jāizveido piecu mīnūšu gara runa. Tā mēs tur pulcējāmies kādā telpā ar pelēcīgām zamša sienām, zaļi zamša aizskari un tā mēs visa grupiņa sēdējām un tas režisors, tāds jauns puisis, apmēram manā vecumā, tas ir, ja mani skaita kā jaunu. Viņš mums katram deva iespēju runāt pāris minūtes, un tad viņš mums deva atsauksmi par to, kā mums bija gājis. Katram bija jāizvēlas sava tēma un viņš teica: „Bet tev ir jāņem tēma, kurai tu pa īstam tici. Tēma, kas tev šķiet svarīga, kurai tu tici, lai tu vari runāt ar pārliecību.” 

Tad kāda sieviete paņēma tēmu par juridiskiem jautājumiem, cita par bērnu lieko svaru, vēl kāds izvēlējās tēmu ‘bērna atkarība no ekrānierīcēm’. Es izvēlējos savu tēmu, tā kā es ikdienā strādāju ar dizainu un esmu arī draudzē sludinātājs, tad es paņēmu tēmu ‘kā cilvēka ķermeņa simetrija apliecina Dieva eksistenci’. Bija ļoti izaicinoši un bija vērtīgs laiks mums kopā. Režisors mums lika runas ievadā iebūvēt daļu, kurā mēs palielamies par sevi, kurā mēs pastāstam par saviem sasniegumiem šajā nozarē, par kuru mēs tagad runāsim, lai tas piešķir tādu svaru, ticamību visam tālākajam, ko tu teiksi. Viņš teica, ka mums latviešiem vispār ļoti grūti iet ar šo daļu, mēs esam ļoti kautrīgi, tāpēc mums vajag mācīties palielīt sevi. Tā es arī savai runai sarakstīju savus sasniegumus. No vienas puses es esmu sludinātājs draudzē un no otras puses es strādāju jau 15 gadus ar dizainu un vadu savu dizaina studiju un mācu Latvijas mākslas akadēmijā, un vēl esmu gada balvu ieguvis šogad par dizainu. Tad es redzēju – jā, šiem cilvēkiem, klausītājiem mainās kaut kas tajā, kā viņi skatās uz tevi un kā klausās, viņi tiešām ieklausās tevī. 

Mēs varētu teikt, šī stratēģija nostrādāja. Bet, domājot par šodienas tēmu, ko jūs teiktu, ja es būtu izvēlējies kādu citu stratēģiju? Ja es būtu nostājies un jums teicis: „Jūs man varat ticēt, kad es runāju par dizainu tāpēc, ka mans četrgadīgais dēls saka, ka es esmu labākais dizainers.” Diezvai šī stratēģija darbotos, vai ne? Bet ziniet, tieši tā ir tā stratēģija, kuru šodienas tekstā, kuru mēs tūliņ atvērsim, pielietoja Jēzus. Tāpēc es varu aicināt jūs atvērt Mateja evaņģēlija 21.nodaļu. Mēs šodien apskatīsim četrus pantus, sākot no 14.panta. Kamēr jūs verat vaļā, tikmēr es jums iedošu īsu kontekstu. 

Tātad, šodienas notikums ir jau tas brīdis, kur Jēzus ir iegājis savā finālajā fāzē, ja tā var teikt. Jēzus ir tikko kā iejājis Jeruzālemē, ir Palmu svētdiena, viss pūlis Viņu sagaida un jūs zināt, sauc: „Ozianna Dāvida dēlam!” Gandrīz vai visa Jeruzāleme ir sanākusi. Viss šis pūlis dodas līdzi Jēzum un visi sauc: „Ozianna Dāvida dēlam!” Tad mēs lasām, kā Lūkas evaņģēlijā ir teikts, ka daži farizeji no pūļa Viņam sacīja: „Skolotāj, apsauc savus mācekļus! Kā viņi var atļauties kaut ko tādu teikt par Tevi.” Bet Jēzus atbildēja: „Es jums saku: ja viņi klusēs, tad akmeņi brēks.”” Tātad, ir visa šī burzma un notiek šī slavēšana, Jēzus slavēšana. Tā nu visi nonāk pie tempļa, Jēzus ieiet templī un Viņš ierauga, ka templis ir piesārņots – tur ir tirgotāji, tur ir galdi ar naudas mainīšanu, visāda veida tirdzniecība tur notiek. Viņš iztīra šo templi, un Viņš to dara jau otro reizi, Viņš to jau bija darījis. Viņš otro reizi izdzen ārā visus tirgotājus, Viņš pat apgāž galdus un nogāž solus. Tā kā tur notiek liels brīnums. Es pat teiktu, šis ir viens no Jēzus brīnumiem, kuru mēs parasti nepieskaitām pie brīnumiem. 

Bet tik tiešām, Jēzus ienāk šajā jūdu vissvētākajā vietā un sagāž mēbeles. Un tad pienāk brīdis, pie kura mēs šodien būsim. Tas brīdis ir pa tiešām apbrīnojams, tāds brīnumu brīdis, es teiktu. Brīdis, kurā es labprāt arī būtu bijis klāt liecinieks un redzējis to savām acīm. Jo ir tas brīdis, kad templis ir iztukšots, visi ir bailēs izskrējuši ārā, visi tirgotāji ir aizmukuši, visi ir pārbījušies, paralēlajā tekstā ir teikts, ka pat augstie priesteri bija nobijušies. Un, ja viņi bija nobijušies, cik daudz vairāk pārejie. Un Jēzus tur stāv šajā tempļa pagalmā, apkārt, iespējams, tur lido spalvas pa gaisu un zeme ir nomētāta monētām, tur guļ mēbeles uz zemes un kastes sagāztas, un gaisā virmuļo tāda putekļu migla, iespējams, no visa tā trača. 

Templis ir attīrīts un nu ir iespēja ienākt patiesajiem Dievlūdzējiem. Kuri tie varētu būt? Kuri ir tie, kuriem ir vieta templī, kur vajadzētu nākt iekšā šādiem cilvēkiem? Iespējams, mēs teiktu, tie ir reliģiozie, tagad ir tie tirgotāji izdzīti, nu tagad var nākt priesteri iekšā un Rakstu mācītāji un farizeji un saduķeji – visi, un lai sinedrija nāk iekšā, tie izglītotie ar savām grāmatām padusēs. Iespējams, tie bagātie, tie dižciltīgie. Bet tad tu pēķšņi ieraugi caur tai putekļu miglai, ka tur nāk lēnam, un pat ne pārāk veiklā izskatā, aklie un klibie un viņu pavadībā vēl bērni. Un tā nu mēs esam pie šodienas teksta. 

Šodienas tekstu es vēlos sadalīt trīs daļās. Šī ir pirmā daļa – ierašanās. Izlasiet kopā ar mani Mt 21:14-15 „Akli un kropli nāca pie Viņa uz templi, un Viņš tos dziedināja. Kad virspriesteri un Rakstu mācītāji redzēja brīnumus, ko Viņš darīja, un dzirdēja bērnus templī saucam: Ozianna Dāvida dēlam! – tie apskaitās.” Tātad, mēs redzam, nāk akli un nāk kropli un nāk bērni, un mēs varam teikt: cik negaidīta publika! Bet ziniet, tas ir īss ieskats tajā, kāda izskatīsies draudze. Jēzus paver mazliet vaļā priekškaru, aizkaru un parāda, kāda izskatīsies draudze. Mēs varam teikt – vov! Jēzu, Tu mums ļauj ieskatīties nākotnē! Tagad, no šodienas, mēs skatāmies uz pagātni, bet viņiem tā bija kā maza ilustrācija tam, kas sekos. Tur nebūs tie bagātie un tie paštaisnie reliģiozie, tur nebūs pasaules acīs dižie un izglītotie, bet tur nāks tie vienkāršie ļaudis, tiem, kuriem vajadzīgs Tēvs – tur nāks bērni. Tie nāks, kuriem vajadzīgs Glābējs, tur nāk šie aklie un klibie un Jēzus viņus dziedina. 

Nekad neviens nav veicis tādus dziedināšanas darbus templī. Bērni nāk un slavē Jēzu un varbūt pat ne tikai slavē saukdami, bet viņi varbūt dzied Jēzum. Lūk, jaunais templis, Kristus miesa! Tas, ko Viņš teica: „Es trīs dienās nojaukšu šo templi un uzcelšu no jauna.” Jaunais templis. Un templī ir ienākuši šie vienkāršie ļaudis, šie bērni un šie grūtsirdīgie, bet ārpus tempļa palikuši tie naudas skaitītaji, tie bagātie un tie reliģiozie. Protams, šāds skats kādam nebija pa prātam. Tādēļ šī aina neilgst ilgi, tā tiek aprauta ļoti ātri. Tas ir īss ieskats nākotnē, tas ir īss ieskats tajā, kā būs pēc tūkstošiem gadu, vismaz divus tūkstošs gadus šī aina pēc tam būs realitāte, un mēs esam šorīt daļa no šīs ainas. 

Bet todien šo ainu aprauj kādi, kuri bija atstāti ārpusē – mēs lasām virspriesteri un Rakstu mācītāji. Virspriesteri nozīmēja, ka tie nav vienkāršie priesteri, bet tie ir vadītāji no 24. priesteru kārtām. Tad vēl pie virspriesteriem pieskaitīja augsto priesteri un sinedrija prezidentu Anum Kajafu. Tātad, šī elite starp visaugstākās reliģiskās vadības. Šis reliģisko lietu krējums, varētu teikt, ir ieradies. Ziniet, šie bija cilvēki, kuriem bija tik labi tituli, ka, ja man būtu jāsaka piecu mīnūšu runa par ticību tajā laikā, tad man ļoti gribētos, ka man ir šāds tituls, ko nosaukt, cilvēciski skatoties, jo tā bija tās garīgās elites pati elite. Un viņi nāk pie Kristus, pie Jēzus, šī nemācītā, vienkāršā nācarieša. Viņi nāk pie Viņa, it kā viņi būtu saimnieki šajā templī, bet patiesībā viņi ir tikai viesi. 

Paralēlajā Rakstu vietā mēs redzam, ka ir teikts, ka viņi baidījās no Jēzus. Un vēl Lūkas saka, ka viņi nesaprata, kā Viņu nonāvēt. Viņi gribēja nonāvēt, viņiem bija skaidrs plāns, bet viņi nesaprata. Tātad, te ierodas apjukuši, nobījušies, bet vienlaikus nokaitināti un nikni reliģiskie vadītāji. Šodienas tekstā ir teikts: „Viņi apskaitās.” Tur bija jau bijusi sērija ar visādiem argumentiem, kāpēc Jēzu vajadzētu novākt. Bet šodien šis arguments bija tik spēcīgs, ka, iedomājieties, viņi bija nobijušies no Jēzus un tomēr viņi gāja runāt ar Viņu. 

Iedomājies, tu kaut kur vabūt uz ielas sastop kādu, kurš ir agresīvs un tu esi nobijies no viņa, bet tev ir tik liels arguments, pietiekami spēcīgs iemesls, lai tomēr ietu viņam klāt, kaut arī tu esi nobijies. Un šis iemesls viņiem bija kāda nieka vārda dēļ, mēs varētu teikt, kas pie tam vēl atskan no nieka bērna mutes, bet viņiem šie vārdi bija ar nežēliģi lielu svaru. Un tie vārdi ir: „Ozianna Dāvida dēlam!” Iztulkojot latviski: glāb mūs, Dāvida dēls! Dāvida dēls bija sinonīms Mesijam, un Mesija bija gaidāmais ķēniņš, viņi uzskatīja, ka tas ir pats Dievs. Tātad: „Glāb mūs, Dievs”, šie bērni sauca Jēzum. Protams, ka viņi ir apskaitušies, un tas vārds ‘apskaities’ ir izmantots arī Marka 10, kur ir pants, kurā divpadsmit mācekļi nelaiž bērniņus pie Jēzus. Redzat šo kopsakarību? Tur divpadsmit mācekļi nelaida bērniņus pie Jēzus, šeit – šie priesteri piesienas kaut kam, ko bērni saka Jēzum. 

Tātad, mēs redzam, te ir kaut kāda tāda tabū tēma, kaut kāds klupšanas akmens. Un jautājums – varbūt arī es varu paklupt pie šī akmens? Tāpēc, klausāmies otrajā daļā – mācībā. Jēzus tagad dod mums mācību Mt 21:16. Vispirms šie virspriesteri un Rakstu mācītāji jautā Jēzum: „Vai tu dzirdi, ko šie runā?” Vai tu dzirdi, ko šie runā, Jēzu? Vai tu dzirdi, ka viņi Tevi sauc par Dievu? Jo, vai nu Tu nedzirdi, ja jau Tu neko nesaki un viņus neapklusini, vai arī, ja Tu dzirdi, Tu esi nenormāls, Tu esi kaut kāds trakais, ka Tu ļauj, ka viņi tā runā par Tevi. Tā nu šis mirklis, šī konfrontācija ieiet vēsturē kā tāds vistiešākais jautājums Kristum: saki, vai Tu esi Dievs? Vai nu Tu esi Dievs vai arī Tu esi kaut kāds plānprātīgs fanātiķis.

Kopš šī brīža katram, kurš dzird par Kristu, atliek vien šīs divas izvēles iespējas – vai nu tu atzīsti, ka Viņš ir Dievs vai arī Viņš bija kaut kāds psihopāts. Nav vidusceļa, tu nevari teikt, ka Viņš bija labs pravietis vai labs skolotājs. Vai nu Viņš ir Dievs vai garīgi slims psihopāts. 

Tad, kā tur ir? Ko, Jēzu, Tu saki uz šo jautājumu? Ko Tu atbildi? Kāda ir tava atbilde, Jēzu, uz šo vēsturē, iespējams, svarīgāko jautājumu? Ko Tu teiksi – jā vai nē? Jā, Tu dzirdi, ko šie bērni saka vai tomēr nē, Tu nedzirdēji un tagad mēs Tev esam atklājuši to un tagad Tu saproti, kas te notiek. Ko Tu saki, Jēzu? „Jēzus tiem sacīja: „Jā gan!” Jā, gan! Es dzirdu. Un, iespējams, šajā brīdī daudz kur pasaulē nodimdēja pērkons. Pavisam noteikti šo virspriesteru sirdīs nodimdēja pērkons, ka Kristus atzīst, ka Viņš dzird un Viņš to pieņem. Un viņi, iespējams, droši vien būtu metušies Viņam virsū ar nākamo jautājumu: „Kā Tu vari tā teikt!? Kas Tu tāds esi, ka Tu tā drīksti teikt?” 

Ja vien Jēzus neturpinātu pats ar savu atbildi, Viņš turpina: „Jā, gan! Vai tad jūs nekad neesat lasījuši: Tu esi gādājis, ka no bērniņu un zīdaiņu mutes Tev atskan slava?” Un šī atbilde iemet vēl vairāk ogles tajā jau pārkarsušajā krāsnī, šajā virspriesteru smadzeņu krāsnī, kura jau tā kūp un, kurā jau viss kratās un viņiem ir bail no Jēzus, bet viņi iet klāt, jo šādi nevar atstāt šo lietu. Visa tauta dzird, kas te notiek, mums ir jāiet un jākonfrontē Kristus. Un tad Jēzus saka viņiem: „Vai tad jūs neesat lasījuši?” Tas jautājums jau neizklausās nemaz tik slikts, vai ne? Diezgan nevainīgs. Līdz brīdim, kad tu saproti, kam viņš ir atdresēts – šiem priesteriem un šiem Rakstu mācītājiem! Vai tad jūs neesat Rakstu mā-cī-tā-ji? Kā tad jūs mā-cat, ja jūs paši neesat lasījuši? Kāds apkaunojums. 

Ziniet, tā ir arī problēma mūsdienās, mums daudziem. Šī atšķirība starp dzirdēt un pašam lasīt. Dzirdējuši par Jēzu viskaut ko vai paši lasījuši, meklējuši. Šie stereotipu klausītāji, uzklausītāji un šie Bībeles lasītāji. Šodien ir pirmais septembris un ir jauns mācību gada sākums. Varbūt tas ir labs izaicinājums mums domāt par to, vai mēs esam Bībeles la-sī-tā-ji? Vai mēs esam la-sī-tā-ji nevis tikai klausītāji? Jo, acīmredzot, pēc šīs Jēzus atbildes mēs varam noprast, ka Jēzus sagaida lasīšanu. „Vai tad jūs neesat lasījuši?” Es domāju daudzi cilvēki tiesas dienā nostāsies pie Kristus durvīm un klauvēs un Kristus atvērs un Viņš uzdos šo jautājumu: „Vai tad tu neesat lasījis par mani? Tev bija iespēja mani iepazīt.” Bībele – Dievs ir nodrošinājis, ka Bībele ir visvairāk tulkotā, visvairāk izdotā, visvairāk pārdotā grāmata pasaulē. Tev tā ir pieejama. „Iepazīsti mani! Nevis nāc ar kaut kādu ilūziju par mani.” (Jēzus) 

Tātad, Jēzus viņiem saka: „Vai tad jūs neesat lasījuši?” Un Viņš to saka bieži viņiem, šī nav pirmā reize. Bet šodienas jautājumā ir pievienota vēl viena dinamīta standziņa, vēl kaut kas pielikts klāt, salīdzinot ar tām citām reizēm, kad Viņš ir šo jautājumu uzdevis viņiem. Un tā dinamīta standziņa ir vārds ‘nekad’. „Vai tad jūs nekad neesat lasījuši?” Būtu pieticis ar vienu reizi šo izlasīt, jo šis pravietojums par mani ir tik ļoti spilgts, tik ļoti acīmredzams, ka būtu pieticis ar vienu reizi, bet jūs laikam nekad to neesat lasījuši. Šis pravietojums ir: „Tu esi gādājis, ka no bērniņu un zīdaiņu mutes tev atskan slava.” Šis ir tik spilgts pravietojums par gaidāmo Mesiju, ka pēc tā nu gan vajadzēja atpazīt. Jo, kur ir redzēts, ka bērni ir tie, kuri apliecina ķēniņa titulu? Ja man savā piecu minūšu runā būtu bezjēdzīgi teikt, ka es esmu labākais dizainers, jo mans četrgadīgais dēls to ir teicis, kur nu vēl vairāk tas ir neparasti, ja to teiktu par kādu ķēniņu, par gaidāmo Mesiju? Tas ir neparasti. 

Tā nu šis pravietojums ir tik acīmredzams, ka būtu pieticis vienreiz izlasīt un noticēt un tad gaidīt – ja templī nāks kāds, kuru bērni pat sauc par Dāvida dēlu, tad tas ir signāls mums vērtēt Viņu kā iespējamo Mesiju. Bet, ja tu to neuztver, tā jau kļūst par zīmi, ka tev kaut kas nav kārtībā ar acīm, ar ausīm un visdrīzāk ar sirdi, ka tu to esi tik ļoti nocietinājis, ka tev nepietiek pat šāda, tik vienkārša zīme par Kristu. Cik daudz cilvēku šodien to dara – nocietina savas sirdi pret zīmēm par Kristu. Bet par šo zīmi, par „slavu no zīdaiņu mutes”, ziniet, es šiem vārdiem tik daudz reižu esmu tā izskrējis cauri, paskrējis garām, nekad tā pa īstam neapstājies. Bet tagad, apstājoties, es redzu, cik tas ir kaut kas nenormāls un vienlaikus tik skaists. Un šādi vārdi man dod pārliecību, ka Bībeles autors nevar būt neviens cits kā Dievs, jo neviens cilvēks neuzdrīkstētos neko tādu uzrakstīt, pat iedomāties. „Slava no zīdaiņu mutes!” 

Jēzus saka: „Dievs ir gādājis, Dievs ir sagādājis to.” Ziniet, tas vārds ‘sagādājis’, tas ir citā vietā minēts, kur divi Jēzus mācekļi pin tīklu savā laivā. Vārds ‘sagādāt’ ir tas pats kas ‘pīt tīklu’. Tātad, Dievs šo modeli, kurā zīdaiņi pienes slavu Dievam, ir uzpinis apzināti. Tā nav tāda nejaušība, bet Dievs to ir speciāli paredzējis, ka šādi notiks. Tas ir viens no Dieva neizdibināmajiem ceļiem. Kā tas ir iespējams, ka zīdaiņi ir tie, kuri slavēs Dievu? Bet Viņš mums ir ļāvis tik tālu ieskatītites šajā neizdibināmajā ceļā, tik tālu iet šo ceļu, lai tas mums iedvestu bijību. Šo slavu no zīdaiņu mutes Jēzus citē no 8.Psalma, kuru Raimonds lasīja ievadā. Ziniet, tur tas vārds ‘slava’ nemaz nav minēts, Jēzus viņu ir pārvērtis. Tur minēts vārds ‘cietoksnis’ jaunajā tulkojumā vai vecajā tulkojumā ‘pretspēks’.

Tātad, „slava no zīdaiņu mutes” Dievs pārvērš pretspēkā. Dievs no tās būvē cietokšņus, no šiem mazo zīdaiņu vārdiņiem. Es ceru, ka jūs redzat, ka te netiek izcelti zīdaiņi, ka viņi tagad ir kaut kas daudz lielāks nekā mēs domājam, nē, te atklājas, cik liels ir Dievs! Ziniet, pat, ja visi cilvēki pasaulē apklustu un vairs neslavētu Viņu, pat, ja visi pasaules gudrie apturētu savu slavu Dievam, pat, ja vairs nebūtu neviena ticīgā šajā pasaulē, Dievs joprojām ņemtu sev slavu. Viņš to ņemtu no bērniem un no zīdaiņiem pat. Devs ir tik liels, ka slava Viņam nekad neapklusīs. Dievam gods nekad nebeigsies. Visa radība Viņu slavē. Zvaigznes Viņu slavē, koki Viņu slavē, putni Viņu slavē un zivis un zvēri Viņu slavē. Un Jeruzālemē mēs dzirdējām, ka Jēzus saka: pat akmeņi Viņu slavē! Visi Viņam pienes slavu! Vai redzi, cik Viņš ir liels? Vai redzi, cik Viņš ir varens? 

Zini, Viņam nav vajadzīga tava slava, tu Viņam patiesībā neko nevari dot kā Viņam nebūtu. Viņš to jau ņem no visas radības. Drīzāk jautājums ir: vai tu esi gatavs pievienoties tiem, kuri jau slavē Dievu? Nedomā, ka tu esi kaut kas, nedomā, ka tu Viņam vari dot to kā Viņam vēl pietrūkst. Ja tu spēj Viņu slavēt, tad tā ir žēlastība. Tas ir stāvoklis, kurā Viņš tevi ir ievedis, tā ir spēja, kuru Viņš tev ir devis. Bet, ja tu nespēj Viņu slavēt, tas nozīmē, ka tu slavē pats sevi, tu ej savu ceļu un tas ir grēka ceļš. Tas ir ceļš, kurā tu vairs nepildi savas dzīves jēgu, un kurā tu nedari to, kādēļ tu esi ticis radīts, jo tu esi ticis radīts, lai slavētu Dievu. Un zini, pat katrs neticīgais cilvēks reiz savā dzīvē ir slavējis Dievu, kad viņš bija zīdainis, kad viņš bija mazs bērns. Bet tad cilvēks izaug un viņš pagriež muguru Dievam un kļūst pats sev par dievu. Visa radība slavē, bet cilvēks pagriež Viņam muguru. Un, ja tu ej šo ceļu, šo grēka ceļu, tad zini, ka tu ar vien tālāk ej prom no Dieva. Tikai Dievs tevi var apturēt un tikai Dievs tevi var pagriezt atpakaļ, un lai Viņš tev ir žēlīgs, lai Viņš tev ir žēlīgs. 

Bet vienalga, kurš no abiem tu esi, vai tas, kurš slavē Dievu vai tas, kurš salvē sevi – zini vienu lietu, ka Dievs ir tik varens, ka Viņš no jums abiem ņems sev godu. Slavenais evaņģēlists Džordžs Widfīlds (George Whitefield) ir teicis: „Ja Dievs netiks pagodināts tavā glābšanā, Viņš tiks pagodināts tavā bojāejā.” Vai nu tu Viņu pagodināsi kā apžēlotāju vai arī kā taisnu tiesnesi. Vai nu žēlastība vai taisnīgums. Tā ir tava izvēle. Un tomēr, ko nozīmē vārds ‘izvēle’? Kā jau es teicu, tu pats nespēj pagriezties no šī sava egoistiskā ceļa, tikai Dievs tev spēj atvērt acis kā tādam aklajam. Tikai Dievs tev spēj dziedināt tavas garīgās kājas, lai tev vairs nebūtu jāklibo un tu vari iet pa Viņa ceļu. Šaurajam ceļam, grūtajam ceļam, akmeņainajam ceļam ir vajadzīgas veselas garīgās kājas. Un tikai tad, ja Viņš tevi dziedina, tu varēsi iet atpakaļ, tādēļ viss, ko tu vari darīt ir lūgt Viņam, mesties ceļos un lūgt, lai Viņš tevi griež atpakaļ. „Jo, kas cilvēkam nav iespējams, Dievam ir iespējams.” Mt 19:26

„Slava no zīdaiņu mutes.” Cik skaista šī simetrija, mēs varam teikt. Jo atcerieties Betlēmē pie šī zīdaiņa Jēzu nāca ķēniņi un slavēja Viņu, bet tagad pie šī ķēniņa Jēzus nāk bērni un zīdaiņi un pienes Viņam slavu. Un, kad Jēzus šo bija pateicis, tad mēs esam pie trešā, pēdējā punkta – pie aiziešanas. Mt 21:17 „Tad Jēzus tos atstāja; viņš izgāja ārā no pilsētas uz Bētaniju un palika tur pa nakti.” Jēzus vienkārši aiziet. Viņi nemēģina Viņu apturēt, jo gan jau viņi baidās no pūļa. Bet patiesībā, es domāju, ka viņi nemēģināja Viņu apturēt tāpēc, ka Jēzus viņiem tikko bija iedevis vislabāko iespējamo atbildi, un tā atbilde bija no Dieva Vārda. Viņš citēja Rakstus. Te mēs redzam, cik svarīga Bībele Kristum bija, Dieva Vārds. Viņš sātanam tuksnesī citēja Dieva Vārdu un Viņš cilvēkam templī citē Rakstus. Ja tu vēlies kļūt līdzīgāks Kristum, tu zini, kur sākt, vai ne? 

Tā nu šie virspriesteri un Rakstu mācītāji tur stāv un viņiem vairs nav ko teikt un arī Kristum vairs nav ko teikt, jo viss ir pateikts jau. Cik reižu jau! Ar kuru reizi būs gana? Tā nu šis skaistais brīdis, kur mēs redzam – Kristus aiziet no šiem neticīgajiem, un Viņš aiziet uz kurieni? Viņš aiziet uz Betāniju pie savējiem. Cik skaists noslēgums, Jēzus aiziet pie savējiem. Un mēs esam savējie, mēs esam šie savējie šodien. Mēs esam šī Betānija šodien. Mēs esam draudze un Kristus ir šeit arī šodien. Ziniet, mēs vēlāk nāksim pie Vakarēdiena un Viņš būs ar mums. Draudze pieder Kristum, arī mūsu Vīlandes draudze. Tāpēc tas ir labs un svarīgs atgādinājums šodien, 1. septembrī, kad mēs sākam šo jauno sezonu arī mums kā draudzei, atcerēties to, ka mēs piederam Kristum, tādēļ mēs meklējam Viņa gribu, mēs mācāmies Viņa pavēles un mēs klausāmies Viņa Vārdā. Tāpēc arī mēs sludinām tā, kā mēs to daram, Dieva Vārdu. 

Jūs droši vien esat ievērōjuši, ka mēs neesam gluži no tiem, kuri dod praktiskus padomus pa kreisi, pa labi. Dari šo un dari to un tad, kad tu izej no baznīcas, tad tev ir skaidrs sarakstiņš ar lietām, kas tev ir jā-da-ra. Mēs to daram apzināti tāpēc, ka mēs ticam, ka Bībele nemāca, ko darīt. Bībele nemāca, ko darīt. Bet Bībele māca, kādam kļūt. Tādēļ, tā vietā, lai mācītu – dari šo un dari to, mēs vēlamies mērcēties Kristus Vārdos un Kristus stāstos un Kristus darbos. Mērcēties tik ilgi, kamēr mēs esam piesūkušies un tad mēs kļūstam par kaut ko citu. Ja šī piesūkšanās ar Kristu notiek tam cilvēkam, kurš ir pa īstam ticīgs, kurš ir atgriezts, Kristus pagriezts atpakaļ pa savu ceļu, tad šī mērcēšanās dos tev mieru, šis apvalks, kuru tu iegūsti. Tas tev dos mieru un palīdzēs pieņemt pareizos lēmumus ikdienā. Tas būs tas, kas tev dos to izpratni, ko darīt, pēc tam, kad esi kļuvis par kaut ko jaunu. 

Bet tiem cilvēkiem, kuri patiesībā nemaz netic Kristum, Bībeles Kristum, bet nāk uz baznīcu visādu citu iemeslu dēļ, tiem šī mērcēšanās kļūs ar vien neērtāka. Jo šim vecajam cilvēkam negribas Kristus mēteli vilkt virsū. Šim vecajam cilvēkam, kurš varbūt ir draudzē, un kurš šajā Kristus templī ir iekārtojis savus ‘naudas mainīšanas galdus’, viņš tiks vests izvēles priekšā – vai nu tu aizej no šejienes vai arī tu izmainies. Es vēlos, ka mēs šajā jaunajā sezonā varbūt domājot par to, ka mēs mācāmies un augam atziņā par Kristu, ka tas mērķis būtu, ka mēs augam apbrīnā par Dieva žēlastību. Kā mēs dziedam to dziesmu, ko arī Raimonds bija uzlicis pagājušajā reizē, „Brīnišķā žēlastība” – „Amazing Grace”, ka tā nav tikai žēlastība, bet ka tā ir brīnišķā žēlastība, ka mēs to apbrīnojam! Mēs to varēsim apbrīnot tikai tad, kad mēs vairāk sapratīsim, kāds ir Dievs, un ka Dievs augs ar vien lielāks mūsu acīs un mēs paliksim ar vien mazāki. Tad šī žēlastība kļūs apbrīnojama – brīnišķa. Tas ir tas ceļš, kuru es ticu, Kristus ir paredzējis savai draudzei, ka Viņš mums būs tad tik liels, ka Viņš neietilps mūsu baznīcā, svētdienās tikai, bet ka Viņš nāks mums līdzi arī pārējās dienās, sešās dienās nedēļā, visur, kur mēs būsim. 

Kad es biju pietuvojies beigām savai piecu minūšu noslēguma runai, tad auditorijā bija klusums un cilvēki lūkojās manī, kamēr es stāvēju viņu priekšā ar izstieptām rokām un teicu, ka šis cilvēks un Dievs ir Kristus Jēzus, pats autors simetrijai. Tad es piegāju pie sava melnā koferīša, kurš man stāvēja visas runas laikā priekšā, un izņēmu no viņa Jaunās Derības zilos vākos. Es katram no viņiem pasniedzu to. Iepriekš, pirms tam es biju domājis: nu, kā būs šādā sekulārā vidē tagad dalīt Bībeles, vai, ko viņi teiks? Varbūt kādi pat negribēs pieņemt, jo viņiem ir skaidra sava izpratne un nostāja pret Dievu. Bet visi paņēma un visi pateica – paldies. Un pat vadītājs teica, cik vērtīga dāvana. Un pēc tam e-pastā vēl viena sieviete atrakstīja: paldies, vadītājam, paldies Markum par grāmatu! 

Ziniet, man radās sajūta, ka daudziem no viņiem tā ir pirmā Bībele, kas viņiem ir, tādēļ tā ir vērtība. Man radās sajūta, ka viņi to novērtē, jo viņi ir uzauguši, iepsējams, mājās, kurās viņiem nekad nav bijusi Bībele. Mums tas liekas varbūt pašsaprotami, ka mums te Bībeles gandrīz vai mētājas apkārt baznīcā un mājās plaukti pilni, bet ar vien vairāk cilvēku mūsu sabiedrībā uzaug bez šī Dieva Vārda. Tāpēc šeit svētdienās, arī no šīs meistarklases, es vēlreiz sapratu, cik svarīgi ir mācīt Bībeli. Jo tā ir vienīgā cerība pasaulē un vienīgā cerība cilvēkam, lai viņu pagrieztu atpakaļ, un lai viņš kādreiz kopā ar zīdaiņiem varētu slavēt Kristu. 

Lūgsim Dievu.

Paldies, Tev, varenais, lielais Dievs. Paldies, Kungs, ka Tu esi tik varens, Tu esi radījis šeit visu un viss Tevi slavē un Tevi pagodina. Visa radība, kuru Tu esi radījis, viņa pilda to, kam viņa ir radīta. Tikai cilvēki un eņģēļi ir tie, kuri stājas Tev pretī. Paldies, Kungs, ka Tu tomēr esi apžēlojis mūs, un ka Tu esi vedis un griezis mūs atpakaļ, un ka mēs drīkstam Tevi slavēt. Tā vien ir žēlastība, ka mēs drīkstam Tevi slavēt, Kungs. Es lūdzu, Kungs, ka mūsu draudze un arī mēs katrs varētu atkal apņemties arī no šī jaunā mēneša, no šī jaunā mācību gada, ka mēs gribētu cilvēkus vest pie Tevis, ka tas ir pats lielākais dārgums mūsu dzīvei. Paldies, Kungs, ka Tu pat mazus bērnus un zīdaiņus esi radījis, lai viņi slavētu Tevi. Lūdzu, dod, ka arī mēs, lielie, pieaugušie, gudrie, paštaisnie tiktu pagriezti, lai mēs varētu Tev pienest godu un slavu. To mēs lūdzam Jēzus vārdā, āmen.