Uzmanību! Māņticība!

Svētrunu arhīvs

Klausīties
Datums:
24.03.2019.
Sludinātājs:
Sērija:
Kods:
LBVD-164
Rakstvieta:
Mt 14:1-12

Tajā laikā tetrarhs Hērods izdzirdēja runas par Jēzu un sacīja saviem kalpiem: “Šis ir Jānis Kristītājs, kas uzcēlies no mirušajiem, un tādēļ brīnumi notiek caur viņu.” Hērods bija pavēlējis Jāni apcietināt un ieslodzīt cietumā Hērodijas, sava brāļa Filipa sievas, dēļ, jo Jānis viņam atgādināja: “Tev nav atļauts viņu turēt sev par sievu.” Hērods viņu gribēja nonāvēt, bet baidījās no ļaužu pūļa, jo tie uzskatīja Jāni par pravieti. Bet Hēroda dzimšanas dienas svinībās tiem dejoja Hērodijas meita, un viņa tik ļoti iepatikās Hērodam, ka viņš tai zvērēja dot visu, ko vien tā lūgs. Bet viņa, savas mātes pamācīta, sacīja: “Dod man uz paplātes Jāņa Kristītāja galvu.” Ķēniņš noskuma, bet zvēresta un mielasta viesu dēļ viņš pavēlēja to izdarīt un sūtīja kādu uz cietumu nocirst Jānim galvu. Un viņa galvu atnesa uz paplātes un iedeva to meitenei, un viņa to aiznesa savai mātei. Un Jāņa mācekļi atnāca, paņēma viņa līķi, apglabāja to un aizgājuši paziņoja to Jēzum. — Mt 14:1-12

Svētrunas noraksts 

 
Dārgais Debesu Tēvs, paldies Tev, ka caur savu Vārdu Tu mūs katru uzrunā, un Tu mums katram gribi atklāt to, kas ir tik svarīgs, lai mēs šo dzīvi varētu dzīvot piepildīti un ar saturu. Paldies, ka arī šodien ir lietas, kurus Tu mums gribi atgādināt. Es gribu lūgt, lai mēs esam kā šie gudrie vīri, kuri Tavus Vārdus dzird un pēc tam arī dara. Lai mēs neapstātos tikai pie tā, ko mēs dzirdam. Kungs, es ļoti lūdzu, lai Tu katru no mums šeit svētī. Āmen. 

Mēs turpināsim aplūkot Mateja evaņģēliju. Mateja evaņģēlijs ir ļoti īpašs ar dažādiem aprakstiem, kur mēs redzam, kādas ir cilvēku reakcijas tajā brīdī, kad viņi sastopas ar Jēzu, tajā brīdī, kad viņi klausās Jēzū. Mēs ļoti bieži sekojot Mateja evaņģēlija domām esam apstājušies pie farizeju un Rakstu mācītāju reakcijām. Viņi vienmēr atradīs iemeslu, lai izteiktu kādas pretenzijas Jēzum – tad Viņš sabatā kaut ko ir darījis, tad Viņš vēl kaut ko ir nepareizi darījis. Vienmēr viņi meklē iemeslus, lai oponētu Jēzum. 

Pagājušajā svētdienā mēs kopā ar Raimondu lasījām tekstu, kur Jēzus sastopas ar cilvēkiem Nācaretē, savā bērnības pilsētā, pilsētā, kur Viņš uzauga. Arī tur mēs redzam, ka šie cilvēki saka: „Nē, mēs Tev neklausīsim, mēs Tevī neieklausīsimies, jo Tu taču esi vienkārša namdara dēls. Tu neesi nekāds skolotājs. Tu neesi mācījies pie tā laika autoritātēm kādas bija un, ko cilvēki uzskatīja: jā, nu, tajos ir vērts ieklausīties.” 

Nu, mēs esam pie teksta, kur Matejs apraksta vēl vienu attieksmes veidu pret Kristu. Kad es par to domāju, tad man liekas, ka tas ir veids, kas ir tik ļoti izplatīts arī šodien. Arī starp cilvēkiem, kuri šodien saka: „Nu, es jau ticu. Es ticu kādiem augstākiem spēkiem.” Daudzi saka: „Nu, es jau ticu Dievam!” Daudzi saka: „Es esmu kristietis.” Es ļoti vēlos kaut šodien mēs šī Dieva Vārda patiesības gaismā pārbaudītu katrs sevi. Lai mēs ļaujam Dieva Vārdam kā tādam prožektora staram izgaismot, iespīdēt mūsu dzīvēs un izgaismot mūsu dzīves. 

Mēs izlasīsim Mateja evaņģēlija 14, 1-12. „Tanī laikā zemes ceturtās daļas valdnieks Hērods dzirdēja par Jēzu un sacīja saviem kalpiem: „Šis ir Jānis Kristītājs, kas uzcēlies no miroņiem, tādēļ viņš spēj tos brīnumi darīt.” Hērods bija Jāni saņēmis, viņu sējis un ielicis cietumā. Hērodijas, sava brāļa Filipa sievas, dēļ, jo Jānis sacīja viņam: „Tas tev nepieklājas, ka viņa ir pie tevis.” Viņš to gribēja nokaut, tik baidījās no ļaudīm, jo tie viņu turēja par pravieti. Kad Hērodam bija dzimšanas diena Hērodijas meita dejoja viņa priekšā, un tā Hērodam patika, tāpēc tas zvērēdams viņai solīja – viņš došot visu, ko tā lūgšot. Un viņa, savas mātes pamācīta, sacīja: „Dod man šeit bļodā Jāņa Kristītāja galvu.” Tad ķēniņš noskuma, bet zvēresta un viesu dēļ, kas līdz ar viņu pie galda sēdēja, viņš pavēlēja to dot, un viņš sūtīja uz cietumu un lika Jānim nocirst galvu. Un viņa galvu atnesa bļodā un deva meitenei, un tā to nesa savai mātei. Un viņa mācekļi atnāca, paņēma viņa miesas un apglabāja to, tad tie aizgāja pasludināja to Jēzum.” 

Diezgan dramatisks stāsts, mēs varētu teikt – tāds īsts trilleris ar diezgan traģiskām beigām. Šajā stāstā ir stāstīts par cilvēku, kurš Bībelē ir nosaukts par lielāko no Vecās Derības praviešiem – Jāni Kristītāju. Arī šeit mēs redzam, ka ir kāda cilvēka reakcija, attieksme. Tas ir valdnieks Hērods. Interesanti, ka Bībelē ir diezgan daudz cilvēku ar šo vārdu Hērods. Es negribu visai tai vēsturei iet cauri, tikai pieminēšu, ka šis Hērods, kas šeit ir pieminēts, tas ir viens no tās lielās valdnieku Hērodu dinastijas, kura aizsākās jau pirms Kristus piedzimšanas, un arī vēlāk mēs ar šo vārdu sastopamies. 

Tā ir dinastija, kura bija ļoti varas kāra un vēsture stāsta, ka tur ir notikušas daudzas slepkavības, lai tikai šīs dinastijas pārstāvjiem nebūtu vienam ar otru jādalās ar varu. Brāļi nogalināja brāļus, vecāki nogalināja savus bērnus, bērni izrēķinājās ar saviem vecākiem, precējās, šķīrās – bija diezgan samudžinātas attiecības šajā valdnieku ģimenē, Hērodu dinastijā. Šis Hērods, kurš ir šeit minēts, šajā Rakstu vietā, viņš ir tas, kurš nogalināja Jāni Kristītāju, tas ir tas pats Hērods, kurš tiesāja Jēzu. Par šo Hērodu mēs šodien arī vairāk domāsim. 

Šeit ir pieminēta arī Hērodija. Arī ļoti līdzīgs uzvārds. Viņa bija Hēroda brāļa Fīlipa sieva. Kā jau sacīju, tur precējās, šķīrās un Hērods tad, nu, bija iemīlējies Hērodijā, kura bija ļoti varas kāra sieviete. Ja mēs tā iedziļināmies, tad diezgan tāda jautra kompānija, vai ne? 

Bet kāpēc Hērods lika nogalināt Jāni Kristītāju? Kas bija tas, kas viņu uz to pamudināja? Te mēs nonākam pie mūsu, varētu teikt, galvenās tēmas. Kad iedziļināmies šī cilvēka dzīvē, tad mēs redzam, ka Hērods bija ļoti māņticīgs cilvēks. Cilvēks, kurš tad, kad tas viņam bija izdevīgi, vai, kad no kaut kā viņam bija bail, tad pēkšņi viņš pievēršas jūdu reliģijai, viņš kļuva par jūdu reliģijas piekritēju; kādā citā reizē viņš varēja pielūgt citus dievus, nepastāvīgs, māņticīgs cilvēks. Bet viena lieta viņam bija – viņš ļoti baidījās šos dievus. 

Tad nāca Jānis Kristītājs, kurš sāka sludināt un varētu teikt – no vienas puses tas, ko Jānis Kristītājs sludināja, tas ļoti ieinteresēja Hērodu, bet no otras puses – tas viņu galīgi neapmierināja. Kaut vai tas fakts, ka Jānis Kristītājs Hērodam sacīja: „Tas nav labi, ka tu veido šīs attiecības ar sava brāļa sievu. Tu pārkāp laulību. Tas nav normāli.” Interesanti, Hērods jau varēja vienkārši izrēķināties ar Jāni Kristītāju tajā brīdī, bet viņš to neizdarīja. Viņš to uzreiz nenogalināja, tikai tad, kad apstākļi spieda to darīt. Faktiski Hērods pats sevi šajos apstākļos nolika, jo viņš apsolīja. Viņam bija kauns solījumu nepildīt, viņš taču nevarēja parādīt, ka ciena kaut kādu tur jūdu pravieti! Tad Jānim Kristītājam tika nocirsta galva. 

Tad pēķšņi Hērods dzird, ka ir kāds, kurš dara brīnumus, ka ir kāds, kura sludināšana pulcē ļaužu pūļus. Paskatieties, kāda uzreiz ir šī cilvēka reakcija: ‘Ā, Jānis Kristītājs ir uzcēlies no miroņiem! Es kaut kur iekšā to zināju, ka tā būs. Man vajadzēja aizdomāties, ka tas labi nebeigsies.’

Mēs lasījām 1. un 2. pantā: „Tanī laikā zemes ceturtās daļas valdnieks Hērods dzirdēja par Jēzu un sacīja saviem kalpiem: šis ir Jānis Kristītājs, kas uzcēlies no miroņiem, tādēļ viņš spēj tos brīnumi darīt.” Mēs te drusku varam nojaust kāds bija Hērods. Cilvēks, kurš dzīvoja šajos māņos, šajā māņticībā, kuru nepārtraukti pavadīja bailes, un šīs baildes viņu dzina izmisumā. Visu laiku ir šī spriedze. Visu laiku ir šī neziņa, šī neskaidrība. 

Marka evaņģēlijā šis pats notikums ir aprakstīts to aplūkojot drusku dziļāk. Marka evaņģēlijā 6, 19-20 mēs lasām: „Un Hērodija viņu ienīda (Jāni Kristītāju) un gribēja nokaut.” Hērodija. Bet nevarēja. Kāpēc? Hērods bijās Jāni, zinādams, ka viņš ir taisns un svēts vīrs, un viņu sargāja. Dzirdēdams Jāni tas bieži kļuva domīgs, un tomēr labprāt viņā klausījās. Interesanti, vai ne? Acīmredzot šad un tad Hērods veda Jāni no cietuma pie sevis, un viņš sēdēja un klausījās, ko Jānis sludināja. Viņam patika to darīt. Bībele saka – kaut kur jau viņš arī ieklausījās, bet beigu beigās tomēr Hērods nogalina Jāni Kristītāju, un kļūst arī par Jēzus nāves līdzdalībnieku. Cilvēks, kurš bijās no Jāņa Kristītāja, kuram patika viņā klausīties, kurš arī ieklausījās kādos viņa vārdos. Beigu beigās viņš kļūst par šī cilvēka slepkavu. 

Redziet, ja cilvēks kādu bīstas, klausās, ja kaut ko viņš arī ņem vērā, tas vēl nenozīmē, ka viņš pilnībā uzticas tam cilvēkam. Tas vēl nenozīmē, ka tā ir viņa autoritāte. Tas vēl nenozīmē, ka viņš ir ticīgs cilvēks. Tas nenozīmē, ka viņam ir šī glābjošā ticība. Tāda ticība šo cilvēku bieži vien aizved milzīgās problēmās. Kā mēs lasījām šo Mateja evaņģēlija 7.nodaļas tekstu – nams sabruka. Kāpēc? Ja tu tikai dzirdi, ja tu tikai varbūt māj ar galvu – skaisti vārdi, bet tu tiem nepaklausi. Ticība, kura nevar tevi izglābt, ticība, kura tavam dzīves namam nespēj likt pastāvēt un nesabrukt – tā ir māņticība. 

Parasti, kad cilvēki runā par māņticība, tad tiek pieminēti dažādi ticējumi. Piemēram, melns kaķis pārskrēja pār ielu – ar mani nebūs labi; es nevaru pirmais šķērsot šo līniju, tad cilvēks apstājas un gaida, un kad kāds cits pāriet, tad tādā atvieglojuma sajūtā turpina ceļu, vēl pārspļauj trīs reizes pār plecu, vai ne? Citi dzīvo bailēs no skaitļa 13. Vienreiz esmu bijis Anglijā, bet pa Angliju saka, es gan neesmu pārbaudījis, ka Anglijā neesot 13. stāva, pareizāk sakot ir, bet 13. stāvs skaitās 14. Kādreiz varbūt esat dzirdējuši, cilvēks jautā: ar kādu kāju tu šorīt izkāpi no gultas? 

Jā, mēs jau varam pasmieties par to, bet daudzi cilvēki tam nopietni tic. Ziniet, daudzus elementus, līdzīgus elementus mēs varam sastapt arī kristietībā. Man stāstīja kādās bērēs, baznīcā, izcēlās strīds starp mācītāju un starp kalpotājiem par to, kā tad tur ir jānoliek zārks ar mirušo? Vai krustam ir jābūt šim mirušajam priekšā vai aizmugurē? Kāda tur nozīme tam? Māņticība ir ticība, kura nebalstās uz stipra pamata. 

Ziniet, mēs katrs jau kaut kam ticam. Tas svarīgākais jautājums ir – kas ir tas avots no kurienes šī ticība mums ir? Tas svarīgākais ir, vai šī ticība ir balstīta uz stipriem pamatiem vai uz kādām iedomām, kurām nav nekādu pierādījumu. Vēstule Ebrējiem 11:1 ir ļoti skaidra ticības definīcija. „Ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams. Pārliecība par neredzamām lietām.” Pārliecība par to, ko mēs neredzam, bet kur savu dzīvi mēs veidojam uz šī pamata. Īsta ticība balstās uz stipra pamata. Māņticība balstās uz izjūtām, uz to, ko varbūt kāda tante tev teica utt.. 

Mīļie draugi, ir tik svarīgi, katram no mums šodien zināt, uz ko tad tava ticība balstās? Kad lasām Bībeli, tad ļoti daudz Bībele par to runā – cik svarīgi ir ticību balstīt uz šī stiprā pamata. Apustuļa Pāvila vēstule Romiešiem 10,17. mēs lasām: „Tātad, ticība rodas no pasludinātās Vēsts, bet Vēsts no Kristus vārdiem.” Kad mēs tā domājam, cik mēs tajā esam ieinteresēti? Kā tu šodien uztver Dieva Vārdu? Vai tu nāc pie tā jau ar kādu konkrētu ideju, kas tev ir radusies, un tad tu meklē savai idejai apstiprinājumu? Vai tu tomēr meklē šo patiesību Vārdā būdams gatavs arī kaut ko mainīt, ja Dieva Vārds tev to atklāj? 

Redziet, tā ir šī atšķirība starp ticību un māņticību. Hēroda ticība jeb māņticība balstījās viņa bailēs. Viņš ļoti labi saprata, Jānis Kristītājs ir pravietis, viņš ir Dieva sūtīts. Bet tā vietā, lai viņš pieņemtu šo pravieša vēsti, viņš pats pieņem lēmumus, viņš pats aprēķina kā ar šo situāciju tikt galā. Viņam patika klausīties, un pie tā arī viss palika. 

Kā jau sacīju, Bībelē ir tik daudz runāts par to, cik svarīgi ir, kam tu tici un kā tu tici. Paskatieties kā iesākas Lūkas evaņģēlija pirmie panti. „Kad jau daudzi ir sākuši apkopot stāstus par notikumiem, kas norisinājušies mūsu vidū, kā tos mums ir atstāstījuši to pirmie aculiecinieki un Vārda kalpi, tad visu no paša sākuma ļoti rūpīgi izpētījis, arī es atzinu to par vajadzīgu, tev, cienījamo Teofil, secīgi izklāstīt, lai tu pārliecinātos, ka vārdi, kas tev mācīti, ir droši.” 

Jā, pašā sākumā Lūka rakstot Evaņģēliju pasaka: ir tik svarīgi zināt, uz ko tu balsti savu ticību, vai tavas ticības pamats ir drošs? Apustulis Pāvils raksta 2.vēstulē Timotejam 4,1-4: „Es tevi mudinu, sludini Dieva Vārdu, esi gatavs to darīt gan laikā gan nelaikā. Atmasko, norāj, iedrošini ar neatlaidīgu pacietību un mācīšanu. Būs laiks, kad ļaudis vairs necietīs veselīgo mācību, bet savas iekāres dzīti pulcinās sev tādus skolotājus, kas glaimo viņu dzirdēm. Viņi novērsīs savas ausis no Patiesības un pievērsīsies mītiem.” 

Ja mēs šodien varētu izsekot kristīgās baznīcas vēsturei – oi, tur mēs redzētu tādu buķeti ar to, no kā Pāvils brīdina. Ja mēs skatāmies šodien, ko tikai šodien nesludina! Ar ko tikai šodien necenšas pievilināt cilvēkus! Ir draudzes, kur Dieva Vārdu šodien vispār vairs nelasa. Ir draudzes un kristīgas draudzes, sevi viņi tā dēvē, kur Dievu šodien vairs vispār nelūdz. Kāpēc? Šodien cilvēki nespēj uzticēties Dievam. Dievam, kurš ir varens, Dievam, kurš ir ar autoritāti. Izraēlas tautas vēsturē mēs lasām – Dievs tik dažādos veidos šai tautai atklājas. Viņš izved šo tautu no Ēģiptes verdzības. Liekas, kādus vēl pierādījumus!? Dievs ir tik varens un uzticams! To, ko Viņš sola, Viņš pilda. 

Šī tauta redz kā Dievs darbojas caur Mozu un Āronu. Kāpēc? Šī tauta, lai atzītu Dieva autoritāti, viņi meklē to, kas ir citās tautās, kas ir apkārt. Tikko Mozus aizkavējas kalnā, kas notiek? Šī tauta nāk pie Ārona un saka: ei, uztaisi mums dievu, kā ir apkārtējām tautām. 

Mēs redzam, visu laiku ir šis cilvēku un Dieva konflikts. Bet tajā pat laikā, un arī šodien mums, ir šī izšķiršanās – kas tev ir autoritāte? Vai Dievs, kurš runā šodien uz mums caur savu Vārdu, vai tas Dievs ir tava autoritāte? Vai varbūt tava autoritāte ir tas, ko tu redzi sev apkārt? 

Apustulis Pāvils vēstulē Romiešiem 1.nodaļā saka: „Zinādami Dievu, viņi to nav turējuši godā kā Dievu un Viņam nav pateikušies, bet kļuvuši domās tukši un viņu neprātīgā sirds ir aptumšojusies.” Pazīt Dievu un Viņu negodāt. Pāvils saka – tas ir nopietni. Tā nav ticība, tā ir māņticība. Tālāk Pāvils saka šajā pašā 1.nodaļā: „Apgalvodami, ka ir gudri, tie kļuvuši muļķi un aizvietojuši neiznīcīgā Dieva godību ar iznīcīga cilvēka un putnu un četrkājaina un rāpuļu līdzībā darinātu tēlu. Tādēļ Dievs tos ir nodevis viņu siržu kārībām. Dieva Patiesību tie apmainījuši pret meliem.” 

Mīļie draugi, ir tikai viena Patiesība, un šo Patiesību Dievs mums atklāj caur savu Vārdu. Varbūt tev patīk klausīties Dieva Vārdā tāpat kā tas patika Hērodam. Mums var patikt runāt par garīgām lietām, diskutēt par Dievu, bet vai tu tik ļoti mīli šo Patiesību, ko Dievs atklāj caur savu Vārdu, ka tu tai pakļauj savu dzīvi? Vai tu tomēr turi ausis un acis vaļā un tiklīdz kaut kur kas jauns parādās, tā uzreiz uz turieni? Šodien visur var dzirdēt – Dievs man atklāja.. Dievs man teica.. bet vai to apstiprina arī Dievs savā Vārdā? 

Apustulis Pāvils saka Kolosiešiem 2.nodaļā: „Neviens lai jums nenolaupa uzvaras balvu, tīksminoties ar pazemību un eņģeļu pielūgšanu, aizraujoties ar redzējumiem un tukši uzpūzdamies savā miesas prātā – tāds nepatur saikni ar galvu, no kuras viss ķermenis – muskuļi un dzīslas savienotas, un uzturēts aug dievišķā augšanas spēkā.” Tas, ko Dievs tev grib pateikt – šo Patiesību Dievs atklāj caur savu Vārdu. 

Jāņa evaņģēlija 8, 31-32 mēs lasām: „Tad Jēzus sacīja jūdiem, kas ticēja Viņam: ja jūs paliekat manos vārdos, jūs patiesi esat mani mācekļi, un jūs iepazīsiet Patiesību, un Patiesība darīs jūs brīvus.” 

Mīļie draugi, ja tu šodien arī dzīvo bailēs, ja tu šodien vēljoprojām meklē kādu pierādījumu priekš sevis, tad es gribu teikt – izvērtē savu dzīvi. Patiesu ticību Dievam, paklausība Dieva Vārdam, šīs Patiesības iepazīšana – tā darīs tevi brīvu. Brīvu no šīm bailēm. Brīvu no šīs neziņas. Tikai ticība dzīvam Dievam dod garantiju tavai nākotnei – Mūžīgo dzīvību. 

Hēroda problēma bija – viņa augstās domas par sevi. Problēma bija, ka viņš nespēja paklausīt un pieņemt Patiesību. Viņš bija gatavs tajā klausīties, viņš bija gatavs gudri par to runāt un to apspriest, viņš pat sargāja Jāņi Kristītāju no citu dusmām un atriebības, bet viņš nebija gatavs šo Patiesību pieņemt priekš sevis. Bet zini, no tās ir atkarīga tava dzīve, ne tikai šodien, bet arī Mūžībā – no tā vai tu esi pieņēmis Dieva Vārdu kā Patiesību. Vai tu tam tici? 

Lūgsim Dievu. 

Paldies, Tev, Debesu Tēvs par šo nopietno atgādinājumu. Es ļoti lūdzu, lai katrs, kas to esam dzirdējuši, mēs varētu nopietni par to pārdomāt un izvērtēt savu dzīvi. Kam mēs ticam? Vai šī mana ticība mani spēj izglābt? Vai šī mūsu ticība dod mums šo garantīju, ka šī dzīve nebeidzas pēc kādiem gadiem, ko mēs esam pavadījuši šeit uz šīs pasaules, bet ka tā turpinās Mūžībā? Es, Kungs, ļoti lūdzu, lai šī ticība vienmēr būtu manā dzīvē. Es lūdzu par brāļiem un māsām šeit. Es lūdzu par tiem, kuri šodien vēl meklē un maldās. Es lūdzu, esi žēlīgs cilvēkiem, kuri sludina maldus, nepatiesību. Kungs, paldies par Tavu Vārdu, kurš ir pieejams arī mums, šeit Latvijā, latviešiem. Paldies, ka tik daudzās tautās šis Vārds uzrunā un pārliecina. Un, ja mēs varam būt, Kungs, kā tavi ļaudis, noderīgi Tev šajā uzdevumā, tad palīdzi mums to piepildīt savu ticību balstot uz šī stiprā pamata – Tavu Vārdu turot par savu autoritāti, un to pasludinot apkārtējiem. Palīdzi to man, palīdzi mums ikvienam. Āmen.

Iet uz svētrunu arhīvu