Vai jums! Elles dēli!

Bet vai! jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jūs aizslēdzat Debesu valstību cilvēkiem; paši jūs neejat iekšā un neļaujat ieiet tiem, kas nāk. Vai! jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jūs braukājat apkārt pa jūru un sauszemi, lai kādu pievērstu ticībai, un, kad tas noticis, jūs padarāt viņu par elles dēlu, divtik ļaunāku nekā jūs paši. Vai! jums, aklie ceļa vadoņi, jūs, kas mēdzat sacīt: ja kāds zvēr pie tempļa, tas nav nekas, bet, ja kāds zvēr pie tempļa zelta, tad tas jāpilda. Aklie stulbeņi! Kas tad ir lielāks – zelts vai templis, kas svētī zeltu? Jūs sakāt: ja kāds zvēr pie altāra, tas nav nekas, bet, ja kāds zvēr pie upurdāvanas, kas ir uz altāra, tad tas jāpilda. Aklie! Kas tad ir lielāks – upurdāvana vai altāris, kas upurdāvanu svētī? Kas zvēr pie altāra, zvēr pie visa, kas uz tā atrodas. Un, kas zvēr pie tempļa, zvēr pie tā un visa, kas tur mīt. Kas zvēr pie debesīm, zvēr pie Dieva troņa un pie tā, kas tajā sēž. Vai! jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jūs dodat desmito tiesu no mētrām, dillēm un ķimenēm, bet atmetat to, kas svarīgākais bauslībā – taisnīgu tiesu, žēlsirdību un ticību; šo jums vajadzēja darīt un arī to otru neatmest! Aklie ceļa vadoņi! Jūs knišļus izkāšat, bet kamieļus norijat! Vai! jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jūs šķīstījat biķera un šķīvja ārpusi, bet iekšpuse ir pilna laupītkāres un izlaidības. Aklo farizej! Šķīstī vispirms biķera iekšpusi, tad arī ārpuse būs tīra. Vai! jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jūs esat līdzīgi nobalsinātām kapenēm, kas no ārpuses izskatās skaistas, bet no iekšpuses pilnas miroņu kauliem un visādām nešķīstībām. Tāpat arī jūs – no ārpuses jūs cilvēkiem rādāties taisni, bet savā iekšienē jūs esat pilni liekulības un ļaundarības. Vai! jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jūs ceļat kapenes praviešiem un izrotājat kapu pieminekļus taisnajiem. Jūs sakāt: ja mēs dzīvotu mūsu tēvu laikā, mēs nebūtu līdzvainīgi praviešu asinsizliešanā. Tā jūs apliecināt, ka esat praviešu slepkavu bērni, un savu tēvu mēru piepildāt līdz galam. Jūs čūskas! Odžu dzimums! Kā jūs izbēgsiet no elles soda? Tādēļ, redzi, es sūtu pie jums praviešus, gudros un rakstu mācītājus; vienus jūs slepkavosiet, citus sitīsiet krustā, vēl citus šaustīsiet savās sinagogās un, tos vajādami, dzīsiet no pilsētas uz pilsētu. Tā pār jums nāks visas taisno asinis, kas virs zemes izlietas, – no taisnā Ābela asinīm līdz Zeharjas, Berehja dēla, asinīm, ko jūs nonāvējāt starp templi un altāri. Patiesi es jums saku: tas viss nāks pār šo paaudzi! — Mateja evaņģēlijs 23:13-36

Svētrunas noraksts

 
Man ir teikts: „Markus, kāpēc tu sludini 2000 gadu vecu Vēsti? Taču runā vairāk par mūsdienām! Runā vairāk par sociāliem notikumiem mums apkārt, par politiku, iestājies vairāk pret mūsdienu kustībām, ideoloģijām un arī likumu projektiem, kas maitā mūsu tautu.” Bet, kaut arī šīs cīņas nav sliktas un viņām ir sava vieta, tomēr šī nebūt nav lielākā cīņa, kuru mēs varam cīnīties. Es zinu vienu lielāku, es zinu vienu, kurai ir dziļāka sakne, kurai sakne ir vairāk nekā 2000 gadu veca un tā ir garīgā cīņa par patiesību. Tur, kur tu iestājies par patiesību, tur ir arī jāiestājās pret nepatiesību. Tā ir tā garīgā cīņa par patiesību u pret maldiem. Cīņa, kura maina sirdis nevis ietekmē projektus un likumus, kura cīnās ar cēloni, nevis ar sekām, kura ārstē slimību, nevis tikai apkopj simptomus. Un šo cīņu cīnījās Jēzus. 

Šodienas teksts, kurā mēs ielūkosimies, un kuru mēs vēlamies pārdomāt, šis teksts ir, iespējams, spilgtākais apliecinājums tam, cik nopietni Jēzus uztvēra šo cīņu, šo cīņu arī pret maldiem. Šodien mēs atvērsim Mateja 23.nodaļu, es aicinu, paņemiet Bībeles, kas jums ir apkārt un tiešām atveriet arī, jo būs daudz pantu, kuriem mēs iesim cauri un ir labi, ka jūs tos varat turēt savā priekšā. Šajā notikumā Jēzus joprojām stāv Jeruzālemes tempļa pagalmā. Man liekas, ka ir tāda dīvaina situācija, dīvaina aura, jo ir tikko notikušas ļoti asas sarunas, kur Jēzus pretinieki ar trīs jautājumiem ir nākuši un mēģinājuši uzbrukt Jēzum, likt lamatas un Jēzus visus trīs ir ļoti suverēni atbildējis. Pēc tam Jēzus pagriež to visu lietu pretējā virzienā un uzdod ceturto jautājumu, un atbilde ir, ka Viņš, Jēzus, ir gaidāmais Izraēla Mesija. Viņš ir Kristus, Viņš ir ne tikai Dāvida dēls, bet Dieva dēls. 

Un tā nu Jēzus šajā brīdī, kā Dieva dēls stājas pretī elles dēliem. „Vai! jums! Elles dēli! Vai! jums! Elles dēli!” Tā uzruna ir tik neticami asa, tiešām tik neticami asa, ka ir jābrīnās, kā viņi vispār ļāva Viņam pabeigt šo sarunu. Kā viņi neapklusināja Jēzu!? Vienīgais izskaidrojums ir tas, ka Jēzus gudri bija ielicis šo sarunu, šos jautājumus tā, ka mēs lasām, ka viņi apklusa, viņiem vairs nebija jautājumu, ko uzdot. Un Jēzus varēja dot šo pēdējo svētrunu Izraēlam. Šī ir pēdējā svētruna, kuru Jēzus publiski dod tautai. Šodien mēs varam šo dienu, ir trešdiena, mierīgi saukt par Melno trešdienu. Melno trešdienu ar visu to, kas šajā notikumā tūliņ atstkanēs, jo uzreiz pēc tam seko Zaļā ceturtdiena, un tā ir diena, kurā Jēzus paslēpjas, kopā ar saviem mācekļiem aiziet prom no tautas, no garīgiem vadītājiem. Un pēc šīs Zaļās ceturtdienas, kā jau jūs zināt, seko Lielā piektdiena. Tā kā šeit Jēzus iet uz pilnu banku, vairs nekādas līdzības, tagad mēs runāsim tiešā valodā. 

To, ko Jēzus dara – Viņš septiņas reizes saka: „Vai! jums!” Septiņas vaimanas. Mēs lasīsim no 13.panta līdz 36., tur ir šīs septiņas vaimanas un tas vārds ‘vai’ grieķu valodā ir vārds, kas patiesībā nemaz nav vārds, bet tā ir tāda skaņa, tāda zilbe. Grieķiski tas ir ‘ouvai’. Mēs varam teikt: „O, vai!”, „Ak, vai!” Jēzus it kā redzēdams ar tādām Mūžības acīm, kas notiks ar šiem Viņa pretiniekiem, šiem Rakstu mācītājiem un farizejiem, kurus Viņš tūlīt uzrunās. „Ak, vai! Vai, vai, vai! jums!” Un kas ir pārsteidzoši, ja mēs paskatāmies uz Jēzu un šo Jēzus misiju, ko Viņš ir šos trīs gadus veicis, un šī misija drīz beigsies, viņa tuvojas savai kulminācijai, mēs redzam, ka Jēzus tik daudz pat neiestājās pret bezdievību, kā pret viltotu, liekulīgu Dievbijību. Es domāju, ka tas jau ir tāds pirmais signāls, kam vajadzētu darīt mūs uzmanīgus, kas uzdod mums šo jautājumu: „Vai mana sirds sāp par tām lietām, par kurām Jēzus sirds sāpēja?” Vai citiem vārdiem sakot: „Vai mans Jēzus, mans Jēzus, kādu es Viņu iztēlojos, teiktu šos vārdus, kurus šodien mēs klausīsimies Jēzu sakām?” 

Pirms es lasu viņus, es vēlos teikt, ka nav svarīgi, ko es domāju par šō jautājumu par maldu mācībām, nav svarīgi, ko tu domā, bet ir svarīgi, ko Kristus domā. Tādēļ paklausīsimies, ko Jēzus saka un tas teksts, kā jau es minēju, būs garš, tāpēc mēs lidosim pāri šiem setiņiem ‘vai’un patiesībā, ja jums ir vecie tulkojumi, jūs atradīsiet vēl astoto ‘vai’ 14.pantā, bet mēs šo izlaidīsim, jaunajā tulkojumā viņš arī ir izlaists, jo senākajos manuskriptos šī panta nav. Kādi, iespējams, rabīni ir gadsimtiem ejot pielikuši šo pantu klāt, jo šis pants minēts Marka un Lūkas evaņģēlijā, varbūt labu gribot, bet Matejs to nebija iekļāvis, tāpēc arī mēs skatīsimies šodien uz šiem septiņiem. Par katru mēs padomāsim, kas šodien ir tās raksturiezīmes maldu mācītājiem, ar kuriem, ticiet vai nē, atzīstiet vai nē, jūs katrs saskaraties šodien, mēs katrs tiekam ietekmēti un jautājums ir, vai mēs to redzam, un kāda ir mūsu attieksme pret to. Pirmais ‘vai’ būs bišķiņ garāks un tad pārējie būs īsāki. 

Nu, lūk, mēs varam lasīt no 13.panta. Bet es vēlos vēl piebilst, ka šī Jēzus svētruna sākas jau no nodaļas sākuma, un tā problēmsakne ir minēta 2. un 3.pantā, jo tur Jēzus pasaka, ka ārējie darbi nesakrīt ar iekšējo sirds attieksmi šiem Rakstu mācītājiem un farizejiem. Tur Jēzus saka, 2.pantā: „Mozus krēslā ir apsēdušies Rakstu mācītāji un farizeji. Visu, ko tie jums saka, pildiet un turiet. Bet pēc viņu darbiem nedariet, jo viņi gan saka, bet paši nedara.” Mēs varētu teikt: „Tas, ko viņi saka, Dieva Vārdu, Veco Derību, tas viss ir pareizi, jā, tam klausiet, tas ir Dieva Vārds, bet nedariet tā, kā viņi dara, jo viņu ārējie darbi atklāj viņu iekšējo sirdi.” Nu, lūk, un tad no 13.panta Jēzus iemet ogles krāsnī un uzkurina šo svētrunu tik augstā temperatūrā. Tātad, 13.pants.

Mt 23:13 „Bet vai! jums, Rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jūs aizslēdzat Debesu Valstību cilvēkiem; paši jūs neejat iekšā un neļaujat ieiet tiem, kas nāk.” Es vēlos sacīt, ievērojiet, ko Jēzus nesaka šeit, Viņš nesaka: „Mīļie, Rakstu mācītāji un farizeji! Paldies jums par gadsimtu ilgo kalpošanu! Jūs esat pelnījuši atzinību par jūsu mūža ieguldījumu. Un es zinu, ka ne viss, ko jūs esat darījuši bija tā iecerēts, jā, jūs pieļāvāt arī kļūdas, bet piestrādājiet pie šīm kļūdām, lai tie darbi vairāk sakristu ar tiem jūsu vārdiem. Un tad būs pavisam svētīgi.” Jēzus to nedara. Mēs esam pieraduši varbūt šādā tonī šodien mūsdienās runāt, bet Jēzus neredz iemeslu uzslavām. Un par spīti visam labajam, ko bez šaubām kādi un, iespējams, visi šie Rakstu mācītāji bija darījuši savā dzīvē, tas nepareizais, acīmredzot, ir tik ļoti indīgs, tik ļoti ir saindējis to labo, ka šis jautājums ir kritisks. 

Es vēlos vēl vienu lietu izcelt, ko Jēzus nesaka. Jēzus kritika neskan šādi: „Vai! jums! Jūs savas valsts nodevēji! Jūs romiešu piegulētāji, kas savu zemi esat pārdevuši pagānu okupantiem. Vai! jums! Jūs vienaldzīgie, bezatbildīgie, kuri neiestājas pret Cēzaru un Poncija Pilāta likuma projektiem.” Un tā tālāk. Nē, Jēzus koncentrējās nevis uz to laicīgo, kas tajā brīdī notika apkārt politiskajā vai nacionālajā līmenī, arī ne sacioālajā līmenī, bet Jēzum ir konkrēti viena tēma, kura ir tik, tik daudz svarīgāka par visu pārējo. Šī kritika ir par vistālejošāko, par vislielāko, visdziļāko, vissmagāko, ko cilvēks spēj aizskart savā dzīvē. Ziniet, Jēzus runā par kaut ko, kas cilvēkam ir aizskarams, kas ieved Dievišķajā svērā, kaut ko tik lielu, kas visiem laicīgajiem likuma projektiem un politikai pārmet milzu ēnu un satriec tos putekļos, un tās ir durvis. Jēzus saka, ka ir durvis uz Debesu Valstību. 

Mēs varētu teikt: „Ko? Ir tādas durvis, kas ved uz Debesīm? Un cilvēkam šīs durvis ir atrodamas un pieejamas?” Jā! Dievs ir ielicis durvis. Dievs ir ielicis durvis, kuras cilvēkam ir aizsniedzamas. Un šīs durvis gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā ir Jēzus Kristus, kurš saka: „Es esmu durvis, kas caur mani ieiet, tas taps izglābts.” Tātad, šeit stāv durvis, kuras runā ar Rakstu mācītājiem un farizejiem, un saka: „Jūs esat durvis aizslēguši un paši neejiet iekšā, un citus arī negribat laist.” Bet, cik skaisti ir vienkārši tas fakts, ka ir šādas durvis, ka uz elles ceļojošajiem ceļiniekiem nu ir iespēja atrast tās un paglābties. Šī ir labākā ziņa, ko pasaule ir dzirdējusi. Bet ziniet, šai neticami skaistai ziņai ir šī baisā piebilde, šis neticamais ļaunums, kuru Jēzus atklāj. Jo pie šīm durvīm ir nolikti durvju sargi, šveiceri, kuri dara vienkārši neaptveramo. Viņi aizslēdz šīs durvis un nelaiž cilvēkus iekšā. Ir tikai vienas durvis un viņi to dara, viņi atraida, viņi stumj prom. 

Iedomājieties, jūs aizbrauktu uz kādu glaunu viesnīcu un tur piebraucat ar mašīnu, izkāpjiet ārā un jūs redzat, tur sagaida šveicers, un tā vietā, lai viņš atnāktu un paņemtu jūsu koferus un ievestu jūs iekšā, viņš vienkārši aizslēdz durvis ciet un saka: „Nē, nē, nē, nē.” Kāds bezsakars! Cik ilgi šāds šveicers strādātu šadā viesnīcā? Ko tas saimnieks izdarītu ar viņu? Kādu sodu viņš saņemtu? Viņam visi zaudējumi būtu jāatmaksā. Bet šeit ir durvis nevis uz kaut kādu štrunta viesnīcu, bet uz Debesu Valstību, uz Mūžīgo dzīvi! Mateja kontekstā Debesu Valstība nozīmē glābšana. Tā nu Jēzus saka: „Vai! jums, jūs liekuļi, kuri tēlojat šveicerus, bet patiesībā esat vienkārši nolīgti aktieri.” Šajā saucienā: „Vai! jums,” nav tikai skats uz šiem Rakstu mācītājiem un farizejiem, bet uz visiem tiem ceļiniekiem, kuri ir atraduši šīs durvis, bet nav spējuši ieiet. Cik traģiski tas ir! 

Jānis Kristītājs tika sūtīts pirms Jēzus, lai sagatavotu ceļu līdz šīm durvīm. Jānis Kristītājs sludināja atgriešanos no grēkiem un sagatavoja ceļu līdz šim Jēzum, līdz šīm durvīm un cilvēki nonāca tur un, kas tur stāvēja priekšā? Maldu mācītāji. Rakstu mācītāji un farizeji, kuri paši nebija gatavi ieiet, bet arī citiem neļāva. Redziet, tāpēc, cik svarīga ir šī tēma, tāpēc Jēzus to ir pataupījis līdz pašai kulminācijai. Tu vari atrast patiesību, bet kamēr tu nezini, kas ir tā viltotā blakus parādība, patiesība, tikmēr tu, iespējams, pat nezināsi, kas ir vispār šī patiesība. Tev ir jāierauga, kas ir tie viltus maldi, kuri eksistē, lai tu spētu atšķirt īsto no neīstā, jo tas izšķir cilvēka mūžību. Tas viss ir tik viltīgi, ka mums ir risks to uztvert pārāk viegli un paslaucīt to zem tā „netiesājiet, lai jūs netiktu tiesāti” paklājiņa. Šie vīri izskatījās kristīgi, bet viņi bija aizslēguši durvis. Kristīgi durvju aizslēdzēji. 

Otrais ‘vai’ Mt 23:15 „Vai! jums, Rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jūs braukājat apkārt pa jūru un sauszemi, lai kādu pievērstu ticībai, un, kad tas noticis, jūs padarāt viņu par elles dēlu, divtik ļaunāku nekā jūs paši.” Redziet, aizslēguši durvis, viņi dodas pasaulē arī meklēt cilvēkus, tā kā Jānis Kristītājs to darīja. Viņiem arī tagad ir jābraukā apkārt un jāaicina cilvēki uz kādām citām durvīm – uz elles vārtiem. Viņi ne tikai gaida, bet viņi braukā un meklē, un tad, kad viņi kādu atraduši, tad šis konvertīts kļūst par vēl dedzīgāku nekā viņi paši ir. Kā jau tas ir, vai ne, arī mums kristiešiem, kad kāds atgriežas, viņš ir dedzīgāks nekā tie, kuri ir jau otrajā un trešajā un astostajā paaudzē kristieši, bieži vien. Jēzus šeit izvēlas ļoti smagus vārdus, Viņš saka: „Jūs elles dēli,” jeb „jūs viņus padarat par elles dēliem.” Dēli elles tēvam. 

Jāņa 8:44 Jēzus ir teicis: „Jūs esat no sava tēva – velna un jūs gribat darīt sava tēva kārības. Viņš no iesākuma ir bijis cilvēks, slepkava, un nav pastāvējis patiesībā, jo viņā nav patiesības. Kad viņš runā melus, viņš runā to, kas ir no viņa paša, jo viņš ir melis un melu tēvs.” Tātad, Jēzus skaidri pasaka – šie visi ir meli. Šiem elles dēliem tēvs ir velns un viņš ir melu tēvs. Tātad, tā otrā pazīme atklāj, ka šie durvju sargi attur no Dieva Valstības sludinot melus. Mūsu ticība nav tikai tas, ka mēs esam pieņēmuši Jēzu, mums ir jācīnās pret meliem, mums ir jāiestājās par patiesību. Melu tēvs ir viltīgs, viņš ne tikai gaida, kad kāds uzķeras uz viņu, bet viņš iet pats un meklē. Viņš pārveido neticīgus cilvēks par konvertītiem, kuri kļūst par elles dēliem, un kuri ir dedzīgi un ticiet man, šie dedzīgie cilvēki aizsniedz arī mūs, mūsu ikdienā. Šodien tik daudz kristietībā ir ienākuši šīs no Amerikas pārsvarā importētā doma par pragmātisko pieeju draudzei, ka mums ir jāvērtē kā biznesi labi strādā un tie labie piemēri ir jāievieš draudzē un jāmēģina, lai draudzes apmeklējums aug no tā un varbūt jārunā mazāk par grēku, mazāk par elli, jo tas cilvēkiem nepatīk. Ziniet, Jēzus saka – tā visa ir melu ticība, tā ir mirusi ticība, tā ir beigta reliģija, tas ved uz elli. 

Trešais ‘vai’ Mt 23:16 „Vai! jums, aklie ceļa vadoņi, jūs, kas mēdzat sacīt: ja kāds zvēr pie tempļa, tas nav nekas, bet, ja kāds zvēr pie tempļa zelta, tad tas jāpilda. Aklie stulbeņi! Kas tad ir lielāks – zelts vai templis, kas svētī zeltu? Jūs sakāt: ja kāds zvēr pie altāra, tas nav nekas, bet, ja kāds zvēr pie upurdāvanas, kas ir uz altāra, tad tas jāpilda. Aklie! Kas tad ir lielāks – upurdāvana vai altāris, kas upurdāvanu svētī? Kas zvēr pie altāra, zvēr pie visa, kas uz tā atrodas. Un, kas zvēr pie tempļa, zvēr pie tā un visa, kas tur mīt. Kas zvēr pie debesīm, zvēr pie Dieva troņa un pie tā, kas tajā sēž.” Lai saprastu kontekstu – mēs šodien izmantojam līgumus, lai dotu solījumus un piefiksētu tos. Tajā laikā cilvēki deva zvērestus, viņiem nebija notāri pieejami pa labi un pa kreisi, tādēļ, ja viņi kaut ko gibēja apsolīt, viņi deva zvērestu. Protams, lielākā lieta, par ko tu varēji zvērēt bija templis, bija Dievs. Dievs varbūt ir pārāk augsts, bet nu templis, tas ir kaut kas nopietns. Jēzus, protams, teica: „Nezvēriet vispār, lai jūsu jā ir jā un nē ir nē, un lai tādā veidā, Dieva priekšā, tiek atklāta jūsu patiesā sirds.” Bet viņiem šī zvērēšana bija ikdienišķa lieta. 

Ziniet, viņi tik daudz zvērēja, ka viņi ļoti daudz šo zvērestu nespēja pildīt, tāpēc vārds ‘templis’ bija tik tālu nodriskāts, ka vairs neskaitījās. Ja tu zvēri pie tempļa, tas vairs neskaitās. Vajag kaut ko konkrētāku, kaut ko, kas ir templī iekšā un tad tas skaitīsies. Tas pats ar altāru – tas jau ir pārāk nodriskāts, bet tas, kas stāv uz altāra, ja tu pie tā konkrētā zvērēsi, tad gan tev ir jātur vārds. Jēzus šeit vienkārši pasaka: „Jūs esat apgriezuši vērtības otrādi. Kas tad ir tas, kas svētī? Lielākais taču svētī mazāko, nevis mazākais lielāko.” Padomājiet, ja Dievs mājo templī, tad templis jau ir svētīts un tad arī viss tempļa zelts būs svētīts. Bet viņiem jau sen vairs nebija svēts ne templis, ne Dievs, vismaz viņu sirdīs. Viņi vienkārši pievilka Dieva vārdu, lai viņa zvērests izklausītos nopietnāks. 

Es arī domāju, šodien mums, cik daudz cilvēki un cik daudz arī kustības piesauc tā Kunga vārdu līdzīgos veidos, it īpaši, kad viņi runā par kaut kādiem nākotnes notikumiem, lai tas viss izklausītos nopietni, garīgi. „Tas Kungs man teica to un to.” „Tas Kungs man atklāja to un to.” „Tas Kungs man dāvāja vīziju.” Vieglprātīgi pievelkot Dieva vārdu saviem paša apgalvojumiem. Atcerieties, Ģirts ievadā lasīja Jeremija 23, cik nopietni par šo Dievs izsakās. Piemēram, Jeremija 23:32 Viņš saka: „Redzi, es esmu pret tiem, kuri pravieto melu sapņus, kas tos stāsta un aizviļ manu tautu ar saviem meliem un bezkaunīgu muldēšanu. Es tos nesūtīju un tiem nepavēlēju, un šai tautai tie nelīdz ne nieka.” Dieva Vārds ir svēts, svēts, svēts! Tāpēc Dieva vārdu pievilkt savām domām, savām idejām – tā ir ļoti, ļoti liela atbildība. Ļoti daudzi to dara arī šodien. Bet šajā Jeremija 23 Dievs teica: „Ja tie ir tavi sapņi, tad arī stāsti tos kā sapņus. Bet, ja tas ir mans Vārds, tad māci viņu kā manu Vārdu.” Ja tu mācīsi savus sapņus, tad Dievs saka – tas tautai nelīdz ne nieka. Tas nelīdz ne nieka, jo viņi ar to nespēs ieiet pa šīm durvīm. 

Ceturtais ‘vai’ Mt 23:23 „Vai! jums, Rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jūs dodat desmito tiesu no mētrām, dillēm un ķimenēm, bet atmetat to, kas svarīgākais bauslībā – taisnīgu tiesu, žēlsirdību un ticību; šo jums vajadzēja darīt un arī to otru neatmest! Aklie ceļa vadoņi! Jūs knišļus izkāšat, bet kamieļus norijat!” Jēzus šeit piemin dilles un visādus sīkus augus atklājot, ka – jūs esat tik sīkumaini tur, kur ir šīs ārešķīgās lietas. Jūs tautai rādat, ka jūs pat dillītes tur saskaitat un nosverat, lai būtu desmitā daļa. Jums ir tik ass fokuss uz tiem sīkumiem, uz tām ārešķīgajām detaļām, kamēr jums ir pilnīgs aklums uz to būtisko, un tas ir šodien joprojām izplatīti mums. Fokuss uz nepareizām lietām. 

Es esmu arī vairākkārt teicis, ka šie neveselīgie fokusi arī kristietībā ir tas iemesls, kāpēc mums ir tik daudz konfesiju. Vienam fokuss ir uz tām ikonām, svētbildēm un uz to ārešķīgo un jāskūpsta viņas ir, jābučo, jo viņas ir tik svarīgas, viņas ir fokusā. Citam fokuss ir uz Mariju, un ir jālūdz Mariju pat Mūsu Tēvs Debesīs lūgšanai, jo redz` ir fokuss arī uz Mariju jāliek. Fokuss uz Jēzus vietnieku šeit virs zemes – pāvestu. Citiem ir kādi fokusi uz kādiem reformātoriem, un tad sauc visu savu konfesiju viņu vārdos. Citiem ir fokuss uz sakramentiem, kamēr tu neiesi pie Vakarēdiena, tikmēr tev ir jāšaubās, vai gadījumā tu neatkritīsi no savas ticības. Un tad ir fokuss uz Svētā Gara dāvanām un brīnumiem, kuri, ja viņu nav, tad jautājums ir – vai tu esi patiess kristietis!? Un tā tālāk. Es nesaku, ka viņi visi uzreiz ir maldi, bet, ka tur ir paaugstināts risks pavilkt cilvēku nost no tā taisnā ceļa pie Kristus. Jo tie ir kā tādi magnēti, kas tevi velk uz vienu pusi, uz otru pusi un pievelk, un tu tur arī paliec, bieži vien. Šie fokusi spēj tik labi notušēt to, ka tu patiesībā dziļi sirdī neesi mierā ar to vienkāršo Bībeles Kristu. Tev vajag kaut ko ārešķīgu, tev vajag kādu piedzīvojumu un kamēr to nav, tikmēr ir tukšums un ir jāmeklē, un tad ir šie visi fokusi, kuri uz kādu laiku to aizpilda. 

Nepareizs fokuss, un Jēzus to tik skaidri pasvītro, Viņš saka: „Jūs knišļus izkāšat, bet kamieļus norijat!” Kāpēc knišļi un kamieļi? Tāpēc, ka 3.Mozus grāmatas 11.nodaļā ir uzskaitīti visi nešķīstie dzīvnieki un mazākais nešķīstais dzīvnieks ir knislis, un lielākais nešķīstais dzīvnieks ir kamielis. Tātad, Jēzus saka: „Tu mazāko skrupulozi izvāc no saviem ēdieniem un dzērieniem.” Jo viņiem mušiņas lidoja visapkārt, un ja kāda maza mušiņa iesēžas tavā vīnā un ja tu viņu iedzer, tad tu kļūsti nešķīsts, tāpēc viņi tos izkāš ārā ar kādiem sietiņiem vai ar kaut ko vēl, lai tikai nav knislītis iekšā. Bet vienlaikus tu lielāko aprij. Tu tās sīkās dillītes šķiro precīzi desmitai tiesai, bet tās lielās lietas tu ignorē – taisnu tiesu, žēlsirdību, ticību. Redziet, visas šīs iekšējās lietas, kuras tev nāk no sirds un kuras tu parādi tad, ja tev Kristus ir devis jaunu sirdi, nevis tie ārešķīgie darbi. 

Piektais. Mt 23:25 „Vai! jums, Rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jūs šķīstījat biķera un šķīvja ārpusi, bet iekšpuse ir pilna laupītkāres un izlaidības. Aklo farizej! Šķīstī vispirms biķera iekšpusi, tad arī ārpuse būs tīra.” Rakstu mācītāji un farizeji ļoti rūpējās par to, lai trauki būtu tīri un šķīstīti, bet tā problēma bija, ka tā trauka iekšpuse bija netīra. Jēzus saka: „Pilna laupītkāres un izlaidības.” Kas ir tā netīrā iekšpuse? Tas ir tas saturs. Tas ēdiens un tas dzēriens bija patiesībā zagts. Un te mēs esam nonākuši pie mūsdienu labklājības teoloģijas, kas šodien piedzīvo globālo uzvaras gājienu. Šī labklājības teoloģija zogas iekšā un Dieva vārdā tu sludini, ka tev vajag būt veselam un pārtikušam finansiāli, un ja tu ziedosi baznīcai, ja tu ziedosi garīdzniekiem, tad tavi trauki būs pilni un, protams, sludinātāju trauki arī būs pilni. Bet pilni, ar ko? Kas par liekulību! Kas par bezkaunību! Un atkal mēs varam teikt: „Ārēji tik skaisti, bet iekšēji pretīgi.” Par Rakstu mācītājiem un farizejiem Jēzus arī citviet pietiekami daudz ir teicis, ka viņi uzliek visādas nastas un visādus noteiktumus pildot savas kabatas un padarot cilvēkus nabagus. 

Sestais ‘vai’ Mt 23:27 „Vai! jums, Rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jūs esat līdzīgi nobalsinātām kapenēm, kas no ārpuses izskatās skaistas, bet no iekšpuses pilnas miroņu kauliem un visādām nešķīstībām. Tāpat arī jūs – no ārpuses jūs cilvēkiem rādāties taisni, bet savā iekšienē jūs esat pilni liekulības un ļaundarības.” Izraēlā bija pieņemts balsināt kapus, nokrāsot viņus baltus. It īpaši tad, kad nāca lielie svētki pavasarī, un kad daudzi ceļoja uz Jeruzālemi, un lai viņi netīšām nepieskartos kādam no šiem kapiem, kas atkal padara viņus nešķīstus, un lai viņi šādi nešķīsti neierastos uz svētkiem un nesagāna visu templi un visas svinības, tāpēc viņi nokrāsoja baltus šos kapus, arī lai vietējie netīšām neuzkāpj virsū. Te mēs atkal redzam – ārēji, Jēzus saka: „Cik skaisti!” Man arī patīk balta krāsa, mums ar sievu ļoti patīk balta krāsa, mēs arī teiktu: „Skaisti!” Bet iekšēji? Tur ir nāves aina, jo pieskaroties tu apgāni sevi. 

Man liekas, šodien mēs varam runāt par to, es varbūt mūsu daudzu vārdā varētu teikt: „Nu, es jau varu palasīt šo autoru, kaut arī es zinu, ka viņš māca maldus, bet nu es paņemšu tikai to labo. Gan jau es būšu pietiekami gudrs un atšķiršu, kas ir tas labais, un to pārējo es ignorēšu.” Vai arī: „Es iešu uz to pasākumu, es zinu, ka to organizē cilvēki, kuri nesludina Dieva Vārdu fundamentālajos jautājumos, tā ka es varētu pielikt roku uz sirds un teikt: „Jā, es ticu, ka tā ir patiesība,” bet es iešu, jo es ņemšu tikai to labo. Es ņemšu tikai to labo.” Tad es gribu teikt: „Uzmanies, ka tu vari neatšķirt robežu, kur sākas kaps.” Jo ziniet, Izraēlā pavasara plūdos šo balto krāsu aizskaloja, tad kad lietus lija, tā krāsa pazuda un tu vairs nevarēji atšķirt. Uzmanies, ka tas nesamaitā arī tevi, ka tu ej un neredzi, kur ir tā robeža. Ja tu šaubies, labāk ej ar loku, jo ir tik daudz pieejami labi, uzticami, Bībeli sludinoši, Bībeli mācoši, Bībelei uzticīgi mācītāji un autori, kāpēc vajag iet tur, kur ir šaubīgi? 

Pēdējais, septītais, lielais fināls, Mt 23:29-36 „Vai! jums, Rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jūs ceļat kapenes praviešiem un izrotājat kapu pieminekļus taisnajiem. Jūs sakāt: ja mēs dzīvotu mūsu tēvu laikā, mēs nebūtu līdzvainīgi praviešu asinsizliešanā. Tā jūs apliecināt, ka esat praviešu slepkavu bērni, un savu tēvu mēru piepildāt līdz galam. Jūs čūskas! Odžu dzimums! Kā jūs izbēgsiet no elles soda? Tādēļ, redzi, es sūtu pie jums praviešus, gudros un rakstu mācītājus; vienus jūs slepkavosiet, citus sitīsiet krustā, vēl citus šaustīsiet savās sinagogās un, tos vajādami, dzīsiet no pilsētas uz pilsētu. Tā pār jums nāks visas taisno asinis, kas virs zemes izlietas, – no taisnā Ābela asinīm līdz Zeharjas, Berehja dēla, asinīm, ko jūs nonāvējāt starp templi un altāri. Patiesi es jums saku: tas viss nāks pār šo paaudzi!” 

Viņi attaisnojās: „Nu, jā, mūsu tēvi, tur piekrītam, tur nebija viss tīrs, bet mēs! Nu, mēs jau nu gan nē!” Un Jēzus saka: „Nē, tieši jūs! Tieši jūs būsiet tie, kuri piepildīsiet to visu līdz galam.” Pilnu mēru. Jēzus saka: „Dariet to, dariet to līdz galam.” Un viņi to arī izdarīja, jo ko gan citu pēc šīs varenās, šausminošās Jēzus runas varēja sagaidīt? Viņi izdarīja to, ko bija darījuši viņu priekšteči. Elles dēli. Viltus durvju sargi. Viltīgie liekuļi. Šveiceru aktieri. To visu jau arī šodien viņi joprojām dara. Kristiešus vajā, spīdzina un slaktē, un tikai mēs te dzīvojam tādā siltumnīciņā un nejūtam elles karsto elpu, ja neskaita, ka mēs paši sev labprāt apkraujam ar visādām elles dēlu grāmatām, video svētrunām un podkāstiem, jo tik liels piedāvājums ir viltus praviešiem. Bet, ziniet, kāpēc ir tik liels piedāvājums? Tāpēc, ka ir tik liels pieprasījums. Jā. 

Tā nu es beigās vēlos divas domas mums šodien par visu šo, kuram mēs tā ātri izskrējām cauri, dot. Viena doma tāda patīkamāka un viena tāda ne pārāk patīkama, es sākšu ar to mazāk patīkamo. Šodienas teksts ir brīdinājums mums, neuztveriet šo lietu vieglprātīgi. Mums ir izaicinājums mūsdienu kultūrā kļūt ar vien iecietīgākiem, kļūt ar vien cieņpilnākiem ar tādu mīlestību, kura ir viltus mīlestība. Bet mums ir jābūt uzmanīgiem un ne tikai tas, ka mums ir jāiestājās par nepatiesību jeb pret nepatiesību. Mēs neesam Jēzus, mēs esam krituši cilvēki, kuri ir padarīti jauni, bet mēs joprojām nezinām visu, mēs nespējam, mums ir jābūt daudz uzmanīgākiem. Bet tas, ko mēs varam darīt – nelaižam iekšā visādus mēslus, nelaižam iekšā tik daudz uz cilvēku pieredzi un dzīvesstāstiem balstītu mācību un atziņas. Tikai Bībele ir Dieva Vārds, tikai Bībele ir pilnībā uzticama. Bez Jēzus arī citi Jaunās Derības autori brīdina par šo jautājumu un tā viltīgo dabu, piemēram, Pāvils raksta Timotejam: „Būs laiks, kad ļaudis vairs necietīs veselīgo mācību, bet savas iekāres dzīti, pulcinās sev tādus skolotājus, kas glaimo viņu dzirdei. Viņi novērsīs savas ausis no patiesības un pievērsīsies mītiem.”

Cik daudzi šodien ticību meklējošie pulcina paši, nevis tikai, ka viņiem ierodas no ārzemēm, atbrauc „evaņģēlists”, bet paši piemeklē sev to, ko viņi grib dzirdēt. Stilīgus sludinātājus un asprātīgus rakstniekus, no kuriem ausis kut un acis mirdz, bet beigas ir karstas, jo šie elles dēli piesvilina elles ugunis saviem patmīlīgiem, patiesības nogarlaikotajiem klausītājiem. Tā pazīme ir, ka viņi pārsvarā māca – dari! Viņi mēģina cilvēkus ievilkt aizņemtībā, jo aizņemtība ir ļoti laba metode. Ziniet, pat neticīgu cilvēku nav tik grūti padarīt par mācītāju, ja tu viņam iedosi daudz lietu, ko darīt, daudz rituālu, ko izpildīt, daudz noteikumu, ko ievērot – jo vairāk būs darāmā, jo īstāks viņš izskatīsies. Tas jau nav tikai mācītājiem, tas ir mums katram. Tāpēc es ticu, ka Bībele nemāca tik daudz ‘ko darīt’, bet ‘kādam kļūt’. Ne tik daudz, ko ārēšķīgi darīt, bet kādam sirdī kļūt, par to jau arī Jēzus šeit runā ar šiem Rakstu mācītājiem un farizejiem. Šo darīšanu, darīšanu, darīšanu labprāt māca šie maldu mācītāji, liekot uzsvaru uz šo ārešķīgo, bet tā darīšana vien ir ļoti bīstama. 

Atcerieties, Kalna svētrunas kulminācijā, ko mes arī bieži šeit citējam, Jēzus saka: „Daudzi teiks: „Kungs, Kungs! Vai mēs nedarījām, nedarījām, nedarījām Tavā vārdā viskautko?” Un tad es teikšu viņiem, Jēzus saka: „Es jūs nekad neesmu pazinis! Jā, jūs daudz ko darījāt, jo jums mācīja jūsu mācītāji, kurus jūs esat piemeklējuši, bet jūs nekad neesat kļūvuši par maniem paziņām, par maniem draugiem, par maniem mācekļiem, par maniem sekotājiem. Darījuši – jā, bet kļūvuši? Es jūs nepazīstu. Ejiet ellē ar uz sevi vērsto ticību, ejiet ellē pie saviem elles dēliem, kuriem tik labprāt sekojāt, kamēr es jūs saucu pie sevis, pie sava Vārda.” Ar to darīšanu ir bīstami. Tieši tā gāja šiem Rakstu mācītājiem un farizejiem. Un to pašu sludina tik daudzi, tā saucamie kristīgie sludinātāji, arī šodien. Bet tie, kuri ir kļuvuši par Kristus mācekļiem, sekotājiem, tie darīs, darīs Kristus darbus, tie mācīsies Kristus pavēles, tie paklausīs savam Kungam, tie gribēs būt draudzē ar citiem kopā, kas ir Kristus draudze. Bet vispirms kļūsti un tad dari. 

Un patīkamā ziņa. Gribas noslēgt šo smago vielu ar kaut ko tādu pozitīvāku, vai ne? Es gribu teikt, ka mēs varam būt pateicīgi, ja atskatoties uz mūsu dzīvi, mēs redzam, ka mums ir bijuši durvju atvērēji. Paldies, Dievam, par viņiem! Paldies, Dievam, par viņiem, kuri nav meklējuši savu godu, bet Kristus godu, kuri nav meklējuši savu labumu, bet mūsu labumu. Jo, ziniet, Dievs nomainīja durvju sargus. Rakstu mācītāju un farizeju laiks beidzās. Viņiem atslēgas tika atņemtas. Un, kā jums šķiet, kam tika iedotas atslēgas? Jēzus saka Pēterim, Mateja 16: „Es tev došu Debesu Valstības atslēgas.” Mācekļiem. Mācekļiem ir dotas šīs atslēgas. Un kam Pēteris ir tās pārmantojis šodien? Kurš ir Pētera pēctecis šodien? Pāvests? Nepareizā atbilde. Tu un es. Tu un es. Mēs stāvam pie šīm durvīm arī šodien. Pat, ja tu neesi mācītājs un sludinātājs, tev arī ir dota šī atslēga un tava atbildība ir rūpēties par to, ka cilvēki, kuri atrod ceļu pie šīm durvīm, arī ienāk iekšā. Mūsu atbildība ir, ka mums, kādu dienu, Kristus neteiktu šos visus ‘vai! jums’. Tā ir ļoti liela atbildība, kas mums ir uzticēta. Paldies, Dievam, par to!

Lūgsim.

Lielais Kungs, paldies, Tev, ka mēs varam būt šeit šajā namā, kura durvis tiek atvērtas katru nedēļu, kur mēs varam ienākt un dzirdēt Tavu Vārdu. Bet vēl vairāk, ka mēs esam varējuši ieiet caur tām Mūžīgajām durvīm, Debesu Valstības durvīm, Kungs, kas esi Tu, Jēzu. Un Tu esi teicis, ka nāks daudzi un kāps iekšā pa logiem, tie visi ir zagļi un, ka tikai Tu esi uzticams, durvis ir aprakstītas šajā grāmatā. Palīdzi, ka mēs būtu uzticami, ka mēs meklētu patiesību, bet arī būtu gatavi iestāties pret nepatiesību, spējīgi atšķirt to. Tavs Vārds to māca un parāda un dod norādījumus. Lūdzu, dod, Kungs, ka mēs varētu arī to lietot. Es lūdzu par katru, kurš dzird šo Vārdu, ka pienāktu tā diena, ka katrs kurš ir šeit, kļūtu par Tavu bērnu, kļūtu par Tavu sekotāju un tad darītu lielas lietas, varbūt neredzamas, bet lielas lietas, kurām ir Mūžības vērtība. Jā, Kungs, lūdzu, dari to un paldies, Tev, par visu. Lai Tev ir gods un slava, āmen.