#31 Kas ir cilvēka vislielākā problēma?

Tā Raksti saka uz faraonu: es tādēļ esmu tevi pacēlis, lai pie tevis parādītu savu spēku un mans vārds tiktu daudzināts visā pasaulē. Tā nu Dievs, kuru grib, to apžēlo un, kuru grib, to nocietina. Tu man varbūt jautāsi: kādēļ viņš vēl nosoda? Kas tad var stāvēt pretī viņa gribai? Bet, cilvēk, kas tu tāds esi, ka runā pretī Dievam? Vai tad veidojums var sacīt savam veidotājam: kādēļ tu mani tādu esi izveidojis? Vai tad podniekam nav varas pār mālu, ka viņš no vienas un tās pašas pikas gatavo vienu trauku godam un otru negodam? Bet ko tad, ja Dievs, gribēdams parādīt savu dusmību un savu varu, lielā lēnprātībā ir pacietis iznīcībai paredzētos dusmības traukus un parādījis savas godības bagātību pār žēlastības traukiem, ko viņš jau iepriekš sagatavojis godībai? Tādus viņš aicinājis arī mūs – ne tikai no jūdiem, arī no pagāniem. Kā Hozejas grāmatā viņš saka: es saukšu par savu tautu to, kas nav mana tauta, un savu neiemīlēto par iemīlētu, un, kur tiem bija sacīts: jūs neesat mana tauta, – tur tie tiks saukti: dzīvā Dieva dēli. Bet Jesaja par Israēlu izsaucas: pat ja Israēla dēlu skaits būs kā jūras smiltis, tikai pārpalikums izglābsies! Jo Kungs to darīs, šo vārdu piepildīdams un pasteidzinādams virs zemes. Kā Jesaja to jau iepriekš pasludinājis: ja Pulku Kungs nebūtu mums atstājis kādu sēklu, mēs būtu kļuvuši kā Sodoma un līdzinātos Gomorai. — Romiešiem 9:17-29