#36 Kādēļ tika radīta pasaule?

Es, brāļi, negribu jūs atstāt neziņā par šo noslēpumu, lai jūs paši sev neliktos gudri: daļa Israēla ir tikusi nocietināta līdz laikam, kad visas tautas būs nākušas pie Dieva. Un tā tiks izglābts viss Israēls, kā ir rakstīts:
glābējs nāks no Ciānas,
viņš novērsīs bezdievību no Jēkaba.
Un šī būs mana derība ar viņiem,
kad būšu atņēmis tiem viņu grēkus.
Pēc evaņģēlija viņi ir Dieva ienaidnieki jūsu dēļ, bet pēc izredzētības viņi ir mīļotie tēvu dēļ. Dieva žēlastības dāvanas un aicinājums ir negrozāms. Jo, tāpat kā jūs reiz bijāt nepaklausīgi Dievam un tagad esat apžēloti viņu nepaklausības dēļ, tā arī tagad šie ir nepaklausīgi, lai jūs tiktu apžēloti un arī viņi paši reiz tiktu apžēloti. Dievs visus ir saslēdzis nepaklausībā, lai visus apžēlotu. Kāds Dieva bagātības un gudrības, un atziņas dziļums! Cik neizprotamas ir viņa tiesas un neizdibināmi ir viņa ceļi!
Kas gan ir izzinājis Kunga prātu,
kas viņam ir bijis padomdevējs;
kas viņam jebkad ko ir devis,
ka viņam būtu jāatlīdzina.
Jo no viņa un caur viņu, un uz viņu ir viss; viņam ir gods mūžīgi! Āmen!
— Romiešiem 11:25-36

Svētrunas noraksts

 
Kāds vīrs ar baltu bārdu sēž mašīnā. Viņš tur ir viens pats. Automašīna stāv blakus kādai vientuļai bākai un viņš kaut ko raksta kladē, un tad skaļi pie sevis izrunā to, ko viņš tur ir uzrakstījis. Var redzēt, viņš cīnās ar emocijām, un vēlāk kļūst skaidrs, ka tas, ko viņš tur raksta, ir uzruna viņa meitai, kuru šodien viņš nodos jaunā vīra rokās. Atceļā jau no kāzām sieva sēž pie stūres, vīrs sēž aizmugurē, un šī sieva ieslēdz mūziku, uzliek kādu dziesmu, kur var redzēt, ka tā ir ar vēsturi abiem šiem cilvēkiem – vīram un sievai. Tad viņi paskatās viens uz otru caur spoguli un pasmaida. Tas ir stāsts no kādas Volvo auto reklāmas. Šo reklāmu es reizēm darbā parādu klientiem. Tie, kuri nezina – es ikdienā strādāju kā dizainers, veidoju mājaslapas. Tad es viņiem (klientiem) parādu šo reklāmu un uzreiz pēc tam es uzlieku otru reklāmu. Tā ir kādas BMW automašīnas reklāma. Tajā savukārt ir redzams vīrietis, kurš iekāpj automašīnā, bet kamera uzreiz pievēršas auto detaļām. Parāda tur lāzera LED gaismas, kuras ir iebūvētas šajā jaunās paaudzes mašīnā. Žestu vadības paneli, ar rokām paceltām pavicini un tur kaut kas ieslēdzas/izslēdzas. Ar pulti vadāmi krēsli, izbrauc galdiņš utt.. Tiek piezoomots premium klases tumbām.

Tad, kad šī reklāma ir beigusies, tad es klientam pajautāju – kas jūsuprāt ir tā būtiskā atšķirība starp šīm divām reklāmām? Starp šo pirmo un otro? Atšķirība ir tajā, kādu jautājumu tās atbild, uz kādu jautājumu tās sniedz atbildi. BMW reklāma pievērš jautājumam – kas tas ir par auto? Kas šajā auto ir jauns un foršs? Kamēr šī Volvo reklāma uzdod jautājumu – kādēļ? Kādēļ šis auto ir vajadzīgs? BMW reklāmā tiek uzsvērts priekšmets jeb objekts, un tādēļ tiek uzskaitītas visas šīs tehnoloģijas, visas šīs funkcijas. Savukārt Volvo reklāmā tiek uzsvērts tas pielietojums, tādēļ tas parāda auto vietā cilvēkus, parāda kādas emocijas cilvēki tur piedzīvot var, kādas sarunas vada, kā viņi ir izaudzinājuši savus bērnus šajā vietā, šajā automašīnā, kā viņi ir pieņēmuši izšķirošus dzīves lēmumus. Šajā Volvo reklāmā tikai pavisam īsi tiek parādītas tumbas tajā brīdī, kad šī sieva ieslēdz mūziku, jo tumbas ir otršķirīgas. Primārais ir jautājums – kādēļ?

Lūk, šie divi jautājumi ir tie, kuri vienmēr būs izvēlē, ja tu vēlies kaut ko pārdot, par kaut ko pārliecināt, kam tu liksi uzsvaru? Vai tu liksi uzsvaru uz to, kas tas ir vai arī kādēļ tas ir un kādēļ tev tas ir vajadzīgs? Tieši tāpat ir garīgajā dimensijā. Daudzi kristietību uztver kā tādu vietu, kurā saprast, kas ir šī dzīve, kas ir Dievs, kas esmu es – cilvēks? Un mēs varētu teikt – viņiem ir taisnība, kristietība to tiešām arī atklāj. Bet man pieredze rāda, ka tikai retais pat kristiešu vidū uzdod jautājumu – kādēļ šī dzīve? Kādēļ galu galā mēs vispār šeit esam? Kādēļ cilvēks ir radīts un pats lielākais jautājums – kādēļ vispār pasaule tika radīta? Kādēļ?

Un tieši uz šo jautājumu centīsimies šodien atbildēt caur Apustuļa Pāvila vārdiem, kurus viņš raksta Romiešu vēstulē 11.nodaļā pēdējais bloks. Tie no mums, kuri šeit ir regulāri, tie zina, ka mēs joprojām esam svētrunas sērijā ‘Dieva Evaņģēlijs’, mēs viņu tā esam nosaukuši, proti sērija no Pāvila vēstules Romiešiem. Es aicinu jūs arī atvērt 11.nodaļu un mēs no 25.panta apskatīsim to pēdējo bloku. Un ar šo mēs noslēgsim to lielo daļu, tās trīs nodaļa, to triloģiju, kura ir Romiešu 3 no 9.-11.nodaļas, kas iespējams ir grūtākais teksts visā Jaunajā Derībā. Daudziem tieši šīs trīs nodaļas ir visgrūtāk pieņemamas, jo tur ir tik daudz runas par to, kas mums šķiet paradoksāls. Bet bez šīm trīs nodaļām Dieva Evaņģēliju nav iespējams izprast. Ja mēs izņemtu šīs nodaļās, ignorētu tās, noklusētu tās, tad mūsu izpratne par Evaņģēliju paliks vien tāda puspatiesība. Bet patiesība, tā pilnā patiesība ir tā, kura dara tevi brīvu, Jēzus saka. Tāpēc mēs gribam šodien noslēgt šo bloku, bet vēlreiz arī dot tam laiku apskatīties uz to. Un tā kā šeit tas teksts ir tāds pagarš atkal, 12 panti, tāpēc mēs sadalīsim to trīs daļās. Katrai daļā būs nosaukums, kas sāksies ar burtu N, tā lai vieglāk jums atcerēties. Tie ir trīs N burti, trīs daļās, kuras, mēs varētu teikt – Pāvils tagad mūs iesēdina savā mašīnā un mūs izvedīs cauri šim stāstam. Tātad, stāstam kādēļ galu galā vispār mēs šeit esam? Kādēļ šī pasaule ir radīta? Kā jau katrā izcilā stāstā viss sākās ar kaut kādu tādu noslēpumu, tāpēc pirmā daļā būs noslēpums. Pāvils mūs savā ziņā ieved tādā mežā.

Pirmais, par ko viņš runā, ir noslēpums. Mēs varam izlasīt pantus 25.-29. un tur rakstīts šādi: “Es, brāļi, negribu jūs atstāt neziņā par šo noslēpumu, lai jūs paši sev neliktos gudri: daļa Israēla ir tikusi nocietināta līdz laikam, kad visas tautas būs nākušas pie Dieva. Un tā tiks izglābts viss Israēls, kā ir rakstīts: glābējs nāks no Ciānas, viņš novērsīs bezdievību no Jēkaba. Un šī būs mana derība ar viņiem, kad būšu atņēmis tiem viņu grēkus. Pēc evaņģēlija viņi ir Dieva ienaidnieki jūsu dēļ, bet pēc izredzētības viņi ir mīļotie tēvu dēļ. Dieva žēlastības dāvanas un aicinājums ir negrozāms.” Tātad, šeit mēs redzam stāstu par divām cilvēku grupām. Patiesībā tās ir pasaulē vienīgās divas cilvēku grupas. Visi cilvēki visā pasaulē ir iedalāmi šajās divās grupās – tie ir jūdi un pagāni. Jūdi ir jūdi, un pagāni ir ne-jūdi. Tātad, visi pārējie, kas nav jūdi, tie ir pagāni, arī mēs.

Pāvils šeit turpina to domu, ko viņš jau bija iesācis 11.nodaļā, par ko mēs jau esam iepriekš arī runājuši, proti, ka jūdi tika izredzēti kā galvenā tauta Dievam, caur kuru Dievs nesīs glābjošo vēsti. Bet, tad kad Dievs pats ierodas šeit virs zemes, beidzot, tad jūdi Viņam pagriež muguru. Jūdi Viņu atraida. Tādēļ Jēzus pagriežas un aiziet tālāk, aiziet pie pagāniem. Bet, lai pagāni nedomātu, ka nu viņi ir augstāki, ka nu viņi ir kaut kas, tādēļ seko šodienas brīdinājums, šodienas vārdi, kurus Pāvils saka: “Lai jūs paši sev neliktos gudri, tādēļ es jūs negribu atstāt neziņā par šo noslēpumu.” Tātad, Pāvils vēlas mums atklāt kaut kādu noslēpumu. Kas ir šis noslēpums? Pāvils par noslēpumu runā viss kaut kur Bībelē, Jaunajā Derībā, šī nav vienīgā vieta. Piemēram, vēlāk Romiešu vēstules pašā noslēgumā viņš runās atkal par noslēpumu. Viņš tur teiks, 16.nodaļā: “Bet tam, kas jūs var stiprināt ar manu Evaņģēliju un Jēzus Kristus pasludināšanu pēc tā noslēpuma atklāsmes, par kuru bija klusēts no mūžīgiem laikiem, kas tagad ir tapis redzams caur pravietiskiem rakstiem un ar mūžīgā Dieva pavēli darīts zināms, lai ticībai pakļautos visas tautas.”

Tātad, šeit Pāvils saka, tas ir kaut kāds noslēpums, par ko bija klusēts kopš mūžīgiem laikiem, un tas tika darīts zināms tikai ap Pāvila laiku, tikai ap šo Jaunās Derības atnākšanas laiku. Kādā citā rakstvietā Pāvils paskaidro vairāk par šo noslēpumu, tā ir vēstule Efeziešiem, tur 3:2 viņš saka: “Jūs jau esat dzirdējuši par Dieva žēlastības mantību, kas man jums jānodod, tas ir noslēpums, kas man ar atklāsmi darīts zināms, kā jau es esmu par to īsumā rakstījis. To lasīdami jūs varat noprast manu Kristus noslēpuma izpratni. Šis noslēpums cilvēkdēliem citās paaudzēs netika darīts zināms kā tas tagad Garā ir atklāts viņa svētajiem apustuļiem un praviešiem.” Un tad Pāvils tālāk nākamajā teikumā pasaka, kas tad ir šis noslēpums. “Tādējādi pagāni ir kļuvuši par līdzmantniekiem tās pašas miesas locekļiem un apsolījuma līdzmantniekiem Jēzu Kristū caur Evaņģēliju, kura kalps es esmu kļuvis. Man, no visiem svētajiem vismazākajam, ir dota žēlastība caur Evaņģēliju sludināt pagāniem, Kristus neizdibināmo bagātību un celt gaismā, kā jārīkojas ar noslēpumu, kas kopš mūžīgiem laikiem bija apslēpts visā radītājā Dievā, lai caur draudzi darītu zināmu visām varām un spēkiem Debesīs, Dieva daudzveidīgo gudrību, kas pēc Viņa mūžīgā nolūka ir īstenota Jēzu Kristū, mūsu Kungā.”

Garš apraksts, bet jūs dzirdējāt, viņš kādas 4 x piemin vārdu noslēpums. Tātad, tas lielais noslēpums, kuru neviens nenojauta, ka mācītās izredzētās Israēlas tautas vietā nemācītie, barbariskie, vienaldzīgie pagāni kļūs par apžēlotajiem Dieva bērniem. Tieši to mēs šodien redzam. No visām pasaules reliģijām tikai kristietība ir tā, kas ir tik ļoti multi-kulturāla, tik ļoti multi-etniska, tik visaptveroša, jo visas pārējās ir saistītas ar kādu reģionu. Jūdaisms ir izteikti saistīts ar Izraēlu, islāms ir izteikti saistīts ar arābu valstīm. Budisms, hinduisms ir cēlies no Āzijas puses, bet kristietība ir izpletusies par visurieni. Tā iet jebkurā sociālajā slānī, kā pie bagātajiem, tā pie nabadzīgajiem. Bet patiesībā, kristietībai nemaz nevajadzēja rasties, vajadzēja būt Jūdaismam 2:0, mēs tā varētu teikt. Jo tā bija tā sākotnējā doma, ka Jūdaisms pieņems Dievu, par kuram viņam ir mācīts gadsimtiem ilgi. Bet Jūdaisms nepieņēma Jēzu, tādēļ Dievs pievērsās pagāniem. Tāpēc es varu teikt jums, draugi, jūs esat daļa no šī Dieva noslēpuma. Jūs šodien esat daļa no tā, ko Dievs bija sagādājis, sarūpējis Israēla tautai, savai izredzētajai, mīļotajai tautai. Mēs šodien baudām to, kas bija sagatavots viņiem. Jēzus nāca, mēs varētu teikt, ar tādu dāvanu, Isrāels pateica – nē, man to nevajag! Tāpēc šī dāvana nonāca līdz mums. Tāpēc tas ir aicinājums šajā pirmajā punktā mums katram – nenovērtēt to par zemu.

Mums var likties pašsaprotami, ja mēs dzīvojam šajā kristīgajā vidē, iespējams, mēs liela daļa esam uzauguši kristīgajā vidē, par Dievu mēs varam dzirdēt aiz katrām baznīcas durvīm, pašiem tikai jāizvēlas, uz kuru baznīcu aiziet svētdienā. Par Jēzu mēs varam uzzināt atverot Bībeli, kas nopērkama viegli. Bet varbūt mums vajag tādu reality check, mazliet apzināties, mazliet atcerēties, kādā mežonībā mēs dzīvotu šodien, ja Dievs nebūtu pagājis garām Israēlam, lai aizietu līdz pagāniem, līdz mums. Mēs dzīvotu kaut kur tādā situācijā, kādā ir arābu valstis, no kurām bēgļi mūk tieši uz kristīgajiem rietumiem. Vai tu to novērtē? Vai tu mācies to nepieņemt kā pašsaprotamu? Šo mežonību un jucekli mēs sākam just tiklīdz kristīgās vērtības tiek pastumtas malā, kā tas notiek šajā, es gribētu teikt post-kristīgajā pasaulē, kurā jaunā paaudze uzaug bez šīm kristīgajām vērtībām un ir gatavai visu dekonstruēt, visu jaukt nost.

Paldies Dievam par šo noslēpumu, kuru Viņš bija paturējis līdz Jaunās Derības laikam un, kura centrā varam atrasties mēs. Bet tā ir tikai viena daļa no tā noslēpuma, jo otra daļa ir tā, ka pats Israēls arī tomēr beigās nonāks pie Dieva. Un tas arī ir noslēpums, daudzi domā – nu jā, Israēls pats vainīgs, pagrieza muguru, viņi varēja, viņiem bija tik daudz dots, nu viņi paši ir vainīgi. Bet tas, ko šodien Pāvils šajā tekstā pasaka, ir vēl viena daļa no šī noslēpuma, ka Israēls beigās arī pagriezīsies pretī Dievam un pieņems Viņu. Tas līdzeklis šim notikumam būs tieši tas pats līdzeklis, kādu mēs esam izmantojuši, un tas līdzeklis ir otrais punkts un tā ir nepaklausība.

Nepaklausība. No 30.-32. pantam Pāvils raksta: “Jo, tāpat kā jūs reiz bijāt nepaklausīgi Dievam un tagad esat apžēloti viņu nepaklausības dēļ, tā arī tagad šie ir nepaklausīgi, lai jūs tiktu apžēloti un arī viņi paši reiz tiktu apžēloti. Dievs visus ir saslēdzis nepaklausībā, lai visus apžēlotu.” Tātad, mēs redzējām pirmajā punktā, mēs runājām par noslēpumu, bet tagad otrais punkts ir tas iemesls, kādēļ šis ir bijis noslēpums.
Jo, ja mēs tā padomājam par šo nepaklausību, tas šķiet tik neloģiski, tas šķiet cilvēciski tik pretdabiski, tas ir tik pretēji tam, kā mēs cilvēki rīkotos, jo Dievs lieto cilvēku nepaklausību kā līdzekli, lai viņus apžēlotu. Dievs lieto cilvēku nepaklausību kā līdzekli, lai viņus apžēlotu. Paskaties vēlreiz 30. pantu: “Tāpat kā jūs reiz bijāt nepaklausīgi Dievam” un mēs varam šeit apstāties un teikt – jā, mēs pagāni, mēs tiešām bijām nepaklausīgi Dievam, mēs neticējām Dievam, mēs nepaklausījām Dievam, Dievs vispār mums neinteresēja, Dievs vispār neeksistēja mums. Palasi Latvijas tālo vēsturi un tu redzēsi, cik patiesi šie vārdi ir, no kurienes mēs nākam. Viņš saka: “Tāpat kā jūs reiz bijāt nepaklausīgi Dievam un tagad esat apžēloti viņu nepaklausības dēļ.”

Redziet, tātad, iemesls mūsu apžēlošanai bija viņu, jūdu, nepaklausība. Mūsu nepaklausība tika anulēta tādēļ, ka viņi bija nepaklausīgi. Tu esi kādreiz pateicis jūdiem paldies? Paldies par to, ka tu šodien vari ticēt Dievam? 31.pantā viņš saka: “Tā arī tagad šie ir nepaklausīgi, lai jūs tiktu apžēloti un arī viņi paši reiz tiktu apžēloti.” Man liekas apbrīnojami šis vārdiņš lai . “Viņi bija nepaklausīgi, lai mēs tiktu apžēloti.” Tas ir mazliet citādāk nekā teikt: “Viņi bija nepaklausīgi, viņi paši vainīgi, un tāpēc tad nu kā plāns B tad tagad jūs esat.” Izrādās, Dievs saka: “Viņi bija nepaklausīgi, lai jūs tiktu apžēloti.” Kaut kādā ziņā tas viss ir uz viņu rēķina, ko mēs šodien šeit saņemam. BET tur ir teikts arī: “Lai viņi paši reiz tiktu apžēloti.” Tātad, iemesls žēlastībai ir nepaklausība, šeit Pāvils saka. Mēs teiktu, cilvēciski tas ir tieši pretējais, kā mēs darītu. Mēs teiktu – ja ir nepaklausība, tad tas būs iemesls sodam, sekas būs sods. Bet šeit mēs redzam – nepaklausības sekas ir žēlastība. Nepaklausība kļūst par iemeslu žēlastībai. Tāds, lūk, ir Dievs, tik pretējs mums. Tik pretējs mūsu domāšanai.

Un tad seko tas neticamais 32. pants, kurš pasaka pavisam skaidri, ka tā nav nejaušība, bet tas ir Dieva plāns, jo tur ir teikts un Pāvils tiešām uzdrošinās teikt šo, viņš saka: “Dievs visus ir saslēdzis nepaklausībā, lai visus apžēlotu.” Wow, Dievs ir saslēdzis nepaklausībā! Es esmu diezgan daudz dzirdējis tādu viedokli, ka šodienas nepaklausība mūsu sabiedrībā un kristīgajā baznīcā liecina par to, ka Dievs ir zaudējis kontroli vai Viņš ir pagriezis muguru, tāpēc notiek tas viss, kas notiek mums apkārt. Bet šie Bībeles vārdi kaut kādā veidā liecina par pretējo, viņi saka – nepaklausību, kuru cilvēks mestu miskastē kā nederīgu, Dievs spēj lietot vareniem plāniem. Dievs ierauga kaut kādu vērtību šajā nepaklausībā. Redziet, tieši tik visspēcīgs ir mūsu Dievs un tā ir tā cerība tev un man šodien. Tas ir tas Dieva Evaņģēlijs, ka žēlastība spēj nākt tur, kur ir bijusi nepaklausība. Ne tikai spēj nākt, bet tā tiešām ir nākusi. Tā ir nākusi un tā ir nākusi pār mūsu tautu, pār mums pagāniem. Tikai sapratīsim to pareizi, es teicu tā ir tava cerība nevis tavs attaisnojums, lai turpinātu dzīvi grēkā un nepaklausībā. Ja tu nožēlo, ka tu esi maldījies, ja es nožēloju, ka es esmu maldījies, tad man ir cerība ar šo Dievu, ar šo Jēzu Kristu, man ir cerība un tā cerība ir līdz tavas dzīves pēdējam sirdspukstam.

Paskatieties vēlreiz uz šo apbrīnojamo 32.pantu: “Dievs visus ir saslēdzis nepaklausībā, lai visus apžēlotu.” Vai jums nebija uzreiz jautājums – pag, pag, lai visus apžēlotu? Pāvils te māca universālismu, proti, ka beigu beigās visi tiks izglābti? Es zinu, ka man kāds vīrs bērnībā teica, ka viņam liekas, ka Bībele māca, ka beigās tomēr visi tiks izglābti, ka Dievs jau ir tik mīlošs, ka nevar būt, ka kādi aizies uz elli. Beigās visi tiks apžēloti. Bet tie, kuri mācās lasīt Bībeli, zina, ka vienmēr pirmais jautājums ir par kontekstu. Un tas vārds visi šeit ir jāskata kontekstā un konteksts šeit nav par individuālo cilvēku, bet par cilvēku grupām, kas ir jūdi un pagāni. Viņi visi tiks glābti – jūdi un pagāni, kuri griezīsies pie Kristus.

Bet paskatāmies vēlreiz uz šo pantu. “Dievs visus ir saslēdzis nepaklausībā.” Vēl viena doma – kad tu paskaties uz vārdu saslēdzis, kādā veidā Dievs viņus ir saslēdzis nepaklausībā? Tur tiek izmantots grieķu valodā vārds, kas nozīmē tā kā saslēgt tā, kā zivis tīklā saslēdz. Lūkas evaņģēlija 5.nodaļā tiešām tā arī ir pieminēts vienā vietā šis vārds, tur ir teikts: “Tā izdarījuši viņi noķēra milzum daudz zivju, tā ka viņu tīkli saplīsa.” Tātad, saslēgti kā zivis tīklā šajā nepaklausībā. Tas pats ir izmantos Galatiešiem 3, kur ir teikts: “Bet Raksti visu ir ieslēguši grēka varā, lai apsolījums tiktu dots ticīgajiem ticībā uz Jēzu Kristu.” Atkal mēs redzam saslēgti – Raksti saslēdz visus cilvēkus kaut kādā varā. Vēl šī doma ir izmantota, piemēram, tādā domā kā militārs ielenkums, kā Jozua vadībā Israēls ielenca Jēriku. Vai arī kā cilvēks tiek ieslēgts cietumā.

Te mēs redzam, ka visi ir ieslēgti nepaklausības cietumā, nepaklausības tīklā, nepaklausības ielenkumā, kurā Dievs ir paredzējis tikai vienu izeju un tā ir Dieva dotā apžēlošana caur Jēzus nāvi. Neviens cilvēks pats ar savu gudrību, ar saviem darbiem nevar tikt ārā no šī ieslodzījuma. Tikai viens ceļš un tā ir Dieva apžēlošana. Israēls tiks ārā tikai tāpēc, ka Dievs viņus apžēlos. Mēs pagāni esam tikuši ārā tikai tāpēc, ka Dievs mūs ir apžēlojis. Te ir jāpiemin, ka Dievs nesaslēdz cilvēkus pret viņu gribu. Dievu mēs nevaram vainot, ka Viņš ir ieslēdzis cilvēkus kaut kādā nepaklausībā. Ko tad tas Dievs no viņiem vēl var prasīt, ja jau Viņš pats to ir izdarījis? Dievs nav jāvaino, jo viņi paši ir grēkojuši no savas brīvās gribas un tad, kad viņi grēko, tad viņi saslēdz sevi šajā grēkā, nepaklausībā un padara savu gribu nebrīvu. Un tā Dievs pieļauj šo situāciju, Viņš saslēdz viņus nepaklausībā, bet viņš nav vainīgs, līdzīgi kā tiesnesis nav vainīgs, ja viņš notiesā noziedznieku uz ieslodzījumu cietumā. Tā ir cilvēku nepaklausība Dievam, kas ir vainīga.

Bet Dievs izmanto šo nepaklausību apbrīnojamā kārtā nevis, lai viņus atstātu tur uz mūžīgu ieslodzījumu, bet lai viņus apžēlotu. Tā tas ir bijis ar pagāniem, tā tas būs ar jūdiem. Un tava un mana dzīve ir pilna ar nepaklausību, jautājums ir, ko mēs ar to darīsim? Tava un mana nepaklausība ir droša tikai Dieva rokās, jo tikai Viņa rokas spēj strādāt ar šo materiālu. Un zini, ja tu esi noguris no visa tā, ka tu dziļi sevī zini, ka tā ir nepaklausība, ka tas ir nepareizi, un ja tu apzinies, ka šīs zemes dzīves beigas pienāks drīz, kā tas pienāk visiem, un ja tu apzinies, ka tava dzīve tiks atritināta tavu acu priekšā un viņa noskries tev gar acīm, viss tas, ko tu esi darījis un tu redzēsi to nepaklausību, tādu atkailinātu ar savu jauno, citu svaru, ar tās pilno smagumu, kā tādu dzirnakmeni, kas tevi rauj iekšā jūras dziļumos – ja tu to apzinies, tad es tevi atgriežu atpakaļ šajā mirklī, šodienā un vēlreiz atgādinu – Dievs spēj šo nepaklausību pārvērst apžēlošanā, ja tu nāc pie viņa bez maskas ar īstu, dziļu, patiesu grēku nožēlu. Viņam nepaklausība ir materiāls, ar kuru Viņš vienīgais zina ko iesākt.

Varbūt tu jautāsi – vai tad Dievs priecājas par nepaklausību? Viņam patīk? Vai šis teksts saka, ka Viņš gaida to? Viņš vēlas to? Nē, protams, ka nē. Dievs priecājas par paklausību. Bet tas ir ļoti labs jautājums, kuru tu uzdevi, jo tas pagriež mūs pretī tam gala jautājumam, kādēļ tad Dievs radīja šo pasauli? Vai tad Viņam bija vientuļi, Viņam vajadzēja cilvēku? Viņš to radīja cilvēka dēļ? Vai Viņš to radīja tādēļ, lai no cilvēka gūtu kādu baudu? Lai no cilvēka saņemtu paklausību? Ja jā, tad Dievs ir smagi izgāzies, jo mēs redzam, ka viss, ko cilvēks var pienest ir nepaklausība, nepaklausība, nepaklausība. Ja Dievs būtu radījis šo pasauli cilvēka dēļ, kā mums noteikti gribas domāt, tad Viņš nevar būt visspēcīgs, jo Viņš ir izgāzies. Viņš nav sasniedzis savu mērķi. Bet 32.pantā mums tiek atklāts, ka Dievs apzināti lieto tieši šo nepaklausību. Šī nepaklausība Dievu nemaz nav nošokējusi. Šī nepaklausība nav izrāvusi kontroli no Dieva rokām. Šajā tekstā mēs redzam – Viņš zina, ko dara. Šis mūžsenais noslēpums jau saturēja šo sastāvdaļu nepaklausība. Šis fakts nevis atņem, bet tieši atklāj Dieva neizdibināmo visspēcību. Tas mūs aizved pie trešā un pēdējā punkta, un tas ir neizdibināmais.

Neizdibināmais. 33.-36.pantam, pēdējie panti, Pāvils saka: “Kāds Dieva bagātības un gudrības, un atziņas dziļums! Cik neizprotamas ir viņa tiesas un neizdibināmi ir viņa ceļi!
Kas gan ir izzinājis Kunga prātu,
kas viņam ir bijis padomdevējs;
kas viņam jebkad ko ir devis,
ka viņam būtu jāatlīdzina.
Jo no viņa un caur viņu, un uz viņu ir viss; viņam ir gods mūžīgi! Āmen!”
Tā nav tikai doksoloģija. Tā nav tikai slava Dievam, ar kuru Pāvils noslēdz šo triloģiju, šo 11.nodaļu. Šie vārdi ir atslēga uz to lielo jautājumu – kādēļ tad Dievs radīja pasauli? Tā ir kā Volvo reklāma, kurā izskan jautājums – kādēļ? Kādēļ tad šis viss? Kādēļ Tev, Dievs vajag šo pasauli, ja tā ir pilna nepaklausīgu, stūrgalvīgu, egoistisku, lepnu, ar sevi pielūdzošu, Tev sejā spļaujošu cilvēku? Kādēļ? Pāvils šeit lieto vārdu neizdibināmi. Es arī varētu principā noslēgt ar šo, es varētu pateikt – tā ir tā atbilde. Kādēļ pasaule radīta? – Tas ir neizdibināmi. Tas ir lielais neizdibināmais. Un jūs teiktu – ļoti labi, kādi varbūt priecātos, jo svētruna būs noslēgusies. Bet kādi teiks – jā, šī ir tā atbilde. Un vispār es esmu novērojis, ka cilvēkiem ļoti patīk citēt šo tekstu. “Dieva ceļi ir neizdibināmi” – katru reizi, kad vajag runāt par kādu grūtāku tematu, tad “Dieva ceļi ir neizdibināmi”, kā attaisnojums, lai nebūtu jārokas dziļāk.

Bet tas, ko Pāvils šeit dara, viņš nenoslēdz ar šiem vārdiem. Viņš savā stāstā mūs ved ar savu auto garām lielai, skaistai ēkai ar uzrakstu neizdibināmais. Šīs ēkas priekšā stāv kāds vīrs vārdā Jesaja, kuru Pāvils citē šeit, sakām mūsu ievadā lasīto Jesajas 40, kurā ir šie jautājumi – kas gan ir izzinājis Kunga prātu? Kas Viņam ir bijis padomdevējs? Kas Viņam jebkad ko ir devis, ka Viņam būtu jāatlīdzina? Tur stāv šis Jesaja un saka šos vārdus. Un mēs viņam piekrītam – jā, Dieva ceļi ir neizdibināmi, bet Pāvils pie šīs ēkas neapstājas, viņš tikai mazliet piebremzē, jo tur tālu priekšā, gandrīz vai mēs varētu teikt pasaules galā, stāv vēl viena būve, skaista, stalta, vientuļa. Būve, kas met gaismu uz visām debesu pusēm, bāka. Un uz tās ir rakstīts “no viņa un caur viņu, un uz viņu ir viss; viņam ir gods mūžīgi! Āmen!”. Šeit Pāvils apstājas.

Šie ir pēdējie vārdi šajā lielajā triloģijā, šajās trīs nodaļās. Pāvila secinājums ir – viss ir Dieva godam. Dievam, no kā viss nāk, kam viss ir domāts, uz kuru visi ceļi ved – viss ir Dieva godam. Šī pasaule ir radīta, lai caur to Dievs saņemtu sev godu. Un ziniet, Viņš šo mērķi sasniedz, jo Viņš saņem godu gan no katra, kurš ir nepaklausīgs, un tomēr tiek apžēlots. Bet Viņš saņem arī godu no katra, kurš ir nepaklausīgs un izvēlas palikt savā nepaklausībā, un taisnīgi iet pazušanā. Dievam tiek gods par Viņa žēlastību un par Viņa taisnīgumu. Dievs ir taisns un vienlaikus žēlsirdīgs. Un šī pasaule ir radīta tādēļ, lai Dievs saņemtu šo godu. Šīs pasaules centrā nav cilvēks, bet Dievs. Šī pasaule nav radīta cilvēka dēļ, bet Dieva dēļ. Tādēļ gudrs ir tas cilvēks, kurš nonāk pie šīs atziņas un savu turpmāko dzīvi pakārto šim mērķim – pienest Dievam godu.

Tu vari būt liels karjērists, bet izšķiroši būs, cik daudz goda ar to tu esi nesis Dievam. Tu vari būt ļoti turīgs, bet izšķiroši būs, cik daudz goda ar to tu esi nesis Dievam. Kad tu todien redzēsi savu dzīvi paskrienam sev acu priekšā garām, tu, iespējams, redzēsi arī to summu, cik tu esi kopā samaksājis savā dzīvē, cik no tās būs par godu Dievam. Tu redzēsi laiku, kas tev paskrējis garām, tu redzēsi varbūt stundas, minūtes, cik tev ir tikušas dotas. Cik notām būs iztērētas par godu Dievam? Tu vari būt pasaules acīs viszemākais nabags un tomēr nesis Dievam daudz vairāk goda nekā bagātie.

Tā nu Pāvils savā stāstā šodien mūs ir vedis cauri sākot no noslēpuma, caur nepaklausībai līdz neizdibināmajam. Bet tāpat kā visi ceļi arī šis ceļš beigu beigās aizved līdz Dieva godam. Un tas ir tas galapunkts.

Un noslēgumā es vēlos teikt – es pats braucu ar Volvo. Vai arī šīs reklāmas dēļ? Es nezinu, varbūt. Bet es ceru, ka šodienas Pāvila reklāma tiešām pārliecinās tevi. Bet atgriežoties pie tā Volvo. Es uz savu Volvo visur redzu izvietotus Volvo logotipus. Priekšā uz restes ir Volvo logotips, aizmugurē uz bagāžnieka vāka ir Volvo logotips, uz visiem četriem riteņiem ir Volvo logotips, un starp citu Volvo man nav samaksājuši, lai viņus te reklamētu, es neesmu infuencers. Kad es apsēžos mašīnā iekšā uz Volvo stūres ir Volvo logotips. Šo stūri ir likuši kopā kādi cilvēki, kāds dizainers, kāds inženieris, kāds mehāniķis. Uz stūres varēja būt rakstīts – Arnolds Johansons, Ingmārs Matinsons, Johana Lagerkviste utt., bet nē, tur ir rakstīts Volvo. Viss gods Volvo. Protams, Volvo nav tikai tukšs vārds, zīmols, aiz tā stāv īpašnieki. Un arī mēs savas dzīves būvējam un savās dzīvēs daudz ko būvējam, radam, katru dienu. Jautājums ir – kura vārds stāv rakstīts uz šiem darbiem? Mans vārds? Vai Dieva vārds? Vai mana dzīve nes godu man vai manam īpašniekam?

Lūgsim Dievu.

Lielais, varenais Kungs un Dievs, kurš esi mūs radījis savā lielajā mīlestībā. Paldies, ka Tu mūs cilvēkus esi radījis pēc sava tēla, pēc savas līdzības, kā vienīgos no visas radības. Piedod, ka šī iemesla dēļ mēs domājam, ka mēs esam visam centrā. Bet Tu varbūt tā kā mūsu pakalps sēdi, mums blakus nometies ceļos, un lūdzies, lai mēs sākam Tev ticēt, lai mēs kaut ko mainām savā dzīvē. Bet mums būtu jānometas ceļos un jāsaka Tev – paldies par šo dzīvi! Paldies par visu, ko mēs varam piedzīvot! Paldies, ka Tu mums esi devis talantus, rokas, kājas, acis, ka mēs varam darīt darbus, radīt lietas šajā dzīvē. Lūdzu dod, Kungs, ka mēs arī spētu par to visu pienest Tev godu. Āmen.