#41 Kā otru (ne)tiesāt?

Svētrunu arhīvs

Klausīties
Datums:
30.10.2022.
Sludinātājs:
Kods:
ROM-041
Rakstvieta:
Rm 14:1-12

Pieņemiet tādu, kas ticībā vājš, bet neielaidieties strīdos par dažādiem viedokļiem. Dažam pārliecība atļauj ēst visu, bet ticībā vājais ēd tikai dārza augļus. Tas, kas ēd visu, lai nenoniecina to, kas neēd, un tas, kas neēd visu, lai netiesā to, kas ēd. Jo Dievs viņu ir pieņēmis. Kas tu tāds esi, ka tiesā cita kalpu? Tikai viņa kungs var spriest – vai viņš stāv vai krīt; un viņš stāvēs, jo viņa Kungs spēj viņu piecelt. Dažs spriež, ka viena diena ir pārāka par otru, cits – ka visas dienas vienādas. Lai ikviens paliek pie sava ieskata. Tas, kas ievēro kādu dienu īpaši, to svin Kungam par godu, arī tas, kas ēd, to dara Kungam par godu, jo viņš pateicas Dievam. Un arī tas, kas visu neēd, atturas Kungam par godu un pateicas Dievam. Neviens no mums nedzīvo sev pašam un neviens nemirst sev pašam. Jo, ja dzīvojam, mēs dzīvojam Kungam, un, ja mirstam, mēs mirstam Kungam. Tātad – vai nu dzīvojam, vai mirstam, mēs piederam Kungam. Tādēļ jau Kristus nomira un tapa dzīvs, lai valdītu pār dzīviem un mirušiem. Kādēļ tu tiesā savu brāli? Un kādēļ tu noniecini savu brāli? Mums visiem būs jāstājas Dieva soģa krēsla priekšā, jo ir rakstīts: tik tiešām, es dzīvoju, saka Kungs, manā priekšā visi ceļi locīsies un visas mēles apliecinās Dievu! Tā nu ikviens no mums dos Dievam norēķinu par sevi. — Romiešiem 14:1-12

Svētrunas noraksts

 
Es lasīju par ASV mācītāja doktora Čaka Svindolla (Charles Rozell Swindoll) pieredzi, kuru viņš piedzīvojis kādā kristīgā nometnē Kalifornijā. Pasākuma pirmajā dienā pie viņa pienāca kāds vīrs, ļoti priecīgs un enerģisks, un viņš teica, ka viņš ir ļoti ilgi gaidījis, lai reiz beidzot dzirdētu šo doktora Svindulla runājam dzīvajā, un ka nu beidzot viņa ilgas ir piepildījušās. Tā nu pirmās nometnes dienas vakarā mācītājs uzkāpj uz skatuves, sāk savu uzrunu, un tad pamana, ka šis vīrs sēž tepat priekšā pirmajās rindās. Bet uzrunai ilgstot vien pāris minūtes, šis vīrs jau ir iemidzis un dziļi guļ. Svindolls nodomāja, ka iespējams viņš ir vienkārši ļoti noguris pēc tā dienas garā brauciena uz nometni. Bet tas pats notika arī nākamajos vakaros – kā sākās uzruna, pāris minūtes paiet, un šis vīrs ir dziļā miegā, pirmajās rindās aizmidzis. Mācītājā šī vīra rīcība vēl ņemot vērā to, ka viņš pirms tam speciāli bija pienācis un pateicis to, ko viņš pateica, viņā tas izraisīja tādu sašutumu un tādu nepatiku pret šī vīra rīcību.

Un nometnes pēdējā vakarā šī vīra sieva pienāk pie šī mācītāja un atvainojas par sava vīra uzvedību un sava vīra neuzmanību pret mācītāja uzrunām. Un tad viņa paskaidroja, ka vīram nesen esot diagnosticēts vēzis pēdējā stadijā un tie medikamenti, kurus viņš lieto sāpju remdēšanai izraisa ļoti spēcīgu miegainību. Bet dzirdēt doktora Svindollu esot viņa (vīra) mūža ilga vēlēšanās, un viņš ir vēlējies to piepildīt vēl pirms savas nāves, un tāpēc viņš ir ļoti priecīgs šo mērķi beidzot sasniedzis. Nu, lūk, es nezinu, kāda bija mācītāja reakcija, bet es domāju, ka viņš nožēloja savu pāragro spriedumu tiesājot šo vīru. Šis ir stāsts, kas noteikti ir piedzīvots arī mums, kuru mēs esam piedzīvojuši visticamāk pat esot vienā vai otrā pusē, abās šī stāsta pusēs. Kur mēs esam tiesājuši kādu pāragri varbūt, vai arī varbūt kāds ir par mums kaut ko padomājis, kā mēs pēc tam uzzinājām, kas nav bijis gluži patiesība.

Kā otru netiesāt? Šo tēmu šodien mums ir atnesis Dieva Vārds. Tie, kuri nav mūsu vidū tik bieži, tiem es varu pastāstīt, ka mēs ejam cauri svētrunas sērijai, kurai nosaukums ir ‘Dieva Evaņģēlijs’, un proti, tā ir vēstule Romiešiem. Vēstule Romiešiem ir Pāvila sarakstīta un viņa parāda to, kā Dievs skatās uz Evaņģēliju, kas ir Deva versija Evaņģēlijam. Un mēs esam nonākuši pie 14.nodaļas, un mēs šodien apstāsimies pie pirmajiem 12 pantiem, tāpēc ja jums ir Bībele blakus, jūs varat atvērt uz Rom. 14. Pāvils šo vēstuli raksta kristiešiem Romā un viņam tā vēstules forma ir ļoti izteikti sadalīta divās daļās. Pirmā daļa ir tāda teoloģija, kurā Pāvils saka, kas IR Dieva Evaņģēlijs, viņš nodefinē, kas IR Dieva Evaņģēlijs. Tur bija ļoti daudz, diezgan arī smagu un tādu dziļu domu, bet tad otrajā daļā, sākot no 12-16.nodaļas ir tā praktiskā puse. Tātad, KĀ izdzīvot šo Dieva Evaņģēliju. Vispirms viņš paskaidro, kas ir Dieva Evaņģēlijs un pēc tam kā viņu izdzīvot. Un tur mēs šobrīd esam.

Tāpēc es aicinu, ka mēs varam atvērt šo vēst. Rom. 14.nodaļu, būs arī, es ceru, uz ekrāna, rakstvietas, tā kā jūs arī tur varēsiet paskatīties, bet ir labi, ka mēs turam to tekstu acu priekšā, jo kā jau es arī lūgšanā lūdzu, ka tas teksts, lai tas ir tas dzīvais Vārds, kas mūs pārliecina. Tātad, šodienas teksts mums sniedz atbildi uz jautājumu – kā otru netiesāt? Pāvila un arī Svētā Gara atbilde šajā tekstā ir iedalāma 3 daļās, 3 aspektos. 3 aspekti, kā otru netiesāt. 3 veidi “kā”, kas mums var palīdzēt mērķī nonākt, lai otru netiesātu.

Kā otru netiesāt? Pirmais punkts – apzinoties ticības pakāpes. Mēs varam izlasīt pirmos 3 pantus, tur Pāvils raksta šādi: “Pieņemiet tādu, kas ticībā vājš, bet neielaidieties strīdos par dažādiem viedokļiem. Dažam pārliecība atļauj ēst visu, bet ticībā vājais ēd tikai dārza augļus. Tas, kas ēd visu, lai nenoniecina to, kas neēd, un tas, kas neēd visu, lai netiesā to, kas ēd. Jo Dievs viņu ir pieņēmis.” Tātad, kā otru netiesāt? Pirmkārt, apzinoties, ka pastāv dažādas ticības pakāpes. Pāvils šeit, kā jūs noteikti pamanījāt, piemin ticībā vājo. Tātad, tādu, kuram, mēs varētu teikt, ticība ir zemā līmenī. Viņam tā ticība vēl nav izaugusi līdz vidējam vai augstam līmenim.

Tātad, mēs varam piefiksēt to pirmo atziņu, ka pastāv tādas pakāpes. Un to apzinoties mums būs vieglāk pieņemt un netiesāt otru, un Bībele arī citur runā par šādām ticības pakāpēm. Piem., 1.Jāņa 2:14, Jānis raksta: “Es esmu jums rakstījis, bērni (bērni!), jo jūs esat Tēvu atzinuši. Es jums esmu rakstījis, tēvi (tēvi!), jo jūs esat atzinuši to, kas ir no iesākuma. Es jums esmu rakstījis, jaunekļi (jaunekļi!), jo jūs esat stipri un Dieva Vārds paliek jūsos un ļauno jūs esat uzvarējuši.” Tātad, pamanījāt? 3 pakāpes, kuras Jānis šeit parāda. Bērni te ir minēti kā tāda pazīme, un viņus var pazīt pēc tā, ka viņi ir atzinuši Tēvu. Mēs varētu teikt, ka tas ir tā kā pats basics, pats pamats, pats iesākums ticībai, ka es vispār atzīstu Tēvu. Tās pārējās lietas man vēl nav skaidras, bet es sāku ar to, ka es atzīstu Dievu, es atzīstu Tēvu. No bērniem mēs nesagaidām tādu lielu fizisku spēku, mēs apzināmies, viņi ir vājāki. Un tieši tāpat ir arī ar garīgo spēku, ar garīgo ticību, ka viņiem viņa vēl ir maza, vāja.

Tad Jānis šeit vēl piemin tēvus. Tātad, viņš paņem to sākotnējo līmeni un tad viņš parāda to pilno spektru, viņš aizved uz to galējo līmeni, viņš piemin tēvus – tie ir tie briedušie kristieši, kuri ir tie garīgie tēvi citiem. Un tad tā pakāpe pa vidu ir tie jaunekļi, starp bērniem un tēviem mums pa vidu ir jaunekļi. Un kas ir viņiem tā izteiktā pazīme, pēc kuras viņi ir noprotami jeb atpazīstami? Ko teksts saka? Kas ir tas, kas viņiem ir devis to spēku izaugt no bērniem līdz stipriem jaunekļiem? Jānis saka: “Dieva Vārds paliek jūsos.” Tā pazīme šiem jaunekļiem ir, ka viņos paliek Dieva Vārds. Ko tas nozīmē? Ka viņi lasa Dieva Vārdu, ka viņi ne tikai viņu izlasa un viņš pa otru ausi iziet ārā, bet ka viņš paliek šeit, ka viņi domā par to, ka viņi, iespējams, studē Vārdu, ka viņiem ir varbūt mazā grupa, kurā viņi studē Dieva Vārdu un pārrunā. Un viņi varbūt lasa to Vārdu no rīta, un tad viņi arī dienai cauri ejot pārdomā, ko viņi ir lasījuši, mēģina saprast. Tas Dieva Vārds dzīvo viņos. Redziet? Tātad, ir pakāpes, ko Jānis mums iedod – bērni, jaunekļi, tēvi.

Atgriežoties atpakaļ pie mūsu šodienas teksta, mēs redzam, Pāvils saka – pieņemiet tādu, kas ir ticībā vājš. Pieņemiet tādu, kas varbūt ticībā ir bērns. Pieņemiet garīgos bērnus. Pieņemiet nevis tiesājiet viņus. Mēs netiesātu bērnu, ka viņš kaut ko tādu ir izdarījis, ko nedara pieaugušie, vai ne? Šodien Dievkalpojumā mums ir troksnis apkārt, bērni skraida, stumda kādu galdu, nokrīt kāda mašīnīte. Mēs kaut kādā ziņā izturamies ar sapratni pret to, vai ne? Jo tāpēc, ka mēs saprotam – tie ir bērni. Ja to darītu pieaugušais, stumdītu te galdu pa priekšu, tas būtu ļoti, ļoti dīvaini, vai ne? Un mums būtu jāiet uz blakus zālīti un ar viņu jāparunā par šo. Tātad, mēs netiesājam viņus, tāpēc arī garīgajā ziņā Pāvils saka – pieņemiet viņus, netiesājiet, saprotiet – tā ir garīgā pakāpe “bērns”. Viņš ir vēl vājš ticībā. Dabiski mūsu pirmā reakcija uz šīm nepilnībām ir iet un tiesāt, kritizēt, strīdēties. Pāvils saka: “Bet neielaidieties strīdos.” Tas nebūs tas risinājums. Ne jau strīdi būs tas risinājums. Bet kāds ir tas risinājums? Kā šim bērnam palīdzēt no tā bērna līmeņa tikt uz to jaunekli? Kāds bija tas veids? Tieši tā – Dieva Vārds. Dieva Vārds nevis tukši strīdi par kaut kādiem viedokļiem. Palīdzi viņam to saprast. Parādi, uzrādi, velti laiku, lai varbūt tiktos un varbūt kopīgi kādu grāmatu studētu cauri, ir daudz veidu, kā to var darīt citādāk nekā kritizējot vai tukši strīdoties par dažādiem viedokļiem.

Vienu no šādiem viedokļiem Pāvils arī piemin savā piemērā, viņš saka: “Dažam pārliecība atļauj ēst visu, bet ticībā vājais ēd tikai dārza augļus.” Ļoti interesanta rakstu vieta, vai ne? Šodien arī tāda aktuāla, es teiktu. Aktuālāka nekā varbūt pirms 50 gadiem. It kā es to zinātu, it kā es būtu bijis dzīvs tad. Bet es tagad varētu pateikt – redziet, Dievs ir pret veģetārismu, jo Viņš to sauc par vāju ticību. Vēl vairāk es to varētu kādam veģetārietim sejā pateikt, varbūt paceļam roku, kuri ir… nu, labi, nē:) Bet ko tas dotu, ja es viņiem tagad šo rakstu vietu iemestu sejā un pateiktu – tu esi ticībā vājš, jo tu neēd gaļu. Ko tas dotu? Es tad labāk parādu viņam no Dieva Vārda, ka Dievs nav pret gaļas ēšanu, kā Viņš, piemēram, to ir Pēterim skaidri pateicis Apustuļu darbos 10, bet vienlaikus uzsverot, ka šis jautājums nav primārs glābšanai. Šis nav viens no tiem jautājumiem, kuriem ir jābūt pareiziem mūsu izpratnē, lai mēs vispār skaitāmies kristieši.

Mēs esam daudz par to runājuši mūsu draudzē, es tikai atgādināšu – ir tās četras lielās tēmas, kurām ir jābūt pareizām mūsu izpratnē, lai es vispār skaitītos pat tas garīgais bērns. Un tās četras tēmas ir, (1) ka man ir jātic, ka Jēzus ir Dievs; (2) man ir jātic, ka Dievs ir trīsvienīgs Dievs; (3) man ir jātur Dieva Vārds kā vienīgā garīgā autoritāte un (4) man ir jāsaņem glābšana ticībā caur žēlastību nevis caur savu nopelnu, saviem darbiem. Tas ir tas pamats, tās ir tās fundamentālās doktrīnas, bet viss, kas ir pāri tam, tas vairs nav izšķirošs glābšanai, tas nav primārs. Tie ir sekundārie jautājumi un to arī apliecina Pāvils šeit, jo līdz pantam numur 3a, mēs varētu teikt – pagaidi, bet varbūt tas ticībā vājais ir nekristietis. Varbūt viņš runā par neticīgu cilvēku. Varbūt viņš runā par to, kuru vēl vajag iet un pārliecināt. Bet 3.panta beigās viņš pasaka: “Dievs viņu ir pieņēmis.”

Redzi, viņš ir Dieva pieņemts. Tātad, ja Dievs viņu ir pieņēmis, tad paskatieties uz pirmo vārdu mūsu tekstā – pieņemiet arī jūs viņu. Tātad Dievs viņu ir pieņēmis. Viņš ir jau Dieva bērns, bet viņam varbūt nav vēl tās sekundārās doktrīnas, ja mēs tā skaisti gribam pateikt. Viņam varbūt nav vēl bijis laika, lai vispār iedziļinātos šajos jautājumos un varbūt tu esi tagad likts viņa ceļā, lai to palīdzētu virzīt uz priekšu. Bet ne caur kritizēšanu vai tiesāšanu, vai tukšiem strīdiem. Redziet, Dievs viņu ir pieņēmis par spīti šai vājajai ticībai, tas ir tas skaistums kristietībā, vai ne? Mums nav jābūt tiem teologiem, kuri izaug savā gudrībā, savā izpratnē līdz kaut kādam līmenim, kur viņš kļūst par Dievam pieņemamu. Par spīti vājajai ticībai Dievs viņu ir pieņēmis. Cik tas ir skaisti! Cik daudz par Dievu tas mums atklāj.

Tātad, citu tiesāšanas jautājumā vienmēr ir jāizšķir, vai šis ir glābšanai nozīmīgs, izšķirošs jautājums? Jo, ja tas nav, tad es ar savu nepilnīgo redzējumu varu nošaut greizi, izdarot nepatiesus spriedumus, kā mūsu ievadā mācītājs izdarīja ar šo vīru, kurš bija aizmidzis, kurš varbūt izskatījās pēc liekuļa, kurš izskatījās pēc vienaldzīga pret to vēsti, kuru tagad Dievs viņam varbūt ir sagatavojis tajā brīdī, tā varētu spriest. Un ziniet, patiesībā, visi, kuri ir Dieva pieņemti, ir vāji ticībā, ne tikai vāji, bet ir īstenībā daudz ļaunāk – īstenībā cilvēki ir miruši ticībā. Viņi ir garīgi miruši tajā brīdī, kad Dievs viņus pieņem. Pāvils citai draudzei Efezā raksta, Efez. 2: “Jūs bijāt miruši savos pārkāpumos un grēkos.” Nevis jūs bijāt vāji ticībā, bet jūs bijāt miruši. Tā ir vispār galējā pakāpe. Un arī tāpēc tevi, katru, ticībā stiprais, arī tu esi ticis pieņemts tad, kad tu patiesībā garīgi biji miris. Tādēļ arī mums ir jāpieņem ticībā vājais un nevis jātiesā viņš, bet jāsaprot, ka Dievs viņu ir pieņēmis.

Tātad, kā otru netiesāt? Pirmais veids ir apzinoties, ka pastāv ticības pakāpes. Bet ir vēl kāds veids, kuru Pāvils šodien izceļ un tas ir – apzinoties īpašuma tiesības. Mēs varam izlasīt no 4.-9.pantam: “Kas tu tāds esi, ka tiesā cita kalpu? Tikai viņa kungs var spriest – vai viņš stāv vai krīt; un viņš stāvēs, jo viņa Kungs spēj viņu piecelt. Dažs spriež, ka viena diena ir pārāka par otru, cits – ka visas dienas vienādas. Lai ikviens paliek pie sava ieskata. Tas, kas ievēro kādu dienu īpaši, to svin Kungam par godu, arī tas, kas ēd, to dara Kungam par godu, jo viņš pateicas Dievam. Un arī tas, kas visu neēd, atturas Kungam par godu un pateicas Dievam. Neviens no mums nedzīvo sev pašam un neviens nemirst sev pašam. Jo, ja dzīvojam, mēs dzīvojam Kungam, un, ja mirstam, mēs mirstam Kungam. Tātad – vai nu dzīvojam, vai mirstam, mēs piederam Kungam. Tādēļ jau Kristus nomira un tapa dzīvs, lai valdītu pār dzīviem un mirušiem.”

Kā otru netiesāt? Apzinoties, kuram pieder viņa īpašuma tiesības, proti, Dievam. Redziet, interesanti, ka Pāvils tagad maina to apzīmējumu – iepriekš viņš Dievu sauca par Dievu, bet tagad viņš nomaina terminu un runā par Kungu. Viņš tagad Dievu sāk saukt par Kungu, tāpēc, ka kungs ir tas, kuram pieder viņa kalps vai viss īpašums, te ir runa par īpašuma tiesībām. Pāvils šo domu uzsāk ar jautājumu, kam ir tāda asa pieskaņa, vai ne? Viņš saka: “Kas tu tāds esi, ka tiesā cita kalpu?” Jūs esat kādreiz saņēmuši šo ‘kas tu tāds esi’ jautājumu? Kas tu tāds esi, ka vari man tā teikt?! Kas tu tāds esi, ko tu iedomājies par sevi?! Jautājums, kurā tiek iekļauta doma, ka tu turi sevi mazliet pārāk augstu, varbūt. Kas tu tāds esi!?

Pāvila jautājumam, es ticu, ir šāda pieskaņa, ir paredzēta šāda pieskaņa, ka tu turi sevi pārāk augstu, ka tu otru tiesā, jo tu neesi viņa kungs, viņš tev nepieder. Viņš pieder Dievam, tāpēc Pāvils saka: “Tikai viņa kungs var spriest.” Mazliet apstājamies pie šī teikuma. Man liekas ļoti interesanta doma – tikai viņa kungs var spriest par viņu. Kāpēc? Kāpēc tikai viņa kungs var spriest par viņu? Tādēļ, ka viņš ikdienā ir pie šī kalpa. Šis kalps viņam ikdienā ir blakus. Viņš redz šo kalpu diendienā. Tu, iespējams, satiec viņu tikai svētdienā dievkalpojumā, vai varbūt pat vēl retāk, bet viņš, viņa kungs, ir blakus katru dienu, tāpēc tikai viņš spēj spriest. Vēl vairāk, ne tikai viņš ir blakus, bet patiesībā viņš uztur šo kalpu. Viņš gādā par šo kalpu, tādēļ tikai viņš spēj spriest. Tas ir līdzīgi kā mums vecākiem – citiem ir viegli spriest par mūsu bērniem, vai ne? Viņš ir tāds.. vai viņš ir šitāds.. vai viņš to ir izdarījis, vai viņš to nav izdarījis.. Bet mēs esam tie, kuri redz to ikdienu, mēs zinām, cik mēs esam varbūt ielikuši tās pūles, mēs zinām, cik daudz ir darīts, lai būtu kaut vai šādi, kā ir šobrīd. Mēs to varam spriest tamdēļ, ka mēs esam blakus. Ne tikai blakus, mēs arī viņus uzturam, mēs esam tie, kas iegulda viņos.

Viņš gādā par šo kalpu un tikai viņš var spriest, un Pāvils saka vēl kaut ko skaistu, viņš saka: “Viņa kungs spēj viņu pacelt.” Redziet, tāpēc, ka viņš uztur šo kalpu, tāpēc viņš spēj viņu pacelt. Viņa kungs par viņu gādā un viņš ir spējīgs kungs, un viņš spēj viņu pacelt. Šis, man liekas, tik skaisti runā un atkal atgādina par to, cik varens un cik suverēns ir mūsu Dievs, ka Viņš spēj viņu pacelt. Tev šis ticībā vājais liekas švaks un kritizējams? Tad atceries, ka viņa kungs spēj viņu pacelt. Tādēļ padomā divreiz, vai tu tiešām vēlies viņu tiesāt? Bet ziniet, šajā visā domā ir vēl viens līmenis – vēl vienu soli tālāk mēs varam paiet un vēl dziļāk, skaistāk ieraudzīt. Ne tikai šis kungs spēj viņu pacelt, bet ziniet, ko Pāvils šeit saka? Viņš saka: “Viņš stāvēs.” Šis kalps stāvēs, jo viņa kungs spēj viņu pacelt. Redziet, mums šķiet, ka šis ticībā vājais ir kritis, bet Bībele saka, ka viņam ir kungs, kurš spēj viņu pacelt un vēl vairāk – šis kalps stāvēs. Ko tas nozīmē? Ja mēs padomājam par šo domu, tas ir wow! Pāvil, tu esi ļoti pārliecināts par šiem kalpiem, ka viņi tiešām stāvēs, ka viņi tiešām visi reiz stāvēs, kaut arī viņi šobrīd ir vāji ticībā? Jā, viņi stāvēs, jo viņiem ir kungs, kurš spēj viņus pacelt un ne tikai spēj, bet kurš to izdarīs. Un šis ir atkal viens skaists atgādinājums un apliecinājums tam, ka Dieva pieņemtajam kalpam ticība tiks turēta līdz galam, ka viņš nepazaudēs savu ticību, viņš nepazaudēs savu glābšanu. Kāpēc? Nevis tāpēc, ka viņš būtu ļoti spēcīgs ticībā, bet tāpēc, ka viņam ir kungs, kurš spēj viņu celt un Pāvils saka – kurš arī stāvēs. Šis kalps stāvēs.

Tas man liek domāt par to Romiešiem 8, ko mēs studējām iepriekš, ka tiem, kas mīl Dievu, tiem visas lietas nāk par labu. Tas virziens ir tas, ka tev vienalga kā būs, būs grūtāki brīži, tev ies dzīve varbūt uz leju, tev būs kāda ieleja, bet beigu beigās viss būs uz labu, tāpēc ka tev ir kungs, kurš spēj tevi celt un tāpēc tu stāvēsi. Tu stāvēsi. Pagriez šo pantu pret sevi, jo tu esi, starp citu, arī tas kalps. Pagriez pret sevi un ieklausies šajos vārdos: “Viņš (vai viņa) stāvēs, jo viņa kungs spēj viņu piecelt.“ Ieliec savu vārdu iekšā. “Markus stāvēs, jo viņa kungs spēj viņu piecelt.“ Tas atgādina to skaisto Psalmu 24 , kur ir teikts: “Jo taisnais krīt septiņas reizes un atkal ceļas augšā, bet bezdievīgie ieslīgst nelaimē.” Taisnais krīt septiņas reizes un ceļas atkal augšā, bet bezdievīgie ieslīgst nelaimē. Mēs ceļamies augšā, tāpēc ka mums ir kungs, kurš spēj mūs celt, un kurš arī to darīs viņa spēkā. Viņš ir mūsu kungs, mēs esam viņa īpašums un Viņš par mums rūpēsies. Tiem, kuriem nav šī kunga, viņiem nav šīs drošības, viņiem ir jāiet pašiem šajā dzīvē, viņiem pašiem jācīnās, bet mums ir šis apsolījums.

Redziet, kā otru netiesāt? Apzinoties viņa īpašuma tiesības. Šim cilvēkam ir kungs, viņš pieder kungam. Un Pāvils atkal piemin piemēru, tagad viņš piemin par svinamajām dienām, jeb sabata turēšanu. Viens tur visas dienas īpašas, cits atkal tikai vienu dienu, tāpēc ka viņš varbūt joprojām grib šo sabatu turēt, kas varbūt atkal ir tāda ticības vājuma pazīme, bet tas nekas, jo viņam ir kungs un viņš šo arī vienu dienu joprojām svin pateicībā. Tāpēc te priekšplānā izvirzās tas, kam viņš to dara, ar kādu sirdi viņš to dara un ne tik daudz, cik tieši dienas tur ir. Dienu skaitam vairs nav tik lielas nozīmes, svarīgi ir tas, kā viņš to dara, kam viņš to dara? Viņš to dara savam kungam.

Tā nu seko 7. pantā tas kopsavilkums, kur viņš saka: “Neviens no mums nedzīvo sev pašam un neviens nemirst sev pašam. Jo, ja dzīvojam, mēs dzīvojam Kungam, un, ja mirstam, mēs mirstam Kungam. Tātad – vai nu dzīvojam, vai mirstam, mēs piederam Kungam.” Tātad, beigās izšķirošs jautājums ir tikai viens un tas ir šis īpašuma tiesību jautājums – kam tu piederi? Kam tu piederi? Ja ticībā vājais pieder Kristum, tad viss būs labi. Viņš nedzīvo vairs sev, bet Kristus par viņu rūpējas. Tāpēc šī otrā doma, šis otrais punkts noslēdzas ar to 9.pantu, kur Pāvils saka: “Tādēļ jau Kristus nomira un tapa dzīvs, lai valdītu pār dzīviem un mirušiem.” Lai valdītu. Redziet? Pirms tiesājam ticībā vājo, atceramies, ka visa Kristus misija – ar nomiršanu, ar augšāmcelšanos bija par šādiem ticībā vājiem, lai par viņiem rūpētos. Redziet, tas 9.pants to pasaka – lai valdītu pār dzīviem un mirušajiem. Tāpēc Jēzus nāca. Viņš nāca, lai būtu kungs pār šiem cilvēkiem. Tāpēc neatņemsim Jēzum darbu, neatņemsim Jēzum to daļu, kuras dēļ Viņš nāca, lai nomirtu un augšāmceltos. Ja mēs tiesājam šo ticībā vājo, mēs patiesībā apšaubām Kristus darbu, apšaubām Kristus spēju šajā cilvēkā turpināt šo ticības augšanu.

Tātad, kā otru netiesāt? Pirmkārt – apzinoties, ka pastāv dažādas ticības pakāpes. Otrkārt – apzinoties, ka īpašuma tiesības uz viņu pieder Dievam. Un ir vēl trešais punkts – apzinoties Dieva lomu. Apzinoties Dieva lomu un tie ir pēdējie 3 panti no 10-12 “Kādēļ tu tiesā savu brāli? Un kādēļ tu noniecini savu brāli? Mums visiem būs jāstājas Dieva soģa krēsla priekšā, jo ir rakstīts: tik tiešām, es dzīvoju, saka Kungs, manā priekšā visi ceļi locīsies un visas mēles apliecinās Dievu! Tā nu ikviens no mums dos Dievam norēķinu par sevi.” Kā otru netiesāt? Apzinoties Dieva lomu, proti, ka Viņš ir tiesnesis nevis mēs. Viņš tiesās, tāpēc mums tagad nav jātiesā.

Katru reizi, kad es jūtu kārdinājumu otru tiesāt, tad tas patiesais kārdinājums, daudz dziļāks, ir vēlme iekāpt Dieva kurpēs. Aizvietot Dievu, kļūt kā Dievam. Tieši tas pats, kas notika Ēdenē, pirmais grēks bija griba kļūt tādam kā Dievam. Citiem vārdiem sakot, mums patīk uzvilkt to tiesneša apmetni, to apģērbu, uzlikt tās krellītes ar tām daudzām monētiņām, uzkāpt uz paaugstinātas platformas, paņemt to āmurīti rokā un tad spēlēt to taisnības nesēju, to tiesnesi. Kurš nu spriedīs par to savu brāli un spriedīs par to, kurš likums ir pārkāpts, un kāds tad ir tas atbilstošākais soda mērs? Bet paklausieties, Pāvila uznāciens šajā 3. punktā, viņš saka: “Kādēļ tu tiesā savu brāli?” Mēs varētu pamainīt uzsvaru – kādēļ tu tiesā savu brāli? It kā Pāvils būtu ienācis tajā brīdī, kur mēs spēlējam šo teātrīti un viņš ienāk, un skatās: “Kādēļ tu tiesā savu brāli? Tur nav jāstāv tev, Markus! Kādēļ tu noniecini savu brāli? Mums visiem būs jāstājas Dieva soģa krēsla priekšā.” Un tad blakus Pāvilam pēkšņi ienāk Jēzus pats, ienāk Dievs un mēs te stāvam ar to savu kostīmu tiesājot savu brāli. Un Dievs saka: “Nāc, lielā tiesas sēde ir sākusies un tev ir jānāk soģa krēsla priekšā. Kur tad tu dodies ar savu smieklīgo tērpu?”

Es domāju, šādu ainu apmēram Pāvils te mēģina uzzīmēt. Apmēram. Kad viņš dod šo kontrastu – tu tiesā un tad viņš uzreiz saka – bet mums visiem būs jāiet Dieva soģa krēsla priekšā. Tu un Dievs turpat blakus. Un tad viņš atgādina, ka Dievs jau Vecajā Derībā solīja, ka tiesa būs. Būs viņa. Un visiem būs jāatbild. Un tas, ka mēs kā cilvēki, vienalga vai mēs ticam Dievam vai nē, mēs visi ilgojamies pēc taisnīguma, tas ir iešūtos mūsos iekšā. Kādēļ? Tādēļ, ka mēs esam radīti pēc Viņa līdzības un pēc Viņa tēla, tāpēc mēs meklējam to taisnīgumu. Mēs dzīvojam, paldies Dievam, tiesiskā valstī un daudz kas no tā, ko mēs saprotam kā mūsu tiesību aizskāršanu, ir kaut kas tāds, kam citās trešās pasaules valstīs vispār nepievērš uzmanību. Bet mūsos ir šī vēlme pēc taisnīguma un tāpēc Dievs saka: “Jā, pienāks tā diena un visi saņems savu taisnību.” Tas ir tas, ko Pāvils arī šeit citē no Jesajas 45, tie ir daži teikumi un tas ir tas, ko Arvis ievadā lasīja.

Redziet, tā ir tā ironija visā šajā ainā, tā ironija ir tā, ka tas ticībā vājais, kurš ēd tos dārzenīšu, vai tas ticībā vājais, kurš turas pie sava sabata, viņš netiks apspriests šajā tiesas sēdē. Šie jautājumi netiks apspriesti tiesas sēdē, jo šīs lietas nav grēks. Tu to vari darīt. Tas nav varbūt tas veselīgākais tev, bet tu to vari darīt. Bet tas, ka tu viņus tiesāji par šīm lietām, tas gan parādīsies tajā tiesas sēdes protokolā, jo tas ir grēks. Tāpēc Pāvils mūs brīdina, draugi, nedariet to! Vienkārši nedariet to jūsu pašu labā! Nedariet to, netiesājiet, padomājiet divreiz! Mateja 7 Jēzus saka: “Netiesājiet, lai jūs netiktu tiesāti. Jo ar kādu tiesu jūs tiesājat, ar tādu jūs tiksiet tiesāti. Un ar kādu mēru jūs mērāt, ar tādu jums tiks nomērīts.” Jēzus arī brīdina no tiesāšanas, lai mēs netiktu tiesāti todien, kad būs Dieva tiesa. Un tā arī Pāvils noslēdz šodienas tekstu ar šo teikumu, kuru mums vajadzētu varbūt pielikt pie sienas savā mājā lieliem burtiem, kur ir teikts: “Tā nu ikviens no mums dos Dievam norēķinu (par ko?) par sevi.” Par sevi. Par SEVI.

Nu, lūk, atskatoties uz mūsu 3 punktiem – kā otru netiesāt? Pirmkārt – apzinoties, ka pastāv ticības pakāpes. Otrkārt – apzinoties, ka šis cilvēks pieder Dievam, ka uz viņu ir īpašuma tiesības Dievam. Un treškārt – apzinoties Dieva lomu, ka tā ir Dieva loma būt tiesnesim nevis mana un, ka es negribu Dievam zagt šo lomu. Un es ar šo varētu noslēgt, jo laiks jau ir labi paskrējis, bet ja es atstātu šo šajā stadijā, tad es atstātu pārāk daudz vietas tiem, kuri vēlas to deķīti pavilkt pavisam uz savu pusi. Un tāpēc es noslēgumā vēlos uzdot vēl pēdējo jautājumu, un tas jautājums ir – kā otru tiesāt? Kā otru tiesāt? Tāpēc virsrakstā tas ‘ne’ ir ielikts iekavās.

Kā otru tiesāt? Vai tiešām mums nekad nevajag nevienu tiesāt? Vai tiešām visos gadījumos tiesāšana ir grēks? Jo mūsdienu kristietības viens no lielākiem izaicinājumiem ir neiekrist tajā pretējā grāvī, kurā guļ tie, kuri sauc – nekad netiesā, katram ir sava patiesība, katram ir tiesības ticēt tam, kam viņš vēlās! Bet šī postmodernā nostāja patiesībā nav sakņota Bībelē. Jo Bībele aicina tomēr reizēm arī tiesāt. Piem. Jāņa 7:24 Jēzus saka: ”Netiesājiet pēc ārēji redzamā, bet spriediet taisnu tiesu.” Redziet, Viņš dod pavēli – spriediet taisnu tiesu. Ā, Markus, tad tas viss, ko tu tikko teici, tad varbūt tas nemaz nav patiesība, ko!? Varbūt tomēr kādreiz ir jāuzvelk tas tiesneša apmetnis? Redziet, es gribu, ka jūs domājiet līdzi, ja? Ka jūs arī neklausiet vienkārši visam, ko mācītājs saka.

Bet, tas ko es gribu teikt, ir ka svarīgi ir tas, ar kādu motivāciju mēs to darām? Kādreiz mums vajadzētu uzvilkt tiesneša tērpu. Kādreiz mums vajadzētu.. Un tas, ko Jēzus šajā pantā pasaka, ir tas, ka ir jānošķir tas, ko mēs redzam no ārpuses, līdzīgi, kā sprieda tas mācītājs, kuram klausītājs gulēja, no tā, kas notiek cilvēka iekšpusē. Bet mēs drīkstam tikai tad tiesāt, kad mēs esam tikuši līdz tai iekšpusei. Protams, mēs neesam ķirurgi un mēs neesam Dievs, kurš tiek līdz iekšpusei, bet ir jābūt kaut kam izdarītam, ir jābūt kaut kam ieguldītam, lai mēs varētu uzņemties šo ļoti atbildīgo uzdevumu.

Jēzus vēl vienā Rakstvietā ļoti skaidri pasaka šo domu un tas ir Mateja 18, tur Viņš runā jau par draudzi, tātad, kā vajadzētu notikt tiesāšanai draudzē, mēs tā varētu teikt, tiesāšanai draudzē. Es vēlos to vēl nolasīt un ar to mēs arī noslēgsim. Jēzus saka tā: “Ja tavs brālis pret tevi grēko, tad ej un uzrādi viņa vainu.” Redziet, šis ‘ej un uzrādi viņa vainu’ – tas šodien tiek saukts par tiesāšanu. Ja es kādam no jums aizietu un uzrādītu jūsu vainu, man būtu pirms tam jāpadomā, kā viņš to uztvers? Vai viņš uztvers kā tiesāšanu? Bet Jēzus saka: “Ej un uzrādi viņa vainu, kad esat divatā. Ja viņš tevi klausa, tu savu brāli esi atguvis, ja viņš tevi neklausa, tad ņem līdzi vēl vienu vai divus, lai no divu vai trīs liecinieka mutes katrs vārds tiek apstiprināts.” Redziet, kā? Tā kā tāda maza tiesas sēdes aina, liecinieki tiek izsaukti. Dievs vēlās, lai viss notiek taisnīgi. Lai tur nav kaut kāda tukša strīdēšanās par viedokļiem, bet lai tas ir taisnīgi. Ja tiešām tur kaut kas ir bijis, ja tur ir noticis grēks pret tevi vēl pietam, tad caur šo grēku pret tevi, ja tu esi šajā situācijā iekšā, tas nav tikai no ārpuses spriežams, tas ir kaut kas starp jums. Bet ja viņš tevi neklausa, tad pieaicini lieciniekus, tāpēc ka visam ir jānotiek taisnīgi. Ja viņš tos neklausa, tad saki to draudzei. Un, ja viņš neklausa draudzi, tad uzskati viņu par pagānu vai muitnieku, citiem vārdiem sakot, tas ir iemesls, lai viņu izslēgtu no draudzes.

Redziet, Jēzus aicina – ej un uzrādi viņa vainu. Tas konteksts ir tas, ka jums ir kaut kas bijis, tur ir grēks, kas ir pret tevi, tāpēc tev ir šī iekšējā informācija un tā nav vairs spriešana no ārpuses. Un vēl Jēzus saka – pieaicini šos lieciniekus. Visā šajā domā ļoti interesanti ir, ka ja tu tā padomā par Dievu un par trīsvienību, tad Dievs varēja sevi parādīt tikai kā vienu personu, kā starp citu arī jūdi tic, bet Viņš sevi atklāja kā trīs personas. Tāpēc viss, ko Dievs dara patiesībā notiek ar šiem diviem lieciniekiem blakus. Visur ir šīs trīs personas un tā ir tā pieeja, kuru Dievs jau nokomunicē no pašiem iesākumiem, pat tad, kad Viņš rada cilvēku, Viņš saka: “Radīsim,” kopīgi lēmums tiek pieņemts. Radīsim, mēs esam kopīgi vienojušies par šo. Tāpēc arī šeit pieaicina tos divus, vienu vai divus lieciniekus. Kāpēc? Jo es pats sev šķietu ļoti gudrs un taisnīgs, vai ne? Bet tas bieži vien ir ļoti maldīgs priekštats. Uzticēties subjektīvai uztverei mēs nevaram, ir vajadzīgs kāds objektīvs avots.

Tāpēc arī mēs gaidām uz Dieva tiesu. Mēs gaidām uz to, ka Dievs atrisinās visu to, kas šajā pasaulē notiek, visa tā netaisnība, tas viss tiks likts priekšā. Vislabāk gaidīsim to, bet tad kad mums vajag, kad ir arī svarīgi, ka draudzē grēks neizplešas, tad mēs uzrunājam, mēs sākam tiesāt, vai tur ir grēks un mums šis grēks ir jāizoperē ārā no draudzes, citādi tas pārņems visu draudzi. Tur šī tiesāšana, bet veselīgā un taisnīgā veidā ar mīlestību, ar pacietību, ar saprātu nevis uz emocijām, ar laipnību, tur tam ir vieta. Un galu galā, lai palīdzētu pašam cilvēkam. Lai beigu beigās mēs varam teikt to, kā Jēzus šeit saka: “Ka tu savu brāli esi atguvis.”

Lūgsim Dievu.

Mīļais, Kungs, paldies Tev par tavu Vārdu. Paldies, ka mums ir pieejams šis objektīvais patiesības avots, kurā mēs varam klausīties tajā, kas Tev ir sakāms par mūsu dzīvi. Paldies, ka mēs redzam, ka mēs piederam Tev. Paldies, ka mēs redzam, ka Tu esi visspēcīgs Dievs un Tu esi ne tikai spējīgs mūs celt, bet ka Tu arī atklāj, ka Tu gribi, un ka Tu celsi mūs un ka mēs stāvēsim. Paldies, Kungs, ka tas Svētais Gars mūsos ir tas, kas mums liek celties, kaut vai septiņas reizes, kaut vai septiņas tūkstoš reizes, bet ka tas spēks ir tas, kas liek mums celties. Paldies, Tev, par to. Palīdzi mums to ieraudzīt arī katrā mūsu brālī un māsā, ka mēs apzināmies, ka varbūt tā ticība vēl ir jauna un vāja, ka mēs apzināmies, ka arī viņi pieder Tev, ka arī Tu esi viņus izpircis, ka Tu esi tas, kurš var spriest par viņu stāvokli. Un, ka mēs apzinātos arī, Kungs, ka Tava loma ir tiesāt, un ka mēs neapšaubītu to, vai tiešām Tu redzi, vai tiešām Tu to atmaksāsi, bet ka mēs uzticamies Tev, Kungs, ka Tu esi taisnīgs tiesnesis, un ka visam, kas notiek, būs atmaksa, arī mūsu grēkiem ir pelnīta atmaksa, par katru mūsu grēku ir jābūt atmaksai. Paldies, Jēzu, ka Tu to esi uzņēmies uz sevi. Paldies, ka Tu atnāci pie mums tieši tāpēc, citādāk mēs būtu tik bezcerīgā stāvoklī. Un, paldies, ka Tu nodzīvoji bez grēka, lai Tu varētu uzņemties šo grēku uz sevi. Un paldies, Kungs, ka tādēļ Tu saki, ka mums ir dota jau mūžīgā dzīvība un mēs nenāksim tiesā. Mēs varbūt būsim tajā tiesas zālē, bet Tevis dēļ, Jēzu, mums nebūs uzrādāma vaina, jo visa vaina bija jau uzrādīta Tev, tad kad Tu miri Golgātā. Paldies Tev, Kungs, par to. Tiešām, mēs esam tik daudz žēlastības saņēmuši, lūdzu dod, ka mēs būtu tie, kuri arī žēlastību dotu mūsu attiecībās ar mūsu līdzcilvēkiem gan draudzē, gan ārpus tās. Lūdzu, stiprini katru no mums. Lūdzu, dod, ka arī ejot jaunajā nedēļā, mēs varam šo, kas ir dzirdēts. no Tava Vārda ņemts, šo sēklu, ka mēs varētu viņu laistīt un ka tā varētu augt, un ka tas ietekmētu mūsu attiecības un galu galā, ka Tev caur to pienāktos gods. To mēs lūdzam mūsu Kunga, Jēzus Kristus vārdā, āmen.

Iet uz svētrunu arhīvu