#11 Savaldība

Svētrunu arhīvs

Klausīties
Datums:
28.12.2014.
Sludinātājs:
Sērija:
Kods:
GA-011
Rakstvieta:

Svētrunas noraksts

 
Jāņa evaņģēlija 6:63, „Gars dara dzīvu, miesa nelīdz ne nieka. Vārdi, ko es jums runāju ir Gars un dzīvība.”, saka Jēzus. 

Kā Ģirts minēja, jau vairākas reizes mēs atrodamies kādā no Pāvila vēstulēm un domājam par kādiem noteiktiem pantiem, bet vai jūs, draudze, varat man pateikt, kas šī ir par vēstuli, kur mēs atrodamies? Izņemot mācītāju. Drošāk, skaļāk, sakiet! Pāvila vēstule Galatiešiem, tieši tā. Vai jūs ziniet, kurā nodaļā mēs visas šīs reizes atrodamies? Jautājums ir tiem no jums, kas regulāri nāk. Tā ir 5. nodaļa, man rāda pieci. Vai jūs ziniet, kas ir šie panti, kur mēs atrodamies? 22.un 23.pants, ļoti labi. 

Es ceru, ka šajā laikā, kad mēs gājām šiem pantiem cauri, jūs nedēļas laikā bijāt vēlmes pilni lasīt cauri atkal un atkal šo vēstuli. Jo patiesībā, ja tu gribi kaut ko labi saprast, tev ir jālasa atkal un atkal un atkal. Es neuzdošu šo jautājumu, kurš no jums ir izlasījis vismaz vienu reizi Pāvila vēstule Galatiešiem šajā laikā cauri, bet turpmāk, kad mēs iesim kādai sērijai cauri, es gribu jūs iedrošināt – lasiet šīs vēstules cauri. Lasiet Dieva Vārdu. 

Mēs esam Pāvila vēstule Galatiešiem un mēs runājam par Svētā Gara augli. Tātad, mēs runājam par darbu, ko dara Dievs mūsos caur savu Svēto Garu. Svētais Gars ir tas, kas mums tika apsolīts un tika dots. Dievs tur savus solījumus. 

Jāņa 16:7 mēs lasām: „Taču es jums saku patiesību: jums ir labāk, ka es aizeju. Ja es neaizeju, Aizstāvis pie jums nenāks, bet, ja es aizeju, es viņu sūtīšu pie jums. Un atnācis viņš pārliecinās pasauli par grēku, taisnību un tiesu: par grēku – tādēļ, ka tie netic man; par taisnību – tādēļ, ka es aizeju pie Tēva, un jūs mani vairs neredzēsiet; par tiesu – tādēļ, ka šīs pasaules valdnieks ir notiesāts.” Par grēku, taisnību un tiesu, atcerieties šos trīs vārdus. 

Par ko tad ir šī vēstule, kurā mēs tik ilgi atrodamies? Mēs zinām, ka Pāvils ir šīs vēstules autors un savā otrā ceļojuma laikā Pāvils nodibina draudzi Galatijā. Un šie jaunie kristieši, kas nav jūdi, ir apmulsuši tāpēc, ka atnāk kādi cilvēki, kuri sāk sludināt melus. Pāvils saka: „Tas nav evaņģēlijs un nolādēts ir ikviens, kas nesludina evaņģēliju, bet kaut ko citu.” Tā problēma ir, ka ir uzradušies šie viltus skolotāji, kuri dara daudz ļauna – melojot, radot apjukumu. 

Ko viņi dara? Viņi apšauba Pāvila autoritāti, viņi apšauba Pāvila mācību, ko viņš ir atnesis. Dažiem galatiešiem viņi saka: „Ir labi, tas ko Pāvils sludina, bet vēl kaut kas pietrūkst, jo tā mācība, ko Pāvils sludina nav pietiekama.” Un šie jaunie kristieši ir apjukuši. 

Bet šajā reizē mēs ejam cauri diviem pantiem, kā jau jūs ziniet. Nolasīsim vēlreiz šos pantus. „Bet Gara auglis ir: mīlestība, miers, prieks, izturība, krietnums, labestība, uzticamība, lēnprātība, savaldība. Pret tādām lietām nav bauslības.” Jūs piekritīsiet man, cik skaisti skan šie vārdi, vai ne!? Mīlestība, miers, prieks, izturība, bet cik daudz skaistāk šie vārdi izskatās Kristus sekotāja dzīvē. Cik daudz skaistāk tie izskatās.

Ejot tālāk šajos vārdos, šajos pantos, lūgsim Dievu, lai Dievs mūs vada un palīdz mums koncentrēties uz viņa vārdu. 

Debesu Tēvs, paldies Tev par šo pēdējā gada svētdienu. Kad mēs varam nākt un, ka mēs esam izvēlējušies, lai būtu Tavā namā un klausītos Tavos vārdos. Debesu Tēvs, es neesmu cienīgs, lai šeit stāvētu un sludinātu, bet paldies par to, ka Tu dari mūs cienīgus, un paldies, ka Tavs vārds ir nemainīgs un patiesīgs. Es lūdzu, ka Tu runā uz mani, runā uz mums ikvienu, atkal un atkal. Pateicamies par to darbu, ko dara Svētais Gars. Palīdzi saprast lietas skaidri un palīdzi mums tā dzīvot. Jēzus vārdā, āmen. 

Mēs lasījām šos skaistos vārdus, kas rakstīti 22. un 23.pantā, bet mazliet atpakaļ, iepriekšējos pantos, ir rakstīti šādi vārdi: „Miesas darbi ir skaidri redzami, tie ir: netiklība, nešķīstība, izlaidība, kalpošana elkiem, pūšļošana, ienaids, ķildas, greizsirdība, dusmas, patmīlība, nesaticība, šķeltniecība, skaudība, dzeršana, dzīrošana un tam līdzīgas lietas, par kurām es jūs tagad brīdinu, tāpat kā jau iepriekš esmu jums sacījis: tie, kas tādas lietas dara, Dieva valstību neiemantos.”

Kad es lasīju šīs lietas, vai tu pamanīji to, kas ir tas, ko dara mūsu miesa? Lūk, ir šis pretstats. Pāvils nostāda miesu un Garu pretstatā un saka: „Miesa ir pret Garu un Gars ir pret miesu.” Lasot visus šos miesas darbus, varētu rasties jautājums – kāds ir risinājums? Ko mums darīt? Ko darīt, lai atturētu šos ļaunos miesas darbus? Jeb ko darīt, lai vismaz ierobežotu šos miesas darbus? Ja mēs paskatāmies šodien, ko dara valstis? Ko dara pilsētas? Neko vairāk kā jaunu likumu izdošanu tās nespēj darīt. Mēs redzam, tiek izdoti jauni un jauni likumi un noteikumi, lai visu to ierobežotu. Jauni likumi. 

Pāvila vēstulē Galatiešiem, viņš jaunajiem kristiešiem atgādina un saka: „Neatgriezieties pie bauslības, tev nav vajadzīgi jauni likumi, lai tu ierobežotu miesas darbus.” 16.pantā Pāvils saka: „Bet es jums saku: dzīvojiet Garā, tad jūs neļausieties miesas iegribām.” Lūk, atbilde! Nevis jauni likumi, nevis vairāk likumu, bet dzīve Garā. Staigā Garā. Visas šīs reizes mēs esam par to runājuši, mēs esam uzsvēruši – staigā Garā. Pasaule saka: „Vairāk likuma!”, bet Dievs saka: „Vairāk žēlastības.” 

Es gribu ticēt, ka Pāvila vēstule Galatiešiem neļaus mums iekārtoties ērti savos solos un teikt jeb nodomāt: „Ko tad Raimonds man šodien tādu jaunu pateiks!? Nu, Raimond, pārsteidz mūs. Tiešām esi kaut ko īpašu sagatavojis?” Bet es gribu ticēt, ka Pāvila vēstule Galatiešiem tiešām mums liks uzlūkoties uz sevi un teikt: „Kas ir tas, uz ko es lieku savu cerību?”

Ja tu šodien jūties ērti un domā – mani nekas vairs nespēj pārsteigt, es visu zinu, un man vairs nav jākoncentrējas, man vairs nav jāieklausās, tad tas ir bīstams stāvoklis. 

2.Timoteja 3:16, „Visi šie Raksti ir Dieva iedvesti un ir noderīgi mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai ticībā, lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam.” Un tāpēc es tevi aicinu, saspicē kārtīgi savas ausis, noskaņo savu sirdi un lūdz, lai Dievs palīdz skaidrāk saprast, ko viņš grib teikt. 

Mēs apskatījām pantus, kur Pāvils runā par miesu un Garu. Mēs redzējām šo kontrastu, šo pretstatu, ko viņš nostāda. Kad domājam par miesu, kas ir tas, ar ko tev uzreiz asociējas miesa? Pāvils saka: „Miesas darbi tādi un tādi..” Mēs skaidri redzam, ka tie ir grēki, ko mēs darām, vai ne? Miesas darbi – tie ir grēki, ko mēs darām. Bet tas nav viss. 

Kad Pāvils runā par miesu, viņš grib arī uzsvērt un teikt, ka tie ir arī mūsu reliģiskie darbi. Mēs sakām šodien, klusītiņām iestāstām savā sirdī – tie ir darbi, uz kuriem es paļaujos. Tās ir manas aktivitātes, ko es daru un domāju un meloju sev, ka šo aktivitāšu dēļ es kļūšu Dievam patīkamāks. Dievs mani vairāk mīlēs, jo es daru to vai to. Pāvils parāda, ka šai miesas darbībai ir atrisinājums – dzīve Garā. Pāvils saka: „Ja tu esi sācis Garā, tad turpini tajā staigāt.”

„Tie, kas ir Kristū ir miesu krustā piesituši kopā ar kaislībām un iekārēm”, turpat Galatiešiem ir rakstīts. „Ja mēs caur Garu esam dzīvi, tad Garā vadīti arī dzīvosim, nekārosim pēc tukša goda, cits citu izaicinādami un skauzdami.” 

No kurienes tas rodas? No kurienes rodas šī kārošana pēc tukša goda? No kurienes ir šī skaudība, ka mēs skaužam viens otru? Taču ne no Svētā Gara. Tā ir miesa, tā ir paļaušanās uz bauslību, Pāvils saka. Un viņš brīdina galatiešus un saka: „Neielaid bauslību atpakaļ. Neielaid to atpakaļ, jo Kristus tevi ir darījis brīvu.” Kas to ir darījis? Kristus to ir darījis. 

Dievs vēlas, lai ikviena kristieša dzīve ir Svētā Gara piepildīta, lai ikviens, kas paļaujas, to turpina darīt. Ikviens, kas tic, lai staigā Garā. Un padomā vēlreiz – ikviens, kas tic, lai staigā Garā. Tie no jums, kas šodien varat apliecināt, ka jūs esat kristieši, padomājiet, kā tas notika. Atgriezies savos sākumos. Tava grēcīgā un dumpīgā daba tika piesista pie krusta caur Jēzu Kristu, vai ne? Un grēks, kura dēļ mēs esam pelnījuši sodu, Kristus to uzņem uz sevi un samaksā mūsu vietā. Kristus to dara. Viņš paņem mūsu grēku un samaksā mūsu vietā un saka: „Viss piepildīts.” Nekas vairāk nav jāmaksā. Nekas vairāk nav jāmaksā, draudze. Ir samaksāts. Kristus ir tas, kas tevi mazgā tīru un tajā ne kripatiņas nav tavs nopelns. Ne kripatiņas. 

Ko vēl dara Debesu Tēvs? Viņš savā žēlastībā ieliek mūsos savu Garu. Viņš ieliek mūsos savu Garu. Lūk, kā mēs sākām. Lūk, kā tas sākās, lūk, kā tas notika. Un ko Pāvils mums šodien saka? Tā turpināt! Ja tu esi Garā sācis, tad turpini Garā. Nepieliec neko klāt. Turpini dzīvot no Dieva žēlastības, kā tu to esi iesācis. Atgādini sev, atgādiniet viens otram, kam ir jāpienes gods, kas to ir pelnījis, kāpēc mēs vispār šeit esam, kas mūs ir darījis brīvus.

Tāpēc ir svarīgi, ka mēs palūkojamies uz sevi un pārbaudām. Un nesākam iedomāties, ka patīkam Dievam labāk caur saviem reliģiskajiem darbiem, aktivitātēm, pakļaujoties dažādiem pašizdomātiem likumiem – piekopjot pareizās darbības, ēdot pareizu ēdienu vai neēdot nepareizu ēdienu, darot to vai nedarot to. Ja mēs tā godīgi palūkojamies, tad bieži vien ieraugām sevi tur, ka tieši tā arī domājam, ka tieši tā arī dzīvojam – ja es darīšu to, tad Dievs mani svētīs. 

Jūs ziniet kāds ir šādas dzīves auglis? Lepnums, iedomība, provokācijas un naids, aprunāšana. Vai es esmu iekšā vai es neesmu iekšā, neatbilstības sajūta, naidīgums pret tiem, kas kaut kādā veidā nepilda to, ko mēs pildām. Un tā noteikti nav staigāšana Garā. Bet tas, ko dara Svētais Gars ir pilnīgi kaut kas pretējs un skaists. Viņš dara mūs brīvus. 

Kāpēc viņš to dara? Galatiešiem 5:13-15, „Bet jūs, brāļi, esat aicināti brīvībai; vienīgi nedodiet vaļu miesas tieksmei, bet kalpojiet viens otram mīlestībā, jo visa bauslība ir piepildīta vienā vārdā, un proti: mīli savu tuvāko kā sevi pašu! Ja jūs cits citam kožat un viens otru graužat, pielūkojiet, ka cits citu neaprijat!” 

Svētais Gars dara mūs brīvus, lai mēs kalpotu. Tāpat, Svētais Gars dara mūs brīvus, lai mēs cīnītos. „Bet es jums saku: dzīvojiet Garā, tad jūs neļausieties miesas iegribām, jo miesa iekāro pretēji Garam, bet Gars pretēji miesai.” Un mēs redzam – šeit ir tā cīņa. Gars pret miesu – vienmēr ir šī cīņa. Pāvils saka, ka tie kas ir zem bauslības, tie ir zem lāsta, jo viņi nespēj bauslību piepildīt. Tie ir ieslodzīti, tie ir vergi. 

Mēs jau lasījām, kas ir tie miesas darbi un mēs redzam, kas notiek, kad ienāk Svētais Gars – viņš dara mūs dzīvus. Mēs sākam darīt lietas, ko mūsu miesa nevēlas darīt, vai ne? Mēs sākam mīlēt Dievu. Lūk, ko dara Svētais Gars – mēs sākam mīlēt Dievu. Mēs sākam meklēt Dievu. Mēs sākam mīlēt cilvēkus, mēs sākam ieraudzīt citus apkārt. 

Gars ir tas, kurš mums atgādina, ka mēs vairs neesam zem bauslības lāsta. Kristus mūs ir darījis brīvus. Staigāšana Garā tā ir cīņa, tā ir nepārtraukta cīņa. Cīņa ar to, ko es negribu darīt, bet mana miesa grib darīt. Tā ir nepārtraukta cīņa. Kas notiek, kad Svētais Gars ienāk tavā dzīvē? Citi saka: „Es jūtu tirpiņas pār maniem pirkstiem skrienam vai tādu kā elpu uz mani pūšam.” 

Savā Bībelē es neko tādu nevaru izlasīt. Bet to, ko es varu izlasīt ir – tad, kad Svētais Gars ienāk tavā dzīvē, tu sāc kalpot citiem mīlestībā. Tad, kad Svētais Gars ienāk tavā dzīvē, tu sāc kalpot citiem ar mīlestību, tu esi brīvs. Kad Svētais Gars ienāk, tu sāc peldēt pret straumi. Tas ir par šo piemēru ar zivi. Kad Svētais Gars ienāk tavā dzīvē, tu esi brīvs, lai augtu. 

Un šajā 22.un 23.pantā, kurā mēs jau tik ilgi atrodamies, mēs runājam par Gara augli un vienai lietai ir jābūt skaidrai – tas nav daudzskaitlī, bet vienskaitlī. Tas nav tā, ka atnes jums bļodu un tu vari izvēlēties, kuru augli tad es ņemšu – apelsīnu vai citronu, kurš labāk garšo. 

Bet te Pāvils saka skaidri – šis ir Gara auglis. Tas ir vienskaitlī. Mēs runājam par šīm Gara augļa tādām kā šķautnēm, izpausmēm, ja tā varētu teikt. Tas ir auglis, tas ir kaut kas, ko dara Svētais Gars un šīm izpausmēm ir jābūt kristieša dzīvē. 23.pantā mēs lasām: „Pret tādām lietām nav bauslības.” Pagājušajā reizē mēs jau mazliet runājām par to, ka bauslība ir dota, lai ierobežotu šīs ļaunās, miesīgās iegribas un lietas. Bet šādām lietām (Svētā Gara augļa izpausmēm) nav vajadzīgs likums. 

Vēl interesantāk – tādas lietas nespēj radīt likums, to dara Svētais Gars. Tādas lietas nespēj radīt likums, to dara Svētais Gars. Un, nu, mūsu šodienas vārdiņš – savaldība. Beidzot esam pienākuši pie tā. 

Pāvila vēstule Titum 2:11-13, „Dieva glābēja žēlastība ir atspīdējusi visiem cilvēkiem, tā mūs audzina, lai mēs atmestu bezdievību un pasaulīgās iekāres un lai mēs dzīvotu šajā laikā saprātīgi, taisni un godbijīgi, laimīgā cerībā un gaidīdami uz lielā Dieva un mūsu glābēja Jēzus Kristus godības atklāšanos.” Dieva žēlastība ir atspīdējusi, Dieva žēlastība ir atspīdējusi, lai mēs dzīvotu šajā laikā saprātīgi, taisni un godbijīgi. 

Šis vārds ‘savaldība’ grieķu valodā skan ‘enkrateia ‘, atvainojiet, ja es nepareizi izteicu. Šī vārda nozīme ir atturība. Tikums, kas valda pār vēlmēm un iekārēm, īpaši pār tām, uz kurām ir vislielākā apetīte. Tātad, tas ir kaut kas, kas palīdz mums kontrolēt mūsu iekāres vai vēlmes. Angliski šis vārds ir self-control, sevis kontrole. 

Vai jūs esat dzirdējuši stāstu par Fēliksu? Nevis to no Ugunsgrēka. Par to Fēliksu, kas ir rakstīts Apustuļu darbos 23. un 24. nodaļā. Fēlikss, Jūdejas pārvaldnieks. Apustuļu darbos mēs lasām, ka Pāvils tiek iemests cietumā un kādā brīdī viņš tiek nosūtīts pie Fēliksa. Fēlikss ir Jūdejas pārvaldnieks, kurš ir ļoti mantkārīgs cilvēks, mantkārīgs valdnieks. Viņš ir tāds, kurš savā dzīvē ir padevies visām savām iekārēm. Drusilla ir, man tā šķiet, viņa trešā sieva. Viņš ieraudzīja kāda cita sievu, viņš to iekāroja un paņēma sev. Šī trešā sieva ir jūdiete un Fēlikss noteikti zināja pamatlietas par kristietību. Viņš zināja tās. Jūdejas pārvaldnieks, ļoti mantkārīgs cilvēks. Un notiek tā, ka Pāvils tiek iemests cietumā, kādā citā lokācijas vietā, iespējams tā ir Roma, iespējams es maldos, jūs to varat izlasīt Apustuļu darbos 23. vai 24. nodaļā. 

Kādi jūdi saceļas pret Pāvilu un grib viņu nonāvēt. Viņi saka: „Mēs neēdīsim, mēs nedzersim, kamēr Pāvils nebūs miris.” Tas tiek paziņots šim valdniekam un viņš saka: „Sūtīsim Pāvilu pie Fēliksa. Sūtīsim Pāvilu uz kādu citu vietu.” Pāvils tiek sūtīts, ja nemaldos, 470 cilvēku pavadībā. Un ne vienkāršu cilvēku pavadībā – apsargu pavadībā. 470 apsargi! Šodien – kuru pavada 470 apsargi?! Bet jūs redziet, ka tā situācija ir tik nopietna, ka Pāvils tiek apsargāts un tiek vests pie Fēliksa. 

Pāvils atgādina Fēliksam, ka viņš ir romietis un tur notiek visādas sarunas, bet tā galvenā doma ir interesanta, ko es pats pavēroju – Fēlikss ar savu sievu Drusillu nāk pie Pāvila runāt. Interesanti, kāpēc viņš nāk? Pāvils viņam atgādina un saka: „Tas iemesls, kāpēc es uz šejieni nācu, kāpēc tad mani iemeta cietumā, ir – es nāku, lai atnestu saziedoto naudu brāļiem un māsām, gadiem saziedoto naudu.” 

Un Fēlikss ar Drusillu nāk pie Pāvila un cer, ka Pāvils viņam samaksās, ka Pāvils viņam iedos naudu. Jūs redziet, cik Fēlikss, šis valdnieks, ir ļauns un mantkārīgs. Bet Apustuļu darbos 24:25 mēs lasām: „Pēc dažām dienām Fēlikss ieradās ar savu sievu Druscillu, kas bija jūdiete, un sūtīja pēc Pāvila un klausījās viņu par ticību Jēzum Kristum. Kad Pāvils runāja par taisnīgumu, atturīgu dzīvi un nākamo tiesu, Fēlikss pārbijās un sacīja: „Tagad pietiks, ej, kādā izdevīgā reizē es aizsūtīšu pēc tevis.”” Viņi atnāk pie Pāvila, klausās viņu un Pāvils runā par atturīgu dzīvi, par taisnīgumu, par tiesu. Viņš runā par ‘enkrateia ‘ un Fēlikss sabīstas. 

Atcerieties, mēs jau pagājušo reizi par to runājām, kāda bija šo cilvēku reakcija vasarsvētku dienā – ko mums būs darīt!? Pēteri, tu tā sludini – ko mums būs darīt!? Un Pēteris saka: „Nožēlojiet un liecieties kristīties.” Pāvils šeit uzturas pie Fēliksa jau kādu ilgu laiku un Fēliksa reakcija, dzirdot par atturību, ir tāda, ka viņš sabīstas un saka: „Labi, lieciet viņu atpakaļ cietumā, kad man vajadzēs, es pie tevis atnākšu.” Fēlikss neiegūst to, ko viņš gribēja iegūt. Savaldība jeb atturība, tā ir cīņa starp tām personībām, kas ir manī – miesīgo un garīgo. 

Lūkas evaņģēlijs 9:23, „Tad viņš visiem sacīja: „Ja kāds grib man sekot, tas lai aizliedz sevi, lai ņem savu krustu ik dienas un seko man.”” Jūs redziet, mūsu ‘es’, mēs radām tādas vēlmes un iegribas, kuras gribam piepildīt, bet Pāvils saka: „Mums tās ir jākontrolē. Ceļš, kas ved uz Debesīm ir šaurs un piemētāts ar pašnāvnieciskiem kārdinājumiem, kuri liek pamest šo ceļu.” Tāpēc Jēzus saka: „Cīnieties ieiet pa šaurajiem vārtiem.” Un šis vārds cīnieties grieķu tekstā nozīmē izmisīgi cīnies (ieiet pa šaurajiem vārtiem). 

Draudze, kurš no jums ik dienas izmisīgi cīnās ieiet pa šaurajiem vārtiem? Mums ir ļauts mazliet bagātināt mūsu iztēli un garšu, ko tas varētu nozīmēt. Mateja 5:29, „Bet, ja tava labā acs tevi apgrēcina, izrauj to un met projām.” Lūk, cik mežonīga un nikna izskatās savaldība jeb sevis kontrole. Lūk, par ko Pāvils runā. 

Viņš savaldību salīdzina ar grieķu atlētiem, 1.Korintiešiem 9:25, „Ikviens, kas piedalās sacīkstēs, atturas no visa cita: to viņi dara, lai saņemtu iznīcīgu vainagu, bet mēs – neiznīcīgu.”  Tātad, ko Pāvil tu mums saki? „Bet es šaustu un paverdzinu savu miesu, lai sludinādams citiem, pats nekļūtu atmetams.” Šī savaldība, šī atturēšanās nozīmē teikt grēkam – nē. Saki grēkam – nē, pat tad, kad tas ir ļoti, ļoti sāpīgi. Saki grēkam – nē. Paldies Raimond, skaidrs, sakām grēkam – nē. 

Bet kristiešiem šī savaldība nenozīmē tikai teikt – nē. Iespējams jums ir paziņas, man ir paziņas, sportisti, kuri ļoti disciplinē savu miesu un viņi varētu nākt šeit priekšā un stāstīt, cik svarīgi ir teikt nē. Un viņi, iespējams, varētu daudz veiksmīgāk pastāstīt to, kā disciplinēt savu miesu, kā sevi kontrolēt, kā kontrolēt savas vēlmes un iekāres un vajadzības. 

Bet kristiešiem tas ir citādāk. Tas nenozīmē teikt tikai – nē. Jo iedomājies, ja šis sportists, šis cilvēks, kurš, iespējams, varētu apgalvot – es daru tā, es disciplinēju savu miesu – kad viņš to dara, kad viņš ir uzvarējis miesu, kam pienākas gods? Viņam. Bet tad, kad mēs ar Gara palīdzību sakām grēkam – nē, kad mēs dzīvojam un staigājam Garā, kontrolējam savas vēlmes un vajadzības, kam tiek gods? Un jūs ziniet pareizo atbildi, vai ne? Gods tiek Jēzum Kristum. 

Lūk, šī svarīgā atšķirība, šī ir ļoti svarīga atšķirība. Tas nav par to – apskaties atkal uz mani, cik es spēju sevi kontrolēt! Un šīs uzvaras auglis – kam ir? Man? Vai Kristum? Kristiešiem tas nozīmē noteiktā veidā teikt ‘nē’. Tu saki ‘nē’ ticot Kristum, tu saki ‘nē’ paļaujoties uz Kristu. Tu paļaujies uz viņa spēku un tu paļaujies uz to prieku, ko Kristus tev dos atturoties no lietām, kas nenes godu viņam. 

Kā mēs cīnāmies pret šīm postošajām iekārēm? Kolosiešiem 1:29, „Šā mērķa dēļ es pūlos un cīnos tik daudz, cik viņš manī darbojas ar savu varenību.” Romiešiem 8:13, „Ja jūs dzīvojat pēc miesas, jūs mirsiet, bet, ja jūs miesas darbus Garā nonāvējat, jūs dzīvosiet.” Caharijas 4:6, „Ne ar spēku un ne ar varu, bet ar manu Garu.” Un, kad Pāvils runā par šo savaldību, viņš parāda mums, cik nikniem un nežēlīgiem mums ir jābūt pret šīm iekārēm. 

Bet tas nav mūsu spēkos, tas nav mūsu spēkos. Salamana pamācības 21:31, „Zirgu gan sakopj kaujas dienai, bet uzvara nāk tikai no tā Kunga.” Tāpēc šis jautājums rodas – kā tad Svētais Gars to veido mūsos? Kā viņš to veido? Viņš ir tas, kas mūs pamāca savā žēlastībā un dod precīzas detaļas. Viņš paskaidro, viņš brīdina un vēlreiz brīdina, viņš ir tas, kas palīdz mums ieraudzīt mūsu grēku. Tas ir tas, ko dara Svētais Gars – viņš palīdz mums ieraudzīt mūsu grēku. Palīdz mums ieraudzīt mūsu iekāres, kuras nevēlamies atlaist. Cik daudz mums ir to iekāru. 

Viņš ir tas, kurš mums palīdz saprast, ka Dievu nevar piemānīt. Un viņš ir tas, kurš saka: „Beidz izlikties! Beidz izlikties, ka tu paļaujies uz Dievu. Beidz mānīt sevi.” Lūk, ko dara Svētais Gars. Un vēl daudzas, daudzas citas lietas. Paldies Dievam par to, paldies Dievam par Svēto Garu. 

Titum 2:11-12, „Jo ir atspīdējusi žēlastība, kas nes pestīšanu visiem cilvēkiem, audzinādama mūs, lai atsacīdamies no bezdievības un pasaulīgām iekārēm, prātīgi, taisni un dievbijīgi dzīvojam šinī laikā.” Kad mēs patiesi ieraugām un ticam, ko Dievs ir darījis savā žēlastībā caur Jēzu Kristu, kad mēs patiesi to ieraugām, ko Dievs ir darījis, tad nepareizo un grēcīgo iekāres spēks tiek salauzts. Tāpēc šī savaldības jeb atturības cīņa ir ticības cīņa. 

1.Timoteja 6:12, „Cīnies labo ticības cīņu, satver mūžīgo dzīvību uz ko tu esi aicināts, pats apliecinādams labo liecību daudzu liecinieku priekšā.” Un, kad mēs domājam par savaldību, es noteikti negribētu izlaist šo perfekto piemēru, kas ir Jēzus Kristus. Mēs lasām, ka Jēzus Kristus bija bez grēka. Viņš bija bez grēka, viņš bija pilnīgs cilvēks un viņš sevi savaldīja. Tu, iespējams, teiksi: „Jā, bet Jēzus Kristus nav dzīvojis ar manu māsu vai brāli vienā istabā, kāda sevis kontrole, vai ne!?”

Jēzum Kristum apkārt bija daudz brāļi un māsas, ar kuriem viņš bija ikdienā un, kuri viņu ļoti, ļoti un pat daudz vairāk izaicināja. Un mēs redzam šo pilnīgo sevis kontroli. Tempļa tīrīšanas gadījums nenorāda uz to, ka viņš nespēja sevi kontrolēt, tas piederējās pie lietas. 

Es gribu, lai jūs saprotiet vēl kādu lietu un klausieties uzmanīgi. Savaldība nav tikai nedarīt kaut kādas konkrētas lietas. Mēs redzam, ka Jēzum bija spēks ne tikai sevi savaldīt nedarot kaut kādas lietas, bet arī darīt Dieva gribu. Lūk, savaldība. Ne tikai tu nedari kaut kādas sliktās miesas lietas, ne tikai, ka tu ierobežo tās, bet ka tu spēj darīt Dieva plānu savai dzīvei. Lūk, tāpēc Dievs mums dod savu Svēto Garu, kurš nāk un palīdz mums. Svētā Gara auglis – savaldība. 

Jūs pamanījāt – miesas darbi un Svētā Gara auglis. Kāpēc nav Svētā Gara darbs? Kāpēc ir auglis? Šie ļaunie miesas darbi, tas ir miesas nopelns, bet tas, ko dara Gars mūsos, tā ir dāvana. Tāpēc to sauc par Svētā Gara augli. Tā ir dāvana. 
Mīļā draudze, es tūlīt beigšu, vēl mazliet ieklausieties. Ja jums ir Bībeles, atšķiriet 1.Tesaloniķiešiem 5:19, Ģirts šorīt to lasīja, tur ir teikts: „Neapslāpējiet Garu.” Pasaki man, cik bieži tev sanāk domāt par šiem diviem vārdiem? Neapslāpē Garu. Kas tevi vairāk uztrauc – vai tas, ko cilvēki teiks, vai tas, ko Dievs saka? Tas, ko citi padomās vai tas, ko Dievs par tevi padomās? Neapslāpējiet Garu. 

Vai tas tevi uztrauc? Vai tu domā par to? Vai tu daudz laika pavadi lūgšanās, lai teiktu: „Dievs, vadi mani! Dievs, veido mani līdzīgāku Kristum.” Vai arī mēs esam pārāk aizņemti ar savām miesīgajām iekārēm un saviem plāniem uz rītdienu, uz skaistu, saulainu rītdienu Jaunajā gadā? Starp citu, Jaunais gads tuvojas. Es domāju, kādu vēlējumu jums pateikt!? Un, man liekas, šis būtu ļoti labs vēlējums jums Jaunajā gadā – neapslāpējiet Garu. 

Šis vēlējums attiektos uz ticīgajiem – neapslāpējiet Svēto Garu, ko Dievs jums ir devis. Bet tie no jums, kas vēl to neesat satvēruši jeb jums ir daudz jautājumu, jūs vēl neesat noticējuši, tad mans vēlējums būtu – meklē Kristu. Svētais Gars dara skaistu darbu mūsos un tas ir kaut kas pārdabisks. Tieši tā, jo kā mēs lasām – tas ir Gara auglis, tas nozīmē, tas ir kaut kas pārdabisks, kas tiek darīts mūsos. 

Bet vēl viena svarīga lieta – tas pilnībās nenozīmē, ka tas ir bez mūsu līdzdalības. Tas to pilnībā nenozīmē. Ir kādi, kuri saka: „Labi, es metu mieru visam, lai nāk Svētais Gars un dara ar mani, kas jādara.” Tas to nenozīmē. Un Pāvils to nebūt nesaka, ka mums nav nekāda daļa tajā. Ir arī mūsu daļa, ir arī mūsu atbildība. Galatiešiem 6:7, „Nepievilieties, Dievs nekļūs par apsmieklu – ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus.” Cik zināms pantiņš, vai ne? 

Hozejas 10:13, „Bet jūs sējat bezdievību un tādēļ pļausiet ļaunumu un ēdīsiet melu augļus.” Lūk, tā ir arī mūsu daļa. Tā ir arī mūsu atbildība, ka mēs paļaujamies, ka mēs darām to, ko Kungs vēlas, lai mēs darām. Ka mēs sējam Garā, ticībā un paļāvībā.

Ja jūs kādam vēlaties Jaunajā gadā uzdāvināt dāvanu un jūs, gadījumā, nezināt, ko dāvināt, tad man jums ir ieteikums, ļoti labs ieteikums – uzdāviniet viņam grāmatu, Ilmāra Hirša grāmatu „Patiesības Gara spēkā.” Tā ir laba grāmata, labs un dziļš skaidrojums par Svēto Garu. Un viņa grāmatā es izlasīju kādu senu vācu sakāmvārdu: 

Sēj domu un tu pļausi darbu. Sēj darbu un tu pļausi ieradumu. Sēj ieradumu un tu pļausi raksturu. Sēj raksturu un tu pļausi likteni. 

Iet uz svētrunu arhīvu