#4 Miers

Svētrunu arhīvs

Klausīties
Datums:
09.11.2014.
Sludinātājs:
Sērija:
Kods:
GA-004
Rakstvieta:
Ps 46:1-12

Korvedim. Koraha dēliem. Jaunavu balsīm. Dziesma. Dievs mums patvērums un spēks, vienmēr rodams palīgs briesmās. Tāpēc nebīsimies, kaut apvērstos zeme un kalni iegāztos jūras dzīlē, kaut krāktu un putotu ūdeņi, kaut drebētu kalni, tai dižojoties! Upes straumes priecē Dieva pilsētu, Visuaugstā svētos mājokļus! Dievs mīt tur, tā negrīļosies, Dievs tai palīdzēs jau rīta ausmā! Dumpojas tautas, grīļojas valstis, atskan viņa balss – zeme kūst! Pulku Kungs ir ar mums, patvērums mums Jēkaba Dievs! Nāciet, lūkojiet Kunga darbus, kā viņš iztrūcina zemi – viņš aptur karus līdz zemes malām, loku viņš salauž un sadragā šķēpu, ratus viņš ugunī sadedzina! Rimstiet un ziniet, ka es esmu Dievs, augstu pār tautām, augstu pār zemi! Pulku Kungs ir ar mums, patvērums mums Jēkaba Dievs!" - Ps 46:1-12

Svētrunas noraksts
 

Paldies Jānim par šīm dziesmām, kas atgādina mums par to, kas ir kristietības centrs un mēs redzam, ka Kristus ir visa centrā. 

Ir patīkami atkal būt šeit priekšā pēc kāda ilgāka pārtraukuma. Es pateicos Ģirtam par tādu iespēju, par tādu uzticēšanos un par to, ka kopā mēs varam domāt par Dieva Vārdu. Pirms mēs domājam par kādām domām, es aicinu, ka noliecam galvu lūgšanā. 

Debesu Tēvus, paldies Tev par jaunu svētdienu, par dienu, kad mēs varam domāt par Tavu Vārdu, īpaši par mieru. Es lūdzu, ka Tu vadi manus vārdus, ka Tu vadi manas domas un es lūdzu, lai Tavs Gars mums atgādina to svarīgo Vēsti, mums atgādina to, ko varbūt esam aizmirsuši. Debesu Tēvs, paldies Tev par to, ka Tu mūs māci un, ka Tu mūs mīli. Paldies par mieru, ko Tu mums dāvā, ko Tu esi apsolījis. Jēzus vārdā, āmen.

Es tā pavisam neskaidri atceros kādu stāstu, kad kādam māksliniekam tika jautāts uzgleznot gleznu. Viņam tika lūgts – vai tu varētu uzgleznot gleznu, kuras tēma ir miers. Šis mākslinieks pēc kāda laika, ir strādājis pie tā, ir gleznojis un viņš uzgleznojis šo gleznu, ko visi cilvēki varēja aplūkot. Uz šīs gleznas tika attēlota bangojoša jūra, vētra, un jūras krastā stāv tēvs, kurš tur savās rokās savu bērniņu un bērniņš cieši, cieši guļ. Bangojoša jūra un krastā stāv tēvs ar bērnu, kurš cieši, cieši guļ. Miers.

Miers ir tā tēma, par ko mēs šodien domāsim un mēs atrodamies vēstulē Galatiešiem. Es aicinu, ja jums ir līdzi Bībeles, atšķiriet Pāvila vēstuli Galatiešiem. Šī sērija ir par vēstuli Galatiešiem 5:22 un kā Ģirts pagājušajā reizē teica, ka mēs tik bieži iesim cauri šim Gara auglim, šīm šķautnēm, ja tā drīkst teikt, ka mēs cerams beigās atcerēsimies šo Gara augli. 22.pants – „Bet Gara auglis ir – mīlestība, miers, prieks, izturība, krietnums, labestība, uzticamība, lēnprātība, savaldība. Pret tādām lietām nav bauslības.” Tātad, Gara auglis un šodien mēs domājam par šo šķautni miers. 

Pirms mēs domājam tieši par mieru, es gribu, ka mēs atkal mazliet aplūkojam šo vēstuli Galatiešiem. Ko tad šī vēstule saka? Gatavojoties, tas veids, kad tu gribi kaut ko saprast, ir svarīgi, ka tu lasi no jauna un no jauna. Ja tu gribi saprast kādu pantu, lasi to no jauna un no jauna. Un labi ir, ja tu paskaties to pantu nodaļas kontekstā vai pat visas grāmatas kontekstā. Dievs grib, lai mēs košļājam, lai mēs to gremojam; lai mēs šo ‘maizi’, ko Dievs mums dod, lai mēs to gremojam un par to domājam. Es tā darīju, es lasīju Pāvila vēstuli Galatiešiem un es lasu un redzu, cik emocionāla vēstule tā ir. 

Pirmajā nodaļā 6. pantā es pamanu, ko Pāvils saka. Viņš saka: „Es brīnos, ka jūs tik viegli novēršaties no Tā, kas jūs ir aicinājis Kristus žēlastībā un nododaties citam evaņģēlijam, bet cita evaņģēlija nav.” Pāvils saka, ir tikai viens Evaņģēlijs. Viss pārējais ir lāsts. Ir tikai viens Evaņģēlijs, Pāvils saka. Viņš raksta šo vēstuli šai Galatijas draudzei un viņš saka: „Es brīnos, ka jūs tik viegli novēršaties no Tā.” Un ir tikai viens Evaņģēlijs.

Kādā citā vietā viņš galatiešus nosauc par muļķiem. Tas ir tāds spēcīgs vārds – muļķi jūs! Viņš saka: vienu lietu, ko es gribu saprast no jums, kā jūs esat saņēmuši šo glābšanu? Viņš saka, 3:1: „Ak, jūs bezprātīgie galatieši, kas jūs ir nobūris? ... Tikai vienu gan es gribētu no jums uzzināt: vai jūs Garu esat saņēmuši no bauslības darbiem vai no ticības vēsts, ko esat dzirdējuši?” Tātad, šeit ir situācija, kad Galatijas draudzē ierodas kādi cilvēki, kuri sāk radīt apjukumu draudzē. Šie ir jauni kristieši, kuriem Pāvils ir pasludinājis Evaņģēliju, pasludinājis Kristu un pasludinājis, ka jūs esat brīvi Kristū. Un atnāk kādi, kuri sāk radīt šīs šaubas – vai nu sāk aicināt atgriezties pie jūdu ticības, pie šīs bauslības turēšanas, ka bauslību turot tu tiksi glābts vai arī viņi sāk teikt: ir iespējamas divas lietas – Kristus un bauslība, un neaizmirstiet to iepriekšējo. 

Visā vēstulē Galatiešiem Pāvils uzdod šādus jautājumus, mēs lasām un redzam kādus pretstatus. Pāvils uzdod šādu jautājumu : Tu esi brīvais vai tu esi vergs? Ko tu izvēlies – svētību vai lāstu? Tu esi vergs vai tu esi mantinieks? Tu staigā Garā vai tu staigā miesā? Šie ir tie jautājumi, ko Pāvils uzdod. Kur tu esi? Vai jūs ziniet, kur jūs atrodaties, galatieši? 

Pāvils raksta šo vēstuli atgādinādams, ka ne caur bauslību, ne caur darbiem mēs tiekam glābti. Ne caur kaut kādām reliģiskām aktivitātēm, bet caur Kristus nopelna, caur krusta nāvi. Kristus krusts stāv visas cilvēces centrā. Kristus krusts, krusta nāve nav pie krusta, tā ir Evaņģēlija sirds. Galatiešiem 4:4 – „Bet, kad pienāca laiku beigas, Dievs sūtīja savu Dēlu.” Dievs sūtīja savu Dēlu. Galatiešiem 3:5 mēs redzam, ko dara Dievs mūsos caur savu Garu un tur rakstīts – „Vai tad tas, kas dāvā jums Garu un darbina jūsos brīnišķus spēkus, dara to jūsu bauslības darbu dēļ vai caur ticības vēsti, ko esat dzirdējuši?” Darbina jūsos brīnišķus spēkus.

Tad 5.nodaļā, kur mēs atrodamies, Pāvils runā par to, kā tas izskatās būt brīvam Garā. 5.nodaļa 13.pants – „Mēs esam darīti brīvi, lai kalpotu, bet jūs, brāļi, esat aicināti brīvībai, vienīgi nedodiet vaļu miesas tieksmei, bet kalpojiet viens otram mīlestībā.” Mēs redzam, ka šeit ir tā cīņa – miesa un Gars, miesa un Gars, visu laiku notiek šī cīņa. Miesa un Gars. Mēs esam darīti brīvi, lai cīnītos. Galatiešiem 5:16-18 – „Bet es jums saku: dzīvojiet Garā, tad jūs neļausieties miesas iegribām. Jo miesa iekāro pretēji Garam, bet Gars – pretēji miesai.” Šī ir cīņa. Šī ir cīņa. 

Jūs ziniet, kad es par to domāju, tad saprotu, ka mēs gribam būt pacietīgi, bet mēs eksplodējam. Mēs gribam būt patiesi, bet mēs pārspīlējam. Mēs gribam būt pateicīgi, bet tā vietā mēs skaužam. Gribam būt mīloši, bet aprunājam. Gribam, lai Kristus ir pirmajā vietā, bet visbiežāk tie paši vien esam. Un tāda ir tā mūsu kristiešu cīņa visu laiku. No vienas puses ir Svētais Gars, kas mums tiek dots, kad mēs sastopam Kristu, bet no otras puses mēs joprojām esam miesā un darām lietas, ko negribam. Vienmēr notiek šī cīņa.  Vai tu redzi šo cīņu savā dzīvē? Es vienmēr to redzu. Un reizēm tu negribi darīt lietas, ko tu dari. Un tu redzi –šī cīņa ir vienmēr. 

Mēs esam darīti brīvi, lai celtu. „Bet Gara auglis ir – mīlestība, miers, prieks, izturība, krietnums, labestība, uzticamība, lēnprātība, savaldība. Pret tādām lietām nav bauslības.” Dievs ir devis šo apsolījumu un Viņš ir devis mums šo Garu. Gars, kurš mūs vada, Gars, kurš mūs māca, Gars, kurš mums atgādina un, kurš mūsos saka: Aba Tēvs. Mēs redzam, kas ir šī Gara darba auglis. Viena lieta ir skaidra – ja tu iestādi ābeli, tad neko citu tu nevari sagaidīt kā vien ābolus, plūmes tu tur neredzēsi, vai ne? Gara darba rezultāts ir Dieva rakstura augļi. Dieva rakstura auglis, kurš ir mīlestība, kurš ir miers, kurš ir prieks. Neko citu neredzēsi. 

Bet šodien mēs domājam par mieru. Ēbrēju valodā vārds ‘šalom’, tas nozīmē miers. Jūs noteikti esat to dzirdējuši. Šī vārda nozīme nav, kad kāds saka: es ceru, ka tu neesi iekūlies kādās nepatikšanās, bet gan vairāk: es ceru, ka visaugstākais labums ir tavā ceļā. Šalom – es ceru, ka visaugstākais labums ir tavā ceļā. 

Šodien mēs bieži vien mieru nesaprotam kā tādu pozitīvu lietu, bet mēs bieži vien par mieru domājam, ka tas ir stāvoklis, kad tev nav problēmas. Mums reizēm šķiet tas ir stāvoklis, kad tev nav nepatikšanas, tev nav problēmas. Ekvadoras un Bolīvijas indiāņiem vārda ‘miers’ nozīme ir – apsēsties savā sirdī jeb būt tādā sirds mierā. Neskraidīt apkārt, bet apsēsties. Tātad, pretējs skriešanai apkārt, pretējs raizēm. 

Bet, ja mēs apskatām šo mieru, par ko mēs šodien domājam, tad bībeliskais miera koncepts nekoncentrējas uz nepatikšanu trūkumu. Šis miers nav saistīts ar ārējiem apstākļiem. Tev dzīvē var būt lielas problēmas un grūtības, bet to joprojām vari būt mierā. Pāvils to parāda savā dzīvē esot cietumā, mēs redzam Pāvils ir mierā. Man šķiet, pat vienā vietā Pāvils dzied, Pāvils ir mierā. 

Kā mēs varam iegūt šo mieru, par ko mēs lasām Bībelē? Savā ziņā tas ir tāds svētdienas skolas jautājums, vai ne? Pāvils to galatiešiem atgādina atkal un atkal – tikai caur Jēzu Kristu. Tikai caur Jēzu Kristu. Šodienas tekstā, kad skatāmies kontekstu, tad redzam to, ka tas ir Svētā Gara darbs, ko Dievs ir ielicis mūsos. Miers ir Gara darba auglis. 
Jūs ziniet, kad es domāju par mieru šodien, man šķiet, ka miers jeb precīzāk miera trūkums ir redzamākā un aprunātākā visos mēdijos šodien. Visapkārt nemieri, visapkārt kari, lielāki vai mazāki. Daudziem tas liek uzdot jautājumu – kas notiek ar mūsu pasauli? Kas būs tālāk? Daudzos tas rada bailes. Bailes par nākotni. Daudzi maina lokācijas vietu. Šajā nemierā tik ļoti ir redzams cilvēku egoisms un tas, kā miesas tieksmes ņem pārsvaru, kā rezultātā ir kari. Tu redzi, ko dara miesa. Miesas tieksme, miesas darbs, miesas darba rezultāts ir karš, ir nemiers. Pretējs Gara auglim, Gara darbam mūsos – kas ir miesa. 

Tā ir vēl viena lieta, par ko Pāvils runā šajā vēstulē 5.nodaļā. „Miesas darbi ir skaidri redzami, tie ir: netiklība, nešķīstība, izlaidība, kalpošana elkiem, pūšļošana, ienaids, ķildas, greizsirdība, dusmas, patmīlība, nesaticība, šķeltniecība, skaudība, dzeršana, dzīrošana un tamlīdzīgas lietas, par kurām es jūs tagad brīdinu, tāpat kā jau iepriekš esmu jums sacījis: tie, kas tādas lietas dara, Dieva valstību neiemantos.”  

Pāvils saka, miesas darbi ir skaidri redzami un viņš pat visas lietas nenosauc. Kad mēs lasām šos pantus, iespējams pirmā sajūta ir – tas attiecas uz tādiem galīgi dēmoniskiem cilvēkiem. Ir tāda sajūta? Tu redzi, ka miesas tieksme ir kaut kas, kas nav no Dieva. Bet patiesībā Pāvils saka: lūk, kādi mēs bijām pirms mēs satikām Kristu; lūk, ko darīja miesas tieksmes mūsos. Miesas auglis ir nemiers. Miesa ir pret Garu. Un nav jāskatās nekur tālu, vai ne? Aizej no rīta un paskaties spogulī, ieraudzīsi personu, kas tik ļoti cīnās ar to, kas tik ļoti cīnās par to, lai iegūtu mieru savā dzīvē. 

Vai tev ir miers? Vai tev ir šis miers, par ko Pāvils sludina? Ikviens cilvēks meklē šo mieru, meklē šo piepildījumu. Es domāju, ka bēres ir ļoti interesanta vieta, kur tu redzi, kā cilvēki aizdomājas par kādām lietām. Slimnīca, iespējam, ir tā vieta, kur cilvēki aizdomājas par to, kas ar mani būs tālāk. Un šajā brīdī, iespējams, cilvēki sāk uzdot jautājumu – kur es nokļūšu? Kas ar mani būs? Redzi, kādi, kas nopietni pie šī jautājuma pieiet jūtas nedroši par savu nākotni un tu redzi, ka viņos nav šis miers. 

Ko tik vien mēs neesam gatavi darīt, lai iegūtu mieru. Citi to sauc par harmoniju. Man ir kādi pazīstami cilvēki, kuri nodarbojas ar jogu. Mans mērķis nav runāt par to, cik labi vai cik nelabi ir tieši jogas vingrinājumi, bet vairāk par to, kā cilvēks šodien iesaistās jogā un pieņem šo jogas mācību. Un tu redzi, ka viņi ļoti pievērš uzmanību, ko viņi ēd. Viņi ļoti pievērš uzmanību kādus vārdus jāsaka pirms tu ēd, kādām lietām jābūt tavā dzīvoklī, lai tu būtu harmonijā, lai tu būtu mierā. Runā mierīgi, šobrīd jūs esat mierā. Jūtiet mieru? Ja? 

Un tu redzi, ka cilvēki visapkārt meklē šo mieru. Visi meklē un grib aizpildīt šo tukšumu. Tu redzi, cik visas šīs apkārtējās lietas kļūst populāras un cilvēki atsaucas tam, jo viņiem šķiet, ar kaut kādu darbību tu vari to iegūt. Galatieši domāja tieši tāpat. Pāvils saka: Muļķi, tādi! Jūs esat aizmirsuši to – kā jūs esat ieguvuši šo mieru? Jūs esat sākuši Garā un gribat turpināt miesā? Ļoti emocionāla vēstule, lasiet, kamēr mēs ejam cauri šai vēstulei Galatiešiem, es aicinu lasiet to pa jaunam un jaunam! Jūs ieraudzīsiet, cik Pāvils patiesībā ir emocionāls.

Es gribu ticēt, ka katrs kareivis, kurš ir karā, ilgojas pēc miera un ilgojas pēc atgriešanās mājās pie saviem mīļotajiem. Un daudzi kristieši pasaulē lūdz pēc miera savā valstī, lūdz pēc miera pasaulē. Es gribētu, ka nav karu, nav ieroču, nav bada Āfrikā, ka ir pilnīgs miers. Pilnīgs miers. Visa pasaule pēc tā ilgojas. Šodien pasaule pēc tā brēc. 

Jāņa ev.14:27.pants, Kristus saka saviem sekotājiem: „Es jums atstāju mieru, savu mieru es jums dodu; es dodu jums ne tā kā pasaule dod. Jūsu sirds lai neiztrūkstas un neizbīstas.” Šis miers, ko Kristus atstāj saviem sekotājiem ir miers, kurš dod spēju būt mierā pat visskarbākajos apstākļos. Tas ir kaut kas dievišķs, tas ir kaut kas no Dieva, tā ir daļa no Dieva. Kas mums to dod? Kā mēs to iegūstam? 

Romiešiem 5:1 – „Tā nu starp mums, ticībā attaisnotajiem, un Dievu ir iestājies miers caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.” Caur mūsu Kungu Jēzu Kristu tu esi mierā ar Dievu. Jaunā Derība un visa Bībele runā par šo tēmu kā samierināšanās. Ir samierināšanās ar Dievu un tas ir Kristus, kas to dara, Viņš atjauno mūsu attiecības ar Dievu, mēs esam atkal mierā ar Dievu un to dara Jēzus Kristus.

Kolosiešiem 1:20 ir rakstīts – „Caur Viņu Dievs ir devis izlīgumu visā, ar Kristus krusta asinīm. Dievs ir ienesis mieru visā, kas uz zemes un debesīs.” Caur Kristus asinīm Dievs ir ienesis mieru VISĀ, kas uz zemes un debesīs. Filipiešiem 4:7 – „Un Dieva miers, kas pārspēj jebkuru sapratni, lai pasargā jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū.” Jūs redziet, šeit rakstīts – Dieva miers. Tas ir Dieva miers, ko Gars mūsos atstāj jeb veido. Šie panti parāda, kas tad ir šis miera avots un tas ir pats Dievs. 

Esot Galatiešiem 5.nodaļā mēs redzam, ka tas, kas dod mums mieru ir Svētais Gars. Jāņa 16:14 Jēzus saka, ko darīs Svētais Gars: „Viņš pagodinās mani, jo Viņš ņems no tā, kas ir mans, un jums pasludinās.” Svētais Gars pagodina Kristu un Viņš ņem no Kristus un dod mums. Ir svarīgi, ka mēs atceramies to, no kurienes mēs esam nākuši. Vēstule Efeziešiem 2.nodaļā Pāvils saka: „Tādēļ atcerieties jūs, kas esat reiz pēc savas izcelsmes bijāt pagāni, ko miesā apgraizītie sauca par neapgraizītiem, tolaik bijāt šķirti no Kristus un Izraela sabiedrība jums bija slēgta. Jūs bijāt svešinieki, apsolījumu derībai. Bez cerības un bez Dieva pasaulē. Bet tagad, kas jūs bijāt tālu, Kristū Jēzū esat kļuvuši tuvi Viņa asinīm.”  

Pāvils grib, lai mēs atceramies, no kurienes mēs nākam. Lai mēs atceramies mūsu saknes. Un kāpēc viņš to grib? Lai mēs vairāk varētu izprast, kas mums šodien ir dots. Lai mēs vairāk varētu novērtēt, kas mums ir dots. Miers nav tikai kāds koncepts. Efeziešiem 2:14 Pāvils saka: „Viņš ir mūsu miers.” Kristus ir mūsu miers. Kad Pāvils runā par mieru nevis kā kaut kādu konceptu, bet par personu. Tu redzi – persona ir mans miers. Ticīgais – Kristus ir tavs miers. 

No 14-18.pantam mēs redzam, ka Kristus runā par to, kā Viņš noārda kaut kādu sienu, Viņš noārda šo sienu un panāk mieru. Sienu starp jūdiem un pagāniem. Kur ir Kristus miers, tur vairs nav rasisms, tur vairs nav vecuma atšķirība vai tautības, tur vairs nav nekādi meli, nav zādzības, nav izlaidīgas dzīves, nav vārdi, kas nolīdzina cilvēku līdz ar zemi, nav dzeršanas un izlaidīgas dzīves. Tas, ko Kristus dara ir nojauc sienu starp mums un Dievu. Tas ir Kristus, kas ir mūsu miers. Kas uzticas Kristum, tam ir miers ar Dievu. 

Tāpēc Pāvils turpina un saka: „Tagad jūs vairs neesat svešinieki un piemājotāji, bet esat līdzpilsoņi svētajiem un Dieva saime. Viņā jūs arī tiekat uzcelti par Dieva mājokļi Garā.” Es esmu templis, kuru Dievs piepilda ar savu Garu. Kas ir tas, ko Viņš dod? Kas ir tas, ko Gars dara? Viņš dod mieru. 

Mēs jau lasījām Jāņa 14:27, kur Jēzus saviem sekotājiem saka: „Es jums atstāju mieru, savu mieru es jums dodu. Es dodu jums ne tā, kā pasaule dod, jūsu sirds lai neiztrūkstas un neizbīstas.” Tātad, tas ko Kristus dara, Viņš dod mums savu mieru, bet mēs redzam, ka ir arī mūsu atbildība. Mums šis miers ir jāsaņem un jāpielieto savās dzīvēs. Ja tava sirds šodien ir nemiera pilna, tas vien norāda, cik maz mēs uzticamies un paļaujamies uz Dievu. 

Gatavojoties es ļoti daudz lūkojos uz savu dzīvi. Es pamanīju to, cik ātri es rodu nemieru, cik ātri es uztraucos par kādām lietām. Un tas man liek uzdot šo jautājumu vēlreiz un vēlreiz – cik ļoti tu uzticies Dievam? Te nav runa par bezatbildību, te nav runa par to – nelikties ne zinis, gan jau Dievs darīs. Te ir runa, ka tu sev, kā ticīgs cilvēks, ik dienas, ikkatrā situācijā atgādini sev šo apsolījumu, ko Dievs ir devis – ja mēs uzticamies un paļaujamies uz Dievu, Viņš dod mums mieru. 

Ir cilvēki, kas pat satraucas par lietām, kas varētu notikt nākotnē. Man kāds ļoti tuvs cilvēks reiz teica – tu zini, kad es jūtos tādā labā mierā, es sāku uztraukties, vai tā nav zīme, ka tūlīt būs vētra!? Redzi, cilvēks pats sevi satrauc. Nu, kaut kam jābūt, kaut kam jānotiek, nevar būt, ka visu laiku tu esi mierīgs, ka viss ir tik labi! Un viņš savā ziņā grib sevi sagatavot, viņš satraucas. 

Bet Jēzus saka Mateja 6:34 – „Nezūdieties par rītdienu, jo rītdiena pati par sevi parūpēsies; katrai dienai pietiek savu bēdu.” Kolosiešiem 3:15, klausieties, ir rakstīts – „Jūsu sirdīs lai valda Kristus miers. Tam jūs esat aicināti, lai jūs kļūtu kā viena miesa; un esiet pateicīgi!” Kristus miers ir lielisks palīgs, lai mēs saprastu, kas ir Dieva griba. Šeit Kolosiešiem ir teikts – „Jūsu sirdīs lai valda Kristus miers.” Ko tas nozīme valda? Lai ņem pārsvaru. Tad, kad tu pieņem kādu lēmumu, lai Kristus miers valda pār to. 

Starp citu, kad mēs ar sieviņu pieņemam kādus lēmumus, tad mana sieva ļoti uz to raugās, vai viņai ir miers par to. Ja viņā ir satraukums un viņai nav miers par kādu lietu, viņa tad saka: tad labāk to nedarām. Protams, ir kādas lietas, kādi lēmumi, kurus tu pēc loģikas pieņem lēmumu, bet Pāvils saka: „Jūsu sirdīs lai valda Kristus miers.” 

Šis miers, par ko mēs šodien runājam, pieder ikvienam kristietim, jo mēs lasām – tas ir Kristus miers. Tas miers, ko Kristus mums ir atstājis ir tieši tas pats miers, kas bija Stefanam – „Un nokritis ceļos viņš skaļā balsī iekliedzās: Kungs, nesodi viņus par šo grēku. To pateicis viņš aizmiga.” Stefans, kurš tika nomētāts ar akmeņiem. 

Tieši tas pats miers, kas bija Pāvilam, 2.Korintiešiem 11 – „No jūdiem pieckārt esmu saņēmis četrdesmit sitienus bez viena; trīskārt esmu pērc ar rīkstēm, vienreiz esmu nomētāts akmeņiem, trīskārt esmu cietis kuģa avārijā, diennakti pavadīju ūdenī atklātā jūrā. Bieži esmu bijis ceļa grūtībās, briesmās šķērsoju upes, laupītāju apdraudēts, savas paša tautas apdraudēts un pagānu apdraudēts, esmu bijis briesmās pilsētā, tuksnesī, uz jūras, esmu bijis briesmās atrodoties starp viltus apustuļiem. Esmu bijis grūtībās un sūrā darbā, bieži bez miega, badā un slāpēs, gavēņos, aukstumā un kailumā. Bez visa cita vēl – ikdienas aizņemtība, rūpes par visām draudzēm. Ja ir kāds vājš, vai es neesmu vājš? Ja kāds tiek apgrēcināts, vai es neiedegtos?” Pāvils saka: lūk, caur ko es esmu gājis cauri, bet man ir Kristus miers.
Tu redzi, par kādu mieru Dievs runā. Nevis miers, kur tev nav problēmas, kaut kāda problēmu neesamība, bet miers, kurā jūra bango visapkārt, vētra trako, bet tētis tur savu bērniņu, kurš mierīgi guļ. Miers. 

Nobeigumā es gribu vēlreiz nolasīt Psalmu, ko Arvis jau lasīja. Man ļoti, ļoti patīk šis Psalms. 

„Dievs mūsu patvērums un spēks. Vienmēr rodams palīgs briesmās, tāpēc nebīsimies, kaut apvērstos zeme un kalni iegāztos jūras dzīlē, kaut krāktu un putotu ūdeņi, kaut drebētu kalni, tai dižojoties. Upes, straumes priecē Dieva pilsētu, Visuaugstākā svētos mājokļus. Dievs mīt tur, tā negrīļosies, Dievs tai palīdzēs jau rīta ausmā. Dumpojas tautas, grīļojas valstis, atskan Viņa balss: zeme kūst. Pulku Kungs ir ar mums, patvērums, mums Jēkaba Dievs. Nāciet, lūkojiet Kunga darbus, kā Viņš iztrūcina zemi. Viņš aptur karus līdz zemes malām. Loku Viņš salauž un sadragā šķēpu, ratus Viņš ugunī sadedzina. Rimstiet un ziniet, ka es esmu Dievs. Augstu pār tautām, augstu pār zemi. Pulku Kungs ir ar mums, patvērums, mums Jēkaba Dievs.”

Vai Dievs ir tavs patvērums? Vai Kristus ir tavs miers? Vai tev ir šis miers? Tas, ko dara Gars, Viņš dod šo mieru mums. Mieru grūtībās un problēmās. Tas, ko saka Kristus: bet, jūs turieties pie tā! Tā ir mūsu daļa, turēties pie tā. Atgādināt un uzticēties. 

Lūgsim Dievu.

Debesu Tēvs, paldies par Tavu Vārdu šodien. Paldies par mieru, ko Tu mums dod. Un es lūdzu, palīdzi, ka mēs neapslāpējam Garu, ka mēs ļaujam Garam darboties. Palīdzi, ka mēs neesam muļķi, kā galatieši, kuri aizmirsa Tevi, aizmirsa to darbu, ko dari Tu. Ka mēs paši nesākam uzticēties kaut kādiem darbiem, lietām, ko mēs darām, bet ka mēs uzticamies Tev, Kungs. Es ļoti lūdzu par sevi, es lūdzu, ka es savā dzīvē varētu vairāk Tev uzticēties. Vairāk paļauties uz Tevi un dzīvot šajā mierā, jo Tu dod tādu mieru, ka mēs varam arī baudīt dzīvi ar Tevi. Paldies Tev, Tēvs, par to. Palīdzi mums gremot to, ko mēs esam dzirdējuši, pārdomāt un atgriezties un meklēt Tevi, saukt uz Tevi. Paldies Tēvs par Jēzu Kristu, kurš ir darījis tik ļoti daudz. Nomiris mūsu grēku dēļ, lai mēs būtu mierā ar Tevi. Mierā ar Tevi, Kungs. Paldies Tev par to. Jēzus vārdā, āmen.

Iet uz svētrunu arhīvu