#9 Uzticamība

"Bet Gara auglis ir: mīlestība, miers, prieks, izturība, krietnums, labestība, uzticamība, lēnprātība, savaldība. Pret tādām lietām nav bauslības." - Gal 5:22-23

 

Svētrunas noraksts

 
Labrīt mīļā draudze, man ir patiess prieks un, protams, arī īpašas sajūtas būt šodien šeit jūsu vidū, jūsu priekšā. Citreiz manī ir tādas šaubas vai pārdomas par to, cik tad tiešs vai spēcīgs ir Dieva Vārds manā ikdienā. Tas ir varbūt diezgan traki to atklāt, bet tā ir. 

Šajā nedēļā es piedzīvoju , ne tikai šajā nedēļā, bet pēdējā laikā piedzīvoju to, cik Dieva Vārds ir tiešs un trāpīgs un runā īstajā brīdī un par īstajām lietām. Mēs šo svētrunu sēriju sadalījām jau labu laiku atpakaļ – kas, kad runās, par kādām tēmām un mana tēma ir – uzticamība, kuru var lasīt arī kā pārliecība, ticība vai paļaušanās un paklausība. 

Par paklausību, par uzticamību jeb paļaušanos man ir jārunā šoreiz. Tā ir ļoti aktuāla, saistīta ar lēmumiem, kas man ir bijis jāpieņem pēdējā laikā un Dieva Vārds runā. Dieva Vārds iedrošina, Dieva Vārds atklāj. Studējot un gatavojoties šodienai man bija daudzi patīkami pārsteigumi, ko es nebiju pamanījis pirms tam. To es arī gribu jums līdzdalīt šodien. Varbūt iesākumā tas nedaudz liksies kā tāda Bībeles studija, esiet pacietīgi. Es centīšos beigās to visu arī paskaidrot un salikt kopā. 

Pirms pievēršamies tam, lūgsim Dievu.

Mīļais Debesu Tēvs, paldies Tev par šo rītu. Paldies Tev par brīdi, kad mēs kā draudze atkal varam sanākt kopā un pielūgt Tevi, būt sadraudzībā un būt arī pie Tava Vārda. Es lūdzu, ka studējot to, ielūkojoties tajā, palīdzi mums ieraudzīt arī sevi kā spogulī, ieraudzīt to, kādas ir mūsu attiecības, kāda ir mūsu dzīve attiecībā pret Tavu Vārdu. Kungs Jēzus, es lūdzu, ka Tu labo mūs, Tu veido mūs, Tu maini mūs, Tu maini mūsu sirdis un to, kas mēs esam. Neļauj mums mainīt Tavu Vārdu, mainīt Tavas patiesības, pielāgot tās savai dzīvei. Kungs Jēzus, pat ja brīžiem ir grūti paklausīt, grūti paļauties, grūti uzticēties vai grūti būt uzticamiem, Kungs, ka mēs varam to darīt, jo Tu mūs uz to aicini un Tu arī dod iespējamu, ka mēs tādi varam arī būt. Pavadi mūs pārdomājot un studējot Tavu Vārdu un lūdzu, ka varam arī būt tie, kas ir vārda darītāji. Jēzus vārdā, āmen.

Pēdējā laikā, manam dēlam Jēkabam ir tāds ne tieši niķis, bet izklaide, tāda spēle. Viņam patīk kaut kur uzrāpties, viņš ir paaudzies pietiekami liels, lai viņš to varētu darīt. Viņam ir viens mazāks ķeblītis un otrs bišķi lielāks. Viņš paņem no sākuma lielāko un tad mazāko un tad uztaisa sev pakāpienus. Viņš pakāpjas uz gultas, piemēram, tad viņš palēkā pa gultu vai pakāpjas vēl kaut kur augstāk. Viņam ļoti patīk trepes, patīk rāpties kaut kur. Viņš reizēm uziet uz malas kaut kur, paskatās uz mani, redz, ka es esmu līdzās, izpleš savas rokas un krīt.  

Es domāju, kā viņš zina, ka es ķeršu? Kā viņš zina, ka es būšu līdzās? No kurienes viņam tā paļaušanās? No kurienes tā drosme? Jā, kāds var teikt: „Nu, mazs bērns, viņš taču ir tāds mazs muļķītis, viņš neko nesaprot!” Reizēm viņš ir kritis un sāpīgi sasities. Viņš ir kritis un asiņojis un viņam tā mazā dzīves pieredzīte ir un tomēr, kad es esmu līdzās, viņš izstiepj savas rokas un krīt. Es domāju daļa no tā ir kāda pieredze, ko viņš ir ieguvis no tām reizēm, kad es esmu bijis līdzās, kad es viņu esmu ķēris. Daļēji tas ir tamdēļ, ka viņš mani pazīst. Viņš man uzticas. Priekš manis tā ir liela atbildība, bet no tā es arī daudz ko varu mācīties. 

Šodien mēs runāsim par uzticamību. Es aicinu, ka mēs vēlreiz varam izlasīt Pāvila vēstuli Galatiešiem 5:22-23 – „Bet Gara auglis ir: mīlestība, miers, prieks, izturība, krietnums, labestība, uzticamība, lēnprātība, savaldība. Pret tādām lietām nav bauslības.” Man jāsaka, tāpat kā Markus teica pagājušajā reizē, šīs dienas teksts mums ir viens vārds – uzticamība. 

Šo vārdu es arī daudz aplūkoju, daudz studēju, meklēju par to. Šis vārds grieķu valodā ir ‘pestes’, tur ir citi uzsvari, bet ‘pestes’ ir šis vārds. Viņš tiek lietots divos veidos Bībelē, pārsvarā Jaunajā Derībā. Šis pirmais veids uz ko tas tiek attiecināts, tas nozīmē – pārliecība, ticība vai attiecības ar Dievu, kas iekļauj uzticēšanos un paļaušanos. 

Piemēram, ja mēs skatāmies Mateja evaņģēlija 9:1-2, tur ir rakstīts: „Tad Jēzus iekāpis laivā, pārcēlās pāri un nonāca savā pilsēta. Un redzi, tie atnesa pie viņa kādu paralizēto, kas gulēja gultā. Un Jēzus viņa ticību (jeb ‘pestes’),” jeb kas mums šeit Galatiešiem rakstīts – uzticamību, - „Šo ticību redzēdams sacīja paralizētajam: esi drošs dēls, tavi grēki tev ir piedoti.” 

Redziet, tas ir kaut kas vairāk kā vienkārši teikt: „Nu, laba rakstura īpašība, uzticams. Nu, uz viņu var paļauties, uzticams.” Tas sevī to iekļauj, mēs to vēlāk skatīsimies, bet šeit tas tiek lietots kā ticība, kā pārliecība. Viņiem bija pārliecība, viņi atnesa šo paralizēto pie Jēzus un sagaidīja no Jēzus, ka Viņš kaut ko darīs. Pārliecība, ticība.

Turpat, Mateja evaņģēlija 9:20-22 ir teikts: „Nu redzi, kāda sieviete, kas 12 gadus slimoja ar asiņošanu, pienāca no mugurpuses un pieskārās viņa drēbju malai. Viņa pie sevis sacīja: ‘Ja vien viņa drēbēm pieskaršos, kļūšu vesela.’ Bet Jēzus pagriezies un viņu ieraudzījis teica: ‘Esi droša meita, tava ticība (tava ‘pestes’) tevi ir dziedinājusi.’ Un sieviete kļuva vesela tajā pašā brīdī.” 

Reizēm, kad mēs lasām šos pantus, šos ticības pantus, tajā vietā, lai tie mūs iedrošinātu, tie patiesībā mūs nedaudz skumdina, nedaudz grauj. Man liekas – nu, bet man nav tāda ticība, man nav tāda pārliecība, man nav..! Kur lai es dabūju, to ticību? Varbūt ja es saspiežu rokas un sasprindzinos un iedomājos, varbūt tad būs? Varbūt, ja es vairāk lūgšu un lasīšu Bībeli, varbūt tad būs? Varbūt ja es iešu uz visiem, visiem, visiem draudzes pasākumiem, varbūt tad būs? 

Tomēr mēs redzam, ka šis vārds ‘pestes’, šī ticība, šī uzticamība ir Gara auglis. Tas nāk no Dieva, tas nāk no Svētā Gara darbības mūsu dzīvē. Tas ir tāds noslēpums. Tā ir tāda mīkla savā ziņā priekš mums, jo Bībele vairākkārt saka, ka tas, kurš nāk pie Dieva, viņam nākas ticēt. Arī šiem cilvēkiem, viņiem bija šī ticība, šis pats vārds. Nākt pie Dieva un saņemt kaut ko, piedzīvot Viņa vareno spēku viņu dzīvē un tomēr tā ir Dieva dāvana. Dieva un Gara auglis mūsu dzīvē. Tā ir pirmā lieta. Šis vārds simbolizē pārliecību, ticību, paļaušanos, uzticēšanos uz Dievu. 

Otrā lieta, kad tas tiek lietots, diezgan mazāk reizes, salīdzinoši ne tik izteikti, bet tā ir tā rakstura īpašība, ka uz cilvēku var paļauties. Droši vien tas ir tas pirmais, ko mēs iedomājamies, domājot par vārdu uzticamību – tas cilvēks ir uzticams, uz viņu var paļauties, tā ir rakstura īpašība. Mūsdienās ļoti svarīga rakstura īpašība. Ar vien retāk sastopama rakstura īpašība. 

To mēs redzam Lūkas evaņģēlijā 22:31-34, kur Jēzus saka Pēterim: „Sīmani, Sīmani, redzi, sātans gribējis jūs sijāt kā kviešus, bet es esmu lūdzis par tevi, lai tava ticība (‘pestes’)nemitētos. Un, kad tu būsi atgriezies, stiprini savus brāļus.’ Tas viņam sacīja: ‘Kungs, es esmu gatavs ar tevi doties pat cietumā un nāvē.’ Bet Jēzus sacīja: ‘Es tev saku, Pēteri, vēl gailis nebūs šodien nodziedājis, pirms tu trīs reizes noliegsi, ka mani pazīsti.’” Pēteris Jēzum grib iegalvot: „Jēzu, es esmu uzticams! Tu uz mani vari paļauties, es iešu ar Tevi cietumā vai pat nāvē.” Un Jēzus saka: „Zini, es tevi pazīstu un es zinu, ka tu neesi tik uzticams, kā tu domā. Bet es esmu lūdzis par tevi, lai tava uzticamība, lai tava ticība (šeit tiek lietots vārds ‘pestes’ kā ticība), lai tā nemitētos. Lai pēc tam, kad tu būsi mani atstājis, tu atgrieztos, tu turpinātu būt uzticams pat tad, ja tu esi kļūdījies un, lai tu varētu stiprināt brāļus.”

Mēs zinām, ka Jēzus bija iecēlis Pēteri par draudzes galvu. Par vadītāju un Viņš saka: „Tavs uzdevums būs būt uzticamam un stiprināt brāļus.” 

Vēstulē Titam 2:9-10 mēs lasām kādus norādījumus par cilvēkiem, kuri kalpo draudzē un tur Pāvils raksta: „Lai kalpi visās lietās ir pakļāvīgi saviem kungiem, tiem iztop un nerunā pretī, lai viņi nezog, bet visur parāda krietnu uzticamību, lai būtu par rotu mūsu Glābēja Dieva mācībai.” Viņš raksta, lai kalpi ir uzticami. Lai viņu saimnieki, viņu kungi, lai viņi var uzticēties. Tur ir lietots tas pats vārds ‘pestes’. Lai viņi ir uzticami. 

Šis vārds liekas vienkāršs un tomēr šis vārds nāk no kāda cita vārda. Šis cits vārds grieķu valodā ir ‘pytho’, tas jums nav jāatceras, tas nav tik būtiski, es vairākas reizes mājās noklausījos internetā, kā viņu izrunā, centos izrunāt un man tik un tā, man liekas, nesanāk. Šim pamatvārdam, šim saknes vārdam, no kura ir cēlies vārds ‘pestes’ ir trīs primārās nozīmes. Tas man likās ļoti interesanti saprast, no kurienes šis vārds ir cēlies. Šeit sākās pārsteigums. Par pārsteigumu man, pirmā nozīmē šim vārdam ir – pārliecināt. Pārliecināt. 

Mateja evaņģēlija 27:20 mēs lasām par to, kā Jēzus tika nodots un tad tur ir teikts: „Bet virspriesteri un vecaji pārliecināja ļaužu pūli, lai tie lūdz atlaist Barabu, bet Jēzu lai nodod nāvei.” Šis vārds pārliecināt. Tu vienkārši pārliecini kādu par kaut ko. Šeit mēs redzam piemēru, kur viņi pārliecināja cilvēkus par meliem. Pārliecināja cilvēkus par ļaunu darbu.

Mēs reizēm dzīvē mēģinām viens otru pārliecināt par to, kuram ir taisnība, kuram nav. Tas, kurš pārliecinātāk runā, bieži vien uzvar, nosaka procesu. Šim vārdam, šī sakne ir pārliecināt, ka tu kādu pārliecini. Tam ir saistība ar uzticamību. 

Otrā nozīme šim vārdam ir ļoti tuva un tā ir – tikt pārliecinātam. Apustuļu darbi 17:4 – „Daži tika pārliecināti un tie pievienojās Pāvilam un Sīlam, arī liels pulks dievbijīgu grieķu un ne mazums dižciltīgu sieviešu.” Savā ziņā tas, ar ko Pāvils nodarbojās savā kalpošanā bija pārliecināt cilvēkus pat to, ka Jēzus Kristus ir Dieva, ka Viņš ir Kungs, ka Viņš ir gaidāmais Mesija un, ka mums ir jākļūst par Viņa sekotājiem. Mēs redzam, ka kādi cilvēki tika pārliecināti. 

Pārliecība, ka mēs ļaujam tikt pārliecinātiem. Kāda patiesība. Tas nenozīmē, ka, ja mēs gribam būt uzticami, tad mums vienmēr jāļauj sevi pārliecināt visās vietās, visās jomās, visos virzienos. Pavisam noteikti nē. Bet tajā brīdī, kad mēs sastopamies ar Dieva Vārdu, ar Dieva Patiesību, un mēs nedaudz saduramies savos uzskatos ar to, ko Dieva Vārds saka, tad mums jātiek pārliecinātiem, mums jāļauj, lai Dieva Vārds mūs pārliecina. Mums ir jāpētī, mums ir jāierauga, kā tad tur īsti ir un attiecīgi jādzīvo. Mums jāļauj, ka tiekam pārliecināti. 

Trešā nozīme šim vārdam ‘pytho’, šim saknes vārdam, no kurienes nāk vārds uzticamība, ir – uzticēties ar pārliecību, paklausīt. Vārds paklausīt ir tāds sāpīgs vārds. It sevišķi mūsdienās, kad cilvēki ir pašpietiekami un katrs pats sev ir priekšnieks. Katrs pats dara, ko viņš vēlas un ko viņš sajūt savā sirdī. Katrs ir svarīgs un indivīds un daļa no tā ir patiesība, tomēr mūsdienās ir grūti paklausīt. 

Es to redzu savā divgadīgā dēlā, ka viņam ir tik grūti paklausīt. Viņš zina, ka tā vajag, bet viņš negrib paklausīt. Viņš negrib piekāpties. Viņam vienmēr vajag kaut kādā veidā uzvarēt. Piemēram, ja es saku: „Jēkab, aizejam uz tualeti.” Viņš saka: „Nē, nē.” Es saku: „Aizejam uz tualeti, vajag aiziet, tu sen neesi bijis.” „Nē, nē, nē.” Viņš saprot, ka jāiet, bet viņš negrib paklausīt, viņš saka: „Dada nē. Mamma, mamma ejam.” Viņš nepaklausa man, viņš zina, ka viņam ir jāiet, viņš izdomās veido, kā nepaklausīt un tomēr būt uzvarētājs. 

Kaut kādā ziņā tas ir mūsu grēcīgajā dabā, nepaklausīt. Tas ir grēka pamatā, šī nepaklausība un tāpēc tieši šī uzticamība ļoti saistās ar paklausību. Vēstulē Ebrejiem 13:17 ir teikts: „Paļaujieties uz saviem vadītājiem un paklausiet tos, viņi ir nomodā par jūsu dvēselēm, un viņiem būs jādod par tām norēķins. Lai viņi to var darīt ar prieku, nevis ar vaimanām; tas jums nenāktu par labu.” Tur ir lietots šis pats vārds. Paļaujieties un paklausiet. 

Vēl kāda Rakstu vieta, kuru mēs arī lasījām dievkalpojuma ievadā, no Mateja evaņģēlija 27:43, kur ir teikts: „Viņš (Jēzus)paļāvās uz Dievu.” To par Jēzu saka farizeji, to par Jēzu saka cilvēki, kuri piesita Viņu krustā. Tu ir teikts: „Viņš paļāvās uz Dievu; lai Dievs Viņu tagad izglābj, ja grib. Viņš taču sacīja: es esmu Dieva Dēls.”

Kādiem no jums iespējams rodas jautājumi – hei, interesanti, tur ir tāds skaidrojums – uzticēšanās un paļaušanās; tur ir cilvēks, uz kuru var paļauties; un tad ir vajadzīgs, ka mēs varam pārliecināt kādu par kaut ko un mums vajag tikt pārliecinātiem; mums vajag paklausīt – ko tas viss nozīmē? Kā man tagad būt? Ko man tagad darīt? 

Es gribu nolikt trīs soļus. Trīs lietas, kurām vajadzētu parādīties tavā dzīvē, ja tu staigā ar Kristu, ja tu tiecies pēc Viņa valstības, ja tu tiecies kļūt Viņam līdzīgāks. Ja Svētais Gars darbojas tavā dzīvē un tu ļauj Viņam sevi mainīt un ja šī uzticamība parādās tavā dzīvē, tad vajadzētu būt trim lietām, kuras var ieraudzīt. 

Pirmā ir – tevī mīt pārliecība par Dieva darbību tavā dzīvē. Tu tici, ka Viņa apsolījumi ir patiesi. Pārliecību nevar izmērīt. Mēs citreiz sakām: „Nu, viņš ir tāds pārliecinātāks nekā kāds cits. Viņš darbojas ar tādu lielu apņemšanos, viņam laikam ir ticība, ka Dievs tiešām to spēj darīt. Es tā nevarētu.” Citreiz mēs sakām: „Viņš ir vairāk gatavs riskēt nekā es, viņš darbojas ar tādu lielāku pārliecību.” 

Tomēr, jo vairāk tu iepazīsti Kristu, jo vairāk tu staigā ar Viņu, jo lielāka pārliecība tavā dzīvē. Tas nenozīmē, ka tu visu zini, tas nenozīmē, ka tev ir visas atbildes, bet tas nozīmē, ka tu esi pārliecināts par to, ka Dievs tavā dzīvē darbojas. Jo vairāk tu staigā ar Kristu, jo patiesībā lielākām grūtībām tu esi spējīgs iziet cauri. Tev ir pārliecība, ka pat vistumšākajā ielejā un visdziļākajā dvēseles naktī Dievs ir ar tevi. Pat vislielākajās krīzēs un vistraģiskākos notikumos tavā dzīvē, tev ir pārliecība, ka Dievs tos var vērst par labu. 

Dievs no tavas nekārtības var radīt kaut ko skaistu. Jo vairāk tu seko un meklē Kristu, jo lielāka šī pārliecība ir tevī. Tas saistās ar to, ko es sludināju iepriekš par izturību. Izturība ciešanās, ka tev ir pārliecība, ka tam ir kāds mērķis, kāpēc tas notiek un no tā iznāks kaut kas labs. Tevī mīt pārliecība par Dieva darbību tavā dzīvē. Tu tici, ka Viņa apsolījumi ir patiesi.

Otrā lieta – tu paļaujies uz Viņu un paklausi Viņa rīkojumiem. Pazīme tam, ka tu staigā ar Kristu, ir tas, ka tu uz Viņu paļaujies. Tas, ka tu Viņam paklausi. Viena lieta ir kādi lieli lēmumi tavā dzīvē. Lieli lēmumi pēdējā laikā ir arī manā dzīvē notikuši, kur man liekas – jā, man ir jāpaklausa. Reizēm ar tiem lieliem lēmumiem ir tā mazliet mānīgi, jo tās lielās lietas ir vieglāk pamanāmas. Tās lielās lietas ir vieglāk identificējamas, varbūt viņas ir smagākas, varbūt šiem lēmumiem ir lielākas sekas un lielāka ietekme nākotnē, tomēr tur tev ir skaidrs – vai nu es eju un paklausu Dievam, vai arī es dzīvoju nepaklausībā. Tur tev tā izvēle ir tik ļoti skaidra – paklausīt. 

Arī mēs ar sievu daudz esam šajā laikā par to runājuši un mēs gribam paklausīt, kur Dievs mūs vada. Mēs gribam paklausīt un iet tur, kur Viņš mūs aicina, pat tad, ja cilvēcīgi mums tas nav tik ļoti pievilcīgi. 

Bet kā ir ar tām mazajām lietām? Kā ir ar tām ikdienas lietām? Kā ir tad, kad veikalā tev pārdevēja, it sevišķi Ziemsvētkos, kad ir tik daudz pircēji un pārdevēji tev izdod vairāk naudu? Tu ieraugi to un saproti – bāc, te ir pa daudz! Dieva Vārds mani aicina būt godīgam. Kā ir tajā brīdī ar paklausību? Vai tu meklē attaisnojumus un saki: „Nē, nu bet viņa kļūdījās, tā ir Dieva svētība manā dzīvē! Dievs man uzdāvināja, Viņš zina, ka man tagad ir maz, Viņš man uzdāvināja.” Un tad tu beigās padomā, ka tā pārdevēja visticamāk to iztrūkumu samaksās no savas kabatas. Vai tad tu paklausi? 

Veikalā ir gara rinda un tev ir iespēja kaut kur iešmaukt. Kā ir tad? Kā ir tad, kad tev kāds uzdod kādu grūtu jautājumu un tev negribas atbildēt un tev liekas, es varētu vienkārši samelot. Kā ir tad? Tajā vietā, lai vismaz atbildētu cilvēkam: „Es negribu par to tagad runāt.”, vieglāk ir samelot, vieglāk ir pateikt kaut ko citu. Kā ir tad? Kā ir tad ar paklausību? 

Mana pārliecība ir tā, ka šīs mazās ikdienas lietas patiesībā norāda to, cik līdzīgi mēs Kristum esam kļuvuši. Tās mazās ikdienas lietas, kuras reizēm varbūt neviens neredz, kuras neviens taču nekad neuzzinās. Tie ir tie brīži, kad mēs varam izvērtēt, cik līdzīgi mēs Kristum esam kļuvuši. Kā ir ar šo Gara augli manā dzīvē? Vai es esmu uzticams Dieva Vārdam? Vai es paklausu? Vai es paļaujos uz Viņu? Vai es paļaujos, ka tad, ja es teikšu taisnību, Viņš šo situāciju atrisinās? Vai es paļaujos, ka tad, ja es atdošu atpakaļ šo atlikumu, Viņš vienalga man dos tik daudz, ka man pietiek? Vai es paļaujos? Vai es paļaujos, ka tad, ja es Viņam paklausīšu, Viņš būs līdzās, vadīs un dos gudrību? 

Trešā lieta – tu atspoguļo Viņa raksturu un pats esi cilvēks, uz kuru var paļauties. Arī ar šo ir grūtāk, jo mēs vienmēr meklējam kādu uz ko paļauties. Mēs vienmēr meklējam kādu uzticamu personu savā dzīvē, bet vai mēs esam tādi, uz kuriem var paļauties? Vai mēs esam tādi, kuriem Dievs var uzticēt kādu kalpošanu? Kuriem Dievs var uzticēt kaut ko iet un izdarīt Viņa labad? Vai mēs esam tādi, kuriem draudzē var uzticēties, ka mēs iesaistāmies kādās aktivitātēs un izdarām savu daļu un izdarām to labi?

Vai mūsu draugi mums var uzticēties, ka mēs neizpļāpāsim tās lietas, ko viņi mums ir stāstījuši, ko viņi mums ir uzticējuši? Vai svešinieki mums var uzticēties, ka mēs būsim laikā? Ka mūsu „jā” būs „jā” un „nē” būs „nē”? Tas ir izaicinājums. Redziet, šis vārds, šis Gara auglis, šī uzticamība ir kas vairāk nekā vismaz es līdz šim domāju. Es līdz šim domāju – nu, es piepildīšu to, ko no manis sagaida, vai es izdarīšu to, ko es esmu apsolījis, es būšu uzticams. Mēs redzam, ka patiesībā tā ir maza daļa no tā, ko Bībele saprot ar šo vārdu. Tas iekļauj sevī vairāk. 

Es gribu vēlreiz atgriezties pie Mateja evaņģēlija 27.nodaļas. Stāsts, kas droši vien vairāk iederētos Lieldienu laikā nevis Ziemsvētkos un tomēr – kas ir Ziemsvētki bez Lieldienām!? Šeit ir stāsts par Jēzu un cilvēkiem, kas Viņu piesit krustā, varbūt neapzinādamies un varbūt viņi izsmejot saka: „Viņš paļāvās uz Dievu.” Kristus ir tas, kurš ir pilnīgas uzticamības piemērs. 

Kā var lasīt Ilmāra Hirša grāmatā par Svēto Garu, ka šis Galatiešiem 5:22-23 ir patiesībā tāds Kristus apraksts, Kristus raksturojums un ideālā variantā arī mūsu raksturojums. Kristum vienīgajam bija pilnīga ticība. Pilnīga pārliecība par to, ko Dievs dara Viņa dzīvē, ko Dievs spēj darīt, ko Dievs darīs vai arī, ko Dievs nedarīs. 

Atcerieties, kad Kristus tika tuksnesī kārdināts un Viņam teica: „Lec lejā! Dieva Vārds saka: „Eņģeļi tevi nesīs.” Viņās saka: „Nē, nē, tu esi pārpratis Rakstus, tu tos nepareizi interpretē.”” Viņš zināja, ko Dievs nedarīs, Viņam bija pilnīga ticība, Viņam bija pilnīga paļāvība, kā mēs arī šeit lasām: „Viņš paļāvās uz Dievu.” 

Tajā brīdī, kad Viņš ir pie krusta, Viņš paļāvās uz Dievu. Kristus zināja, ka cilvēki nesaprot, ko nozīmē šī paļaušanās. Viņi nesaprot, kāds ir šīs krusta nāves gala mērķis, Viņš paļāvās uz Dievu, jo Kristus zināja. Viņš gāja līdz galam. Viņš vienīgais pilnīgi paklausīja. Pilnīgi paklausīja.

Mēs redzam, ka arī Viņam, cik tas ir pārsteidzoši, bet arī Viņam tas nebija viegli un Viņš teica Ģedzemanes dārzā: „Dievs, ja tas ir iespējams, lai tas man iet garām. Un tomēr, ne mans prāts, bet Tavs prāts lai notiek.” Cik liels tas ir arī man iedrošinājums, cik reizes es tā neesmu lūdzis: „Ak, Dievs, ja var kā citādāk, lūdzu! Bet tomēr, ne mans prāts, bet Tavs.” 

Kristus bija vienīgais, kurš pilnīgi paklausīja, zinādams, kas Viņu sagaida, Viņš gāja uz šo krusta nāvi. Kristus ir vienīgais, kurš ir pilnīgi uzticams, uz kuru arī mēs, tagad, varam paļauties. Tas, ko Viņš teica, tā ir patiesība un īstenība, ka tas, ko Viņš ir apsolījis, ka Viņš to arī izdarīs. 

Mēs to piedzīvojam, īpaši kādos grūtos laikos. Mēs reizēm piedzīvojam to, ka pat vislabākie mūsu draugi varbūt nespēj, varbūt negrib, viņi nav tik uzticami kā mēs sagaidījām. Mēs redzam, ka mūsu cilvēki mums līdzās, kuri mums likās, ka viņi ir tik brīnišķīgi un tik Kristum līdzīgi, arī viņi kādā brīdī kļūdas un mūs pieviļ, zaudē mūsu uzticību. 

Mēs, mīļie draugi, nespējam būt pilnīgi uzticam, tikai Kristus spēj. Tāpēc Viņš ir tas, uz ko mēs raugāmies. Viņš ir tas, pēc kā mēs tiecamies. Viņš ir tas, no kā mēs mācāmies. Mēs meklējam Viņu savā dzīvē, ar savu dzīvi, ar savām izvēlēm, no visa spēka cenšamies paklausīt un cenšamies  pakļauties, cenšamies būt uzticami. 

Mēs meklējam Kristu kā personu, Kristu kā Kungu mūsu dzīvē, kā mūsu Glābēju. Caur to mēs varam piedzīvot, ka Svētā Gara darbs mūsu dzīvē arī mūs veido uzticamus, arī mūs veido paļāvības pilnus, paklausīgus. Tas arī mūsos veido šo ticību, šo pārliecību. Tas dod mūsos vēlmi pārliecināt kādu par Kristus mīlestību. Nē, nevis nopārdot, bet pārliecināt. Tas liek mūsos vēlmi redzēt, ka arī citi cilvēki iepazītu Kristu, jo tas ir tas, ko Svētais Gars dara mūsu dzīvē – to nozīmē šis vārds uzticamība. Kristus ir tas, kurš ļauj mums uzticēties un teikt: „Labi, ja Tavs Vārds tā saka, tad es tā darīšu. Ja Tavs Vārds tā saka, tad es tā dzīvošu. Man tas varbūt nepatīk un es līdz galam to nesaprotu, varbūt pat nepiekrītu, bet Kristu, Tavs Vārds tā saka, tāpēc es tā dzīvošu.” 

Tas ir Dieva darbs, ka mēs kļūstam uzticami. Es domāju, tas aicinājums, tas mūsu uzdevums ir meklēt Dievu, tiekties pēc Viņa, ilgoties pēc Viņa. Ieraugot, ka mūsu dzīvē kaut kas nesakrīt ar Dieva Vārdu, ieraugot, ka mūsu dzīve nav uzticama, ka mēs neesam šie ticības, paļāvības, paklausības cilvēki, ka tad mēs varam krist Dieva priekšā un teikt: „Dievs, palīdzi man, palīdzi man.”

Lūgsim Dievu. 

Mīļais Kristu, es pateicos, ka Tu esi pilnīgi uzticams, ka Tevī mīt šī pilnīgā paļāvība, šī pilnīgā ticība. Es pateicos, ka Tu pilnīgi paklausīji. Tu paklausīji līdz krusta nāvei. Tu paklausīji, jo Tu zināji, ko tas nozīmē. Tu biji gatavs darīt Debesu Tēva prātu. Tu biji, esi un būsi uzticams. Kungs Jēzu, mēs meklējam Tevi. Mēs tiecamies pēc Tevis, mēs apzināmies, ka bez Tevis mēs nevaram piedzīvot šos Gara augļus savā dzīvē. Lai kā mēs censtos, bez Tevis mēs patiesībā nevaram būt labāki cilvēki. Bez Tevis mēs nevaram piedzīvot, ka mūsu dzīves mainās, jo tā ir Tava žēlastība, kas dara to iespējamu. Svētais Gars, es lūdzu, ka mēs savā ikdienā nebūtu tie, kas savā dzīvē cīnās pret Tevi. Kas noslēdz savu sirdi un neļauj Tev to mainīt, bet ka mēs būtu tie, kas to atveram. Jēzu, ka mēs nebūtu vieglprātīgi pret Tavu Vārdu un teiktu: „Jā jā, viss, kas ir rakstīts, es tā darīšu.” Bet, ka mēs tiešām iedziļinātos un saprastu, kas tad tur īsti ir rakstīts. Ko tad Dieva Vārds man īsti māca? Kādam tad man ir jābūt? Ka Tavā spēkā, paļāvībā uz Tevi mēs arī varētu tādi kļūt. Kristu, paldies par Tavu žēlastību. Mēs uz šīs zemes nekad nekļūsim pilnīgi uzticami, mēs nekad nebūsim pilnīgi, mēs turpināsim dzīvot cīnoties, augot. Paldies par Tavu apsolījumu, ka reiz mēs Tevi satiksim, reiz tas vairs nebūs būtiski. Mēs būsim Tavā klātbūtnē, Tu mūs būsi darījis svētus. Es lūdzu, ka tajās mazajās lietās, ikdienā, mēs varam būt godīgi pret sevi un izvērtēt – vai mēs esam tādi, kādiem mums vajadzētu būt? Un ja nē, ka varam zemoties Tavā priekšā, izlūgties piedošanu un saukt pēc Tavas palīdzības. Jēzus vārdā, āmen.